Profesoram Redvudam šķita, ka visu Bensingtona dzīvokli piepilda misters Skiners un tā balss, neatstādami vietas nevienai citai saprātīgai būtnei, ja, protams, misteru Skineru vispār var uzlūkot par saprātīgu būtni.
Balss skanēja žēlabaini, it kā misters Skiners ciestu briesmīgas mokas.
— Mumt nav ietpējamt tur vairt palikt, ter. Mēt motījāmiet, tērēdami, ka vēlāk būt labāk, bet vit iet tikai ud ļauno puti, ter. Ne jau tik tāt laptenet, ter … tur jau taraduķāt arī tpīļatet… titen tādat, ter. (Viņš pastiepa roku un norādīja uz taukaini netīro plaukstu gandrīz līdz pašam delmam.) Mitit Tkinere turpat va' tamaņu daudēja, ter. Un deldīgāt nātret pie aplokiem, ter, tāt aug kā trakat, un meģvīteņi, ko mēt ietējām pie mājat, ter, pa nakti jau ielaida tīgat pa logu un gandrīd tapināt mitit Tkinerei kājāt. Pie vita vainīga tā jūtu barība, ter. Kur tik kāda kripa
tiņa nobirt, ter, tur vit aug kā trakt, ir tapņot nerādāt, ka tā var augt. Līd mēneķa beigām nav ko domāt par palikķanu, ter! Mumt dīvība vēl ir dārga, ter. Ja laptenet mūt nenomaitāt, tad vīteņi noģnaugt. Jūt to iedomātiet nevarat, ter, kamēr pat tavām atīm neredētiet, ter …
Vienu aci viņš pagrieza pret dzegu virs Redvuda galvas.
— Kat var dināt, vai ģurkat arī nav to iekampu- ķat, ter! Par to vie' man jādomā, ter. Vēl nevienu lielu ģurku atīt neetmu manījit, bet kat var dināt, ter. No tām paķām tpīļatēm mēt pārbījāmiet līd nāvei — divat gabalat un tik lielāt kā vēģi, ter… un tie meģvīteņi tik drautmīgi aug, bet, kad et iddirdēju laptenet… nu, taitni kā iddirdēju, ter, man vit tika tkaidrt. Nenieka vairt negaidīju, tik pieķuvu pogu, tā bija notrūkuti, un taitnā teļā pie jumt. Pat tagad, ter, man tirt dreb aid bailēm, ter. Kā et varu dināt, kat tur tagadītēt notiek ar mitit Tkineri, ter! Un tat vītenit aug un taipāt pa vitām malām kā ķūtka, ter… lai nelabait mani tatper, turi tik atit vaļā un maniet pie malat, ter… un tpīļatet aug tik lielākat un lielākat, un kur tad vēl laptenet… Mitit Tkinere pat mantu nevienam nav novēlējuti, ja nu kat atga- dāt, ter!
•— Bet vistas? — apjautājās misters Bensingtons. — Kas notiek ar vistām?
— Līd vakardienai mēt tāt ēdinājām, nelabait lai mani tatper, — teica misters Skiners. — Bet ķorīt vairt nedrīktējām, ter. Laptenet tatēla tādu lērumu, taitni brietmat, ter. Tāt nāta virtū —■ duķiem vien. Lielāt — nu kā gaiļi. Et ķai taku, pieķuj, et taku, pogu, va' nu vienu vai divat, et taku, nevar tak titen tā braukt ud Londonu, et taku, man tak jāiet pie mitera Bentingtona, et taku, un jāpateit vit, kā nākat. Un tu tēdi titen itabā, kamērt et atbrauktu, et taku, un turi logu pavitam tiet, et taku.
— Ja jūs nebūtu rīkojušies tik nolaidīgi… — iesāka Redvuds.
— Ak, ko jūt runājat, ter, — sacīja Skiners. — Va' tad nu ir ītā reide tādām runām. Et jau tāpat etmu nelaimīgt, ter, baidot par mitit Tkineri, ter! Nu nevajag, ter. Man nemad nav dūķa ar jumt trīdētiet. Lai nelabait mani tatper, ter, nudien nav! Prātā ģur- kat vien tāv… Kat dina, va' tāt nav udklupuķat mitit Tkinerei, kamēr et te runāju!
— Un jūs neesat izdarījis nevienu mērījumu, kur iznāktu tādas apbrīnojamas augšanas līknes! — iesaucās Redvuds.
— Par daud biju nomākt, ter, — teica misters Skiners. ■— Ja jūt dinātu, ko mēt idtietām — mēt abi ar mitit Tkineri! Vitu titen to mēneti. Taitni nedinā- jām, kur dētiet, ter. Vitat aug kā trakat, aug tpīļatet, un aug vīteņi. Neatminu, ter, vai jau tātīju — tie meģvīteņi…
— Stāstījāt gan, — sacīja Redvuds. — Tagad rodas jautājums, Bensington, — ko mums darīt?
— Bet ko darīt mumt? — iesaucās misters Skiners.
— Jums jābrauc mājās pie misis Skineres, — teica Redvuds. — Jūs taču nevarat atstāt sievu visu nakti vienu pašu.
— Vient et nebrauktu, ter, neparko ne. Kaut tur būtu vai dutit mitit Tkineru. Ja nu mitert Benting- tont.. .
— Blēņas, — Redvuds viņu pārtrauca. — Lapsenes pa nakti nevienu neaiztiks. Un spīļastes jau nu jums virsū neskries …
— Nu, bet ģurkat?
— Nekādu žurku tur nav, — sacīja Redvuds.
Mistera Skinera lielākās bažas bija gluži veltīgas. Misis Skinere todien laiku lieki nezaudēja.
Ap pulksten vienpadsmitiem mežvīteņi, kas visu rītu bija rosīgi stiepusies garumā, jau sāka rāpties pāri logam un krietni vien aizsedza gaismu; jo istabā kļuva tumšāks, jo skaidrāk misis Skinere saprata, ka pienācis pēdējais laiks domāt par glābšanos. Tikpat skaidri viņa saprata arī, ka pagājusi vesela mūžība, kopš misters Skiners aizbraucis. Labu brīdi viņa vērīgi noskatījās pa aizaugušo logu, cauri kustīgajām stīgām, tad piesardzīgi atvēra guļamistabas durvis un ieklausījās …
Arā viss šķita pavisam kluss, un tā nu, brunčus augstu sacēlusi, misis Skinere zibenīgi iemetās guļamistabā, vispirms palūkojās zem gultas, tad aizslēdza durvis un aši, kā jau daudz pieredzējusi sieviete, sāka posties ceļam. Gulta vēl nebija saklāta, pa grīdu mētājās mežvīteņa stīgas, ko Skiners jau iepriekšējā vakarā bija apcirtis, lai varētu aizvērt logu, taču šai nekārtībai viņa neveltīja ne mazāko uzmanību. Viņa sadabūja cik necik pieklājīgu palagu. Tanī viņa iesaiņoja visas savas drānas un arī velvetona jaku, ko Skiners apvilka dzīves svarīgākajos brīžos, ielika vēl neatvērtu marinētu dārzāju burciņu, — un tiktāl neviens nevarētu apšaubīt, ka viņa rīkojas likumīgi. Bet tad misis Skinere paņēma divas hermētiski noslēgtas skārda kārbas ar Hērak- leoforbiju, ko pēdējā apmeklējuma reizē bija atvedis misters Bensingtons. (Misis Skinere bija godīga, krietna sieviete, taču viņa bija arī vecmāmiņa, un viņas sirds nespēja panest, ka tāda laba manta tiek izšķiesta kaut kādu nolāpītu cāļu ēdināšanai.)
Sasaiņojusi visu bagātību, misis Skinere uzlika aubi, noņēma priekšautu, apsēja lietussargu ar gluži jaunu apavu auklu un, brīdi paklausījusies pie durvīm un loga, atvēra durvis un izgāja briesmu pārpilnajā pasaulē. Lietussargs bija pasists padusē, bet paunu viņa nesa cieši abās mezglainajās rokās sažņaugtu. Aubīti viņa bija uzlikusi pašu labāko — to, ko valkāja svētdienās, un divas magones, kas lepni slēja galviņas starp krāšņo lentu un pērlīšu rotājumu, šķita paužam tādu pašu biklu drosmi kā aubī- tes valkātāja.
Virsdegunē misis Skinerei ievilkās apņēmības rievas. Viņai nu reiz ir diezgan! Palikt un gaidīt vienai pašai! Lai Skiners nāk atpakaļ, ja viņam briesmīgi patīk.
Misis Skinere izgāja pa priekšdurvīm — ne jau tādēļ, ka gribētu doties uz Hiklijbravu (viņas ceļa mērķis bija Cīzingaibraita, kur dzīvoja precētā meita), bet gan tālab, ka pakaļdurvis nevarēja vairs atvērt, jo mežvītenis auga kā traks kopš tās reizes, kad viņa pie pašām tā saknēm apgāza trauku ar cāļu barību. Brīdi viņa ieklausījās, tad gaužām piesardzīgi aizvēra durvis no ārpuses …
Pie mājas stūra misis Skinere apstājās un izlūkoja apkārtni…
Kalna galā aiz priežu sila kā zemē iecirsta rēta vīdēja plata smilšu bedre — tur atradās lapseņu pūznis, un misis Skinere to labu brīdi nopētīja. No rīta šurp turp izlidojušās, lapsenes vairs laukā nerādījās, visapkārt valdīja klusums, no sila puses varēja saklausīt vienīgi klusu sīkšanu, it kā tālumā darbotos tvaika zāģis. Nemanīja arī nevienu spīļasti. Kaut kas gan iečabējās kāpostu dobē, taču tur varbūt kaķis uzglūnēja kādam putniņam. Misis Skinere brīdi ieklausījās.
Viņa paspēra pāris soļu ap mājas stūri un pie putnu dārza atkal apstājās. Palūkojusies milzeņos, viņa domīgi pašūpoja galvu un izdvesa: «Ak!»
Augumā cāļi jau bija sasnieguši lielo putnu emu, toties miesās apvēlušies nenoliedzami brangāki, tā ka šķita arī lielāki. Pāri palikušas bija piecas vistiņas, jo abi gailēni kautiņā viens otru bija piebeiguši. Pamanījusi, cik sašļukuši izskatās cāļi, misis Skinere mirkli vilcinājās.
— Nabadziņi! — viņa sacīja un nolika paunu zemē. — Ne lāsītes ūdens. Un visu diennakti ne graudiņa nav ieknābājuši. Bet pašiem tik traki gribas ēst! —■ Pielikusi izžuvušo pirkstu pie lūpām, viņa apsvēra, ko darīt.
Te nu jāteic, ka šī netīrā veča paveica nudien īstu augstsirdības varoņdarbu. Atstājusi paunu un lietussargu uz ķieģeļiem bruģētā celiņa, viņa piegāja pie akas, pasmēla veselus trīs spaiņus ūdens un ielēja to tukšajā cāļu silē, un, kamēr cāļi grūstījās gar sili, klusītēm atvēra putnu dārza vārtus. Apmierināta ar savu rīcību, viņa mundri savāca zemē nolikto mantību, pārrausās pāri dzīvžogam dārza viņā malā un, cauri lekni sazēlušai pļavai (lai turētos tālāk no lapsenēm) sasniegusi līkumoto taciņu, devās pa to uz Čīzingaibraitu.
Pūzdama elsdama viņa slāja pret kalnu, brīdi pa brīdim apstādamās, lai atpūtinātu rokas no smagās nešļavas, mazliet atvilktu elpu un pamestu skatienu atpakaļ uz mazo būdiņu priežu sila malā. Kad, gandrīz jau sasniegusi kalna kori, misis Skinere beidzot ieraudzīja trīs lapsenes pa gabalu citu no citas lēni un smagi planējam uz rietumu pusi, viņa dūšīgi vien pielika soli.
Drīz iznākusi klajā laukā, misis Skinere pa uzbērumu starp dzīvžogiem (te viņa jutās cik necik drošībā) devās taisnā ceļā garām Hiklijbravas gravai uz smilšu pauguru pusi. Tur, kāpu pakājē apmetusies uz akmens dzīvžoga malā, viņa kupla koka pavēnī mirkli atpūtās.
Tad atkal apņēmīgi devās tālāk …
Ceru, jūs varat iztēloties večiņu ar baltu paunu rokās kā pakaļkājās saslējušos melnu skudriņu vasaras pusdienas tveicē tekam pa saulē balojošo taciņu, kas aizvijas gar smilšu pakalnu nogāzi. Aizels- damās viņa traucās nopakaļ savam enerģiskajam, nenogurdināmajam degunam, magones uz aubītes trauksmē tricinājās līdzi, un kamašas, ceļa putekļiem klātas, kļuva arvien baltākas un baltākas. Plikš- plakš, plikš-plakš dipēja soļi svelmainajā klusumā, un lietussargs neatlaidīgi un neapnicīgi lūkoja izslīdēt viņai no paduses. Krunkainās lūpas zem varenā deguna bija savilktas nelokāmā apņēmībā, un lāgu lāgiem viņa lādēdamās pagrūda uz augšu lietussargu vai atriebīgi paraustīja rokā cieši sažņaugto saini. Bet lūpas brīžiem kaut ko neskaidri murmināja, it kā aizlaikus uzsākdamas ar Skineru paredzamo strīdiņu.
Un tālumā, aiz jūdžu jūdzēm, dūmakainajā zilgmē pamazām parādījās torņa smaile, un arvien skaidrāk un skaidrāk acīm pavērās klusais zemes stūrītis, kur no pasaulīgās kņadas bija patvērusies Čīzingaibraita, vēl nenieka neapjauzdama par Hērakleoforbiju, kas, baltajā paunā paslēpta, neatvairāmi tuvojās šai rimtajai miera vietai.