Dievu ēdiens

II

Savu reizi mazajam Kedlsam gadījās arī nedienas.

Kā, piemēram, nepatikšanas ar upi.

No veselām avīžu lapām mazais Kedlss izlocīja lai­viņas — šo māku viņš bija noskatījies no Spenderu puisēna — un kā milzu trīsstūrus laida tās lejup pa straumi. Kad laiviņas pazuda zem tilta, aiz kura sākās Aibraitas muižas robežas, ko stingri bija aizliegts pār­kāpt, mazais Kedlss, pilnā rīklē bļaudams, skrēja tām pakaļ pāri Tormeta ganībām, — ak kungs, kā Tor- meta cūkas šausmās pajuka uz visām pusēm, tā ka ar lielām pūlēm uzbarotais speķis pārvērtās liesā gaļā. Papīra laivas kā uzburtas allaž zēģelēja garām muižai tieši lēdijas Vanderšutas acu priekšā! Šā tā salocītas vecas avīzes! Nē, nudien briesmas!

Pārliecinājies, ka neviens viņu nesoda, zēns kļuva vēl drošāks un ķērās pie dažādu hidraulisku ierīču būves. Vispirms viņš ierīkoja ostu savai papīra flo­tei, — par lāpstu izmantodams vecas šķūņa durvis, izraka milzīgu bedri, un, tā kā neviens tobrīd viņa darbošanos nepamanīja, nolēma, ka jārok vēl arī kanāls, taču tas izdevās tik pamatīgs, ka pārplūdināja lēdijas Vanderšutas ledus pagrabu. Beidzot viņš aiz- dambēja upi — dažiem šķūņa durvju vēzieniem kā lavīnu sagāza straumē zemes kukuržņus, upe izgāja no krastiem, un ūdens vēlās pāri krūmājam, aizrau­dams līdzi mis Spinksu ar visu molbertu un pašu la­bāko akvareļgleznojumu viņas mūžā vai, patiesību sakot, aizraudams līdzi molbertu, jo mis Spinksa pati līdz ceļgaliem slapjām kājām izmisusi uzsprauda brunčus un skriešus metās uz māju, bet ūdens aizviļ­ņoja pāri sakņu dārzam, ieplūda parka alejā un tad pa Šorta grāvi aiztecēja atpakaļ uz upi.

Draudzes mācītājs, tieši tobrīd sarunādamies ar ka­lēju, apklusa pusvārdā, jo pārsteigts ieraudzīja, ka tur, kur vēl pirms dažām minūtēm dzidrus, vēsus ūde­ņus vēla vismaz astoņas pēdas dziļa upe, pēkšņi sek­lās peļķēs izmisīgi peras zivis un līgojas ūdenszāļu ceri.

Aiz šausmām pats par savas rīcības sekām jaunais Kedlss divas dienas un divas naktis nerādījās mājās. Beidzot, izsalkuma dzīts, viņš tomēr atgriezās un stoiskā mierā uzklausīja bārienus un lamas, kas nu­dien netika taupītas un tālab atbilda milža augumam daudz vairāk nekā jebkas cits, ko šai laimīgajā cie­matā līdz tam viņam bija lēmis liktenis.