Dievu ēdiens

IV

Taču drīz vien Dievu ēdiena iedarbība uz jauno milzi kļuva pavisam citāda. Kaut gan draudzes mācī­tājs netaupīja pūles, ievadīdams zēnu visvienkāršā­kajās gudrībās, lai tas izaugtu par krietnu un paklau­sīgu zemnieku, — jaunais Kedlss iemanījās uzdot da­žādus jautājumus, interesēties par visu un pat domāt. Kad zēns jau veidojās par jaunekli, arvien skaidrāk kļuva nojaušams, ka prāts viņam darbojas pašam pēc savas gribas un ka draudzes mācītājam pār to vairs nav varas. Mācītājs no visas sirds centās izlikties ne­manām šo netīkamo pārvērtību, taču diemžēl sajuta to pārāk skaidri.

Domas jaunajam milzim izraisīja it viss, kas bija redzams tuvākajā apkārtnē. Lielā auguma dēļ viņš gribot negribot spēja saskatīt daudz, varēja ielūko­ties cilvēku dzīvē un arvien skaidrāk droši vien sa­prata, ka arī pats ir cilvēciska būtne, kam daudz kas sāpīgi liegts tikai tālab, ka citi cilvēki ir savādāki. Draudzīgās čalas skolā, noslēpumainais ticības brī­nums, ko no viņa šķīra krāšņās sienas, baznīca, no kuras plūda neizteicami tīksmas melodijas, līksmā dziedāšana krogā, siltā blāzma, kas cēlās no svecēm un pavardiem istabās, kad viņš no tumsas ielūkojās kādā logā, vai trokšņainais satraukums, ko kriketa laukumā sacēla sporta tērpos ģērbušies vīri un ko viņš īsti nespēja saprast, — tas viss droši vien sāpi­nāja viņa draudzības alkstošo sirdi. Jo tuvāk nāca

jaunekļa gadi, jo vairāk Kedlsu saistīja mīlētāju gai­tas, to tikšanās un savstarpējais maigums, ciešā tu­vība, bez kuras neviens savu mūžu nespēj nodzīvot.

Kādu svētdienu ap to laiku, kad debesīs parādās zvaigznes, kad mostas sikspārņi un laucinieku kaislī­bas, kāds mīlas pārītis bija iznācis skūpstīties «mīlē­tāju gatvē» — taciņā, kas starp dzīvžogiem aizvijas līdz muižas vārtsarga namiņam. Jaunie ļaudis ļāva kvēlei vaļu, juzdamies siltajā mijkrēslī kā septītajās debesīs. Ja arī uzrastos kāds traucētājs, viņi to ierau­dzītu nākam pa taku; divpadsmit pēdu augstais dzīv­žogs, kas aizstiepās līdz pat kāpu pauguriem, viņiem šķita pilnīgi drošs patvērums.

Un pēkšņi — gluži neticami! — kāds viņus katru uz savu pusi pacēla gaisā.

Mīlētāji attapās, ka viņus zem padusēm ar vareno īkšķi un rādītāja pirkstu satvēris jaunais Kedlss un, brūnās acis iepletis, veras viņu pietvīkušajās sejās. Nav nekāds brīnums, ka abi aiz pārsteiguma kļuva gluži mēmi.

— Kāpēc jums patīk tas, ko nupat darījāt? — ap­jautājās jaunais Kedlss.

Varu iedomāties, ka apjukums turpinājās tikām, līdz puisis atjēdzās, ka galu galā ir vīrietis, un saspa­rojies, skaļi brēkdams, draudēdams un gadījumam īsti piedienīgi lamādamies, pieprasīja, lai jaunais Kedlss tūdaļ laiž viņus zemē, citādi tam klāsies plāni. Un jaunais Kedlss, pēkšņi atminējies, kā viņu mācī­juši uzvesties, pieklājīgi un ļoti uzmanīgi nolika abus zemē pietiekami tuvu, lai tie atkal varētu krist viens otra apkampienos, un, vēl mirkli kavējies, pazuda mijkrēslī…

— Iznāca gan muļķīgi, — vēlāk puisis man atzi­nās. — Nevarējām viens otram acīs paskatīties, — šitā pieķerti.

— Mēs tak skūpstījāmies, vai zināt.

— Un pats dumjākais tas, ka šī visu vainu uzveļ man, — sacīja puisis.

— Saniknojās ne par šo, ne par to un pa ceļam uz māju ij runāt ar mani negribēja …

Milzis, bez šaubām, bija sācis nodoties dažādiem pētījumiem. Viņa prātā acīmredzot cits pēc cita uz- nira visvisādi jautājumi. Pagaidām viņš tos uzdeva tikai reti kādam, taču pats vairs miera nerada. Viņa māte, cik var noprast, lāgiem nonāca īstās jautājumu krustugunīs.

Viņš iegāja mātes mājiņas pagalmā un, rūpīgi no­lūkojis, vai pa kājām negadās kāda vista vai cālis, lēnām apsēdās zemē, ar muguru atspiezdamies pret šķūni. Tūdaļ klāt bija viņa draugi cāļi, kas izknābāja gružus un krīta putekļus no apģērba vīlēm, bet, ja laiks grozījās uz lietu, misis Kedlsas kaķēns, kas pret milzi izjuta vislielāko uzticību, kūkumu uzmetis, skraidīja kā negudrs gan mājā iekšā, gan ārā, augšup pa kamīna restēm, atkal lejā, pa durvīm laukā, pa milža kāju, pa krūtīm augšā uz pleca, tad acumirkļa pārdomas un — šviks! — atkal atpakaļ, un tā bez gala. Dažkārt kaķēns aiz tīrās draiskulības iecirta na­gus jaunekļa sejā, taču viņš neuzdrošinājās tam pat pieskarties aiz bailēm, ka prāvā roka var trauslajai radībai nodarīt pāri. Turklāt viņam it labi patika šāda neliela pakutināšana. Un pēc brītiņa viņš uzdeva mā­tei kādu ne sevišķi patīkamu jautājumu.

— Māt, — viņš, piemēram, sacīja, — ja ir labi, ka cilvēki strādā, kāpēc tad daudzi nestrādā?

Māte palūkojās viņā un atbildēja:

— Labi tas ir tikai tādiem ļaudīm kā mēs.

Milzis mirkli iegrima domās.

— Kāpēc? — viņš jautāja.

Un, atbildi nesagaidījis, turpināja:

— Kālab ir jāstrādā, māt? Kāpēc es diendienā laužu krītakmeņus, tu mazgā veļu, bet lēdija Vandersuta vizinās savā karietē, māt, un braukā uz svešām, skaistām zemēm, kuras mums savu mūžu nebūs lemts redzēt, māt?

— Viņa ir lēdija, — atbildēja misis Kedlsa.

— Ak, — nopūtās jaunais Kedlss un iegrima vēl smagākās pārdomās.

— Ja nebūtu dižciltīgo, kuri mums gādā darbu, — sacīja misis Kedlsa, — no kā gan mēs, nabaga ļautiņi, pārtiktu?

Arī šo domu vajadzēja pamatīgāk apsvērt.

— Māt, — pēc mirkļa viņš atsāka, — ja nebūtu dižciltīgo, vai tad viss nepiederētu tādiem cilvēkiem kā tu un es, un ja mēs …

— Dievs, stāvi klāt, lai nelabais to puiku nepa­rauj! — iesaucās misis Kedlsa; kopš misis Skineres nāves viņa par godu mātes piemiņai bija iemanījusies runāt tikpat puķainā, spēcīgiem izteicieniem pārba­gātā valodā. — Kopš dievs pieņēmis tavu mīļoto vec­māmiņu, no tevis nekur vairs nav glābiņa. Neuzpli- jies ar liekiem jautājumiem, ja negribi dzirdēt melus. Ja es ņemšos tev nopietni atbildēt, tad jau tēvam būs jāklimst pa citām mājām vakariņas lūkot, un kas tad šito veļu mazgās?

— Labi, māt, — ar izbrīnu noraudzījies mātē, sa­cīja jaunais Kedlss. — Negribēju tevi sarūgtināt.

Un viņš aizvien vēl nodevās pārdomām.