Karaliene Margo

VII 24. augusta nakts

Kad la Mols un Kokonna bija notiesājuši savas niecīgās vakariņas, - ccptic putni greznojās tikai uz "Skaistās zvaigznes" izkārtnes -, Kokonna izstiepa kājas, ar rokām atspiedās uz galda un, iztukšojis pēdējo vīna kausu, jautāja:

- Monsieur la Mol, vai jūs tūlīt iesit gulēt?

- Man nekas nebūtu pretī likties uz auss, bet es neesmu drošs, ka naktī mani nemodinās, - la Mols atbildēja.

- Es tāpat, - sacīja Kokonna. - Tāpēc man liekas, ka mums nemaz nebūtu jāiet gulēt, lai sūtņiem nebūtu mūs velti jāgaida. Labāk palūgsim kārtis un uzspēlēsim!

- Ar lielāko prieku. Bet, lai spēlētu, vajag naudu un manā ceļa somā nezin vai būs simts zelta ekiju. Tā ir visa mana bagātība, ar kuras palīdzību man jākļūst laimīgam.

- Simts zelta ekiju?! - iesaucās Kokonna. - Un jūs vēl žēlojaties! Mordieu! Man ir tikai seši!

- Nerunājiet niekus! - attrauca la Mols. - Es redzēju, kā jūs izņēmāt no kabatas maku. Viņš bija ne tikai pilns, bet pat ļoti piebāzts.

- O, tas ir vecs parāds, kurš jānolīdzina mana tēva draugam, - Kokonna atbildēja.

- Man šķiet, arī viņš mazliet ir hugenots, - tāpat kā jūs… Jā, te man ir simts dukātu, - viņš turpināja, uzsizdams pa kabatu, - bet šī nauda pieder maitre Merkandonam. Ja runājam par manu bagātību, tad cs jau tcicu, man vairāk nav - tikai seši ekiji.

- Kas tad tā būs par spēli?

- Tieši tāpēc es gribu spēlēt. Turklāt man ienāca prātā kāda doma.

- Kāda?

- Mēs abi ieradāmies Parīzē ar vienu nolūku?

- Jā.

- Abiem mums ir visvareni aizstāvji?

- Pilnīgi pareizi.

- Jūs cerat uz savu aizbildni - tāpat kā es uz savu?

- Jā!

- Nu, tāpēc man ari ienāca prātā: vispirms spēlēsim uz naudu, tad uz pirmo laipnību galmā vai sekmēm mīlestībā…

- Tas patiesi ir asprātīgi! - pasmaidīja la Mols. - Man tomēr jāatzīstas, ka es neesmu tik kaislīgs spēlmanis, lai liktu uz kārts visu savu nākotni. Ievērojiet, ka no pirmās laipnības galmā, kuru izpelnīsieties jūs vai es, droši vien būs atkarīgs viss mūsu turpmākais liktenis.

- Labi, pabīdīsim malā pirmo laipnību galmā un spēlēsim uz pirmajām sekmēm pie mīļākās.

- Te ir tikai vienas nepatikšanas, - la Mols piebilda.

- Kādas?

- Man nav mīļākās.

- Man jau arī nav. Bet es ceru, ka tāda drīz vien uzradīsies. Paldies Dievam, es nemaz tāds izdzimtenis neesmu, lai sievietes no manis bēgtu.

- Viņas, bez šaubām, arī nebēgs. Bet, tā kā es pats ne visai ticu savai mīlas zvaigznei, tad šāda likme jums nav izdevīga: es jūs katrā ziņā uzvarēšu. Spēlēsim labāk uz jūsu sešiem ekijiem. Ja jūs tos paspēlēsit un gribēsit spēli turpināt, man nekas nebūs pretī. Jūs esat muižnieks un jūsu vārds ir zelta vērts.

- Lieliski! Jums taisnība - muižnieka vārds ir zelta vērts, īpaši tad, ja šis muižnieks galmā ir labā cieņā. Ticiet man, es nebūtu daudz zaudējis, spēlēdams ar jums uz pirmo laipnību, kādu ceru sagaidīt.

- Bet jums tomēr būtu nepatīkami zaudēt. Un es patiesībā neko nebūtu ieguvis. Kalpodams Navarras karalim, es taču neko nevarētu pieņemt no hercoga Gīza.

- O, nolādētais atkritējs! - norūca saimnieks, tīrīdams savu veco ķiveri. - Acīmredzot nojauta mani nav pievīlusi!

To pateicis, viņš pārmeta krustu.

Kokonna paņēma kalpa pasniegtās kārtis un sāka tās sajaukt.

- Tātad jūs… - viņš iesāka.

- Kas?

- Tātad jūs esat protestants.

- Es?

- Jā, jūs.

- Nu, lai tas tā arī būtu! - pasmaidīdams atteica la Mols. - Vai jums ir nepatīkami?

- Nē, man ir gluži vienalga. Es no visas sirds nicinu protestantismu, bet hugenotus es nenīstu. Turklāt viņi pašlaik ir modē.

- Jā, - la Mols iesmējās. - Kā pierādījums tam ir šāviens uz admirāli. Vai nespēlēsim uz šāvienu?

- Kā gribat, - atbildēja Kokonna. - Man vienalga, ka tikai var spēlēt.

- Tādā gadījumā saksim, - sacīja la Mols, paņemdams savas kārtis un sakārtodams tās spēlei.

- Sāksim! Velti neuztraucieties. Ja cs zaudēšu kaut simts ekijus, rit no rīta jūs tos tomēr saņemsit.

- Tas nozīmē, ka laime pie jums atnāks miegā?

- Nē, es pats pēc viņas aiziešu.

- Kurp? Es labprāt ietu jums līdzi.

- Uz Luvru.

- Jūs turp iesit naktī?

- Jā, šonakt lielais hercogs Gīzs pieņems mani īpašā audiencē.

Tikko Kokonna bija ierunājies, ka dosies uz Luvru meklēt laimi, la Hurjērs mitējās spodrināt savu ķiveri un, nostājies aiz la Mola krēsla, sāka rādīt Kokonnam dažādas dīvainas zīmes.

Pjemontieti tā bija saistījusi spēle un saruna, ka viņš tās neievēroja.

- Brīnišķīgi, - iesaucās la Mols. - Jūs runājat taisnību, teikdams, ka mēs dzimuši zem vienas zvaigznes. Arī man šonakt Luvrā paredzēta satikšanās; tikai ne jau ar hercogu Gīzu, bet gan ar Navarras karali.

- Vai paroli zināt?

- Jā.

- Un norunāto zīmi?

- Nē.

- Bet es to zinu. Man parole ir…

Redzēdams, ka pjemontietis grib atklāt savu paroli, la Hurjērs brīdināja Kokonnu, kurš pašlaik bija pacēlis galvu, ar tik izmisušu skatu, ka tas aprāvās, teikumu nepabeidzis. Viesnīcnieka skats satrieca viņu vēl vairāk nekā nupat paspēlētie trīs ekiji.

Pamanīdams sava partnera sejas izteiksmi, la Mols pagriezās.Bct viņš neko sevišķu neievēroja. Viņam aiz muguras, sakrustotām rokām un nule notīrīto ķiveri galvā stāvēja viesnīcas saimnieks.

- Kas jums notika? - la Mols jautāja Kokonnam.

Kokonna klusēdams paskatījās uz viesnīcnieku, kurš viņam atkal sāka rādīt visādas nesaprotamas zīmes. La Hurjērs saprata, ka pienācis laiks doties pjemontietim palīgā:

- Es arī labprāt spēlēju kārtis, - viņš steidzami teica. - Kad es pienācu paskatīties jūsu spēlē un uzliku galvā ķiveri, grāfa kungs, redzēdams nabaga buržuju ar šādu galvasrotu, izbrīnā nolūkojās uz mani.

- Nu, ir jau arī dižs paskats! - smiedamies iesaucās la Mols.

- Ko nu, grāfa kungs! - labsirdīgi atteica viesnīcnieks, paraustīdams plecus, it kā atzīdams savu niecīgumu.

- Mēs neesam karavīri un ar izskatu nevaram lepoties. Jums, tādiem dižiem kavalieriem, ir labi greznoties tādās zeltītās ķiverēs un cīnīties ar asiem rapieriem. Mums ir labi diezgan, ja varam kalpot pilsoņu sardzes vienībā.

- O, tātad jūs kalpojat sardzē? - jautāja la Mols, jaukdams kārtis.

- Ak, mans Dievs, grāfa kungs, es esmu seržants buržuju milicijas rotā.

La Mols sāka izdalīt kārtis. Kokonna uztraucās aizvien vairāk. Šoreiz pārsteiguma iemesls varēja būt tas, ka viņš otro likmi paspēlēja tikpat ātri kā pirmo.

- Nu, - sacīja la Mols, - man liekas, ka tagad jūsu sešiem ekijiem ir beigas. Vai negribat atspēlēties uz jūsu nākamās laimes rēķina?

- Ar lielāko prieku, - atbildēja Kokonna, - ar lielāko prieku!

- Bet jūs taču teicāt, ka jums paredzēta tikšanās ar hercogu Gīzu?

Kokonna paskatījās uz virtuves durvju pusi un ieraudzīja saimnieku, kurš izpleta pavisam platas acis, acīmredzot viņu brīdinādams.

- Jā, bet vēl ir pārāk agrs, - Kokonna atbildēja. - Labāk parunāsim . par jums, monsieur la Mol.

- Bet vēl labāk par spēli, dārgais monsieur Kokonna! Ja nemaldos, es tūlīt atkal no jums iekasēšu sešus ekijus.

- Mordieu! Patiesi! Es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka hugenotiem spēlē laimējoties. Velns lai parauj, taisnību sakot, arī es pats gribētu kļūt par hugenotu!

La Hurjēra acis iegailējās kā sakarsētas ogles, bet spēles aizņemtais Kokonna to neievēroja.

- Jauki, grāf, jauki! - sacīja la Mols. - Jūsu atgriešanās iemesli gan ir visai dīvaini, bet mēs jūs pieņemam ar lielāko prieku.

Kokonna pakasīja aiz auss.

- Ja tik es zinātu, - viņš teica, - ka jums spēlē laimējas tikai tāpēc, ka esat hugenots, es patiešām… Runājot atklāti, es ne visai cienu visādas ceremonijas, un tā kā pat karalis…

- Bet mūsu skaistā ticība ir tik vienkārša, tik tīra! - la Mols cildināja.

- Turklāt pašlaik tā ir modē, - Kokonna piebilda, - un atnes laimi spēlē. Velns lai parauj, visi dūži aiziet jums! Un bez tam jūs spēlējat godīgi un nekrāpjat: es uzmanīju jūs. Acīmredzot viss ir atkarīgs no ticības.

- Jūs pazaudējāt vēl sešus ekijus, - mierīgi noteica la Mols.

- Ak, jūs mani esat ļoti sakārdinājis! - izsaucās Kokonna. - Ja man šonakt ar hercogu Gīzu neveiksies…

- Tad?

- Tad rīt es lūgšu mani iepazīstināt ar Navarras karali. Neuztraucieties! Ja es pāriešu pie hugenotiem, es pārspēšu Luteru, Kalvinu, Melanhtonu un visus citus protestantus, kādi tik ir pasaulē.

- Klusējiet! - la Mols viņu pārtrauca. - Jūs saķildosities ar mūsu saimnieku.

- Pareizi, - atteica Kokonna, paskatīdamies uz virtuves pusi. - Nē, viņš mūs nenoklausās: viņš ir pārāk aizņemts.

- Ko viņš dara? - jautāja la Mols, kurš no savas vietas la Hurjēru nevarēja redzēt.

- Viņš sarunājas ar kādu… Velns lai parauj, tas jau ir viņš!

- Tas pats naktsputnam līdzīgais cilvēks dzeltenā kamzolī un brūnajā mētelī, ar kuru viņš sarunājās, kad mēs atjājām. Un kā viņš iekaist, velns lai parauj! Ei, klausieties, maitre la Hurjēr! Vai tik jūs nerunājat par politiku?

Šoreiz viesnīcnieks deva viņam tik noteiktu un pavēlošu zīmi, ka Kokonna, aizmirsdams savu kaisli uz kāršu spēli, piecēlās un gāja pie viņa.

- Kurp jūs ejat? - jautāja Ja Mols.

- Jūs vēlaties vīnu, grāf? - jautāja la Hurjērs, paņemdams Kokonnu aiz rokas. - Tūlīt pasniegs! Greguār, vīnu šiem kungiem!

Noliecies Kokonnam pie auss, viņš čukstēja:

- Klusējiet! Ja jums ir dārga dzīvība, klusējiet! Šķiricties no sava ceļabiedra pēc iespējas drīzāk!

La Hurjērs izskatījās tik bāls, bet dzeltenais cilvēks tik drūms, ka Kokonna šausmās nodrebēja.

- Atvainojiet, dārgais monsieur la Mol, - viņš teica. - īsā laika sprīdī es zaudēju piecdesmit ekiju. Šodien man neveicas un es baidos paspēlēt visu.

- Labi, monsieur, labi! Kā vēlaties! - la Mols atbildēja. Bez tam gribētos mazliet atgulties, la Hurjēra kungs!

- Ko vēlaties, grāf?

- Ja pēc manis atnāk no Navarras karaļa, papūlieties mani pamodināt. Es nenoģērbšos, tāpēc būšu gatavs katrā laikā.

- Es darīšu to pašu, - sacīja Kokonna. - Lai neaizkavētu viņa augstības sūtni, es norunāto zīmi sagatavošu jau tagad. Monsieur la Hurjēr, pasniedziet man baltu papīru un šķēres!

- Greguār! - uzkliedza saimnieks. - Pasniedz baltu papīru vēstulei un šķēres, lai varētu izgriezt aploksni.

- Ar labu nakti, monsieur Kokonna, - la Mols atvadījās un, pagriezies pret saimnieku, piebilda: - Lūdzu, pavadiet mani uz manu istabu. Labu veiksmi, mans draugs!

Un la Mols viesnīcnieka pavadībā pa riņķveida kāpnēm devās augšā uz savu istabu. Kad viņi bija pazuduši, noslēpumainais svešinieks saķēra Kokonnu aiz rokas un, pievilcis viņu pie sevis, steidzīgi čukstēja:

- Vairākas reizes jūs tikko neizpaudāt noslēpumu, no kura ir atkarīgs visas valsts liktenis. Hurjēra kungs jūs laikā pārtrauca. Vēl vienu vārdu un es būtu jūs nošāvis! Par laimi, tagad mēs esam vieni. Klausieties!

- Kas jūs esat? - jautāja Kokonna. - Kāpēc jūs atļaujaties runāt ar mani tik pavēlošā balsī?

- Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Morvelu?

- Par to, kurš šāva uz admirāli?

- Un to, kas nogalināja de Muī?

- Protams, ka esmu dzirdējis.

- Morvels esmu es!

- Jūs? - iesaucās Kokonna.

- Bet tagad klausieties.

- Protams, es klausīšos.

- Klusu! - pielicis pirkstu pie lūpām, Morvels čukstēja.

Kokonna kļuva uzmanīgs. Līdz viņiem atlidoja aizveramu durvju

troksnis.Tad aizvērās kādas citas durvis un noskrakšķēja aizbīdnis. Pēc īsa brīža parādījās saimnieks. Viņš steidzīgi piegāja pie Kokonnas un Morvela, uzaicināja tos apsēsties un arī pats apsēdās.

- Viss ir aizslēgts, - viņš teica Morvelam. - Tagad jūs varat runāt.

Senžermenokseruā tornī pulkstenis nosita vienpadsmit. Morvels skaitīja

nakts klusumā grūtsirdīgi skanošos sitienus un, kad pēdējais izgaisa, pagriezās pret Kokonnu.

- Monsieur, - viņš jautāja pjemontietim, kurš apmulsis vēroja abu līdzbiedru vairīgo uzmanību, - vai jūs esat īsts katolis?

- Domāju, ka jā, - Kokonna atbildēja.

- Vai jūs esat padevīgs karalim?

- Ar sirdi un dvēseli. Tā jautādams, jūs mani apvainojat.

- Neķildosimies par to. Jūs nāksiet mums līdzi.

- Kur?

- Vienalga, kurp. Mēs jūs vedīsim. No tā ir atkarīgs jūsu liktenis, kas zina - varbūt arī dzīvība.

- Es atgādinu, ka pusnaktī man jābūt Luvrā.

- Uz turieni mēs arī iesim.

- Mani gaida hercogs Gīzs.

- Mūs tāpat.

- Man ir īpaša parole, - turpināja Kokonna, mazliet aizvainots, ka arī Morvelam un maitre la Hurjēram hercogs licis ierasties audiencē tāpat kā viņam.

- Arī mums tāda ir.

- Bet man ir arī norunāta zīme.

Smaidīdams Morvels no mēteļa izvilka vairākus baltas drēbes krustus, no kuriem vienu pasniedza la Hurjēram, otru Kokonnam, bet trešo paturēja sev. La Hurjērs savu krustu piestiprināja pie ķiveres, Morvels - pie platmales.

- Lūk, kā! - norūca gluži apmulsušais Kokonna. - Tātad paroli un norunāto zīmi zina visi? Un arī audiencē pieņems visus?

- Jā, visus, visus īstenos katoļus.

- Luvras pilī laikam notiks kaut kādi svētki?

- Jā, Luvrā būs svētki, - sacīja Morvels. - Karalis rīko dzīres un uz tām uzaicināti arī hugenoti. Viņi pat būs svētku varoņi. Ja jūs gribat mums pievienoties, iesim tūlīt ielūgt uz svētkiem viņu vadoni, viņu Gideānu, kā viņi to dēvē.

- Vai admirāli? - jautāja Kokonna.

-Jā, veco Gaspāru, ar kuru es lā kļūdījos, kaut gan šāvu ar paša karaļa arkebūzu!

- Redzat, grāfa kungs, - piebilda la Huijērs, - tāpēc jau es spodrināju savu ķiveri un asināju zobenu un nazi.

Kokonna nodrebēja un nobāla. Tagad viņš sāka kaut ko saprast.

- Patiesi? - viņš iesaucās. - Tātad šīs dzīres, šīs viesības būs tādēļ, lai pēc tam…

- Neuzminējāt, monsieur, - sacīja Morvels. - Acīmredzot jums vēl nav bijis jācieš šo atkritēju nelietības dēļ. Mums gan…

- Un jūs gribat iet pie admirāļa un…

Morvels pasmaidīja un aizveda Kokonnu pie loga.

- Paskatieties, - viņš teica, - tur uz to laukumu ielas galā aiz baznīcas. Vai jūs redzat ļaužu pulciņu, kas tumsā klusi kārtojas ierindās?

- Redzu.

- Arī viņiem ir balti krusti pie cepurēm.

- Nu un tad?

- Tā ir kāda maza Šveices kantona nodaļa Tokēna vadībā. Viņi ir karaļa piekritēji.

- O! - iesaucās Kokonna.

- Tagad paskatieties uz jātnieku nodaļu upes krastā. Vai jūs pazīstat viņu vadoni?

- Kā lai es viņu pazīstu? - drebēdams atbildēja Kokonna. - Es tikai šovakar ierados Parīzē.

- Tas ir viņš, kas jums pusnaktī Luvrā noteica satikšanos. Viņš jūs tur gaidīs.

- Hercogs Gīzs?

- Viņš pats. Viņu pavada bijušais tirgotāju priekšnieks Marsels un tagadējais - Šorāns. Tie abi kārto pilsoņu nodaļas. Bet tagad uz ielas iznāk kastela kapteinis. Vai redzat, ko viņš dara?

- Viņš klauvē pie visām durvīm. Kas tās ir par durvīm, pie kurām viņš klauvē?

- Baltie krusti, jaunais cilvēk: tieši tādi paši krusti kā mums pie cepurēm. Senākos laikos Dieva eņģelim vajadzēja atšķiru patiesi ticīgos, tagad mēs to izdarām paši.

- Visas durvis, pie kurām viņš klauvē, atveras. No katra nama iznāk bruņoti cilvēki.

- Viņš pieklauvēs arī pie mums. Tad arī mēs iziesim.

- Bet vai tad viss šis pūlis sapulcējies tikai tādēļ, lai nogalinātu vienu vecu hugenotu? - jautāja Kokonna. - Tas taču būtu kauns un negods! Tā rīkojas laupītāji, bet ne kareivji!

- Ja jums nepatīk nonāvēt vecus, izvēlieties jaunos. Tos jūs atradīsiet pilnīgi jūsu gaumē, cik tik uziet. Ja negribat kauties ar dunci, laidiet darbā zobenu. Hugenoti neļaus sevi nokaut kā aitas, viņi aizsargāsies. Un jūs taču zināt, ka viņiem visiem ir ļoti sīkstas dzīvības.

- Tātad šonakt viņus visus nokaus? - iesaucās Kokonna.

- Visus.

- Vai pčc karaļa pavēlēs?

- Pēc karaļa un hercoga Gīza pavēles.

- Kad?

- Kad Senžermenokseruā torni atskanēs zvani.

- O! Tad tāpēc tas lepnais vācietis no hercoga Gīza svītas… Kā gan viņu sauca?

- Bērns.

- Pareizi! Tad tāpēc, man teica, lai es ierodos, tiklīdz zvanīs lielo zvanu.

- Vai jūs salikāt monsieur Bērnu?

- Ne vien redzēju, bet arī runāju ar vinu.

- Kur?

- Luvrā. Viņš mani tur ieveda, viņš pateica paroli, viņš…

- Skatieties!

- Mordieul Tur jau viņš stāv.

- Vai gribat ar viņu parunāties?

- Nudien nekas nebūtu pretī!

Morvels klusām atvēra logu. Bērns patiešām pagāja garām kopā ar divdesmit cilvēku lielu pulciņu.

- Gīzs un Lolringa, - sacīja Morvels.

Bērns pagriezās un sapratis, ka uzruna vellīta viņām, piegāja pie loga.

- O, tas jūs, Morvel?

- Jā, es. Kurp jūs ejat?

- Es meklēju "Skaistās zvaigznes" viesnīcu, lai sastaptu kādu monsieur Kokonnu.

- Es esmu šeit, monsieur Bēm, - sacīja jauneklis.

- Ā, lab', lab', jūs esat gatavs?

- Jā. Kas man jādara?

- To, ko jums teiks monsieur Morvels. Viņš ir labs katolis.

- Vai dzirdējāt? - jautāja Morvels.

- Dzirdēju, - Kokonna atbildēja. - Bet uz kurieni jūs, Bērna kungs?

- Es? - Bērns iesmējās.

- Jā, jūs.

- Man kāds vārdiņš jāpasaka admirālim.

- Ja vajadzīgs, sakiet viņam kaut divus, - piezīmēja Morvels. - Ja viņam nepietiek ar vienu, tad ieprieciniet viņu ar otru.

- Esiet bez rūpēm, Morvel, esiet bez rūpēm. Pataupiet savus padomus šim jaunajam cilvēkam.

- Gan jau, gan, par viņu neuztraucieties. Kokonna būs labs sugas suns, kas noderēs medībās.

- Ardievu!

- Dzīvojiet laimīgi!

- Bet jūs?

- Sāciet tik medības, mēs būsim klāt, kad dalīs medījumu.

Bērns aizgāja un Morvels aizvēra logu.

- Nu, dzirdējāt, jaunais cilvēk? - viņš jautāja. - Ja jums ir kāds ienaidnieks, kaut arī tas nav hugenots, atzīmējiet viņu sarakstā un viņš būs beigts kopā ar pārējiem.

- Apklustiet! - la Hurjērs viņu pārtrauca.

- Kas ir? - Kokonna un Morvels reizē iejautājās. Senžermenokseruā tornī atskanēja pirmais zvana sitiens.

- Signāls! - iesaucās Morvels. - Tātad viņi nolēmuši sākt agrāk. Man teica, ka signālu došot tieši pusnaktī… Jo labāk! Kad runa ir par Dieva un karaļa slavu, tad pulksteņiem jāiet ātrāk, bet nevis jākavē.

Skumjā zvanīšana turpinājās. Drīz vien spalgi noskanēja pirmais šāviens un tūlīt pēc viņa de Arbrsekas ielā iemirdzējās lāpas. Kokonna ar roku pārvilka pār nosvīdušo pieri.

- Sācies! - Morvels iesaucās. - Iesim!

- Pagaidiet! - sacīja viesnīcnieks. - Pirms došanās ccļā man jāparūpējas par mājinieku drošību. Es negribu, ka manā prombūtnē manai sievai un bērniem pārgriež kaklu. Mājā taču ir hugenots.

- Grāfs de la Mols! - izsaucās Kokonna.

- Jā. Nolādētais atkritējs pats iekrita vilku slazdā.

- Kā? - jautāja Kokonna. - Vai jūs patiesi uzbruksit savam viesim?

- Tieši viņa dēļ es trinu savu zobenu.

- O, - pjemontietis norūca, savilkdams uzacis.

- Līdz šim es kāvu tikai trusīšus, pīles un cālēnus, - cienījamais viesnīcnieks turpināja, - un es vēl neprotu nokaut cilvēku. Tāpēc cs gribu savu roku izmēģināt pie šī hugenota. Ja man neizdosies visai veikli, tad vismaz neviens nevarēs par mani zoboties.

- Mordieul Es to nevaru pieļaut, - sacīja Kokonna. - De la Mols ir mans biedrs, viņš ēda ar mani kopā vakariņas, spēlēja kārtis…

- Jā, bet de la Mols ir atkritējs, - Morvels paskaidroja, - un de la Mols ir notiesāts. Ja mēs viņu nenonāvēsim, to izdarīs citi.

- Nerunājot par to, - sacīja saimnieks, - kā viņš no jums ieguva piecdesmit ekiju.

- Tā ir taisnība, - atzinās Kokonna, - bet es esmu pārliecināts, ka viņš tos ieguva godīgā ceļā.

- Godīgi vai negodīgi, jums tie tomēr būs jāsamaksā. Bet ja es viņu nogalināšu, piecdesmit ekiju paliks jūsu kabatā.

- Nu, iesim taču! Jāpasteidzas, kungi! - uzsauca Morvels. - Nošaujiet viņu ar arkebūzu, noduriet ar zobenu, nositiet ar veseri vai ko citu, bet tikai nobeidziet viņu drīzāk! Mums jāizpilda solījums un laikā jāierodas pie admirāļa, lai palīdzētu hercogam Gīzam.

Kokonna nopūtās.

- Es tūlīt atgriezīšos! - la Hurjērs iesaucās. - Pagaidiet mani!

- Mordieu, - Kokonna norūca. - Viņš nomocīs un varbūt pat apzags šo nabaga jaunekli. Iešu viņam līdzi.

Kokonna sekoja la Hurjēram un drīz vien to panāca. Ejot pa kāpnēm, cienījamais maitre acīmredzot kjuva domīgs, jo viņa solis kļuva aizvien lēnāks. Kad viņš nonāca pie durvīm, uz ielas atskanēja vairāki šāvieni. La Mols tūlīt izlēca no gultas.

- Velns lai parauj! - viegli samulsis, la Hurjērs nomurmināja. - Liekas, viņš ir pamodies.

- Liekas gan, - noteica Kokonna.

- Vai tagad viņš aizsargāsies?

- Noteikti! Bet, ja nu viņš jūs nogalina, monsieur Hurjēr? Tas būtu jauki!

- Hm! - noņurdēja viesnīcnieks.

Bet atcerējies, ka viņam rokā ir kārtīga arkebūza, viņš saņēma dūšu un ar spēcīgu kājas spērienu atgrūda durvis. Aiz gultas pilnīgi apģērbies, bet ar kailu galvu stāvēja la Mols. Zobos viņš turēja zobenu, bet katrā rokā pa pistolei.

- O! - iesaucās Kokonna. - Tas jau kļūst interesanti, la Hurjēra kungs! Nu, sāciet vien! Uz priekšu!

Mailre la Hurjērs atbildes vietā mērķēja uz jaunekli. Bet la Mols vēroja viņa kustības un, šāvienam atskanot, nokrita uz ceļiem. Lode lidoja pāri viņa galvai.

- Nāciet pie manis! - kliedza la Mols. - Pie manis, monsieur Kokonna!

- Nāciet pie manis, monsieur Morvel! - sauca saimnieks.

- Goda vārds, monsieur la Mol, es jums nevaru palīdzēt, - Kokonna sacīja. - Solu tikai vienu, ka es nepiedalīšos cīņā pret jums. Pēc karaļa pavēles šonakt apšauj visus hugenotus. Aizsargājaties kā protat!

- O, nodevēji, slepkavas! Tad tādi jūs esat! Labi, mēs vēl redzēsim!

Un la Mols nomērķējis izšāva ar vienu pistoli. La Hurjērs, acis no

viņa nenolaizdams, palēca sāņus, bet Kokonna, negaidīdams uzbrukumu, palika uz vietas un lode ieskrambāja viņam plecu.

- Mordieu - viņš izsaucās, griezdams zobus. - Ja jūs tā, tad cīnīsimies. Tu pats to gribēji!

Un, paķēris rapieri, viņš metās virsū la Molam. Ja viņš būtu viens, la Mols nebūtu atteicies no cīņas, bet aiz Kokonnas muguras, bisi lādēdams, stāvēja maitre la Hurjērs un pa trepēm, pa četriem pakāpieniem uzreiz, augšā lēkšoja Morvels. La Mols ieskrēja otrā istabā, aiztaisīdams durvis ar aizbīdni.

- O, nelietis! - dauzīdams durvis ar sava rapiera rokturi, nikni iesaucās Kokonna. - Pagaidi, pagaidi! Mans zobens cirtīs tavā miesā tikpat daudz brūču, cik ekiju tev zaudēju kāršu spēlē! Es nācu tevi glābt no ciešanām, lai neļautu tevi apzagt! Bet tu pateicības vietā šauj uz. mani! Pagaidi tikai, es tev atmaksāšu!

Tai brīdī la Hurjērs piegāja pie durvīm un izgāza tās ar savas arkebūzas laidi. Kokonna metās istabā un ar degunu gandrīz vai iedrāzās sienā. Logs bija vaļā un istaba - tukša.

- Viņš ir izlēcis pa logu, - sacīja saimnieks. - Droši vien viņš būs mazliet sadauzījies. Tas taču ir ceturtais stāvs.

- Bet var būt, ka viņš paglābies uz blakusnama jumta, - teica Kokonna, uzlēkdams uz palodzes un gatavodamies izlēkt uz stāvā, smailā jumta. La Hurjērs un Morvels saķēra viņu un ievilka atpakaļ istabā.

- Jūs laikam esat prātu zaudējis? - viņi reizē izkliedza. - Nomierinieties! - sacīja Morvels. - Ja viņš nebūs nosities, tad viņš būs jau labā gabalā. Nāciet līdzi! Aizbēgušā hugenota vietā jūs atradīsit tūkstoš citu.

- Jums taisnība! - Kokonna piekrita. - Nāvi hugenotiem! Es gribu atriebt, un jo ātrāk, jo labāk!

Ar šiem vārdiem viņš metās ārā pa durvīm. Morvels un viesnīcnieks viņam sekoja.

- Pie admirāļa! - kliedza Morvels.

- Pie admirāļa! - atkārtoja Kokonna. - Lai notiek tā, kā jūs vēlaties!

Atstādami viesnīcu Greguāra un pārējo kalpu apsardzībā, viņi visi trīs

steidzās uz admirāļa hoteli Betīza ielā. Spožā gaisma un šāvienu ugunis rādīja viņiem ceļu.

- Kas tas par cilvēku? - Kokonna pēkšņi iesaucās. - Viņam nav kamzoļa un cepures.

- Tas droši vien kāds hugenots, kas pūlas paglābt savu dzīvību, - atbildēja Morvels.

- Šaujiet uz viņu! Šaujiet! - kliedza Kokonna. - Jums ir arkebūzas.

- Lai nu paliek, - Morvels noraidīja. - Es pataupīšu savu šāvienu labākam medījumam.

- Tad šaujiet jūs, Hurjēr!

- Pagaidiet, pagaidiet, tūlīt! - viesnīcnieks atbildēja, jau mērķēdams.

- Nu ja - pagaidiet! Bet viņš pa to laiku aizbēgs! - Kokonna kliedza un metās ķert hugenotu, kuru nebija grūti panākt, jo viņš bija ievainots.

Bet, kad Kokonna pieskrēja pie viņa un, negribēdams uzbrukt tam no muguras, uzsauca: "Pagriezies, pagriezies!" - atskanēja šāviens. Lode nodūca pjemontietim gar ausi un ievainotais nokrita kā aizšauts zaķis, kuru ātra skrējiena laikā bija ķēris mednieka šāviens.

Aiz Kokonnas muguras atskanēja gaviļu kliedziens. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka la Hurjērs vicina savu arkebūzu.

- Nu, šoreiz man ir gadījies laimīgs ķēriens! - viesnīcnieks sauca.

- Jā, bet jūs gandrīz vai nošāvāt mani, - Kokonna paskaidroja.

- Sargieties, grāf, sargieties! - la Hurjērs uzkliedza.

Kokonna palēca sāņus. Ievainotais bija piecēlies uz ceļiem un, atriebībā zvērodams, gatavojās viņam durt ar dunci. Viesnīcnieka brīdinājums nāca īstā laikā.

- O, čūska! - Kokonna iekliedzās.

Un, uzklupis ievainotajam, viņš tam trīsreiz savu zobenu iegrūda krūtīs līdz pat rokturim.

- Tagad steidzamies pie admirāļa! - viņš teica, atkāpdamies no hugenota, kurš vēl cīnījās ar nāvi. - Pie admirāļa!

Un viņi visi trīs turpināja ceļu.