Karaliene Margo

IX Slepkavas

Kokonna nebēga. Viņš atkāpās. La Hurjērs ari nebēga; viņš aizlaidās, ko kājas nesa. Pirmais aizskrēja kā tīģeris, otrais - kā vilks.

Tāpēc arī la Hurjērs jau atradās Scnžcrmēnas laukumā, kad Kokonna nule bija izgājis no pils.

La Hurjērs, atrazdamies ar savu arkebūzu bēgošā pūļa vidū, mazliet baiļojās, kad visapkārt svilpa lodes un pa logiem ārā krita līķi, kuri dažreiz bija pat sacirsti gabalos. Dūšīgais viesnīcnieks nolēma, cik ātri iespējams, atgriezties viesnīcā. Kad viņš no Averonas ielas nogriezās

Arbrsekas ielā, viņš satika šveiciešu un jātnieku vadus. Tos veda Morvels.

- Nu, mīļais! - iesaucās Morvels, kurš sevi mīlēja dēvēt par karaļa slepkavu. - Jūs jau dodaties uz mājām? Vai savu padarījāt? Velns lai parauj, ko gan jūs izdarījāt ar mūsu jauko pjcmonlicti? Ar viņu taču nenotika nekas ļauns? Būtu ļoti žēl; viņš turējās tik braši.

- Nē, liekas viņš izkļuva sveikā, - la Hurjērs atbildēja. - Drīz vien viņam jābūt pie mums.

- No kurienes jūs nākat?

- No Luvras, kur mūs, taisnību sakot, saņēma diezgan nelaipni.

- Kas?

- Alansonas hercogs. Vai viņš nav mūsējais?

- Alansonas hercogs nav nevienā pusē. Viņš interesējas tikai par sevi. Iesakiet tikai viņam izrēķināties ar saviem abiem vecākajiem brāļiem kā ar hugenotiem un viņš būs ar mieru, lai tikai sasniegtu vienu: nesakompromitētu sevi. Vai jums nepatiktu iet šiem ļaudīm līdzi, monsieur, Hurjēr?

- Kurp viņi dodas?

- Uz Montorgeilas ielu. Tur dzīvo kāds man pazīstams protestantu garīdznieks. Viņš ir precējies un viņam ir seši bērni. Šie atkritēji briesmīgi vairojas. Tur būs gards kumoss.

- Bet uz kurieni ejat jūs?

- O, man jānokārto kāda personīga darīšana.

- Dieva dēļ, nedariet to tikai bez manis, - atskanēja kāda balss, kura lika Morvelam nodrebēt. - Jūs zināt labas vietiņas, un es gribu iet jums līdzi!

- O, tas jau ir mūsu pjemontietis! - iesaucās Morvcls.

- Monsieur Kokonna, - la Hurjērs piebilda. - Es domāju, ka jūs man sekojat.

- Sātans un elle! Jūs skrējāt pārāk ātri un es nevarēju jūs panākt. Turklāt man bija jāapmet mazs līkums, lai iemeslu upē kādu riebīgu bērnu, kas skaļā balsī kliedza: "Nost katoļus, lai dzīvo admirālis!" Par nelaimi šis nelietīgais zēns, man šķiet, prata peldēt. Ja šos nožēlojamos atkritējus gribam iznīcināt, viņus vajadzētu apslīcināt kā kaķēnus, kamēr tie vēl akli!

- Lai nu paliek! Tātad jūs nākat no Luvras? - Morvels taujāja. - Jūsu hugenots laikam iebēga lur?

- Diemžēl, jā!

- Admirāļa pils pagalmā, kad viņš pacēla zobenu, es izšāvu uz viņu. Velns zina, kā gan cs varēju kļūdīties un netrāpīt!

- O, bet es nekļūdījos! - iesaucās Kokonna. - Es viņam plecā iecirtu tik dziļi, ka zobena asmens piecu collu platumā sārtojās asinīs… Es redzēju, ka viņš iekrita Margeritas skavās. Velns lai parauj, viņa ir skaista sieviete! Man nekas nebūtu pretī, ja šis puisis būtu beigts. Liekas, ka viņam nav slikta atmiņa un viņš būtu mans ienaidnieks uz visu mūžu.

Uz kurieni jūs tagad ejat?

- Vai jūs tiešām gribat nākt man Ildzi?

- Es negribu palikt vienā vietā, velns lai parauj! Esmu nogalinājis pavisam tikai trīs vai četrus neliešus. Kad es palieku mierā, man sāk sāpēt plecs. Uz priekšu! Uz priekšu!

- Kaptein! - Morvcls sacīja vada priekšniekam. - Dodiet man trīs kareivjus un ar pārējiem ejiet aizraidīt uz viņpasauli hugenotu sludinātāju.

Trīs šveicieši piebiedrojās Morvelam. Līdz Tiršapa ielai abi pulciņi gāja kopā. Pēc tam jātnieki un šveicieši turpināja ceļu pa Tiršapa ielu, bet Morvels, Kokonna, la Hurjērs un trīs kareivji nogriezās vispirms Feranēras ielā, tad Trusvašas ielā un iznāca uz Scnavuā ielas.

- Velns lai parauj, kurp jūs mūs vedat? - jautāja Kokonna, kuram bija apnicis tālais gājiens bez jebkādiem piedzīvojumiem.

- Mūs gaida jauns piedzīvojums, - Morvels paskaidroja. - Pēc admirāļa Teiiņī un prinču hugenotu nogalināšanas es jums kaut ko vēl labāku nevaru piedāvāt. Pacietieties! Mūsu piedzīvojums risināsies Dišoma ielā. Drīz vien mēs būsim tur.

- Sakiet, - Kokonna taujāja, - man liekas, ka šī iela nav tālu no tempļa?

- Jā. Kāpēc jūs par to vaicājat?

- Tāpēc, ka tur dzīvo kāds Lambērs Merkandons, kuram mans tēvs iedeva samaksāt parādu - simts rozenoblu. Nauda man ir kabatā.

- Tagad jums būs laba izdevība norēķināties ar savu aizdevēju, - Morvels atbildēja.

- Kā tā?

- Šodien nokārto visus vecos rēķinus. Vai jūsu Merkandons ir hugenots?

- O, saprotu! - Kokonna attrauca. - Liekas gan, ka viņš ir hugenots.

- Tss! Mēs esam klāt.

- Kam pieder šis lielais hotelis ar paviljonu uz ielas?

- Hercogam Gīzam.

- Vai patiešām? - iesaucās Kokonna. - Es arvien nokļūstu vajadzīgā vietā, jo hercogs Gīzs ir mans labvēlis. Velns lai parauj, mans dārgais, cik šeit viss ir kluss! Arkebūzas šāvienus tik tikko var sadzirdēt, liekas, ka atrodos kaut kur provincē. Veins un elle, viņi visi taču mierīgi guļ!

Un liesām, pat hercogu Gīzu pilī valdīja ierastais klusums. Visi logi bija aizvērti. Gaišs bija vienīgi paviljona logs, kas bija saistījis Kokonnas uzmanību. Netālu no Gīza hoteļa, Mazās Santjē un Kalrfisa ielu stūrī Morvels apstājās.

- Tur jau ir mūsu meklētais nams, - viņš teica.

- Atvainojiet, jūsu meklētais, - la Hurjērs pārlaboja.

- Tā kā jūs mani pavadāt, tad meklējam mēs visi.

- Deviņi pērkoni! Jūs laikam domājat par to tur namu, kurā visi guļ dziļā miegā?

- Tieši par to! La Hurjēr, daba pārskatīšanās dēļ jūs apbalvojusi ar godīgu izskatu; izmantojiet to un pieklauvējiet pie durvīm. Savu šauteni atdodiet Kokonnam! Viņš jau sen met uz to pavisam maigus skatus. Kad jūs ielaiž, sakiet, ka jums jārunā ar grāfu de Muī.

- Es sapratu! - Kokonna atteica. - Liekas, ka arī jums te, tempļa tuvumā dzīvo kāds kreditors.

- Pareizi, - Morvels turpināja. - Uzdodieties par hugenotu un brīdiniet de la Muī par to, kas noliek. Viņš ir varonīgs, viņš iznāks…

- Un kas būs, kad viņš iznāks? - la Hurjērs prašņāja.

- Kad viņš iznāks, cs palūgšu viņu krustot savu zobenu ar manējo.

- Zvēru ar savu godu, tā dara visi īsti muižnieki! - Kokonna iesaucās. - Es arī izsaukšu uz divkauju Lambēru Merkandonu, un, ja viņš cīņai būs pārāk vecs, tad viņa vietā stāsies kāds viņa radinieks vai dēls.

La Hurjērs piegāja pie nama durvīm un sāka klauvēt. Sitieni spalgi atbalsojās klusajā naktī. Gīzu hercogu hoteļa durvis pavērās un tajās parādījās vairākas galvas. Acīmredzot tur bija tikpat aizdomīgs klusums, kā kareivju pilnā cietoksnī.

Galvas parādījās tikai uz mirkli un tūdaļ pazuda, droši vien kāds nojauta, kas nu notiks.

- Tātad te dzīvo jūsu draugs de Muī? - jautāja Kokonna, norādīdams uz durvīm, pie kurām la Hurjērs turpināja klauvēt.

- Nē, šeit dzīvo viņa mīļākā!

- Mondieu Jūs protat būt galants! Jūs dodat viņam iespēju cīnīties viņa skaistulītes acu priekšā. Tātad mēs būsim sekundanti? Man gan labāk patiktos cīnīties pašam. Plecs deg kā ugunīs.

- Bet seja? To taču ari krietni apstrādāja, - sacīja Morvels.

Kokonna niknumā ierēcās kā ievainots zvērs.

-Mordieu! Ceru, ka viņš ir miris! Ja es zinātu, ka viņš vēl dzīvs, es tūlīt dotos atpakaļ uz Luvru, lai viņu nobeigtu.

La Hurjērs turpināja klauvēt. Beidzot otrajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks apakšveļā un bez ieroča iznāca uz balkona.

- Kas tur ir? - viņš vaicāja.

Pēc Morvcla mājiena šveicieši noslēpās aiz nama stūra, bet Kokonna pats attapās piespiesties pie sienas.

- Vai tas esat jūs, monsieur Muī? - la Hurjērs saldā balsī jautāja.

- Es gan, bet ko jums vajag?

- Tas ir viņš, - priekā nodrebēdams, noņurdēja Morvels.

- Vai tad jūs, kungs, nezināt, kas notiek? - la Hurjērs turpināja. - Admirālim uzbruka, mūsu brāļus protestantus apkauj! Nāciet viņiem palīgā, nāciet tūlīt!

- Ak, - de Muī iesaucās, - es jau domāju, ka viņi šonakt kaut ko gatavo. Es eju, mīļais draugs, tūlīt eju! Pagaidiet mani!

Un, neaizvēris logu, pa kuru uz ielas atskanēja izbiedētas sievietes kliedzieni un maigi lūgšanas vārdi, de Muī uzvilka kamzoli, paķēra mēteli un ieroci.

- Viņš nāk, viņš nāk! - priekā nobālis, čukstēja Morvels. - Uzmanieties! - viņš šveiciešiem piekodināja.

Paņēmis no Kokonnas arkebūzu, Morvels uzpūta deglim, lai tas labāk degtu, un tad pasniedza ieroci la Hurjēram.

- Saņem savu šauteni, - viņš teica viesnīcniekam, kurš nostājās pie kareivju pulciņa.

-Mordieu\ - iesaucās Kokonna. - Lūk, arī mēness iznāk no mākoņiem noskatīties skaistajā divkaujā. Kā es priecātos, ja Lambērs Merkandons būtu grāfa de Muī sekundants!

- Pacietību, pacietību! - teica Morvels. - De Muī viens atvieto desmit uzbrucējus, un mums būs diezgan darba, lai viņu pieveiktu. Panāciet tuvāk, - viņš māja šveiciešiem. - Nostājieties pie durvīm un uzbrūciet, tiklīdz viņš parādās!

- O! - vērodams sagatavošanos, sacīja Kokonna. - Liekas, ka tā lieta notiks pavisam savādāk, nekā es biju to iedomājies.

Tajā brīdī nokrakšķēja durvju aizbīdnis. Šveicieši nostājās pie durvīm. Morvels un la Hurjērs klusām pievienojās viņiem. Vienīgi Kokonna, vē! nezaudējis pēdējo goda sajūtu, palika uz vietas. Šai mirklī de Muī mīļākā, kuru jau visi bija piemirsuši, iznāca uz balkona un, ieraudzījusi Morvelu, la Hurjēru un šveiciešus, skaļi iekliedzās.

De Muī, kurš jau bija mazliet pavēris durvis, apstājās.

- Nāc atpakaļ, atpakaļ! - jaunā sieviete kliedza. - Es redzu zaigojam kailus zobenus, es redzu spīdam arkebūzas degli! Tas ir aplenkums!

- O! - iesaucās de Muī. - Palūkosimies, ko tas nozīmē!

Un, aizlicis durvīm aizbīdni, viņš steigšus atgriezās augšistabā.

Redzēdams, ka de Muī nenāk ārā, Morvels savu mazo pulciņu

pārkārtoja. Šveicieši pārgāja otrpus ielai, bet la Hurjērs pacēla arkebūzu un sagatavojās šaut, tiklīdz hugenots parādīsies uz balkona.

Viņam nebija ilgi jāgaida. De Muī iznāca, turēdams rokās divas pistoles, kuru apmēri iedvesa tādu godbijību, ka la Hurjērs, kurš jau bija sācis mērķēt, sabijās un nolaida šauteni. Viņam ienāca prātā, ka hugenota lode var sasniegt ielu tikpat labi, kā viņa raidītā - balkonu.

La Hurjērs galu galā bija tikai viesnīcnieks, kuram vienīgi gadījums bija licis kļūt par kareivi, tāpēc viņš nolēma atkāpties.

De Muī pārskatīja apkārtni un pavērās mazliet uz priekšu, vēl arvien gaidīdams uzbrukumu. Nevienu neredzēdams nākam, viņš apstājās un uzsauca:

- Kur jūs palikāt, padomdevēja kungs? Vai jūs neaizmirsāt pie manām durvīm savu arkebūzu? Es esmu šeit, ko jūs vēlaties?

- O! - Kokonna čukstēja. - Tas ir brašs zēns!

- Nu, kas būs? - dc Muī turpināja. - Draugi vai ienaidnieki, vienalga, vai tad jūs neredzat, ka es gaidu?

La Hurjērs klusēja, Morvcls neatbildēja, bet trīs šveicieši stāvēja elpu aizturējuši.

Kokonna bridi nogaidīja. Redzēdams, ka la Hurjēra uzsākto un de Muī turpināto sarunu neviens neturpina, viņš izgāja ielas vidū un, cepuri noņēmis, teica:

- Monsieur, mēs neesam nākuši jūs nogalināt, mēs tikai nācām jūs uzaicināt uz divkauju. Kāds jūsu ienaidnieks vēlas godīgā divcīņā nokārtot vecus rēķinus. Mordieu \ Nāciet šurp, monsieur Morvel! Nav ko kautrēties, grāfa kungs piekrīt!

- Morvels! - iekliedzās de Muī. - Morvels - mana tēva slepkava! Morvels - karaļa bende! Jā, es esmu ar mieru!

Un, nomērķējis uz Morvelu, kurš gatavojās pieklauvēt pie hercoga Gīza pils, lai lūgtu palīgus, viņš izšāva. Lode norāva Morvelam cepuri. Atskanot šāvienam un Morvela kliedzienam, no ,pils iznāca pulciņš kareivju - Nevērās hercogienes pavadoņi. Viņiem piebiedrojās trīs vai četri muižnieki ar saviem pāžiem. Tie visi sadrūzmējās pie jaunā de Muī mīļākās nama.

No balkona atskanēja otrs šāviens, kam par upuri krita kareivis, kas atradās blakus Morvelam. De Muī pistoles tagad bija izšautas un, tā kā ar zobenu 110 tāda attāluma neko nevarēja iesākt, viņš paslēpās aiz balkona margām.

Kaimiņu namos sāka vērties logi. Miermīlīgie jaudis tos tūdaļ atkal aizvēra, bet kareivīgākie paķēra musketes un arkebūzas un sāka šaudīt.

- Nāc pie inanis, varonīgais Merkandon! - uzsauca de Muī, mādams kādam vecim, kurš stāvēja hercogu Gīzu pilij pretējā nama logā un pūlējās saskatīt, kas notiek uz ielas.

- Jūs saucat palīgā, monsieur de Muī? - atsaucās sirmgalvis. - Vai jums uzbrūk?

- Man un jurns, visiem protestantiem! Lūk, pierādījums!

Tai pašā brīdī de Muī pamanīja, ka la Hurjērs mērķē uz viņu. Atskanēja šāviens. Bet jauneklis laikus paspēja noliekties un lode lidoja pāri viņa galvai, sašķaidīdama loga stiklu.

- Merkandons! - iesaucās Kokonna, kuru troksnis un burzma bija tā uztraukuši, ka viņš savai kreditoru bija pavisam piemirsis un atcerējās to tikai lad, kad dzirdēja de Muī vārdus. - Merkandons… Dišoma ielā… Tas ir viņš! Tātad tas ir viņa nams! Jo labāk, tagad mums katram būs savs darbs!

Kamēr Gīza pils sardze lauza de Muī nama durvis, kamēr Morvels pūlējās ar lāpu aizdedzināt māju, kamēr, durvis izlauzis, niknais pūlis sabruka iekšā un sāka tur savu nāves deju, Kokonna šai kņadā nepiedalījās. Viņš sameklēja lielu akmeni un mēģināja ar to izsist Merkandona nama durvis. Sirmgalvis to neievēroja, bet no arkebūzas turpināja šaut uz ielu.

Tukšajā un tumšajā ielā drīz vien kļuva gaišs kā dienā. Visur ņudzēja cilvēki - gluži kā skudras izjauktā skudrupūznī. No Monmoransas pils izskrēja muižnieku hugenotu pulciņš ar saviem kalpiem un draugiem. Viņi izmisīgi uzbruka Morvela kareivjiem un hercoga Gīza pils sardzei un ar savu piekritēju palīdzību, kuri šāva no logiem, piespieda tos atkāpties uz pili. Bēgošo ļaužu straume sev līdzi aizrāva ari Kokonnu, kas velti bija mēģinājis izlauzt Merkandona nama durvis. Tagad viņš piespiedās pie sienas un, izvilcis zobenu, sāka ne tikai aizsargāties, bet ari uzbrukt. Viņa niknie kliedzieni pārspēja cīņas troksni. Viņš cirta uz visām pusēm, nežēlodams ne ienaidnieku, ne draugu, kamēr ap viņu bija attīrīts pietiekami liels laukums. Katru reizi, kad viņa rapieris pāršķēla kāda krūtis un siltās asinis apšļāca rokas un seju, viņš platām, izvalbītām acīm, izplestām nāsīm un cieši sakostiem zobiem soli pa solim tuvojās durvīm, no kurām viņš bija parauts sāņus.

Pēc trakas sadursmes uz trepēm un vestibilā de Muī no sava degošā nama iznāca kā īsts varonis.

Vienā rokā viņam bija zobens, zobos duncis, bet ar otru roku de Muī balstīja savu puskailo, gandrīz jau samaņu zaudējušo mīļāko. Viņa ātri vicinātais zobens lāsmoja baltos un sarkanos gredzenos, atbilstoši tam - vai uz to krita mēness sudrabainā gaisma vai asiņaino asmeni apspīdēja lāpa. Morvels bēga. De Muī pietrenca la Hurjēru pie Kokonnas, kurš, la Hurjēru nepazīdams, uzbruka viņam ar zobenu. Nelaimīgais viesnīcnieks bija nokļuvis starp divām ugunīm un gaudīgi lūdzās pēc žēlastības. Šajā brīdī viņu ieraudzīja Merkandons un pēc baltās saites pazina to kā vienu no uzbrucējiem.

Atskanēja šāviens. La Hurjērs iekliedzās, novicināja rokas, atlaida šauteni un pēc veltīgām pūlēm nokļūt līdz sienai, kur varētu atbalstīties, novēlās uz mutes zemē.

De Muī izmantoja šo acumirkli, lai ieskrietu Parādes ielā un pazustu. Hugenotu uzvara bija tik pārliecinoša, ka Gīza ļaudis pasteidzās paslēpties hotelī un aizslēgt durvis, jo baidījās, ka protestanti viņiem varētu dzīties pakaļ.

No asiņu smakas un trokšņa Kokonnas uzbudinājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kurā, it īpaši dienvidnieku, drošsirdība jau pārvēršas neprātā.

Viņš neko neredzēja un nedzirdēja, tikai juta, ka troksnis ausīs it kā paliek mazāks, bet seja un rokas sāk apžūt. Zobenu nolaidis, viņš palūkojās apkārt. Viņa tuvumā nebija neviena, izņemot kādu cilvēku, kas uz mutes gulēja asins peļķē.

Atpūsties Kokonnam ilgi nebija laika. Tiklīdz viņš gribēja pieiet pie gulošā cilvēka, kurā bija saskatījis la Hurjēru, tā atvērās durvis un pa tām izskrēja vecais Merkandons ar dēlu un diviem audžudēliem. Visi metās virsū pjemontietim.

- Lūk, viņš, lūk, viņš! - viņi vienā balsī iesaucās.

Kokonna stāvčja ielas vidū. Baidīdamies, ka četri cilvēki, kuri viņam vienlaikus uzbruka, viņu varētu ielenkt, Kokonna gluži kā kalnu kaza, kuru viņš ne vienu reizi vien kalnos bija vajājis, atlēca atpakaļ, piekļāvās hercogu Gīzu nama sienai un gatavojās aizstāvēties.

- Nu, Mcrkandona tētiņ! - viņš zobojās, - jūs mani laikam nepazīstat?

- O, nožēlojamais! - iesaucās vecais hugenots. - Gluži otrādi! Es tevi tūliņ pazinu. Un tu gribi mani nokaut! Mani, tava tēva draugu?

- Un viņa kreditoru, vai ne?

- Jā, viņa kreditoru, kā tu pats to apgalvo.

- Pareizi, - Kokonna atbildēja. - Tagad arī es gribu mūsu rēķinus nokārtot!

- Saķeriet viņu un sasieniet! - sirmgalvis pavēlēja saviem jaunajiem līdzbiedriem, kuri nekavējoties devās pie Kokonnas.

- Nesteidzieties, nesteidzieties! - Kokonna iesmējās. - Lai kādu sagūstītu, jāsaņem atļauja, bet jūs to esat aizmirsuši.

Pēc šiem vārdiem viņš uzbruka tuvākajam jauneklim un ar pirmo zobena cirtienu nocirta tam rokas delnu. Nelaimīgais ievaidējās un atkāpās.

- Viens jau gatavs! - Kokonna noteica.

Šajā brīdī logs, zem kura viņš stāvēja, čīkstēdams atvērās. Baidīdamies, ka sekos uzbrukums no tās puses, Kokonna atlēca no sienas. Viņš ieraudzīja nevis ienaidnieku, bet gan jaunu sievieti. Logā neparādījās nāves ierocis, bet - puķu pušķis. Ziedi nokrita pie viņa kājām.

- O, Kungs! Daiļā dāma! - viņš iesaucās.

Ar zobenu atdevis viņai godu, viņš noliecās, lai paceltu puķes.

- Sargies, varonīgo katoli, sargies! - dāma brīdināja.

Kokonna izslējās, bet Merkandona otrs audžudēls jau bija paspējis viņu ievainot otrā plecā.

Jaunā sieviete spalgi iekliedzās.

Pateicies un ar rokas mājienu viņu nomierinājis, Kokonna metās virsū pretiniekam. Viņš atsita cirtienu, bet asiņu paltī tam paslīdēja kāja. Kā tīģeris ar vienu lēcienu Kokonna uzklupa viņam un iegrūda krūtīs savu zobenu.

- Bravo, bravo! - dāma hercoga Gīza pils logā gavilēja. - Bravo, kavalieri! Es jums tūliņ atsūtīšu palīgā savus ļaudis.

- Nepūlieties velti, madamel - teica Kokonna. - Noskatieties mūsu cīņu līdz beigām, ja jums tas patīk, un jūs redzēsit, ka grāfs Anibals de Kokonna izrēķinās ar hugenotiem.

Tai mirklī vecā Merkandona dēls no pistoles izšāva uz Kokonnu. Viņš nokrita uz ceļiem. Dāma logā no jauna iekliedzās. Bet Kokonna tūdaļ atkal pielēca kājās. Viņš bija nokritis ceļos, tikai vairīdamies no lodes, kura atsitās pret sienu divu pēdu attālumā no skaistās skatītājas.

Tai pašā laikā no kāda Merkandona nama loga atskanēja nikni kliedzieni un kāda vecene, pēc baltā krusta un baltās pārsaitēs sazīmējusi Kokonnu kā katoli, svieda puķupodu, kas ķēra viņa kāju virs ceļa.

- Lūk, joks! - Kokonna izsaucās. - Viena met man puķes, otra apmētā ar podiem. Ja tā turpināsies, viņas sāks vēl izpostīt visas mājas!

- Paldies, vecenīt, paldies! - jauneklis kliedza.

- Labi, sieva, labi! - vecais Merkandons sauca. - Tikai pielūko, ka netrāpi mums!

- Pagaidiet, monsieur Kokonna, pagaidiet! - sacīja jaunā dāma Gīza hoteļa logā. - Es pavēlēšu šaut no logiem.

- Ko tās sievas te maisās! - Kokonna ņurdēja. - Vienas par, otras pret mani! Velns lai parauj, tam vienreiz jādara gals!

Cīņas vieta patiešām tagad izskatījās pavisam savādāk, acīmredzot beigas varēja sagaidīt visai drīz.

Kokonna bija vairākkārt ievainots, bet tas uz spēcīgo, divdesmit četrus gadus veco jaunekli atstāja mazu iespaidu. Viņš bija radis cīnitics, un dažas skrambas viņu nevis vājināja, bet drīzāk gan iekarsēja.

Kokonnas vienīgie pretinieki tagad bija vecais Merkandons un viņa dēls. Merkandons bija vecs sirmgalvis, bet viņa dēls - bāls, vārgs jauneklis. Viņš nometa savu izšauto, nelietojamo pistoli un drebēdams vicināja zobenu, kas bija divreiz īsāks par pjemontieša šķēpu. Vecais Merkandons stāvēja ar dunci un izšautu pistoli rokās un sauca palīgus, bet viņa sieva stāvēja pie loga un rokās turēja marmora gabalu, kuru gatavojās izmest pa logu.

Būdams uztraukts no draudiem un daiļās dāmas atzinības, būdams lepns par savu divkāršo uzvaru, Kokonna juta, ka viņa spēki divkāršojas. Ievērojis jaunekļa šaubas, viņš metās tam virsū un viņa garais, asiņainais rapieris krustojās ar zēna niecīgo zobentiņu. Pietika ar diviem cirtieniem, lai to izsistu no jaunekļa rokām. Vecais Merkandons devās dēlam palīgā un gribēja piespiest Kokonnu pie loga, lai viņu vieglāk varētu apmētāt ar akmeņiem.

Gribēdams izsargāties gan no veča, kas draudēja ar dunci, gan no vecenes, kura jau bija gatava nomest viņam uz galvas akmeni, Kokonna satvēra jaunekli ap vidu un, pret visiem sitieniem aizsargādamies ar viņu kā ar vairogu, sažņaudza zēnu savās dzelžainajās rokās.

- Palīgā! Palīgā! - jauneklis vaimanāja. - Viņš man ielauzīs krūtis! Palīgā!

Viņa balsi pārtrauca dobja, aizsmakusi gārgšana.

Vecais Merkandons nolaida dunci un sāka lūgties.

- Žēlojiet, žēlojiet viņu, monsieur Kokonna! Žēlojiet viņu! Viņš ir mans vienīgais dēls!

- Mans dēls! Viņš ir mans dēls! - vaimanāja vecīte. - Mūsu cerība vecumdienās! Nenogaliniet viņu, nenogaliniet viņu!

- Vai paliesām? - Kokonna iesmējās. - Vai man viņš ir jāapžēlo? Bet ko viņš nule gribēja man darīl ar savu zobenu un pistoli?

- Man ir jūsu tēva parādraksts, - lūgšanā salicis rokas, Merkandons turpināja. - Es jums to atdošu. Man ir desmittūkstoš zelta ekiju, - tic būs jūsu. Man ir mūsu ģimenes dārgumi, - jūs tos dabūsit. Tikai nenogaliniet, nenogaliniet viņu!

- Bet es apsolu jūs mīlēt, - jaunā dāma čukstēja.

Kokonna brīdi pārdomāja.

- Jūs esat hugenots? - viņš jautāja jauneklim.

- Jā, - zēns nomurmināja.

- Tad tev jāmirst! - savilkdams uzacis un pielikdams pie jaunekļa krūtīm aso dunci, Kokonna teica.

- Jāmirst! - Merkandons iesaucās. - Mans nabaga bērns! Jāmirst!

Sirmā māte iekliedzās un šai kliedzienā izskanēja tik daudz mokošu

sāpju, kas uz mirkli aizkavēja pjemontieti īstenot savu cietsirdīgo lēmumu.

- O, hercogieni - sauca Merkandons, pagriezies pret jauno dāmu hercoga Gīza pils logā. - Aizstāviet mūs un mēs ik rītu un vakaru jūs pieminēsim savās lūgšanās!

- Lai viņš atgriežas pie katoļticības, - dāma hercoga Gīza pils logā teica.

- Es esmu protestants! - jauneklis atkārtoja.

- Tad mirsti! - Kokonna iesaucās un pacēla dunci. - Mirsti, ja tu negribi saņemt dzīvību, ko tev dāvina šīs daiļās lūpas!

- Mans dēls, mans Olivjē! - māte elsoja. - Atsakies, atsakies!

- Atsakies, mans bērns! - nokritis pie Kokonnas kājām, vaimanāja Merkandons. - Neatstāj mūs vienus!

- Atgriezieties visi pie vienīgās īstās ticības! - teica Kokonna. - Par vienu Credo - trīs dvēseles un dzīvību.

- Es esmu ar mieru, - sacīja jauneklis.

- Mēs arī! - vecie Mcrkandoni iesaucās.

- Krītiet ceļos! - Kokonna pavēlēja. - Lai jūsu dēls vārdu pa vārdam atkārto manis teikto lūgšanu.

Tēvs paklausīja pirmais.

- Es esmu gatavs, - teica jauneklis.

Un arī viņš nokrita ceļos.

Kokonna sāka latīniski skaitīt Credo. Vai nu nejauši, vai ar nodomu, bet Olivjē bija nokritis ceļos līdzās savam zobenam. Atkārtodams Kokonnas teiktās lūgšanas vārdus, viņš lēni stiepa roku pēc zobena. Pjemontietis, kurš jaunekli uzmanīja, izlikās, ka to neredz. Bet, kad jauneklis jau bija pieskāries zobena rokturim, Kokonna metās viņam virsū un nogāza gar zemi.

- O, nodevēj! - viņš iesaucās, savu dunci iegrūzdams jaunekļa kaklā.

Olivjē iekliedzās, krampjaini raustīdamies, piecēlās uz viena ceļa un

nokrita miris.

- Bendes Merkandons iekliedzās. - Tu nogalini mūs, lai tev nebūtu jāmaksā simts rozenoblu, kurus mums parādā tavs tčvs!

~ Zvēru pie sava goda, ka tā nav! - Kokonna atbildēja. - Te ir pierādījums… Pēc šiem vārdiem viņš nometa vecim pie kājām tēva iedoto naudas maku.

- Lūk, jūsu nauda! - viņš noteica.

- Saņem savu algu! - vecene logā kliedza.

- Sargieties, grāf, sargieties! - dāma hercoga Gīza pils logā iesaucās.

Bet pirms Kokonna paspēja pagriezties, smags akmens nošvīkštēja

gaisā un nokrita viņam uz galvas. Zobens, kas atradās viņam rokās, pārlūza, un Kokonna bez dzīvības novēlās uz ielas un vairs nedzirdēja priecīgās gaviles un izmisuma pilno kliedzienu.

Ar dunci rokā Merkandons metās pie samaņu zaudējušā Kokonnas. Bet tai brīdī atvērās hercoga Gīza pils durvis un vecis, ieraudzījis arkebūzas un zobenus, aizbēga.

Dāma, kuru viņš bija nosaucis par hercogieni, krāšņajām dārglietām varavīkšņaini laistoties, izliecās pa logu un no piis iznākušajiem ļaudīm norādīja uz Kokonnu:

- Lūk, lūk! Tieši man pretī! Tas jauneklis sarkanajā kamzolī!… Jā, jā, tas pats!…