Karaliene Margo

XI inokenta kapsētā uzziedējis irbenājs

Atgriezusies savās istabās, Margerita velti pūlējās iedomāties, par ko Katrīna Mediči varēja sačukstēties ar Kārli IX. Abi vienā mirklī bija izšķīrušies par viņas vīra dzīvību un nāvi.

Viss rīts viņai pagāja, rūpējoties par la Molu un minot šo grūti atminamo mīklu.

Navarras karalis palika Luvrā kā gūsteknis. Hugenotu vajāšana turpinājās. Slepkavošanai naktī sekoja vēl briesmīgāks slaktiņš dienā. Ciešanu zvana vietā tagad dimdēja jautri zvani, kas aicināja uz pateicības dievkalpojumiem.

Bet tas vēl nebija viss. Notika kaut kas dīvains. Irbenājam, kas parasti uzplaukst pavasarī un nozied jūnijā, bija saplaukuši smaržīgi ziedi. Redzēdami šo brīnumu, katoļi to izskaidroja tā, ka debesīs viņu slepkavnieciskā darbība tiekot attaisnota un tas esot Dieva labvēlības apliecinājums. Tāpēc viņi sarīkoja svinīgu svētku gājienu uz Inokenta kapsētu, kur šis irbenājs auga.

Šī brīnišķīgā parādība vēl vairāk iekvēlināja slepkavu alkas pēc asinīm. Kamēr pilsētā katrā ielā un laukumā turpinājās nežēlīga slepkavošana, Luvra jau bija kļuvusi par kapu visiem tiem protestantiem, kuri, atskanot baismā zvana pirmajam sitienam, atradās pilī. Dzīvi palika vienīgi

Navarras karalis, princis Kondē un la Mols.

Margeritu, kas bija nomierinājusies par la Mola dzīvību, nomāca vēl vienas rūpes: izglābt no nāves briesmām savu vīru. Viņa nevarēja nebūt līdzcietīga pret cilvēku, kuram viņa, pēc paša bearnieša vārdiem, nevarēdama būt mīļa sieva, bija svēti solījusies būt vismaz uzticīga sabiedrotā.

Margerita bija godkārīga. Kļūdama par Indriķa Burbona sievu, viņa loloja cerības kļūt arī par karalieni. Navarra, kurai Francijas un Spānijas karaļi, atņēma vienu provinci pēc otras, bija kļuvusi uz pusi mazāka. Bet, pieņemdama savā pavalstniecībā Francijas hugenotus, tā varēja kļūt par spēcīgu valsti, ja vien Indriķis Burbons patiešām būtu bijis tas vīrišķīgais un varonīgais kareivis, kāds viņš bija tajos retajos brīžos, kad viņam vajadzēja izvilkt savu zobenu. Gudrā Margerita visu to saprata un paredzēja. Zaudēdama Indriķi, viņa zaudētu ne vien vīru, bet arī troni.

Margeritas pārdomas pārtrauca klauvējieni pie slepenajām durvīm. Viņa nodrebēja. Tikai trīs cilvēki varēja nākt pie viņas pa šo eju: karalis, māte karaliene un Alansonas hercogs. Viņa pavēra kabineta durvis, pamāja Gijonai un la Molam, lai viņi izturas klusu, un tad steidzās ielaist nebaidīto viesi.

Sis viesis bija Alansonas hercogs.

Viņa šo jaunekli nebija redzējusi kopš pagājušās nakts. Pirmajā brīdī viņai ienāca prātā lūgt viņa palīdzību, bet tūliņ viņa no šīs ieceres arī atteicās, Alansonas hercogs bija piekritis viņu laulībām. Fransuā neieredzēja Indriķi un pret viņu neko neuzsāka vienīgi aiz pārliecības, ka bearnieša un viņa sievas attiecības ir ļoti vēsas. Parādīdama tādu ieinteresētību par vīra likteni, Margerita nevarēja vis attālināt, bet gan drīzāk tuvināt viņa krūtīm vienu no tiem trim dunčiem, kuri viņam draudēja.

Fransuā izskats ne ar ko neliecināja, ka pilsētā un Luvrā risinātos kaut kas neparasts. Kā arvien viņš bija ģērbies ļoti eleganti. Veļa un uzvalks smaržoja pēc smalkām smaržām. Vienīgi Margeritas vērīgais skatiens varēja pamanīt, ka, neskatoties uz hercoga neparasti bālo seju un viņa drebošajām, skaistajām rokām, patiesībā viņš bija apmierināts un laimīgs.

Ienācis istabā, Fransuā steidzās ar Margeritu sasveicināties. Karalim Kārlim vai Anžū hercogam viņa tādās reizēs skūpstam sniedza vaigu, bet šoreiz viņa nolieca pieri.

Alansonas hercogs, grūtsirdīgi nopūzdamies, ar bālajām lūpām viegli pieskārās Margeritas pierei. Tad viņi apsēdās, un Fransuā sāka stāstīt par pagājušo asinsnakti: par admirāļa necilvēcīgo nogalināšanu, par Teliņi ātro nāvi, ko bija nesusi viena vienīga lode. Viņš stāstīja nesteigdamies, visai ilgi kavēdamies pie dažādiem drausmīgiem sīkumiem, turklāt ar redzamu labpatiku, kādu pret slepkavībām un asinīm juta viņš pats un viņa abi brāļi. Margerita klusēdama klausījās.

Visu izstāstījis, Fransuā apklusa.

- Bet tu taču nenāci šurp tikai tādēļ, lai man to pastāstītu? - Margerita jautāja.

Alansonas hercogs pasmaidīja.

- Tev taču vēl man kaut kas ir sakāms?

- Nē, - hercogs atbildēja. - Es gaidu.

- Ko?

- Dārgā Margerita, vai tu atceries, - hercogs teica, savu krēslu pievilkdams tuvāk māsai, - reiz tu man apgalvoji, ka pie Navarras karaļa par sievu tu ej pret savu gribu?

- Protams, ka atceros!

- Un tu stāstīji, ka laulības dzīvē būsi nelaimīga?

- Mans dārgais Fransuā, ja laulība nedod augstāko svētlaimi, tad tā gandrīz vienmēr nes sev līdzi lielu nelaimi.

- Nu redzi, mīļā Margerita, tāpēc jau es arī gaidu.

- Ko tu īsti gaidi?

- Es gaidu, kad tu sāksi priecāties.

- Par ko lai cs priecājos?

- Par to, ka laimīga gadījuma dēļ tu varēsi atgūt brīvību.

- Brīvību? - atkārtoja Margerita, kurai gribējās, lai princis pateiktu visu līdz galam.

- Protams, brīvību. Tevi šķirs no Navarras karaļa.

- Šķirs? - Margerita paskatījās uz jauno princi.

Alansonas hercogs mēģināja izturēt viņas skatienu, bet apjuka un nodūra acis.

- Šķirs? - Margerita atkārtoja. - Man par to gribētos zināt kaut ko vairāk. Kāpēc mūs šķirs?

- Tāpēc, - hercogs ņurdēja, - ka Indriķis ir hugenots.

- Bet viņš taču savu ticību neslēpa un jau pirms mūsu kāzām visi zināja, ka viņš ir hugenots.

- Bet pēc kāzām? - jautāja hercogs, un viņa seja atmirdzēja priekā, kaut gan viņš to centās apslēpt. - Ko Indriķis darīja pēc kāzām?

~ Tu to zini labāk par visiem, Fransuā jo lavā sabiedrībā viņš pavadīja gandrīz vai ik dienu. Jūs kopā medījāt, kopā sitāt bumbu, kopā cīnījāties ar rapieriem…

- Ik dienu, jā… - hercogs atteica, - ik dienu… Bet naktīs?

Tagad bija Margeritas reize klusēt un nodurt acis.

- Bet naktīs? - Alansonas hercogs atkārtoja.

- Nu? - jautāja Margerita, juzdama, ka kaut kas ir jāsaka.

- Naktis viņš pavadīja pie baroneses dc Sovas.

- Kā tu to zini? - Margerita iesaucās.

- Tāpēc, ka tas mani interesēja, - atteica hcrco vēl vairāk nobālēdams un raustīdams savu piedurkņu uzšuves.

Tagad Margerita nojauta, ko karaliene Katrīna bija čukstējusi Kārlim IX, bet viņa izlikās, ka neko nesaprot.

- Kāpēc tu man visu to stāsti, Fransuā? - viņa vaicāja, izlikdamās dziļi apbēdināta - Tu gan gribi man atgādināt, ka šeit neviens mani nemīl, ka nevienam neesmu dārga: ne tiem, kurus pati daba padarījusi par maniem aizstāvjiem, ne tam, kuru baznīca padarījusi par manu vīru.

- Tu esi netaisna, - Alansonas hercogs dedzīgi pretojās, pievirzīdamies māsai vēl tuvāk. - Es tevi mīlu un arvien esmu gatavs tevi aizsargāt.

- Brāli, - cieši skatīdamās Fransuā, Margerita teica, - vai māte karaliene tev nelika man kaut ko pateikt?

- Man? Tu maldies, māsa, es tev zvēru! Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka tu acīmredzot negribi vairs būt mana vīra draugs, negribi būt Navarras karaļa piekritējs.

- Navarras karaļa piekritējs? - Alansonas hercogs izbrīnīts jautāja.

- Jā. Runāsim atklāti, Fransuā! Tu ne vienu reizi vien esi piekritis, ka jūs abi tikšot uz augšu, tikai viens otru balstīdami, Šī biedrošanās…

- Kļuvusi neiespējama, Margerita, - Alansonas hercogs pabeidza viņas domu.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka par tavu vīru karalim ir savs uzskats. Atvaino! Ne par tavu vīru, bet par Navarras karali. Mūsu māte ir visu uzminējusi. Es biedrojos ar hugenotiem, cerēdams, ka viņi atkal kļūs vareni. Bet tagad viņus apkauj, un pēc astoņām dienām visā karaļvalstī dzīvi nebūs pat piecdesmit protestanti. Es draudzējos ar Navarras karali tāpēc, ka viņš bija tavs… vīrs. Vīrs. Bet tagad viņš vairs nav tavs vīrs. Ko uz to atbildēsi tu - skaistākā un gudrākā Francijas karaļvalsts sieviete?

- Es teikšu, - Margerita atbildēja, - ka es pazīstu mūsu brāli Kārli. Vakar viņam atkal uznāca viena no tām dusmu lēkmēm, kas ik reizi saīsina viņa mūžu par desmit gadiem. Šīs lēkmes diemžēl tagad atkārtojas ļoti bieži, un Kārlis droši vien ilgi vairs nedzīvos. Es teikšu, ka Polijas karalis ir miris, un ka viņa vietā grib izvēlēties vienu no Francijas karaļnama prinčiem. Beidzot es teikšu, ka tagadējos apstākļos nedrīkst pārtraukt sakarus ar sabiedrotajiem, kas kara gadījumā var mūs pabalstīt.

- Bet tu! - hercogs iesaucās. - Tu man esi kļuvusi vēl neuzticīgāka, jo svešinieku cieni vairāk nekā savu brāli!

- Paskaidro, Fransuā, kad un kā es tev esmu bijusi neuzticīga?

- Vakar tu lūdzi karali saudzēt Navarras karaļa dzīvību.

- Nu un tad? - Margerita apzināti naivi jautāja.

Hercogs strauji piecēlās, vairākas reizes uztraukti pārsoļoja istabai, lad pienāca pie Margeritas ūn saņēma viņas roku. Tā bija ledusauksta.

- Ardievu, mās, - viņš teica. - Tu negribēji mani saprast. Ja tev gadās kāda nelaime, nevaino par to nevienu citu kā vien pati sevi.

Margerita nobālēja, bet nepakustējās. Viņa noskatījās, kā Alansonas hercogs aizgāja, un neko nedarīja, lai viņš atgrieztos. Drīz vien viņš pats atkal atgriezās.

- Klausies, Margerita, - viņš teica, - es aizmirsu tevi brīdināt: rīt šai laikā Navarras karalis būs miris.

Margerita iekliedzās. Domas, ka viņa būs slepkavības ierocis, radīja viņā šausmas, kuras slēpt viņai pietrūka spēka.

- Un tu neko nedarīsi, lai to aizkavētu? - viņa jautāja. - Tu neglābsi savu labāko un uzticamāko biedru?

- Kopš vakardienas Navarras karalis nav mans sabiedrotais!

- Kas tad?

- Hercogs Gīzs. Iznīcinādams hugenotus, hercogs ir kļuvis par katoļu karali.

- Un Indriķa II dēls atzīst par savu karali Lotringas hercogu?!

- Tu šodien esi ļoti neuzmanīga, Margerita, tu nekā nesaproti.

- Atzīstos, ka man ir ļoti grūti tevi saprast.

- Māsa, tu neesi no zemākas cilts kā, piemēram, hercoga Gīza laulātā draudzene princese Porciāna, bet Gīzs nav nemirstīgāks par Navarras karali. Margerita, pārdomā trīs visai drošas iespējamības: pirmkārt, ka Anžū hercogu ievēl par Polijas karali; otrkārt, ka tu iemīlies tā, kā es mīlu tevi, un, treškārt, ka es kļūstu par Francijas karali, bet tu… tu par katoļu karalieni.

Margerita aizklāja seju ar rokām. Viņu apmulsināja šī jaunekļa dziļdomīgie paredzējumi. Parasti galmā Fransuā uzskatīja par ne visai gudru un tālredzīgu.

- Tavus jaukos nodomus var izjaukt tikai viens apstāklis.

- Kāds?

- Tu gan domā, ka es mīlu hercogu Gīzu? Nē, es viņu vairs nemīlu.

- Kuru tad?

- Nevienu!

Alansonas hercogs izbrīnā paskatījās uz Margeritu. Viņš nopūtās un, saltajā rokā sažņaudzis karsto pieri, izgāja no istabas.

Palikusi viena, Margerita nogrima domās. Tagad viņa saprata - karalis bija sapratis Bērtuļa nakts briesmu darbus, kuru galvenie īstenotāji bija Katrīna un hercogs Gīzs. Gīzu un Alansonas hercogi bija apvienojušies, lai no šīs asinspirts sev gūtu vislielākos labumus. Kad Navarras karalis būs miris, bojā ies arī viņa valsts. Margerita paliks atraitne bez troņa un bez varas. Viņai tad būs viena iespēja - doties uz klosteri.

Viņas pārdomas pārtrauca karalienas Katrīnas viesmīlis, kas bija atsūtīts apvaicāties, vai viņa nevēlas līdz ar galmu doties uz Inokenta kapsētu, lai aplūkotu brīnišķīgā kārtā uzziedējušo irbenāju. Pirmajā mirklī x\largerita gribēja atteikties, bet iedomādamās, ka gājiena laikā varbūt izdodas kaut ko izzināt par Navarras karaļa likteni, viņa piekrita. Likdama paziņot mātei karalienei, ka viņa labprāt piedalīsies, Margerita pavēlēja sagatavot zirgu izjāšanai.

Pēc piecām minūtēm pāžs ziņoja, ka visi jau ir sagatavojušies. Palūgusi Gijonu uzraudzīt slimo la Molu, Margerita devās lejā. Karalis, māte karaliene, Tavanna un ievērojamākie katoļi jau sēdēja zirgos. Margerita ātri pārskatīja cilvēku divdesmit lielo galminieku pulciņu. Navarras karaļa viņu vidū nebija.

Bet baronese de Sova bija šeit. Viņas neuzkrītoši saskatījās, un Margerita saprata, ka viņas vīra mīļākajai ir kaut kas sakāms.

Jātnieku kavalkādc jāja pa Senonorē un Astrises ielu. Ieraugot karali, karalieni Katrīnu un katoļu vadoņus, tauta traucās aiz viņiem kā ceļu izlauzusi straume un sauca: "Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo katoļi! Nāvi hugenotiem!" Kliedzošo ļaužu pūlis vicināja asiņainus zobenus un kūpošas šautenes, kas liecināja, kādu artavu katrs bija ieguldījis briesmīgajā slepkavošanā. Pruvēla ielā jātnieki satika pulciņu cilvēku, kuri pa ielas akmeņiem vilka bczgalvainu līķi. Tas bija nogalinātais admirālis. Viņu stiepa uz Monfokona laukumu, lai pakārtu pie staba aiz kājām. Pie Inokenta kapsētas vārtiem Šopa ielā garīdzniecība noturēja spožas apsveikuma runas.

Kamēr karaliene Katrīna klausījās viņai veltīto suminājumu, baronese de Sova izmantoja izdevību un, piegājusi pie Margeritas, lūdza atļauju noskūpstīt viņas roku. Navarras karaliene izpildīja viņas lūgumu un de Sovas kundze, skūpstīdama Margeritas roku, aizbāza viņai aiz piedurknes mazu vēstulīti. Dc Sovas kundzes īso prombūtni Katrīna tomēr pamanīja. Abas jaunās sievietes nelikās redzam Katrīnas zibenīgi dzēlīgo skatu. Šarlote atstāja Margeritu un atgriezās pie karalienes Katrīnas.

Pateikusies par suminājumu, Katrīna smaidīdama pamāja Navarras karalienei pienākt pie viņas.

Margerita paklausīja.

- Mana meita, šķiet, ka tu ar de Sovas kundzi esi ļoti sadraudzējusies? - māte karaliene jautri vaicāja.

Margerita pasmaidīja. Tad viņas mīļajā sejiņā uzziedēja skumjas.

- Jā, māmiņ, čūska iedzēla man rokā, - viņa atteica.

- O! - Katrīna iesmējās. - Liekas, ka tu esi greizsirdīga.

„ - Jūs maldāties, augstība, - Margerita atbildēja. - Es tikpat maz esmu greizsirdīga uz Navarras karali, cik maz viņš mani mīl. Es tikai māku atšķirt savus draugus no ienaidniekiem. Es mīlu tos, kas mīl mani, un ienīstu savus nīdējus. Es taču esmu jūsu meita, niadamcl

Katrīna atkal pasmaidīja, un šoreiz Margerita redzēja, ka viņai bija izdevies izgaisināt mātes aizdomas.

Šai brīdī augstās sabiedrības uzmanību saistīja citi pienācēji. Savas svītas pavadībā ieradās hercogs Gīzs, kas tikai tagad atgriezās no drausmīgās slepkavošanas. Viņi pavadīja greznas nestuves, kas apstājās karaļa priekšā.

- Neveras hercogiene! - iesaucās Kārlis IX. - Nāciet ārā! Saņemiet manu uzslavu, daiļā un cietsirdīgā katole! Es dzirdēju, ka jūs, māsīc, no loga esat šāvusi uz hugenotiem un kādu ar akmeni pat nositusi?

Nevērās hercogiene tumši piesarka.

- Kungs, - viņa klusi čukstēja, noslīgdama karaļa priekšā uz ceļiem, - gluži otrādi, man izdevās kādu ievainotu katoli izglābt no drošas nāves.

- Labi, labi, māsīc! Man var kalpot divējādi: iznīcinot manus ienaidniekus vai palīdzot maniem draugiem. Katrs dara to, ko viņš var, un es ticu, ka jūs būtu izdarījusi vēl vairāk, ja vien būtu varējusi.

- Jūs atgriezīsities Luvrā kopā ar mums, Anrieta? - māte karaliene jautāja skaistajai hercogienei.

Margerita viegli pieskārās draudzenes elkonim. Tā saprata doto zīmi un atbildēja:

- Nē, kundze, ja jūsu majestāte to nepavēlēs. Mēs ar Navarras karalieni paliksim pilsētā.

- Kāpēc? - Katrīna taujāja.

- Mēs gribam apskatīt kādas ļoti retas grieķu grāmatas, kuras atrastas kāda veca protestanta mācītāja mājā un tagad novietotas Senžakabušēra tornī, - Margerita paskaidroja.

- Labāk nāciet paskatīties, kā no Dzirnavu tilta Sēnā metīs pēdējos hugenotus, - sacīja Kārlis IX, - tur ir katra īsta franča vieta.

- Mēs iesim turp, ja jūsu majestāte to vēlas, - Nevērās hercogiene atbildēja.

Katrīna uzmeta abām jaunajām sievietēm aizdomu pilnu skatienu. Margerita, kas uzmanīja katru viņas kustību, to ievēroja un uztraucās. Šo īsto vai samāksloto uzbudinājumu pamanīja Katrīna.

- Ko tu meklē? - viņa prasīja.

- Es meklēju… Es viņu vairs neredzu… - Margerita atbildēja.

- Ko tu meklē? Ko tu vairs neredzi?

- De Šovas kundzi. Vai viņa jau būtu atgriezusies Luvrā?

- Es teicu, ka tu esi greizsirdīga! - Katrīna čukstēja meitai ausī. - Nu, Anrieta, jājiet jūs arī, - viņa piebilda.

Margerita pieliecās draudzenei pie auss un klusi teica:

- Ved mani drīzāk projām! Man tev jāsaka kaut kas ļoti svarīgs.

Hercogiene ar zemu reveransu atvadījās no Kārļa IX un karalienes

Katrīnas un, pagriezusies pret Navarras karalieni, prasīja:

- Vai jūsu majestāte nevēlas izmantot manas nestuves?

- Labprāt.

Margerita iekāpa nestuvēs un pamāja, lai hercogiene dara to pašu. Anrieta godbijīgi palocījās un nosēdās priekšējā sēdeklī.

Karaliene Katrīna galminieku pavadībā atgriezās Luvrā pa to pašu ceļu, pa kuru bija atjājusi.

Tiklīdz nestuves bija sākušas kustēties, Margerita, kurai šeit vairs nebija jābaidās no Katrīnas asā skatiena, izņēma no piedurknes de Sovas kundzes vēstulīti un steidzās to izlasīt: "Man pavēlēts šodien Navarras karalim atdot divas atslēgas: vienu no tās istabas, kurā viņš ieslēgts, otru - no manējās. Kad viņš ieradīsies pie manis, man viņš jāaiztur līdz sešiem rītā. Padomājiet, majestāte, kas būtu darāms, lai netiktu apdraudēta mana dzīvība."

- Nav šaubu, ka šo sievieti grib izmantot kā- ieroci, lai mūs visus iznīcināiu, bet viņi varēs pārliecināties, ka karalieni Margo padarīt par mūķeni, kā mani dēvē brālis Kārlis, nemaz nav tik viegli!

- Kas šo vēstuli raksta? - jautāja Nevērās hercogiene, norādīdama uz papīru, kuru Margerita vēlreiz uzmanīgi pārlasīja.

- Ak, Anrieta, man ir tik daudz tev ko stāstīt! - atbildēja Margerita, sīki jo sīki saplēsdama vēstuli.