Karaliene Margo

XVII Ambruāza Parē kolēģis

Rati, kuros iecēla Kokonnu un la Molu, lēnām ripoja uz Parīzi. Beidzot tie apstājās pie Luvras pils. Vedējs saņēma bagātu atalgojumu. Ievainotos ienesa Alansonas hercoga istabās un tad aizsūtīja pēc Ambruāza Parē. Ārstam ierodoties, viņi vēl nebija atguvuši samaņu. La Mola ievainojums bija mazāk bīstams. Zobens bija ķēris laba plecu, nevienu vārīgu orgānu neievainodams. Kokonnam bija caurdurtas plaušas.

Ambruāzs Parē par Kokonnas dzīvību negalvoja. Nevērās hercogieni šī vēsts joti satrieca. Viņa labprāt gribēja pārvest Kokonnu uz Gīza pili un atkal rūpēties par viņu, bet tas nebija iespējams. Hercogs kuru katru brīdi varēja atgriezties no Romas.

Vēlēdamās slēpt abu kavalieru brūču īsto cēloni, Margerita sacīja, ka viņi promenādes laikā nokrituši no zirgiem. Bet, pateicoties cīņas aculieciniekam kapteinim, patiesību nevarēja noslēpt. Viņš nenovaldījās un izpļāpāja par sadursmi, slavēdams abu pretinieku drošsirdību. Drīz vien par notikušo zināja viss galms.

Ārsts abus rūpīgi aprūpēja, tāpēc ievainotie pamazām atveseļojās.

Kaut gan slimie atradās vienā istabā, la Mols, atguvis samaņu, savu kaimiņu nemaz neievēroja. Turpretim drudža mocītais Kokonna sava ienaidnieka atveseļošanos vēroja ar niknu un draudīgu skatu.

Viss notiekošais pjemontietim šķila fantāzijas un realitātes dīvains mistrojums. Viņš uzskatīja, ka la Mols ir miris, bet vienlaikus redzēja viņa rēgu, kas sāka celties, staigāt un reiz pienāca pat pie viņa gultas. Viņa sejā bija redzama līdzjūtība, kas Kokonnam šķita velnišķīga zobošanās.

Kokonnas sirdī - tā cieta vairāk nekā miesa - iekvēlojās aklas alkas atriebficS. Viņš domāja tikai par to, kā iegūt kādu ieroci un nogalināt la Mola rēgu, kurš viņu bezgala mocīja. Pjcmontieša mētelis sākumā gulēja uz krēsla, bet vēlāk to aiznesa. Bet viņa duncis palika. Kokonna to ieraudzīja un trīs naktis pēc kārtas, kad la Mols bija aizmidzis, mēģināja dunci aizsniegt, bet ik reizi viņam pietrūka spēka un viņš paģība. Ceturtajā naktī beidzot viņam laimējās dunci aizsniegt. Drudžainiem pirkstiem viņš satvēra ieroci un paslēpa to zem spilvena.

Kamēr la Mola rēgs ik dienu kļuva stiprāks, Kokonnu pastāvīgi māca rūpes, kā atbrīvoties no briesmīgās parādības, un viņa spēki aizvien gājā mazumā.

Nākamajā dienā viņš redzēja kaut ko vēl dīvaināku. La Mola rēgs apmeta mēteli, apjoza zobenu, uzlika galvā lielu platmali un izgāja no istabas.

Kokonna atviegloti nopūtās. Taču pēc divām stundām la Mols atkal atgriezās.

Pjemontietim šī atgriešanās bija kā dunča dūriens krūtīs. La Mols nepārnāca viens. Viņu pavadīja mazs, ļoti spēcīga auguma apmēram četrdesmit gadus vecs virs ar melniem matiem, kas vijās līdz pat uzacīm, un garu vecmodīgu bārdu, ar kuru bija noaugusi visa sejas apakšdaļa. Varēja redzēt, ka šis cilvēks neseko modei. Viņš bija tērpies brūniem traipiem nošķiestā ādas kamzolī, sarkanās biksēs, tādas pašas krāsas cepurē, smagos ādas zābakos. Pie platās jostas makstī karājās nazis.

Dīvainais cilvēks nosvieda uz krēsla savu brūno mēteli un nekautrēdamies piegāja pie Kokonnas gultas. Aplūkojis slimo, svešais pakratīja galvu.

- Jūs esat gaidījis pārāk ilgi, grāfa kungs, - viņš teica.

- Es agrāk nevarēju aiziet, - la Mols atbildēja.

- Velns lai parauj! Varējāt pie manis kādu atsūtīt.

- Ko jūs teicāt?!

- Pareizi! Es piemirsu, kur mēs atrodamies! Es runāju ar dāmām, bet viņas negribēja mani uzklausīt. Ja viņas neklausītu šim vecajam ēzelim Ambruāzam Parē, bet būtu izpildījušas manus noteikumus, jūs abi jau sen kopā varētu meklēt dažādus piedzīvojumus vai no jauna mesties divkaujā. Nekas, paskatīsimies! Vai jūsu draugs saprot, ko viņam vaicā?

- Šķiet, ka ne visu.

- Mans draugs, parādiet mēli.

Kokonna izkāra mēli, savilkdams tik briesmīgu seju, ka svešais no jauna pakratīja galvu.

- O, muskuļu krampji, - viņš norūca. - Vilcināties nevar. Šovakar es atsūtīšu dzērienu, kurš slimniekam jāizdzer trīs reizes ik pēc stundas. Pirmo reizi zāles viņam jāiedod pusnaktī, tad vienos, bet pēdējās - divos nakti.

- Labi.

- Kam jūs uzticēsit zāļu iedošanu?

- Es pats tās iedošu.

- Jūs?

- Jā.

- Kas šo dziru atnesis?

- Tās ir jūsu rūpes.

- Viegli jau pateikt.

- Kā tā?

- Kā gan mans izsūtāmais pie jums nokļūs?

- Lai viņš saka, ka viņu sūta florencietis Renē.

- Tas, kurš dzīvo pie Senmišela tilta?

- Tas pats. Viņam ir tiesības ierasties Luvrā jebkurā laikā.

Svešais pasmaidīja.

- Taisnību sakot, - viņš sacīja, - tā vēl .nav visai liela priekšrocība salīdzinājumā ar to, ko māte karaliene viņam ir parādā.

- Tātad es varu cerēt? - la Mols jautāja.

- Pilnīgi,

- Kā būs ar atalgojumu…

- Q. par to es parunāšu ar pašu giāfa kungu, kad viņš atkal būs ticis

uz kājām.

- Variet būt drošs! Man liekas, viņš jums bagātīgi atlīdzinās.

- Es arī tā domāju. Bet, — svešais, noslēpumaini smaidīdams, piebilda, - ļaudis, kuriem ar mani ir darīšanas, parasti mani drīz vien aizmirst.

- Labi, labi, - la Mols atsmaidīja. - Tādā gadījumā es viņam par jums atgādināšu.

- Pēc divām stundām es atsūtīšu zāles.

- Uz redzēšanos.

- Ko jūs teicāt?

- Uz redzēšanos.

Cilvēks ādas kamzolī pasmaidīja.

- Es no savas puses nekad nesaku - uz redzēšanos!, bet gan - ardievu! Tātad - ardievu!

Viņš izgāja no istabas. La Mols ar Kokonnu palika vieni paši.

Kokonna dzirdēja sarunu, bet neko nesaprata. No visas sarunas viņam atmiņā bija palicis tikai viens vārds: pusnaktī. Ar degošu skatienu viņš turpināja uzmanīt la Molu, kurš domīgs pastaigājās pa istabu.

Svešais ārsts turēja doto vārdu. Noteiktā stundā dzira bija klāt. La Mols uzlika zāles uz mazā patvāra, un pats atgūlās gultā.

Šāda la Mola rīcība Kokonnu mazliet nomierināja. Viņš aizvēra acis un iegrima snaudā. Bet šai drudžainajā snaudā viņu joprojām vajāja baismais rēgs. Viņš redzēja, ka la Mols viņam draud un kāda balss čukstēja ausī: - Pusnaktī! Pusnaktī! Pusnaktī!

Pēkšņi nakts klusumā atskanēja pulksteņa sitieni. Nosita divpadsmit reizes.

Kokonna atvēra iekaisušās acis. Karstā elpa kā uguns kveldēja viņa sausās lūpas, kaklā sūrkslēja briesmīgas slāpes. Tāpat kā agrāk dega mazā naktslampiņa un tās palsajā gaismā gar slimā acīm sāka plīvot un griezties tumši, rēgaini tēli.

Un tad… ak, šausmas! La Mols piecēlās no gultas. Viņš vairākkārt nosoļoja pa istabu, gluži kā vanags, kas riņķo gaisā, gatavodamies uzklupt nabaga putnam, un tad draudēdams pacēla dūri. Kokonna satvēra dunci,

būdams gatavs to iegrūst ienaidniekam sānos.

La Mols pienāca tuvāk.

- Tas esi tu… atkal tu!… - Kokonna murmināja. - Nāc vien!… O, tu draudi man… rādi dūri… smejies! … Tu zodzies pie manas gultas… Labi, labi! Nāc, nāc vien… es tevi nokaušu!…

Kamēr la Mols noliecās pār viņu, Kokonna izvilka spožo dunci. Bet šis pūles viņu galīgi nogurdināja. Pret la Molu izstieptā roka palika pusceļā, duncis nokrita zemē un slimais atslīga spilvenos.

- Nomierināties, - sacīja la Mols, uzmanīgi pasliedams slimnieka galvu un pielikdams tam pie lūpām tasīti. - Dzeriet, nabaga draugs, jūs moca slāpes.

Tasīte, kuru turēja la Mols, Kokonnas murgu māktajās smadzenēs bija izskatījusies kā dūre.

Kad atspirdzinošā veldze pieskārās Kokonnas lūpām un viņš iedzēra krietnu malku, viņam atgriezās ne vien samaņa, bet arī instinkts. Kokonnu pārņēma tik tīkama labsajūta, kādu tas vēl līdz šim nebija jutis.

- MoNdieu - Kokonna nomurmināja, atlaizdamies spilvenos. - Ja es izveseļošos, mēs būsim draugi, la Mol!

- Jūs izveseļosities, - la Mols atbildēja, - ja izdzersit trīs tasītes šo zāļu un aizmirsīsit muļķīgos sapņus.

Pēc stundas la Mols, stingri izpildīdams svešā ārsta norādījumus, piecēlās, ielēja otro tasīti dziras, un pasniedza to Kokonnam.

Šoreiz pjemontietis viņu nesagaidīja ar dunci, bet gan atplestām rokām. Ar baudu izdzēris zāles, viņš pirmo reizi pēc divkaujas mierīgi aizmiga.

Trešā tase iedarbojās uz viņu tikpat brīnišķīgi. Elpa palika vienmērīgāka, un viņa kvēlojošo miesu pārklāja viegli sviedri.

Ambruāzs Parē nākamajā dienā atnāca apraudzīt savu slimnieku un apmierināts pasmaidīja:

- Tagad es atbildu par grāfa Kokonnas dzīvību. Tas manā praksē ir viens no vislaimīgākajiem gadījumiem.

Beidzot visas agrākās un jaunās, vieglās un smagās brūces pamazām sadzija.

Vienīgi tikai kāda grūta doma visu laiku māca abus jaunekļus. Pirmajā laikā, kad viņi bija bīstami slimi un tikai pa retam atguva samaņu, katram no viņiem šķita, ka pie gultas stāv dievinātās sievietes, bet tiklīdz viņi sāka atveseļoties, ne Margerita, nc Nevērās hercogiene vairs nenāca. Patiesībā par to nevajadzēja brīnīties: viena bija Navarras karaļa laulātā draudzene, otra - hercoga Gīza svaine. Vai viņas varēja atklāti izrādīt savu līdzjūtību diviem vienkāršiem muižniekiem? Nē! La Mols un Kokonna to ļoti labi saprata, tomēr šāda attieksme viņus ļoti skumdināja.