Karaliene Margo

XV Sievietes griba - Dieva griba

Margerita nebija maldījusies. Noskaitusies par nospēlēto komēdiju, kuras intrigu viņa skaidri nojauta, bet kuras norisi viņa nevarēja novērst, Katrīna meklēja, kur izgāzt savas dusmas.

Māte karaliene devās pie savas galma dāmas.

Dc Sovas kundze gaidīja divus viesus. Viņa cerēja redzēt Indriķi, bet baidījās no mātes karalienes. Baronese pusģērbusics gulēja gultā, bet Dariola sēdēja priekšistabā. Pēkšņi ārdurvīs nokrakšķēja atslēga un bija dzirdami lēni soļi, kuru smago dunu slāpēja biezais paklājs. Tie nebija Indriķa vieglie, steidzīgie soļi. Viņa noprata, ka pārsteigtā Dariola nespēj paziņot par viesa ierašanos, tāpēc, atspiedusies uz rokas un uzmanīgi klausīdamās, viņa sāka gaidīt.

Pacēlās aizkars. Ieraudzījusi Katrīnu Mediči, jaunā sieviete nodrebēja.

Katrīna likās ļoti mierīga. Bet baronese de Sova saprata, cik daudz ļaunu domu un varbūt pat nežēlīgu atriebības plānu slēpās šai ārējā vienaldzībā. Sovas kundze gribēja izlēkt no gultas, bet karaliene ar rokas mājienu viņu atturēja.

Nabaga Šarlote paklausīja.

- Vai jūs Navarras karalim atslēgu nodevāt? - Katrīna jautāja.

- Jā, godātā kundze… - Šarlote atbildēja, velti mēģinādama runāt tikpat pārliecinoši kā Katrīna.

- Un jūs viņu redzējāt?

- Kuru? - de Sovas kundze vaicāja.

- Navarras karali.

- Nē, madame. Bet es viņu gaidu. D/irdot atslēdzam durvis, es pat nodomāju, ka ieradies viņš.

Dzirdot šo atbildi, Katrīna sadusmojās. Viņas īsā, tuklā roka savilkās dūrē.

- Un tomēr tu ļoti labi zināji, - viņa, grīni smīnēdama, teica, - tu, Šarlote, ļoti labi zināji, ka Navarras karalis šonakt pie tevis neieradīsies.

- Es … godātā kundze, es to zināju?! - Šarlote iesaucās dziļi pārsteigta:

- Jā, tu zināji!

- Ja viņš nav atnācis, tad viņš jau ir miris, - jaunā sieviete atteica. Baisās domas vien lika viņai nodrebēt.

Šarlote meloja droši un neapdomīgi. Viņa zināja, kāda drausmīga atriebība gaidāma, ja viņas nodevību atklās.

- Un tu Navarras karalim neko arī nerakstīji? - Katrīna jautāja ar agrāko dzēlīgo smīnu sejā.

- Nē, madame, - Šarlote naivi atbildēja.

Iestājās neilgs klusums. Katrīna dzēla de Sovas kundzi ar skatienu, ar kādu čūska apreibina nabaga putniņu.

- Tu iedomājies, ka esi skaista un viltīga, vai ne? - viņa turpināja.

- Nē, madame, - atbildēja Šarlote, - es zinu tikai to, ka dažreiz jūsu majestāte manu skaistumu un gudrību ļoti slavēja.

- Tu ļoti maldies, - Katrīna jau sāka uztraukties. - Ja es arī kādreiz esmu to teikusi, tad tie ir bijuši meli. Salīdzinājumā ar manu meitu Margo tu esi neglīta muļķe.

- Protams, augstā kundze. Es to nemaz nenoliedzu.

- Tālab Navarras karalis devis priekšroku manai meitai. Man liekas, ka tieši to tu nevēlējies. Mums bija cita noruna.

- O, majestāte! - iesaucās Šarlote un sāka raudāt. - Ja tā ir taisnība, tad es esmu ļoti nelaimīga!

- Tā tas ir, - Katrīna atbildēja.

Viņas skats kā ass duncis griezās de Sovas kundzes sirdī.

- Kāpēc jūs tā domājat? - Šarlote jautāja.

- Aizej uz Navarras karalienes guļamistabu, muļķe, un tur tu redzēsi savu mīļāko.

- Ak, Dievs! - de Sovas kundze elsoja.

Katrīna paraustīja plecus.

- Vai tu neesi greizsirdīga? - viņa jautāja.

- Augstība, vai jūs tiešām domājat, ka manas greizsirdības iemesls ir nevis aizskartā patmīlība, bet gan kaut kas cits? Es mīlu Navarras karali tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs jūsu majestātei!

Mirkli Katrīna domīgi vēroja baronesi.

- Varbūt, ka tev ir taisnība, - viņa noņurdēja.

- Jūsu majestāte lasa manā sirdī.

- Bet vai arī tava sirds ir man padevīga?

- Pavēliet, kundze, un jūs pārliecināsities.

- Labi, Šarlote. Tad izliecies, ka tu Navarras karali esi neprātīgi iemīlējusies un - galvenais - esi greizsirdīga, greizsirdīga kā itāliete.

- Bet kāda ir greizsirdīga itāliete, madame?

- To es tev pateikšu, - Katrīna atbildēja, un, atsveicinādamās vairākkārt pamājusi ar galvu, viņa izgāja tikpat lēni un klusi, kā bija ienākusi.

Mātes karalienes kvēlo acu skatiens Šarloti tā bija samulsinājis, ka viņa nevarēja pateikt ne vārda un baidījās pat elpot. Tikai tad, kad durvis aiz Katrīnas bija aizvērušās, un ienākusi Dariola pateica, ka viņa patiesi ir prom, de Sovas kundze beidzot atviegloti nopūtās.

Margerita aizmiga tikai pret rītu, bet, atskanot pirmajām tauru skaņām un suņu riešanai, viņa atkal bija kājās. Saposusics, Margerita pavēlēja priekšistabā saaicināt muižniekus, kuri piederēja pie Navarras karaļa svītas. Tad viņa atvēra durvis, aiz kurām ieslēgti gulēja Indriķis un la Mols. Uzmetusi pēdējam glāstošu skatu, Margerita pasauca vīru uz guļamistabu un teica:

- Augstība, vakar māte karaliene noticēja mūsu meliem, bet ar to vēl nepietiek. Tagad jums jāpārliecina viss galms, ka mūsu starpā vaida vislielākā saskaņa. Labi iegaumējiet manus vārdus! Un nomierinieties, - viņa smaidīdama piebilda, - šis jūsu majestātei būs pēdējais grūtais pārbaudījums.

Navarras karalis pasmaidīja un lika pasaukt savus ļaudis. Kamēr tie padevīgi viņu sveicināja, viņš izlikās, ka tikai tagad ieraudzījis karalienes gultā atstāto mēteli. Atvainojies muižniekiem, ka viņus pieņem tik nevīžīgi, karalis paķēra mēteli no pietvīkušās Margeritas rokām un uzmeta sev plecos.

Margerita slepus vēroja, ka viņas un Navarras karaļa negaidītā draudzība klātesošos bija pārsteigusi. Kamēr viņa tā uzmanīja visu, kas istabā notiek, ieradās trīs augstmaņi un pieteica Alansonas hercogu. Viņu redzēt bija vēlējusies Margerita.

Lai piespiestu hercogu ierasties, Gijona bija pateikusi, ka Navarras karalis nakti pavadījis pie savas sievas. Fransuā ienāca tik steidzīgi, ka gandrīz vai nogāza zemē savus pavadoņus. Viņa pirmais skats krita uz Indriķi, otrs bija veltīts Margeritai.

Indriķis viņam laipni palocījās. Margeritas seja bija mierīga un skaidra.

Ar ātru, pētošu skatienu jaunais hercogs pārlūkoja istabu. Viņš redzēja sajaukto gultu, saņurcīto spilvenu, uz krēsla nomesto karaļa cepuri un nobālēja.

Bet tas ilga tikai mirkli. Tad viņš atkal savaldījās.

- Brāli, Indriķi, - Fransuā jautāja, - vai jūs šorīt iesit ar mani spēlēt bumbu?

- Vai karalis pagodina mani ar ielūgumu vai arī tā ir jūsu uzmanība, svaini? - vaicāja Indriķis.

- Nē, karalis gan man neko neteica, - hercogs, mazliet apjucis, atbildēja. - Bet jūs jau parasti esat viņa spēles biedrs.

Indriķis pasmaidīja. Kopš pēdējās spēles ar karali daudz kas bija mainījies, un viņš nebrīnījās, ka Kārlis IX bija mainījis savus partnerus.

- Labi, es iešu, - smiedamies atbildēja Indriķis.

- Tad iesim, - hercogs aicināja.

- Tu jau aizej, Fransuā? - jautāja Margerita.

- Jā!

- Tev kaut kur jāsteidzas?

- Jā, ļoti jāsteidzas.

- Bet ja es tevi lūgšu vēl mirkli uzkavēties?

Līdzīgs lūgums no Margeritas puses bija tāds retums, ka Fransuā māsu uzlūkoja sarkdams un bālēdams.

- Ja vēlaties, varat ; «'t pie karaļa, - Margerita burvīgi uzsmaidīja Indriķim. - Noslēpums, kuru es gribu atklāt brālim, jums jau zināms.

- Ko tas nozīmē? - izbrīnā abus uzlūkodams, jautāja Fransua.

- O, - Indriķis, dusmās sarkdams, iesaucās. - Es jūs saprotu. Ļoti nožēloju, ka nevaru parādīt grāfam de la Molam savu viesmīlību, kura viņu no briesmām tomēr nepasargātu. Bet Alansonas hercogam es labprāt ieteikšu cilvēku, par kura likteni jūs tik dzīvi interesējaties.

- Majestāte, paskaidrojiet hercogam, kāpēc mēs interesējamies par grāfu de la Molu, - Margerita teica un, atvērusi kabineta durvis, aicināja jaunekli iznākt.

Nevarēdams vairs izvairīties, Indriķis īsos vārdos pastāstīja Alansonas hercogam par de la Mola ierašanos Parīzē un viņa ievainošanu ceļā uz Luvru.

Hercogs pagriezās un no kabineta iznākušais la Mols stāvēja viņa priekšā.

Ieraudzījis skaisto, bālo jaunekli, kas ar savu daiļumu un slimīgo bālumu bija divkārt pievilcīgs, Fransuā juta sirdī mostamies jaunas šaubas un nemieru. Margerita vienlaikus bija aizskārusi viņa patmīlību un greizsirdību.

- Brāli, - viņa teica, - es galvoju, ka laimīgs būs tas, kas izmantos šī jaunekļa pakalpojumus. Ja tu pieņemsi viņu savā dienestā, viņš būs atradis tevī spēcīgu aizstāvi, bet tu - padevīgu kalpu.

- Māsa, - Fransuā strauji iesaucās, - ja grāfam de la Molam patīk, viņš pēc pusstundas var pārvietoties pie manis, kur viņš varēs justies drošībā.

Pēc pusstundas la Mols, saņēmis Margeritas norādījumus, noskūpstīja viņas manto malu un steidzīgi, cik to atļāva brūces, pa kāpnēm devās uz Alansonas hercoga istabām.

Pagāja vairākas dienas. Labā saskaņa starp Navarras karali un viņa sievu turpinājās. Indriķim nevajadzēja atklāti atteikties no savas līdzšinējās ticības, viņu pārsvētīja karaļa garīdznieks un ik rītu viņš piedalījās Luvras pils dievkalpojumā. Vakaros viņš atklāti ieradās sievas guļamistabā, brīdi ar viņu papļāpāja, pēc tam pa mazajām, slepenajām durvīm devās pie

baroneses de Sovas, kura viņam ziņoja par Katrīnas apmeklējumiem un brīdināja no jaunām briesmām.

Saņemdams brīdinājumus no divām pusēm, Indriķis pret māti karalieni izturējās divkārt uzmanīgi. Katrīnas seja arvien vairāk noskaidrojās. Kādu rītu Indriķis viņas bālajās lūpās pat samanīja laipnu smaidu.

Slepkavošana vēl turpinājās, bet tas notika aizvien retāk. Pēdējās dienās bija nogalināts tik daudz hugenotu, ka dzīvo vidū viņu bija pavisam maz. Lielākā daļa bija iznīcināta Bērtuļa naktī, daudzi aizbēga, bet daži slēpās. Kārlim IX šīs lielās hugenotu medības sagādāja lielu baudu. Ja viņš kādreiz nevarēja tajās piedalīties, viņš ar labpatiku uzklausīja nostāstus par citu sarīkotajiem slaktiņiem. —

Kādudien pēc kroketa spēles Kārlis galminieku pavadībā ieradās pie mātes. Karaļa seja staroja priekā.

- Māmiņ, - viņš teica, skūpstīdams karalieni, kura jau pūlējās atminēt, kas ir dēla labās omas cēlonis, - es jums atnesu labas ziņas. Velns lai parauj, vai jūs vēl nezināt pēdējo jaunumu? Slavenais admirāļa līķis, par kuru domājām, ka tas ir pazudis, atkal ir atrasts!

- Vai tiešām? - Katrīna iesaucās.

- Jā, jā! Droši vien jūs tāpat kā es domājat, ka suņi viņu saplosījuši, bet mēs abi esam maldījušies. Mana tauta, mana labā, slavenā tauta bijusi ļoti asprātīga: viņa pakārusi admirāli pie Monfokona laukuma karātavām. Kopš brīža, kad es uzzināju par admirāļa nāvi, man visu laiku gribējās viņu redzēt. Šodien ir brīnišķīgi'jauks laiks. Visur plaukst viskrāšņākie ziedi, gaiss piesātināts ar maigām smaržām, un es jūtos veselāks nekā jebkad agrāk. Kāpsim zirgos, māmiņ, un jāsim aplūkot admirāli!

- Mans dēls, es labprāt jātu tev līdzi, - Katrīna atbildēja, - bet šoreiz tas nav iespējams. Man paredzēta satikšanās, kuru nevaru atlikt. Bez tam, - viņa vēl piebilda, - apmeklējot tik ievērojamu personu kā admirāli, mums jāaicina līdzi viss galms. Tas dos iespēju redzēt dažu labu interesantu parādību. Tad mēs redzēsim, kas paklausīs mūsu aicinājumam un kas to noraidīs.

- Nudien, jums taisnība, mātes kundze! - iesaucās karalis. - Atliksim mūsu apmeklējumu līdz rītdienai. Uzaiciniet savus izredzētos un es parūpēšos par savējiem; vai vēl labāk - nelūgsim nevienu. Vienkārši paziņosim, ka mēs apmeklēsim Monfokona laukumu, lai tad katrs dara, kā grib. Uz redzēšanos, māmiņ! Es iešu taurēt.

Izgājis no mātes istabas, Kārlis IX devās uz savu ieroču kabinetu, paņēma medību ragu un sāka taurēt tik skaļi, ka tas nedarītu kaunu pat slavenajam Rolandam. Grūti bija saprast, kā no šī vājā slimīgā ķermeņa un bālajām lūpām varēja plūst tik spēcīga elpa.

Stāstīdama par satikšanos, Katrīna nemeloja. Drīz vien pēc karaļa aiziešanas ienāca kāda apteksne un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Katrīna smiedamās piecēlās, laipni, palocīdama galvu, atvadījās no klātesošajiem

galminiekiem un izgāja no istabas.

Florencietis Renē, ar kuru Navarras karalis Bērtuļa nakts vakarā bija tik diplomātiski sarunājies, gaidīja karalieni viņas lūgšanu istabā.

Renē palocījās.

- Vai vakar manu vēstuli saņēmāt? - Katrīna jautāja.

- Man bija tas gods.

- Vai manu uzdevumu izpildījāt? Vai vēlreiz pārbaudījāt Ružē sastādīto horoskopu, kas tāpat kā Nostrdamas gaišreģa pareģojumi apgalvo, ka visi trīs mani dēli būs valdnieki? Pēdējās dienās daudz kas mainījies, Renē, un man gribētos cerēt, ka arī likteņa draudi var mīkstināties.

- Augstā kundze, - Renē, galvu kratīdams, sacīja, - jūs zināt, ka likteni nekādas pārmaiņas nevar ietekmēt. Gluži otrādi - liktenis vada notikumu gaitu.

- Bet jūs taču upurējāt?

- Jā, madame, - Renē atbildēja. - Mans pirmais pienākums - izpildīt jūsu pavēles.

- Un iznākums?

- Tas pats, kundze.

- Kā? Melnais jērs atkal trīsreiz ieblējās?

- Jā, kundze!

- Zīme ka trīs no manas dzimtas mirs šausmīgā nāvē! - Katrīna čukstēja.

- Diemžēl, - Renē atbildēja.

- Bet tālāk?

- Tālāk upura iekšās mēs atradām to pašu, ko citās reizēs: aknas bija pieaugušas otrādi.

- Valdošā nama maiņa! Tas pats, tas pats, arvien tas pats, - Katrīna murmināja. - Bet kaut kas taču ir jādara, Renē! Kaut kā tas ir jānovērš!

Renē pakratīja galvu.

- Es jau jūsu majestātei teicu, ka likteņa lēmumu nevar mainīt.

- Tu esi par to pārliecināts? - Katrīna jautāja.

- Jā, kundze!

Katrīna bija ļoti māņticīga. Renē aukstasinība viņu biedēja vēl vairāk, nekā vienu un to pašu pareģojumu mūžīga atkārtošana. Bet viņas dabā bija katru šķērsli pārlēkt, tāpēc arī tagad viņa pēkšņi sāka citu sarunu:

- Vai Itālijas smaržas saņēmi?

- Jā, kundze!

- Atsūti vienu kasti man.

- Kādas?

- Pēdējās… tās…

Katrīna aprāvās.

- Tās, kuras sevišķi cienīja Navarras karaliene? - jautāja Renē.

- Jā, tās.

- Šķiet, ka tās sagatavot nevajadzēs. To jūsu majestāte tagad prot ne sliktāk kā es.

- Tu domā? - Katrīna vaicāja. - Kaut tik tās izdotos.

- Jūsu majestāte vairs neko nepavēlēs?

- Nē, nē, - Katrīna dpmīgi atbildēja, - vairāk neko. Bet, ja pareģojums mainās, tad nekavējoties man ziņo! Kā būtu, ja mēs jēriem liktu mieru un upurētu vistas?

- Kundze, baidos, ka nekas nelīdzēs un pareģojumi nemainīsies.

- Dari, ko es tev pavēlu!

Renē palocījās un izgāja.

Katrīna, pārdomās kavēdamās, brīdi vēl pasēdēja, tad piecēlās un devās uz savu guļamistabu. Tur viņu sagaidīja viņas galma dāmas, kurām viņa paziņoja par rītdien iecerēto jājienu uz Monfokona laukumu.

Jaunā vēsts saviļņoja galmu.

Dāmas jājienam izvēlējās greznākos tērpus, vīrieši gatavoja ieročus un labākos zirgus. Tirgotāji slēdza veikalus un darbnīcas, bet tauta nogalināja dažus vajadzības gadījumam aiztaupītos hugenotus, lai admirālim sagādātu cienīgu sabiedrību.

La Mols visu dienu garlaikojās. Tikpat skumīgas viņam bija arī nākamās trīs dienas.

Alansonas hercogs, izpildīdams Margeritas vēlēšanos, bija viņu izmitinājis pie sevis, bet vēl ne reizi nebija viņu apmeklējis. Zaudējis abu sieviešu maigo gādību, no kurām viena valdzināja visas viņa domas, la Mols jutās pamests un nelaimīgs. Kaut ko par karalieni viņam pastāstīja Ambruāzs Parē, kas viņu pēc Margeritas lūguma dziedināja. Bet šīs ziņas bija ļoti nepilnīgas un viņu neapmierināja. Reiz tomēr neviena nesūtīta atnāca Gijona, lai pārliecinātos par ievainotā veselību. Šis apmeklējums bija kā pavasarīgs saules stars la Mola cietumā.

Kad apkalpotājs pastāstīja, ka galms gatavojas spožam izjājienam, la Mols sūtīja palūgt Alansonas hercogam, lai viņš atļauj būt pavadoņu pulkā.

Nemaz nepainteresējies, vai la Molam šis jājiens nekaitēs, hercogs atteica:

- Labi, dodiet viņam vienu manu zirgu!

La Molam neko citu nevajadzēja. Ambruāzs Parē kā parasti atnāca pārsiet brūces. La Mols viņam paskaidroja, ka piedalīsies jājienā un lūdza brūces nosiet iespējami ciešāk. Ambruāzs Parē pārsēja brūces ar gumijas saitēm, un paskaidroja, ka, saudzīgi izturoties, jājiens la Molam nekaitēs.

La Molu šāds atzinums iepriecināja. Izņemot nespēku un vieglo reiboni, kas bija sekas asiņu zudumam, viņš jutās gluži vesels. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka jājienā piedalīsies arī Margerita un viņam izdosies to redzēt. Labākā modes tirgotavā la Mols steidzās nopirkt greznu, balta satīna kamzoli un krāšņu mēteli. Turpat viņš iegādājās ādas zābakus, kādus tolaik nēsāja. Visu to viņam atnesa no rīta, turklāt pusstundu vēlāk, nekā viņš bija lūdzis. Tāpēc kaut ko citu izvēlēties viņš vairs nevarēja. La Mols steidzami apģērbās un, paskatījies spogulī, bija ar sevi apmierināts.

Ķiršu krāsas mētelis, kuru la Mols bija izvēlējies un licis mazliet pagarināt, izskatījās vislabāk. Kamēr grāfs la Mols Luvrā tā gatavojās jājienam, līdzīga aina bija vērojama hercoga Gīza pilī.

Gara auguma, sarkanūsains vīrietis spogulī aplūkoja sarkanu rētu, kura viņam ļoti bojāja viņa izskatu. Viņš gan iesmaržoja un sasukāja ūsas, gan pūlējās iznīcināt pretīgo rētu, kura nepadevās nekādiem pazīstamiem kosmētikas līdzekļiem un stūrgalvīgi palika savā vielā. Beidzot jauneklis mēģināja rētu aizkrāsot ar baltu un sarkanu krāsu, taču arī tas nelīdzēja.

Pēkšņi viņam prātā iešāvās laimīga doma. Pagalmā karsēja spoža saule. Jauneklis izgāja ārā, noņēma cepuri, aizmiedza acis un sāka lēni staigāl, pacelto galvu ļaudams apskalot saulstaru plūdiem.

Pēc desmit minūtēm jaunā muižnieka seja bija ugunssarkana un rēta gandrīz vai pazudusi. Tad jauneklis apģērba lielisku tērpu, kuru drēbnieks bija pasteidzies atnest, pirms viņš bija iedomājies to pasūtīt.

Saposies, iesmaržojies un apbruņojies no galvas līdz kājām, mūsu muižnieks otrreiz izgāja pagalmā. Tur viņu gaidīja liels, melns zirgs, kura izcilo skaistumu tāpat kā viņa kungam mazliet bojāja neliela zobena cirsta rēta galvā, kura bija gūta pēdējās cīnās.

Šis mazais trūkums jauneklim neliedza sajūsmināties par lielisko tīrasiņu zirgu tāpat kā par sevi pašu. Viņš uzlēca sedlos un drīz vien Gīzu hercoga pils pagalmā atskanēja gan zirga zviegšana, gan jājēja iemī|otais izsauciens: Mordieu1 . Pēc kāda laika galīgi nokausētais zirjgs atzina sava kunga pārsvaru. Taču šī uzvara nenāca bez trokšņa. Sis troksnis pievilināja pie loga kādu skaistu, ziņkārīgu dāmu, kuru zirga savaldīlājs, zemu palocīdamies, padevīgi sveicināja. Uz to viņa atbildēja ar burvīgu smaidu. Pagājusi nost no loga, Nevērās hercogiene pasauca pils intendantu.

- Vai jūs parūpējāties, lai grāfa de Kokonnas brokastis būtu labi sagatavotas?

- Jā, kundze, - intendants atbildēja. - Grāfa kungs šodien ēda pat ar lielāku ēstgribu nekā parasti.

- Labi, - hercogiene atteica.

Dodamies lejā, daiļā pavēlniece uzrunāja savu pavadoni:

- Monsieur Arguson, mēs jāsim uz Luvru. Lūdzu, uzmaniet grāfu Anibālu de Kokonnu. Viņš ir ievainots un nespēcīgs, un es gan nevēlos, ka viņam uzbruktu kāda nelaime. Tas sagādātu lielu prieku hugenotiem, kuri pēc Bērtuļa nakts viņu briesmīgi ienīst.

Un Nevērās hercogiene, ziedoša, smaidā atplaukusi, sēdās zirgā, lai dotos uz Luvru, kur bija jāpulcējas visai dižciltīgo sabiedrībai.

Pulksten divos pēcpusdienā gara rinda jātnieku, zeltā un dārglietās zaigojošos tērpos, nogriezās gar Inokenta kapsētu SendenI ielā un vijās starp namu rindām, saulē atmirdzēdama kā milzu zvārguļčūska.