Karaliene Margo

XXVI Tiesneši

- Nu, varonīgais draugs, - Kokonna sacīja la Molam, kad viņi pēc pratināšanas atkal satikās, - man liekas, ka viss risinās lieliski. Drīz vien tiesneši liks mūs mierā, bet šī atteikšanās nebūt nenozīmē to pašu, ko ārsta atteikšanās dziedināt slimnieku. Kad ārsts atsakās slimnieku ārstēt, tas nozīme, ka viņš nav vairs glābjams, bet ja tiesnesis atsakās no apsūdzētā, tad tas nozīmē, ka viņš zaudējis cerību aizraidīt upuri uz viņpasauli.

- Jā, - atbildēja la Mols, - man šķiet, ka par uzrauga laipno izturēšanos un diezgan brīvo dzīvi mēs esam parādā mūsu dievinātajām sievietēm. Bet visvairāk es nesaprotu Boljē, jo par viņu stāsta briesmu lietas.

- Es gan saprotu, - atteica Kokonna. - Tikai viņa palīdzība pārāk dārgi izmaksā. Bet tā nav liela nelaime. Viena no viņām ir princese, otra - karaliene. Abas viņas ir bagātas un tagad ir visizdevīgākais gadījums izlielot naudu cēliem nolūkiem… Tātad mūs aizvedīs uz cietuma baznīcu un atstās mūsu sarga uzraudzībā. Noteiktā vietā mēs atradīsim dunci, es ar to ieduršu sargam vēderā…

- Nē, tādā gadījumā viņš nedabūs piecus simtus ekiju. Labāk rokā.

- Rokā? Šāds ievainojums brašajam puisim atnesīs nelaimi. Visi tūlīt sapratīs, ka viņš pret mums izturējies pārāk gļēvi. Labāk es viņu ievainošu labajos sānos, bet tik veikli, ka duncis noslīd gar ribām. Tāds dūriens

nav bīstams un nevar radīt šaubas.

- Labi, lai notiek. Bet pēc tam…

- Pēc tam mēs ar soliem aizsprostosim galveno ieeju, abas princeses atsteigsies mums palīgā un Anrieta atvērs sānu durtiņas. Zvēru pie sava goda, ka tagad es mīlu Anrietu vēl vairāk nekā agrāk!

- Pēc dažām minūtēm, - la Mola balss skanēja kā salda mūzika, - pēc dažām minūtēm mēs jau būsim mežā. Katrs saņems karstu skūpstu

- un mēs esam sveiki un veseli. Tu vari iedomāties, Anibāl, kā mēs trauksimies ar ātrajiem zirgiem, viegla uzbudinājuma dzīti. Mazliet baiļu

- tas ir tik patīkami! Tik labi justies brīvībā ar zobenu pie sāniem, kad vari iespiest piešus zirgam sānos, un tas drāžas uz priekšu kā bulta!

- Jā, - Kokonna piekrita, - bet just bailes četrās sienās, tas gan nav joks. Tagad es to saprotu. Kad bālģīmis Boljē pirmoreiz ienāca manā istabā un aiz viņa ieraudzīju krēslā zibošās musketes un atskanēja ieroču šķindoņa, goda vārds, es tūlīt atcerējos Alansonas hercogu un man šķita, ka tūlīt starp musketēm parādīsies viņa pretīgā seja.

- Tātad viņas visu jau paredzējušas, - sacīja la Mols, kas, domās nogrimis, neklausījās drauga stāstā, - pat to, kur mums paslēpties. Mēs dosimies uz Lotringu, mīļais draugs. Taisnību sakot, es gan dotu priekšroku Navarrai, jo tur atradīsies viņa. Bet Navarra ir pārāk tālu un tāpēc Nansī būs izdevīgāk. Mēs atrādīsimies astoņdesmit ljē no Parīzes. Zini, Anibāl, ko es, cietumu pametot, nožēloju?..

- Nē. Es gan tādas domas atstāšu tepat.

- Man žēl, ka mēs nevaram ņemt līdzi mūsu uzraugu.

- Viņš taču pats to negribēja. Tas viņam būtu neizdevīgi. Padomā - no mums pieci simti ekiju un no priekšniecības - balva, varbūt pat paaugstinājums. Kā priecāsies šis blēdis, kad es viņu nonāvēšu! Kas tev kait?

- Nekas. Es kaut ko iedomājos.

- Kaut ko ne visai jautru, jo tu briesmīgi nobālēji.

- Es iedomājos, kāpēc mūs vedīs uz baznīcu.

- Kas tur ko domāt? - sacīja Kokonna. - Mums pasniegs svētvakariņu.

- Bet uz baznīcu ved vienīgi spīdzināšanai nolemtos un uz nāvi notiesātos, - la Mols paskaidroja.

- O, par to tomēr mazliet jāpadomā, - Kokonna sacīja, arī viegli nobālēdams. - Par to pavaicāsim tam goda vīram, kuru man drīz vien vajadzēs nonāvēt. Hallo, uzraug, mīļais draugs!

- Monsieur mani sauca? - cietuma uzraugs jautāja. - Ko jūs vēlaties?

- Tātad nolemts, ka mēs bēgsim no baznīcas, vai ne?

- Klusu! - brīdināja uzraugs, izbailēs mezdams skatus uz visām pusēm.

- Neuztraucaties, mūs neviens nedzird.

- Jā, sire, no baznīcas.

- Tātad mūs vedīs uz baznīcu?

- Protams, tāda ir paraža.

- Paraža?

- Jā, sire. Uz nāvi notiesātajiem pēdējo nakti vienmēr ļauj pavadīt baznīcā.

Kokonna un ia Mols nodrebēja un saskatījās.

- Jūs domājat, ka mūs notiesās uz nāvi? - viņi vienā balsī iesaucās.

- Protams… Jūs taču arī domājat to pašu.

- Mēs? - la Mols jautāja.

- Protams. Citādi jūs taču negatavotos bēgt.

- O, vai zini, viņa vārdos ir daudz patiesības, - Kokonna sacīja la Molam.

- Jā… Nu man liekas, ka mēs gatavojamies ļoti bīstamam pasākumam.

- Un es! - iesaucās uzraugs. - Vai jūs domājat, ka es neko nelieku uz spēles? Ja nu grāfa kungs aizmirst un ievaino mani citā vietā?

- Mūs notiesās uz nāvi! - la Mols čukstēja. - Nē, neiespējami!

- Neiespējami? Kāpēc? - jautāja uzraugs.

- Tss! - Kokonna brīdināja. - Man likās, ka lejā atvērās durvis.

- Tiešām, - sacīja cietumsargs, - Ejiet, kungi, ejiet uz savām istabām.

- Kā jūs domājat, kad mūs tiesās? - la Mols vaicāja.

- Visvēlākais rīt. Bet neraizējaties: tie, kam tas būs jāzina, arī zinās un būs gatavi.

- Apskausimies, Anibāl, un atvadīsimies no šīm sienām. Draugi metās viens otra skavās, bet pēc tam šķīrās.

Līdz pulksten septiņiem vakarā nekas sevišķs nenotika. Vensēnas pili apņēma tumša, lietaina nakts - kā radīta bēgšanai. Kokonnam atnesa vakariņas, ko viņš ar lielu ēstgribu notiesāja, pārdomādams par gaidāmo prieku mirkt spēcīgajā lietū, kas tagad šalca gar torņa sienām. Dobjos, vienmuļos vēja auros viņš jau sāka snaust, kad pēkšņi viņam likās, ka troksnis kļuvis stiprāks, bet vējš skurstenī plosās vēl niknāk. Šo parādību viņš bija novērojis vienmēr, kad atvēra kādu no augšstāva istabām, sevišķi iepretim Anibāla istabai. Tā bija zīme, ka cietumsargs atstājis la Molu un tūlīt ienāks pie viņa.

Bet šoreiz Kokonna velti izstiepa kaklu un sasprindzināja dzirdi.

Laiks gāja, bet pie viņa neviens neienāca.

- Dīvaini, - Kokonna noņurdēja. - No la Mola iznāca, bet pie manis neienāk. Vai tik la Mols nav saucis sargu? Vai viņš būtu saslimis? Nesaprotami!

Cietumniekā katrs nieks rada aizdomas un nemieru, kā arī cerības un prieku.

Pagāja pusstunda…stunda…pusotras stundas.

Kokonna sāka uztraukties, kad negaidīti izdzirdēja, ka tiek slēgtas viņa istabas durvis.

- O! - viņš iesaucās un pielēca kājās. - Vai tiešām noteiktais laiks jau ir klāt un mūs vedīs uz baznīcu pirms sprieduma pasludināšanas? Mordieul Cik jauki būs jāt tik tumšā naktī, kad divus soļus tālāk ir akla tumsa un neziņa! Kaut tikai zirgi nenomaldītos!

Viņš gribēja jautāt uzraugam, bet tas pielika pirkstu pie lūpām un zīmīgi palūkojās uz Kokonnu.

Aiz viņa atskanēja troksnis un rēgojās kaut kādas ēnas. Pēkšņi Kokonna ieraudzīja tumsā iezaigojamies divas ķiveres.

- Ko tas nozīmē? - viņš klusi jautāja. - Kurp mēs iesim? Cietumsargs klusēja. No viņa krūtīm izlauzās vienīgi vaidam līdzīga nopūta.

- Mordieu! - Kokonna norūca. - Nolādētā dzīve! Vienmēr visādas galējības un nekad zem kājām nav cieta zeme. Te tu vandies simts pēdu zem ūdens, te karājies mākoņos! Vidusceļa nav! Sakiet, lūdzu, kurp mēs iesim?

- Sekojiet uzraugam! - kāda šļupstoša balss pavēlēja.

Un Kokonna saprata, ka bez kareivjiem gaiteņa tumsā bija vēl kāds.

- Kur ir grāls de la Mols? - pjcmontielis atkal vaicāja. - Kur viņš ir? Kas noticis ar viņu?

- Sekojiet uzraugam! - balss atkal atkārtoja.

Kokonnam bija jāpaklausa. Viņš iznāca no istabas un ieraudzīja to cilvēku melnā tērpā, kura balss viņam bija šķitusies tik pretīga. Tas bija mazs, kuprains tiesas prislavs. Likās, ka viņš liesas dienestā bija iestājies vienīgi tādēļ, lai zem garā mēteļa neredzētu viņa klibo kāju.

Viņi sāka lēni kāpt lejup pa riņķveida kāpnēm. Otrā slāvā uzraugs apstājās.

Durvis atvērās. Kokonnam bija kaķa acis un medību suņa oža. Viņš juta tiesnešus un tumšajā kaktā ieraudzīja cilvēku ar atlocītām piedurknēm. Salti sviedri izspiedās viņam uz pieres. Pjemontietis tomēr pasmaidīja un sāņus pašķiebtu galvu un sānos iespiestām rokām, kāda toreiz bija visu švaukstu maniere, iegāja zālē.

Kareivji pacēla aizkaru, un Kokonna ieraudzīja tiesnešus un rakstvežus. Netālu no viņiem uz sola sēdēja la Mols.

- Kā jūs sauc? - priekšsēdētājs jautāja.

- Marks Anibāls de Kokonna, - pjemontietis laipni atbildēja, - grāfs de Monpantjē. Man liekas, ka jūs to visu jau zināt.

- Kur jūs esat dzimis?

- Senkolombanā pie Suzas.

- Cik jums ir gadu?

- Divdesmit septiņi gadi un trīs mēneši.

- Bet tagad, - sacīja priekšsēdētājs, mirkli klusējis, lai rakstvedis pagūtu uzrakstīt apsūdzētā atbildes, - bet tagad paskaidrojiet, kāpēc jūs atteicāties kalpot Alansonas hercogam?

- Lai pievienotos savam draugam la Molam, kas sēž, lūk, tur uz sola. Tai laikā viņš hercogam vairs nekalpoja.

- Ko jūs darījāt medībās, kurās jūs apcietināja?

- Ko es darīju? Protams, medīju!

- Medībās piedalījās arī karalis un tur sākās viņa pirmās slimības lēkmes, kas vēl tagad nav beigušās.

- Par to es nu gan neko nevarēšu pateikt, jo pie karaļa es nemaz nebiju. Es pat nezināju, ka viņš ir slims.

Tiesneši saskatījās un neticīgi pasmaidīja.

- O, jūs to nezinājāt? - priekšsēdētājs vaicāja.

- Jā, un ļoti nožēloju, ka viņa majestāte ir saslimis. Kaut gan viņš nav mans, bet gan Francijas karalis, es viņu ļoti mīlu.

- Vai tiešām?

- Goda vārds! Lūk, par viņa brāli, Alansonas hercogu, es nu gan to nevaru teikt. Atklāti runājot, viņš…

- Tagad mēs nerunājam par Alansonas hercogu, bet par viņa majestāti.

- Es jums jau teicu, ka esmu viņa padevīgākais kalps, - atbildēja Kokonna, pārgalvīgi mīņādamies.

- Ja jūs tiešām esat viņa majestātes padevīgākais kalps, tad papūlaties pastāstīt visu, ko jūs zināt par maģisko vaska lelli.-

- O! Mēs atkal atgriežamies pie šīs lelles?

- Pareizi. Vai jums tas nepatīk?

- Nē, ļoti patīk.

- Kāpēc šī lelle atradās pie grāfa de la Mola?

- Pie grāfa de la Mola? Šī lelle? Jūs gan gribējāt teikt - pie Renē?

- Tātad jūs atzīstat, ka tāda lelle tiešām ir?

- Parādiet to, tad es jums atbildēšu.

- Lūk! Vai jūs to pazīstat?

- Pazīstu.

- Sekretār, - tiesnesis sacīja, - pierakstiet, ka apsūdzētais lelli pazīst un to ir redzējis pie grāfa de la Mola.

- Nē, taču, - Kokonna pretojās. - Kāpēc jūs jaucat? Es to redzēju pie Renē.

- Labi, kaut pie Renē. Kad?

- Tai dienā, kad mēs ar la Molu bijām pie viņa pirmo un pēdējo reizi.

- Tātad jūs atzīstaties, ka jūs ar grāfu de la Molu esat bijuši pie Renē?

- Protams. Vai tad es kādreiz to esmu noliedzis?

- Sekretār, - sacīja priekšsēdētājs, - pierakstiet, ka apsūdzētais bijis pie Renē, lai nodarbotos ar burvestībām.

- Pagaidiet, pagaidiet, priekšsēdētāja kungs! ~ Kokonna iesaucās. - Ne tik dedzīgi. Es neko tamlīdzīgu neesmu teicis.

- Jūs noliedzat, ka esat bijuši pie Renē, lai nodarbotos ar burvestībām?

- Noliedzu. Burvestības nāca nejauši, bez iepriekšēja nodoma.

- Bet tādas tomēr bija?

- Jā, bija, kaut kas līdzīgs buršanai bija gan.

- Sekretār, pierakstiet: apsūdzētais atzinās, ka pie Renē ir nobūris karali.

- Kā? Karali! Meli! Karali neviens nenobūra.

- Redzat nu, kungi! - sacīja la Mols.

- Klusējiet! - priekšsēdētājs viņu pārtrauca un atkal pagriezās pret sekretāru: - Nobūruši karali. Vai uzrakstījāt?

- Tā taču nav patiesība! - Kokonna nerimās. - Turklāt šī lelle ir nevis vīrietis, bet gan sieviete.

- Nu, ko es jums, kungi, teicu?!

- Grāf de la Mol, - sacīja priekšsēdētājs, - jūs atbildēsit, kad mēs jums jautāsim. Lūdzu, netraucējat cita nopratināšanu. Tātad jūs, monsieur Kokonna, apgalvojat, ka lelle ir sievietes veidols?

- Protams.

- Kāpēc viņai ir karaliskā mantija un karaļkronis?

- Velns lai parauj, ļoti vienkārši, - Kokonna atbildēja. - Tāpēc…

La Mols piecēlās un pielika pie lūpām pirkstu.

- Pareizi, - teica Kokonna. - Kāpēc stāstīt niekus, kas jūs, kungi, nemaz neinteresē?

- Jūs vēl arvien apgalvojat, ka šī lelle atveido sievieti?

- Protams, vēl arvien.

- Un jūs atsakāties minēt šīs sievietes vārdu?

- Tā ir mana radiniece, - atbildēja la Mols. - Es viņu mīlēju un gribēju, lai viņa manī iemīlas.

- Jums neviens nejautā, grāf de la Mol, - priekšsēdētājs brīdināja. - Stāvat klusu, citādi es likšu jums aizbāzt muti!

- Aizbāzt muti! - iesaucās Kokonna. - Kā jūs teicāt? Manam draugam aizbāzt muti? Muižniekam? Pietiek!

- Ievediet Renē! - pavēlēja ģenerālprokurors.

- Jā, ievediet Renē, - Kokonna atkārtoja, - Redzēsim, kam taisnība: jums trim vai mums diviem.

Renē ienāca tik bāls un savārdzis, ka mūsu draugi viņu gandrīz vai nepazina. Jaunais noziegums, kuru viņš gatavojās izdarīt, mocīja vēl vairāk, nekā visas līdz šim izdarītās neģēlības.

- Maitre Renē, - sacīja tiesnesis, - vai jūs pazīstat abus apsūdzētos?

- Jā, pazīstu, - Renē drebošā balsī atbildēja.

- Kur jūs viņus redzējāt?

- Dažādās vietās un arī savā mājā.

- Cik reizes viņi jūs apmeklēja?

- Vienreiz.

- Kāpēc viņi atnāca?

Likās, ka Renē mirkli šaubījās dot atbildi.

- Lai pasūtītu vaska lelli, - viņš atbildēja.

- Atvainojiet, atvainojiet, maitre Renē, - Kokonna iebilda, - jūs maldāties!

- Klusu! - priekšsēdētājs uzkliedza un, pagriezies pret Renē, turpināja:

- Vai lelle atveidoja vīrieti vai sievieti?

- Vīrieti, - Renē atbildēja. Kokonna nodrebēja.

- Kā, vīrieti? - viņš iesaucās.

- Jā, vīrieti, - Renē vēlreiz apliecināja, bet tik klusi, ka viņa vārdus sadzirdēja vienīgi priekšsēdētājs.

- Kāpēc lelle tērpta karaliskā mantijā un karaļkronī?

- Tāpēc, ka tā atveido karali.

- Neģēlīgais melis! - Kokonna izmisumā kliedza.

- Klusē, Kokonna, klusē! - la Mols viņu pārtrauca. - Ļauj šim cilvēkam runāt: ikvienam ir tiesības savu dvēseli atdot velnam.

- Bet taču ne cita miesu, mordieul

- Kāpēc lelles sirdī iedurta adatiņa, pie kuras piesieta saitīte ar burtu M?

- Adatiņa attēlo zobenu vai dunci, burts M nozīmē "A/orf". Kokonna gribēja mesties virsū Renē un viņu nožņaugt, bet četri

sargkareivji grāfu aizturēja.

- Labi, - sacīja prokurors Lagels, - lieta tiesai pietiekami skaidra. Aizvediet apsūdzētos uz viņu istabām nogaidīt spriedumu.

- Bet, dzirdot šādus apvainojumus, mums taču jāprotestē, - Kokonna sauca.

- Protestējiet, cik patīk, to jums neviens neliedz. Sargkareivji, izpildiet pienākumu!

Sargkareivji izveda apsūdzētos: Kokonnu pa vienām durvīm, la Molu pa otrām.

Tad prokurors piegāja pie Renē, kas drebēdams gaidīja, ka viņu atkal vedīs uz līdzšinējo cietumu Šatlē, un sacīja: - Nomierinieties. Karalis un karaliene zinās, ka patiesība atklājās tikai ar jūsu palīdzību.

Bet šis solījums Renē nenomierināja - tieši otrādi, likās, ka tas viņu ir galīgi satriecis. Viņš neko neatbildēja, tikai dziji nopūtās.