Karaliene Margo

XXIV Vaska lelle

Astoņas dienas Kārlis gulēja gultā. Viņu mocīja drudzis un dīvainas krampju lēkmes. Pēc šīm lēkmēm izmocītais karalis ar dziestošu skatienu klusi atslīga aukles rokās.

Apcietinātais Indriķis sēdēja savā cietuma kamerā, un uz viņa personīgo lūgumu, kuru viņš bija iesniedzis Kārlim, pie viņa nevienu neielaida, arī Margeritu ne. Visu acīs tas nozīmēja krišanu nežēlastībā uz visiem laikiem. Katrīna un Alansonas hercogs par to ļoti priecājās, bet Indriķis ēda un dzēra daudz mierīgāk, cerēdams, ka viņš būs aizmirsts.

Par karaļa slimības cēloni galmā nevienam nebija ne mazākās jausmas. Maitre Ambruāzs Parē ar savu kolēģi Mazilu, uzskatīdami sekas par cēloni, apgalvoja, ka Kārlis slimo ar kādu vēdera kaiti. Viņi noteica stingru ēdienu izvēli, kas palīdzēja iedarboties Renē zālēm. Trīs reizes dienā aukle Kārlim atnesa pienā sakultu olbaltumu, kas arī bija galvenā barība.

La Mols un Kokonna sēdēja stingrā apcietinājumā Vensēnā. Margerita un Nevērās hercogiene vai desmit reizes izmēģinājās ar saviem mīluļiem satikties, vai vismaz nodot tiem vēstules, bet visas pūles bija veltīgas.

Kādā rītā, juzdamies mazliet spirgtāks, Kārlis pavēlēja ataicināt pie sevis visus galminiekus. Tie parasti katru rītu sapulcējās audiences zālē un gaidīja iznākam karali, bet tas, protams, vairs nenāca. Guļamistabas durvis atvēra. Kārļa bālā seja, dzeltenā piere un drudžaini spīdošās, tumšu loku apņemtās acis liecināja par nezināmas slimības drausmīgajām pēdām.

Karaļa guļamistaba ātri piepildījās ar ziņkārīgajiem un ieinteresētajiem galminiekiem.

Katrīnai, Alansonas hercogam un Margeritai paziņoja, ka karalis atkal pieņem.

Viņi visi trīs ieradās gandrīz vienlaikus. Katrīna kā vienmēr bija gluži mierīga, Alansonas hercogs - smaidīgs, Margerita - satriekta.

Māte karaliene apsēdās pie Kārļa gultas galvgaļa, ienākot neievērodama dēla savādo skatienu, kuru viņš tai veltīja. Alansonas hercogs nostājās gultas kājgalī. Margerita atbalstījās pret galdu. Ieraudzījusi brāļa bālo, novājējušo seju un iekritušās acis, viņa negribot nopūtās un sāka raudāt.

Visus uzmanīgi vērodams, Kārlis saklausīja māsas nopūtas, ieraudzīja viņas spožās asaras un viegli pamāja tai ar galvu.

Šis lik tikko jaušamais mājiens Navarras karalieni veldzinoši nomierināja un viņas seja noskaidrojās. Viņa baiļojās par vīru un drebēja par mīļākā likteni. Par sevi viņa bija droša. Pazīdama la Molu, viņa bija pārliecināta, ka uz jaunekli var paļauties.

- Kā tu jūties, mans dārgais dēls? - Katrīna jautāja.

- Labāk, māmiņ, labāk.

- Ko saka tavi ārsti?

- Mani ārsti? (), viņi ir lieli gudrinieki, māmiņ! - Kārlis smiedamies atbildēja. - Nudien, es no sirds priecājos, klausīdamies viņu prātošanu par manu slimību.

- Kādas zāles viņi tev dod, dēls?

- Kas gan zina viņu dziras! - karalis atbildēja.

- Būtu labi, ja brālis varētu piecelties un iziet svaigā gaisa, - ierunājās Alansonas hercogs. - Viņam mīļās medības nāktu tikai par labu.

- Jā, - sacīja karalis ar smaidu, kura nozīmi hercogs nesaprata. - Bet pēdējās medības, tieši otrādi, man bija kaitīgas.

Šiem vārdiem bija lik dīvaina pieskaņa, ka saruna uzreiz pārtrūka.

Pēc brīža karalis viegli palocīja galvu. Galminieki saprata, ka pieņemšana beigusies, un cits pēc cila atstāja istabu.

Alansonas hercogs paspēra pāris soļu, lai pieietu pie brāļa, bet kāda iekšēja dziņa viņu atturēja. Viņš palocījās un izgāja.

Margerita satvēra Kārļa izstiepto roku, sirsnīgi paspieda lo, noskūpstīja un arī aizgāja.

- Labā Margo! - karalis nopūtās.

Katrīna joprojām sēdēja gultas galvgalī. Kad viņi bija palikuši vieni, Kārlis atvirzījās no mātes tālāk. Viņu pārņēma šausmas, kādas sajūt cilvēks, ieraudzīdams indīgu čūsku.

Renē paskaidrojums un paša pārdomas Kārlī bija galīgi izgaisinājušas slimnieka vienīgo mierinājumu - šaubas. Viņš saprata, kam un par ko viņam jāpateicas par savu baismo slimību. Tāpēc karalis nodrebēja un satrūkās, kad Katrīna pienāca pie viņa gultas un izstiepa roku - tikpat saltu kā viņas skatiens.

- Jūs paliksit, māmiņ? - viņš jautāja.

- Jā, dēls, - Katrīna atbildēja, - man ar tevi nopietni jāparunā.

- Runājiet, - sacīja Kārlis, atvirzīdamies vēl tālāk.

- Tu nupat nosauci ārstus par lieliem gudriniekiem. Kā viņi šo gudrību parāda?

Ne ar ko… Bet, ja jūs zinātu, ko viņi melš! Tiešām, ir vērts saslimt tikai tāpēc vien, lai dzirdētu viņu gudro spriedelēšanu.

- Man gan liekas, ka tavu slimību vēl neviens ārsts nav sapratis.

- Vai tiešām?

- Viņi ievēro tikai sekas, bet nezina cēloņus.

- Var jau būt, - sacīja Kārlis, vēl nenojauzdams, kas īsti Katrīnai ir padomā.

- Tāpēc viņi neārstē pašu slimību, bet gan tās simptomus.

- Nudien, māmiņ, - karalis izbrīnā iesaucās, - man liekas, ka jums taisnība!

- Tā kā tava slimība moca mani un uztrauc visu valsti, arī es prasīju padomu gudriem cilvēkiem.

- Vai ārstiem?

- Nē, tiem, kas pēta dziļākas zinātnes, kas dod iespēju uzzināt ne vien to, kas noris cilvēka miesā, bet uzzina arī dvēseles noslēpumus.

- Brīnišķa zinātne! - sacīja karalis. - Žēl, ka karaļiem to nemāca… Nu, un kādi bija panākumi?

- Tādi, kādus es gaidīju. Es tev atnesu zāles, kas izdziedēs tavu miesu un dvēseli.

Kārlis satrūkās. Viņam ienāca prātā, ka mātei apnicis gaidīt viņa lēno nāvi un viņa tā būs nolēmusi pret viņas gribu sākto reiz pabeigt.

- Kur ir šīs zāles? - jautāja Kārlis, balstīdamies uz rokas un ar ciešu skatienu vērodams māti.

- Klausies, mans dēls, - Katrīna teica. - Vai tu esi kādreiz dzirdējis par cilvēkiem, kas iznīcina savus ienaidniekus, kaut tie būtu nezin cik tālu?

- Ar dzelzs vai indes palīdzību? - ievaicājās Kārlis, lūkodamies mātes stingušajā sejā.

- Nē, ar citiem daudz drošākiem un briesmīgākiem līdzekļiem, - paskaidroja Katrīna.

- Es jūs nesaprotu, māmiņ.

- Vai tu tici maģijai un burvju mākslai?

Kārlis savaldīja nicinošu un neticīgu smīnu.

- Ticu, - viņš atbildēja.

- Tas arī ir tavs slimības cēlonis, - Katrīna ātri paskaidroja. - Neuzdrošinādamies tev uzbrukt atklāti, ienaidnieks sadomājis tevi iznīcināt slepeni.

- Kas ir šis ienaidnieks? - jautāja Kārlis, neķītro melu mulsināts.

- Pameklē viņu pats, mans dēls, - Katrīna atbildēja. - Atceries slepkavas bēgšanas nodomu!

- Slepkavas? - iesaucās Kārlis. - Jūs sakāt - slepkavas? Vai tad mani kāds gribēja nonāvēt?

- Jā, mans dēls. Tu varbūt vēi šaubies, bet es ne.

- Es nekad neapšaubu jūsu vārdus, māmiņ, - karalis rūgti zobojās. - Bet kā mani gribēja noslepkavot?

- Ar maģijas palīdzību, mans dēls.

- Paskaidrojiet, māmiņ, - sacīja karalis.

- Jā, šis naidnieks, par kuru es runāju, šķiet, ka arī tu jau nojaut, kas viņš ir, būtu izlietojis visus līdzekļus un, par savām sekmēm nešaubīdamies, aizbēdzis, lavu ciešanu cēlonis būtu palicis mūžīgs noslēpums. Bet par laimi tavs brālis tevi apsargāja.

- Brālis? - Kārlis ievaicājās.

- Jā, Alansonas hercogs.

- O, es pavisam aizmirsu, ka man ir brālis, - Kārlis alkal rūgti iesmējās. - Jūs sakāt…

- Ka viņš atklāja pret tevi vērstās ļaunprātības. Bet kamēr nepieredzējušais jauneklis Fransuā dzina pēdas tam, kas viņarn šķita nevis noziegums, bet drīzāk gan vieglprātība, es pūlējos iegūt daudz nopietnākus pierādījumus, ka tā ir ļaundarība. Es ļoti labi pazīstu vainīgā dvēseli.

- Liekas, ka jūs runājat par Navarras karali? - vaicāja Kārlis, vēlēdamies izzināt Katrīnas viltus spēles gala rezultātu.

Viņa kautri nolaida acis.

- Par šo vieglprātību cs taču viņu jau liku apcietināt un ievietot Vcnsēnas pilī, - karalis turpināja. - Vai tad viņa vaina ir vēl lielāka.

- Vai tev uznāk moku pilnas drudža lēkmes? - Katrīna vaicāja.

- Uznāk gan, - Kārlis atbildēja, savilkdams uzacis.

- Vai tu iekšās jūti briesmīgu kvēli, kas skar pat sirdi?

- Jā, - Kārlis drūmi atbildēja.

- Un asas galvassāpes, kas smcldz acīs un smadzenēs kā bultu smailes?

- Jā, jā… cs to jūtu. O, jūs lieliski aprakstāt manu slimību.

- Par to nav ko brīnīties, - atbildēja Katrīna. - Paskaties!

Un viņa kaut ko izņēma no kabatas.

Tā bija neliela vaska lelle ar zelta spīguļiem apbārstītā vaska tērpā un karaļa mantijā.

- Kas tā ir par skulptūriņu? - Kārlis vaicāja.

- Vai tu redzi, kas tai ir galvā?

- Kronis.

- Bet sirdī?

- Adatiņa.

- Vai tu sevi pazīsti?

- Sevi?

- Jā, tas esi tu ar karaļa kroni un mantiju.

- Kas šo lelli ir izgatavojis? - jautāja Kārlis, kuru šī komēdija jau nogurdināja. - Varbūt Navarras karalis?

- Nē.

- Nē? Tad es nesaprotu.

- Es sacīju "nē" lielākas skaidrības dēļ. Ja jūsu majestāte būtu jautājusi savādāk, es būtu teikusi "jā".

Kārlis klusēja. Viņš pūlējās iekļūt šīs tumšās dvēseles dziļumos, kas kļuvav arvien noslēpumaināka, tiklīdz viņš gribēja to izprast.

- Šo lelli atrada ģenerālprokurors Lagēls, pārmeklējot tā cilvēka māju, kas medību dienā turēja gatavībā Navarras karaļa papildu zirgu.

- Pie grāfa de la Mola? - jautāja karalis.

- Jā. Aplūkojiet vēlreiz lelles sirdi iedurto adatiņu un pie tās piesieto saitīti. Kāds burts tur uzrakstīts.

- Burts M, - atbildēja Kāriis.

- Tātad - "Mort" - nāve. Tā ir maģiska formula, sire. Ļaundaris uzraksta savu vēlēšanos uz ienaidniekiem vēlētās brūces.

- Tātad jūs domājat, madame, ka grāfs dc la Mols gribējis mani nonāvēt?

- Jā, bet viņam ir bijusi tikai dunča loma. Viņš nav tā roka, kas dunci iegrūž sirdī.

- Un tas ir manas slimības cēlonis7 - Kārlis vaicāja. - Kas jādara, lai to izdziedinātu? Jūs to droši vien zināt, manu labo māmiņ: jūs visu mūžu esat nodarbojusies ar maģiju un burvju'mākslām.

- Nolādētāja nāve iznīcina burvību, - atbildēja Katrīna. - Kad burvība būs zudusi, jūs būsit izdziedināts.

- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās.

- Jūs to nezināt?

- Es taču neesmu burvis.

- Liekas, sire, ka tagad jūs esat pārliecināts?

- Protams.

- Un vairs neuztrauksities.

- Nē.

Katrīnas seja noskaidrojās.

- Paldies Dievam! - viņa iesaucās, izlikdamās, ka tic Dieva varenībai.

- Jā, paldies Dievam! - Kārlis zobojās. - Tagad es zinu, kuram man jāpateicas par grūto slimību un kurš man noteikti jāsoda.

- Un jūs sodīsit?

- Grāfu de la Molu. Jūs taču teicāt, ka viņš ir vainīgais?

- Es teicu, ka viņš ir bijis ierocis.

- Tātad - vispirms grālu de la Molu. Lēkmes, kas mani tā moka, var radīt bīstamas aizdomas. Šī lieta katrā ziņā jānoskaidro un jāuzzina patiesība.

- Un grāfs de la Mols…

- … ir visnoderīgākais. Un ar viņu mēs arī sāksim. Es viņu uzskatu par vainīgo. Ja viņam būs līdzzinātāji, mēs uzzināsim arī viņu vārdus.

- Jā, uzzināsim, - Katrīna noņurdēja. - Bet, ja viņš pretosies, gan viņam atraisīs mēli. Mums ir droši līdzekļi… Tātad jūs atļaujiet sākt izmeklēšanu, sirel

- Jā, cs tā gribu, madame, - Kārlis atbildēja.

Katrīna saspieda dēla roku, nejauzdama, ka tā, viņai pieskaroties, nodrebēja, un izgāja no istabas. Karaļa dzēlīgos smieklus un drausmos lāstus viņa vairs nedzirdēja.

Kārlis šaubās pārdomāja, vai viņš rīkojies prātīgi, ļaudams vaļu šai sievietei, kas dažās stundās varēja izdarīt lik daudz ļauna, ka neko vairs nevarētu labot?

Kamēr karaļa skats vēl kavējās pie aizkara, aiz kura bija nozudusi Katrīna, viņam aiz muguras atskanēja viegls troksnis. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka aukles istabas durvīs stāv Margerita.

Margerita bija bāla un smagi elsa, viņas acis drūmi raudzījās tālē.

- O, sire, sire! - viņa sauca, mezdamās pie brāļa gultas. - Jūs taču zināt, ka viņa melo!

- Kas "viņa"? - Kārlis jautāja.

- Klausieties, Kārli! Protams, ir ļoti neglīti… briesmīgi… apvainot savu māti. Bet man liekas, ka viņa palika vienīgi tādēļ, lai no jauna izsekotu viņus. Zvēru pie savas dzīvības, zvēru pie jūsu dzīvības, ka viņa melo!

- Izsekotu viņus?.. Ko viņa izseko?

Viņi abi sarunājās čukstēdami, likās, ka viņiem bija drausmīgi klausīties vienam otrā.

- Vispirms Indriķi, jūsu Indriķi, kas jūs mīl vairāk par visiem citiem.

- Tu tā domā, Margo? - Kārlis vaicāja.

- Jā, es esmu par to pārliecināta.

- Es arī, - Kārlis piekrita.

- Ja jūs par to nešaubāties, - Margerita izbrīnā sacīja, - kāpēc jūs viņu apcietinājāt un ievietojāt Vensēnas pilī?

- Tāpēc, ka viņš pats man to lūdza. Varbūt viņš maldās, varbūt arī nc. Lai nu kā arī nebūtu, viņam tomēr liekas, ka viņš drošāk jutīsies nevis brīvībā, bet gan gūstā, tālu no manis, nevis manā tuvumā, Vensēnā labāk nekā Luvrā.

- O, saprotu! Tātad viņam nekas nedraud?

- Nē! Boljē man atbild par viņa galvu.

- O, pateicos, brāli, pateicos par Indriķi! Bet…

- Bet? - Kārlis pārjautāja.

- Bet vēl ir viens cilvēks, par kuru, šķiet, man nebūtu jārūpējas…

- Kurš?

- Sire, saudzējiet mani!

- Grāfs de la Mols, vai ne? - Kārlis vaicāja.

- Ak! - Margerita iesaucās. - Reiz jau jūs viņu gribējāt nonāvēt, un tikai brīnums paglāba viņu no jūsu atriebības.

- Toreiz viņu vainoja tikai vienā noziegumā, Margo, bet tagad, kad viņš izdarījis arī otru…

- Viņš ir nevainīgs, sire.

- Vai tad tu nedzirdēji, mana nabaga Margo, kā mūsu labā māmiņa viņu apvainoja?

- Es jums jau teicu, sire, ka viņa melo, - Margerita čukstēja.

- Tu varbūt nezini, ka pie grāfa de la Mola atrasta vaska lelle?

- Zinu.

- Ka lelles sirdī iedurta adatiņa, pie kuras piestiprināta zīmīte ar burtu M?

- Arī to zinu.

- Ka lelle tērpta karaļa mantijā un ka galvā tai karaļkronis?

- Visu zinu.

- Un ko tu par to teiksi?

- Es teikšu, ka šī lelle karaļa mantijā un karaļkronī ir nevis vīrieša, bet gan sievietes skulptūriņa.

- Kāpēc tai sirdī iedurta adatiņa?

- Lai šīs sievietes sirdī jundītu mīla, nevis lai ar burvības palīdzību nonāvētu kādu vīrieti.

- Bet burts M?

- Tas nenozīmē "Mortkā apgalvoja māte karaliene.

- Ko tad?

- Tas nozīmē… Tas ir la Mola mīlētās sievietes vārda pirmais burts.

- Kā šo sievieti sauc?

- Margerita! - atbildēja Navarras karaliene, nokrizdama pie brāļa gultas ceļos.

Viņa satvēra karaļa roku savējās un pieglauda tai savu asarās mirkstošo seju. '

- Klusē, māsa! - brīdināja Kārlis, savilcis uzacis un uztraukti skatīdamies apkārt. - Kā tu dzirdi, tā arī tevi var dzirdēt.

- Vienalga! - Margerita pacēla galvu. - Lai mani dzird visa pasaule! Es kliegšu visai pasaulei, ka ir neģēlīgi nevainīgu cilvēku apvainot slepkavībā.

- Bet, ja nu es tev atzīšos, Margo, ka arī es ļoti labi zinu, kas ir un kas nav?

- Brāli!

- Ja es teikšu, ka domāju - la Mols nav vainīgs?

- Jūs to zināt?

- Un man ir zināms īstais vainīgais?

- īstais vainīgais? - iesaucās Margerita. - Tātad tiešām ir izdarīts noziegums?

- Jā. Ar iepriekšēju nodomu vai nejauši, bet noziegums ir izdarīts.

- Pret jums?

- Jā, pret mani.

- Neticami!

- Neticami! Paskaties uz mani, Margo!

Margerita palūkojās uz brāli un, ieraudzīdama viņa bālo seju, nodrebēja.

- Es vairs nenodzīvošu pat trīs mēnešus, Margo, - sacīja Kārlis.

- Jūs, brāli? Tu, mans Kārli?

- Mani saindēja, Margo.

Margerita apspiesti iekliedzās.

- Klusu, klusu! - Kārlis brīdināja. - Viņi jāpārliecina, ka mana nāve ir burvja darbs.

- Un jūs zināt vainīgo?

- Zinu.

- Jūs teicāt, ka tas nav la Mols?

- Nē, viņš tas nav.

- Protams, arī Indriķis ne… Lielais Dievs! Vai tiešām?…

- Varbūt.

- VaL.vai arī… - Margerita dvesa, - vai…mūsu māte?

Kārlis klusēja.

Pēc viņa skatiena Margerita saprata, ka viņa uzminējusi patiesību.

- O, mans Dievs, mans Dievs! - vina čukstēja. - Nē, tas tā nevar būt!

- Nevar būt? - Kārlis griezīgi iesmējās. - Ļoti žēl, ka še nav Renē. Viņš tev visu pastāstītu.

- Viņš, Renē?

- Jā. Viņš tev, piemēram, pastāstītu, ka sieviete, kam viņš neko neuzdrošinās liegt, paņēmusi viņa bibliotēkā grāmatu par medībām, ka katra grāmatas lapa ir saindēta, ka kādam cilvēkam domātā inde nejaušības vai debesu lēmuma dēļ saindējusi kādu citu. Renē šeit nav, tāpēc, ja tu vēlies, vari šo grāmatu pati aplūkot manā kabinetā. Pēc Renē paša rakstītā tu redzēsi, ka šo grāmatu, kas spēj nonāvēt vēl divdesmit cilvēkus, viņš iedevis savai tautietei.

- Klusu, Kārli, klusu! - Margerita viņu pārtrauca.

- Tagad tu redzi, kāpēc mana nāve jāizskaidro ar burvību?

- Šausmīgi! Žēlastību, sire, žēlastību! Jūs taču zināt, ka viņš ir nevainīgs!

- Zinu, bet jāgādā, lai visi noticētu, ka viņš ir vainīgs. Tev būs jāpārdzīvo mīļākā nāve: viņš izglābs Francijas karaļnama godu! Arī es ciešos un klusēdams gaidu nāvi, lai noslēpums aizietu kapā līdz ar mani.

Margerita nolieca galvu, saprazdama, ka Kārlis neglābs la Molu. Viņa aizgāja, mirkdama asarās un zinādama, ka neviens viņai nepalīdzēs.

Kā jau Kārlis bija paredzējis, Katrīna nevilcinājās. Viņa uzrakstīja valsts prokuroram Lagelam vēstuli, ko vēsture saglabājusi vārdu pa vārdam. Vēstule izskaidro visu drausmīgo lietu, mezdama uz to asiņainu gaismu.

"Monsieur prokuror, šovakar es uzzināju, ka grāfs de la Mols vainīgs burvestībās. Viņa dzīvoklī Parīzē atrastas daudzas aizdomīgas grāmatas un papīri. Lūdzu jūs sazināties ar tiesas priekšsēdētāju un par vaska lelli ar sirdī iedurtu adatiņu, kas izgatavota, lai kaitētu karalim, pēc iespējas drīzāk sākt izmeklēšanu. Katrīna"