Karaliene Margo

XXXI Asiņainie sviedri

Dažas dienas pēc aprakstītā nolikuma, 1574. gada 30. maijā, kad galms atradās Vensēnā, karaļa istabā pēkšņi atskanēja baiss kliedziens. La Mola un Kokonnas notiesāšanas dienas vakarā rīkotā ballē Kārļa slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Ārsti uzskatīja, ka svaigs gaiss viņam būtu noderīgāks, un ieteica pārcelties uz Vensēnu.

Bija astotā rīta stunda. Priekšistabā sēdēja daži galminieki un pļāpāja, kad atskanēja šausmīgais kliedziens un no karaļa guļamistabas izskrēja aukle, kura raudādama iesaucās:

- Palīdziet! Palīdziet karalim!

- Vai viņa majestātei ir sliktāk! - jautāja kapteinis Nansē, kuru karalis bija atbrīvojis no kalpošanas Katrīnai un pieņēmis savā dienestā.

- O, tik daudz asiņu, tik daudz asiņu! - aukle vaimanāja. - Pasauciet ārstus!

Mezils un Ambruāzs Parē pārmaiņus sargāja viņa majestātes dzīvību.

Tajā dienā bija Parē reize, bet viņš, redzēdams, ka karalis guļ dziļā miegā, kaut kur bija aizgājis. Viņa prombūtnē Kārlis sāka briesmīgi svīst. Viņš slimoja ar asinsvadu vārgumu, kas izraisīja asins noplūšanu caur ādu.

Aukle nekādi nevarēja pie tā pierast, un katru reizi karaļa asiņainie sviedri to bezgala šausmināja. Viņa bija protestante un viņai šķita, ka šīs asinis ir atmaksa par Bērluļa naktī nogalinātajiem hugenotiem.

Galminieki nekavējoties metās meklēt ārstus. Priekšistaba drīz vien palika tukša. Katrs gribēja izpatikt karalim un atvieglināt viņa ciešanas.

Pēkšņi atvērās durvis un parādījās Katrīna. Viņa ātri iesteidzās dēla guļamistabā.

Kārlis gulēja gultā un smagi elpoja. Visu miesu klāja asiņaini sviedri. Viena roka nokarājās pār gultas malu, un ikviena pirksta galā karajās rubīnam līdzīga asins lāse.

Skats bija šausmīgs.

Izdzirdis mātes soļus, Kārlis ar mokām piecēlās.

- Piedodiet, māmiņ, - viņš teica, - es gribētu nomirt mierīgi.

- Nomirt, mans dēls? - Katrīna iesaucās. - Mirt pēc vienkāršas slimības lēkmes! Tu mani sāpini!

- Atkārtoju, māmiņ, es miršu!

- Tu pārāk daudz iedomājies, - Katrīna atbildēja. - Tā ir tava galvenā slimība. Pēc abu slepkavu nogalināšanas tavai slimībai vajadzēja mazināties. Tagad palikušas vienīgi dvēseles ciešanas. Ja tu ļautu man mazliet parunāties, es tev pierādītu…

- Aukle, - Kārlis pavēlēja, - pastāvi pie durvīm un nevienu neielaid. Karaliene Katrīna Mediči vēlas runāt ar savu mīļāko dēlu, Kārli IX.

Aukle izgāja.

- Mums tiešām jāparunā, - karalis turpināja. - Šī saruna ir neizbēgama, tad jau labāk to izdarīt šodien. Rīt varbūt jau būs par vēlu. Bet cs vēlētos, ka mūsu sarunā piedalītos arī kāds trešais.

- Kāpēc?

- Es jau jums teicu, ka mani gaida nāve, - Kārlis svinīgi apliecināja. - Kuru katru mirkli šī bālā, nepielūdzamā sieva var ienākt manā istabā un pacelt zibošo izkapti. Pagājušā naktī es nokārtoju savas personīgās lietas, tagad es gribētu nokārtot valsts darīšanas.

- Ko lai pasauc? - Katrīna vaicāja.

- Manu brāli, māmiņ. Aizsūtiet pēc viņa.

- Sire, - sacīja karaliene, - es ar patiku redzu, ka jūs viņu vairs neniciniet, ka jūsu sirdī atkal mostas labvēlība… Aukle, aukle!

Madlēna pavēra durvis.

- Aukle, - karaliene turpināja, - kad atgriežas kapteinis Nansē, karaļa vārdā pasaki viņam, lai paaicina Alansonas hercogu.

Kārlis ar mājienu aizturēja Madlēnu, kas jau gribēja aiziet.

- Es vēlētos redzēt savu brāli, māmiņ, - viņš teica.

Katrīnas acis iepletās kā saniknotai tīģermātītei. Bet Kārlis to neievēroja.

- Es gribu runāt ar savu brāli Indriķi, - viņš pavēlēja. - Tas ir mans vienīgais brālis, - nevis tas, kas valda Polijā, bet gan tas, kas ieslodzīts Vensēnas tornī. Un viņš uzzinās manu pēdējo vēlēšanos.

- Bet es, - Katrīna dedzīgi iesaucās, - es nepiekāpšos, man vienīgai ir tiesības būt pie tevis tavā nāves stundā, kas, kā tu apgalvo, esot tik tuvu. Tās ir manas karalienes tiesības!

- Es vēl esmu karalis un varu pavēlēt. Es jums teicu, ka es gribu runāt ar savu brāli Indriķi, bet jūs aiciniet kapteini Nansē! Pie velna! Es jūs brīdinu, ka man pietiks spēka pašam aiziet pie viņa!

Un Kārlis gribēja piecelties.

- Jūs mūs apvainojat, sire, - Katrīna viņu aizturēja. - Jūs aizmirstat mūsu dzimtas aizskaršanu, jūs noliedzat mūsu asinis. Vienīgi Francijas princis drīkst nomesties ceļos pie karaļa nāves gultas. Bet manu vietu šeit sargā dabas likums un galma paražas. Es palikšu.

- Ar kādām tiesībām? - Kārlis IX jautāja.

- Ar mātes tiesībām.

- Jūs vairs neesat mana māte, madame, un Alansonas hercogs nav mans brālis.

- Jūs murgojat, - Katrīna sacīja. - Kopš kura laika sieviete, kas dzemdējusi bērnu, vairs nav viņa māte?

- No tā brīža, madame, kad viņa tam dāvāto dzīvību atkal atņem, - Kārlis atbildēja.

Baltais batista mutautiņš, ko viņš pielika pie lūpām, krāsojās spilgti sarkans.

- Ko jūs ar to gribat teikt, Kārli? - Katrīna vaicāja.

Platās, izbrīnā mirdzošās acis lūkojās dēla bālajā sejā. Kārlis izvilka zem spilvena paslēpto sudraba atslēdziņu.

- Ņemiet šo atslēgu, - viņš teica, - un atslēdziet manu ceļasomu. Tajā atrodas papīri, kas jums visu paskaidros.

Katrīna negribīgi paklausīja. Viņa lēni piegāja pie somas, atslēdza un ielūkojās lajā. Pēkšņi viņa atrāvās, it kā būtu ieraudzījusi čūsku.

- Kas jūs tā sabaidīja? - Kārlis vaicāja.

- Nekas, - Katrīna atbildēja.

- Tādā gadījumā izņemiet no somas grāmatu. Tur taču guļ kāda grāmata, vai ne? - Kārlis piebilda un vārgi pasmaidīja.

Tas biedēja vairāk nekā draudi.

- Jā, - Katrīna nomurmināja.

- Paņemiet un atnesiet to man.

Katrīna nobālēja, viņu pārņēma saltas trīsas.

- Liktenis! - viņa čukstēja, paņemdama grāmatu.

- Tagad klausieties, - sacīja Kārlis, - Šo grāmatu par medībām…cs biju neapdomīgs… medības mīlu vairāk par visu pasaulē… Šo grāmatu… es to lasīju pārāk ilgi…

Katrīna skaļi ievaidējās.

- Tā bija vājība, - Kārlis turpināja. - Sadedziniet grāmatu! Nevienam nav jāzina par karaļa vājībām.

Katrīna piegāja pie degošā kamīna, iesvieda grāmatu ugunī un palika tur stāvot - nekustīga un klusa, domīgi vērodama, kā zilganās liesmas laizījās ap saindētajām lapām.

- Bet tagad pasauciet manu brāli, - Kārlis cienīgi pavēlēja.

Gluži apmulsusi, dažādu jūtu jundītā Katrīna panācās uz priekšu, gribēdama kaut ko sacīt.

Māte juta sirdsapziņas pārmetumus, karaliene - šausmas, slepkava - naidu.

Pēdējās jūtas uzvarēja.

- Lai viņš ir nolādēts! - viņa iesaucās, mezdamās ārā no istabas. - Viņš gavilē, viņš tuvojas mērķim! Nolādēts, nolādēts!

- Dzirdiet, pasauciet manu brāli, manu brāli Indriķi, - Kārlis vēl nokliedza. - Man ar viņu jāparunā par valsts pārvaldīšanu.

Tobrīd ienāca Ambruāzs Parē. Istaba bija pilna ar smacējošiem tvaikiem.

- Kas šeit ir kvēpinājis arsēnu, - ārsts jautāja.

- Es. - Kārlis atbildēja.