Karaliene Margo

XXXIII pavaldonis

Karalis kļuva ncpacietīgs. Viņš pasauca kapteini Nansē un pavēlēja sameklēt Indriķi, bet lai mirkli viņš pats ienāca istabā.

Kārlis priekā iekliedzās, bet Indriķis šausmās nobāla.

Abi ārsti, kas stāvēja pie karaļa gultas, atkāpās. Arī garīdznieks, kas sagatavoja Kārlim svēto vakarēdienu, izgāja no guļamistabas.

Karali nemīlēja, un tomēr pilī daudzi mirka asarās.

Šīs skumjas, asaras, Katrīnas vārdi, drūmi svinīgie karaļa pēdējie mirkļi, un beidzot pats nezināmās slimības satriektais karalis uz Indriķa jauno, vēl jūtīgo dvēseli atstāja smagu iespaidu. Viņš gribēja savaldīties, gribēja Kārli nomierināt, bet nevarēja savaldīties un ar šausmām noskatījas uz mirstošo, asinīm noplūdušo karali.

Kārlis skumji pasmaidīja. Mirstošie ievēro visas pārmaiņas tuvo cilvēku sejās un vienmēr nojauš iespaidu, kādu paši uz tiem atstājuši.

- Panāc pie manis, Indriķi, - karalis kautri aicināja. - Panāc… Tavā prombūtnē man bija tik grūti. Savā dzīvē es tevi daudz mocīju, mans draugs, bieži vien palīdzēju taviem ienaidniekiem. Žēl, tici, tagad es to ļoti nožēloju. Bet visu nenoteic karaļa griba. Bez mātes Katrīnas, maniem brāļiem Anžu un Alansonas hercogiem man vēl bija jāievēro viens svarīgs apstāklis, kam es paliku uzticīgs līdz nāvei - valsts labklājība.

-Sire, - Indriķis nomurmināja. - Tagad es to visu .esmu jau aizmirsis, izņemot vienīgi brāļa mīlestību un cieņu pret karali.

- Jā, jā, tev taisnība, - sacīja Kārlis. - Par šiem vārdiem es tev pateicos, Indriķi. Tiešām - manā valdīšanas laikā tu daudz cieti, šajā laikā nomira arī tava nabaga māte. Bet tu, protams, redzēji, ka es ne vienmēr varēju izpildīt tikai savu gribu, to bieži vien iespaidoja citi. Dažreiz es pretojos, dažreiz paguru cīnīties un padevos. Bet lai paliek pagātne. Tagad mani saista tagadne un baida nākotne.

Pēc šiem vārdiem karalis ar izdēdējušām rokām aizsedza savu līķabālo seju.

-Jāglābj valsts, - viņš turpināja, noliekdamies pie Indriķa un runādams klusākā balsī. - Jārīkojas, lai tā nenonāktu neprašu vai sieviešu rokās.

Kārļa vārdi bija tik tikko dzirdami, taču Indriķim likās, ka aiz gultas atskan apspiests dusmu kliedziens. Varbūt kāda sienā slepeni ierīkota sprauga Katrīnai ļāva noklausīties Kārļa pirmsnāves rīkojumu.

- Sieviešu? - Navarras karalis ievaicājās, gribēdams dzirdēt sīkāku paskaidrojumu.

- Jā, Indriķi, - atbildēja Kārlis. - Mana māte ļoti gribētu būt par pavaldoni, līdz Anžū hercogs atgriežas no Polijas. Bet viņš nekad neatgriezīsies.

- Neatgriezīsies? - Indriķis iesaucās.

Viņa sirdī ieplūda silta prieka plūsma.

- Jā, neatgriezīsies. Viņa pavalstnieki neļaus viņam aizbraukt.

- Vai jūs tiešām domājat, ka māte karaliene nebūs jau iepriekš par visu parūpējusies?

- Gribēja gan, bet Nansē aizturēja viņas sūtni Šatotjcrā un atveda man vēstuli, kurā viņa dēlam vēsta, ka es mirstu. Arī es aizrakstīju uz Varšavu. Mana vēstule, bez šaubām, sasniegs savu mērķi un brāli uzraudzīs. Tātad, Indriķi, pēc manas nāves Francijas tronis paliek brīvs.

Aiz sienas atskanēja skaļāks dusmu kliedziens. "Viņa droši vien klausās," Indriķis nodomāja. Kārlis neko nedzirdēja.

- Es mirstu, - viņš turpināja, - neatstādams nevienu vīriešu kārtas mantinieku.

Karalis uz mirkli apklusa. Acīmredzot viņš atcerējās kaut ko patīkamu, jo viņa seja noskaidrojās.

- Atceries, Indriķi, - viņš teica, ar roku picskardamies pie tā pleca, - atceries nabaga bērnu, ko es tev tovakar parādīju? Tu redzēji, kā viņš gulēja savā zīda šūpulītī un eņģeļi sargāja viņa miegu. Ak, Indriķi! Viņi šo bērnu nogalinās!

- Oy sirel - Indriķis iesaucās ar asarām acīs. - Zvēru, ka es parūpēšos par šī bērniņa drošību!

- Pateicos, Indriķi, pateicos! - karalis dedzīgi iesaucās. - Es tavu solījumu pieņemu. Nepadari viņu par karali, padari viņu laimīgu. Es viņam atstāju nodrošinātu mantojumu, bet sirds cildenumu viņš iegūs no savas mātes. Būtu labāk, ja viņš iestātos kādā garīgā biedrībā, tad viņam nebūtu tā jābaiļojas. O, man liekas, ka es nomirtu daudz mierīgāk, ja pie manis tagad atrastos bērns un viņa māte, ja es justu viņa glāstus, redzētu viņas kautro sejiņu!

- Sire, vai tad nevar viņus atvest?

- Nē, nē, tā būtu nāve! Lūk, karaļa liktenis, Indriķi: pēc savas gribas viņi nevar ne dzīvot, ne nomirt. Bet tavs solījums mani nomierināja.

Indriķis kaut ko pārdomāja.

- Es jums gan solījos, sire, - viņš beidzot ierunājās, - bet nezinu, vai varēšu to izpildīt?

- Kāpēc ne?

- Arī es pats būšu trimdinieks un mani vajās vēl vairāk kā viņu, jo es esmu vīrs, bet viņš - bērniņš.

- Tu maldies, - sacīja Kārlis, - pēc martas nāves tu būsi spēcīgs un varens. Lūk, kas tev dos spēku un varu.

Pēc šiem vārdiem mirstošais karalis izvilka no spilvena apakšas pergamenta lapu un pasniedza to Indriķim.

- Ņem, - viņš teica.

Indriķis izlasīja ar karaļa zīmogu apliecinātu dokumentu.

- Es… pavaldonis, sirel.. - priekā nobālēdams, viņš iesaucās.

- Jā, tu būsi pavaldonis, kamēr neatgriezīsies Anžū hercogs. Bet tā kā viņš droši vien nekad neatgriezīsies, tad šis papīrs dod tev nevis pavaldonību, bet troni.

- Troni… man? - Indriķis murmināja.

- Jā, tu būsi pavaldonis! Francijai ir vajadzīgs cilvēks, kas spēj savaldīt šos izvirtušos švaukstus un samaitātās sievietes, kas dzīvo tikai no asinīm un asarām. Mans brālis Fransuā ir nodevējs, viņš nodos ikvienu. Atstāj viņu cietumā, kur es viņu liku ieslodzīt. Mana māte grib tevi nogalināt - izsūti viņu trimdā. Mans brālis Anžū hercogs - pēc trim, četriem mēnešiem, varbūt pēc gada, ieradīsies no Varšavas, lai apstrīdētu tavas tiesības uz troni. Parādi viņam pāvesta bullu. Es šo lietu nokārtoju ar sava sūtņa Nevērās hercoga palīdzību un tu šo bullu drīz vien saņemsi.

- O, manu karali!

- Sargies, Indriķi, tikai no iekšējiem kariem. Tu esi pieņēmis katoļticību un tev nebūs grūti no tiem izvairīties. Hugenotu partija var iegūt varu tikai tad, ja tu kļūsti par tās vadoni. Kondē tevi neuzvarēs. Francijas karalim jābūt nevis hugenotu, bet gan katoļu karalim, jo viņam jābūt vairākuma valdniekam. Stāsta, ka par Bērtuļa nakti mani mocot sirdsapziņa. Patiesībā mani moca tikai šaubas. Stāsta, ka no manām porām plūstot hugenotu asinis, bet es zinu, ka tās ir nevis asinis, bet gan arsēns.

- O, sire, ko jūs runājat?

- Neko. Ja mana nāve būs jāatriebj, tad to atriebs vienīgi lielais Dievs. Es tev atstāju labu parlamentu, pārbaudītu armiju. Tie lai ir tavi palīgi cīņā pret taviem vienīgajiem ienaidniekiem - manu māti un Alansonas hercogu.

Šajā brīdī atskanēja ieroču šķindoņa un virsnieku pavēles.

- Esmu pazudis! - Indriķis izdvesa.

- Tu baiļojies? Šaubies? - Kārlis nemierīgi jautāja.

- Es? Nē, sire, es nebaidos, - Indriķis atbildēja. - Es nešaubos, es piekrītu.

Kārlis satvēra viņa roku. Tai mirklī guļamistabā ienāca aukle ar blakusistabā sagatavoto dzēriena krūzīti. Viņa nemaz neievēroja, ka trīs soļus no viņas izšķīrās Francijas liktenis.

- Pasauc manu māti, labā aukle, - sacīja karalis, - un parūpējies, lai ierodas arī Alansonas hercogs.