Piedzīvojums Kristportā

* * *

Pelēkā mašīna piestāj pie divstāvu savrupmājas ar apdrupušām kolonām, ko apjož sen nekopts dārzs ai simtgadīgiem ozoliem un cieši saaugušiem krūmiem. Tā vien šķiet, ka te gadiem ilgi naviens nav spēris kāju. Un arī māja. spriežot pēc žalūzijām, kas aizklāj visus logus, liekas tukša.

Tomēr šis iespaids ir maldīgs. Tikko Smešs piezvana pie dēļu vārtiņiem, no krūmiem iznirst cilvēks golfa bik­sēs. Iebāzis roku aizdomīgi uztūkušajā svārku kabatā, viņš paskatās caur «actiņu», tikai tad, pazinis nācēju, atver.

— Nes taisni augšā, — viņš saka Smešam. — Tur pat­laban vienīgi tā vecā ragana.

Smešs iestiepj uztvērēju istabā, kas, iespējams, kād­reiz bijusi gaiša un mājīga. Tagad mēbeles klāj bieza putekļu kārta, no popējuma vietām izlīdušas jūras zā­les. Pa sen nemazgātajiem logiem iespiežas rieta palsā gaisma. Tos velti pūlas atvērt sirma strādnieku sieviņa priekšautā un lakatiņā.

— Atbrīvojiet vietu! — Smešs pavēl, ar zodu norā­dīdams uz galdiņu blakām noplīsušajam dīvānam.

Vecā sieviņa pat nepagriež galvu.

— Tfu! — Smešs sirdīgi nospļaujas. — Alkal pie­mirsās, ka šī vecā ragana ir kurlmēma. Venstrāts mani ar savu konspirāciju vēl novedīs kapā.

Novietojis aparātu uz dīvāna, viņš ar kabatas lakatu noslauka sviedrus, tad izvelk savu blašķi. It kā to vien gaidījusi, sirmā vecīte atraujas no loga, izņem no priekšauta kabatas degvīna glāzi un, laipni smaidot, pasniedz to Smešam.

— Vienīgais cilvēks, kas mani šeit saprot, — viņš norūc, piepildīdams glāzi līdz malām. — Uz tavu vese­lību, skuķīt!

Sirmā sieviņa grib ko pateikt, bet dzirdama tikai ne­skaidra bubināšana.

— Ir jau labi, — Smešs pastumj to uz durvju pusi. — Un tagad aidā… feirāms… bai-bai… — viņš ar nepārprotamu žestu izraida apkopēju.

… Izlikdamās, it kā šosejas malā plūktu puķes, Nora nu jau veselu stundu novēro savrupmāju. Pēc tam kad aizbrauca pelēkā mašīna, aiz sētas vairs nemana nekā­das dzīvības pazīmes, un meitene sāk šaubīties, vai vispār vērts te nīkuļot. Bet bez Gustava viņa nevar iz­šķirties, ko darīt.

Pēkšņi Nora sastingst — vārti atveras, sarga pava­dībā iznāk sirmā apkopēja.

— Tā taču… — viņa satraukti čukst. — Nu, pro­tams… Tā ir Anša vecāmāte! — pārliecinājusies, ka sargs atkal pazudis, Nora pieskrien pie apkopējas.

Atjēdzies pec apdullinošā zvēliena pa galvu, Taimiņš ilgi nespej saprast, kur atrodas. Caur nolaisto žalūziju režģiem spiežas austošā rīta krēslainā gaisma, un pir­majā mirklī šķiet, ka viņš pamodies savā kojā. Bet kāpēc tad kajīte pēkšņi tik plaša, no kurienes lajā šie milzīgie peļu apgrauztie ādas klubkrēsli, ozola skapji ar biezam grāmatām, briežu ragi pie sienas?

Taimiņš uzraušas sēdus, bet tūdaļ, skaļi vaidot, atkal atkrīt atpakaļ. Tikai pēc laba brīža pakausī aprimst sā­pes. Piesardzīgi atvēris sūrstošās acis, viņš palūkojas apkārt. Jādomā, ka šī istaba kādreiz bijusi turīga cil­vēka kabinets, skaidrs arī, ka te jau labi sen neviens nedzīvo. Un pavisam nepārprotami redzams, ka tā nav policijas ieslodzījuma kamera. Un tādā gadījumā…

Taimiņš izmisīgi cenšas atcerēties vakardienas noti­kumus. Tomēr pavediens atkal un atkal izslīd — šķiet, ka atmiņa atsacītos saaust atsevišķās apziņas driskas viengabalainā audeklā. Turklāt kūtro smadzeņu uzbur­tās, miglainās gleznas ir tik fantastiskas, ka tās drīzāk iederētos mānīgā sapnī nekā skaudrā īstenībā… Avīze ar sludinājumu «Eleonora Krelle dzied un dejo»… Un tad viņa pati… Kaut kāds impresārijs, kas pateica, ka Nora apcietināta… Un tālāk?… Ak tā, viņš taču me­ties Norai palīgā, skrējis pa tumšu ielu, garu kā visas lietuvēna lakas, kādas nācās mērot murgu pilnās nak­tīs… Bet šoreiz viņš tomēr sasniedza mašīnu, kurā sē­dēja Nora, un tad… Tad vairs nebija nekā. Nekā, at­skaitot šo svešo telpu un lādas galvassāpes, it kā viņš viens būtu izdzēris veselu mucu Jamaikas ruma.

Lēnām, izvairīdamies no straujākas kustības, Tai­miņš pieceļas, pieiet pie durvīm, nospiež rokturi. Dur­vis ir aizslēgtas. Un tik biezas, ka vismaz pagaidām velti cerēt, ka izdosies tās izlauzt.

Viņš paceļ žalūzijas un tikai tagad saprot, ka atro­das mājas otrajā stāvā. Lejā plešas liels dārzs ar sav­vaļā augošiem krūmiem. Šķiet, ka tajā nav nevienas dvēseles. Bet tikko Taimiņš paver rūtis, no sētas pa­vēņa iznirst vīrietis ar pierē uzbīdītu platmali un drau­doši paceļ pistoli. Nav nekādu šaubu, ka viņš šaus bez atkarlola brīdinājuma.

Tātad viņš tomēr ieslodzīts. Bet kur? Un par ko? Kas tādā gadījumā noticis ar Eleonoru? Visi šie dažādie jau­tājumi tik strauji mācas virsū, ka bezcerīgi uzreiz rast tiem atbildi. Jāmēģina pēc kārtas. Iegrimis smagās pārdo­mās, Taimiņš staigā no vienas istabas sienas līdz otrai. Nu jau viņš spējīgs domāt kaut cik sakarīgi. Bet vieg­lāk no tā nepaliek, jo katra minējuma galā uzpeld viens un tas pats nolādētais «kāpēc?». Laikam taču tāpēc, ka nezināmam ienaidniekam no viņa kaut kas vajadzīgs. Kaut kas tāds, kura dēļ bija nepieciešams izolēt viņu no biedriem, ievilināt šajās lamatās, sarīkot visu šo pro­vokāciju. Kaut kas tāds, ko var sniegt tikai viņš, vie­nīgais kuģa komandā, ciUīdi nebūtu vērts iejaukt šai spēlītē Eleonoru…

Taimiņš spēji apraujas. Viņa seja savelkas dzijās rie­vās. Bet ja nu Eleonora ir nevis tāds pats upuris kā viņš, bet līdzdalībniece šajā afērā? Nē, tas nav iespē­jams! Taimiņš vienkārši atsakās tam noticēt. Bet prāta balss, pārvarējusi jūtu valni, neatlaidīgi urdina: «Ko tu zini par savu Noru? Desmit gadu jūs bijāt šķirti. Jūsu starpā bija ne tikai robežas un robežsargi, betarīne­pārvarama plaisa starp diviem pasaules uzskatiem, starp diviem dzīves veidiem. Kāpēc tu esi tik drošs, ka arī viņa saglabājusi tīru kādreizējo mīlestību, ka viņa vispār vēl ir tā pati Nora? Cilvēkam, kas visus šos ga­dus nav atradis ceļu pie tevis un, ja ne pie tevis, tad vismaz uz dzimteni, droši vien piemērojama gluži jauna mēraukla. Kristportas mēraukla! Tikai tā palīdzēs tev saprast notiekošo un vēl sagaidāmo, palīdzēs sveikā at­griezties pie savējiem uz kuģa…»

Kad durvīs noskrapst slēdzene, Taimiņa rīcības plāns ir gatavs — pirmām kārtām jānoskaidro spēku samērs, jāuzzina, vai viņam jācīnās tikai par sevi vai an par Eleonoru.

Stumdams sev pa priekšu bīdāmu galdiņu, piekrautu ar zviedru virpuļplati un dažādiem traukiem, ienāk Smešs. Viņš pat nepalūkojas gūsteknī, jo alkatīgais ska­tiens piekalts galdiņa stikla skapim, kur visādās krāsu atēnās laistās pudeles.

— Sveiks, uz jūsu veselību! — viņš līksmi sauc. un tad tikai attopas. — Piedodiet, gribēju vaicāt: kā ar jūsu veselību?

Nopētījis Smešu, Taimiņš tūdaļ saprot, ka šis cilvēks ir tikai padotais. Bet var būt, ka tieši no tāda dzērāja izdosies kaut ko uzzināt. Tādēļ viņš ātri maina iepriek­šējo nodomu nekā neēst un nedzert, pirms nav atbrī­vots.

— Varbūt ieturēsim brokastis kopā? — Taimiņš pie­dāvā un sniedzas pēc kafijas kannas.

— Es taču neindēšu sevi ar kofeīnu, — Smešs nelie­kuļotā sašutumā noraida un, it kā baidīdamies, ka ne­viens viņu nelūgs, ielej tasītē paprāvu akvavīta devu. — Es vienmēr apgalvoju, ka šņabītis no rīta derīgāks nekā rūgušpiens pirms gulēt iešanas…

— Dziedātāja jums laikam arī piedāvāja? — sīkiem malkiem dzerdams kūpošo kafiju, Taimiņš vaicā maz­liet aizsmakušā balsī.

— Vai tad mūsu laikos sievietes vēl protas? —Smešs saviebjas. — Visu tikai sev! Tāpēc jau es līdz šai die­nai staigāju vecpuišos…

Vairāk no viņa pat ar visviltīgākajiem jautājumiem nekā neizviiināsi. Tātad arī Krelle atrodas šai mājā. Bet kāda lomā — gūsteknes vai ienaidnieces?

Smešu pasauc vīrs ar rēlu vaigā. Drīz pēc viņu aiz­iešanas durvis atkal atveras. Smešs ielaiž Venstrātu.

— Jus? Kā jus te nokļuvāt? — Taimiņš vaicā ar č) izdomām.

— Apmēram tādā pašā ceļā kā jūs. Mani ar varu iesēdināja mašīnā, aizsēja acis un atveda šurp. Viņi uzskata, ka esmu vispiemērotākā persona sarunām ar jums. Sākumā protestēju, bet tad sapratu, ka vienīgi es varu izglābt Eleonoru… Viņai draud lielas bries­mas! Kāds talants! Man bija grandiozi nodomi!… Bet tagad viss pagalam! — turpinādams tēlot Krelles im­presārija lomu, Venstrāts satraukti soļo pa istabu.

— Viņa pilnīgi apjuka, kad ieraudzīja jūs! Vai tad drīkst dziedāt tādas dziesmas?! Un tad vēl iejaucāties jūs, cilvēks, kas atbraucis no dzelzs aizkara tās puses. Vienam jūs tik maktīgi iekrāvāt pa žaunām, ka viņš arvien vēl ir pēc tāda uzsildīta miroņa… — Venstrāts pats nemana, ka noslīdējis līdz ierastajam žargonam.

— Vārdu sakot, zināmās aprindās uzskata to par iejauk­šanos šīs valsts iekšējās lietās.

— Manuprāt, tā ir policijas darīšana, — Taimiņš iebilst.

— Pie mums policija ar politiku nenodarbojas, — Venstrāts šādam jautājumam jau sagatavojies.

— Cil­vēki, kam ir daudz lielāka teikšana, lika man saprast, ka Krellei kā Maskavas aģentei draud ļoti nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tramīgi paskatās pulk­stenī. — Man atļāva tikai piecas minūtes. Pa šo laiku mums jāvienojas.

— Muļķības! — Taimiņš izsaucas. — Viņa ir tāds pats aģents kā es.

— Nesakiet vis, Taimiņa kungs! — Venstrāts izvelk no kabatas cigāru. Nokodis galiņu un izspļāvis to, viņš aizsmēķē. — Paskatīsimies, kā tad sanāk. Kristportā vienā un tai pašā dienā iebrauc Krelle un jūs. Vēl vai­rāk: ne agrāk un ne vēlāk sāk streikot loči. Tai pašā vakarā viņa publiskā vietā musina teātra apmeklētā­jus, bet jūs laižat darbā dūres. Pamēģiniet kādam iestās­tīt, ka tā ir nejaušība!…

Tiešām, apsūdzība ir lietpratēju darbs. Lai cik ab­surda būdama, ja to prese skaļi izreklamēs, šī versija var iespaidot dažu labu. Pilnīgi pietiek atcerēties va­kardienas rakstu «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumā.

— Ko varu darīt?

— Pilnīgi paļauties uz mani, — Venstrāts ir prie­cīgi satraukts. — Es esmu neitrāla persona. Man sva­rīgs tikai viens — ātrāk jāglābj Eleonora Krelle. Ja viņa šovakar nevarēs uzstāties teātrī, soda nauda par kontrakta laušanu mani izputinās.

— Un kā jūs to iedomājaties?

— Viņi pieprasa, lai jūs atklāti nožēlotu savus grē­kus.

— Skaidrs! — Taimiņš izgrūž caur zobiem. — Teksts droši vien jau sacerēts un man tikai jāparaksta.

— Jā, — Venstrāts izvelk no kabatas papīru. — Viņi lūdza mani iepazīstināt jus. Tikko būsit parakstījuši, Eleonoru atbrīvos. Jūs, protams, arī. Jūsu rīcībā tiks nodota summa, kas nodrošinās jūs abus līdz mūža bei­gām. Atlikumu varētu izmantot Eleonoras turnejas rīkošanai. Viņa jau sen sapņojusi par uzstāšanos Parīzē. Londonā, Maskavā. Tāds talants! Mūsu valstī neprot cienīt lielus māksliniekus.

Taimiņš izrauj lapu no Venstrāta rokas.

— Tā, tā, — viņš murmina. — Man jāpaziņo, ka ie­rados Kristportā, lai vadītu loču streiku un organizētu nemierus…

— Ne jau labprātīgi, — Venstrāts aizrāda samtainā balsī. — Tur teikls, ka uzņēmāties šo misiju, lai tādā ceļā izkļūtu no sarkano paradīzes.

— Tie ir nolādēti meli!

— Nu protams, meli, — Venstrāts steidzīgi piekrīt. — Nekrietna šantāža! Bet kas liedz jums cīnīties ar tiem pašiem ieročiem? — Venstrāts bažīgi atskatās un pāriet uz čukstu: — Parakstīsit, pievāksit naudiņu, bet vēlāk, kad Eleonora un pats būsit drošībā, paziņosit, ka šis raksts izspiests no jums, tā sakot, ar pistoli rokā. Esmu gatavs uzstāties par liecinieku.

— Nekad!

Venstrāts tēlo dziļi apbēdinātu cilvēku.

— Nu ko, tādā gadījumā nerunāsim vairs par to, — viņš izņem saburzīto lapu no Taimiņa rokas un izliekas, it kā taisītos to saplēst. — Bet vai esat padomājis, kā­dām ciešanām jūs nolemjat Eleonoru? Padomājis, kādu briesmīgu cenu viņai nāksies maksāt par jūsu princi­pialitāti? — Venstrāta balss līdzjūtīgi dreb.

Sarunu pārtrauc Smešs. Iebāzis galvu pa durvīm, viņš, kā tam piekodināts, bargi paziņo:

— Piecas minūtes pagājušas!

Šo iepriekš iemācīto frāzi Smešs norēc, cenzdamies, cik prazdams, notēlot stingrā sarga lomu. Neiztukšotā pudele aiz bīdāmā galdiņa stikla pievelk viņu kā mag­nēts. Streipuļojošiem soļiem Smešs paiet uz priekšu, bet, sastapies ar Venstrāta skatienu, atraujas.

— Mēs ar Taimiņa kungu neesam pabeiguši sa­runu, — VensLrāts pūlas piešķirt balsij luclzošu intonā­ciju. — Lūgšu vēl piecas minūtes.

— Klausos, šef! — Smešs šodien jau tik daudz dzē­ris, ka nespēj kontrolēt savus vārdus. Venstrāta dūres sitiens liek viņam atjēgt, kādu kļūdu pieļāvis.

— Klausos, Venstrāta kungs! — berzēdams zodu, Smešs pieceļas un pazūd durvīs.

Taimiņš rūgti smejas.

— Tiešām lieliski inscenēta izrāde! Jūs tēlojat im­presāriju, Eleonora — nelaimīgo terora upuri. Bet man tagad jātēlo Kremļa aģents. Varat pateikt režisoriem, ka viņi izraudzījušies nepiemērotus aktierus. Interesanti, cik Eleonorai samaksāja, lai viņa palīdzētu ievilināt mani lamatās?

— Viņai? — Venstrāts ir saniknots par savu iekri­šanu. — Vai tiešām pieļaujat, ka es uzticētos tādai muļķei? Pietika parādīt kontraktu, un šī jau noticēja, ka viņai ļaus katru vakaru uzstāties «Kristālā»! Augstā­kais, ko viņa varbūt prot, — ievilināt savās lamatās kādu matrozi, kas iegriežas «Pie jautrā delfīna». Dzie­dātāja trešās šķiras ostas krogā — lūk, viņas ampluā!— Venstrāts nospļaujas.

Taimiņš vērīgi ieklausās viņa vārdos. Nē, tagad Ven­strāts vairs netēlo. Pārliecība, ka Nora, tāpat kā viņš pats, iekļuvusi smalki izrīkotajos slazdos, novēlusi no pleciem milzīgu smagumu. Taimiņš tagad jūtas daudz stiprāks. Viņu spēcina apziņa, ka jācīnās ne tikai par sevi. Vienīgi no viņa atkarājas, vai abiem izdosies iz­kļūt no slazdiem.

— Vai tu zini, kas viņai draud, ja neparakstīsi šo pa­pīru? — Venstrāts jūtas laimīgs, ka vairs nav jātēlo smalkais kungs. — Un tev arī. Es jūs abus nospiedīšu ka blaktis, — Venstrāts draudīgi čukst un zīmīgi uzsit azotē paslēptajam revolverim.

— Un ja parakstīšu? — Taimiņš strupi saka.

— Lūk, to es saprotu. Teica, ka jāstrādā ar baltiem cimdiem. Bleķis! Ir tikai viena valoda, kas pieejama ik­vienam, — Venstrāts sažņaudz pirkstus dūrē un paklakšķina ar mēli. — Nu tad netielēsimies, še pild­spalva un raksti…

— Ne tik strauji, impresārija kungs! — Taimiņš pa­ņem piedāvāto pildspalvu un iebāž kabatā. — Ar grimu jūs esat trešās šķiras komediants, bet bez grima — tre­šās šķiras rīkļurāvējs… Man jāzina noteikumi. Ja jau pārdodos, tad par pieklājīgu cenu.

— Es nešaubījos, ka atradīsim kopīgu valodu, — Venstrāts uzsit Taimiņam uz pleca. Viņš tik priecīgs, ka gatavs aizmirst apvainojumu. — Esi bez raizēm. Va­rēsit abi ar Eleonoru dzīvot kā divi balodīši.

— Konkrētāk! Cik?

— Domāju, ka viņi neskoposies.

— Kas tie par viņiem? Man jāzina, vai darīšana ar solīdiem veikala partneriem.

— Pieņemsim, ka tā ir anonīma akciju sabiedrība. Nosaukums nav svarīgs, galvenais, lai akcijas būtu drošas. Ko tu teiktu par desmit tūkstošiem?

— Pārāk daudz tas nav. Pie tam banka, kurā iegul­dīšu savu kapitālu, var bankrotēt.

— Pareizi! — Venstrātam pēkšņi rodas laba doma.

— Ja tu mani neaizmirsīsi, palīdzēšu tev kaulēties… Ko tu teiktu par kuģi? Protams, tas nebūs okeāna lai­neris, bet toties tavs.

— Kuģi neaug pie kokiem, un Kristportā nav leiput­rija. Un kas man to kuģi dos? — Taimiņš pavīpsnā.

— Netici? — Venstrāts ir sašutis. — Rēderu Savienī­bai tas ir viens spļāviens, — viņš par vēlu pamanījis savu kļūdu.

— Paldies par informāciju! — Taimiņš pasmaida.

— Nu tad pasveiciniet rēderu kungus no manis un pa­sakiet…

— Ko? — Venstrāts saspringti jautā.

— Pagaidām tikai to, ka, izvēlēdamies jūs šim diplo­mātiskajam uzdevumama, viņi nav rīkojušies diez cik gudri. Un tagad klausieties, impresārija kungs! Neteikšu nevienu vārdu — ne «jā», ne «nē», kamēr nebūšu re­dzējis Eleonoru!