Piedzīvojums Kristportā

* * *

— Es gan pilnīgi paļaujos uz jums, Dīkrosi, — Borks saka pasvītroti nevīžīgi, tad norāda uz Freksu, kas ner­voziem soļiem mēro viesnīcas istabu. — Bet konsuls labprāt uzzinātu, kāclus augļus nesis viņa ieguldītais ka­pitāls.

— Viņš ir cietāks rieksts nekā domāju, — Dīkrosis šoreiz nemaz negrib sev uzsist cenu. — Es vairs ne­maz nevaru saprast, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Pat Krelle, uz kuru es liku tādas cerības, tagad nododas saldsērīgiem sapņiem par idilisku ģimenes dzīvi Kremļa paspārnē.

— Vai jūs to nopietni? — Borks pēkšņi vairs nav tik vēlīgs.

— Varat pajautāt Venstrātam. Viņš vēlreiz izmēģi­nājās visvisādi, bet šis stūrmanis, vienkārši, nav runā­jams. Nezinu, no kura gala sākt…

— Padomājiet, par to jums maksā naudu… Starp citu, konsul, pirmīt aprunājos ar jūsu konkurentiem.

— Viņi bija pie jums? — Freksa atdzīvojas.

— Nāca pēc padoma, — Borks smīn. — Tas līdzēja. Kerzens jau nokrities svarā par dažām akcijām, bet Zumers izskatās… nu, kā Švika klients.

— Lielisks salīdzinājums, goda vārds! — konsuls guldzoši smejas. — Tad varbūt tiešām jau laiks ļaut Venstrāta puišiem ķerties pie lietas?

Pareizi! Lai izdauza viņam no paura katru cerību uz biedru palīdzību, — Dīkrosis piebalso.

— Diez vai las sevišķi ietekmēs cilvēku, kas jau tik daudz kulstīts un dauzīts un tomēr vēl tic proletariāta solidaritātei, — Borks nepiekrīt. — Man ir daudz smal­kāka ideja!