Piedzīvojums Kristportā

* * *

Konsula Freksas iemīļotākā vieta viņa plašajā sav­rupmājā ir torņa istaba, no kuras paveras skats uz ostu. Parasti Freksam patīk lūkoties dūmakā tītajos tvaikoņu korpusos ar slaidajiem mastiem, vakaros vērot signālugunis, laiku pa laikam dzirdēt iebraucošo vai izbrau­cošo kuģu svilpienus. Taču šodien konsuls pat netuvo­jas logam — kāpēc vēl vairāk sabojāt sev garastāvokli? Konsuls ir pals ar sevi ļoti neapmierināts. Ar streiku bija saistītas lielas cerības, privātas cerības, ja tā var teikt, bet streikam vajadzēja turpināties tieši tik ilgi, kamēr tas konsulam izdevīgi. Tagad turpretim, kad at­klājas, ka doktors Borks aizņemts, uzpirkdams deputā­tus, kas balsotu pret tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, streiks var ieilgt, var nest lielus zaudējumus arī Freksas rēderejai. Kā par spīti, tieši pašlaik varētu labi nopelnīt, piegādājot pārtiku Bergholmai. Freksa ielej sev glāzi viskija, kuru parasti ne sevišķi ieredz, un viebdamies izdzer.

Pie durvīm klauvē. Nopratis, ka tas ir sulainis, kon­suls pat nepagriež galvu:

— Nu?

— Kāds kungs vēlas jūs redzēt, — sulainis ziņo.

— Vai tad neteicu, ka nevienu nepieņemšu?

— Piedodiet, bet viņš nāk jau trešo reizi… Saka, tas esot dzīvības un nāves jautājums… Tāpēc uzdroši­nājos jūs traucēt.

Konsuls sarauc uzacis. Bet, pirms viņš pagūst kaut ko izlemt, pa durvīm ātri, nervozi ieskrien vīrelis korek­tos garsvārkos ar melnu platmali un melniem cimdiem.

— Jau trešo reizi šodien nāku pie jums, konsul Freksa, — viņš kliedz apvainotā, spiedzošā balsī. — Trešo reizi! Bet jūs dzerat viskiju! Viskiju, kad viss karājas mata galā.

— Varbūt piekāpsit citu reizi, Švika kungs, — kon­suls saka. — Pašlaik esmu aizņemts.

Šviks apsūdzoši izstiepj melni cimdoto roku pret glāzi.

— Ar ko?! Jūs dzerat, bet tikmēr Bergholmā cilvēki iet bojā.

Konsuls pamāj sulainim. Tas draudīgi tuvojas Švikam. Šajā mirklī torņa istabā ienāk «Kristportas Kur­jera» galvenā redaktora vietnieks Dīkrosis. Viņa izturē­šanās šķietami nepiespiesta un pašpārliecināta. Viņš atļāvies pat mazu vaļību apģērbā — ap kaklu apsieta nevis kravate, bet sarkanbaltsarkana prievīte.

— Sensacionāla ziņa, konsul! — viņš sauc. — Uz Kristportu dodas kuģis! Jau pabraucis garām pirmajai bākai.

— Nevar būt! — Šviks čukst. — Vai tad dievs tie­šām uzklausījis manas lūgšanas? Kāpēc tūlīt neteicāt,— viņš griežas pie Freksas, — ka esat vienojušies ar ločiem? Jūs pārbiedējāt mani līdz nāvei.

— Jus maldāties, — Dīkrosis smejas. — Streiks sā­cies. Man, «Kristportas Kurjera» redaktoram, tas vis­labāk jāzina…

— Redaktors! O?! — Šviks paceļ platmali. — Atļau­jiet iepazīties: Šviks! Šviks, apbedīšana mazumā un vairumā! Allaž jūsu rīcībā!

— Es vēl netaisos mirt, — Dīkrosis atgaiņājas.

— Bet citi! Jūsu pienākums domāt par citiem! Bergholmā katru dienu mirst dučiem. Jūsu avīzei vajadzētu cīnīties pret šo neprātīgo streiku!

— Palūgšu jūs izteikt savas pretenzijas vēlāk, Švika kungs, — konsuls grīni pārtrauc viņu. — Kas tas par kuģi? — Freksa griežas pie Dīkroša. — Vai tik tā nav viena no jūsu avīzes pīlēm?

— Ziņas man sniedza ostas pārvaldē, tās viegli pār­baudīt…

— Pareizi! — kliedz Šviks. — Pārbaudīt un izbeigt streiku! Tas paralizē veikalu! Ja tas turpināsies, visa Kristporta pārvērtīsies kapsētā!… Nemaz nerunājot par nelaimīgajiem Bergholmā! Desmit tūkstoši ūdens stihijas varā! Bads! Epidēmijas! Vienreizīga izdevība! Bet streika dēļ viņiem jāpaliek bez kristīgas apbedī­šanas.

— Kāda man daļa par jūsu zārkiem?! — konsuls nikni aizrāda. — Man ir svarīgākas rūpes… Nekavējoties uzziniet, kas tas par kuģi, — viņš pavēl Dīkrosim.

— Un kāda man daļa, ka jūsu loči streiko, — Šviks savukārt kļūst nikns. — Varbūt viņiem taisnība?

— Šo informāciju saņēmu tikai nupat, — Dīkrosis taisnojas. — Tūlīt došos kuģim pretī. Pēc pusstundas jums būs sīkas ziņas, — Dīkrosis pakalpīgi steidzas uz izeju.

— Pagaidiet! Es arī! — Šviks metas nopakaļ, — Es arī!

Palicis viens, Freksa izdzer glāzē atlikušo viskiju, brītiņu sēž nekustīgi, tad kāpj lejā. Nemierīgi soļo šurp turp pa plašo viesistabu. Skatiens izklaidīgi apstājas te pie smagajām mēbelēm, kas mantotas no tēva, te pie gleznām, kas pa lielākai tiesai iemūžina vai nu Freksu rēderu dzimtas pārstāvjus, vai arī tiem piederošos ku­ģus. Taču atkal un atkal tas atgriežas pie telefona. Bei­dzot tālrunis iezvanās. Aizmirsis savu parasto cienīgo stāju, konsuls gandrīz skriešus dodas pie aparāta. Dīkrosa ziņojums ir tik pārsteidzošs, ka savaldīgais kon­suls izgrūž lamu vārdu. Nosviedis klausuli, viņš pasper dažus soļus, bet pēkšņi paliek stāvam kā pienaglots. Prātā iešāvusies kāda doma. Freksa pieteic steidzamu sarunu ar galvaspilsētu. Arī Borku graujoši pārsteidz ziņa, ka Kristportai tuvojas padomju kuģis, kas bez loču palīdzības virzās caur sarežģīto fārvateru. Mirkli klausulē gandrīz taustāmi jūtams, cik spriegi viņš domā. Tad konsuls dzird doktoru Borku uzsaucam sek­retārei:

— Sakravājiet manu ceļa somu!

Viesnīcas zēns Knuts sapņo dienās kļūt par loci. Tiesa, vectēvs un tēvs bija viesnīcas kalpotāji, un ar viņu sakrāto naudu puikam kādreiz būs jāatver sava neliela pansija — ja vien no mazotnes izdosies apgūt visus «branžas» noslēpumus. Bet Knuta tēvocis ir locis, un zēns pat sapņos redz, kā viņš, eļļas apmetnī, plati izplestām kājām stāvēdams stūres mājā, vada kuģus gar Kristupes klinšainajiem krastiem. Ik reizi, kad ga­dās iegriezties ostas rajonā, zēns, iejuzdamies savā sapnī, gandrīz vai aizmirst, ka zem kājām apaļiem ak­meņiem bruģēta iela, nevis līgans, bangu apšļākts klājs. Taču šoreiz nav laika nodoties sapņiem. Knuts apstājas uz lielā, veclaicīgiem lukturiem izrotātā pilsē­tas kanāla akmens tilta. Rātsnama ciparnīca rāda div­padsmito stundu. Jāsteidzas. Vēl daži līkumi pa nelī­dzenām, šaurām ieliņām, kurās nekad neieskatās saule, gar augstiem, savu pirmatnējo krāsu sen zaudējušiem ķieģeļu namiem ar noputējušiem logiem un čīkstošiem vējrāžiem, un viņš sasniedzis ceļa mērķi.

Pakāpieni ved lejup. Pāri krodziņa velvētajām dur­vīm šūpojas liels glābšanas aplis ar sārtvaidža jūrniecina attēlu. No tauvām savītie burti veido krodziņa nosaukumu «Jūrnieka glābiņš».

Knuts atver durvis. Pretī sitas alus un vīna smaka. Pie apkvēpušajiem, spraišļa balstītajiem griestiem ka­rājas vecs burinieka modelis. Gar sienām — glābšanas apļi un kuģu atveidojumi. Neapsegtie galdi no vecuma kļuvuši gluži melni, tikpat tumši ir laika pulētie soli. Citreiz Knuts būtu uzkavējies, apskatīdams katru sī­kumu. Tagad viņš tiešā ceļa dodas uz dibenistabu, kur pie liela, apaļa galda sēž loči — streika komitejas lo­cekļi. Visvairāk pēc jūrnieka izskalās vecais Hellers. Viņam ir sirma vaigubārda, cepure ar zelta enkuru. Tuklais stāvs, kas liecina par pārmērīgu tieksmi uz alu, iespīlēts adītā kamzolī. Zilie svārki ar zelta pogām uz­mesti uz krēsla atzveltnes. Viņa priekšā smags alus kauss. Galda pretējā pusē sēž Ēriks Berlings, pusmūža vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, saulē nosvilinātu un vēja aprautu sausu, enerģisku seju. Viņa lielās, mez­glainās rokas, it kā atpūzdamās pēc smaga, tikko veikta darba, nekustīgi snauž uz galda. Pie loga stāv Gustavs, pats jaunākais locis Kristportā — zilacains jauneklis baložkrāsas svīteri.

Var redzēt, ka tikko pieņemtais lēmums uzsākt streiku viņiem prasījis diezgan smagu iekšēju cīņu. Galu galā streiks zināmā mērā paralizēs pilsētas dzīvi. No šī lēmuma atkarīga daudzu cilvēku iztika. Taču Berlinga nelokāmā griba un, galvenais, izredzes visai drīzā laikā izcīnīt uzvaru bija par iemeslu, kāpēc rēderu stūrgalvīgā nepiekāpība atdūrās pret tikpat konsek­ventu apņēmību.

Kādu brīdi Knuts neveikli mīņājas pie durvīm, cenz­damies pievērst sev Berlinga uzmanību.

— Runā droši, zēn, — Berlings uzmundrina. — Vai tad neredzi, ka šeit salasījušies tikai savējie?

— Nekur nevarēju atrast tēvoci, — Knuts nez kādēļ taisnojas. — Bet domāju, ka tas arī jūs interesēs. Kon­suls nupat pasūtījis istabu doktoram Borkam. Vislep­nāko apartamentu. Viņš iebrauks pēc dažām stundām.

— Nu ko, — Berlings cenšas runāt mierīgi. — Tas mums ir liels pagodinājums.

Gustavs piekrizdams pamāj.

— Lielas nepatikšanas, biedri Berling! — Hellers no­rūpējies krata galvu. — Un, lūdzu, neizliecies, it kā tu nezinātu, ko tas nozīmē, ka atbraucis tāds cilvēks. Tur­klāt šajās dienās, kad viņam parlamentā darba pilnas rokas.

— Zinu, — Berlings pamāj ar galvu. — Un tieši tā­pēc apgalvoju — liels pagodinājums! Mūsu streiks tikko sācies, bet pretinieks jau mobilizē vissmagāko artilēriju.

— Baidos, ka pieliks ar vienu šāvienu, — Hellers drūmi saka. — Mūsu pozīcijas nemaz nav tik slipras, kā pašiem gribētos.

— Vai jums tiešām jau dūša papēžos? — Gustavs nicīgi jautā.

— Mūsu arodbiedrību esmu dibinājis, kad tevis vēl nebija pasaulē, zaļknābi tāds! Un man ar šo Borku jau nācies sastapties, — Hellers vienā rāvienā iztukšo alus kausu. — Viņš norīs mūs, gluži kā es šo «blondīni», un pat neaizrīsies… Runā, ka pēc dažām dienām Borku ievēlēs valdībā…

— Nav vērts turpināt, — Berlings smaida. — Tā ir veca patiesība, ka viss atkarīgs no aceņu krāsas. Tev liekas, ka Borka ierašanās liecina par rēderu spēku, manuprāt, tā pierāda viņu vājumu. Konsuls viņu neiz­sauktu, ja justos droši.

— Un tu juties droši? — Hellers asi vaicā.

Berlings nepagūst atbildēt, jo atsprāgst durvis un krodziņā, ar vienu lēcienu pārvarot pakāpienus, iedrā­žas viņa meita Nora — gadus astoņpadsmit veca gaiš­mate, kuras seja satraukti kaist.

Viņa bez elpas nokrīt uz sola un, daudz nekautrēda­mās, iedzer dažus malkus no kausa, ko Hellers atkal paguvis piepildīt.

— Kas tavai meitai par manierēm! Kā fūrmanim! — Hellers sūrojas.

— Kas lēcies, sienāzīt? — Berlings ar pūlēm apspiež smaidu.

— Pie velna manieres! — Nora sauc. — Nupat dzir­dēju satricinošu jaunumu! Upes grīvā iebraucis tirdz­niecības kuģis. Pēc dažam stundām tas būs Kristportā.

— Nu ko?! — Hellers triec dūri pret galdu. — Še tev! Borks vēl nav paguvis ierasties, bet streiks jau iz­jūk! Viņš atradis streiklaužus, velns tāds!

— Par to runā visa pilsēta, — Knuts steidzas pie­balsot. — Daži melš, ka tie esot krievi.

— Ko tu bāz savu degunu, kur nevajag, — errojas Nora, kas grib būt pirmā ziņas nesēja. — Kuģis saucas «Padomju Latvija»!

— Padomju?! Jo ļaunāk! Redzat, pat jūsu «padomes» izmanto streiklaužus! Pazīstu Borka rokrakstu, — un Hellers ar apbrīnu turpina: — Vienlaikus divi triecieni. Ar vienu vienīgu sitienu nokautē streiku un mūsu krei­sos, kas gatavi stāvēt un krist par šīm «padomēm»… Nu, Berling, ko teiksi par savu «sarkano palīdzību»?

— Teikšu, ka tev sen laiks noņemt melnās brilles, — Berlings pašūpo galvu. — Ja tu pieļauj, ka padomju kuģis saistījies ar Borku un rēderu savienību, tad tik­pat labi var pieļaut, ka Borks balsos par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

— Bet kur viņi ņēmuši loci? — Gustavs jautā. — No mūsējiem neviens nav izbraucis pretī.

— Jā, te ir kāds noslēpums, — Hellers spiests pie­krist.

— Kā tu teici, kā sauc šo kuģi? «Padomju Latvija»? — Berlings griežas pie meitas. — Dieva darbi…

— Maz ticams, ka šo «Padomju Latviju» ievedis jū­ras braucēju patrons Svētais Nikolauss, — Hellers smīn. — Sarkanie taču ir bezdievji.

— Vai tiešām šis nosaukums tev nekā nesaka, Nora? — Berlings ir priecīgi uzbudināts.

— Man?! — un Nora spēji pielec kājās. — Nu, pro­tams, tēt, kā es tūlīt neiedomājos. Tas var būt tikai musu Augusts!

— Augusts Taimiņš, — un Berlings pārliecināti tur­pina: — Tikai viņš pietiekami labi pazīst Kristportas fārvateru, lai uzņemtos tādu risku. Mana skola! Ne velti divus gadus vadāju viņu uz sava kutera par matrozi…

— Kāds Augusts? — Gustavs nesaprot.

— Latviešu jūrnieks. Viņš bēga no okupētās Rīgas uz Zviedriju, vētra atnesa motorlaivu pie mums…

— Viņš bija nositis esesieti, kas uzmācās viņa mei­tenei, — pārtraukdama tēvu, Nora ņemas stāstīt.

— Viņš to ļoti mīlēja. Patiesībā viņa bija tikpat kā sieva, pēc divām nedēļām abi būtu apprecējušies… Es taču stāstīju tev, Gustav, — Nora atgādina. — Kad Augustu izmeta šeit krastā, mēs viņam vēl pagādājām dokumentus uz tava vārda.

— Tas gan bus varens joks, — Berlings plati smaida,

— kad satiksies divi Gusti! Viņš aizlaidās, pirms tu paguvi atgriezties no Anglijas. Devās pretī padomju desantam, kas izcēlās Bergholmā.

— Kāpēc gan viņš mums ne reizi nav atrakstījis? — Nora prāto. — Aizbraukšanas dienā uzdāvināja man piemiņai šo kaiju, — viņa, kā glāstot, pieskaras minia­tūrai dzintara kaijai kleitas atlokā, — bet tad pazuda, kā akā iekritis.

— Laikam greizsirdīgā sieva aizliedza sarakstīties ar ārzemju brūtēm, — Berlings izzobo meitu.

— Interesanti, vai viņš saticis savu Eleonoru, — Nora sapņaini saka.