Piedzīvojums Kristportā

* * *

Saule kāpj pār Kristportas senlaicīgajām ielām. Vis­pirms rīta stari apzeltī Rātsnama torni, tā divpadsmi­tajā gadsimtā darināto pulksteni, kura četras ciparnīcas redzamas jebkurā pilsētas nostūrī. Pēc tam izgaismo melno, vietām ar zaļu plēvi klāto ūdeni kanālos. Iz­bārsta zelta vizmām strūklaku izrotātos, ēnainos lauku­mus. Iespīdēdami šaurajās spraugās starp smailajiem jumtiem, pārslīd līkajām ieliņām. Apkaisa smalkiem zelta putekļiem kvēpos un sāļajos jūras vējos nomelnē­jušos namus, Iiek uzzibsnīt veikaliņu čīkstošajām skarda izkārtnēm.

Saule kāpj arvien augstāk. Gaisma aizgūtnēm līst pār veclaicīgajiem ostas spīķeriem, pār it kā izmirušajiem kuģiem, pār nekustīgajiem celtņiem, kas ģindeņiem līdzīgi rēgojas krastmalā.

Jā, osta šodien ir tukša, un tas uzspiež drūmu zīmogu visas pilsētiņas dzīvei. Pārliecinājušies, ka darba nav un arī nebūs, krāvēji negribīgi dodas atpakaļ uz pilsē­tas centru, kas šeit šķiet tikai tāds kā ostas piedēklis. Agrāk, iespējams, Kristportai bija zināma rūpnieciska nozīme, bet pēc kara, kad saimniecības atjaunošanā iesaistījās amerikāņi, daudzas rūpnīcas nācās slēgt. To­reiz neviens par to nebēdāja — fabrikanti dibināja transporta uzņēmumus, pirka un būvēja kuģus, strād­nieki pelnīja sev iztiku, izkraujot no aizjūras atsūtītās preces. Un pamazām Kristporta pārvērtās organismā, kura asins cirkulāciju regulē ienākošo un izejošo kuģu pulss. Šodien asinsspiediens noslīdējis gandrīz lidz nullei.

Pēkšņi šai klusumā ielaužas skaļa dārdoņa. Svilpo­dams jautru meldiņu, pa nelīdzenu bruģi savus ratiņus velk piena izvadātājs. Ik pēc brīža viņš apstājas, ielej pienu kannās, kas noliktas uz māju lieveņiem, parausta vecmodīgo zvanu rokturus un turpina ceļu. Pamazām svilpoņa kļūst klusāka, melodija sērīgāka. Tiesa, darbs šodien raisās ātrāk, bet vecajam Tomasam nav kurp steigties. Viņam gribētos, kā parasti, patērzēt ar nama­mātēm, apmainīties jaunumiem un pie gadījuma — mazliet patenkot. Kā par spīti, neviena nav. Tikai līkās ieliņas pašā galā, kur pagraba veikalā pārdod jau sen nevajadzīgus burinieku blokus, tauvas un vējlukturus, viņam pretī iznāk saimnieks.

— Šodien tikai vienu litru, — tas saka. — Aizkāpiet pie vecā Sērensa — viņš lūdza, lai jūs noteikti iegriez­tos. Šorīt nav piecēlies.

— Kas viņam vainas?

Kuģu piederumu pārdotavas īpašnieks parausta plecus.

— Domāju, tā pati hroniskā kaite… Neēšana.

Namiņš, kurā dzīvo vecais Sērenss, izskatās it kā būtu no bērnu pasakas pārcelts īstenībā. Tam ir smails dakstiņu jumts, nesamērīgi garš dūmenis, kas nicinoši nolūkojas pat kaimiņu divstāvu mājās, divi logi un vie­nas durvis, kā arī mākslinieciska numura plāksne, kas vēstī, ka nams pieder Sērensam. Kāpēc gan nepadižoties ar vienīgo, kas palicis no kādreizējās greznības?…

— Durvis ir vaļā, — no iekšpuses atskan vāja balss, tikko aprimst piena ratiņu rīboņa.

Tomass atgrūž ārdurvis. Tumšajā priekšnamā sa­tausta ķirmju sagrauztas vecas ozola durvis. Tad viņš stāv istabā, kur, atskaitot nekrāsotu galdu, dzelzs gultu un grāmatu plauktu, nav it nekā cita. Gultā guļ gadus septiņdesmit vecs vīrietis. Sadzirdējis soļus, viņš pieceļas pussēdus un palūkojas nācējā caur degun­kniebi.

— Labrīt, Sērensa kungs! Atnesu jums pienu, — ve­cais Tomass paņem no galda litra pudeli un grasās ieliet.

— Nevajag, Tomasa kungs! — Sērenss atgaiņā ar vāru kustību.

— Nieki, sarēķināsimies citureiz, — Tomass, ielējis pienu, apsēžas uz ķeblīša. Tad pārlaiž skumju skatienu grāmatu plauktam. Tajā redzami vairs tikai kādi div­desmit sējumi.

— Atkal? — viņš nopūties vaicā.

— Ko lai dara! — Sērenss atbild, cenzdamies piešķirt balsij možu intonāciju. — Tie jau ir mani vienīgie ienākuma avoti — atvērt mašīnu durvis un izpārdot savu bibliotēku. Bet man neklājas sūroties. Bergholmiešiem daudz grūtākas dienas.

— O, jā… Tādi plūdi nav pieredzēti kopš pagājušā gadsimta. Pa radio dzirdēju, ka tur, burtiski, mirst badā… Un ja nu vēl… — viņš pat neuzdrošinās līdz galam izteikt ļauno pareģojumu. — Tad Bergholma bus tikpat kā nogriezta no ārpasaules…

— Vai jūs arī dzirdējāt?

— Kā tad! Visa pilsēta par to vien runā, ka loči tai­sās streikot… Jau šodien ņem mazāk piena nekā pa­rasti…

— Kas cilvēkam cits atliek?… Cenas aug, es arī streikotu, ja tas ko dotu…

— Jā, pēdējā laikā kuģi nāk arvien retāk…, Kaut ātrāk parakstītu tirdzniecības līgumu ar krieviem! Tas vismaz radītu jaunu dzīvību…

— Lai dievs dod, — Sērenss čukst, — bet baidos, ka tur nekas nesanāks. Borks nozvērējies, ka valdība lau­zīs sev kaklu, ja tiešām mēģinās noslēgt šo līgumu.

— Tas pats Borks, kas nesen atgriezies no Vašing­tonas?

— Protams, ne jau velti viņš tur ciemojies… Ja valdība kritīs, viņš droši vien kļūs par iekšlietu minis­tru, un tad jau nu gan nekas labs nav gaidāms…

— Tēvoci Tomas! — no ielas atskan nepacietīga balss.

— Nu man laiks, — Tomass atvadās. — Veseļojie­ties! Te bus zālēm… — Tomass noliek uz galda sud­raba monētu un, neklausīdamies vecā Sērensa protes­tos, ātri iziet.