Inženiera Garina hiperboloīds

16.

Ne jau gadījuma pēc Zoja Monroza kļuva par ķīmijas karaļa draudzeni. Pirms pieciem gadiem (deviņpadsmi­tajā gadā) Zoja bēga no Petrogradas uz Parīzi, kur ieguva plašu popularitāti kā visskaistākā un visgudrākā sieviete teatrālajā bohēmā[7] . Viņa filmējās, dejoja un dziedāja bulvāru teātrīšos un vēsu prātu galīgi izputi­nāja ārzemniekus, kas tais gados traucās uz Parīzi ar naudas makiem, pietūkušiem no kara un pēckara laikā viegli gūtās peļņas.

Zoja bija moderna sieviete. Daudzās izpriecas viņai netraucēja sekot politikai.

Uzzinājusi par slavenā Rollinga gaidāmo braucienu uz Eiropu, viņa tūdaļ devās uz Ņujorku. Tur uz vietas uz­pirka kāda liela laikraksta reportieri, un presē parādī­jās ziņojumi, ka Ņujorkā ieradusies visgudrākā un vis­skaistākā Eiropas sieviete, kas sevī apvieno balerīnas profesiju ar aizrautīgu interesi par vismodernāko zi­nātni — ķīmiju un banālo briljantu vietā valkā kaklarotu no kristālā lodītēm, kuras pildītas ar luminiscējošu gāzi. Sīs lodītes iedarbojās uz amerikāņu iztēli.

Kad Rollings izbrauca ar kuģi uz Eiropu, kādā jaukā, saulainā rītā uz augšējā klāja, tenisa laukumā, viņš ieraudzīja Zoju Monrozu, kas spēlēto ar treneri. Rollings, saraucis uzacis, ilgi aplūkoja šo savieti, par kuru nule bija klaigājušas visas avīzes, un viņa miljardierim iepa­tikās. Tai pašā dienā, pēc vakariņām, sēdēdams bārā, viņš piedāvāja Zojai kļūt par viņa draudzeni. Sūkdama caur salmiņu ledainu dzērienu, Zoja atbildēja:

— Pateicos. Piedāvājumu pieņemu. Jums nebūs jā­viļas. Jūsu izvēle ir veiksmīga. Sieviešu aušības mani maz saista … Neaizmirstiet — esmu pārdzīvojusi re­volūciju, man bija izsituma tīfs, es kāvos pret sarkana­jiem … Es esmu godkārīga. Jūs esat liels cilvēks. Es ticu jums. Jums jāuzvar … Es vēlos būt jūsu personīgā sekretāre.

Rollings pagriezās uz augstā krēsla, viņa muti sa­šķobīja tikko manāms smīns, kas izteica vispārāko jaut­rības pakāpi.

—-/Jūs esat ārprātīga, — viņš teica. — Par personīgo sekretāru pie manis laužas četri bijušie karaļi un vai­rāki lielkņazi no krievu dinastijas … Bet, velns parāvis, jūs man patīkat…

Tā sākās viņu savienība, un Rollings nebija kļūdī­jies draudzenes izvēlē.

Parīzē viņš uzsāka sarunas par ķīmisko rūpnīcu ap­vienošanu trestā. Amerika ieguldīja lielus kapitālus Ve­cās Pasaules rūpniecībā. Rollinga aģenti piesardzīgi iepirka akcijas. Parīzē viņu dēvēja par «amerikāņu bi­feli». Tiešām, starp Eiropas rūpniekiem viņš likās mil­zenis. Rollings gāja savu ceļu ne ar ko nerēķinādamies. Viņa redzes stars bija šaurs. Sev priekšā viņš redzēja tikai vienu mērķi — sakoncentrēt vienās (savās) rokās pasaules ķīmisko rūpniecību.

Zoja Monroza ātri iepazina Rollinga raksturu, viņa cīņas paņēmienus. Izprata viņa spēku un viņa vājumu. Viņš slikti orientējās politikā un reizumis sarunāja ap­lamības par revolūciju un boļševikiem. Zoja Monroza nemanot sapulcināja ap viņu vajadzīgus un noderīgus cilvēkus. Satuvināja viņu ar žurnālistu aprindām un va­dīja preses konferences. Viņa uzpirka sīkus hronistus, kam Rollings nepievērsa uzmanību, bet viņi izdarīja mil­

jardierim vairāk pakalpojumu nekā solīdie žurnālisti, jo viņi kā moskīti iespiedās visās dzīves spraugās.

Kad viņa «izkārtoja» parlamentā nelielu kāda labējā deputāta runu «par nepieciešamību nodibināt ciešu kon­taktu ar amerikāņu rūpniecību, lai stiprinātu Francijas ķīmisko aizsardzību», Rollings pirmoreiz draudzīgi pa­spieda un vīrišķīgi pakratīja viņas roku.

— Ļoti labi, es pieņemu jūs par sekretāri, ar algu divdesmit septiņi dolāri nedēļā.

Rollings sāka ticēt Zojas Monrozas noderīgumam un kļuva ar viņu lietišķi atklāts, tas ir — līdz galam.