Inženiera Garina hiperboloīds

106

Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vis­maz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadze­nēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi iz­sprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.

Tad Rollings sāka skatīties uz caurspīdīgā torņa ga­lotni. Tur kopš vakarvakara sēdēja Garins. Apaļais ku­pols uz torņa gfiezās, tas bija redzams pēc meridionālo spraugu kustības. Rollings uzlika pensneju un iegrima vērošanā, atgāzis galvu. Kupols griezās ļoti ātri — pa labi un pa kreisi. Kustībā pa labi bija redzams, kā pa meridionālo spraugu virzās augšup un lejup hiperbo­loida stobrs.

Visbaismīgāko iespaidu atstāja steiga, ar kādu Ga­rins rīkojās gar aparātu. Un — klusums. Salā nebija dzirdama neviena skaņa.

Te pēkšņi no okeāna atdunēja plata un dobja skaņa, it kā padebešos būtu pārplīsis burbulis. Rollings sakār­toja pensneju uz nosvīdušā deguna un raudzijās tagad uz eskadras pusi. Tur izplūda sēnēs trīs gubas balti dzeltenu dūmu. Pa kreisi no tām uzvirda skaraini mu­tuļi, asiņaini atplaiksnījās, pacēlās un izauga, izplūda ceturtā sēne. Atdunēja ceturtais pērkona grāviens.

Pensnejs aizvien vēl slīdēja nost no Rollinga deguna. Bet viņš vīrišķīgi stāvēja un skatījās, kā aiz horizonta izauga dūmu sēnes, kā visi astoņi amerikāņu eskadras līnijkuģi uzsprāga gaisā.

Atkal iestājās klusums salā, uz jūras un debesīs. Caurspīdīgajā tornī no augšas uz leju nozibēja lifts. Pilī noklaudzēja durvis, kāds sāka aplami svilpot fokstrotu, uz terases izskrēja Garins. Seja viņam bija izmo­cīta, sagurusi, mati — saslējušies stāvus.

Nepamanījis Rollingu, viņš sāka izģērbties. Noskrēja pa kāpnēm pie paša ūdens, novilka laša krāsas apakš­bikses, zīda kreklu. Vērdamies uz jūru, kur vēl klīda dūmi pār eskadras bojā ejas vietu, Garins kasīja sev pa­duses. Viņa miesa bija balta kā sievietei, labi barota, viņa kailumā bija kaut kas neķītrs un riebīgs.

Viņš pārbaudīja ar kāju ūdeni, pietupēs pēc sievu paraduma pretim vilnim, sāka peldēt, bet tūdaļ izlīda laukā un tikai tagad ieraudzīja Rollingu.

— Ā! — viņš novilka. — Vai jūs arī taisījāties peldē­ties? Auksts, velns parāvis.

Viņš pēkšņi iesmējās drebelīgiem smiekliņiem, pa­ķēra drēbes un, vicinādams tās, devās uz pili.

Vērdams vaļā milzīgās bronzas durvis, Garins pa­griezās atpakaļ:

— Onkulīt, ejam brokastīs. Izmetīsim pudeli šampa­nieša.

107

Visdīvainākais Rollinga tālākajā rīcībā bija tas, ka viņš padevīgi aizvilkās brokastīs. Pie galda bez viņiem sēdēja tikai Lamola kundze, bāla un nerunīga aiz pārdzī­votā uztraukuma. Kad viņa cēla pie mutes glāzi, stikls šķindēja pret viņas vienādajiem, žilbinošajiem zobiem.

Rollings, it kā baidīdamies pazaudēt līdzsvaru, sa­springti raudzījās vienā punktā — uz pudeles zelta korķi, kas bija izveidots tā paša nolādētā aparāta formā, ar kuru pirms dažām minūtēm tika iznīcināti visi Rollinga līdz­šinējie priekšstati par spēku un varenību.

Garins ar slapjiem, nesaglaustiem matiem, bez apkak­lītes, saburzītā un apsvilinātā žaketē trieca kaut kādus niekus, rīdams austeres, — vienā rāvienā izdzēra vai­rākas glāzes vīna:

— Tikai tagad sāku aptvert, cik briesmīgi esmu iz­salcis.

— Jūs krietni pastradājāt, mans draugs, — klusi pie­bilda Zoja.

— Jāatzistas, vienu bridi bija baismīgi, kad hori­zontu ietina lielgabalu dūmi… Viņi tomēr aizsteidzās man priekša… Velni tādi… Būtu paņēmuši vienu kabeļtauvu tālāk — no šā nama, vai prāts — no visas sa­las akmens uz akmens nepaliktu pāri …

Garins izdzēra vēl vienu glāzi vīna un, lai gan bija teicies esam izsalcis, ar elkoni atgrūda livrejā tērptu su­laini, kas atnesa ēdienu.

— Kā jūtaties, onkulīt? — viņš negaidīti pievērsās Rollingam un jau bez smīna ieurbās viņā ar acīm. — Tā kā būtu pienācis laiks nopietni izrunāties. Vai arī jūs gaidīsiet vēl satriecošākus efektus?

Rollings bez trokšņa nolika uz šķīvja dakšiņu un sudraba omāru pinceti, nodūra acis:

— Runājiet, es klausos.

— Jau sen tā vajadzēja … Es jau divas reizes esmu jums piedāvājis sadarboties. Cerams — jūs atceraties? Starp citu, es jūs nevainoju: jūs neesat domātājs, jūs esat no bifeļu sugas. Tagad piedāvāju vēlreiz. Brināties? Paskaidrošu. Es esmu organizators. Es pārveidoju visu jūsu smagnējo, vismuļķigākiem aizspriedumiem piestū­ķēto kapitālistisko sistēmu. Saprotams? Ja es to neiz­darīšu, komunisti jūs apēdīs bez sāls un vēl ar baudu nospļausies. Komunisms — tas ir vienīgais dzīvē, ko es ienīstu … Kāpēc? Tas iznīcina mani, Pjotru Garinu, ve­selu ieceru pasauli manās smadzenēs … Jums ir pamats jautāt, ko es darīšu ar jums, Rolling, kad man zem kā­jām neizsmeļami zelta krājumi.

— Jā, es jautāju, — Rollings nosēcās.

— Onkulīt, izdzeriet glāzi džina ar Kaijenas pipa­riem. Vai tiešām jūs kaut uz mirkli varējāt pieļaut domu, ka es grasos padarīt zeltu par mēsliem? Tiešām, es sa­gādāšu cilvēcei dažas karstas dieniņas. Es pievedīšu cilvēku pie baismīga bezdibeņa malas, kad viņš turēs rokās kilogramu zelta, kas maksā piecus centus [33] .

Rollings pēkšņi pacēla galvu, blāvās acis jauneklīgi iedzalkstījās, mute izstiepās šķībā smīnā …

— Ahā! — viņš noķērcās.

— Tā gan — ahā! Vai beidzot sapratāt? … Un tad, šais vislielākās panikas dienās, mēs, tas ir, es, jūs un vēl trīs simti tādu pašu bifeļu, pasaules mēroga neliešu vai finansu karaļu, — izvēlaties nosaukumu pēc savas gaumes, sagrābsim pasauli aiz rīkles … Mēs nopērkam visus uzņēmumus, visas rūpnīcas, visus dzelzceļus, visu gaisa un jūras floti… Viss, kas mums vajadzīgs un kas var noderēt, būs mūsu. Tad mēs uzlaižam gaisā šo salu kopā ar šahtu un paziņojam, ka zelta krājumi pasaulē ir ierobežoti, zelts atrodas mūsu rokās, un zeltam tiek atdota atpakaļ agrākā funkcija — būt par vienotu vērtī­bas mērauklu.

Rollings klausījās, atgāzies pret krēsla atzveltni, viņa mute ar zelta zobiem atvērās kā haizivij, seja tumši pie­sarka.

Tā viņš nekustīgi sēdēja, zibsnīdams ačelēm. Lamola kundze uz mirkli pat nodomāja: vai tikai veci neķers trieka.

— Ahā! — Rollings atkal ieķērcās. — Ideja ir dros­mīga … Jūs varat cerēt uz panākumiem … Bet jūs ne­esat ņēmuši vērā visādus streikus, dumpjus …

— Tas viss ņemts vērā pirmām kārtām, — Garins strupi noteica. — Sākumā mēs ierīkosim milzīgas kon­centrācijas nometnes. Visus, kas nebūs apmierināti ar mūsu režīmu, — aiz dzeloņdrātīm. Pēc tam — realizēsim likumu par smadzeņu kastrāciju. Tātad, dārgais draugs, jūs ievēlēsiet mani par vadoni? … Ha! (Viņš negaidīti piemiedza ar aci, un tas bija gandrīz šaušalīgi.)

Rollings nodūra pieri, sarauca uzacis. Viņam jautāja, viņ-a pienākums bija padomāt.

— Jūs piespiežat mani to darīt, mister Garin?

— Kā gan citādi, onkulīt? Vai tad uz ceļiem būs jālūdzas? Piespiežu, ja jūs paši vēl neesat sapratuši, ka jau sen gaidāt mani kā glābēju.

— Ļoti labi, — Rollings noteica caur zobiem un pa­stiepa Garinam violetu, raupju roku.

— Ļoti labi, — Garins atkārtoja. — Notikumi attīs­tās strauji. Nepieciešams, lai kontinentā būtu pareizi no­skaņoti trīssimt karaļu. Jūs uzrakstīsiet viņiem vēstuli par to, cik neprātīgi rīkojas valdība, sūtīdama floti ap­

šaudīt manu salu. Jūs pacentīsieties sagatavot viņus «zelta panikai». (Viņš izsita knipi; piesteidzās livrejā tērptais sulainis.) Ielej vēl šampanieti. Tātad, Rolling, iedzeram par lielo vēsturisko apvērsumu … Vai ne, draudziņ, bet kaut kāds Musolīni ir vienkārši kucēns …

Pjotrs Garins vienojās ar misteru Rollingu … Vēstu­rei sānos bija ietriekti pieši, vēsture aizaulēkšoja, skan­dinādama ar zelta pakaviem pa muļķu galvaskausiem.