Inženiera Garina hiperboloīds

49

— Tātad jūs, Šeļga, savām acīm redzējāt, kā darbo­jas aparāts?

— Redzēju un tagad zinu: lielgabali, gāzes, aeroplāni — tas viss ir bērnu paijiņas. Neaizmirstiet, Garins vairs nav viens … Garins un Rollings. Nāves mašīna un miljardi. Visu var gaidīt.

Hlinovs pacēla štoru un ilgi stāvēja pie loga, raudzī­damies uz smaragdzaļām lapām, uz veco dārznieku, kas ar grūtībām pārstiepa posmainas caurules dārza ēnai­najā daļā, uz četriem melnajiem strazdiem; tie norūpēju­šies savā nodabā tekāja zem verbenas krūmiem, viika laukā no melnzemes sliekas. Debesis, zilas un daiļas, mūžīgā mierā klājās pār dārzu.

— Ļauj tikai tiem vaļu, lai izvēršas visā savā krāš­ņumā — Rollings un Garins, un gals būs klāt, — ieru­nājās Hlinovs. — Sī pasaule neglābjami aizies bojā … Te vienīgi strazdi dzīvo saprātīgi. — Hlinovs atgāja no loga. — Akmens laikmeta cilvēks bija nozīmīgāks, no­teikti … Bez atlīdzības, vienīgi iekšējās tieksmes mudi­nāts, pārklāja ar zīmējumiem alu sienas, domāja, sēdē­dams pie uguns, par mamutiem, par pērkonu, par divaino dzīves un nāves riņķojumu un pats par sevi. Velns parā­vis, cik tas bija cienījami!… Smadzenes vēl mazas, galvaskauss biezs, bet garīgā enerģija tā vien zibsnija no viņa galvas .. . Bet šie, pašreizējie, kāda velna pēc viņiem vajadzīgi lidaparāti? Nosēdini kādu frantu no bulvāra alā pretim paleolita cilvēkam. Tas, spalvains tē­viņš, viņam jautātu: «Stāsti, — cik tālu tu esi aizdomājies šais simttūkstoš gados? …» — «Ak, ak,» sarosītos frants, «es, zināt, vairāk baudu civilizācijas augļus nekā domāju, senča kungs … Ja nebūtu skrandainā pūļa un briesmīgo revolūciju, tad mūsu pasaule būtu patiesi brīnum jauka. Sīs pastāvīgās krizes un revolūcijas — tas ir pārāk nogurdinoši …» — «Eh tu,» atbildētu sencis, ieurbdamies frantā kvēlojošām acīm. «bet man patīk domāt, es, rau, sēžu un cienu savas ģeniālās smadze­nes . . . Man gribētos ar tām caurdurt Visumu . . .»

Hlinovs apklusa. Smīnēdams cieši ielūkojās paleolita alas nokrēslā. Papurināja galvu:

— Pēc kā tiecas Garins un Rollings? Pēc niezes. Lai arī viņu izpratnē tā ir vara pār pasauli. Tā tomēr nav nekas vairāk kā nieze. Pagājušajā karā krita trīsdesmit miljoni. Viņi pacentīsies noslaktēt trissimt. Garīgā ener­ģija atrodas visdziļākajā ģībonī. Profesors Reihers ēd pusdienas tikai svētdienā. Pārējās dienās viņa maltīte ir divas maizes šķēles ar marmelādi un margarinu — bro­kastīs un vārīti kartupeļi ar sāli — pusdienās. Tāda ir maksa par smadzeņu darbu … Un tā būs, kamēr mēs neuzspridzināsim visu viņu «civilizāciju», Garinu neiesprostosim trako namā, bet Rollingu nenosūtīsim par saimniecības vadītāju kaut kur uz Vrangeļa salu . .. Jums taisnība, vajag cīnīties … Ko tur — esmu gatavs. Garina aparāts jāiegūst Padomju Savienībai . ..

— Aparāts būs pie mums, — aizvēris acis, noteica Šeļga.

— Ar ko sakt?

— Ar izlūkošanu, kā jau tas pieņemts.

— Kādā virzienā?

— Garins patlaban, cik var spriest, trakā ātrumā būvē aparātu. Vildaurā viņam bija tikai modelis. Ja viņš pagūs uzbūvēt kaujas aparātu, tad viņu sagūstīt būs ļoti grūti. Vispirms — jāuzzina, kur viņš būvē aparātu.

— Būs vajadzīga nauda.

— Šodien pat aizbrauciet uz Grenelas ieiu, aprunā­jieties ar mūsu vēstnieku, esmu viņu mazliet informējis. Nauda būs. Otrkārt — jāsameklē Zoja Monroza. Tas ir ļoti svarīgi. Viņa ir gudra, nežēlīga sieviete, ar neapval­dītu fantāziju. Viņa Garinu un Rollingu sasaistījusi uz nāvi. Šī sieviete ir viņu mahināciju atspere.

— Piedodiet, cīnīties ar sievietēm atsakos.

— Aleksej Semjonovič, viņa ir spēcīgāka par mums abiem … Viņa vēl daudz asiņu izlies.