Inženiera Garina hiperboloīds

3.

Ļeņingradā, gaismai svīstot, pie Krestovkas salas, netālu no Airēšanas skolas boniem apstājās divairu laiva.

No tās izkāpa divi vīri, un turpat ūdens malā starp viņiem notika īsa saruna, runāja tikai viens — asi un pavēloši, otrs raudzījās uz ūdeņiem bagāto, kluso, tumšo upi.

Aiz Krestovkas salas biezokņiem naksnīgajā zilgmē sārtojās pavasara rītausma.

Pēc tam šie divi vīri noliecās pār laivu, sērkociņa liesma apgaismoja viņu sejas. Viņi izcēla no laivas sai­ņus, un tas, kas bija klusējis, paņēma tos un nozuda mežā, bet tas, kas bija runājis, ielēca laivā, atgrūdās no krasta un sāka steidzīgi čīkstināt duļļus.

Airētāja siluets pārslīdēja pār rītausmā dzirkstošo ūdens joslu un izgaisa pretējā krasta ēnā. Neliels vil­nis uzšļakstēja pret boniem.

Spartakietis Taraškins, sacīkšu gika vadošais airē­tājs, šai naktī dežurēja klubā. Tā kā puisis bija jauns

1 Boni — peldoši nožogojumi upju piestātnēs un jūras ostās.

un dabā dvesmoja pavasaris, tad ātri skrejošās dzīves stundas viņš neapdomīgi neizšķieda gulēšanai, bet sē­dēja uz boniem virs miegainā ūdens, ceļgalus ar rokām apņēmis.

Nakts klusumā bija par ko padomāt. Divus gadus pēc kārtas maskavieši, kam nebija pat nojēgas, kā smaržo īsti ūdeņi, sakāva Airēšanas skolu vieniniekos, četrinie­kos un astoņniekos. Tas bija aizvainojoši.

Taču sportists zina, ka sakāve palīdz izcīnīt uzvaru. Tas pirmām kārtām, un tad vēl droši vien brīnum jaukā pavasara rītausma, kas smaržoja pēc spirgtas zālītes un slapja koka, uzturēja Taraškinā možu garu, kāds bija nepieciešams treniņiem pirms lielajām jūnija sacen­sībām.

Sēdēdams uz boniem, Taraškins redzēja, kā piestāja un pēc tam aizbrauca divairu laiva. Pret apkārtējiem notikumiem Taraškins izturējās mierīgi. Taču šoreiz vi­ņam izlikās dīvains kāds apstāklis: abi krastā izkāpušie bija līdzīgi viens otram kā divi airi. Vienāda auguma, ģērbušies vienādos platos mēteļos, abiem uz pieres uzstumtas mīkstas platmales, vienādas smailas bārdiņas.

Bet galu galā republikā nav aizliegts naktī klaiņāt ar savu dubultnieku pa sauszemi un ūdeni. Taraškins droši vien tūdaļ būtu aizmirsis par svešajiem vīriem ar smailajām bārdiņām, ja vien tam nebūtu sekojis dīvains atgadījums, kas notika tai pašā rītā Airēšanas skolas tuvumā bērzu birzī, pussagruvušā vasarnīcā ar aiznag­lotiem logiem.