Inženiera Garina hiperboloīds

112

Zelts kā nafta pats plūda no zemes. Šahtas padziļi­nāšanas darbus pārtrauca. «Dzelzs kurmis» tika izjaukts un izcelts laukā. Pagaidu fermu nostiprinājumus no­ņēma. To vietā visā šahtas dziļumā nolaida masīvus tē­rauda cilindrus, kuru biezajās sienās atradās dzesēša­nas cauruļu sistēma.

Vajadzēja tikai regulēt temperatūru, lai iegūtu kar­sta tvaika augšup dzīto dzīvsudraba zeltu jebkurā šahtas punktā. Garins aprēķināja, ka pēc tam, kad tē­rauda cilindri būs nolaisti līdz šahtas dibenam, dzīvsud­raba zelts pacelsies visā šahtas augstumā un to varēs smelt tieši virszemē.

Ziemeļaustrumu virzienā no šahtas tika steidzīgi būvēts dzīvsudraba vads. Pils kreisajā spārnā, kas pie­kļāvās lielā hiperboloida torņa pakājei, mūrēja krāsnis un uzstādīja fajansa tīģeļus, kur tvaicēt zeltu.

Sākumā Garins plānoja diennaktī iegūt līdz desmit tūkstošiem pudu zelta, tas ir, līdz simt miljoniem dolāru diennaktī.

«Arizonai» nosūtīja pavēli atgriezties uz salu. La­mola kundze atbildēja ar apsveikumu un pa radio pa­ziņoja visiem, visiem, visiem, ka pārtrauc pirātiskos uzbrukumus Klusajā okeānā.

īsi pirms Vašingtonas konferences atklāšanas San­francisko ostā ienāca pieci okeāna kuģi. Tie miermīlīgi uzvilka Holandes karogu un pietauvojās krastmalā starp tūkstošiem tādu pašu tirdzniecības kuģu plašā un dū­makainā, vasaras saules piestarotā līcī.

Kapteiņi izkāpa krastā. Viss bija kārtībā. Uz kuģiem baltoja izžautas matrožu apakšbikses. Mazgāja klāju. Zināmu izbrīnu muitas ierēdņiem sagādāja krava, kada atradās kuģos ar Holandes karogu. Viņiem paskaidroja, ka piecus kilogramus smagie dzeltenā metala stieņi nav nekas cits kā zelts, kas atvests pārdošanai.

Ierēdņi pasmējās par šādu amizantu joku:

— Par cik jūs pārdodat zeltu? He!

— Par pašizmaksu, — atbildēja kapteiņu palīgi. (Uz visiem pieciem kuģiem norisa burtiski viena un tā pati saruna.)

— Proti?

— Divarpus dolāri par kilogramu.

— Zemu vērtējat savu zeltu.

— Pārdodam lēti, preces netrūkst, — atbildēja kap­teiņu palīgi, sūkdami pīpes.

Ierēdņi tā arī ierakstīja žurnālos — «Krava — dzel­tena metala stieņi, ar nosaukumu zelts». Pasmējās un aizgāja. Bet smieties nebija par ko.

Pēc divām dienām Sanfrancisko rīta laikrakstos, slu­dinājumu nodajā, uz balti dzeltenām afišām, kas bija iz­līmētas uz reklāmu stabiem, un vienkārši ar krītu uz ietvēm parādījās paziņojums:

«Inženieris Pjotrs Garins, uzskatīdams, ka cīņa par Zelta salas brīvību ir pabeigta, un dziļi nožēlodams upu­rus, kādus nesis pretinieks, goddevīgi piedāvā Savienoto Valstu iedzīvotājiem mierīgu tirdzniecisku sakaru sāku­mam piecus ar tīru zeltu piekrautus kuģus. Piecus kilo­gramus smagi zelta stieņi tiek pārdoti par divarpus dolāriem kilogramā. Visi, kas vien vēlas, var iegādāties stieņus tabakas, drogu un piena veikalos, laikrakstu kios­kos, pie zābaku spodrinātājiem un tā tālāk. Lūdzu pār­liecināties, ka zelts, kas man pieietams neierobežotā daudzumā, ir īsts. Ar cieņu. Garins.»

Protams, neviens cilvēks nenoticēja šīm muļķīga­jām reklāmām. Vairums kontraģentu noslēpa zelta stie­ņus. Tomēr pilsēta runāja par Pjotru Garinu, jūras lau­pītāju un leģendāru nelieti, kas atkal traucēja godīgu cilvēku mieru. Vakara avīzes pieprasīja Pjera Garrī linčošanu. Pēc pulksten pieciem vakarā dīkdieņu pūļi de­vās uz ostu un skrejošos mītiņos pieņēma rezolūciju — nogremdēt Garina kuģus un komandas locekļus pakārt pie laternu stabiem. Policisti tik tikko apvaldija pūli.

Pa to laiku ostas iestādes izdarīja izmeklēšanu. Do­kumenti uz visiem pieciem kuģiem bija kārtibā, pašiem kuģiem nevarēja uzlikt sekvestru [34] , jo ipašnieks bija pazistama holandiešu transporta firma. Tomēr iestādes prasīja aizliegt tirgošanos ar stieņiem, jo tas satracināja iedzīvotājus. Bet neviens ierēdnis nespēja pretoties kārdinājumam, kad bikšu kabatās viņam ieslidināja di­vus zelta stieņus. Pēc cietuma, pēc krāsas, pēc svara tas bija visīstākais zelts, kaut vai izstiepies. Jautājumu par tirdzniecību atstāja atklātu, pagaidām notušēja.

Trīsdesmit divās dienas laikrakstu redakcijās kaut kādi nerunigi jūrnieki iestiepa pa maisam ar mīklaina­jiem stieņiem. Pateica tikai: «Dāvana.» Redaktori sa­šuta. Trisdesmit divās redakcijās izcēlās briesmīga brēka. Izsauca juvelierus. Ieteica vērsties pret Pjera Garrī ne­kaunību ar asiņainiem sodiem. Bet stieņi nezin kur pa­zuda no trīsdesmit divu laikrakstu redakcijām.

Pa nakti pilsētā bija izmētāti zelta stieņi tieši uz ietvēm. Pulksten deviņos frizētavās un tabakas veika­los izkāra paziņojumu: «Seit pārdod tīru zeltu par div­arpus dolāriem kilogramā.»

Iedzīvotāji neizturēja.

Visnelāgākais bija tas, ka neviens nesaprata, kāpēc pārdod zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Bet nenopirkt — nozimēja palikt par muļķi. Pilsētā sākās jezga un nekārtības. Tūkstošgalvains pūlis stāvēja ostā pie kuģiem un kliedza: «Stieņus, stieņus, stieņus! .. » Zeltu pārdeva tieši uz kuģu kāpnēm. Šai dienā apstājās tram­vaji un pazemes dzelzceļš. Kantoros un valsts iestādēs valdīja haoss: ierēdņi nevis kārtoja lietas, bet skraidīja pa tabakas veikaliem, lūgdami pārdot kādu stienīti. No­liktavas un veikali netirgojās, pārdevēji aizmuka, pilsētā saimniekoja zagļi un kramplauži.

Klīda baumas, ka zelta daudzums esot ierobežots un vairāk kuģu ar stieņiem nebūšot.

Trešajā dienā visās Amerikas malās sākās zelta drudzīs. Klusā okeāna dzelzceļa līnijas veda uz rietumiem satrauktus, apmulsušus, šaubu tirditus, uzbudinātus lai­mes meklētājus. Vilcieni tika ieņemti ar joni. Sai cilvē­ces muļķības vilni valdīja vislielākais apjukums.

Kā parasti ar novēlošanos no Vašingtonas pienāca valdības rikojums: «Policijas karaspēkam noslēgt pieeju kuģiem, kas atveduši tā saucamo zeltu, komandierus un komandas arestēt, kuģus aizzīmogot.» Pavēle tika izpildīta.

Satracināti ļaudis, kas bija atbraukuši meklēt laimi no citām valsts malām, pametuši darbu, dienestu, lai pie­pildītu saules sakarsētās Sanfrancisko krastmalas, kur viss ēdamais bija iznicināts tikpat kā pēc siseņu bara uzbrukuma, — šie par mežoņiem pārvērtušies cilvēki pārrāva policistu ķēdes, kāvās kā traki ar revolveriem, nažiem, zobiem, sameta krietnu tiesu policistu līcī, at­brīvoja Garina kuģu komandas un izveidoja bruņotu rindu pēc zelta.

Pienāca vēl trīs kuģi no Zelta salas. Tie sāka izkraut stieņus ar celtņiem tieši krastmalā, gāza tos grēdās. Tās bija neizturamas šausmas. Cilvēki trīcēja, skatīdamies uz rindām pēc dārgumiem, kas mirdzēja tieši uz bruģa.

Sai laikā Garina aģenti bija beiguši uzstādit skaļ­ruņus lielo pilsētu ielās. Sestdienā, kad pilsētu iedzīvo­tāji pēc darba fabrikās un kantoros piepildīja ielas, visā Amerikā atskanēja skaļa, ar mežonīgu akcentu, bet ne­parasti pašpārliecināta balss:

«Amerikāņi! Ar jums runā inženieris Garins, tas, kurš izsludināts ārpus likuma, ar kuru biedē bērnus. Amerikāņi, es esmu izdarījis daudz noziegumu, bet tie visi mani veda uz vienu mērķi — cilvēces laimi. Es pie­savinājos zemes stūrīti, niecīgu saliņu, lai uz tās no­vestu līdz galam grandiozu un nebijušu pasākumu. Es nolēmu ielauzties zemes dzīlēs, sasniegt neskartus zelta krājumus. Astoņu kilometru dziļumā šahta ielauzās biezā verdoša zelta slānī. Amerikāņi, ikviens tirgojas ar to, kas viņam ir. Es piedāvāju savu preci — zeltu. Es pelnu desmit centus uz dolāru, pārdodot zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Tas nav daudz. Bet kāpēc man aiz­liedz pārdot rnanu preci? Kur ir jūsu tirdzniecības brī­vība? Jūsu valdība mīda kājām brīvības un progresa svētos pamatus. Es esmu gatavs atlīdzināt kara izdevu­mus. Es atdošu atpakaļ valstij, kompānijām un privātām personām visu naudu, ko «Arizona» pēc kara laika pa­ražām rekvizēja uz kuģiem un bankās. Es lūdzu tikai vienu — ļaujiet man brīvi tirgoties ar zeltu. Jūsu val­dība man to aizliedz, apķīlā manus kuģus. Es paļaujos uz visu Savienoto Valstu iedzīvotāju aizstāvību.»

Skaļruņus policisti iznīcināja tai pašā naktī. Valdība apelēja pie iedzīvotāju saprāta:

«… Lai arī tā ir patiesība, ko ziņoja bēdīgi slave­nais bandīts, izceļotājs no Padomju Krievijas, inženieris Garins. Bet tāpēc jo ātrāk jāaizber ciet šahta Zelta salā, jāiznīcina pati iespēja iegūt neizsmeļamus zelta krāju­mus. Kas notiks ar darba, laimes, dzīves ekvivalentu, ja zeltu sāks rakt kā mālus? Cilvēce nenovēršami at­griezīsies pie pirmatnējiem laikiem, pie maiņas tirdznie­cības, pie mežonības un haosa. Aizies bojā visa ekono­miskā sistēma, iznīks rūpniecība un tirdzniecība. Inže­nieris Garins ir vislielākais provokators, velna kalps. Viņa uzdevums — devalvēt[35] dolāru. Bet to viņš ne­panāks ..

Valdība notēloja drūmu zelta paritēta iznīcināšanas ainu. Taču saprātīgo nebija daudz. Neprāts bija pār­ņēmis visu valsti. Pēc Sanfrancisko parauga pilsētās apstājās dzīve. Vilcieni un miljoni automobiļu joņoja uz rietumiem. Jo tuvāk nāca Klusais okeāns, jo dārgāki kļuva pārtikas produkti. Tos nebija ar ko pievest. Iz­salkušie laimes meklētāji izlaupīja ēdamlietu veikalus. Mārciņa šķiņķa maksāja simt dolāru. Sanfrancisko cil­vēki mira uz ielām. Aiz bada, slāpēm, neciešamās svel­mes kļuva ārprātīgi.

Mezgla stacijās, uz sliežu ceļiem vāļājās līķi — no­galināti vilcienu šturmēšanas karstumā. Pa šosejām, lauku ceļiem, pāri kalniem, līdzenumiem, cauri mežiem vilkās — atpakaļ uz austrumiem — bariņi laimīgo, stiep­dami uz mugurām maisus ar zelta stieņiem. Atpalikušos nosita vietējie iedzīvotāji un bandīti.

Sākās medības uz zelta nesējiem, viņiem uzbruka pat no aeroplāniem.

Valdība beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Pa­lāta votēja likumu par vispārēju mobilizāciju vecumā no septiņpadsmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, tos, kas izvairījās no mobilizācijas, nodeva lauku kara tiesai. Ņujorkas nabadzigajos kvartālos apšāva vairākus sim tus cilvēku. Stacijās parādījās apbruņoti kareivji. Vienu otru saķēra, novilka no vagonu platformām, šāva gaisā un cilvēkos. Tomēr vilcieni atstāja stacijas pārpildīti. Dzelzceļi, kas piederēja privātām kompānijām, atrada, ka izdevīgāk ir nelikties ne zinis par valdības rīkojumiem.

Sanfrancisko iebrauca vēl pieci Garina tvaikoņi, un atklātā reidā, visa līča priekšā izmeta enkuru skaistule «Arizona» — «jūru bieds». Tās hiperboloidu aizsardzībā kuģi izkrāva zeltu.

Sādā situācijā pienāca Vašingtonas konferences at­klāšanas diena. Pirms mēneša Amerikai piederēja puse no visas pasaules zelta krājumiem. Tagad, ko tur runāt, Amerikas zelta fonds tika vērtēts tieši divsimt piecdesmit reižu zemāk. Grūtības, milzīgos zaudējumus, izlietās asinis — to vēl varēja kaut kā paciest. Bet ja nu pēkšņi trakajam nelietim Garinam ienāks prātā pārdot zeltu par dolāru vai desmit centiem kilogramā? Vecie sena­tori un palātas locekļi staigāja pa kuluāriem ar šausmās nobālušām acīm. Rūpniecības un finansu karaļi plātīja rokas:

«Tā ir pasaules katastrofa, briesmīgāka nekā sadur­sme ar komētu.»

«Kas ir inženieris Garins?» — jautāja. «Ko īsti viņš grib panākt? Izputināt valsti? Muļķīgi. Nesaprotami… Pēc kā viņš tiecas? Grib kļūt diktators? Lūdzu, ja tu esi pasaulē bagātākais cilvēks. Galu galā mums arī pa­šiem šī demokrātiskā iekārta apnikusi vairāk nekā mar­garīns … Valstī valda nekārtības, laupīšanas, jukas, blēņas, — nudien, lai labāk valsti pārvalda diktators, va­donis ar vilka ķetnām.»

Kad kļuva zināms, ka sēdē ieradīsies pats Garins, publikas konferenču zālē sanāca tik daudz, ka cilvēki kāpa uz kolonām, uz palodzēm. Ienāca prezidijs. Apsē­dās. Klusēja. Gaidīja. Beidzot priekšsēdētājs pavēra muti, un visi, kas atradās zālē, pievērsa skatienus aug­stām, baltām, ar zeltu rotātām durvīm. Tās atvērās.

Ienāca neliela auguma vīrietis, neparasti bāls, ar smailu, melnu bārdiņu, ar melnām, tumšu loku ietvertām acīm. Mugurā viņam bija parasta pelēka žakete, sarkana kra­vate — tauriņš, kājās brūnas kurpes ar biezu zoli, krei­sajā rokā jauni cimdi.

Viņš apstājās, dziji ievilka elpu caur nāsīm. Strupi pamāja ar galvu un sparīgi uzkāpa pa tribīnes pakāpie­niem. Iztaisnojās. Bārdiņa izslējās stāvus. Atbīdīja malā karafi ar ūdeni. (Visā zālē varēja dzirdēt, kā noklunkstēja ūdens, — tik kluss bija.) Spalgā balsī ar mežonīgu izrunu, viņš teica:

— Džentlmeņi… Es — Garins … Es atnesu pasau­lei zeltu …

Visu zāli satricināja aplausi. Visi kā viens piecēlās un vienā rīklē iebļāvās:

— Lai dzīvo misters Garins! … Lai dzīvo dikta­tors! …

Aiz logiem miljonu pūlis rēca, dauzīdams taktī pa­zoles:

— Stieņus! … Stieņus! … Stieņus! …