Inženiera Garina hiperboloīds

76

īsi pirms deviņiem pie «Arizonas» piebrauca laiva. Airēja kāds jautrs skrandainis. Pacēlis airus, viņš uz­sauca:

— Halo! … Vai jahta «Arizona»?

— Pieņemsim, ka tā tas ir, — atbildēja matrozis, pēc tautibas dānis, pārliecies pār talšbortu.

— Vai uz jūsu kuģeļa atrodas Rollings?

— Pieņemsim.

Skrandainis pavēra smaidā lieliskus zobus:

— Ķer!

Viņš veikli uzmeta uz klāja vēstuli, matrozis to uz­tvēra, skrandainis noklakšķināja ar mēli.

— Jūrnieciņ, sālītās acis, dod cigāru.

Kamēr dānis gudroja, ar ko varētu laist skrandai­nim no borta, šis bija jau gabalā un, lēkādams laivā un gorīdamies aiz nevaldāma dzīvesprieka šādā karstā rītā, iedziedājās pilnā kaklā.

Matrozis pacēla vēstuli, aiznesa kapteinim. (Tāda bija pavēle.) Jansens atbīdīja aizkariņu, noliecās pār guļošo Zoju. Viņa atvēra acis, vēl pilnas miega.

— Vai viņš ir te?

Jansens pasniedza vēstuli. Zoja izlasīja:

«Esmu briesmīgi ievainots. Esiet žēlsirdīgi. Es cīnī­jos kā lauva par jūsu interesēm, taču noticis neiespēja­mais: Zojas kundze brīvībā. Krītu pie jūsu .. .»

Neizlasījusi līdz galam, Zoja saplēsa vēstuli.

— Tagad mēs varam viņu mierīgi gaidīt. (Viņa pa­vērās Jansenā, pastiepa viņam roku.) Jansen, jums jāsa­prot: vai nu es iešu bojā, vai arī valdīšu pār pasauli. (Jansens saknieba lūpas, Zojai patika šī kustība.) Jūs būsiet manas gribas ierocis. Aizmirstiet tagad, ka esmu sieviete. Es esmu fantaste. Es esmu avantūriste — vai jūs to saprotat? Es gribu, lai viss būtu mans. (Viņa ap­vilka ar rokām apli.) Un cilvēks, vienīgais, kas to var man sagādāt, tūlīt uzkāps uz «Arizonas». Es gaidu viņu un gaida arī Rollings…

Jansens pacēla pirkstu, atskatījās. Zoja aizrāva ciet aizkariņu. Jansens izgāja uz tiltiņa. Tur, iekrampējies margās, stāvēja Rollings. Viņa seja ar šķībi un cieši sakniebtām lūpām bija saviebta dusmās. Viņš lūkojās vēl dūmakainajā līča perspektīvā.

— Lūk, viņš, — ar grūtībām izdabūja pār lūpām Rollings, stiepdams roku, un viņa āķī saliektais pirksts sastinga virs jūras zilgmes, — lūk, tai laivā.

Un Rollings steidzīgi, likdams matrožiem nodrebēt bailēs, līkkājains, līdzīgs krabim, noskrēja pa kāpnēm lejā no kapteiņa tiltiņa un pazuda savā kajītē. No turie­nes pa telefonu atgādināja Jansenam nesen doto pa­vēli — uzņemt uz borta cilvēku, kas tuvojās sešairu laivā.

Nekad agrāk nebija gadījies, ka Rollings būtu norā­vis žaketei pogas. Tagad viņš novīļāja visas trīs pogas. Viņš stāvēja greznā, ar Širazas[25] paklājiem izklātā un dārgām koka šķirnēm apšūtā kajītē un raudzījās uz sie­nas pulksteni.

Norāvis pogas, viņš ņēmās grauzt nagus. Ar neie­domājamu ātrumu viņš atgriezās pirmatnējā mežoņa stāvoklī. Viņš dzirdēja sardzes matroža uzsaucienu un Garina atbildi no laivas. Viņam nosvida rokas no šīs balss.

Smaga laiva atsitās pret bortu. Atskanēja matrožu lamas. Ieņirkstējās kuģa kāpnes, sāka klaudzēt soļi. «Ņem ciet, pieķer … Uzmanīgāk … Gatavs … Kur nest?» Tad viss apklusa.

Garins iekritis slazdā. Beidzot! Rollings saņēma ar aukstiem, mitriem pirkstiem degunu un izvilināja šņā­cošas, krekstošas skaņas. Tie, kas viņu pazina, apgal­voja, ka viņš nekad savā mūžā neesot smējies. Nav tiesa! Rollings mīlēja pasmieties, bet bez lieciniekiem, viens pats, pēc veiksmes un tieši tā, neskanīgi.

Pēc tam izsauca pa telefonu Jansenu:

— Vai uzņēmāt uz borta?

— Jā.

— Aizvediet viņu uz apakšējo kajīti un ieslēdziet. Papūlieties to nostrādāt smalki, bez trokšņa.

— Klausos! — jestri attrauca Jansens. Kaut kā pā­rāk jestri, Rollingam tas nepatika.

— Hallo, Jansen?

— Jā.

— Pēc stundas jahtai jābūt atklātā jūrā.

— Klausos.

Uz jahtas sākās rosība. Iešķindējās laukā vilktā en­kura ķēde. Ierūcās motori. Aiz iluminatora sāka plūst zaļgana ūdens straumes. Sāka griezties krasts. Kajītē

ielauzās valgs vējiņš. Un līksma ātruma izjūta pārņirba visu «Arizonas» slaido korpusu.

Protams, Rollings apjēdza, ka izdara lielu muļķību. Bet nebija vairs agrākā Rollinga. aukstasinīgā spēlmaņa, nesatricināmā bifeļa, neiztrūkstoša svētdienas sprediķu apmeklētāja. Viņš rīkojās tagad tā vai citādi nevis tāpēc, ka bija izdevīgi, bet tāpēc, ka negulētu nakšu mokas, naids pret Garinu, greizsirdība it kā miglā ietina viņa smadzenes. Viņu bija pārņēmusi viena vēlēšanās — iz­nicināt Garinu un atgūt Zoju.

Pat pasakainā veiksme — Anilīna kompānijas rūp­nīcu bojā eja pagāja kā sapnī. Rollings pat nepainteresē­jās, cik simtu miljonu viņam noskaitīja divdesmit de­vītajā visas pasaules biržas.

Šai dienā viņš gaidīja Garinu Parīzē, kā bija noru­nāts. Garins neatbrauca. Rollings to jau bija paredzējis un trīsdesmitajā traucās aeroplānā uz Neapoli.

Tagad Zoja bija novākta no spēles laukuma. Starp viņu un Garinu vairs neviens nestāvēja. Izrēķināšanās bija pārdomāta līdz sīkumiem. Rollings uzsmēķēja ci­gāru. Viņš tiešām mazliet vilcinājās. Viņš izgāja no ka­jītes gaitenī. Atvēra durvis uz apakšējo klāju, tur stā­vēja kastes ar aparātiem. Divi matroži, kas sēdēja uz tām, pietrūkās kājās. Rollings nosūtīja viņus uz kubriku.

Aizcirtis durvis uz apakšējo klāju, viņš nesteigda­mies devās uz pretējām durvīm, uz kabīni. Satvēris dur­vju rokturi, viņš ievēroja, ka cigāra pelni ir aizlūzuši. Rollings tīksmīgi pasmaidīja, domas darbojās skaidri, jau sen viņš nebija izjutis tādu apmierinājumu.

Viņš atrāva durvis. Kabīnē, zem griestu kristālā ku­pola, vērdamies uz ienācēju, sēdēja Zoja, Garins un Šeļga. Tad Rollings atkāpās gaitenī. Viņam trūka elpas, viņa smadzenes, šķiet, tai pašā mirklī kāds apmaisīja ar karoti. Deguns nosvīda. Bet vistrakākais bija tas, ka viņš smaidīja nožēlojami un muļķīgi, gluži kā ierēdnītis, kas pieķerts izkasām skaitļus grāmatvedības dokumentos (tas tiešām ar viņu bija noticis pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem).

— Labdien, Rolling, — teica Garins pieceldamies, — nu arī es, draudziņ, esmu klāt.

Bija noticis visbriesmīgākais — Rollings nokļuvis smieklīgā stāvoklī.

Ko gan varēja darīt? Griezt zobus, plosīties, šaut? Vēl sliktāk, vēl muļķīgāk … Kapteinis Jansens viņu no­devis, skaidrs. Uz komandu nevar paļauties … Jahta atklātā jūrā. Ar lielu piepūli (viņam pat nostrinkšķēja kaut kas iekšā) Rollings nodabūja no sejas nejēdzigo smaidu.

— Ā! — Viņš pacēla roku un savēcināja to sveicie­nam: — Ā, Garins… Kas ir, uznāca vēlēšanās izklaidē­ties? Laipni lūdzu, priecājos … Palīksmosimies …

Zoja strupi pārtrauca:

— Jūs esat draņķīgs aktieris, Rolling. Beidziet uz­jautrināt publiku. Nāciet iekšā un apsēdieties. Te visi savējie — nāvīgie ienaidnieki. Pats esat vainīgs, ka sa­gādājāt sev šādu jautru kompāniju braucienam pa Vi­dusjūru.

Rollings alvas acīm pavērās Zojā:

— Lielos pasākumos, Lamola kundze, nav personīga naida vai draudzības.

Un viņš apsēdās pie galda gluži kā ķeizars tronī — starp Zoju un Garinu. Nolika rokas uz galda. Kādu brīdi valdīja klusums. Rollings ierunājās:

— Labi, esmu zaudējis spēli. Cik man jāmaksā?

Garins atbildēja mirdzošām acīm, starodams smaidā,

kuru katru brīdi gatavs ierēkties labsirdīgos smieklos:

— Tieši pusi, vecais draudziņ, pusi, kā bija norunāts Fonteneblo mežā. Te ir liecinieks. — Viņš norādīja ar bārdiņu uz Šeļgu, kas drūmi bungāja ar pirkstiem pa galdu. — Jūsu grāmatvedībā es neiešu rakņāties. Bet pēc acumēra — miljardu dolāros, protams, gala aprē­ķinā. Jums šī operācija noritēs bez sāpēm. Jūs taču ierausāt Eiropā elles naudu.

— Miljardu būs grūti izmaksāt uzreiz, — iebilda Rollings. — Es apdomāšu. Labi. Šodien pat izbraukšu uz Parīzi. Ceru, ka piektdien, teiksim, Marseļā es varēšu izmaksāt lielu daļu no šīs summas …

— Vai-vai-vai, — novilka Garins, — bet jūs, vecais

zēn, netiksiet brīvībā, iekāms nebūsiet nokārtojis mak­sājumu.

Šeļga uzmeta miljardierim ašu skatienu, neteica ne vārda. Rollings saviebās, it kā dzirdētu kādu muļķīgi un netaktiski izrunājamies:

— Vai tā tas būtu jāsaprot, ka jūs esat nolēmuši aizturēt mani uz šā kuģa?

— Jā.

— Atgādinu, ka es kā Savienoto Valstu pilsonis esmu neaizskarams. Manu brīvību un manas intereses aizstāvēs visa Amerikas kara flote.

— Jo labāk! — Zoja iekliedzās nikni un kaismīgi. — Jo ātrāk, jo labāk! …

Viņa piecēlās, izstiepa rokas, sažņaudza dūres tā, ka kauliņi kļuva balti.

— Lai visa jūsu flote — pret mums, lai visa pasaule saceļas pret mums. Jo labāk!

Viņas īsie svārciņi noplandījās straujā kustībā. Baltā jūrnieku blūze ar zelta pogām, mazā, meitenigi apcirptā Zojas galva un dūrltes, kurās viņa dzirās saņaugt pa­saules likteni, aiz uzbudinājuma satumsušās pelēkās acis, satrauktā seja — tas viss bija gan amizanti, gan baigi.

— Droši vien es nebūšu jūs laga sadzirdējis, cienīta kundze. — Rollings ar visu augumu pagriezās pret Zoju: — Jūs grasāties cīnīties pret Savienoto Valstu kara floti? Vai tā jums labpatika izteikties?

Šeļga mitējās bungāt ar pirkstiem. Pirmo reizi šai mēnesī viņam kļuva jautri. Viņš pat Izstiepa kājas un atgāzās kā teātri.

Zoja raudzījās uz Garinu, viņas skatiens satumsa vēl vairāk.

— Esmu savu pateikusi, Pjotr Petrovič… vārds jums …

Garins sabāza rokas kabatās, nostājās uz papēžiem, šūpodamies un smaidīdams ar sarkanām, šķiet, krāso­tām lūpām. Viņš likās ākstīgs, nenopietns. Vienīgi Zoja noskārta tēraudcieto, spēka pārpilnībā kūsājošo, nozie­dzīgo gribu.

— Pirmkārt, — viņš teica un pacēlās uz pirkstga­liem, — mums nav nekāda īpaša naida tieši pret Savie­notajām Valstīm. Mēs pacentīsimies paplucināt jebkuru floti, kas mēģinās vērsties pret mani ar agresīvu rīcību. Otrkārt, — viņš pārgāja no pirkstgaliem uz papēžiem, — mēs nemaz neuzplijamies ar kautiņu. Ja Amerikas un Eiropas militārie spēki atzīs mūsu svētās tiesības ieņemt jebkuru teritoriju, kāda mums būs vajadzīga, mūsu su­verēnās tiesības un tā tālāk, un tā tālāk, tad mēs liksim tos mierā, vismaz karadarbības ziņā. Pretējā gadījumā ar Amerikas un Eiropas sauszemes karaspēku un kara floti, cietokšņiem, bāzēm, karamateriālu noliktavām, gal­venajiem štābiem un visu citu mēs rīkosimies nesaudzīgi. Anilīna rūpnīcu liktenis, es ceru, jūs pārliecina, ka es nerunāju tukšu.

Garins paplikšķināja Rollingam uz pleca.

— Hallo, veco zēn, bet bija laiks, kad es lūdzu jūs par kompanjonu manā pasākumā … Pietrūka fantāzijas, bet tas viss tāpēc, ka jums nav augstas kultūras. Kāda tur māka — aptīrīt biržas vīrus un sapirkt rūpnīcas. Aizvēsturiskas grabažas … Bet īstu cilvēku — nogulējāt… īstu jūsu muļķīgo miljonu organizatoru.

Rollings kļuva līdzīgs trūdošam līķim. Ar grūtībām izveldams pār lūpām vārdus, viņš nošņācās:

— Jūs esat anarhists …

Te Šeļga, ieķēries ar veselo roku matos, sāka tik ne­valdāmi smieties, ka augšā aiz stikla jumta parādījās kapteiņa Jansena izbiedētā seja. Garins pagriezās uz pa­pēžiem un atkal — Rollingam:

— Nē, veco zēn, jums pauris sācis slikti gremot. Es neesmu anarhists … Es esmu tas pats lielais organiza­tors, kuru jūs vistuvākajā laikā meklēsiet ar uguni… Par to parunāsim kādā pavaļīgākā brīdī. Rakstiet čeku … Un pilnā gaitā — uz Marseļu.