Inženiera Garina hiperboloīds

114

«Arizona» bija nule kā atgriezusies Zelta salas ostā. Jansens ziņoja Lamola kundzei par stāvokli kontinentā. Zoja atradās vēl gultā, starp mežģiņu spilveniem (mazā rīta pieņemšana). Pustumšajā guļamistabā vēdīja asa puķu smarža, kas nāca no dārza. Gar Zojas labo roku nodarbojās manikīre. Otrajā viņa turēja spogulīti un sarunādamās neapmierināti aplūkoja sevi.

— Bet, mans draugs, Garins šķiras no prāta, — Zoja teica Jansenam, — viņš padara zeltu bezvērtīgu … Viņš grib kļūt ubagu diktators.

Jansens paslepus uzmeta skatienus nupat iekārtotās guļamistabas pasakaini greznajai apdarei. Atbildēja, tu­rēdams cepuri uz ceļgaliem:

— Garins sarunā ar mani teica, lai jūs neuztrauktos, Lamola kundze. Viņš ne soli neatkāpjas no iecerētās programas. Izmezdams tirgū zeltu, viņš vinnēja kauju.

Nākamajā nedēlā senāts pasludinās viņu par diktatoru. Tad viņš pacels zelta cenu.

— Kādā veidā? Nesaprotu.

— Ar likumu aizliegs ievest un pārdot zeltu. Pēc mēneša zelta vertiba būs agrākā. Pārdots nav nemaz tik daudz. Lielāka bija brēka.

— Bet šahta?

— Šahta tiks iznīcināta.

Lamola kundze sarauca uzacis. Uzsmēķēja.

— Neko nesaprotu.

— Nepieciešams, lai zelta daudzums būtu ierobe­žots, citādi tas zaudēs cilvēka sviedru smaku. Protams, iekāms iznicināt šahtu, tiks sagādāti krājumi ar tādu aprēķinu, lai Garinam piederētu vairāk nekā piecdesmit procentu no visas pasaules zelta daudzuma. Tādējādi pa­ritēts, ja ari tas pazemināsies, tad tikai par dažiem cen­tiem uz dolāru.

— Lieliski … bet cik viņi asignē manam galmam, manām fantāzijām? Man vajag briesmīgi daudz.

— Garins lūdza jūs sastādīt tāmi. Likumdošanas kārtībā jums piešķirs tik, cik jūs prasīsiet…

— Bet vai es zinu, cik man vajag? … Cik tas viss ir muļķīgi. .. Pirmkārt, strādnieku ciemata, darbnīcu, noliktavu vietā tiks uzcelti teātri, hoteļi, cirki. Tā būs brīnumpilsēta … Tilti kā vecos ķīniešu zīmējumos sa­vienos salu ar sēkļiem un rifiem. Tur es uzcelšu peldē­tavas, spēļu paviljonus, ostas jahtām un gaisa kuģiem. Salas dienvidos pacelsies milzīga ēka, kas būs redzama jūdzēm tālu: «Nams, kur atdusas ģēnijs». Es aplaupīšu visus Eiropas muzejus. Es savākšu visu, ko radījusi cil­vēce. Mans mīļais, man galva plīst pušu no visiem šiem plāniem. Es pat sapņos redzu marmora kāpnes, kas iesniecas mākoņos, svētkus, karnevālus …

Jansens izslējās zeltītā krēsliņā:

— Lamola kundze …

— Pagaidiet, — viņa nepacietīgi pārtrauca, — pēc trim nedēļām šurp atbrauc mans galms. Visus šos sa­lašņas vajag barot, izklaidēt un savest kārtībā. Es gribu ataicināt no Eiropas divus trīs īstus karaļus un duci tīrasiņu prinču. Mēs atvedīsim ar dirižabli Romas pāvestu.

Es gribu tikt iesvaidīta un kronēta pēc visiem likumiem, lai par mani vairs nesacerētu ielas fokstrotus …

— Lamola kundze, — Jansens lūdzoši teica, — es neesmu jūs redzējis veselu mēnesi. Kamēr jūs vēl esat brīva. Izbrauksim jūrā. «Arizona» ir uzspodrināta par jaunu. Man gribētos atkal pastāvēt ar jums uz tiltiņa zem zvaigznēm.

— Nezinu, Jansen, nezinu, — Zoja iebilda, — rei­zēm man liekas, ka laime rodama vienīgi tieksmē pēc laimes … Un vēl — atmiņās … Bet tas paguruma brī­žos … Kādreiz es atgriezīšos pie jums, Jansen… Es zinu, jūs gaidīsiet mani pacietīgi… Atcerieties … Vi­dusjūra, spoži zilga diena, kad es iesvētīju jūs par «Die­višķīgās Zojas» ordeņa komandoru … (Viņa iesmējās un saspieda ar pirkstiem Jansena pakausi.) Bet, ja arī neatgriezīšos, Jansen, vai tad sapņi un ilgas pēc manis — vai tā nav laime? Ak mans draugs, neviens nezina, ka Zelta sala ir tikai sapnis, kas parādījās man kādreiz Vidusjūrā, es aizsnaudos uz klāja un ieraudzīju paceļa­mies no jūras kāpnes un pilis, pilis — citu virs citas, ar terasēm, citu par citu brīnišķīgāku… Un daudz skaistu cilvēku, manu cilvēku, manu, saprotiet. Nē, es nerimšos, kamēr nebūšu uzcēlusi sapnī redzēto pilsētu. Zinu, uzticamais draugs, jūs piedāvājat man sevi, kap­teiņa tiltiņu un jūras tuksnesi manu ārprātīgo murgu vietā. Mīļo mīļo Jansen, ko lai es daru ar sevi?… Man jālidinās šai galvu reibinošajā fantāzijā, kamēr beigs pukstēt sirds …