Inženiera Garina hiperboloīds

89

Garins nosūtīja Vecās un Jaunās Pasaules laikrak­stiem radiogramas par to, ka viņš, Pjers Garri, Klusajā okeānā, starp trīsdesmit grādiem rietumu garuma un divdesmit četriem grādiem dienvidu platuma, ieņēmis piecdesmit piecus kvadrātkilometrus lielu salu ar visām tuvākajām saliņām un sēkļiem, ka šo salu viņš uzskata par savu īpašumu un gatavs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt savas suverēnās tiesības.

Efekts bija smieklīgi niecīgs. Saliņa Klusā okeāna dienvidu platumos bija neapdzīvota un, izņemot glez­naino dabu, ne ar ko citu nevarēja lepoties Izcēlās pat apjukums — kam īsti tā pieder: Amerikai, Holandei vai Spānijai? Taču ar amerikāņiem ilgi nestrīdējās, parūca un piekāpās.

Sala nebija vērta to akmeņogļu, kuras vajadzēja sa­dedzināt, lai līdz tai aizbrauktu, bet princips ir pirmajā vietā, un Sanfrancisko ostu atstāja vieglais kreiseris, lai arestētu šo Pjeru Garri un salā uz mūžīgiem laikiem uz­stādītu dzelzs mastu ar gumizētu Savienoto Valstu zvaigžņoto karogu.

Kreiseris aizbrauca. Par smieklīgo notikumu ar Garinu tika sacerēts fokstrots «Nabaga Garri», kur bija stāstīts par to, kā mazais nabaga Pjers Garri iemīlējis kreolieti, tik ļoti iemīlējis, ka nolēmis padarīt viņu par karalieni. Garri aizvedis savu mīļoto uz mazu saliņu, un tur viņi dejojuši fokstrotu, karalis ar karalieni divatā. Un karaliene teikusi: «Nabaga Garri, es gribu ēst, esmu izsalkusi.» Bet Garri tikai nopūties un turpinājis dejot — ak vai, izņemot gliemežnīcas un puķes, viņam nekā cita nav bijis. Tad ieradies kuģis. Skaistulis kapteinis pa­sniedzis karalienei roku un aizvedis viņu uz lepnām bro­kastīm Karaliene smējusies un ēdusi. Bet nabaga Garri turpinājis dejot viens pats, nekas cits viņam nav atli­cis … Un tā tālāk . .. Vārdu sakot, tas viss bija tikai joku dzīšana.

Pēc desmit dienām no kreisera pienāca radiograma:

«Stāvam tiešā salas tuvumā Krastā neizkāpām, jo saņēmu brīdinājumu, ka sala ir nocietināta. Nosūtīju ul­timātu Pjeram Garri, kas sevi dēvē par salas īpašnieku. Atbildes termiņš rīt, pulksten septiņos. Pēc tam izcelsim desantu.»

Tas jau bija uzjautrinoši — nabaga Garri draud ar dūrīti sešcollu lielgabaliem . .. Taču ne rītā, ne tuvāka­jās dienas nekādas vēstis no kreisera vairs nepienāca.

Uz pēdējo izsaukumu kreiseris neatbildēja. Oho! Kara ministrijā dažs labs sarauca uzacis.

Pēc tam laikrakstā parādījās sensacionāla intervija ar Maku Linneju. Viņš apgalvoja, ka Pjers Garri esot tas pats daudzinātais krievu avantūrists inženieris Ga­rins, ar kura vārdu saistās vesela virkne noziegumu, tai skaitā mīklainā slepkavība Vildaurā, Parīzes tuvumā. Salas sagrābšana Maku Linneju jo vairāk pārsteigusi tāpēc, ka uz jahtas, kas nogādāja Garinu uz salas, at­radies pats Rollings, tresta «Aniline Rolling» vadītājs un rīkotājs. Par viņa līdzekļiem Amerikā un Eiropā iz­darīti milzīgi iepirkumi un nofraktēti kuģi materiālu pār­vešanai uz salu. Kamēr viss noticis likumīgi, Maks Linnejs klusējis, bet tagad viņš atgādina, ka ķīmijas karaļa Rollinga raksturīgākā īpašība ir ārkārtīga cieņa pret li­kumiem. Tāpēc neesot šaubu, ka nekaunīgā salas sagrāb­šana notikusi pret Rollinga gribu un pierāda vienīgi to, ka Rollings salā tiekot turēts gūstā un ka miljardieri izmantojot nedzirdētas šantāžas nolūkā.

Joku dzīšana nu bija galā. Tika midīts kājām lielā­kais svētums. Policijas aģenti savāca ziņas par Garina iepirkumiem augustā. Iznāca galvu reibinoši skaitļi. Tai pašā laikā Kara ministrija veltīgi meklēja kreiseri — tas bija pazudis. Turklāt avīzēs parādījās anilīna rūpnīcu bojā ejas apraksts, kura autors bija katastrofas lieci­nieks — krievu zinātnieks Hlinovs.

Sākās skandāls. Tiešām, valdības degungalā kāds avantūrists izdarījis kolosālus karamateriālu iepirkumus, sagrābis salu, laupījis brīvību lielākajam Amerikas pil­sonim un turklāt vēl bija netikumīgs nelietis, masu slepkava, neķītrs izdzimtenis.

Telegrāfs atnesa vēl vienu pārsteidzošu vēsti: noslē­pumains jaunākā tipa dirižablis lidojis pāri Havaju sa­lām, nolaidies Hilo ostā, uzņēmis benzīnu un ūdeni, re­dzēts virs Kuriļu salām, tuvojoties zemei virs Sahalīnas, Aleksandrovskas ostā uzņēmis benzīnu un ūdeni, pēc tam nozudis ziemeļrietumu virzienā. Uz gaisa kuģa metala borta ievēroti burti «P» un «G».

Tad visiem kļuva skaidrs: Garins ir Maskavas aģents. Te tev nu bija «nabaga Garri». Parlaments bal­soja par visradikālākajiem pasākumiem. Flote astoņu lī­nijkuģu sastāvā izbrauca uz «Neliešu salu», kā tagad to dēvēja amerikāņu avīzes.

Tai dienā visas pasaules radiostacijas uztvēra īsviļņu radiogramu, pagalam izaicinošu un nekaunīgu:

«Hallo! Hallo! Runā raidstacija no Zelta salas, ko ne­zināšanas dēļ sauc par Neliešu salu. Hallo! Pjers Garrī no visas sirds iesaka visu valstu valdībām nebāzt de­gunu viņa iekšējās lietās. Pjers Garrī aizstāvēsies, un jebkuru karakuģi vai floti, kas ienāks Zelta salas ūde­ņos, piemeklēs tas pats liktenis, kādu piedzīvoja ame­rikāņu vieglais kreiseris, kas nogāja dibenā ātrāk nekā piecpadsmit sekundēs. Pjers Garrī no visas sirds iesaka visas zemeslodes iedzīvotājiem neiejaukties politikā un un bezrūpīgi dejot viņam veltīto fokstrotu.»