Inženiera Garina hiperboloīds

75

Rollings uzmodās, sajutis rīta vēsumu. Klājs bija slapjš. Ugunis mastos nobālušas. Līcis un pilsēta atra­dās vēl ēnā, bet dūmi virs Vezuva jau sārtojās.

Rollings pārlaida skatienu sardzes ugunīm, kuģu ap­veidiem. Piegāja pie sardzes matroža, pastāvēja viņam blakus. Nosprauslājās. Uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa. Tūdaļ no kajītes iznāca Jansens, spirgts, nomazgājies, iz­gludinātām drēbēm. Novēlēja labu ritu. Rollings no­spraustajās — mazliet laipnāk nekā sardzes matrozim.

Pēc tam viņš ilgi klusēja, viļāja pirkstos žaketes pogu. Tas bija nelāgs ieradums, no kura Zoļa kādreiz bija pū­lējusies viņu atradinat. Bet tagad viņam bija vienalga. Turklāt nakamaja sezonā Parize droši vien nāks modē pogu vīļāšana. Drēbnieki šim nolūkam izgudros pat īpa­šas pogas.

Rollings strupi noprasīja:

— Vai slīkoņi uzpeld?

— Ja nepiesien smagumu, — mierīgi atbildēja Jansens.

— Es jautāju: ja cilvēks noslīkst jūrā, tad viņš ir noslīcis?

— Liktenīga var būt neuzmanīga kustība, pār klāju pārvēlies vilnis vai arī kāda cita nejaušība — tas viss pieder pie slīkoņu kategorijas. Varas iestādes parasti ne­bāž degunu.

Rollings paraustīja plecu.

— Tas ir viss, ko es gribēju zināt par slīkoņiem. Es aizeju uz savu kajīti. Ja piebrauks laiva, atkartoju. ne­stāstiet, ka esmu uz borta. Pieņemiet atbraucēju un pa­ziņojiet man.

Viņš aizgāja. Jansens atgriezās kajītē, kur aiz ziliem aizkariņiem kapteiņa gultā gulēja Zoja.