Inženiera Garina hiperboloīds

33.

Iemirdzējās alumīnija spārni augstu pār zaļo lid­lauku, un sešvietīga pasažieru lidmašīna nozuda aiz sniegbaltiem mākoņiem. Pavadītāji bariņā pastāvēja, at­gāzuši galvas pret spožo zilgmi, kur laiski riņķoja mai­tu ērglis un gaisu švīkāja bezdelīgas, bet duralumīnija putns jau lidoja velns zina kur.

Seši pasažieri, atlaidusies gurkstošajos pītajos krēs­los, raudzījās uz mēļi zaļo zemi, kas lēnām krita lejup. Pa to kā dzīpari aizvijās ceļi. Rotaļīgi, mazliet nošķie­bušies, likās ēku puduri, baznīcu torņi. Pa labi, tālumā, izpletās zili ūdeņi.

Pārslīdēja mākoņa ēna, aizklādama uz zemes kartes sīkumus. Drīz arī pats mākonis uzradās turpat apakšā.

Piekļāvušies logiem, visi seši pasažieri smaidīja maz­liet samocītiem smaidiem, kā cilvēki, kas prot pār sevi valdīt. Gaisa satiksme vēl bija jaunums. Neraugoties uz komfortablo kabīni, žurnāliem un katalogiem, kas bija izlikti uz nolaižamiem galdiņiem, uz šķietami drošu mājī­gumu, pasažieriem tomēr nācās sev iegalvot, ka gaisa satiksme galu galā daudz mazāk bīstama nekā, piemē­ram, kājām pāriet ielu. Pavisam cita lieta gaisā. Sastap­sies ar mākoni — iznirsi cauri, tikai kabīnes logu rūtis apsvīdīs, norībinās krusa pa duralumīniju vai sakratīs lidaparātu kā ceļa grambā, — iekrampēsies krēsla pītaj'ās parocēs, izvalbījis acis, bet kaimiņš jau šķelmīgi smiesies: tā tik bija grambiņa! … Uzbrāzīs viesulis, tāds, kas vienā acumirklī nogāž buriniekam mastus, sal-auž stūri, noslauka trakojošā jūrā laivas, cilvēkus, bet me­tālā putns, izturīgs un izmanīgs, nosvērsies uz spārna, spēcīgāk iedūcinās motorus un uzspurgs tūkstoš metru virs viesuļvētras centra.

Vārdu sakot, nepagāja ne stur.da, kad pasažieri ka­bīnē jau bija apraduši ar tukšumu zem kājām un šūpo­šanos. Motora rēkoņa traucēja runāt. Viens otrs uzlika austiņas ar mikrofona membrānām, sākās sarunas. Šeļgām pretim sēdēja apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis apvalkātā mētelī un rūtainā žokejcepurē, kas acīm redzot bija iegādāta ārzemju ceļojumam.

Viņam bija pabāla seja ar plānu ādu, gudrs, vīrišķīgi skaists profils, rūsgana bārdiņa, mierīgi un cieši sa­kniebtas lūpas. Sēdēja viņš, uzmetis kūkumu, salicis ro­kas uz ceļgaliem. Šeļga smaidīdams viņam pamāja. Viņš uzlika austiņas. Šeļga pavaicāja:

— Vai jūs nemācījāties Jaroslavļā, reālskolā? (Uzru­nātais pamāja ar galvu.) Jūs no manas puses, es jūs atceros. Jūs esat Hlinovs Aleksejs Semjonovičs? (Galvas mājiens.) Kur jūs tagad strādājat?

— Politehnikuma fizikas laboratorijā, — austiņās, motora trokšņa apslāpēta, vāri atskanēja Hlinova balss.

— Vai komandējumā?

— Uz Berlīni, pie Reihera.

— Vai noslēpums?

— Nē. Šā gada martā mums kļuva zināms, ka Rei­hera laboratorijā saskaldīti dzīvsudraba atomi.

Hlinovs pagriezās ar seju tieši pret Šeļgu, viņa acis ar apvaldītu satraukumu ieurbās sarunu biedrā. Šeļga teica:

— Nesaprotu, — neesmu speciālists.

— Darbs pagaidām noris laboratorijās. Līdz rūpnie­ciskai izmantošanai vēl tālu … Lai gan, — Hlinovs rau­dzījās uz dūmakainajiem, sniega laukam līdzīgajiem mā­koņiem, kas dziļi apakšā sedza zemi, — no fiziķa kabi­neta līdz rūpnīcas darbnīcai ir tikai viens solis. Atoma saskaldīšanas principam jābūt vienkāršam, ār­kārtīgi vienkāršam. Jūs, protams, zināt, kas ir atoms?

— Kaut kas pavisam niecīgs, — Šeļga parādīja ar pirkstiem.

— Atoms salīdzinājumā ar smilšu graudu ir tikpat liels kā smilšu grauds salīdzinājumā ar zemeslodi. Un tomēr mēs izmērām atomu, aprēķinām tā elektronu riņ­ķošanas ātrumu, tā svaru, masu, elektriskā lādiņa lie­lumu. Mēs tuvojamies pašai atoma sirdij, tā kodolam. Tajā slēpjas visa vara pār matēriju. Cilvēces nākotne at­karīga no tā, vai mēs spēsim apgūt atoma kodolu, mate­riālās enerģijas daļiņu, kas nav lielāka par centimetra simtbiljono daļu.

Divtūkstoš metru augstumā virs zemes Šeļga klausī­jās neparastas lietas, brīnišķīgākas par Sehrezadas pa­sakām, bet tās nebija pasakas. Laikā, kad vēstures dia­lektika noveda vienu šķiru pie postoša kara, bet otru — pie sacelšanās; kad liesmoja pilsētas, kad plēnes, pelni un gāzu mākoņi mutuļiem vēlās pār tīrumiem un dār­ziem; kad pati zeme sadrebēja no žņaugto revolūciju naidpilnajiem kliedzieniem un kā vecos laikos cietumu pagrabos tika likti lietā moku soli un bendes knaibles; kad naktīs parku kokos sāka augt baismīgi augļi ar iz­kārtām mēlēm; kad no cilvēka nokrita ar tādu rūpību izrotātās ideālistiskās mantijas, — šai drausmajā un titāniskajā desmitgadē kā vientuļi darvēkšņi dega ap­brīnojamie zinātnieku prāti.