Inženiera Garina hiperboloīds

61

Atlika rietumu sektors, visgrūtākais. Pēc kartes tur aizlocījās kājceļš uz klinšainu plato, kur pacēlās slave­nās «Piekaltā ģindeņa» pilsdrupas, blakus tām, kā jau šādos gadījumos tas piedienas, atradas alus restorāns «Pie piekaltā ģindeņa».

Pilsdrupās tiešām tika radītas pazemes atliekas un aiz dzelzs restēm — milzīgs sarūsējušās ķēdēs iekalts ģindenis sēdus stāvoklī. Ģindeņa attēlus pārdeva visur — uz atklātnēm, uz papirnažiem un alus kausiem. Par div­desmit feniņiem varēja pat nofotografēties līdzās skele­tam un aizsūtit atklātni paziņām vai mīļotajai meitenei. Svētdienās pilsdrupās mudžēt mudžēja zaļumnieki, res­torāns rosīgi tirgojās. Ieradās ārzemnieki.

Taču pēc kara interese par slaveno ģindeni atslāba. Birģeri sanika un bija pārāk kūtri, lai svētku dienās rāptos stāvajā kalnā, viņi labprātāk ar sviestmaizēm un alus pudelēm apmetās ārpus vēsturiskajām atcerēm — upes krastā, zem liepām. Restorāna «Pie piekaltā ģin­deņa» saimnieks, lai ari kā centās, vairs nespēja uzturēt kartībā pilsdrupas. Gadījās, ka augām nedēļām, neviena netraucēts, viduslaiku ģindenis raudzījās ar tukšiem galvaskausa dobuļiem uz zaļo ieleju, kur kādreiz liktenī­gajā dienā pils īpašnieks viņu bija izsitis no sedliem, — raudzījās uz baznicām ar torņu smailēm un gaiļiem, uz kūpošām rūpnīcām, kur pasaules mērogā izgatavoja in­dīgās gāzes, tetrilu un citus velnišķīgus fabrikātus, kas laupīja iedzīvotājiem prieku par vēsturiskām atcerēm, atklātnēm ar ģindeņa attēlu un droši vien arī par pašu dzivi.

Tagad uz šīm vietām dzīrās doties Volfs un Hlinovs. Pilsētas laukumā viņi iegriezās ieturēties kafejnīcā un ilgi pētīja apkārtnes karti, izprašņāja viesmīli.

Izrādījās, ka ievērības cienīgs objekts ielejas rietumu daļā bez pilsdrupām un restorāna vēl ir pēdējos gados izputējušā rakstāmmašīnu fabrikanta villa. Tā atradās rietumu nogāzē un no pilsētas puses nebija redzama. Fabrikants dzīvoja villā viens pats, nekur neizbraukdams.