Interesanti par astronomiju

1. Merkurs

Šī planēta savu vārdu dabūjusi no blēdīgā seno romiešu dieva, tirgotāju un krāpnieku aizbildņa. Acīm redzot, tāpēc arī Merkurs riņķo Saulei tu­vāk par visām citām planētām (vidēji 58 miljonu kilometru attālumā).

Itāliešu astronoma Skiaparelli dēļ līdz pat pēdējam laikam uzskatīja, ka Merkura apgriešanās periods ap savu asi vienāds ar apriņķošanas periodu ap Sauli — 88 diennaktis, tas ir, planēta izmanās apskriet apkārt spīdeklim, visu laiku tam pievēršot vienu pusi — «seju». Tomēr pavisam nesen radioastronomi atklāja, ka Mer­kurs griežas ātrāk un tā periods ir nevis 88, bet tikai 59 diennaktis. Tātad Merkura Saules diennakts ilgst apmēram 180 Zemes diennaktis un ir 2 reizes garāka par Merkura gadu. Ko lai dara, paldies kaut par to, ka vispār pastāv dienas un nakts maiņa, kā tam jābūt uz godājamām planētām. Citādi vienam otram jau ra­dās aizdomas, ka Merkurs ir nevis patstāvīga planēta,

bet izbijis pavadonis, kas kaut kādu iemeslu dēļ aiz­bēdzis no Venēras. Taču šo hipotēzi fakti pagaidām neapstiprina, un tāpēc tā ir viegli ievainojama. Mer­kurs vislabāk novērojams elongācijās, tas ir, tad, kad leņķis starp virzie­niem no Merkura uz Zemi un uz Sauli ir 90° liels. Tad rīta un vakara blāzmu gaismā Merkurs ar neap­bruņotu aci redzams kā spoža dzintarkrāsas zvaig­zne.

Par Merkura reputāciju daudz stāsta tā virsmas melnie plankumi, kā arī paradums pūst putekļus acīs novērotājiem no Ze­mes. Franču astronoms Antoniadi apgalvo, ka viņš daudzas reizes redzējis, kā samazinās detaļu kon­trasts uz planētas diska. Bet to var izraisīt vienīgi putekļu daļiņas tās atmo­sfērā, kuru izcelšanās nav zināma. Merkura atmosfē­ras blīvums nav lielāks par 0,003 Zemes atmosfē­ras blīvuma. Tāpēc tā vir­smas tuvumā spiediens ne­pārsniedz 1 milimetru dzīvsudraba staba. Pie mums uz Zemes tādu blī­vumu var novērot vienīgi tad, ja paceļas 50 kilo­metru augstumā.

Temperatūras mērījumi

liek domāt, ka uz Merkura ir «silts». Tā apgaismotajā daļā termometrs var parādīt līdz 400 grādiem Celsija. Tāpēc personām, kas tur gatavojas pavadīt atvaļinā­jumu, ieteicams paņemt līdzi azbesta laivas un kar­stumizturīgus zābakus. Jūs gaida izkausētas alvas ezeri un svina dubļu purvi. Netraucēs arī bruņu lietussargs, lai aizsargātos pret meteorītiem. Uz Merkura modernā­kais pludmales tērpu piegriezums ir smagās skafan- dras, kas aizsargā no tuvās Saules caurspiedīgā izsta­rojuma.

Noslēgumā var sacīt, ka Merkurs nav interesanta planēta un tuvākajā laikā astronautiem tur nav ko darīt.

2. Venēra

Sī planēta ir Zemes māsa. Bez Zemes tā ir vienīgā planēta, kura gandrīz visās valodās nes sievietes vārdu. Pats spožākais nakts debess spīdeklis. Pastāv uzskats, ka tieši spožuma dēļ tai dots skaistuma dievietes vārds. Un tomēr tai ņav neviena pavadoņa. Starp citu, Zemes vīrieši šai lietā jau ir kaut ko darījuši. Padomju auto­mātiskās izlūkstacijas jau ir ieminušas taciņu uz mū­žīgās sievišķības simbolu. Vēl vairāk, 1967. gada 18. oktobrī padomju starpplanētu stacija «Venēra 4» iegāja planētas atmosfērā, no stacijas atdalījās nolai­šanās aparāts — zinātniskā laboratorija, kura pusotru stundu ilgi kārtīgi pārraidīja apkārtējās pasaules pa­rametrus.

1969. gada 16. un 17. maijā divas automātiskās starp­planētu stacijas, kas bija startējušas no padomju kos­modroma, nolaidās uz Venēras virsmas. Tās bija «Ve­nēra 5» un «Venēra 6» — divas dvīņu māsas, ar kurām pirmo reizi gandrīz vienlaikus dažādos rajonos varēja iztaustīt kaimiņu planētas biezo atmosfēru. Stacijas apmēram 40 kilometrus laidās lejup ar izpletņu sistē­mām, nepārtraukti dodamas informāciju. Pēc tam rai­dītāji apklusa. Kāpēc? Kas bija radioaparatūras darbī­bas pārtrūkšanas cēlonis? Nav zināms. Šķiet, visu va­rētu atdot, lai kaut ar vienu aci ielūkotos šajā «tālajā, tālajā, tālajā pasaulē»! …

Pa mūsu «Venēru» pēdām steidzās arī amerikāņu

«Marineri». Tiesa, pagaidām planēta uz jūtām neatbild. Pielidojuši kaimiņienei ar vislabākajiem nolūkiem, Ze­mes radioraidītāji diez kāpēc apklust. Tā notika ar «Ve­nēras 1» un «Venēras 4» radiostacijām, tāds pats likte­nis bija arī amerikāņu «Mariner 2». Raidījumu pārtrūk- šanas cēlonis nav zināms.

Ne velti Venēru sauc par «Zemes māsu». Abām pla­nētām ir ļoti līdzīgi astronomiskie raksturlielumi. Bez tam Venēra mums ir tuvākā planēta. Un tomēr tā ir «noslēpumu planēta», vismazāk izpētītais Saules sistē­mas ķermenis. Pareizāk sakot, debess ķermenis, kas ar noslēpumainu klusēšanu atbild uz lielāko daļu jautā­jumu.

Venērai ir atmosfēra. Pirmais to atklāja M. Lomono- sovs 1761. gadā. Ar to arī sākās nepatikšanas. Izrādī­jās, ka gāzu apvalks ir tik blīvs, pārpilns ar māko­ņiem, ka caur to ne tikai nav iespējams saskatīt detaļas uz planētas virsmas, bet pat nevar noteikt ap­griešanās periodu. Viedokļi dalījās: daži uzskatīja, ka apgriešanās periods aptuveni vienāds ar Zemes apgrieša­nās periodu, citi domāja, ka pret Sauli planēta vienmēr pavērsta ar vienu un to pašu pusi. Cauri krita kā vieni, tā otri. Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados radiolokā­cija deva sensacionālu jaunumu: Venēra griežas pre­tējā virzienā nekā visas pārējās planētas. Apgriešanās periods izrādījās vienlīdzīgs gandrīz 250 Zemes

diennaktīm. Tātad arī uz Venēras diena ir garāka par gadu. (Ap Sauli Venēra apriņķo 225 diennaktīs.)

Venēras atmosfēras noslēpums sagādājis daudz rūpju astronomiem. Kopš Flamariona laikiem uzskatīja, ka Venēras atmosfēra maz atšķiras no Zemes atmosfē­ras, bet jau pēc 40 gadiem, 1932. gadā, pirmās spektro- grammas parādīja, ka planētas atmosfērā ir ārkārtīgi daudz ogļskābās gāzes. 1954. gadā N. Kozirevs Venē­ras atmosfēras spektros atklāja slāpekļa emisijas jos­las. 1962. gadā Krimas astrofizikas observatorijas līdz­strādnieki V. Prokofjevs un N. Petrova ziņoja, ka at­klāts skābeklis. Amerikānis Strongs, ar gaisa balonu 25 kilometru augstumā pacēlis automātisko aparatūru, atklāja, ka Venēras atmosfērā ir pat ūdens tvaiks…

Aptuveni tajā pašā laikā pazīstamais amerikāņu as­tronoms Kārlis Sagans izvirzīja ideju, kā Venēru pār­kārtot. Viņš ierosināja nosūtīt turp automātiskās raķe­tes ar tvertnēm, kurās ir Zemes zaļās aļģes. Izsmidzi- nātas Venēras blīvajā atmosfērā, aļģes nenokritīs uz planētas virsmas, bet gan paliks suspendētā stāvoklī. Turklāt tās attīstīsies siltumnīcas klimata apstākļos, savairosies, absorbēs lieko ogļskābo gāzi un tajā pašā laikā bagātinās Venēras gaisu ar skābekli. Aizritēs 100—200 gadu, un cilvēks, izkāpdams no tiešās satik­smes raķetes «Zeme—Venēra», varēs ieelpot pilnu krūti un pasūdzēties par smacīgu gaisu lidojuma laikā.

Skaistules Venēras mīklas nebeidzas ar atmosfēru. Jau pirms piecpadsmit gadiem visi bija pārliecināti, ka uz planētas virsmas ir smacīgi karsts klimats un liels mitruma daudzums, pieļāva, ka pat visa Venēras vir­sma ir viens vienīgs okeāns.

1956. gadā astronomi sāka pētīt Venēras radioizsta- rojumu. Radioastronomija deva sensāciju pēc sensāci­jas. Vispirms izrādījās, ka temperatūra ir aptuveni vien­līdzīga 300 grādiem! Tātad nekāda okeāna, nekāda ūdens? Kvēlojošs tuksnesis, kurā absolūti nav ūdens? Viens otrs negribēja piekrist. Diskusiju izbeidza pa­domju «Venēras 4» lidojums. Stacija apstiprināja ame­rikāņu «Marinera 2» ziņojumu, ka Venērai nav magnē­tiskā lauka un tātad nav arī radiācijas joslu. Izrādījās, ka temperatūra pie virsmas patiešām ir tuvu 280 grā­diem.

Vēl interesantākas ziņas sagādāja «dvīņu māsas» — «Venēra 5» un «Venēra 6». Saskaņā ar datiem, kas saņemti no automātiskajām stacijām, var izdarīt pie­ņēmumu, ka mūsu kaimiņienei ir ļoti nelīdzens reljefs. Radiolokācijas augstuma mērītāji parādīja, ka 14 kilo­metrus (!) augsti kalni uz Venēras nepavisam nav retums. Iedomājieties, cik liels šis skaitlis, un atcerie­ties, ka pie mums uz Zemes, izdzirdot vārdu «Džomo- lungma» (Everests), visiem kārtīgiem alpīnistiem «ce­pures tūlīt nokrīt no galvas». Bet tas taču ir tikai 8,848 kilometri. Tāpēc, draugi, asiniet ledus cērtes… Ja jūs neesat «sniega tīģeris», tad Džomolungmas vir­sotnē jums ievajadzēsies skābekļa aparāta un kārtīga kažoka. Tādā augstumā atmosfēras spiediens ir trīs reizes mazāks nekā jūras līmenī (tikai 0,31 atmosfēra), bet salst tā, ka mūžīgie sniegi sprakšķ un kā smiltis sairst zem kājām …

Uz Venēras aina ir mazliet citāda. Kalna virsotnē, kur gribēja nolaisties stacija «Venēra 6», spiediens ir tik liels kā autoklāvā — 60 atmosfēras un arī tempera­tūra ir atbilstoša — aptuveni 400° Celsija. Tātad uz Venēras papikoties neizdosies. Starp citu, tam ir vēl citi cēloņi. Pēc abu staciju datiem, Venēras nokaitētajā atmosfērā pat lielākā augstumā nav piesātinātu ūdens tvaiku. Un skābekļa aparāts jums būs daudz nepiecie­šamāks par kažoku. Venēras «gaisā» ir tikai 0,4 pro­centi skābekļa. Slāpekļa un inerto gāzu tajā ir aplu- veni 2—5 procenti, bet viss pārējais — ogļskābā gāze: 93—97 procenti! Tātad nekāda laba elpošana neiznāk.

Vēl «siltāks» ir kalnu piekājēs. Tur aizlidoja stacija «Venēra 5». Uz planētas virsmas šī vārda tiešajā no­zīmē temperatūra var sasniegt 530° Celsija, bet spie­diens tur ir kā zem preses — 140 atmosfēru! īsāk runājot, ja velnam ievajadzētos piemērotu vietu kvalifi­cētiem grēciniekiem, tad neko labāku viņš neatrastu.

Vispār Dantes elles septiņi loki ar saviem apstāk­ļiem pagaidām ļoti atgādina Saules sistēmas planētas. Bet vai nevajadzētu izvirzīt hipotēzi, ka itāliešu dzej­nieks, ko sagūstījuši atnācēji no citām planētām, kopā ar viņiem veicis starpplanētu ceļojumu, kuru pēc fam aprakstījis savā nemirstīgajā darbā? Kas vainas šai hipotēzei? Vēl jo vairāk tāpēc, ka toreiz cilvēki bija

pārliecināti, ka pastāv tieši septiņas planētas. Lūk, piemērs, kā rodas tipiska spekulācija. Bet cik daudz to nav bijis? Un cik daudz vēl būs… Kaut gan situācija mums liekas neviesmīlīga, cilvēki jau aprēķinājuši un uzzīmējuši kosmonautu nākotnes lidojumu trajektori­jas. Un jādomā, ka pēc Mēness tieši Venēra kļūs par nākamo lidojumu mērķi.

3. Marss

Par Marsu ir uzrakstīts vairāk nekā par visām citām Saules sistēmas planētām kopā. Grūti pasacīt, kāpēc cilvēki to nosaukuši asinskārā kara dieva vārdā. Iespē­jams, drūmi sarkanīgās krāsas dēļ? Ilgus gadus uz­skatīja, ka Marss ir vecs. Uz tā virsmas nav nedz aug­stu kalnu, nedz dziļu ieleju. Gluda seja, bez grumbām, ir planētas liela vecuma pazīme. (Tā ir vēl viena bū­tiska debess ķermeņu atšķirība no cilvēka.)

Marsā noslēpumi sākās ar Skiaparelli sensacionālo atklājumu. Neraugoties uz vecuma nevarību, Marss ik pēc piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem piebrauc tuvāk savai kaimiņienei Zemei. Nē — aizdomām nav pamata. Vienkārša nevainīga tikšanās 55 miljonu kilo­metru-atstatumā. Vienas tādas lielās opozīcijas laikā tad arī itāliešu astronoms uz planētas virsmas pama­nīja veselu tīklu taisnu līniju. Tajos gados uz Zemes vislielākais jaunums bija lielo kanālu — Suecas, Ķīles, Panamas… būvdarbi. Un Skiaparelli atklājums tiek pasludināts par marsiešu «kanāliem», t. i., par saprā­tīgu būtņu darbības tiešu rezultātu.

Rakstniece V. Zuravļova ir sastādījusi ļoti intere­santu uz Zemes noritošo notikumu salīdzinājumu ar sensacionāliem atklājumiem uz Marsa. Viņa raksta: «… vēlāk tika noskaidrots, ka gandrīz simt gados līdz Skiaparelli dažādi novērotāji Marsa kartē atzīmējuši aptuveni 60 «kanālu». Tomēr neviens neizteica pašu vārdu «kanāli» un hipotēzi, ka to izcelšanās būtu māk­slīga. Vajadzēja gaidīt, kamēr uz Zemes sāksies lielo kanālu būvēšanas laikmets. Tikai tad tumšajās, taisna­jās līnijās, kas šķērsoja Marsa kontinentus, zinātnieki saskatīja kanālus!»

Vēlāk, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tika izgudroti spēcīgi prožektori. Plaši izplatās gais­mas signalizācija. Un pēc dažiem gadiem astronomi Marsa terminatora tuvumā pamana spožus, baltus pun­ktus. Visas pasaules laikrakstus aplido ziņojums par marsiešu gaismas signāliem.

XX gadsimta divdesmitie gadi uz Zemes iezīmējās ar radiosakaru attīstību. Radioamatieri ir apguvuši īs­viļņu diapazonu un milzīgos atstatumos uztver nelie­las jaudas raidītāju vājos signālus. Un 1924. gadā — jauna sensācija. Vairākas pasaules radiostacijas uztvē­rušas noslēpumainus radiosignālus no Marsa! Pēc kāda laika izrādījās, ka tā ir uzņēmīgu radioamatieru misti­fikācija, joks.

1945. gadā virs Hirosimas un Nagasaki «spožāk par tūkstoš Saulēm» uzliesmoja amerikāņu atombumbu sprādzieni. Bet 1951. un 1954. gadā japāņu novērotāji atklāj uzliesmojumus uz Marsa un izsaka pieņēmumu, ka tie ir atomsprādzieni. Un, beidzot, mūsu dienu pē­dējā hipotēze.

Marsam ir divi apbrīnojami pavadoņi — Foboss un Dēmoss. Tulkojumā tas nozīmē «bailes» un «šausmas». Kāpēc gan ne, ja ņem vērā, ka Marss ir kara dievs, tad viņa pavadoņiem tādi vārdi labi piederas.

Pavadoņus izdevās atklāt amerikāņu astronomam Hollam tikai 1877. gadā. Pavēlu, vai ne? Tolaik cilvēki jau samērā labi pazina Saules sistēmu. Un tomēr Marsa pavadoņi izraisīja izbrīnu. Foboss kustas pa ap­tuvenu riņķveida orbītu tikai 6000 kilometru atstatumā no Marsa virsmas. Salīdzinādami pavadoņa atstaroto gaismu ar planētas atstaroto gaismu, zinātnieki ar lie­lām grūtībām aprēķināja, ka Marsa pirmā mēness dia­metrs ir tikai… 16 kilometru. Otrs pavadonis — Dē­moss ap savu planētu riņķo 23 500 kilometru atstatumā. Un tā apriņķošanas laiks ir apmēram 6 stundas ilgāks par Marsa diennakti. Tātad no Marsa virsmas tas pie debess redzams gandrīz pilnīgi nekustīgs. Dēmosa dia­metrs ir vēl mazāks — tas aptuveni vienlīdzīgs 8 kilo­metriem.

Tas ir mīklaini: pirmkārt, nevienai planētai nav tik mazu dabisko pavadoņu. Otrkārt, Saules sistēmā nevar ari atrast pavadoņus, kas būtu tik tuvu planētai. Un,

treškārt, Foboss apskrien ap Marsu 7 stundās 37 minū­tēs. Tas ir, Fobosa apriņķošanas periods ir mazāks par pašas planētas apgriešanās periodu. Bet Saules saimē ari tā ir unikāla īpašība.

Tagad pienācis laiks pašam apbrīnojamākajam. Mūsu gadsimta sākumā krievu astronoms Hermanis Strūve noteica Marsa pavadoņu visus raksturlielumus un ap­rēķināja pavadoņu stāvokļus orbītā jebkuram nākama­jam laika brīdim. Aizritēja apmēram puse gadsimta, un amerikāņu astronoms Sarpluss veica tādu pašu no­vērojumu sēriju. Dabiski, viņš savus datus nolēma salī­dzināt ar krievu kolēģa rezultātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Strūves novērojumi vienmēr bija izcēlušies ar ārkār­tīgu precizitāti. Cik ļoti izbrīnījies bija amerikānis, kad viņš atklāja veselus 2,5 grādus lielu atšķirību!

Divarpus grādu! Tie var likties tīrais sīkums. Tomēr astronomiem tā ir katastrofa, nedzirdēts skandāls de­bess mehānikā. Un jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc tā.

Mākslīgie Zemes pavadoņi kustas pa spirāli. Ikvienu pavadoni pakāpeniski bremzē atmosfēra, tas krīt lejup un līdz ar to palielina sava lidojuma ātrumu. Tā tas turpinās tikmēr, kamēr pavadonis nav iegājis atmosfē­ras blīvajos slāņos. Tur tas vai nu sadeg, vai arī, ap­rakstījis dažus lokus, nogāžas uz Zemes.

Tagad atgriezīsimies pie Fobosa. Vai mūsu priekšā nav tāda pati aina? Ja 50 gados pavadonis aprēķināta­jai atrašanās vietai aizsteidzies priekšā par 2,5 grādiem, tad aizritēs tikai 15 miljoni gadu, un Foboss no­kritīs uz Marsa!

Bet kā izskaidrot Fobosa slīdēšanu lejup un paāt- rināšanos? Zinātnieki aplūkojuši daudzas hipotēzes un pieņēmumus. Un citu pēc cita noraidījuši. Matemātika ir kontrolieris, kuram nevar tikt garām, ja teorijā viss nav kārtībā.

1959. gadā, apsvērdams iespējamos cēloņus, padomju astronoms I. Sklovskis nonācis pie atzinuma, ka tādi debess mehānikas likumu pārkāpumi iespējami vienīgi tajā gadījumā, ja Foboss nav ciets viendabīgs ķermenis un tā blīvums aptuveni vienlīdzīgs gāzes mākonīša lielumam.

Bet gāzes mākonītim jau sen, sen vajadzēja izklīst. Taču pavadonis pastāv jau aptuveni 500 miljonus gadu. Ja tā, tad Marsa pavadonim iekšiene ir tukša kā kon­servu kārbai, un diez vai kāds varēs pieņemt, ka akla­jiem dabas spēkiem izdevies radīt dobu salu un palaist to lidojumā Kosmosā. Nē, drīzāk gan tas ir saprātīgu būtņu roku darbs.

Marsa pavadoņiem ir 500 miljoni gadu. Jāpiekrīt, ka tas ir ļoti godājams vecums. It īpaši, ja salīdzina ar cilvēci, kurai kopš dzimšanas ir 150 reižu mazāks gadu skaits. Pašlaik Marsa dabas apstākļi nav labvēlīgi dzī­vības vētrainam uzplaukumam. Visvairāk ticams, ka planētas virsma ir auksts, miris tuksnesis ar retiem ne sevišķi prasīgas floras — sūnu un ķērpju pārstāv­jiem. Bet kādreiz …

Kādreiz Marsu varēja apdzīvot augsti attīstītas, sa­prātīgas un labsirdīgas būtnes. Tās būvēja pilsētas, cī­nījās ar dabu, pakļāva to sev. Iespējams, ka tās, tāpat kā mēs, cilvēki, apguva Kosmosu. Uzbūvēja kosmiskās stacijas — divas lidojošas salas, kuras šodien sauca'm par Fobosu un Dēmosu. Varbūt, cenzdamās aizbraukt no mirstošās planētas, viņas ir uzturējušās arī pie mums, uz Zemes. Nelaime, ka tajā tālajā laikmetā uz mūsu planētas dzīvība bija maz pievilcīga. Un gudrās un varenās tautas pārpalikums aizceļoja projām, var­būt uz visiem laikiem aizbrauca uz citu zvaigznes sis­tēmu. Bet kosmiskās stacijas — divus Marsa pavado­ņus — atstāja kā pieminekļus aizgājušajai civilizācijai

tapat kā piramīdas Āfrikas tuksnesī, kā Saules tautas tempļus atmiņai par tautu, kas izzudusi uz Zemes.

1971. gadā notika Marsa lielā opozīcija. Dažus mē­nešus pirms tās no Zemes startēja automātiskās starp­planētu stacijas. Cilvēki steidza izmantot divu planētu satikšanos. Padomju «Marši» un amerikāņu «Marineri» iegāja riņķveida orbītās un kļuva par sarkanās planē­tas mākslīgajiem pavadoņiem. Tika gūti pirmie panā­kumi: visā pasaulē izplatījās starpplanētu stacijas «Ma- riner 9» pārraidītie Marsa pavadoņa Fobosa attēli. Tas, izrādās, ir stūrains klints bluķis ar pamatīgai melonei līdzīgu konfigurāciju. Tādu galu ņēma skaistās hipotē­zes par cildenajiem marsiešiem. Aelita dzīvo uz Zemes! Saules sistēmā nav nozīmes meklēt saprātīgus iemīt­niekus.

Un tad sekoja vēl viena sensācija… Marsa virsmas fotogrāfija. Kā stāsta, kad šis attēls pirmo reizi parā­dījies laikrakstos, daudzi speciālisti domājuši, ka tas ir joks. Sak, kāds nopublicējis Mēness virsmas gabala fotogrāfiju, to nosaukdams par «Marsa virsmu». Tie paši gredzenveida krāteri, nelīdzenā, «bakurētainā» vir­sma … Padomju stacijas izmērīja virsotņu augstumu, kuras sasniedz trīspadsmit tūkstošus metru. Te nu bija «večuka» Marsa gludā seja … Sakrunkodams «seju», mūsu kaimiņš iesniedzis steidzamu pieprasījumu atzīt viņa jaunību. Bet tas nozīmē, ka kosmogonijā izvirzās

jaunas, ar Marsa izcelšanos saistītas problēmas. Jau­nas hipotēzes, jauni pieņēmumi. Patiešām, garlaicība te nevar uzmākties …

4. Jupiters

Jupiteru izsenis uzskata par aizbildni veiksmīgiem cilvēkiem, kuri sasnieguši slavas un laimes vislielākos augstumus. «Zodiaka pirmajā zīmē Jupiters rada bīska­pus, gubernatorus, cildenus un stingrus tiesnešus, filo­zofus, gudros, tirgotājus un baņķierus …» Tā šī pla­nēta raksturota kādā no Ludviķa XIII laiku astroloģi­jas rokasgrāmatām. Saules sistēmā Jupiters ir vairāku «Jupitera grupas» planētu pārstāvis. Pie šīs grupas pieskaita gigantiskās planētas: Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Savu vārdu Jupiters dabūjis no zi­bens metēja Zeva, olimpiskās dievu kompānijas vadī­tāja.

Ko gan vēl vairāk, šķiet, var gribēt? Un tomēr Jupi­teram nav laba slava.

Pirmām kārtām viņš ir nesolīds. Tik liela planēta, bet griežas neprātīgā ātrumā. Viens apgrieziens 9 stundās 56 minūtēs. Kas tā par diennakti? Savulaik Austrijas karaliskās observatorijas direktors astronoms Litrofs bija ļoti satriekts par dzīves tempu uz Jupitera: «… Se­višķas grūtības tas sagādā gurmaniem, kuriem 5 stundu laikā jāpaspēj apsēsties pie galda 3—4 reizes. Bet cik ļoti neapmierinātas būtu mūsu dāmas par tik īsām naktīm un vēl īsākām ballēm! …»

Pēc tam — pavadoņi. Ļoti pieklājīga svīta — 12 ga­bali. To skaitā Ganimeds, kura apjoms pārsniedz pla­nētu Merkuru, un vēl divi citi, kas lielāki par mūsu Mēnesi. Taču pastāv aizdomas, ka daļa no šiem pava­doņiem ir iegūti nelikumīgi. Kā futbolisti no svešas komandas tie aizmānīti prom no Saules. Beidzot, dau­dzi astronomi tieši Jupiteru apvaino Faetona — mūsu sistēmas desmitās planētas bojā ejā, jo to sarāvis ga­balos Jupitera pievilkšanas spēks. Kas tas par dievu? Grautiņu rīkotājs. Un arī viņa āriene … paskatieties te­leskopā: milzīgs, polos saplacināts, svītrains kā dzeršanā palaidies matrozis, kurš nodzēries līdz cauram kreklam. Nē, viņa izskats nav dievišķīgs, un viņa joki nav saprotami.

Pirms dažiem gadiem divi amerikāņu astronomi, Berks un Franklins no Karnēdžija institūta Vašingtonā, izmēģināja jaunu radioteleskopu. Starp daudzajiem jaunā instrumenta uztvertajiem signāliem viņi atrada vienu, kas bija pilnīgi citāds nekā pārējie. Pirmkārt, šī signāla avotam vajadzēja būt punktveidīgam. Otr­kārt, radioviļņu avots pārvietojās pie debess, un sig­nāls bija tāds, it kā kāds drudžainā steigā spaidītu telegrāfa atslēgu, raidīdams Visumā Morzes signālus ar 20 megahercu frekvenci. Signāli nāca no Jupitera. Vēl vairāk, no viena un tā paša Jupitera virsmas pun­kta. Taču joprojām ir noslēpums, kas tie tādi par sig­nāliem un kā tie izcēlušies! Jāgaida jaunas Kosmoša trases, jaunas automātiskās starpplanētu stacijas. Bet pagaidām gigantisko Jupiteru pētī radioastronomija. Un šī «vecāsmātes astronomijas mazmeitiņa» palīdzē­jusi cilvēkiem mainīt viedokli, ka Jupiters ir auksta un «mierīga» planēta.

Radioastronomija, kā vienmēr, dāsnām saujām iz­sēja noslēpumus. Līdz šim rakstnieki nav izpratuši, kādu cēloņu dēļ Jupitera ekvatoriālajā zonā plosās trakas vētras. Vai, piemēram, kā jums patīk šāds fakts: ēnā, kas no otrā un trešā pavadoņa krīt uz planētu, virsmas temperatūra ir par 30 grādiem augstāka nekā apkārtējā vidē. Kāpēc? Un slavenais «sarkanais plan­kums» — caurums Jupitera matroža kreklā? Cik daudz hipotēžu izteikts par tā* izveidošanos. Bet, ja hipotēžu ir daudz, tas nozīmē, ka jautājums nevienam nav pil­nīgi skaidrs. Pēdējais atklājums — ļoti spēcīga radiā­cijas josla, kura starojuma intensitāte ir simts triljonu reižu lielāka nekā Zemes radiācijas joslā. Tas nozīmē, ka Jupiteram ir arī spēcīgs magnētiskais lauks. Pirmais magnētiskais lauks pēc Zemes, kas atklāts Saules sis­tēmā. Un joprojām «kāpēc?», «kāpēc?». Pazīstama aina: jo vairāk detaļu mēs uzzinām, jo vairāk rodas arī jautājumu. Labi būtu noteikt brīdi, kad jautājumu kvantitāte sāks pārvērsties kvalitātē, un atrast vienu kopēju cēloni visām mīklām un noslēpumiem!

Tiesa, pastāv zināmas aizdomas. Proti, visas pretru-

nas un Jupitera dauzonīgais, nesaticīgais raksturs ir neapmierinātas godkāres rezultāts. Gigantiskajam Jupi­teram ir pietrūcis tikai nedaudz masas, lai savās dzī­lēs varētu iedegt kodoltermisko ugunsgrēku, kļūt par otru sauli.

Jupiters ir neizdevusies Saule, no tā arī izriet visi lielās planētas sarūgtinājumi.

5. Saturns

Tā, bez šaubām, ir mūsu sistēmas visskaistākā pla­nēta. Žēl, ka Saturns patālu no Zemes. Kad 1610. gadā Galilejs to ieraudzīja savā teleskopā, tad tūlīt pastei­dzās savu atklājumu pierakstīt kā šifrētu logogrifu: «Smaisnermielmbpobtalevmibanuvdttamiras.» Ērts pa­ņēmiens. Ja atklājums neapstiprināsies, varēs sacīt, ka pajokots. Bet, ja apstiprināsies, tad prioritāte nodroši­nāta. Tajos laikos atklājumus un izgudrojumus zaga bez sirdsapziņas pārmetumiem! Neviens to neuzskatīja par noziegumu: pieskati pats savu mantu!

Kas tik nemēģināja atšifrēt Galileja logogrifu^ Pat Keplers šim darbam izlietoja ne mazumu laika. Taču autors nesteidzās. Viņš atkal un atkal kaut ko novēroja savā teleskopā un tikai pēc ilgāka laika atklāja pierak­sta noslēpumu: «Visaugstāko planētu novēroju trij- kāršu.»

Visi atviegloti uzelpoja. Taču šodien šī interpretā­cija, šķiet, ir nedaudz paskaidrojama. Kāpēc «visaug­stāko»? Ļoti vienkārši. Izrādās, ka līdz XVII gadsimta beigām caur Saturnu gāja Saules valsts robeža. Astro­nomi bija pārliecināti, ka tā ir debess saimes pēdējā planēta. Bet Saturna attēls trīskāršojās tāpēc, ka Gali­leja teleskops bija sliktas kvalitātes. Itāliešu zinātnieks Saturna gredzena vietā redzēja divus izaugumus pla­nētas sānos.

Gredzens ir ļoti interesants veidojums. Tas sastāv no miljardiem visdažādākās formas un lieluma akmeņu. Pareizāk — nevis gredzens, bet gredzeni, jo tādu Sa- turnam ir vairāki, un tie ievietoti cits citā. Kas tie ir? Celtniecības gruži, kas palikuši pāri no planētas būv­darbiem, vai arī gabali, kas palikuši no nelaimīgā pa­vadoņa, kad tas pārgājis Roša robežu?

Starp citu, par pavadoņiem: Saturnam tādu ir des­mit. Turklāt pēdējais — desmitais — tika atklāts tikai 1966. gada decembrī. Pavadoņi ir kā jau pavadoņi, bet, atgriežoties pie gredzena, jāatzīmē, ka tā biezums, kā domā Maskavas astronoms M. Bobrovs, kas ir lielākais Saturna problēmu speciālists, nepārsniedz pat 20 kilo­metru, kaut gan gredzena platums ir 50 000 kilometru.

Neraugoties uz šķietamo solīdumu — pēc lieluma tā tomēr ir otrā Saules sistēmas planēta —, Saturnam ir ļoti vieglprātīgs raksturs. Par to varēsiet paši pārlie­cināties. Kad jūsu rokās nokļūs šī debess ķermeņa

gabaliņš, iemetiet to pat ne ūdenī, bet petrolejā, -un tas uzpeldēs kā korķis. Saturna blīvums ir 7,5 reizes mazāks par Zemes blīvumu.

Kopš seniem laikiem Saturns ir populārs ar to, ka padara nelaimīgus cilvēkus, kuri dzimuši zem tā zī­mes. Un nav arī par ko brīnīties: laika un likteņa die­vam Saturnam savulaik atņemts tronis un viņš padzīts no Olimpa. Tāda situācijā var sabojāties raksturs.

6. Urāns

Par Urānu sauc vienu no vissenākajiem dieviem — Saturna tēvu.

Planētai šo vārdu deva pēc zināmām svārstībām. Taču vispirms mazliet vēstures.

Urāns ir Saules sistēmas astotais debess ķermenis, un to nebija viegli atzīt. Pirmkārt, cilvēki bija piera­duši par robežsargu uzskatīt Saturnu. Otrkārt, zināma ietekme bija skaitļa «septiņi» tradīcijām. Septiņas die­nas nedēļā, septiņi atvērumi galvā — tātad arī planē­tām kopā ar Sauli jābūt tikai septiņām. Taču 1781. gada 13. martā nepazīstams vācu muzikants un kaislīgs astronomijas amatieris Viljams Heršels, pavērsis paš­darināto teleskopu uz Dvīņu zvaigznāja zvaigžņu

grupu, pamanīja debess ķermeni, kas nemaz nebija lī­dzīgs zvaigznei. Sākumā viņš kautrīgi nodomāja, ka tā ir komēta, pēc tam noturēja to par zvaigzni. Taču pakāpeniski, pārvarēdami domāšanas inerci, ļaudis aiz­vien vairāk pārliecinājās, ka atklāta jauna planēta. Mu­zikanta un astronoma vārds aplidoja Eiropu, radīdams skaudību un neizpratni. «Kas viņš tāds?» taujāja žur­nāli un zinātniskie krājumi. «Astronoms, kura vārds ir Mertels,» ziņoja viņa tautieši vācieši. «Zvaigžņu ama­tieris Gorošels,» apgalvoja franči. Starp citu, nerau­goties uz šīm domstarpībām, slava atrada īsto vaini­nieku. Bet astronoms Lalands pat ierosināja jauno debess ķermeni nosaukt par Heršela planētu. Sis nosau­kums tika lietots diezgan ilgi, līdz to izspieda tradicio­nālais mitoloģiskais Urāns.

Urāns ir «Jupitera grupas» planēta. Arī tas ir pa­viegls gigants, ar biezu amonjaka un metāna atmo­sfēru. Ap Urānu riņķo pieci pavadoņi — mēneši. Pati planēta ir tik tālu no centrālā spīdekļa, ka Saule no tās virsmas izskatās kā kniepadatas galviņa. Uz Urāna ir tumšs un auksts. Vispār, sākot ar Urānu, visas pā­rējās planētas pagaidām ir ārpus Zemes astronomu interešu loka.

7. Neptuns

Neptūns ir vēl tālāk par Urānu. Par to varētu nemaz nerunāt vai arī aprobežoties ar atgādinājumu, ka tas ir vēl viena «Jupitera grupas» planēta, ja vien nebūtu tā atklāšanas vēstures, kas ir ne tikai lielisks zinātniskās prognozes, bet arī… piemērs, kā cīnās par prioritāti.

Tabulu sastādīšana visiem astronomiem ir parasts darbs. Tabulas norāda planētu stāvokli jebkurā laika brīdī, un, izmantojot tabulu datus, nevajag meklēties pie debess, lai atrastu novērošanas objektu, kas jūs ieinteresējis. 1820. gadā Parīzes astronoms Aleksejs Buvārs, aprēķinājis tādas tabulas Jupiteram, Saturnam un Urānam un pēc tam pārbaudījis tās, ļoti izbrīnījās. Tabulu dati lieliski saskanēja ar abu pirmo planētu no­vērojumiem un neatbilda trešās planētas novērojumiem. Kas par lietu?

Taru laiks ritēja uz priekšu, bet aprēķināto un no­vēroto planētas stāvokļu starpība aizvien pieauga. 1830. gadā tā bija 20 leņķa sekundes, pēc 10 gadiem palielinājās līdz 90 sekundēm, bet 1846. gadā jau bija vienlīdzīga 128 sekundēm.

Tas nebija panesams. Teorijas nesaskaņa ar praksi kļuva par astronomijas aktuālāko sensāciju. Ievēroja­mākie astronomi un matemātiķi lauzīja galvas, kā to var atrisināt. Pie rēķināšanas ķērās pats Besels. Taču diemžēl, pēkšņas slimības dēļ nepaveicis savu plānu, drīz vien pārstāja «elpot un skaitļot». Un tad uz ska­tuves uzkāpj «drošsirdīgais likteņa luteklis», kā Gauss bija iesaucis franču matemātiķi Urbēnu Žanu Zozefu Leverjē.

1845. gadā Arago pievērsa jaunā matemātiķa uzma­nību jautājumam par Urāna kustību, un jau tā paša gada 10. novembrī Parīzes Zinātņu akadēmija saņēma jaunā autora pirmo memuāru, kurā viņš parāda, ka neviens no tajā laikā zināmajiem traucējumu cēloņiem nav pietiekams, lai izskaidrotu kaprīzās planētas novir­zīšanos. 1846. g. jūnijā 2. memuārā Leverjē raksta, ka vienīgi ārējs ķermenis var izraisīt planētas novērojamās novirzes. Bet trešajā memuārā … Starp citu, tā Nep- tūna atklāšanas vēsturi raksta franči — viegli un vien­kārši. Tagad ieskatīsimies angļu avotos.

1841. gadā par Urāna kustības neregularitātes

problēmu ieinteresējās Džons Kaučs Adamss, Kembri­džas universitātes Sentdžonsa kolēģijas students, kam vēl nebija augstu zinātnisko grādu. Nolicis eksāmenus, protams, vislabāk par visiem sava izlaiduma studen­tiem, viņš 1845. gada janvārī sāka aprēķinus un tā paša gada 21. oktobrī paziņoja Griničas observatorijas direktoram Džordžam Bidelam Eri nezināmās, Urāna kustību traucējošās planētas orbītas elementu skaitlis­kās vērtības un masas novērtējumu. Taču … viņam nenoticēja. Pirmkārt, tas bija pirmais gadījums, kad atrisihāts «apgrieztais uzdevums», proti, kad planēta atrasta pēc traucējumiem, kurus tā izraisījusi. Bet grū­tības, kas saistītas ar šīs problēmas atrisināšanu, ir diža matemātiska prāta, nevis bijuša studenta cienīgas, kurš izraudzījies tematu pirmajam patstāvīgajam dar­bam. Otrkārt, Griničas observatorijas rutīna pārāk krasi atšķīrās no vispusīgā atbalsta, ko sniedza franču akadēmija, kas nepacietīgi gaidīja, kad Leverjē pabeigs aprēķinus, un šis apstāklis gandrīz vai ir galvenais. Runājot īsāk, Adamsa darbu atbīdīja sānis.

Tādējādi, kā apgalvo angļi, Neptūna atklāšana tikai nejauši nav angļu zinātnieku nopelns. Atturīgajiem Al- biona iemītniekiem vajadzēja būt ļoti sarūgtinātiem, lai sniegtu tādu paziņojumu.

Taču atgriezīsimies atkal uz kontinenta. Francija.

1846. gada 31. augustā savā trešajā memuārā Leverjē dod nezināmas planētas orbītas aprēķinu un paziņo, ka tai jāizskatās kā astotā lieluma zvaigznītei ar re­dzamu planētas disku. Pēc trim nedēļām, 1846. gada 23. septembrī, Berlīnes observatorijas astronoms profe­sors Gaile saņem Leverjē vēstuli, kurā ir lūgums ar teleskopu norādītajā vietā pameklēt planētu. Tajā pašā naktī Gaile pavērš refraktoru uz norādīto adresi un mazāk par 1 grādu sānis no šī punkta saskata «kaut ko», kas nav norādīts nevienā no zvaigžņotās debess kartēm. «Kaut ko», kam ir labi saskatāms planētas disks.

Var iedomāties, cik vīlušies bija angļi! Atklājuma prioritāte, ja tā var sacīt, bija izgaisusi no deguna priekšas. Saskaņā ar angļu avotiem 1846. gada jūlija Eri, ko bija padarījuši nemierīgu francūža panākumi, nosūtīja vēstuli Kembridžas observatorijas direktoram Callisam, dodams padomu tomēr pameklēt Adamsa prognozēto planētu. Darbā aizņemtais Calliss meklēju­miem veltīja četrus vakarus, bet novērojumu rezultātu apstrādāšanu atlika līdz tam laikam, kamēr būs sastā­dīts viņa 3150 zvaigžņu atlants. Uzzinājis, ka minēta planēta atklāta Berlīnē, izmantojot Leverjē datus, viņš mainīja savus plānus. Tad viņš pārbaudīja savus novē­rojumus un konstatēja, ka trīs reizes ir atzīmējis ne­pazīstamo planētu, un tikai tāpēc, ka rezultāti netika salīdzināti, Leverjē aprēķinātās planētas Neptūna atklā­jēja gods pieder Galiem. Angļiem nācās sevi mierināt ar jaunās planētas pirmā pavadoņa atklāšanu. Taču arī šoreiz oficiālajai angļu zinātnei nebija nekāda sa­kara ar šo notikumu. Pavadoni atklāja Viljams La- sels — pēc profesijas aldaris, bet astronoms vienīgi pēc aicinājuma, amatieris.

Tāda ir visa šīs no nevaļīga cilvēka viedokļa ne vi­sai interesantās priekšpēdējās, jūras dieva Neptūna vārdā nosauktās planētas vēsture.

8. Plutons

«Pēdējā pašlaik zināmā Saules sistēmas planēta.» Vai ievērojāt, cik uzmanīgi skan teikums? Tas tāpēc, ka aiz Plutona orbītas, iespējams, ir vēl citu planētu ceļi. Un mūsu Zemei vēl ir «vienaudži», kas līdz šim nav zināmi.

Plutonu atklāja amerikāņu astronoms Tombo. Turklāt atklājums izdarīts, nesen, aptuveni pirms pusotra Plu- tona mēneša jeb 1930. gada 18. februārī pēc Zemes kalendāra. Kas vēlas, var šīs planētas apriņķošanas laiku ap Sauli precizēt jebkurā tabulā. Plutons nav se­višķi līdzīgs planētām gigantiem. Tas ir vai nu ne­daudz mazāks, vai arī nedaudz lielāks par Zemi. Un vispār pēdējā laikā radušās aizdomas, ka Plutons, tāpat kā Saules pirmdzimtais Merkurs, nav patstāvīga planēta. Drīzāk gan tas ir pavadonis, kuru pazaudējis Neptūns. Sī hipotēze ir vēl jo vilinošāka tāpēc, ka Plu- tonam ir ļoti dīvaina orbīta. Brīžiem Plutons Saulei pieiet tuvāk par Neptūnu.

No tā virsmas Saule izskatās ne lielāka par spožu zvaigzni. Arī pati planēta ir slavena galvenokārt ar to, ka mēs par to zinām tik maz, ka nerodas pat kārtīgi jautājumi. Cilvēku vairāk interesē transplutona pla­nēta. Pastāv pat pieņēmums, ka tā ir daudz lielāka par Plutonu un no Saules to šķir 77 astronomiskas vienī­bas, tās gads ilgst apmēram 675 Zemes gadus. Bet vai tā ari īstenībā pastāv?

Bet, kamēr šis jautājums tiks atrisināts, mums, lai nokļūtu līdz tuvākajai zvaigznei, jāveic ceļš, kas 7000 reižu pārsniedz atstatumu no Saules līdz Plutonam.