Interesanti par astronomiju

1. Bezgalība? — Nevar būt!

Visums?

— Bezgalīgs!

— Zvaigžņu skaits Visumā?

— Nav saskaitāmas!

Triviālas atbildes. Mēs pie tām esam tik ļoti pieraduši, ka esam pat pārliecināti par to, ka Visumu pilnīgi sa­protam un pat uzskatāmi stādāmies priekšā. Daži šajā nolūkā saloka papīra strēmelīti Mēbiusa virsmā, citi izmanto biljarda bumbas gludo virsmu.

«Visums ir bezgalīgs telpā un laikā,» dziļdomīgi sa­cīja grieķu domātājs, tīstīdamies hitonā.

Aizritējuši vairāk nekā divi gadu tūkstoši, bet diez vai mums ir pamats lepoties, ka par pasaules bezga­lību zinām vairāk. Atbildēdams uz jautājumu par bez­galību, modernais filozofs1 atbild tikpat konkrēti, tik­pat labi pārzinādams jautājumu. Starpība ir vienīgi tā, ka viņš nevis tīstās hitonā, bet groza pogu žaketei, kas padusēs noteikti spiež.

Laiku laikos jautājums par bezgalību bijis nolemts tīri abstraktai apsvēršanai. Tā bija pie helēņiem, tā bija arī Ņūtona laikā. Vispār starpība nav liela. Tā pati bezgalība laikā un telpā. Sers Izaks pārāk cienīja senos autorus. Viņš uzskatīja, ka bezgalīgajā Visumā zvaigznes vidēji sadalītas vienmērīgi. Un to arī ir bez­galīgi daudz.

Bet tagad pārspriedīsim, cik pareiza ir Ņūtona pozī­cija. Katra zvaigzne apkārtējā telpā izverd gaismas un siltuma straumes. Turklāt divas zvaigznes dod vai­rāk nekā viena. Un trīs zvaigznes — vairāk nekā di­vas. Bet ja ir bezgalīgi daudz zvaigžņu? Vai jums ne­šķiet, ka šīm zvaigznēm, sadalītām telpā, bezgala ilgā laikā jānokaitē debesis tikpat spožas, cik spožas ir pa­šas zvaigznes?

Tas ir neizbēgami, taču tā nav. Tiklīdz noriet Saule, virs mums parādās tumšas debesis ar aukstiem miglā­jiem, tālām zvaigžņu uguntiņām, kuras nesilda. Para­dokss?

Neuztraucieties, jau 1744. gadā Šveices zinātnieks — astronoms un fiziķis Zans Sezo tā arī to nosauca — par «fotometrisko paradoksu». Mācieties cienīt, viņš, gandrīz dievam līdzīgā Ņūtona laikabiedrs, iedrošinā­jās šaubīties par sera Izaka koncepcijām. Bet vai tā kāda bēda? Kad tikai beigas labas!

1877. gadā vācu fiziķis Neimans, bet 1899. gadā viņa tautietis astronoms Zēligers atklāja vēl vienu

paradoksu — gravitācijas paradoksu. Ja ir vienis prātis ar Ņūtonu, uzmanīgi sacīja pārliecīgi akurātie vācieši, un atzīst, ka Visums ir bezgalīgs, tad taču katrā Visuma punktā jāpastāv arī bezgalīgam smaguma spēkam, ko rada visas bezgalīgi daudzās zvaigznes… Iespējams, ļoti lielos attālumos Ņūtona likums nav spēkā visā pil­nībā, un smaguma spēks samazinās mazliet straujāk nekā apgriezti proporcionāli attāluma kvadrātam?…

Kāds īsti ir Visums?

2. Johans Lamberts, Fridrihs II un Visums

Viņš bija drēbnieka dēls. Un, kā nācās, «Prūsijas mo­narha impērijā, kur valda stingra kārtība», bija spiests iegūt izglītību pašmācības ceļā. Tāda bija kārtība! Kār­tība pāri visam! Tā ikviena vācieša miesā un asinīs iesūkusies tāpat kā mīlestība uz visžēlīgo monarhu. Un tomēr Johans, drēbnieka dēls, nemantoja tēva adatu, varbūt tāpēc, ka viņam bija franciska izcelšanās. Kār­tības pārkāpumi vienmēr dod negaidītus rezultātus. Jo­hans kļuva par zinātnieku. No dzimšanas būdams ma­temātiķis, jaunais Lamberts vispirms fabrikā sāk strā­dāt par grāmatvedi. Pēc tam kļūst par profesora kunga personisko sekretāru Bāzelē un, beidzot, par mājskolo­tāju ģimenē, kas atradās uz hierarhisko kāpņu augstāka pakāpiena. Tomēr kārtība. Augstākā kārtība! Tā ir pa­matā Fridriha II valstij, Fridriha II prūšu armijai, pēc šīs kārtības jādzīvo arī Fridriha II uzticamajam pa­valstniekam.

Johans Henrihs Lamberts mīlēja imperatoru. Frid­rihs II atbalstīja vienkāršo skolotāju Johanu Lambertu.

Ritēja 1761. gads. Zinātnieku pasaule vēl nebija iepa­zinusies ar Heršelu, bet Saules sistēma beidzās pie Saturna orbītas. Un tomēr Johans Lamberts sāka do­māt, kā uzbūvēts Visums. Kādu to radījis dievs? Pro­tams, atbilstoši augstākajai kārtībai. Bet vai tad var izdomāt labāku kārtību, nekā pastāv visu cienītā mo­narha valstī? Un Lamberts izveido savu hierarhijas hipotēzi.

Planētas ar pavadoņiem ir viszemākais — nulles pa­kāpiens. Pēc tam nāk zvaigznes. Sekojot Saules pie-

mēram, ap visām zvaigznēm jāriņķo planētām, veidojot pirmās pakāpes sistēmu.

Visām zvaigznēm jāapvienojas otrās pakāpes sistēmā. (Tagad mēs tādas sistēmas saucam par galaktikām.)

Tālāk kārtas kļūst aizvien augstākas un augstākas līdz bezgalībai, veidojot «sistēmu hierarhiju».

Vai tas liekas naivi? Bet vēl pavisam nesen pastā­vēja atoma planetārais modelis, kas atgādināja Lam- berta sistēmu. Un kosmogonijā Lamberta priekšstatiem bija izcila loma.

Pēc nepilna pusgadsimta Viljams Heršels pierādīja, ka pastāv vienota zvaigžņu sistēma — Galaktika. Bet vēl pēc pusotra gadsimta astronoms Edvīns Pauels Habls ziņoja, ka mazais Andromedas miglāja planku­miņš īstenībā ir tikpat milzīga otrās kārtas sistēma kā mūsu Piena Cejš. Tagad tādu galaktiku pie debesīm sameklēts milzum daudz. Senajai zinātnei radies jauns nozarojums — Ārpusgalaktiskā astronomija. Habls ga­laktikas iedalīja eliptiskajās, spirālveida un neregulā­rajās galaktikās.

Taču pienāca laiks, kad kļuva sajūtama vajadzība pēc otrās kārtas sistēmu stingrākas kvalifikācijas. Un jau pienācis laiks izveidot trešās kārtas sistēmu — Metagalaktiku.

Grūti pateikt, kad šis darbs tiks padarīts. Sakarā ar radioastronomijas attīstību mēs ik gadus aizvien dzi­ļāk iespiežamies Visumā. Tagad radioteleskopi spēj fik­sēt tik mazu radioviļņu devu, kura, ja to pārrēķina optiskajos viļņos, dod 30. zvaigžņu lieluma zvaigzni.

Tajā pašā laikā pat vislielākie pasaules reflektori spēj «saskatīt» tikai divdesmit trešā zvaigžņu lieluma zvaigznes, tas ir, 250 reizes spožākas par savu radio- kolēģu vismazākajiem objektiem. (Sie aprēķini, pro­tams, neattiecas uz mūsu BTA.)

Astronomi neatlaidīgi cenšas atklāt pazīmes, kas vi­sas galaktikas apvienotu kādā trešās kārtas sistēmā.

Padomju Savienībā Metagalaktikas problēmas nodar­bina profesoru Kirilu Ogo'rodņikovu. Viņa darba rezul­tāti ir ārkārtīgi interesanti. Sarežģīti aprēķini parādī­juši, ka Metagalaktika ne tikai pastāv, bet tai ir arī savs centrs, ap kuru riņķo zvaigžņu arhipelāgi.

No Ogorodņikova vienādojumiem izriet, ka pastāv kāds gigantiskās sistēmas centrs. Un viens no atrisi­nājumiem parāda, ka mūsu Galaktika simts miljardos gadu apriņķo ap šo Metagalaktikas kodolu, kas atro­das no mums aptuveni pusotra miljarda gaismas gadu. Tas ir daudz ilgāks laika posms, nekā pastāv Galak­tika. Tātad mūsu pasaule vēl tikai sāk savu ceļu.

«Trešās kārtas sistēmas» pētījumi tikai sākas. Astro­noms Vokulērs, kas nodarbojas ar to pašu problēmu, ieguvis rezultātus, kuri atšķiras no K. Ogorodņikova secinājumiem. Diskusija tomēr nesākās, jo tūlīt pēc tam parādījās vēl citi aprēķini, kuri nebija līdzīgi ne­vienam no iepriekšējiem. Taču arī kļūda ir rezultāts. Svarīgi, ka problēma ieguvusi «pilsoņu tiesības». Ar to sākuši nodarboties zinātnieki. Un Metagalaktikas kontū­ras tomēr ir nojaušamas. Lai arī ne tik strauji, kā mums gribētos, taču pagaidām «trešās kārtas sistēmu» līmenī Johana Lamberta paredzējumi, šķiet, piepildās.

3. Pasaule modelētāju darbnīcās

Mūsu gadsimta sākums astronomijā ir spilgts un dramatisks periods. Tas sākās ar kolosālu, graujošu spēku apveltītas bumbu sērijas sprādzienu teorētiskā žurnāla «Fizikas Annāles» lappusēs. Bumbas bija Ein- šteina raksti, kas veltīti jaunai fizikālai teorijai.

Speciālā un vispārējā relativitātes teorija lika cilvē­kiem saskatīt pasauli jaunā gaismā. Einšteins izlaida no pudeles džinu. Viņa darbi ierosināja veselu lavīnu citu zinātnisku darbu, pār kuriem Einšteins ātri vien pazaudēja kontroli.

1916. gadā publicējis rakstu, kas li-ka pamatus vis­pārējai relativitātes teorijai, Einšteins meklē, kā ekspe­rimentāli pārbaudīt savus secinājumus. Viens no viņa teorijas secinājumiem bija apgalvojums, ka planētu orbītas nav noslēgtas, apgalvojums, kas tieši apdrau­dēja Keplera likumus. Tomēr Merkura astronomiskie novērojumi drīz apstiprināja, ka Einšteina teorija ir pareiza. Tā kā planētas orbītas lielā ass lēni mainās, elipse patiešām nav noslēgta.

Tālāk ceļš veda uz Visumu. Vai vispārējā relativi­tātes teorija nav atslēga pasaules uzbūves atminē­šanai?

Aplūkodams Ņūtona pirmo likumu: «Jebkurš ķerme­nis, uz kuru nedarbojas nekādi spēki, kustas taisnā vir­zienā un vienmērīgi,» — Einšteins sāka domāt: «Kāpēc ikviens ķermenis un kāpēc taisnā virzienā? Un, ja nu mēs dzīvotu pasaulē, kas pakļaujas neeiklīda ģeometri­jas likumiem, kāds tad izskatītos Ņūtona likums? …»

Jebkurā telpā taišņu lomā ir ģeodēziskās līnijas. Vai tas nenozīmē, ka ap smagiem ķermeņiem izliecas pati telpa, bet mēs, redzēdami, kā citi ķermeņi tādā neeik­līda telpā pārvietojas pa ģeodēziskajām līnijām, uz­tveram to kā trajektorijas izliekšanos gravitācijas spēku iedarbībā? Einšteins ieguva «pasaules vienādojumu», kas sasaistīja matēriju, telpu un laiku.

Tā fiziķa nojausma, varbūt pat pret viņa gribu, sa­saistījās ar materiālistiskās filozofijas kardinālo seci­nājumu, kuru V. I. Ļeņins izteica 1909. gadā. Tieši tad nāca klajā Vladimira Iļjiča darbs «Materiālisms un empiriokriticisms», kas izmainīja mūsu uzskatus par matērijas saiti ar laiku un telpu. Pasaule kļuva vie­nota.

Tomēr ari tagad nav iespējams vispārīgā veidā atri­sināt Einšteina sistēmu, kas sastāv no desmit parciā­lajiem diferenciālvienādojumiem. Lai tomēr iegūtu kaut kādu atsevišķu atbildi, pats Einšteins izdarīja vienkār- šojumus. Par galveno viņš izraudzījās aksiomu, ka Visuma struktūra laikā ne­mainās. Pasaule bija un būs mūžīgi mūžos tāda, kāda tā ir. Tātad arī pasaules vienā­dojuma atrisinājumiem neva­jag būt atkarīgiem no laika.

Bet vēlamo rezultātu iegūt neizdevās. Vielas vidējais blīvums Visumā tiepīgi sa­mazinājās, pārvērzdamies par nulli. Visums kļuva «šķid­rāks» … Tad Einšteins gra­vitācijas lauka vienādojumā ierakstīja patvaļīgu kosmolo- ģisku konstanti, kas neļāva izklīst vielai Visuma modelī. Un viss it kā nostājās savā vietā. Taču pats autors nebi­ja apmierināts.

Vispār tas bija pārsteigu­mu pilns laiks. Cilvēki pēk­šņi sadūrās ar nenozīmīgiem, neizskaidrojamiem faktiem, kuri pēc kāda laika draudēja sagraut, bet dažkārt arī sa­grāva visus pierastos priekš­status.

1912. gadā amerikāņu as­tronoms Vesto Melvins Slai- fers izpētīja spektrus vairā­kiem miglājiem, kas, pēc as­tronomu domām, atradās mūsu Galaktikā. Negaidīti viņš atklāja, ka miglāju sa­stāvā ietilpstošo ķīmisko ele­mentu spektrāllīnijas ir stipri nobīdītas uz spektra sarkano galu. Iznāca, ka šiem miglā­jiem lielā ātrumā jālido pro­jām no mums. Bet kurp? Un kāpēc? Teorētiķi diskutēja desmit gadus, nebūdami vienis prātis ne ar vienu no ieteiktajiem atrisinājumiem.

1922. gadā vācu «Fizikas žurnālā» parādījās sīks rakstiņš, kas ne tikai izārdīja teorētiķu celtās pasaules ēkas pamatus, bet ari apšaubīja relativitātes teorijas radītāja kardinālo secinājumu. Raksta autora uz­vārds — Aleksandrs Frīdmans — nebija pazīstams. Bet tas, ka no Krievijas, kur tikko kā bija notikusi re­volūcija, Petrogradas matemātiķa balss sasniedza Eiropu, izraisīja ziņkārību.

Taču galvenais bija lasāms rakstā. Sis Frīdmans to­mēr bija atrisinājis Einšteina pasaules vienādojumu bez ierobežojuma, ka Visums nemainās, iztiekot bez «kosmoloģiskā locekļa», kas visus mulsināja.

Turklāt divi Frīdmana atrisinājumi atbilda pilnīgi jauniem Visuma matemātiskajiem modeļiem.

No pirmā risinājuma izrietēja, ka kādreiz, laika mo­mentā, kuru varam pieņemt par nulli, par sākuma brīdi, visi atstatumi Visumā ir bijuši bezgala mazi. Ir pastā­vējis kaut kas, kas bijis saspiests vienā bezgala blīva pikā. Un brīdī, ar kuru mūsu Visumā sāka skaitīt laiku, noticis sprādziens. Arhisprādziens! Dzimusi matērija, telpa, laiks. Dzimis Visums. Sprādziens Visuma daļas izsvaidījis uz visām pusēm, piešķīris tām ātrumu un notiesājis uz mūžīgu «izklīšanu». Tāds, aptuveni runā­jot, ir Frīdmana «atklātā Visuma» dinamiskais mo­delis.

Arī no otrā atrisinājuma, kurā izmantoti nulles ro- bežnosacījumi, tāpat izriet, ka pastāvējis Protovisuma superblīvais kodols. Un tāpat noticis radīšanas sprā­dziens. Starpība ir tā, ka «slēgtais Visums» nevar mū­žīgi izplesties. Kaut kur priekšā atrodas laiktelpas ro­beža, pēc kuras sasniegšanas visiem procesiem jāsāk ritēt pretējā virzienā. Visums sāks atkal saspiesties.

Pārsteidzoša ideja!

Pasaule sastinga, Paša Galvenā viedokli gaidīdama, lai jauno publikas dievekli vai nu saslavētu līdz debe­sīm, vai atstātu aizmirstībā. Un vārds tika pateikts. Einšteins ļoti ātri publicēja rakstu ar iebildumiem pret krievu, tagad jau padomju matemātiķa atrisinājumiem. Frīdmans bija sarūgtināts. Ne jau tāpēc, ka kosmolo­ģijas jautājumi viņam likās vitāli svarīgi. Vienmēr nodarbināts ar visdažādākām lietām, strauja rakstura cilvēks — viņš tajā pašā laikā bija ļoti pedantisks ma­temātiķis un, bez šaubām, matemātikā spēcīgāks par Einšteinu.

Ieinteresējies par Einšteina vienādojumu sistēmu un atrisinājis to tikai tāpēc vien, ka tā līdzīga dinamiskās meteoroloģijas vienādojumiem, ar kuriem viņš nodar­bojies visu mūžu, Frīdmans nepieļāva domu, ka viņš būtu kļūdījies. Viņš vēlreiz pārbaudīja savu atrisinā­jumu un, kļūdu neatradis, aizrakstīja Einšteinam.

Einšteins diez vai bija sajūsmināts, pēc Frīdmana norādījuma sadūries ar veselu klasi jaunu atrisinājumu, kurus viņš pats bija palaidis garām. Bet Einšteins bija īsts zinātnieks. Un pēc kāda laika tā paša žurnāla «Fi­zikas Annāles» redakcija saņēma vēl vienu viņa «Pie­zīmi par A. Frīdmana darbu «Par telpas lielumu»». Einšteins rūpīgi iztirzāja padomju matemātiķa darbu un atzina: «… Frīdmana kunga rezultātus es uzskatu par pareiziem un izsmeļošiem.»

Bet vēl pēc diviem gadiem Habls apstulbināja pa­sauli ar jaunu ziņojumu: sīksīkie miglāju plankumi, kas, pēc Slaifera novērojumiem, izklīst uz dažādām pu­sēm, īstenībā nav nekas cits kā mūsu Galaktikas tipa zvaigžņu arhipelāgi. Un tie patiešām lido projām no mums, pakļaudamies pirmajā acumirklī dīvainam liku­mam: jo tālāk atrodas tāda galaktika, jo ātrāk tā bēg projām. Cik apbrīnojami savlaicīgs krievu zinātnieka uzskatu apstiprinājums!

Stāsta, ka pats Frīdmans ne sevišķi ticējis savu seci­nājumu fizikālajai interpretācijai un izturējies pret tiem drīzāk kā pret matemātisku kuriozu. Pat nodarboda­mies ar tik praktisku darbu, kāda ir zinātne par laiku, Aleksandrs Frīdmans mīlējis atkārtot, ka viņa darbs risināt uzdevumus, bet tikt skaidrībā par atrisinājumu fizikālo jēgu ir fiziķu pienākums.

Starp citu' Frīdmanu apvainot teoretizēšanā varēja vienīgi… pats Frīdmans. Līdzās citiem darbiem 1924. gadā formulējis jaunu kosmoloģijas teoriju, nerimtīgais profesors 1925. gadā pilnā sparā gatavojās lidojumam ar gaisa balonu. Viņam ļoti gribējās pašam ieraudzīt, «pataustīt» atmosfēru, ar kuras procesiem viņš tik daudz bija nodarbojies.

25. jūlijā sarkanarmiešu komanda, jautri jokodama, izvilka no Ļeņingradas kara gaiskuģniecības skolas elinga noputējušu un vecu aerostata čaulu. Pārbaudīja. Tā kā sūces nebija, to piepildīja ar gāzi un piesēja tai grozu. Grozā iekāpa divi cilvēki — pilots P. Fedo- sejenko un novērotājs A. Frīdmans.

Ikviens var iedomāties, kā šajā godājamā ietaisē va­rēja noritēt lidojums. Tomēr pēc desmitarpus stun­dām aeronauti, pārspējuši Vissavienības augstuma re­kordu — 7400 metrus, laimīgi nolaidās zemē. Bet pēc diviem mēnešiem, saslimis ar vēdera tīfu, Frīdmans nomira.

Un autors savu stāstījumu par Aleksandru Frīdmanu gribētu pabeigt ar akadēmiķa P. Kapicas vārdiem, ku­rus viņš teicis, atklādams PSRS Zinātņu akadēmijas Fizikas un matemātikas nodaļas sesiju, kas bija veltīta A. Frīdmana piemiņai, atzīmējot viņa astoņdesmito dzimšanas dienu.

«. . . Aleksandrs Frīdmans ir viens no mūsu labāka­jiem zinātniekiem. Ja viņš 37 gadu vecumā nebūtu no­miris no vēdera tīfa, viņš arī pašlaik būtu mūsu vidū. Nav šaubu, ka viņš būtu daudz ko paveicis fizikā un matemātikā un ieguvis augstākos akadēmiskos nosau­kumus …

Pat tad, ja Frīdmans nebija pārliecināts par to, ka dabā pastāv Visuma izplešanās, kas izrietēja no viņa matemātiskajiem aprēķiniem, tas nekādi nesamazina viņa zinātniskos nopelnus. Atcerēsimies, piemēram, kā Diraks teorētiski paredzēja pozitronu. Arī Diraks neti­cēja, ka pozitrons reāli pastāv, un uzskatīja savus aprē­ķinus par tīri matemātisku sasniegumu, kas ir ērts dažu procesu aprakstīšanai. Bet pozitrons tika atklāts, un, sev par pārsteigumu, Diraks izrādījās gaišreģis …

Frīdmans nenodzīvoja tik ilgi, līdz viņa aprēķinus apstiprināja tieši novērojumi. Bet tagad mēs zinām, ka viņam ir taisnība. Un mums šī zinātnieka lieliskais rezultāts ir taisnīgi jānovērtē . . .»

Frīdmana atklātās apbrīnojamās parādības sekas Vi­suma mērogā ir milzīgas. Tā Habls, attīstīdams bēgošo galaktiku ideju, aprēķinājis, ka galaktikām, kas atrodas no mums aptuveni 13 miljardu gaismas gadu attālumā,

jāattālinās ar gaismas ātrumu. Bet tas nozīmē, ka Zemi nekad nesasniegs nekādi šo galaktiku signāli.

13 miljardi gaismas gadu ir «novērojamā Visuma» dabiskā robeža.

Tiesa, atgadījās, ka šie paši Einšteina, Frīdmana un Habla progresīvās teorijas secinājumi gandrīz vai pa­līdzēja kungam dievam atgūt savu varenību … Ja jau Visums izklīst, tātad līdz ar to pierādīts, ka kādreiz tas pastāvējis kā superblīvs kodols. Pastāvējis … līdz noticis arhisprādziens. Bet kāds bija cēlonis? Kas deva pirmo grūdienu?

Beļģu astronoms bīskaps Džordžs Eduards Lemetrs, izskaidrodams ekspansīvā Visuma fiziku, sajuta tiešu nepieciešamību pēc dieva, kas izperējis Visuma «pri­māro olu». Starp citu, to pašu pieprasīja arī Lemetra otrā — bīskapa specialitāte. Taču, ja neņem vērā šo bīskapa «nelielo vājībiņu», Lemetra astronoma darbi lēja ūdeni uz progresa rata.

«Lielā sprādziena» teorija nav vienīgā teorija. Līdz pat pēdējam laikam ar to sekmīgi konkurēja teorija, ka galaktikā sistēmas pakāpeniski izplešas un ka matē­rija nepārtraukti tiek «radīta» izklīstošo zvaigžņu salu vietā.

Ar tās autoru — Hoila, Bondi un Golda uzskatiem zinātkārais lasītājs viegli var iepazīties šīs nodaļas nā­kamajā apakšnodaļā.

4. Freda Hoila atteikšanas

Ne visus zinātniekus apmierināja «lielā sprādziena» hipotēze ar tās secinājumu, ka Visuma īpašības nepār­traukti mainās. Pārāk liels bija kārdinājums pieņemt, ka pasaule ir mūžīga un nemainīga. Bet kā šo nemai­nīgumu apvienot ar galaktiku izklīšanu, kas ir pierā­dīta? Un astronomi Hoils, Bondi un Golds izvirza ļoti interesantu ideju.

Viņi pieņem, ka, Visumam paplašinoties, tajā nepār­traukti un visās vietās dzimst jauna matērija. Un tajā laikā, kamēr divu galaktiku savstarpējais attālums divkāršojas, starp tām kā Fenikss rodas trešā galak­tika. Un atkal robežattālumi ir saglabāti, vienā un tajā pašā tilpumā matērijas blīvums nav mainījies.

Pēc hipotēzes autoru domām, šim procesam jānorisi­nās tik lēni, ka to nav iespējams atklāt ar aparātiem, kas ir cilvēces rīcībā. Strīdu starp hipotēzēm var iz­šķirt tikai tad, ja tālu pagātni salīdzina ar tagadni. Vai notikušas pārmaiņas? Ja tādas ir, tad Visums at­tīstās, ja pārmaiņu nav — Visums ir mūžīgs un ne­mainīgs. Nav viegli aizbraukt pagātnē. Un tomēr astro­nomijā tas izrādījās iespējams. Neaizmirstiet, ka astro- noms-astrologs ir gandrīz burvja sinonīms. Ja tam vēl pievieno modernās fizikas iespējas, tad astronomija pa­tiešām pārvēršas par brīnumdarītāju zinātni.

Astronomi redz pagātni. Redz vārda būtiskā nozīmē. No tālajām galaktikām gaismas stari lido pie mums miljardiem gadu ilgi, tas ir, mēs šīs pasaules redzam tādas, kādas tās bija Zemes veidošanās rītausmā. Tad kāpēc gan lai tās nesalīdzina ar tuvāk esošajām? Vai līdzība pastāv? Ja pastāv, tad Visums ir nemainīgs. Ja ne — vērts padomāt.

Jebkuras problēmas risināšana pirmām kārtām ir šīs problēmas formulēšana. Tā ir puse darba. Taču mūsu gadījumā grūtības sagādā tieši otra puse. No miljar­diem parseku tālām galaktikām Zemes teleskopu objek­tīvos nokļūst tik vājas gaismas stariņi, ka, no optis­kās astronomijas viedokļa, ir bezcerīgi mēģināt saska­tīt tālo debess objektu uzbūvi. Vai ievērojāt, cik smalki autors uzsvēra radioastronomijas iespējas? Un tā ne­lika sevi ilgi lūgt. Mēs atkal atgriežamies pie sensacio­nālajiem kvazariem. Pirmām kārtām visus kvazarus raksturo neiedomājami lielas «sarkanās nobīdes» un atstatumi. Lielāko daļu kvazaru mēs redzam tādus, kādi tie bija vēl pirms Zemes un visas Saules sistēmas izvei­došanās.

«Vecā Visuma» bezgalīgajās tālēs ir milzum daudz kvazaru. Mums blakus — neviena! Vai tas neatlaidīgi neliecina par labu pārmaiņām, kuras kosmiskajos laik­metos ir norisinājušās ar mūsu pasauli? Un tātad …

Autors ir pārliecināts, ka tagad vērīgs lasītājs pats bez angļu profesora palīdzības izdarīs vajadzīgo seci­nājumu. Un vienīgi tāpēc, ,lai pabeigtu stāstu un at­taisnotu * apakšnodalījuma nosaukumu, autors gatavs vēl kaut ko piebilst. 1965. gadā izcilais angļu astro­noms Freds Hoils sita sev pie krūtīm un, līdzīgi Tara- sam Buļbam, pār visu pasauli izsaucās: «Es tevi radīju, es tevi arī nositīšu!» Zinātnieks atsacījās no savas «ne­pārtrauktās radīšanas» hipotēzes.

Ieturēsim klusuma brīdi. Lai tā rīkotos, ikvienam vajadzētu ne mazumu vīrišķības …