Interesanti par astronomiju

1. Planētas ģenealoģija

Tagad atgriezīsimies pie pamatjautājuma. Jūs, pro­tams, uzminējāt, ka runāsim par Zemes dzimšanu. Autors šo jautājumu speciāli atlika uz vēlāku laiku, jo no visa, ar ko mēs tikko kā iepazināmies, jautājumam par mūsu pasaules izcelšanos ir visgarākā un visne­skaidrākā vēsture. Tas ir temats, kuru risinot krusto­jušās cilvēces pamatintereses. Un šis jautājums ne vienu reizi vien risināts dramatiski un asiņaini.

Katrai zinātnei ir savi «nolādētie» jautājumi. Ja tādu nav, tad zinātne nav zinātne. Ja jau viss ir skaidrs un nav vairs ko pētīt, tad zinātni var likvidēt. Par astro­nomiju to nevar sacīt. Nekādi superaparāti, nekādas ultraprecīzas matemātiskās metodes nedod atbildi uz galveno, «nolādēto» jautājumu — kā .izcēlusies mūsu Zeme.

Sīs problēmas vēsture sākta tajā dienā, kad viens no mūsu priekštečiem pēk­šņi sāka domāt, ka Zeme droši vien vēl nav visa pa­saule. Un kaut tā ir liela un plaša, tai tomēr ir gals. Bet viss izmēros galīgais nevar būt laikā bezga­līgs … Aiz cieņas pamir- stiet! Tas, kurš pirmo reizi par to sāka domāt, bija Do­mātājs! Bet, tā kā Zeme nav mūžīga, tad kādam to vajadzēja radīt. Tā radās Radītāja problēma. Un sā­kās hipotēžu ēras.

Pirmā bija hipotēze, ka Zemi izgatavojuši dievi. Turklāt pagatavojuši to plakanu. Virs Zemes ap­gāzuši kristāla bļodu un nosaukuši šo bļodu par debesīm. Palaiduši divas ugunis, nosaucot tās par Mēnesi un Sauli, un ierau­dzījuši, ka tā ir labi. Dievi priecājušies. Viņi izrakuši jūras un okeānus, ierīko­juši upes, iestādījuši me­žus un nometinājuši tur putnus un zvērus. Un bei­dzot radīts cilvēks. Tajos laikos dievi bijuši spēcīgi, labsirdīgi un strādīgi. Kad visi darbi lielos vilcienos bijuši apdarīti, būvētāju brigāde nolēmusi atpūs­ties. Sagādājuši nektāru, uzkāpuši Olimpa kalnā (vai kaut kur vēl augstāk), tālāk no trokšņa, un Zemes lietas atstājuši paš- plūsmei. Bet nevajadzēja vis tā darīt.

Pa to laiku cilvēki arī nav zaudējuši galvu — viņi savairojušies. Viņu kļuvis aizvien vairāk un vairāk. Parādījušās dažādas tautas. Vadoņi izdomājuši karus. Kauju troksnis sācis pacelties līdz Olimpam. Radītāji apķērušies un paskatījušies lejup: lai dievs pasarg, kas notiek uz mūsu Zemes! Nu, iesim tiesāt un ieviest kār­tību .. . Taču nokavējuši. Uz Zemes savairojies tik daudz cilvēku, ka viņi paši norādījuši dieviem vietu. Vienam uzdevuši veicināt tirdzniecību, otram — zemkopību, tre­šajam — lopkopību, bet ceturtajam — karošanu!

Debesu iemītniekiem cilvēku darbi ir par sīkiem. Viņi taču tikko kā veselu pasauli ierīkojuši. Piespiedu bez­darbības dēļ dievi sākuši savā starpā strīdēties, no­skaidrot, kurš ir galvenais dievs. Spēcīgākie dievi sākuši cilvēkus vervēt savā pusē, sarīkot papildu reliģis­kus kautiņus. Cilvēki sākuši šaubīties. Kāpēc tāda neat­bilstība: no vienas puses — blēdīgu dievu nejēdzīga kompānija, no otras — majestātiski stalta pasaules uz­būves sistēma ar tās neparasto kārtību. Cilvēki jau bija uzkrājuši šādu tādu pieredzi. Viņi redzēja, ka visā savā pastāvēšanas laikā nedz Saule, nedz Mēness ne reizi nav nokavējušies. Planētas rūpīgi izzīmēja līčlo- čus Zodiaka joslas robežās. Pat zvaigznes nakti pēc nakts kā pulksteņa rādītāji riņķoja ap Zemi, nedz at­

paliekot, nedz aizsteidzoties priekšā. Sākās nesaskaņas. «Vai tad šie blēdīgie dievi varēja uzbūvēt pasauli?»

«Protams, ne!» izsaucās Pirmais Filozofs. «Pasaule pati no sevis radusies no putekļiem un virpuļiem. Bet nemirstība … Tādas nemaz nav.»

Cilvēkiem kļuva žēl savu dievu. Viņi bija ļoti pie­rasti. Pirmo Filozofu nomētāja ar akmeņiem. Sis noti­kums filozofus mazliet atvēsināja. Viens otrs steidzās piekrist: labi, lai būtu dievi. Bet kādi? Dažiem — šādi, citiem — tādi? Bet kuri ir īstie dievi? Tāda nenoteik­tība cilvēkiem bija vēl mazāk pa prātam. Sos filozofus viņi iepēra ar nūjām. Divi viedokļi vienā jautājumā vienmēr dod iemeslu strīdiņam. Un tūlīt radās strīd­nieki. Bet, tā kā vienkārši nepiekrist ir vieglāk nekā izdomāt kaut ko jaunu, tad kārtība nekļuva labāka. Sā­kās tāds sajukums, ka cilvēks tik tikko spēja pagriez­ties: kuru lai ieper? Vispirms tos, kuri nepiekrita veca­jai kārtībai, pēc tam tos, kas nebija vienis prātis ar neapmierinātajiem. Bet pēc tam vispār visus, kas kaut kam nepiekrita vai arī sauca sevi par filozofiem.

Un tad atnāca Cilvēks. Un sacīja, ka ir viens vienīgs dievs un uz Zemes jāvalda vienai vienīgai kārtībai. Cilvēki izbrīnījās par tik vienkāršu domu un sākumam Cilvēku piesita ar naglām pie krusta. Bet pēc tam sāka domāt…

Izdomāja vienu dievu, kurš esot sešās dienās radījis Zemi. Dievs nometinājis uz Zemes zvērus un putnus, no māliem izvaidojis vienu vienīgu cilvēku — Ādamu, iepūtis viņam dvēseli un pavēlējis: «Vairojies! Tu esi pasaules kungs, un viss ir priekš tevis!» Ādams tūlīt pieprasījis Ievu un ķēries pie programmas izpildes.

Bet, ja cilvēks ir pasaules valdnieks, tad arī Zemei jākļūst par centru. Un Zeme apstājās-Visuma vidū, bet Mēness, planētas, Saule un zvaigznes ap to sāka riņ­ķot garā virknē. Tā pavēlēja dievs. Ptolemaja sistēma bija sākusi griezties uz gadu gadiem. Debesīs sistēmu sargāja eņģeļi, bet uz Zemes — mūki. Starp citu, eņ­ģeļi nav mūki un mūki nav eņģeļi. Debesu brālība visur iejaucās Zemes lietās, bet mūķenes… ko no viņām var prasīt? Tumšas un neizglītotas. Pat mazgājas reti. Ziepes tolaik bija liela greznība. Dzīvoja garlaicīgi. Tik vien tās izklaidēšanās kā medīt raganas, it īpaši tās

jaunākās, vai arī «paknaibīt» ķecerus. Mūkiem galve­nais uzdevums bija nepieļaut šaubas. Tiklīdz kaut kur pamana kādu, kas šaubās, turbānu viņam galvā un uz sārtu prom: lai attīrās! Arī tā cilvēciņiem bija izklaidē­šanās — autodafē ir skaists, kaut kas uguņošanai līdzīgs.

Pēc kāda laika svētie tēvi apķērās, ka visi, kas šau­bās, ir «attīrīti», visi iznīcināti. Un pēc tam paši sāka šaubīties. Pirmkārt, tāds ir dabas likums. Otrkārt, bija par ko šaubīties. Izrādījās, ka Ptolemaja sistēma prak­tiskajām vajadzībām ir ļoti neērta. Astronomi nekādi nevarēja atrast tās likumus, bet ceļotāji vienmēr no­maldījās no ceļa. Tiesa, pēdējais apstāklis nāca par labu sabiedrībai. Tas tāpēc, ka ikreiz te viens, te otrs jūras­braucējs, nomaldījies no kursa, negribēdams atklāja jaunas zemes un valstis. Pašiem ceļotājiem, tirgotājiem un korsāriem tas gan nekādu prieku nesagādāja. Kat­ram, kas atstāja ostu, gribējās būt drošam par priekšā stāvošo ceļu.

Un tā pienāca vispārējas šaubīšanās laiks. Un pir­mais piemēru parādīja Fromborkas kanoniķis. Atsauk­damies uz autoritātēm, viņš diezgan noteikti paziņoja, ka sistēmas centrā ir nevis Zeme, bet Saule, un minēja pierādījumus. Pēc tam kanoniķis tūlīt nomira — iespē­jams, no bailēm, bet varbūt bija pienācis viņa laiks. Ilgi bija domājis.

Svētie tēvi sarosījās: «Kā, nomira? Kāpēc pats no­mira?» Sāka vilkt uz sārtiem jaunās mācības skolnie­kus un sekotājus. Taču bija nokavējuši. Uz Zemes visas valstis bija atklātas. Un ceļotājiem par visu vairāk gri­bējās nokļūt tieši nodomātajā vietā. Navigācijas tabu­las, kas bija izrēķinātas, ievērojot jaunās sistēmas liku­mus, izrādījās daudz precīzākas par vecajām tabulām. Arī astronomi cieši pieķērās jaunajai mācībai. Un pati svētā Romas baznīca, izstrādādama jaunu kalendāru, klusībā izmantoja dievam pretīgo teoriju.

Drīz vien Saule galīgi nostiprinājās pasaules centrā. Palika neskaidrs, kas pasauli radījis. Dievs?

«Lai tā būtu. Pieņemsim, ka dievs patiešām radījis matēriju. Radījis no nekā un devis tai pirmo grūdienu,» sprieda Dekarts. «Bet tā bija tikai pašā sākumā. Pēc radīšanas nekādu iejaukšanos vairs nevajadzēja. Dievs varēja arī atpūsties.» Pēdējos vārdus filozofs izteica tik tikko dzirdami. Viņa plānās nāsis sajuta inkvizīci­jas sārtu dūmu smārdu.

«Nu, nē,» iebilda Dekarta angļu kolēģis Ņūtons. Kaut arī anglis neizcēlās ar runīgumu, viņš tomēr negribēja paciest francisko brīvdomību. «Debess mehānikas kār­tībā un stingrībā no sākuma līdz beigām saskatāma dieva roka!» paziņoja sers īzaks un tūlīt izrisināja vis­pasaules gravitācijas likumu.

«Interesanti, kur šeit ir dievs?» lauzīja galvu Ņūtona darba tulkotājs, franču dabaszinātnieks Zoržs Bifons.

Viņš no visām pusēm apskatīja Ņūtona likuma formulu, bet nekur nevarēja atrast dievu un drīz vien… pats to pažaudēja.

Reiz Bifons izlasīja par komētu, kura pirms pusgad­simta gandrīz vai sadūrusies ar Sauli. 1680. gada 18. decembrī tā aizgājusi garām mūsu spīdeklim tikai 230 000 kilometru attālumā, tas ir, attālumā, kurš aptu­veni vienlīdzīgs Saules rādiusa trešdaļai.

No Zemes astainais debess ķermenis skaidri saska­tīts pat dienā. Bet naktī, ar savu asti aizsegusi pusi debess, komēta lējusi pār Zemi zaļganu spīdumu, pil­nīgi nomākdama Mēness gaismu. Apraksts bija iespai­dīgs, un francūzis nodomāja: «Bet kas iznāktu, ja «gan­drīz vai» būtu noticis …»

Bifons bija apbrīnojami labs tulkotājs. Pirmkārt, viņš patiešām zināja angļu valodu, un, otrkārt, viņam bija spoža iztēle. Tā viņam arī radīja baismīgas katastro­fas ainu: «Ja «gandrīz vai» būtu noticis . ..»

Saules vielas šļakatas lidotu uz visām pusēm un saskaņā ar Ņūtona likumu sāktu riņķot ap centrālo spī­dekli. Vai tādā veidā pirms daudziem gadu tūkstošiem nav izveidojusies Saules sistēma?

Pēc laikabiedru liecībām, grāfs Zoržs Bifons bija ļoti bagāts. Tas deva viņam zināmu iespēju izteikt neatka­rīgus spriedumus, kā arī tiesības pašam uz savu vie­dokli. Viņš bija ļoti skaists, kas savukārt atņēma viņam pārāk daudz laika un traucēja eksperimentēt. Bifons par daudz cītīgi sargāja savas mežģīņu aproces un kamzoļa zīdu un tāpēc labprātāk teorētiski apstrādāja svešus praktiskos sasniegumus, pielāgojot tos savam viedoklim.

Nespēdams atturēties, viņš 1745. gadā publicēja savu hipotēzi. Tad tik viņš dabūja! Svētā baznīca sāka sanēt kā lapseņu pūznis: «Ķeceris! Bezdievis!» Vairāk nekā piecpadsmit gadsimtus neviens nebija apdraudējis die­višķīgo «pirmā grūdiena» privilēģiju, bet te viņa-gai­šība Bifons, grāfs! Prom uz sārtu! … Eh, palaiduši garām īsto laiku! Svētie tēvi aptaukojušies, pieraduši mierīgi dzīvot…

Tiesa, pēc sešus gadus ilgas aktīvas vajāšanas ne­kaunīgo francūzi tomēr piespieda parakstīt atteikšanos no dieviem pretīgās teorijas.

. «Komēta nevar atraut Sau­lei malu, bet tā nokritīs uz spīdekļa un nogrims tā ugu­nīgajā bezdibenī,» rakstīja viens no Bifona kritiķiem, ap ­brīnojamais krievu kosmogo- nists autodidakts Ivans Jer- tovs.

Kas ir Ivans Jertovs — pir­mais krievu kosmogonists? Ziņas par viņa dzīvi ir nepa­rasti skopas. Nav zināms pat viņa miršanas gads. Mēs zi­nām tikai to, ka viņš, pirmā krievu kosmogoniskā sacerē­juma autors, ir dzimis 1777. gadā, bet, kad paaudzies, kalpojis Pēterburgas viesnī­cas — pils veikaliņā par pār­devēju. Pašmācības ceļā iegu­vis prāvas zināšanas astro­nomijā un filozofijā un divdesmit gadu vecumā, Lo- monosova panākumu iedves­mots, aiznesis savu sacerēju mu uz Zinātņu akadēmiju. Sajā rakstā Ivans Jertovs iz­virzījis pats savus spriedu­mus par pasauļu veidošanos un daudz rakstījis par to, ka viņš nepiekrīt grāfam Bifo- nam.

Zinātņu akadēmijā šo sa­cerējumu neatzina par labu, un autors riskēja to izdot patstāvīgi. Pasākums beidzās veiksmīgi. Divdesmit gados viņa grāmata iznāca četros izdevumos. Un, iespējams, tā būtu iznākusi vēl un vēl, ja cara valdība neizdotu īpašu

lēmumu, kas pat universitāšu profesoriem aizliedza iz­sacīties publiski gan par Zemes «nedievišķīgo izcelsmi», gan arī par tās vecumu. Aizliedza — un viss! Un brī­vību mīlošie brīvdomīgie profesori rātni paklausīja. Lie­lākā daļa paklausīja.

Jertova «Visuma izcelšanās dabisko likumu ieskicē- jums» savā laikā bija ļoti populāra astronomijas encik­lopēdija. Jertovs uzskatīja, ka gan Saule, gan planē­tas radušās no «pirmatnējiem elementiem», kuru vienīgās īpašības ir tilpums, niecīgums, pievilkšanās un atgrūšanās spēki un necaurlaidīgums.

Pirmās krievu hipotēzes pamatos bija Lomonosova uzskati un Ņūtona gravitācijas teorija.

Jertovs uzskatīja, ka «pievilkšanās spēks» ne tikai liek planētām riņķot ap Sauli, bet veicina arī telpā izkliedētās vielas sakopošanos, planētu veidošanos. Ne- rauciet pieri tāpēc, ka XX gadsimta zināšanas jūs ir padarījušas gudrus. Patiesības grauds bija un ir ik­vienā hipotēzē, atskaitot klaji reakcionārās hipotēzes. Ivana Jertova darbam autors pievērš īpašu uzmanību ne tāpēc, ka tam būtu vērā ņemama loma pasaules progresā, bet tikai tāpēc, lai uzsvērtu, cik vēlu mūsu dzimtenē sāka attīstīties patstāvīga zinātniskā doma. Mēs droši vien esam Eiropā visjaunākā nācija, un tā­tad mums piemīt vislielākās potenciālās iespējas.

2. Zinātniskās kosmogonijas sākums

XVIII gadsimta vidus iezīmējas ar diviem notiku­miem. Pirmais: krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs formulēja vielas nezūdamības likumu un vienlaikus no­nāca līdz secinājumam, ka pasaule nav nekas nemai­nīgs, ko reizi par visām reizēm radījis dievs, bet gan, gluži otrādi, pasaule ir sistēma, kas nepārtraukti mai­nās spēku iedarbībā un attīstās pēc dabas likumiem. Un otrais: jaunais vācu filozofs Imanuels Kants izvirzīja jaunu hipotēzi, ka debess ķermeņi izveidojušies no daļi­ņām, kuru mākonis riņķojis ap spīdekli. Kants uzska­tīja, ka daļiņu haotiskā kustība ar laiku kļuvusi regu­lāra, un tad pievilkšanas spēku iedarbībā viss šis karu­selis sācis griezties kā ritenis. No rotējošā miglāja vēlāk pakāpeniski izveidojušās planētas.

Kas šai hipotēzē ir svarīgs, un kāpēc mēs to liekam blakus Lomonosova secinājumiem?

Lomonosovs un Kants pirmie atteicās no vecā meta- fiziskā pasaules uzskata, kurā visas parādības aplūkoja atrauti citu no citas, sastingušas, bez vēsturiskas pie­ejas. Lomonosovs un Kants zinātnei uzdāvināja vēs­turi. No šī viedokļa — abu zinātnieku uzskati zinātnei aizsāka jaunu laikmetu, lai gan Lomonosova un Kanta idejas, kas apsteidza savu laiku, uz veselu gadsimtu iegūla arhīvu plauktos.

Starp citu, pēc piecdesmit gadiem Napoleons Bona- parts, izdarījis 18. brimērā apvērsumu un kļuvis par Francijas pirmo konsulu, saņēma no kāda Laplasa grā­matu «Pasaules sistēmas izklāsts». Stāsta, ka konsuls esot ieinteresējies par tās saturu. Nebrīnieties, tajos tālajos laikos politiķiem, pat tad, ja viņi valstī ieņēma visaugstāko stāvokli, atlika laiks lasīt zinātniskās grā­matas. (Droši vien šo grāmatu bija pamaz.) Napo­leons pie sevis uz Elizejas laukiem ataicināja autoru — Parīzes karaskolas jauno profesoru Pjēru Laplasu un sacīja:

«Ņūtons savā grāmatā runā par dievu. Es jau pār­lūkoju jūsu grāmatu, bet ne reizes nesastapu viņa vārdu.»

«Pilsoni Pirmais konsul,» atbildēja Laplass, «man šī hipotēze nebija vajadzīga.»

Principiāla cilvēka skaista atbilde. Cik žēl, ka šos vārdus sacījis tieši Laplass! Tieši tāpēc, ka franču astronoms, matemātiķis un fiziķis, Parīzes Zinātņu aka­dēmijas loceklis un pārliecināts materiālists, kas nekad nav kļuvis neuzticīgs zinātnes principiem, politikā bija bezprincipialitātes paraugs. Iespējams, ka tā bija au­dzināšanas ietekme. Laplass bija mācījies benediktī- niešu ordeņa mūku skolā un pabeidzis to kā ateists. Viņš dzīvoja vētrainā laikā. Un ikreiz, notiekot politis­kam apvērsumam, izmanījās pāriet uzvarētāju pusē, visu

laiku paliekot Francijas politiskās dzīves viļņa virsotnē. Dedzīgs republikānis direktorijas laikā — Laplass pēc tam, kad pie varas nāca Napoleons Bonaparts, kļuva par tikpat nesamierināmu diktatūras piekritēju un sa­ņēma iekšlietu ministra posteni. Bet 1804. gada 18. maijā, kad Napoleonu Pirmo proklamēja par impera­toru, Laplass steidzās apsveikt bijušo Bonapartu un, saņēmis no imperatora grāfa titulu, kļuva par senāta vicepriekšsēdētāju. Tiesa, 1814. gadā viņš tikpat stei­dzīgi nodeva balsi par Napoleona gāšanu. Pēc Burbonu nama restaurēšanas viņam radās rojālisma jūtu pai­sums, un Laplass saņēma pēra vietu un marķīza titulu. Apbrīnojams liktenis!

Nepārtraukdams vētraino politisko darbību, Laplass uzrakstīja daudzus lieliskus zinātniskos darbus. Tur­klāt debess mehānikā, lai noskaidrotu Saules sistēmas planētu kustību, viņš prata paveikt gandrīz visu, ko viņa priekšgājējiem nebija izdevies izdarīt. Viņa pla­nētu izcelšanās hipotēze ir līdzīga Kanta hipotēzei, bet Laplass jau pašā sākumā aksiomātiski pieņēma, ka mig­lājs griežas. Atdzisdams miglājs saplaka, bet saplak- dams sāka griezties straujāk. Centrbēdzes spēka ietekmē miglājs kļuva diskveidīgs. Galu galā gravitācijas spēks miglāja malā kļuva vienāds ar centrbēdzes, spēku. Un

milzīgajā mākonī izveidojās pirmais gredzens. Pēc tam izveidojās otrais, trešais… gredzens. Un tā tālāk — atbilstoši mūsu sistēmas planētu skaitam.

Hipotēze noturējās līdz deviņsimto gadu sākumam. Pēc tam radās pirmās šaubas. Galvenais bija tas, ka Saule nevarēja strauji griezties. Bet, ja griešanās ir lēna, tad gredzeni nekondensētos planētās. Bez tam matemātiķi atzina, ka, pat pieņemot Laplasa viedokli, miglājam — «planētu iedīgļiem» jāgriežas pretējā vir­zienā.

Laplasa hipotēzi sāka pielabot, mainīt, un šī mainī­šana turpinājās tikmēr, līdz visiem kļuva skaidrs, ka vispār vajag atteikties no gāzes gredzenu sabiezēšanas teorijas. Laikam gan XIX gadsimts ir visbagātākais ar jaunām un drosmīgām pasauļu izcelšanās hipotēzēm. Mēs tās neaplūkosim. Visas šīs hipotēzes ir atstātas zinātnes arhīvā.

Nākamā hipotēze, kas stipri ietekmēja kosmogonisko uzskatu attīstību, ir angļu astronomu Džīnsa un Džef- risa 1916. gadā izvirzītā shēma. Saskaņā ar šo hipotēzi zvaigzne, divu līdz trīs Saules rādiusu atstatumā iedama garām mūsu spīdeklim, ar savu gravitācijas lauku izrāvusi no Saules dzīlēm lielu cigārveidīgu vie­las sabiezējumu. No šī «Džīnsa cigāra» tad arī izvei­dojušās mūsu planētas. No «cigāra» galiem, kas ir tie­vāki, izveidojušies mazie debess ķermeņi, bet no vidus daļas — lielie: Jupiters un Saturns.

Piecpadsmit gadus Džīnsa un Džefrisa hipotēzei ne­apšaubāmi bija panākumi. Pēc tam sākās nepatikša­nas.

Vispirms šaubas izraisīja pamatpieņēmums, ka sati­kušās divas zvaigznes. Sī notikuma varbūtība ir tik maza, ka piecos miljardos gadu visā mūsu Galaktikā zvaigznes varēja satikties ne vairāk par vienu vai di­vām reizēm. Bet, ja pieņem, ka tāds gadījums noticis tieši ar mūsu Sauli, tad planētu sistēmai jābūt unikā­lai parādībai. Starp citu, astronomi neatlaidīgi apgalvo, ka apmēram 20 procenti zvaigžņu ir planētu bari.

Nākamās grūtības radās pēc tam, kad tika publicēts pierādījums, ka no Saules dzīlēm izsviestajai vielai ne­

vis jākondensējas planētās, bet jāizklīst, izveidojot ap spīdekli gāzes miglāju.

Un, beidzot, pēdējās grūtības izrādījās saistītas ar Saules un planētu kustības daudzuma momentu sada­lījumu.

Planētas kustības daudzuma moments ir vienlīdzīgs šī ķermeņa masas reizinājumam ar kustības ātrumu orbītā un ar orbītas rādiusu. Kustības daudzuma mo­ments nezūd. Katrā sistēmā atsevišķi tas nedz palieli­nās, nedz samazinās, nedz pārveidojas citos enerģijas veidos. Tas var vienīgi pāriet no ķermeņa uz ķermeni, pārdalīties starp ķermeņiem, kas veido izolētu sistēmu. Ja planētas izveidojušās no Saules, tad tām, dabiski, vajadzēja mantot arī daļu no Saules kustības daudzuma momenta. Daļu! ievērojāt?

Tajā pašā laikā mērījumi rādīja, ka planētu saimei, kuras masa salīdzinājumā ar Saules masu ir niecīga, piemīt… 98 procenti no visas sistēmas kopējā kustī­bas daudzuma momenta. Kā tas varēja notikt, ka mūsu spīdeklis gandrīz visu kustības daudzumu atdevis vie­las sabiezējumiem, kas no tā izcēlušies?

Visu šo iebildumu dēļ arī sastapšanās vai sadursmes (sauciet to, kā jums labpatīk) hipotēze cieta pilnīgu krahu.

Tagad lielākā daļa no astronomiem atgriezušies pie idejas, ka zvaigznes rodas tad, kad gravitācijas spēki saspiež lielus starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākoņus (atceraties Kanta un Laplasa hipotēzi?). Tāda mākoņa rādiuss aptuveni vienlīdzīgs četriem gaismas gadiem. Bet tajā esošo putekļu un gāzu masai aptuveni jāat1 bilst Saules masai. Zinātnieki domā, ka gravitācijas spēku iedarbībā tādā mākonī var izveidoties stabili gā­zes sabiezējumi. Nav izslēgts, ka teleskopos tos var sa­skatīt kā melnas globulas uz spožo miglāju fona. Bet kā no tādas globulas dzimst Saule ar visu savu svītu? Lai to izskaidrotu, vajadzīga vēl ne viena hipotēze vien.

Daži astronomi domā, ka zvaigžņu un planētu sis­tēmu veidošanā piedalās ne tikai gravitācijas spēki, bet arī Galaktikas spēcīgie magnētiskie lauki. Jau mūsu laikos angļu zinātnieks F. Hoils parādīja, ka pirmatnējā miglājā kustības daudzuma moments starp cen­trālo zvaigzni un tās pavadoņiem var pārdalīties mag­nētisko spēku iedarbībā. Pašlaik uzskata, ka viņa hipotēze ir visvarbūtīgākā planētu sistēmas veidošanās sākotnējā posma izskaidrošanai.

Planētu sistēmas veidošanās vēlīnā posma ainu labi izskaidro mūsu tautieša akadēmiķa Oto Smita hipotēze. Ārēji tā līdzīga Kanta vai Laplasa hipotēzei, bet tās pamatideja, ar kuru var izskaidrot daudzas līdz šim nesaprastas īpašības, ir šāda: planētas ir izveidojušās nevis no kvēlojošas gāzveida vielas, kā domāja agrāk, bet gan no aukstiem meteoru putekļiem un dažādām vielas drumslām, ko Saule ir paņēmusi līdzi, gadu tūk­stošiem vientulīgi ceļodama pa Kosmosu.

Satikšanās ar putekļu un gāzu mākoni ir daudz iespējamāka nekā satikšanās ar citu zvaigzni. Taču mo­dernā zinātne arī šai teorijai, ko izstrādājuši daudzi padomju zinātnieki, sāk izteikt pretenzijas. Acīm re­dzot, tuvojas nākamais posms. Nākamā hipotēze ir nā­kamais solis augšup pa progresa bezgalīgajām kāp­nēm.

Interesanti, kāds tas būs?

3. Zemes horoskops

Vai jūs vēl neesat aizmirsuši, kas ir horoskops? At­gādinu — skaisti noformēta papīra lapa ar likteņa pareģojumu. Autors cer, ka lasītājs pats atradīs papīra lapu, bet šī ārkārtīgi svarīgā dokumenta sastādīšanas sākotnējo fāzi, tā sacīt, horoskopa melnraksta,sastādī­šanu, viņš aicina veikt kopīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to nebūs grūti izdarīt pēc tam, kad rūpīgi noskaidrots, kādos apstākļos dzimusi mūsu planēta un kad tas no­ticis.

Tātad aptuveni pirms 4—5 miljardiem gadu jauna­jam spīdeklim Saulei piedzima Zeme. Zvaigznes stā­voklis dzemdību laikā nebija pastāvīgs, tāpēc to nevar |>nvr/.i fiksēt. Skaidrs tikai tas, ka debesis apsolīja Zemei samēra ilgu un laimīgu mūžu. No sākuma, kā

apgalvo autoritātes, mūsu planēta bija «neiztaisīta un tukša, un tumsa valdīja pār to, un dieva gars lidinājās virs ūdens». Tas liecina, ka sākumā ir bijis diezgan neomulīgs skats: haoss, ārkārtīgi šķēršļots reljefs, nav bijusi nekāda augu un dzīvnieku pasaule, un valdījusi mūžīga krēsla, jo no dzīlēm bagātīgi izdalījušās gāzes un ūdens tvaiks. Kopš tiem laikiem daudz kas ir pār­mainījies. Izveidojusies stabila hidrosfēra un atmosfēra, attīstījusies dzīvība, kas galu galā Zemei devusi cil­vēku. Par to, kā tas noticis, uzrakstītas daudzas labas grāmatas. Bet kas mūsu planētu sagaida nākotnē? Ko par to stāsta zvaigznes?

Pati svarīgākā zvaigzne, no kuras ir atkarīga šī nā­kotne, protams, ir Saule. Tā nav jauna zvaigzne. Seši vai aptuveni desmit miljardi gadu mūsu zvaigznei (ku­ras masa ir 1,99 1033 gramu) nav liels vecums, taču tā ir pilnīgi nobriedusi. Sākas mūža otrā puse — ceļš «mājup no tirgus». Laiks domāt par veselību. Arī cil­vēks mūža otrajā pusē var sagaidīt nepatikšanas: rei­matismu, infarktus … Tāpat ir arī ar Sauli.

Daži astronomi domā, ka Saule var arī pēkšņi uz­liesmot. Kāpēc uzliesmot? Kas viņu zina, taču zināt­nieki neizslēdz tādu iespēju. Uzliesmojums var arī nebūt sevišķi ilgs, taču cilvēcei ar to pilnīgi pietiks. Zeme atkal kļūs «neiztaisīta un tukša», tikai dieva gars diez vai turpinās lidināties virs ūdeņiem. Ūdens uz planētas nepaliks, un arī dieva garam nebūs no kurienes rasties, jo Zemes garozas veidošanās process ir beidzies un uz planētas virsmas nav palicis sevišķi daudz vulkānu. Bet tā ir tikai daļēja bojā eja. Tā vairāk uztrauc Zemes iedzīvotājus, nevis pašu planētu. Starp citu, arī bez jebkādām nejaušībām, no dzīvības viedokļa, prognozes nav sevišķi mierinošas. Pat tad, ja mūsu spīdeklis at­tīstīsies mierīgi, pēc trim četriem miljardiem gadu tas uzpūtīsies aptuveni līdz Merkura orbītai un kļūs des­mit reizes spožāks. Izstarojums pieaugs simtkārt. Okeānu ūdeņi uzvārīsies un iztvaikos. Sakrājušies mā­koņos, tie aplaistīs Zemi ar verdošu ūdeni un ietīs to tvaikā. Tāda pirts situācija ilgs aptuveni vienu miljardu gadu. Pēc tam Saule atkal sāks sarukt, līdz pārvēr­tīsies baltā pundurī. Tā nodzisīs. No poliem Zemi sāks pārklāt ledus cepures, kuras saklausies kopā uz ekva­

tora. Nejaušam apmeklētājam, kas ieklīdis šajā arhais­kajā Galaktikas nostūrī, pavērsies miris ledus tuksnesis.

Taču iespējams, ka pirms savām dabiskajām beigām Zeme kopā ar visu Saules saimi sastaps blīvu kosmisko putekļu mākoni. Atkal slikti. Saules gaisma kļūs tum­šāka, dzīvnieku un augu valsts uz mūsu planētas nosals.

Ja jau esam sākuši runāt par satikšanos, tad nevar aizmirst to, kura notika pirms nedaudz gadiem. Cik daudz drūmu prognožu tika izteikts sakarā ar untu­mainā asteroīda Ikara satikšanu. 1968. gada jūnijā Ikara orbīta draudīgi tuvojās Zemei. Korektos matemā­tiskos aprēķinus astronomi interpretēja atbilstoši savai gaumei. Daži apgalvoja, ka Ikars ietrieksies Zemē, un, kaut arī mūsu planēta diez vai sašķelsies, sprādziena saceltie putekļi un gadsimtiem ilgi krājušies netīrumi uz daudziem gadiem aizsegs Sauli. Citi gaišreģi zvē­rēja, ka asteroīds aizlidos garām.

Vai nu tā, vai citādi, bet 1968. gada jūnija otrajā pusē gaidīja pasaules galu. Pienāca jūnijs. Asteroīds bija minimālā atstatumā. To varēja saskatīt pat nelielā tele­skopā. Visi aizturēja elpu, bet Ikars, stādījies priekšā astronomiem, aizlidoja tālāk. Pastarā tiesa nenotika.

Beidzot, nedrīkst aizmirst arī pašu «Zemes bērnu» pieaugošās iespējas. Daudz reālāki draudi par kosmiska rakstura nejaušībām ir iespēja ar tagad uzkrātajiem kodollādiņiem citam citu iznīcināt vai arī izpostīt pla­nētu.

Bet mēs esam optimisti! Un cilvēki ir saprātīgi! Ne­jaušības nenotiks! Kāds liktenis gaida Zemi, ja to at­stās mierā?

Mantijas augšējā slānī pamazām izbeigsies radioak­tīvās sabrukšanas procesi. Līdz ar to sastings vulkāni, izbeigsies kalnu veidošanās. Erozija pakāpeniski noglu­dinās kalnus, samazinās kontinentu augstumu, pasau­les okeāns sāks savu pēdējo uzbrukumu sauszemei. Beigu beigās, ja nekas šo procesu netraucēs, ūdens pār­klās visu zemeslodi, pārvēršot to par kaut ko'purvam līdzīgu. Cik daudz laika šim procesam vajadzēs? Pastāv pieņēmums, ka šim laikam vairākas reizes jāpārsniedz svarīgāko radioaktīvo elementu pussabrukšanas pe­riods, un tas nevar būt mazāks par desmit miljardiem

gadu. Tas ir termiņš, ko diez vai var atzīt par reālu. Ilgi pirms tā beigām neatgriezeniskas pārmaiņas no­risināsies uz Saules.

Šķiet, pietiek prognozēt. Visas prognozes paredz vie­nas un tās pašas beigas, kaut gan šis datums svārstās no 1968. gada jūnija līdz brīdim, ko no mums šķir desmit miljardi gadu.

Flamarionam, kas apgalvo, ka nav precīzākas zināt­nes par astronomiju, patiešām ir taisnība.

4. Zemes anketa

Lai pabeigtu mūsu šūpulim veltīto pārrunu un no­skaidrotu, cik labi šo šūpuli esam izpētījuši, autors lasītājam piedāvā ne sevišķi jaunu, toties pārbaudītu paņēmienu: atsaukšanos uz autoritāti.

Pieņemsim, ka esat komandēts apbraukāt Galaktiku. Nav pamata šaubīties par šāda literārā ceļojuma iespē­jamību, jo autors to nav izdomājis pats, bet gan godīgi norakstījis no ievērojamās kosmisko ceļojumu autori­tātes Staņislava Lema («Johana Klusā zvaigžņu dienas­grāmatas» četrpadsmitais ceļojums).

Pēc atgriešanās jūs, gluži dabiski, rakstāt atskaiti: «7/X. Pusdivpadsmitos sasniedzu Interopijas iebrauk-

šanas staciju. Bremzējot raķete stipri sakarsa. Piestāju pie mākslīgā mēness (tajā izvietota stacija) augšējās platformas un nokāpu lejup, lai nokārtotu formalitā­tes. Spirāliskajā koridorā pūlis; būtnes, kas ieradušās no attālām Galaktikas vietām, staigāja, plūda un lē­kāja no lodziņa pie lodziņa. Es nostājos rindā aiz gaiši zila agolanieša, kurš ar pieklājīgu žestu mani brīdi­nāja, lai es nepieeju pārāk tuvu viņa pakaļējam elek­triskajam orgānam. Tūlīt aiz manis nostājās kāds jauns saturnietis bēškrāsas šlaulonā. Ar trim piesūcekņiem viņš turēja koferus, bet ar ceturto apslaucīja sviedrus. Patiešām bija ļoti karsts. Kad pienāca mana rinda, ierēdnis ardrīts, caurspīdīgs kā kristāls, uzmanīgi mani aplūkoja, kļuva zaļš (ardrīti savas jūtas izpauž, mainot krāsu; zaļa krāsa atbilst smaidam) un jautāja:

— Jūs esat mugurkaulnieks?

— Ja.

— Divējādi elpojošs?

— Nē, tikai ar gaisu.

— Pateicos. Lieliski. Visēdājs?

— Jā.

— Vai drīkst zināt, no kadas planētas?

—. No Zemes.

— Tad lūdzu pie blakus lodziņa.

Es piegāju pie nākamā lodziņa un, tajā ieskatījies, pārliecinājos, ka manā priekšā ir tas pats ierēdnis, pa-

reizāk sakot, cita viņa daļa. Viņš šķirstīja lielu grā­matu.»

Ar to mēs nobeidzam Lema citātu un atgriežamies paši pie savas atskaites.

Protams, nomaļās Galaktikas provinces, kurā atrodas mūsu Saule, rokasgrāmatā nebija. Un mums vajadzēja izpildīt anketu.

Visgalaktiskā veidlapa 49846513/065389217548.

Anketa

(Jāraksta tās planētas dati, no kurienes esat atbrau­kuši.)

1. Uzvārds |

2. Vārds > Zeme

3. Tēvavārds ļ

4. Dzimums — sieviešu.

5. Dzimšanas gads un vieta — nav zināms.

6. Izcelšanās — nav zināma.

7. Izglītība — nepabeigta.

8. Adrese — nenoteikta.

9. Darba vieta — Saules sistēma.

10. Ieņemamais amats — trešā planēta no Saules.

11. Vecāki — nav zināmi.

12. Ģimenes stāvoklis — viens pastāvīgs pavadonis un vairāk par pieciem simtiem pagaidu — mākslīgo pavadoņu (Padomju, amerikāņu, franču, ang(u, itā­liešu).

13. Bērni — cilvēki (pēc pēdējiem datiem, 1973. gadā sagaidāms, ka dzims mazulis ar kārtas numuru 4 000,000000).

14. Tuvākie radinieki — Saule un astoņas planētas.

' Brāļi:

Merkurs,

Marss,

Jupiters,

Saturns,

Neptūns,

Urāns, Plutons.

Māsas — tikai Venēra.

(Radniecības pakāpe ar Sauli nav noskaidrota.)

15. Vai ir radinieki ārpus Saules sistēmas? — Nav zināms.

Ja jūs domājat, ka, iesniedzot šo anketu, kurā ir tik daudz nezināmo, tiks nokārtotas «visas formalitātes», tad jūs esat vai nu ļoti naivs cilvēks, vai ari jums nekad nav bijusi darīšana ar ierēdņiem, kas kārto anke­tēšanu …

Rezumējot mūsu visautoritatīvāko viedokļu un dzim­tās planētas datu apskatu, autors cer, ka ikvienu lasī­tāju, tāpat kā viņu pašu, pārņem divējādas jūtas. No vienas puses — viegla vilšanās: mēs taču dzīvojam jau tik ilgi, bet rezultātā esam viesi, nevis saimnieki. No otras puses — negaidīts prieks un izbrīna: cik daudz uz vecas labās Zemes vēl ir darāms un atklā­jams. Cik daudz iespēju ikvienam kaut ko paveikt!

Un, ja mūsu jaunajam, gudrajam lasītājam rodas tāda doma, tad autors no visas sirds pats sevi apsveic ar neapšaubāmiem panākumiem.