Interesanti par astronomiju

1. Ir vērts pacelt galvu

«Kas var būt skaistāks par zvaigžņoto debesi!» pirms 70 gadiem iesaucies Kamils Flamarions. Taču viņš ne­kad nebija redzējis pilsētas elektrisko uguņu jūru, nakts reisā tuvojoties aerodromam. Nebija redzējis namu lo­gus, vitrīnas, daudzkrāsaino reklāmu zibšņus un auto­mobiļu rubīna jāņtārpiņus. Vai nekustīgā, krāsām na­badzīgā debess var sacensties ar šo dinamisko skais­tumu? ļ

«Ceļa zvaigznes palīdzēja vikingiem vadīt kuģus. Piejūras iedzīvotāji, atgriezdamies no. atklātā okeāna, pēc zvaigznēm atrada ceļu uz krastu.»

Blēņas! Jebkurš tālbraucējs stūrmanis, kajīti neat­stādams, pēc radiopeilējumiem var noteikt kuģa atra­šanās vietu jūrā un nospraust maršrutu.

«Zvaigznes vajadzīgas lidotājiem un jūrniekiem, kos­monautiem un astronomiem.»

Protams, vajadzīgas. Tā ir viņu profesija. Tāpat kā ķī- ļlļ

miskie elementi nepieciešami ķīmiķim, bet grāmatvedības

pamati — rēķinvedim. Bet es neesmu nedz as­tronoms, nedz lidotājs, nedz kosmonauts. Esmu pa­rastas, prozaiskas profesijas cilvēks, — kam man zvaigznes?

Lasītājs, kuru grūti apmānīt, gaida, ka tagad autors metīsies virsū iedomātajam sarunu biedram un, kā div­reiz divi ir četri, pierādīs, ka viņam nav taisnība.

Nekā tamlīdzīga. Vispār šim sarunu biedram, kurš nav nedz kosmonauts, nedz astronoms, nedz lidotājs, nedz jūrnieks, ir taisnība. Modernajam cilvēkam, kuram ielu lākturi spīd spožāk par Sīriusu un Aldebaranu, kurš tūristu pārgājienā, atrāvis skatienu no ģitāras, palūkojas augšup tikai tāpēc, lai noskaidrotu, vai ne­tuvojas lietus, ir taisnība. Un nebūt ne tāpēc, ka viņš, šis modernais cilvēks, ir, «ak vai, cik slikts!», «pelēks, ne par ko neinteresējas» … Tā nav viņa vaina. Tā nav jūsu vaina, puiši un meičas ar ģitārām. Tā ir nelaime!

Jūs daudz zināt, ik minūti, ik stundu uztverat mil­joniem bitu informācijas: televīzija, radio, kino… «Re­lativitātes teorija miljoniem», «Kvantu mehānika attē­los», «Pasaules uzbūves sistēma» tiek mācīta skolā … Nav sarežģītu jautājumu, par kuriem būtu vērts lauzīt galvu. Viss izskaidrots populāri, sakošļāts un ielikts mutē. Rij, bet nedoma! Taupi garīgo enerģiju! Bet kam lai taupa?

Autoram ir paziņa, kurš mīl… grāmatvedību. Sa­vādnieks, vai ne? Kas var būt vēl sausāks, garlaicī­gāks? Bet viņš par grāmatvedību zina tik daudz, ka šo zināšanu pietiktu veselai finansu un ekonomikas in­stitūta katedrai. Un, jo vairāk uzzina, jo interesantāk viņam kļūst. Nē, viņš neraksta nevienam nevajadzīgas disertācijas. Viņu jau divas reizes atlaiduši no darba par kādu uzskaites metodi, kura nav guvusi atsaucību uzņēmuma galvenā grāmatveža raupjajā dvēselē. Bet viņš nezaudē možumu. Viņš noteikti atradīs kā savu vietu, tā arī pielietojumu zināšanām un spējām. Ne jau par to ir runa. Tas ir piemērs, kurš rāda, ka līdz ar zināšanām rodas interese par visu ko, rodas problēmas un centieni saprast apkārtējo pasauli. Ar īstām zināša­nām, nevis ar uztvertās informācijas daudzumu. Patiesi vērtīga jūs, puiši, zināt maz. Bieži jūs neprotat patie­šām interesanto atšķirt no šķietami interesantā. Tas ir

grūti, bet, ja to neiemācās, tad zināšanas var krāt visu mūžu, bet vecumdienās nonākt līdz neiepriecinošajam secinājumam: «Mūžu dzīvo, mūžu mācies …» Ja tu esi par kaut ko ieinteresējies, tad centies par šo priekšmetu uzzināt pēc iespējas vairāk, nebaidies izsmelt tematu. Jo vairāk uzzinām, jo vairāk jautājumu rodas. Pēc au­tora ieceres, pēdējam teikumam vajadzēja skanēt kā refrēnam visās šīs grāmatas nodaļās. Un, ja autors šo teikumu kaut kur nav uzrakstījis, tad, lūdzu, uzrakstiet to jūs: var ar zīmuli lappuses malā, bet var arī ar tinti.

Negribētos, kā to dara daudzi citi, nodaļu par zvaig­znēm sākt ar apliecinājumu, ka propagandējamās zinā­šanas visiem ir pilnīgi nepieciešamas. Nē, lielākā daļa no tām zināšanām, ko jūs iegūsiet, ikdienas dzīvē praktiski nedod nekādu labumu. Taču tās ir velnišķīgi interesantas. Goda vārds! Dabā nav nekā interesantāka par zvaigžņu dzīvi un par to apbrīnojamo ceļu, kuru nogājusi cilvēce, pirms tā iemācījusies orientēties ap­kārtējā pasaulē. Neticiet vārdiem, sāciet lasīt un … jūs paši pārliecināsieties.

Par ķīlu noder visa cilvēces vēsture — «no Ādama» līdz mums un no mums līdz pēdējam divkājainajam. Es deru, ka viņš būs astronoms!

Nezinātājs, nejauši pavēries nakts zvaigžņotajās de­besīs, bieži notver sevi domājam: «Ak vai, cik to daudz! Vai to visu var iemācīties?» Patiešām, cik zvaigžņu ir

pie debess? Pirmajā acumirkli šķiet, ka to ir bezgala daudz. Kopš bērnības esam pieraduši vārdus «mūžī­gais» un «bezgalīgais» saistīt ar Visumu. Bet vai tā tas ir?

Cilvēki jau sen saskaitījuši; ar normālu redzi un ne­apbruņotu aci virs galvas var atšķirt tikai nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem zvaigžņu. Tik daudz to saskaitīs ļeņingradietis. Aptuveni tikpat daudz arī Sid­nejas puisis, kaut gan viņš attiecībā pret ļeņingradieti stāv ar kājām gaisā. Tātad pavisam redzams no pieci līdz seši tūkstoši zvaigžņu. Piekrītat — nedaudz. Laba mājas bibliotēka. Protāms, tajā ir iemīļotas grāmatas, ir arī tādas, kuras var lasīt, un ir velns zina no kurie­nes bibliotēkā iekļuvušas grāmatas. Taču lieku galvu ķīlā, ka ikviens savā dārgumu krātuvē spēj sameklēt sirdij tuvu sējumu.

Zvaigznes arī ir kā grāmatas. Tās vienmēr ir savā vietā. Taču zvaigžņu sameklēšana ir sarežģītāka. Pēc kāda principa meklēt? Kā pie debess iegaumēt atse­višķu zvaigžņu stāvokli? Sie jautājumi jau sen intere­sējuši cilvēkus. Un, lūk, kā viņi centās izzināt dabu.

2. Vispirms par to, ko gluži vienkārši interesanti zināt

Nav zināms, kas pirmais zvaigznes sadalījis zvaig­znājos un kad tas noticis. Mēs zinām vienīgi to, ka tas bijis ļoti sen un ka šie pirmie haosa sakārtošanas prin­cipi līdz pat šim laikam nav atminēti. Palūkojieties uz debess karti, kurā atzīmēti zvaigznāji: dīvainas lauztas līnijas savieno zvaigznes absolūti nejaušā kārtībā. Tur­klāt vienu zigzagu diezin kāpēc sauc par Lielo Lāci, otru — par Herkulesu, trešo — par Aerostatu, bet ce­turto — par Galdu. V°i nebūtu vienkāršāk to darīt no veselā saprāta viedokļa?… Starp citu, tā jau ir da­rīts.

1922. gadā Starptautiskajā astronomu kongresā izcē­lās diskusija: vai nevajadzētu «atcelt» zvaigznājus, tos aizstājot ar debess sfēras virsmas standarta četrstūrai­niem laukumiņiem?

Par laimi, astronomu vidū «veselā saprāta» cienītāji

nav pārsvarā. Kongress saglabāja senos zvaigznāju nosaukumus, ierobežodamies ar to, ka atteicās no 29 liekiem nosaukumiem, kas pie debesim bija parādījušies vai nu šo nosaukumu autoru atklātas pieglaimošanās dēļ, vai arī tāpēc, ka viņus patiešām nomākusi garlai­cība.

Par tāda nosaukuma piemēru var noderēt Kaķa zvaigznājs, no kura tagad astronomi atsacījušies. Kad franču astronomam Lalandam, šī nosaukuma autoram, pajautāja, kāpēc viņš tieši tā nosaucis nelielo paša at­klāto zvaigžņu grupu, viņš atbildēja: «Es mīlu kaķus, es tos dievinu. Un ceru, ka man piedos, ja es pēc- seš­desmit gadu ilga nemitīga darba vienu kaķi novie­tošu debesīs.»

Tagad visa debess sadalīta 88 zvaigznājos, starp kuriem novilktas stingras robežas. Modernajā zvaigžņo­tās debess kartē katrs zvaigznājs ir savas «muižas» robežās. Un tomēr nosaukumi daudz reižu izraisa iz­brīnu. Tas kļūst vēl lielāks, kad jūs aplūkojat zvaigžņu karti senā atlantā, ko 1603. gadā izdevis vācu astro­noms Johans Baijers. Senie atlanti glabājas Ļeņin- gradā Saltikova-Sčedrina Valsts publiskās bibliotēkas Rosikas nodaļā. Tos var skatīties stundām ilgi. Uz no­dzeltējušajām lappusēm fiksēta visa mitoloģija, visa cilvēces progresa vēsture. Ielūkojoties nosaukumos, top skaidrs, ka debess nav kļuvusi apdzīvota vienā mirkli

un ka sadomātajos nosaukumos ir to laikmetu pēdas, kuros šie nosaukumi radušies.

Visvecākie zvaigznāji ir Orions, Lielais un Mazais Lācis… Daži no tiem sastopami jau VIII gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušā Homēra «Iliādā». Vairogu, ko Hefests izkala Ahilejam, dzejnieks apdzied šādi:

Vairogam loksnes tad piecas viņš ņēma un sakala kopā.

Plašajā lokā daudz dīva dievs veidoja cildenā garā.

Veidoja zemi un jūru, un debesu klajumus plašos,

Sauli, kas nenogurst ceļā, un sudraba mēnesi pilno,

Visas skaistākās zvaigznes, kas, debesis greznojot, laistās,

Redzamas Plejādes bija tur, Hiādes, Orions dižais.

Vēlāk pie debess parādījās mitoloģiskie varoņi. Tur nokļuva visa sengrieķu bērnu iemīļotā varoņa Perseja ģimene: pats varonis, viņa sieva — Etiopijas valdniece Andromeda (nebrīnieties par viņas balto ādas krāsu un blondajiem matiem, tā ir tradīcija), pēc tam Perseja sievastēvs Cefejs, Etiopijas valdnieks, un sievasmāte Kasiopeja. Taisnības labad senie grieķi tur novietoja arī Valzivi, kas gandrīz bija aprijusi Andromedu, un pat spārnoto zirgu Pegazu. Autors gluži vienkārši ne­var atteikties no prieka atgādināt lasītājam lielisko mītu, kas sešus leģendāros varoņus sasaista vienā no­tikumā. Tātad — mīts!

Etiopijā dzīvoja valdnieks, ko sauca par Cefeju. Valdnieks kā jau valdnieks. Varbūt viņš nemaz nebūtu kļuvis slavens, ja viņam nebūtu skaista sieva — Ka­siopeja, kas, tiesa, mazliet neprata pievaldīt mēli. Reiz, ielūkojusies spogulī, valdniece lielījās, ka viņa droši vien esot skaistāka par nereīdām, kaut gan jūras nimfu ādas krāsa var sacensties ar jūras putu baltumu. Ne- reīdas aizvainojās. Nosūtīja delegāciju pie Neptūna. Bagātais un bargais jūras dievs uzsūtīja Etiopijas krastiem briesmoni Valzivi, kura Cefeja pavalstniekus sāka rīt citu pēc cita. Nekas nepalīdzēja! Valsts kļuva tukša. Vienīgā izeja — pēc dievu padoma atdot apēša­nai meitu Andromedu. Žēl… Vienīgā meita, turklāt skaista — atsitusies mātē. Bet Valzivs rija pārpaliku­šos iedzīvotājus. Un kāda bez pavalstniekiem var būt valsts un kāds var būt valdnieks?

Andromedu piekala pie klints. Iznira Valzivs. At­plēta muti. Metās virsū skaistulei Andromedai. Un —

var taču atgadīties — no kārtējās operācijas jāšus uz Pegaza garām lidoja varonis Persejs. Rokā tas turēja Medūzas Gorgonas galvu. To pašu, uz kuru paskatīju­šies, visi no šausmām pārvērtās akmeņos. Persejs bija nocirtis Medūzai galvu un paņēmis to par suvenīru. Viņš visu laiku kādu izglāba. Vai nu lūdza, vai nelū­dza, tomēr izglāba. Tāds bija viņa starptautiskais uz­devums. Ari šeit viņš paskatījās lejup: ak vai, dara pāri vājām tautām! Dabiski, vispirms Valzivij zem deguna pabāza Medūzas galvu. Valzivs pārvērtās ak­menī. Persejam vajadzēja lidot tālāk, bet viņš apstājās. Sāka Andromedu atbrīvot no ķēdēm un mierināt. At­skrēja pāri palikušie etiopi ar Cefeju priekšgalā. Ap­svēra, kas noticis, uzsauca «urrā!» un … apprecināja Perseju ar savu karaļmeitu. Starp citu, divos zīmēju­mos, kas ņemti no Johana Baijera atlanta un vēlī­nākā — Dancigas astronoma Hevelija sastādītā at­lanta, varoņi atšķiras ne tikai ar ārējo izskatu, bet arī ar stāvokļiem. Baijeram tie draudzīgi skatās mums pre­tim, turpretim Hevelija atlantā tie pagriezuši mums muguras sabojāto raksturu dēļ. Kāpēc tā? Izrādās, ka šeit vainīga debess globusa uzbūve. Baijers zīmējis skatu no globusa iekšienes, Hevelijs — no ārienes.

Ar šo pretrunu sākās daudzas diskusijas un pārpra­tumi. Agrāk notika arī tā, ka sastādītāji aizmirsa zvaig­znes un vairāk strīdējās par mitoloģiskajām personām, kuras viņi identificēja ar zvaigznājiem. Turklāt šo

personu attēli tika mainīti atbilstoši laika prasībām. Daudzi uzstāja, lai figūras zīmē tā, kā uzzīmēts Heve­lija atlantā — ar muguru pret skatītāju. Sak, uz vīrie­šiem un sievietēm, kas mitinās debesīs, daudz pieklājī- gāk ir lūkoties tad, ja tie skatītājam pagriezuši pakaļ­pusi, nevis priekšpusi. Tāpat liekuļi piespieda zīmētājus ietērpt figūras nejēdzīgā apģērbā, kas aizsedza to tiku­misko helēnisko kailumu.

Par to, kā mainījušās gaumes, var spriest pēc vairā­kiem viena un tā paša Andromedas zvaigznāja zīmē­jumiem.

Arābu astronoma Al-Sufi sacerējumā, kurš rakstīts aptuveni desmitajā gadsimtā, Andromeda attēlota arābu gaumē, bez jebkādām humora pazīmēm.

Turpretim uz arābu debess globusa, kas glabājas Bordžiju muzejā un izgatavots XII gadsimtā, Andro­meda uzzīmēta atbilstoši mūsdienu modernistu labāka­jām tradīcijām. (Apbrīnojami, vai ne? Ņemiet to vērā, ultramodernās glezniecības pielūdzēji! Tā zīmēja jau XII gadsimtā.)

XII gadsimtā nabaga karalis un astronoms Alfonss X noteikti iedomājās, ka Andromeda ir spāniete.

XVII gadsimta sākums. Johans Baijers maksā mes­lus Renesansei.

Astoņdesmit septiņus gadus (1690. g.) pēc Baijera atlanta laišanas klajā Hevelijs piespiež Andromedu pagriezt cilvēkiem muguru.

Beidzot gravieri to atkal pagrieza apkārt un pat pie­spieda pasmaidīt. Tādā izskatā Andromeda iekļuvusi pēdējos zīmētos zvaigžņotās debess atlantos.

Tagad Andromedas miglājs attēlots citādi. Ir viss. Viss ir precīzi. Pazudusi vienīgi pati Andromeda.

Vēl lielākas nepatikšanas bija ar zvaigznāju nosau­kumiem. Šodien visās pasaules valodās katrs zvaig­znājs nozīmē aptuveni vienu un to pašu. Agrāk bija citādi. Sajā ziņā rekordists ir Lielais Lācis. Jūs droši vien pazīstat septiņas spožās zvaigznes, kas spīd virs galvas. Ja tic grieķiem, tad tas nav nekas cits kā nelai­mīgā nimfa Kalisto, ko Zevs pavedis, bet dieva greiz­sirdīgā dzīvesbiedre pārvērtusi lācenē. Starp citu, senie ķīnieši tās pašas septiņas zvaigznes sauc par Pe-Teu —

«Maizes Mērs» (sieks), bet dažkārt par Ti-Ce — «Vald­nieka Divriči».

Ēģiptieši šajās zvaigznēs saskatīja hipopotamu.

"Arābi — zārku ar apraudātājām.

Romiešiem tie bija septiņi vērši.

Gaiļiem — auns.

Senajām slāvu ciltīm — vienkārši kausiņš.

Viktors Igo uzskatīja, ka Lielā Lāča septiņas spožās zvaigznes ir septiņi burti, no kuriem sastāv dieva vārds. Franciski to raksta šādi: «Iehovah».

Taču mēs novirzījāmies sānis. Tātad mīti un mitolo­ģiskie varoņi bija pirmie, kas nok|uva uz debess sfē­ras un ieņēma tur valdošās pozīcijas. Taču zem Mēness nekas nav mūžīgs. Pēc mītiem pienāca laiks reformām, pienāca vērtību pārvērtēšanas laiks. Katoļu baznīcas r reformatori ieteica pagānu nosaukumus pilnīgi aizstāt ar kristietiskajiem. Saulei vajadzēja pārvērsties par Jēzu Kristu, Mēnesim — par Jaunavu Mariju, bet pla­nētām — atbilstoši par tā cilvēka apustuļiem, kurš tika pasludināts par dievu.

Priekšlikums neieviesās, kaut arī tika laisti klajā jauni zvaigžņotās debess atlanti. Tos neviens neizman­toja. Cītīgos muļķus neatbalstīja pat visreakcionārāk noskaņotie mūku ordeņi. So notikumu dēļ astronomijas vēsturē kādu laiku, saglabājās divu zvaigznāju nosau­kumi: «Noasa Balodis» un «Jēkaba Zizlis». Taču ari tos 1922. gadā likvidēja astronomu kongress.

Johana Baijera atlantā 1603. gadā parādījās jaunu zvaigznāju nosaukumi, kuru galvenais cēlonis ir to laiku svarīgākais sasniegums — jūras ceļojumi un jaunu zemju atklāšana: Lidojošā Zivs, Hameleons, Pa­radīzes Putns, Indiānis, Pāvs, Tukans. Vai jūtat, kāds klejojumu vējš šalc šajos nosaukumos? Kompass, Bu- sole, Sekstants… " /-

Garajam jau pastāvošo zvaigznāju sarakstam XVIII gadsimta vidū astronoms Lakails pievieno jaunus nosau­kumus: Tēlnieka Darbnīca, Ķīmiskā Krāsns, Pneima­tiskā Mašīna, Pulkstenis, Cirkulis, Mikroskops.

XIX gadsimtā Bodes atlantā tehnikas progress sevi pieteic ar zvaigznājiem: Tipogrāfa Darbnīca, Aerostats, Elektriskā Mašīna un Heršela Teleskops.

Pagājušā gadsimta grāmatās minēti aptuveni 140

zvaigznaji. Turklāt jaunievedumu autori nemaz nekau­nējās dažkārt pārkāpt robežas, kuras pie debess bija pastāvējušas daudzus gadus. Piemēram, vācu astro­noms Bode, kurš nespēja apvaldīt uzticama pavalst­nieka niezi, «pavirzīja sānis» Andromedas roku un no­vietoja pie debess zvaigznāju «Fridriha II Regālijas». Tiesa, arī dižais Heršels, atklājis Urānu, tāpat steigā to nosauca vispirms par Džordža zvaigzni. Bet Hallejs, nekaunēdamies no atklātiem glaimiem, izveidoja pie debess zvaigznāju «Kārļa II Ozols». Pat Galilejs Jupi­tera pavadoņus nosauca par Mediči spīdekļiem. Kurš ir bez vainas? Visi šie nosaukumi nepastāvēja ilgāk par cilvēka īso mūžu, paveica savu darbu un tika aiz­mirsti.

Un tomēr, kāpēc priekštečiem ievajadzējās ne vien zvaigznes apvienot zvaigznājos, bet arī šos zvaigznā­jus identificēt ar dažādām mitoloģiskām personām, tur­klāt vēl padarot šīs personas ļoti nozīmīgas?

Lai atbildētu uz šo apakšnodaļas beidzamo jautā­jumu, padomāsim kopīgi, ko senajam astronomam un astrologam vajadzēja zināt pirmām kārtām.

Zvaigžņu atrašanās vietu!

Bet kā to norādīt pareģojumos un visdažādākajās receptēs?

Modernā astronomija izmanto koordinātu sistēmu, kas ir ļoti līdzīga ģeogrāfijā pieņemtajai sistēmai. Se­najiem astronomiem tāda abstrakta metode nebija zi-

nāma, un viņiem to ari ne sevišķi vajadzēja. Vissvarī­gākajām zvaigznēm (to nebija daudz) bija pašām savi vārdi, bet, lai norādītu atrašanās vietu, — lūdzu: «Re- guls ir Lauvas sirds». Vai arī: «Aldebarans ir Teļa acs», bet «Rigels ir Skorpiona kāja».

Un tagad secinājums: mitoloģiskās figūras pie de­bess sfēras veica svarīgo pirmās koordinātu sistēmas lomu.

3. Tagad par to, kas tomēr jāzina

Protams, radiobākas ļoti palīdz stūrmaņiem. Taču tām nepieciešama aparatūra, īpašas zināšanas, daudz kas cits «īpašs». Bet zvaigznes vienmēr ir pieejamas, ja neskaita apmākušās naktis. Droši vien tāpēc stūr­maņiem arī tagad ir pilnīgi jāpārvalda debess ābece. Tā nemaz nav tik sarežģīta. Navigācijas vajadzībām izmanto visspožākos debess spīdekļus. Pirmām kārtām, protams, Sauli, pēc tam Mēnesi, spožo Venēru, sarkano Marsu, Jupiteru ar Saturnu. Pēc tam nāk spožās zvaig­znes — tās, kuras pie debess visvieglāk atrast. Tā arī tās sauc — par «navigācijas zvaigznēm». Visām šīm bākām sastādītas īpašas astronomiskas tabulas. Dodo­ties pārgājienā, tās der iebāzt mugursomas kabatā. Vis­pirms, protams, nepieciešams iemācīties orientēties mir­dzošajās zvaigznēs.

Lai atvieglotu iegaumēšanu, stūrmaņi ziemeļu debe­sis sadalījuši trijos lielos apgabalos.

Vispirms, kā pienākas, jauno paziņu saraksts.

Ziemeļu debesu pirmā apgabala navigācijas zvaigznes

1. Aliots — Lielā Lāča Epsilons.

2. Polārzvaigzne — Mazā Lāča Alfa.

3. Arkturs — Vēršu Dzinēja Alfa.

4. Spika — Jaunavas Alfa.

5. Antaress — Skorpiona Alfa.

6. Reguls — Lauvas Alfa.

Ziemeļu debesu otrā apgabala navigācijas zvaigznes

7. Betelgeize — Oriona Alfa.

8. Rigels — Oriona Beta.

9. Aldebarans — Vērša Alfa.

10. Kapella — Vedēja Alfa.

11. Pollukss — Dvīņu Beta.

12. Procions — Mazā Suņa Alfa.

13. Sīriuss — Lielā Suņa Alfa.

Ziemeļu debesu trešā apgabala navigācijas zvaigznes

14. Vega — Liras Alfa.

15. Denebs — Gulbja Alfa.

16. Altairs — Ērgļa Alfa.

17. Alferacs — Andromedas Alfa.

18. Famalgauts — Dienvidu Zivs Alfa.

19. Hamals — Auna Alfa.

Tagad paskatieties zīmējumā, kur un kādās kopās visas šīs zvaigznes atrodas. Salīdzinādami zīmējumu ar nakts debess rakstiem, tikai neaizmirstiet shēmu vispirms orientēt. Sajā nolūkā iedomājieties, ka caur kausa «priekšējo sienu» vilkta taisne, un atrodiet Po­lārzvaigzni. Tagad var sākt meklējumus. Kausa rokturi trešā zvaigzne ir Aliots. Ja ar acīm turpina kausa rok­tura loku, tad noteikti sastopas ar spožo Arkturu un Spiku. Aptuveni tādā pašā augstumā virs horizonta uz taisnes, kas no kausa roktura pamatnes vilkta garām pie debess viegli pamanāmā Ziemeļu Vainaga sirpītim, jūs ieraudzīsiet rubīna krāsā drūmi mirdzošo supergi- gantu Antaresu.

Pirmā apgabala pēdējo navigācijas zvaigzni Regulu viegli sameklēt, ja caur kausa «pakaļējās sienas» di­vām zvaigznēm velk taisni uz Polārzvaigznei pretējo pusi. Meklētā zvaigzne ir pusotras reizes tālāk no Lielā Lāča nekā pati Polārzvaigzne.

Otrā apgabala atbalsta punkts ir Oriona zvaigznājs. Atrodiet to'pie debess. Pēc ārējā izskata Orions atgā­dina lielu četrstūri, kas sažņaugts ar jostu. Oranžā Betelgeize un balti zilais Rigels novietoti šī četrstūra pretējos stūros. Bet tagad sāciet tīt vaļā spirāli, kas iet caur šī debess apgabala navigācijas zvaigznēm. No Betelgeizes līdz Sīriusam. Visas zvaigznes uz vienas spirāles.

Debess trešajā apgabalā zvaigznes ir visvairāk iz­svaidītas un tāpēc grūtāk atrodamas. Sī apgabala

apskatīšana jāsāk ar Vegu — šīs debess daļas visspo­žāko zvaigzni. Veģu viegli atrast, jo mazā Liras zvaig­znāja pārējās zvaigznes kopā ar Veģu veido šauru rombu.

Blakus Lirai viegli pamanīt Gulbja zvaigznāja krustu. Sim Gulbim nav nekāda sakara ar dzīvnieku pasauli. Tas ir mitoloģisks — tas pats Gulbis, kuram kādreiz bijis sakars ar vieglprātīgo Ledu, — līdz pat mūsu laikam mākslinieku iemīļots motīvs. Gulbja acs ir zvaigzne Denebs. Tuvāk horizontam, starp Veģu un Denebu vienādsānu trīsstūra virsotnē spīd Saulei līdzī­gais punduris Altairs. Tiesa, tas ir apmēram pusotras reizes karstāks par mūsu Sauli un tāpēc spīd astoņas reizes spožāk. Trīs pēdējās šī apgabala navigācijas zvaigznes — Alferacs, Famalgauts un Hamals atrodas labi saskatāmā un burtam M līdzīgā Kasiopejas zvaig­znāja virzienā.

Tas arī ir viss. Bet tagad neaizmirstiet, ka tad, ja kuģa katastrofas dēļ jūs nokļūsiet dienvidu puslodē, necentieties pie debess sameklēt pazīstamas zvaigznes. Tur ir pavisam citas zvaigznes. Tiem, kas dodas uz dienvidu puslodi, jāņem līdzi citu zvaigžņu shēma. Bet noteikt navigācijas zvaigžņu stāvokli ikviens var iemā­cīties patstāvīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēkam, kurš izsviests neapdzīvotā salā, galvenā (labi, ja ne vienīgā) bagātība ir laiks.

4. Debess atbalsta punkti

Franču filozofs Dekarts jeb, kā viņš pats sevi mīlēja saukt pa latīņu modei, Kartēzijs domāja, ka visa debess ir viens labi noregulēts mehānisms. Ja naktī vairākas reizes paskatās augšup, tad viegli pamanīt, ka visas zvaigznes kopā riņķo ap vienu punktu, kas nav tālu no Polārzvaigznes. Tas ir pasaules Pols. Pasaules Pols atrodas uz Zemes griešanās ass turpinājuma. Tātad var uzskatīt, ka taisne, kas savieno Zemes polus ar pasaules poliem, nav nekas cits kā pasaules griešanās ass.

Tā šķiet mums, cilvēkiem. Mums ir tieksme domāt, ka Zeme atrodas bezgala lielā lodē, kuras iekšpusē pie­sprausti mirdzoši punkti — zvaigznes. Tad ir viegli izdomāt, kā noteikt katras zvaigznes stāvokli, kā pie­rakstīt tās «adresi».

Ja esat cietis kuģa katastrofā, tad jūsu vēlēšanās noteikt savas koordinātes un paziņot tās pārējai pasau­lei ir saprotama un dabiska. Otrā problēma atrisināma vienkārši: paziņot var pa radio, ja pakalpīgie viļņi kopā ar jums tuksnesīgajā krastā izskalojuši radioraidītāju ar barošanas komplektu, bet var arī ar zīmīti aizzīmo­gotā pudelē, kas iemesta ūdenī. Citādi ir ar koordinātu noteikšanas tehniku.

Paplašināsim Zemes ekvatoru, līdz tas krustojas ar debess sfēru. Iznāks debess ekvators. Skaidrs, ka tā plakne ir perpendikulāra pasaules asij. Taču ar to vien nepietiek. Jāizlemj, no kurienes uz ekvatora sākt nola­sījumus. Seit palīgā nāk Zemes orbīta. Ja tās plakni turpina, līdz tā šķeļ debess sfēru, tad iegūstam vēl vienu aploci, kuru sauc par ekliptiku. Ekliptika ir no­liekta pret debess ekvatoru tieši tāpat, kā Zemes orbī­tas plakne ir noliekta pret Zemes ekvatora plakni. Un tā krustojas ar šo plakni divos punktos — pavasara un rudens ekvinokciju punktos. Ja tagad caur šiem punktiem un pasaules poliem velk lielo riņķi, tad iegūst tieši to līniju, no kuras jāsāk skaitīt leņķi.

Tātad viens leņķis jāskaita no pavasara ekvinokcijas punkta debess ekvatora virzienā, otrs — no debess ekvatora uz poliem, pa zvaigžņu deklināciju riņķi. Ta­gad pietiek ar nelielu teleskopu vai arī leņķu mērīša­nas instrumentu, lai, Klusā okeāna vidū nokļūstot uz neapdzīvotas salas, viegli un nepiespiesti varētu no­teikt pats savu atrašanās vietu vai vismaz tās ģeogrā­fisko platumu.