Interesanti par astronomiju

1. Kā atšķir zvaigznes

Daba ir tik daudzveidīga, ka cilvēks, ja tam nebūtu selekcijas spējas un tieksme vispārināt, nekad ne­izzinātu apkārtējo pasauli. Uzkrājoties zināšanām, mēs dažādās parādībās cenšamies sazīmēt līdzī­gas īpatnības. Tas ļauj ieskaitīt šīs parādības vienā klasē vai tipā. Kļūst vieglāk. Tā mēs haotiskajās dabas parādībās ievedām kaut kādu kārtību un sākam justies omulīgāk. Cilvēks ir pedants. Bet daba? Daba ļoti labi var iztikt bez klasifikācijas. Tāpēc var uzskatīt, ka šī nodaļa veltīta tīri cilvēciskai nodarbībai.

Astronomija ir bīstama lieta. Mēģiniet novērot mir­dzošos zvaigžņu barus teleskopā, kas izgatavots paša rokām. Viena nakts, otra, trešā … Sākumā tā ir rotaļa, pēc tam kļūst interesanti, pēc tam.., pēc tam jums ienāk prātā šķietamajā haosā ieviest kaut kādu kārtību. Un, kad viss tā noticis, tad jūs esat pazudis! Jūs esat saslimis. Uz visu mūžu jūs esat saindējies ar debesīm.

Un jūs dzerat no Sokrāta kausa, slavēdami un nolā­dēdami to mirkli, kad pirmo reizi pacēlāt augšup galvu. Bet jūs esat cilvēks!

Pirms divtūkstoš ga­diem Hiparhs, sastādī­dams zvaigžņu katalogu, iedalīja spožos debess ķer­meņus sešās grupās — se­šos zvaigžņu lielumos. Pir­majā grupā viņš ieskaitīja spožās zvaigznes, otrajā grupā tās, kuras spīd div­arpus reizes vājāk par pir­mā lieluma zvaigznēm. Trešajā lielumā — zvaig­znes, kas ir divarpus rei­zes vājākas par otrā lielu­ma zvaigznēm, un tā tā­lāk — līdz pat sestajam lielumam. Izrādījās, ka sestā lieluma zvaigznes ir simt reizes vājākas par visspožākajām zvaigznēm. Tas ir tas minimums, ko vēl var redzēt ar neapbru­ņotu aci.

Pašlaik ar moderno te­leskopu spēcīgajām optis­kajām sistēmām var nofo­tografēt zvaigznes, kuru spožums ir tik daudz reižu vājāks par Saules spožu­mu, ka šīs «reizes» pierak­sta ar skaitli, kuram ir 40 nulles. Tā, piemēram, 23. zvaigžņu lieluma zvaigzne spīd 8,71 • 1040 reizes vā­jāk par Sauli.

Pie Zemes debess vis­spožākās zvaigznes ir Sī-

riuss un Kanopuss. To lielumus astronomi apzīmē ar negatīviem skaitļiem. Pēc tam nāk zvaigznes no nulles līdz vieninieka lielumam. Tādu ir tikai desmit. Tās ir starp jau pazīstamajām Zemes stūrmaņu navigācijas bākām.

Mazāk spožās zvaigznes, līdz otrajam lielumam, skai­tāmas jau desmitos — to ir 41. No otrā līdz trešajam lielumam ir 138 zvaigznes, no trešā līdz ceturtajam lielumam — 357, līdz piektajam lielumam — 1030 zvaigznes! Sestā lieluma zvaigznes ne visi var saska­tīt, un tāpēc par šo zvaigžņu skaitu strīdas. Vispār abās debess puslodēs pavisam ir apmēram pieci seši tūkstoši zvaigžņu. Ne visai daudz. Taču, tiklīdz pie­liek pie acīm kaut binokli, zvaigžņu skaits pieaug des­mitiem reižu. Turpretim vidēja stipruma teleskops liek jums zvaigznes skaitīt miljonos.

Grūti pateikt, cik Visumā pavisam zvaigžņu. Tikai Piena Ceļā — gaišajā joslā, kas šķērso nakts debesis, to ir ap 100 miljardu. Protams, šis skaitlis ir ļoti aptu­vens, tas norāda tikai lieluma kārtu. Pat desmit mil­jardu zvaigžņu robežās nevar galvot par šī skaitļa pre­cizitāti. Piena Ceļš ir mūsu zvaigžņu sistēma, mūsu Galaktika. Ja uzmanīgi palūkojas debesīs, tad var at­klāt arī citas galaktikas, kas ne ar ko neatpaliek no mūsu Galaktikas. Tagad galaktiku skaitu novērtē aptu­veni simtos miljonos. Pareiziniet simt miljonus ar simt miljardiem. Kļūst baismīgi?

Taču atgriezīsimies pie Hiparha un viņa zvaigžņu lielumiem. Redzamie zvaigžņu lielumi ir labi tikmēr, kamēr astronomija nav pārkāpusi zvaigžņu skaitīšanas slieksni. Tālāk ir sliktāk. Pienāk laiks, kad zinātne prasa, lai zvaigznes savā starpā salīdzina. Leģenda par kristāla sfēru izrādījusies aplama, un zvaigznes iz­klīdušas dažādos atstatumos. Tāpēc, pirms runājam par salīdzināšanu, būtu labi tās nostādīt vienā ierindā, pārnest vienādā attālumā no Saules un tad novērtēt šo zvaigžņu patieso vai, kā mēdz sacīt astronomi, abso­lūto lielumu. Absolūtais zvaigžņu lielums ir zvaigznes spožums standartattālumā — desmit parsekus no Sau­les sistēmas. Jāatzīst, ka tādā attālumā pati Saule izskatītos ļoti nožēlojama — kā piektā lieluma zvaigzne.

Tā izrādījās, ka uzdevums noteikt zvaigžņu atsta­tumu ir astronomijas vissvarīgākā problēma. Izsako­ties augstā stilā, ka's lahi piederas grāmatām, kurās stāstīts par zinātni, varētu sacīt šādi: «Pēc taustes klaiņojot pa tumšo Urānijas pili, ļaudis nokļuva līdz durvīm, aiz kurām spīdēja patiesības gaisma.»

Sīs durvis vajadzēja atvērt vienalga ar kādu paņē­mienu, kaut vai uzlauzt.

2. Pirmie, kas «ielauzās» Urānijas pilī

A. Metode

Jau Ēģiptes mērnieki, pēc Nīlas paliem iemērīdami zemes gabalus, atcerējās teorēmu — «Pamatne un divi tai pieguļošie leņķi ļauj konstruēt visu trīsstūri». Bet vai šī teorēma nav noderīga arī «zvaigžņu mērnie­kiem»? Par trīsstūra pamatu, piemēram, var ņemt Ze­mes orbītas diametru. Izmērīt leņķus starp diametru un virzieniem uz zvaigzni. Tad trešais leņķis — kas nosaukts par zvaigznes paralaksi — pats kā ienācies auglis iekrīt rokās. Jebkura trīsstūra leņķu summa taču ir vienlīdzīga 180 grādiem. Bet, zinot paralaksi, noteikt trīsstūra augstumu, tas ir, attālumu līdz zvaigznei, ir tīrais sīkums!

B. Instrumenti

Sākumā teleskopu nebija, leņķus mērīja ar trikve- triumu — vairākiem koka lineāliem, kas savienoti ar šarnīriem. Visu konstrukciju pielika pie acs un arī

196 mērījumus izdarīja pēc acumēra. Vēlāk kā leņķu mērīša­nas instrumentu sāka lietot kvadrantu. Turklāt, jo lie­lāka un smagāka bija pati koka konstrukcija, jo precī­zāki iznāca novērojumi. Un tikai daudz vēlāk parādī­jās teleskops ar diviem krusteniski nostieptiem diegiem un ar mikrornetrisko skrūvi.

C. Cilvēki

Pirmais, kam ienāca prātā doma, ka zvaigžņu atsta­tumus vajag un var izmērīt, bija Koperniks. Diemžēl Kopernika vienīgais instruments bija tieši trikvetriums, uz kura lineāliem iedaļas bija atzīmētas ar roku. Bet precizitātei vajadzēja sniegties līdz sekundes daļām. Lai iespaids būtu spēcīgāks, atgādināsim, ka leņķa se­kunde ir 1/324 000 (viena trīssimt divdesmitčetrtūkstošā daļa) taisnā leņķa. Mēģiniet noteikt…

Pēc daudziem mēģinājumiem tomēr nonācis līdz se­cinājumam, ka atstatums līdz zvaigznēm ir vismaz tūkstoš reižu lielāks nekā līdz Saulei, godājamais ka­noniķis atteicās no uzdevuma, kas tam nebija pa spē­kam.

Stafeti pārņēma Tiho Brahe. Vai atceraties, ar kādu svētlaimi uzpūtīgais aristokrāts pieņēma viņam uzdā­vināto rupjo Kopernika lineālu? Cik viņš bija laimīgs, neraugoties uz savu neciešamo raksturu un pārmērīgo pašapzinīgumu. Dāņu astronoma instrumentus no ozol­koka bija izgatavojuši labākie Eiropas meistari. Kad Tiho Brahe kopā ar daudzgalvaino ģimeni pameta Ura- niborgu, viņa sienas kvadrants aizņēma veselu ve­zumu.

Ozolkoka instrumenti deva «rupjus» rezultātus. Ko­pernika noteikto attālumu līdz zvaigznēm trīskāršojis, arī Tiho Brahe, atsacīdamies no mērījumiem, padevās.

Bija arī citi tikpat neveiksmīgi mēģinājumi. Viens otrs sāka turēt aizdomās pašu metodi. Sak, zemes mēr­niekus tā, protams, apmierina, taču attālumi uz Zemes nav debesu attālumi. Jo tālāk ir zvaigzne, jo mazāka tās paralakse. Ak, ja viņi, šie mūsu strādīgie priekš­teči, būtu zinājuši, ka pat tuvākajai zvaigznei — Cen­taura Alfai paralakse ir tikai trīs ceturtdaļas loka se­kundes, bet atstatums līdz tai ir 270 000 reižu lielāks nekā no Zemes līdz Saulei! Nē, labi, ka viņi to nezi­nāja.

Risinādami uzdevumus, kas tiem nav pa spēkam, cilvēki mācās.

Un zināms, ka arī kļūdas dod jaunas zināšanas.

1725. gadā angļu astronoms Džeims Bradlejs sāka mērīt Drakona Gammas paralaksi. Darbu, ko citi bija paveikuši pirms viņa, Bradlejs zināja labi un Drakona Gammu izraudzījās tieši tāpēc, lai izvairītos no pagāt­nes kļūdām. Anglijā šī zvaigzne iet caur meridiānu precīzi zenītā (virs galvas), tātad, to novērojot, atmo­sfēras traucējumi ir minimāli. Bez tam Bradlejs nolēma brīdī, kad zvaigzne ies cauri meridiānam, teleskopa cauruli pienaglot pie sienas. To nebija grūti izdarīt, jo tajos laikos teleskopa caurules izgatavoja no dēļiem. Ar šādu rīcību sasniegtie rezultāti ir acīm redzami — instruments paliks nekustīgs, bet zvaigznes stāvoklis tā redzes laukā Zemes kustības dēļ visu laiku mainī­sies. Gada laikā tā aprakstīs mazu elipsi, kuru izmērī­jis viņš, sers Bradlejs, izskaitļos zvaigznes paralaksi, bet pēc tam arī atstatumu līdz zvaigznei.

1725. gada 14. decembra naktī astronoms nostipri­nāja teleskopu un visiem stingri aizliedza pat tuvoties tam. Pagāja ziemsvētki, pienāca jaungads. Sers Brad­lejs izturēja raksturu, demonstrēdams anglisku aukst­asinību. Tiesa, ļaunas mēles melsa, ka 1725. gada pē­dējās dienās Londonā bijis ļoti nepatīkams laiks, debe­sis seguši mākoņi un Bradlejs staigājis nikns kā velns.

1. janvārī mākoņi izklīduši. Un Bradlejs pieplacis okulāram. Divarpus nedēļās Drakona Gammai jau va­jadzēja kaut nedaudz novirzīties no sava iepriekšējā stāvokļa. Ak, laime, ak, prieks! Zvaigzne patiešām bija pārvietojusies. Tiesa, mazliet uz citu pusi, nekā bija gaidīts. «Tūkstoš velnu!» Jo ilgāk astronoms pētīja zvaigznes stāvokli, jo vairāk viņš zaudēja pašsavaldī­šanos. Nolādētais spīdeklis slīdēja uz pilnīgi nepareizu pusi. Tas nevis pārvietojās pa kreisi, lai sāktu izzīmēt gaidīto elipsi, bet gan tiepīgi slīdēja pa labi. Te nepie­tika pat ar britu aukstasinību.

Veselu gadu zvaigzne kustējās pa savu noslēpumaino ceļu. Un 1726. gada 14. decembrī, aprakstījusi elipsei līdzīgu līkni, atgriezās vecajā vietā. Bet tā nebija īstā

elipse! Bradlejs pavēroja citu zvaigžņu stāvokļus un nobīdes. Un varat iedomāties, kādas šausmas pārņēma astronomu, kad noskaidrojās, ka visi spīdekļi, lai cik tālu tie arī būtu no Zemes, zīmē pilnīgi vienādus ovā­lus. Te jau mati var sacelties stāvus! Mistika! Brīnumi! Divi gadi ļoti neatlaidīgu novērojumu — un rezultātā nulle!

Bradlejs domāja. Domāja nepārtraukti, mājās un ob­servatorijā. Domāja, pat pastaigādamies pa lietu, lietus­sargu noliecis pretim aukstajām ūdens strūklām. Starp citu, stop! Vai lietus viņu neuzvedināja uz pareizām domām? Vai jūs neesat ievērojuši, ka, stāvot lietū, lie­tussargu virs galvas vislabāk turēt taisni, tāpat kā Bradleja pret zenītu pavērsto teleskopu? Bet, tiklīdz sākat kustēties, jūs, ja gribat palikt sausi, lietussargu nolieciet uz priekšu. Un, jo ātrāk jūs soļojat, jo lielā­kam jābūt nolieces leņķim.

Nu, uzmanīgais lasītāj, kas no tā izriet? Vai jums nešķiet, ka, zinot krītošā piliena ātrumu un lietussarga nolieces leņķi, jūs droši vien varēsiet noteikt savu āt­rumu. Autors aicina lasītāju patstāvīgi sastādīt pro­porciju. Bet, kam tas nav pa spēkam, — lūdzu gatava proporcija.

Pieņemsim, ka lietus pilieni lido ar ātrumu 3 metri sekundē. Jūsu lietussarga optimālais stāvoklis — zem 30 grādu leņķa. Kā atrast jūsu ātrumu?

Vispirms uzzīmēsim ātrumu trīsstūri. Tajā V1 — lietus piliena patiesā ātruma vektors, V2 — šķietamā āt­ruma vektors. To starpība, acīm redzot, ir vienlīdzīga cilvēka ātrumam V. Tagad proporcija:

30° = V 360° 2jiVI '

No šejienes V=2itV, -0,0835= 1,57 m/sek.

(Jūs taču steidzaties, godatais lasītaj.)

Šādā veidā izprātojies, Bradlejs pēkšņi saskatīja ga­tavu problēmas atrisinājumu. Atgādinām, ka sers Džeims Bradlejs bija simtprocentīgs anglis un pēc ka­raļa un karalienes par visiem vairāk godāja Ņūtonu. Bet Ņūtons gaismu uzskatīja par daļiņu plūsmu. No tā arī analoģija ar lietus pilieniem. Tātad, kaut zvaig­znes Drakona Gamma gaisma lido vertikāli lejup, arī Zeme nevis gaida, bet joņo pa orbītu. Un, kamēr gais­mas daļiņas nolido ceļu no objektīva līdz okulāram, te­leskops kopā ar Zemi paspēj nedaudz pārvietoties. Tā­tad novērotājam Drakona Gammas stari šķitīs slīpi. Bet, tā kā mūsu planēta, lidodama ap Sauli, vispirms kustas vienā, bet pēc tam otrā virzienā, tad jebkuras zvaigznes gaismas stars teleskopa redzes laukā aprak­stīs mazu Zemes orbītu. Vienādu visām zvaigznēm.

«Velns parāvis!» atkal vajadzēja nodomāt Bradlejam, ja viņš bija simtprocentīgs anglis. «Šķiet, es esmu at­klājis kaut ko jaunu. Vai man šo parādību nevajadzētu nosaukt par gaismas aberāciju?» Tā viņš arī rīkojās.

Zinātnieku pasaulei tas bija ļoti liels atklājums. Teo­logiem — tikpat lielas nepatikšanas. Neaizmirstiet, ka ritēja tikai XVIII gadsimta pats sākums un Zemes kustība ap Sauli nebūt visiem vēl nebija nepārkāpjama patiesība. Bet gaismas aberācija vairs neatstāja nekā­das šaubas.

Bradlejs saņēma pelnīto slavu, bet neapmierinātības tārps to grauza līdz pat nāvei — viņš taču bija meklē­jis paralaksi. Anglis vēl divdesmit gadus lūkojās sava teleskopa okulārā, mērīja, mērīja zvaigžņu gada pār­vietošanos un galu galā atklāja… nutāciju, tas ir, Zemes ass svārstības Mēness pievilkšanas spēka iedar­bībā.

Bet paralakse?

Tā diemžēl palika nenotverta.

3. Atkal metodes, instrumenti, cilvēki — viss kopā

Pirmais teleskops, kā zināms, bija Galilejam. Tiesa, viens otrs svētais tēvs nekaitīgo instrumentu uzskatīja «par velnišķīgu ierīci» un pierādījumam minēja, ka dievs sirmo zinātnieku sodījis ar aklumu. Taču, arī būdams akls, Galilejs redzēja tālāk par redzīgajiem kar­dināliem. Savā laikā viņš izstrādāja jaunu metodi at­statuma mērīšanai līdz tāliem priekšmetiem. Metode bija ģeniāla un tāpēc ļoti vienkārša.

Izstiepiet roku ar paceltu rādītājpirkstu. Notēmējiet uz kādu patālu priekšmetu, aizmiedziet kreiso aci. Ga­tavs? Tagad atveriet kreiso aci, bet aizveriet labo aci. Pamanījāt? Paliek iespaids, ka pirksts palēcies pa labi no tālā priekšmeta. Ceru, ka roku jūs neizkustinājāt. Bet tagad, zinot attālumu starp acīm, pirksta šķietama pārvietojuma lielumu un rokas garumu, viegli noteikt attālumu starp priekšmetiem.

Sis uzdevums nav sarežģītāks par septītās klases skolēniem dotajiem uzdevumiem, un autoram gluži vien­kārši ir neērti piedāvāt lasītājam to atrisināt.

Tagad ir grūti droši apgalvot, ka Galilejs izmantojis rādītājpirkstu. Taču viņš atstatumu starp acīm ieteica aizstāt ar Zemes orbītas diametru, bet par tālo priekš­metu ņemt mazu zvaigznīti, kas pie debess optiski at­rodas blakus zvaigznei, par kuras attālumu mēs intere­sējamies.

Metode bija gatava. Zēl, ka pats Galilejs to nepa­spēja izmantot. Laiks, ko daba piešķir ģēnijiem, nemaz neatšķiras no visu atzītu stulbeņu garā mūža.

1775. gadā zvaigžņu paralakses noteikšanas pro­blēmu sāka risināt Viljams Heršels. Karalistes pirmā astronoma un pasaules labākā teleskopu būvētāja slava noveda viņu līdz šai tolaik visaktuālākajai problēmai. Heršēls deva priekšroku Galileja metodei, tāpēc viņam vispirms bija vajadzīgas divas kaimiņu zvaigznes. Lai nu kas, bet zvaigznes pie debess nav jātapina. Astronoms izraudzījās vairākus pārus un sāka novēro­jumus.

Aizritēja pusgads. Zvaigznes astronomijas zinātnes slavas dēļ pat nedomāja tuvoties viena otrai vai arī attālināties viena no otras. Kā par nelaimi, Heršelam bija gadījušās īstas dubultzvaigznes, kas veidoja vie­notu sistēmu, kuru kopā sasaistīja savstarpējās pievilk­šanas spēki. Tas bija interesanti: dubultzvaigznes — XVIII gadsimta jaunums. Bijušais muzikants sāka mek­lēt un novērot citus zvaigžņu pārus. Drīz viņa dubult­zvaigžņu katalogs saturēja jau 703 pāru aprakstus, Aizrāvies ar dubultzvaigžņu meklējumiem, Heršels pie viena atklāja arī trīskāršas un vispār vairākkāršas sis­tēmas, kas pakļaujas Ņūtona likumam tāpat kā Zeme ar Mēnesi vai Saule ar visu savu metienu.

Taču mēs, šķiet, sākām runāt par paralaksi. Ko lai dara, kopš seniem laikiem ir zināms, ka neaptveramo nevar aptvert. Droši vien tāpēc paralakse joprojām ne­vienam nedevās rokās.

1833. gadā imperators Nikolajs I parakstīja aicinā­jumu Tērbatas astronomam Fridriham Georgam Vil­helmam Strūvem, turpmākajā dzīvē un vēsturē sauktam par Vasiliju Jakovļeviču, uzņemties Pēterburgas tu­vumā Pulkovā jaunas observatorijas būvdarbu vadību.

Strūve dzimis Vācijā, Altonas pilsētā, un pabeidzis Tērbatas (Tartu) universitāti ar filologa diplomu. Taču dieva ceļi ir neizdibināmi. Būdams students, viņš ne­jauši iekļuva kāda paziņas mājas observatorijā un .. , «gāja bojā». Zvaigznes izrādījās stiprākas par filolo- ģiju.

Pabeidzis universitāti un ieguvis tiesības mācīt valodu un literatūru, jaunais cilvēks tūlīt nosēdās pie teleskopa. Uz viņa galda atkal parādījās grāmatas. Ak vai, tā taču nebija filoloģija, bet matemātika! Un pēc trim gadiem «eksfilologs» aizstāvēja disertāciju par te­matu — «Par Tērbatas observatorijas ģeogrāfisko stā­vokli».

Naivie laiki! Valodnieks ne tikai pašmācības ceļā ap­gūst matemātiku, bet kļūst arī par precīzo zinātņu ma­ģistru. Ko darīja priekšniecība? Starp citu, ja pāršķir­sta vēstures zinātnes lappuses, redzams, cik daudz izcilu darbinieku izveidojušies no tiem, kas pratuši pār­varēt inerci, sapratuši, ka ir kļūdījušies, un no kaut arī iestaigātā, taču svešā ceļa laikus nogriezušies paši uz sava ceļa! Rīkoties tā, nevis visu mūžu nest apnikušā dienesta nastu un gausties par likteni! Dzīvē galvena­jām interesēm noteikti jābūt saistītām ar darbu. Tad tas sagādā apmierinājumu un dod panākumus. Tad cil­vēks ir laimīgs.

Strūve bija laimīgs. Viņš kļuva par Heršela cienīgu pēcteci dubultzvaigžņu meklējumos un pētījumos. Par cilvēkiem, kas daudz sasnieguši ar savu darbu, pie­ņemts sacīt, ka tiem bijusi dzelžaina griba. Uz Strūvi tas attiecas visaugstākajā mērā. Filologs un astronoms reizi par visām reizēm bija pats sev noteicis dzīves likumu: vispirms pārdomāt priekšā stāvošo darbu, sa­stādīt plānu, bet, kad darbs sākts, tad nekādā ziņā neapstāties. Nav izslēgts, ka tieši neatlaidība un pedan­tisms viņu 29 gadu vecumā padarīja par Krievijas Zi­nātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Lai kā tas arī būtu, 1835. gada 3. jūlija pusdienā tieši viņš, topošās «Zvaigžņu galvaspilsētas» direktors, pacēla virs galvas lakatiņu, dodams zīmi, ka jāsāk Pulkovas observatori­jas pamatakmens ieguldīšanas ceremonija.

Celtniecībai līdzekļus netaupīja. Un jaunais direktors observatorijai drīz vien iegādājās 15 collu (38 centi­metru) refraktoru. Tas bija pasaulē labākais instru­ments. Refraktoram bija pievienoti 27 okulāri. Tie deva līdz divtūkstoškārtīgu palielinājumu. Strūve izraudzījās spožo Veģu un nolēma izmērīt tās paralaksi.

Darbs astronomijā prasīja daudz laika. Lai gan bija ļoti aizņemts ar observatorijas būvdarbiem, pedantis­kais Pulkovas direktors tomēr neatstāja novārtā savus novērojumus. Un 1838. gada vidū zinātnieku pasaule sajūsmināta uzzināja, ka pirmais darbs, ko Strūve pa­veicis jaunajā krievu observatorijā, astronomijai devis pirmo paralaksi. Attālums līdz nakts debess pērlei Ve- gai bija atrasts. Tiesa, Strūve kļūdījās divreiz: pēc vairākiem precizējumiem un korekcijām izrādījās, ka šis attālums vienlīdzīgs 255 000 000 000 000 kilometriem (jeb 8,26 parsekiem). Tā bija kolosāla uzvara!

Var uzskatīt, ka tieši ar šo uzvaru astronomijai Krie­vijā sākās «zelta laikmets». Krievu astronomi izgāja pasaules arēnā, visus pārsteigdami ar saviem darbiem.

Aptuveni tajā pašā laikā Kēnigsbergas observatori­jas direktors Fridrihs Besels ieguva instrumentu, ko īsi pirms savas nāves bija izgatavojis Fraunhofers. Tas bija lielisks heliometrs ar dalītu objektīvu.

Instruments darbojās pēc principa: viena un tā paša priekšmeta attēlu var iegūt atsevišķi ar divām objek­tīva pusītēm. Pēc tam, sabīdot pusītes kopā, līdz attēli sakrīt, var precīzi izmērīt nobīdi un tātad … Aparāts jau arī bija izgatavots tieši tam, lai atrisinātu gadsimtu uzdevumu — beidzot notvertu paralaksi. Besels to uz­reiz saprata. Tomēr, izraudzīdamies novērošanas ob­jektu, viņš pieņēma citu kritēriju zvaigznes attālumam no Saules. Besels sprieda tā: jo tuvāks mums svešais spīdeklis, jo vairāk tam jāpārvietojas pie debess vel­ves. Un viņš izraudzījās Gulbja zvaigznāja 61. zvaig­znīti — mazu, tik tikko pamanāmu piektā lieluma du­bultzvaigznei.

Besels uz to notēmēja teleskopu, pagrieza objektīvu tā, lai griezuma līnija sakristu ar līniju, kas savieno zvaigžņu pāri, un sāka lēnām virzīt lēcas pusi, līdz pirmās zvaigznes attēls labajā pusē sakrita ar otrās zvaigznes attēlu kreisajā pusē. Tagad vajadzēja veikt aprēķinus.

Tā paša gada decembrī viņš noteica paralaksi un iz­rēķināja atstatumu līdz Gulbja 61. zvaigznei, kas izrā­dījās aptuveni vienlīdzīgs 600 000 Zemes orbītas rā­diusu.

.. . Zvaigžņu paralakšu noteikšana ir katorgas darbs. Noņemsim cepures, lai paklanītos strādīgajiem astro- metristiem, kuri līdz mūsu dienām izmērījuši tūkstošiem zvaigžņu paralakšu. Zvaigžņu atstatumi padevās. At­vērās Urānijas noslēpumu glabātavas durvis. Astro­nomi ieguva iespēju ne tikai salīdzināt zvaigznes pēc to spožuma, tas ir, nosacīt absolūto zvaigžņu lielumu, bet arī izmērīt zvaigžņu rādiusus un pat «nosvērt» tā­los spīdekļus.