Interesanti par astronomiju

1. Kam vajadzīgs Mēness?

Diez vai Saules saimē atradīsies kāds cits debess ķermenis, kas popularitātes ziņā varētu pārspēt Mēnesi. Tam ir daudz cēloņu. Pats pirmais un vissvarīgākais (jūs, protams, jau nojaušat) — mīlestība. Ko darītu iemīlējušies, ja pie debesīm nebūtu pats pacietīgākais viņu izskaidroša­nās klausītājs? Bet kurš no mums nav iemīlējies? … Vai jūs neesat bijis iemīlējies, mans lasītāj? Vai iemīlē-

jies jus neskatījāties uz Mēnesi? Neuztraucieties — tas viss vēl notiks. Dabu nevar apkrāpt.

Tomēr bez mīlestības ir arī citi cēloņi, kuru dēļ cil­vēku skatieni piekalti nakts spīdeklim. Ja vēlaties, in­tervēsim dažus cilvēkus, lūgsim viņus.šajā jautājumā izteikties. Lūk, nāk pirmais . . .

— Lūdzu, atvainojiet, vai jūs nevarētu pateikt, kāda ir jūsu attieksme pret Mēnesi? Vai tas jūs interesē? Un, ja interesē, tad kāpēc?

— Jums laimējies. Esmu radioinženieris, un mums Zemes pavadonis jau sen sācis pārvērsties par paras­tās radioreleju līnijas antenu. Caur Mēnesi ērti uzturēt sakarus ar ultraīsajiem viļņiem.- Tiesa, gribētos, lai šī antena būtu labākas kvalitātes, jo tai ir pārāk nelī­dzena virsma. Daudz refleksu . ..

— Paldies. Tas pats jautājums jums, dārgais garām- gājēj.

— Mēness? Kā gan ne, es taču esmu dzejnieks!…

— Liels paldies, mēs esam pilnīgi apmierināti. Nā­kamais. Lūdzu, jūsu specialitāte? …

— Fiziķis! Uz Mēnesi skatāmies ar neslēptu iekāri. Kur vēl citur atrast tik ideālus eksperimentēšanas ap­stākļus? Vakuums jebkurā tilpumā. Cietais izstarojums, superzemas temperatūras, un viss pilnīgi bez maksas, bez neviena erga enerģijas. Starp citu, par enerģiju: Mēness virsmu ir vērts nobruģēt ar pusvadītāju

plāksnītēm — fotoelemen­tiem, un mūsu rīcībā būs des­mitiem triljoni kilovatu …

— Vai varēs eksportēt uz Zemi?

— Jūs smejaties! Mums taču uz Mēness, zināt…

Tipisks fiziķis: sapņotājs un ierāvējs, tiklīdz ir runa par enerģiju. Bet te nāk pa­tīkams cilvēks. Uzrunāsim viņu.

— Lūdzu, piedodiet, kāda jūsu profesija?

— Vienīgi ar Zemi saistīta. Esmu ģeofiziķis.

— Tad mēs, acīm redzot, esam kļūdījušies. Jums droši vien Mēness nav vajadzīgs?

— Kļūdāties. Mēs ceram, ka Mēness tiešie pētījumi bei­dzot padarīs skaidrāku Sau­les sistēmas planētu un pir­mām kārtām Zemes izveido­šanās vēsturi. Mūsu pavado­ņa virsma taču ir grāmata, kurā ierakstīti visi notikumi, kas norisinājušies kopš Sau­les saimes dzimšanas. Un nedz lietus, nedz vējš šos ierakstus nav skāris. Uz Mē­ness taču nav nedz hidrosfē­ras, nedz atmosfēras.

Neticīgs lasītājs var būt neapmierināts. Sak, šīs tikša­nās ir acīm redzami inscenē­tas! Labi. Izraudzīsimies cil­vēku, kura profesionālās inte­reses ar precīzajām zinātnēm nemaz nav saistītas un mek­lējamas vienīgi uz Zemes: vēsturnieku, arheologu …

— Nu, nu, kolēģi, bez jokiem. Lai nu kam, bet mums Mēness nepieciešams pirmām kārtām. Jūs piemirsāt domu, ko izteicis M. Agrests: ja mūsu planētu sirmā senatnē apmeklējuši citu planētu civilizāciju pārstāvji, tad ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka atmiņai par šo ap­meklējumu viņi ir kaut ko atstājuši… Mēness otrā pusē. Kāpēc? … Bet tas taču ir tik vienkārši. Vēl pirms diviem gadu tūkstošiem situācija uz Zemes, no civilizēta cilvēka viedokļa bija pietiekami nepievilcīga. Par atom­enerģiju pat runāt nav vērts. Nebija elektrības, nebija primitīvo tvaika dzinēju … Toties plauka verdzība. Epi­dēmijas, huņņu iebrukumi, barbari, nepārtraukti kari… Jebkuru pieminekli, ko uzceltu šajā ne visai simpātis­kajā sabiedrībā, neizbēgami sagrautu kārtējā kautiņa laikā. Cita lieta, ja to uzbūvē Mēness otrajā pusē. Līdz tam laikam, kamēr cilvēki tur nokļūs, viņiem jākļūst gudrākiem.

1969. gada jūlija notikumu gaismā šī hipotēze ir panaiva. Bet vēsturniekam tā ir piedodama…

2. Uz atklajuma robežas

Tātad par Mēnesi interesējas visi! Tā iekarošana sākās 1959. gadā, kad visa pasaule dzirdēja TASS ziņo­jumu, ka «2. janvārī PSRS sekmīgi palaista pirmā kosmiskā raķete «Luna 1» («Mečta»), kas pavērsta uz Mēness pusi un kļuvusi par pirmo mākslīgo Saules sis­tēmas planētu». Kopš tā laika mūsu pavadoņi paspējuši jau aplidot ap Mēnesi, nofotografēt to no samērā ne­liela atstatuma, vispirms nokrist, bet pēc tam mīksti nosēsties uz Mēness virsmas, pārraidīt uz Zemi tā vir­smas televīzijas attēlus un pat paņemt grunts parau­gus. Ikvienam ir skaidrs, ka nākamais solis — cil­vēks.

Un šis solis tika sperts. 1969. gada 21. jūlijā ame­rikāņu kosmiskā kuģa «Apollo 11» apkalpe nosēdās uz Zemes nakts pavadoņa virsmas. Plašā programma, kas amerikāņu nodokļu maksātājiem izmaksāja 24 miljar­dus dolāru, tika izpildīta. Neils Armstrongs ir pirmais cilvēks, kas sava smagā kosmiskā zābaka rievoto zoli ir uzlicis uz svešas pasaules iežiem. Cilvēki augstu novērtē amerikāņu speciālistu sasniegumu. Padomju cil­vēki no visas sirds apsveic astronautus, strādniekus un inženierus un novēl viņiem turpmākos panākumus kos­misko pētījumu attīstīšanā mierlaika vajadzībām.

Pēc četriem mēnešiem startēja «Apollo 12». Kaut gan pirmajiem Mēness apmeklējumiem drīzāk gan ir sim­bolisks nekā zinātniskās pētniecības raksturs, tomēr var cerēt, ka tagad mūsu pavadoņa noslēpumu atmi­nēšana noritēs daudz straujāk. Noslēpumu un mītu ir sakrājies ne mazums …

3. Kas ir Meness?

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis un mums tuvākais lielais debess ķermenis.

Lai nonāktu līdz šādam secinājumam, cilvēcei vaja­dzēja ne mazumu gādu. Pirmie pieņēmumi apgalvoja, ka Mēness ir visuredzošā dieva galva. Toreiz vēl ne­pastāvēja teleskopi un cilvēki nedomāja aizšaut uz planētām kosmiskos kuģus un paši nolaisties uz Mē­ness. Pēc tam Mēnesim dieva rangu atņēma. Otrs vie­doklis tieši attiecas uz matriarhāta periodu, jo mūsu pavadoni uzskatīja par «jaunu cilvēku, kurš naktīs at­lido pie vientuļām sievietēm». Horācijs apgalvoja, ka Mēness ir klusuma karaliene, bet Rablē — ko gan var sagaidīt no ironiska francūža! — ka tas ir zaļā siera galva…

4. Attālums līdz Zemei

Vidējais attālums no Mēness līdz Zemei ir 384 400 kilometru. Tas ir vienlīdzīgs 30,14 zemeslodes diametra. Par «vidējo attālumu» runājam tāpēc, ka Mēness or­bīta ir elipse (joprojām Keplera likums) un apogejā mūsu pavadonis attālinās no Zemes līdz 405 500 kilo­metriem, toties perigejā tai tuvinās līdz 363 000 kilo­metriem. Ļoti tuvu!

Jautājums par attālumu ļoti satrauca mūsu priekš­tečus. Piemēram, Samas Aristarhs, pirms to apvai­noja bezdievībā un tas aizbēga no Atēnām, paspēja uzrakstīt traktātu «Par Saules un Mēness lielumiem un atstatumiem». Kaut gan viņš lietoja ļoti asprātīgu ap­rēķina metodi, kļūda iznāca aptuveni divdesmitkārtīga. Neatlaidīgs lasītājs var atrast šīs Samas Aristarha metodes iztirzājumu krievu tulkojumu, ko 1961. gadā laidusi klajā izdevniecība «Nauka».

Pēc simt gadiem (II gadsimtā pirms mūsu ēras) Hiparhs, spriezdams vēl asprātīgāk, novērtēja, ka Ze­mes un Mēness savstarpējais atstatums ir 30 Zemes diametri.

5. Mēness lielums

Mēness diametrs ir 3473,4 kilometri (0,27 Zemes dia­metra), masa — 7,33- 1025 gramu (0,01 Zemes masas), tilpums — 0,02 Zemes tilpuma, blīvums — 0,61 Zemes blīvuma. Smaguma spēka paātrinājums — 1,62 m/sek2 , tas ir, sešas reizes mazāks par Zemes smaguma spēka paātrinājumu. Tātad jebkurš priekšmets uz Mēness sver vienu sestdaļu no sava Zemes svara.

Debess ķermeņu lielums savā laikā izraisīja niknus ieinteresēto personu strīdus. Viens no senās pasaules materiālisma pamatlicējiem godājamais Heraklīts bija dziļi pārliecināts, ka, piemēram, Saules patiesie izmēri nepārsniedz cilvēka pēdas izmērus. Leonardo da Vinči laikā Sauli atļāva palielināt līdz vienai pēdai. Un tikai Galilejs prata pārliecināt cilvēkus par to, ka novērotā­jiem ir darīšana ar milzīgu debess ķermeni.

6. Meness virsma

Uz pavadoņa virsmas pat ar neapbruņotu aci var izšķirt tumšus un gaišus plankumus. Kam varēja ienākt prātā salīdzinājums ar spoguli? … Starp citu, to var darīt, ja uzskata, ka agrāk spoguļu kvalitāte bijusi slikta. Galilejs pirmais Mēnesi aplūkoja teleskopā. Mazā, draņķīgā teleskopiņā, kas atgādināja bērnu ro­taļlietu. Taču tas nekavēja viņu uzrakstīt: «Tāpat kā zemeslodes virsma dalās divās galvenajās daļās — sauszemē un ūdenī, tā arī uz Mēness diska redzam prāvas atšķirības: daži lieli laukumi spīd vairāk, citi mazāk…» Cik uzmanīgi, vai ne? Kur gan ir izsla­vētais itāliešu temperaments? Toties viņa laikabiedrs Johans Keplers šo trūkumu aizpildīja. Viņš ne tikai ap­rakstīja Mēness ainavas, bet arī lika pamatus turpmā­kajiem fantastiskajiem sacerējumiem, sava teleskopa neskaidrajam attēlam piedomādams klāt tādus sīkumus, kādus nespēja saskatīt nedz padomju automātiskās sta­cijas «Luna», nedz amerikāņu astronauti, kas nolaidās uz neviesmīlīgā pavadoņa.

Kopš Galileja darbiem cilvēki zina, ka Mēness virsma ir neiedomājami izrakņāta. Pats mazākais šīs virsmas gabaliņš, burtiski, ir izraibināts ar bedrītēm, vulkānis­kiem krāteriem un kalnu grēdām, kaut kādiem baltiem stariem, kas no krāteriem iet uz visām pusēm, utt. Kā­pēc tā? Varbūt tas tāpēc, ka mūsu pavadonim nav at­mosfēras un krītošie meteorīti tā virsmu ir, burtiski, sa­maluši miltos. Starp citu, meteorīti vai vulkāni — tās ir divas nesamierināmas Mēness krāteru izcelšanās hi­potēzes. Abām ir savi piekritēji un savi pretinieki. Abas gaidīja skafandrā tērptu arbitru. Viņš ieradās. Ko viņš sacīs?

Par Mēness virsmas stāvokli tika izteikts vēl viens pieņēmums. Gadu miljardos meteorītiem Mēness ga­rozu vajadzēja sadauzīt putek]os. Sie putekļi piepilda jūras un okeānus, kurās nav ūdens, un veido kilomet­riem garas kupenas.

Vai jūs ar šo ideju vēlaties iepazīties sīkāk? Tad izlasiet angļu rakstnieka fantasta, bijušā zinātnieka Artura Klārka interesanto stāstu «Mēness putekļi».

Strīdiņi nebeidzās līdz 1966. gadam.

1966. gada 31. janvārī Padomju Savienībā tika sek­mīgi palaista automātiskā stacija «Luna 9». Un tā paša 1966. gada 3. februārī pulksten 21.45 un 30 sekun­dēs pēc Maskavas laika arī automātiskā stacija «Luna 9» veiksmīgi nosēdās uz Mēness virsmas Vētru okeāna rajonā …

Milzu sasniegums. Noslāpēt ātrumu 2600 metri se­kundē un bez izpletņa telpā, kur nav atmosfēras, uz Mēness virsmas nolaist konteineru, kas piebāzts ar aparatūru… Tas ir lieliski! Nosēšanās tika izdarīta tā, ka pēc 7 stundām, izpildot komandu no Zemes, sta-

cija sāka aplūkot panorāmu un pārraidīt uz Zemi gada vissensacionālākās fotogrāfijas. Padomju stacija stabili stāvēja uz Zemes pavadoņa virsmas.

«Lunai 9» tajā pašā gadā sekoja «Luna 10», kas kļuva par Mēness mākslīgo pavadoni, automātiskā zonde «Luna 11», Mēness fotogrāfs «Luna 12», kas no­fotografēja «Klusuma karalieni» no 108 kilometru at­statuma, un, beidzot, «Luna 13», kas nolaidās uz Mē­ness, lai paņemtu grunts paraugus … Uzbrukums Mē­nesim turpinās!

1966. gads patiešām bija «Mēness gads», kā to arī nosauca daudzās konferencēs. Bez Padomju Savienī­bas automātiskajām stacijām Zemes mūžīgo pavadoni sturmēja arī amerikāņi. 1966. gada 2. jūnijā kosmiskais aparāts «Surveyor 1» veiksmīgi nolaidās Vētru okeānā apmēram 40 kilometrus no Flemstīda krātera. Visu Mē­ness dienu «Surveyor 1» veica pētījumus pēc izstrādā­tās programmas. Kad Saule norietēja, aparātu iekon­servēja, bet pēc Mēness nakts beigšanās tas atkal at­jaunoja savas pārraides. Visā savas darbības laikā stacija pārraidīja uz Zemi 11 000 krāsainu Mēness vir­smas attēlu. Izrādījās, ka tur dominē pelēki un brūn­gani toņi. Diezgan garlaicīga ainava. «Surveyor 1» ap­stiprināja padomju stacijas «Luna 9» datus, ka uz Mē­ness virsmas nav putekļu.

Pēc kāda laika amerikāņi palaida «Surveyor 2» ar nolūku ari to nosēdināt uz Mēnesi. Taču, tuvojoties Mēnesim, kaut kādas sistēmas pārtrauca darboties, kos­miskais aparāts sāka kūleņot un tika sadragāts pret Mēness klintīm. Taču šīs pašas sērijas trešo aparātu izdevās nosēdināt. Mazais automātiskais ekskava­tors, ar kuru «Surveyor 3» bija apgādāts Mēness grunts mehāniskās stiprības pētīšanai, uz Mēness izraka seklus grāvīšus. («Apollo 12» astronauti paņēma līdzi dažus «Surveyor 3» aparātus un detaļas.)

Un, beidzot, padomju stacijas «Zonde 5», «Zonde 6», «Zonde 7» … aplidoja apkārt Mēnesim un atgriezās uz Zemes.

7. Meness — mirusi pasaule

Mēness jūrās un okeānos nav ūdens. Mēness dien­nakts ilgst 29,53 Zemes diennaktis. Pusmēnesi atmo­sfēras nenovājinātie Saules stari dedzina nelaimīgās planētas virsmu, sakarsēdami to līdz 100—120° Cel­sija. Uz Mēness gandrīz nemaz nav atmosfēras. Naktī zem aukstajām debesīm Mēness virsmas virskārta at­dziest gandrīz līdz mīnus 160 grādiem … Diennakts temperatūras gradients … 280 grādu! Laikam gan tā­dos apstākļos neizturētu nekāda dzīvība. Patiešām, «pēdējos trīssimt gados Mēness virsmas redzamajā daļā nav norisinājušās gandrīz nekādas pārmaiņas». Mēnesi

C •

10 - 665

uzskata par mirušu, labi izpētītu un ne sevišķi intere­santu debess ķermeni.

Pieņemsim šo uzskatu par izejas punktu un pašķir­stīsim kādu neparastu kalendāru.

1832. gada 4. jūlijs — Vētru okeāna rajonā pama­nīti punkti un plankumi, kas parādās un izzūd.

1866. gads — vasaras novērojumu laikā astronoms Johans Smits atklāj, ka Linneja krāteris pazūd. Skaid­rības jūras dziļais krāteris, kura diametrs ir 9 kilometri, objekts, ko visas pasaules astronomi ir ļoti labi izpētī­juši un atzīmējuši Mēness kartēs, pazūd. Viņa vietā paliek neliels, spožs plankumiņš, kas atgādina Saules apspīdētu kupolu.

1877. gada 4. maijs — negaidot pārmainās Linneja krātera krāsa. No balta tas kļūst melns. Krātera centrā redzami spīdoši punkti, kas atgādina tālu lukturu ugunis.

1887. gada 23. novembris — spīdoši punkti parādās uz visas Mēness virsmas. Tagad tie ir kustīgi. Cits aiz cita un visi kopā tie pārvietojas Platona krātera vir­zienā. Krātera iekšienē izveidojas spīdošs vienādmalu trīsstūris.

1915. gada 13. janvāris — uz Mēness virsmas parā­dās septiņi spoži punkti. Tie izveido grieķu burta «gamma» kontūras.

1915. gada 19. maijs — uz 150 000 metru gara viļņa uztverti nezināmi radiosignāli. Signālus raida stacija

uz Meness. Uztveršana tur­pinās ļoti īsu laiku.

1948. gada 17. aprīlis —

Platona krāterī parādās spil­gti oranžs uzliesmojums, un pēc tam tā vietā atklāti* seši nelieli krāteri, kas izvietoti aplī.

1955. gada 26. novem­bris — Mēness virsmas ap­gaismotajā daļā spāņu astro­noms Garsija atklāj trīs kus­tīgus tumšus punktus, kas pārvietojas ierindā, kura at­gādina vienādmalu trīsstūri. Pēc kāda laika tāda pati punktu ierinda iznirst no Mē­ness neapgaismotās zonas un seko pirmajai punktu grupai.

1958. gada 3. novem­bris — padomju astronoms N. Kozirevs novēro un nofo­tografē Mēness vulkāna Al­fona izvirdumu.

1961. gada novembris — padomju astronoms N. Kozi­revs atklāj, ka Aristarha krātera dibenā un sienās no plaisām un caurumiem iz­plūst ūdeņraža gāzes strūkla.

1963. gada oktobris — amerikāņu astronomi Lovela observatorijā pamana, ka pa­rādās oranži sārta gaisma, kas izplatās Aristarha krāte­rī, kā arī Sretera ielejā, kura piekļaujas krāterim. Tieši tā­da krāsa arī jādod molekulā­rajam ūdeņradim, ko N. Ko­zirevs atklājis pirms diviem gadiem.

Beidzot, 1969. gada jūlijs — «Apollo 10» apkalpe, lidodama ap Zemes pavadoni, vairāku krāteru centrā skaidri saskatīja spīdumu. Kuģa komandieris Tomass Stafords apgalvoja,' ka uz Mēness pats savām acīm re­dzējis vulkāniskas darbības tiešas pēdas.

Protams, diez vai no pirmajiem cilvēkiem, kas ierau­dzījuši Mēness virsmu, ir lietderīgi prasīt, lai viņi at­bild uz jautājumu: «Vai Mēness pasaule ir dzīva vai mirusi?» Sī jautājuma noskaidrošana ir nākotnes darbs. Atbildēs pirmie cilvēki, kas apmetīsies uz Mēness, vai arī automāti, kam piemīt liels darbības rādiuss.

8. Meness — dzīva pasaule

1835. gada 21. augustā laikrakstā «New York Sun» parādījās interesants ziņojums.

Edinburgas laikraksts «Curant» rakstīja: «Astronoma atklājums. Kā mums tikko k|uvis zināms, sers Džons Heršels, kas patlaban atrodas Labās Cerības ragā, ar savu lielo pilnīgi jaunas konstrukcijas teleskopu izda­rījis vairākus pārsteidzošus astronomijas atklājumus…»

Bet pēc četrām dienām, izpildot daudzo abonentu lū­gumus, laikraksta pirmajā lappusē parādījās sīks ziņo­jums par slavenā astronoma atklājumiem.

«Lielie astronomijas atklājumi, ko sers Džons Her­šels nesen izdarījis Labās Cerības ragā» (no «Pielikuma «Edinburgas zinātniskajam apskatam»»).

Sākumā sniegts teleskopa apraksts. Instruments tie­šām bijis unikāls: objektīva stikla lēca 24 pēdas (7,3 metri) diametrā. Tas svēris 14 826 mārciņas (6720 kilo­gramu). Lai no ostas līdz observatorijai pa Āfrikas ceļiem aizvestu teleskopu, vajadzēja divus pajūgus, no kuriem katrā bija iejūgti astoņpadsmit vērši. Bet tā nebija Heršela instrumenta galvenā priekšrocība. Viņš bija tik ģeniāls, ka, apgājis visus fizikas likumus, ar savu teleskopu, kura palielinājums bija 42 000, sasnie­dza tādu attēla skaidrību, ka atšķīra pat Mēness iedzī­votāju acu krāsu …

Ar to sākās sera Džona Heršela «lielie un sensacio­nālie atklājumi uz Mēness»: laikraksta «New York Sun» redakcija ziņoja, ka tās raksti sastādīti, pama-

tojoties uz informāciju, kuru astronoma sekretārs node­vis žurnālam «Edinburgas zinātniskais apskats».

«Sera Džona Heršela Mēness bija pasakaina pasaule. Uz tā bija viss, ko var vēlēties īsts piedzīvojumu mek­lētājs! Balta marmora aizas, kas šķeļ Mēness kalnus. Straujas upes, kas Mēness jūrās un okeānos iepludina putojošas straumes. Vulkāni, kas spļauj uguni. Deviņ­desmit pēdas augsti ametista kristāli. Kvarca kristāli, kuru garums ir 340 jūdzes … Krāšņi meži ar trīsdes­mit astoņām dažādām koku sugām. Klintis, klātas ar tumši sarkanām puķēm. Krūmu biezokņos klaiņoja ra­gaini lāči un gaišzili vienradži āži. Bezastaini bebri no baļķiem būvēja savas būdiņas un, spriežot pēc tā, ka no skursteņiem nāca dūmi, šajās būdiņās izmantoja uguni.» Un, beidzot, kādā no pēdējiem rakstiem parā­dījās «uz Mēness dzīvojošas saprātīgas būtnes ar spār­niem, kas līdzīgi sikspārņu spārniem …».

Raksti bija uzrakstīti sausā zinātniskā valodā un ba­gātināti ar terminoloģiju, un tomēr laikrakstu «New York Sun» izpirka zibens ātrumā. Vēl vairāk, ik dienas pie redakcijas durvīm sapulcējās pūlis, kurā notika strīdi. Tajā drīz vien parādījās aculiecinieki, kas bija redzējuši, kā Londonas ostā kuģī iekrauts gigantisks teleskops. Parādījās laimīgie «Pielikuma pie «Edinbur­gas zinātniskā apskata»» oriģinālu īpašnieki. Pēc tam rakstus no Ņujorkas laikraksta pārdrukāja Eiropas laik-

rakstos, un tie atgriezās Amerika, vel vairak satraucot sabiedrisko domu.

Laikraksts «New York Sun» kļuva neiedomājami po­pulārs. Izdevējs Loks palielināja metienu, pacēla cenu, publicētos rakstus izdeva atsevišķā brošūrā un ķērās pie «liela, skaisti noformēta plakāta ar Mēness dzīv­nieku attēliem» izlaišanas; plakāts bija sastādīts, pa­matojoties uz zīmējumiem «Pielikumā pie «Edinburgas zinātniskā apskata»».

Pasauli pārņēma drudzis. Un, kad tajā pašā laik­rakstā parādījās ziņojums, ka izlaists jauns plakāts ar Mēness tempļu attēliem, Springfīldas sieviešu klubs sāka vākt līdzekļus, lai uz Mēnesi nosūtītu Zemes mi­sionāru.

Tā bija lieliska mistifikācija. Pēc dažiem mēnešiem izdevējs Loks atzinās. Un bija arī laiks atzīties. Laik­raksti ar «sera Džona Heršela» uzskatu izklāstu bija nonākuši līdz Labās Cerības ragam, kur sers Džons pa­tiešām veica astronomiskus novērojumus. Stāsta, ka, lasīdams laikrakstu, Heršels esot ilgi smējies. Pēc tam nomierinājies, izslaucījis acis un sūkstījies, ka viņa novērojumu rezultāti nav tikpat sensacionāli kā «izde­vēja Loka atklājumi».

Ak, dižā humora izjūta! …

9. Meness kustība

Mēness ap Zemi riņķo ar periodu 27 dienas 7 stun­das 43 minūtes un 11,5 sekundes. So periodu sauc par zvaigžņu jeb siderisko mēnesi. Tieši ar tādu pašu pe­riodu Mēness apgriežas pats ap savu asi. Tāpēc ir skaidrs, ka Zemei vienmēr pievērsta tikai viena mūsu nakts spīdekļa puse. _

Mēness spīd atstarotā gaismā, tāpēc atkarībā no triju ķermeņu — Zemes, Mēness un Saules stāvokļa ir redzama lielāka vai mazāka Mēness diska apgais­motā daļa. Tās ir tā sauktās Mēness fāzes. Laika sprīdi starp diviem sekojošiem jauniem mēnešiem sauc par sinodisko jeb Mēness mēnesi. Tas ilgst 29 dienas 12 stundas 44 minūtes 2,78 sekundes, tātad ir garāks

par siderisko mēnesi. Tas tā ir pašas Zemes kustības dēļ, kura, riņķodama ap Sauli, velk līdzi savu pava­doni, un tāpēc tā fāzes aizkavējas vairāk nekā divas diennaktis.

Saules un Zemes pievilkšanas spēki un citu Saules sistēmas planētu ietekme Mēness kustībā izraisa lielus traucējumus. So traucējumu dēļ mūsu pavadoņa orbī­tas elementi nemitīgi mainās un ik mēnesi Mēnesim starp zvaigznēm ir jauns ceļš. Lai lasītājs izjustu, cik sarežģīti iepriekš izskaitļot Mēness koordinātes, pateik­sim, ka pilnīgā Mēness kustības vienādojumā, ko sastā­dījis Leonards Eilers, ir vairāk nekā 700 locekļu!

Vai varat iedomāties tādu uzdevumu …

10. Mēness izcelšanās >

Kura no hipotēzēm būs pareizā?

Šķiet, pati pirmā zinātniski pamatotā hipotēze bija Džordža Darvina ideja. (Cik nelaimīgs ir slavenu ve­cāku pēcteču liktenis! Lai kas arī būtu pats cilvēks, neviens autors nepalaiž garām iespēju pieminēt tēvu. Džordža tēvs bija Čārlzs Darvins, visiem labi pazīsta­mais evolūcijas teorijas autors. Lai nevajadzētu spīdēt atstarotā gaismā, viņa dēls izraudzījās nozari, kas ir pretēja tēva nozarei. Džordžs Darvins ir matemātiķis un astronoms.)

Ieinteresējies par dubultzvaigžņu izcelšanās pro­blēmu, viņš pagājušā gadsimta beigās ieteica hipotēzi, ka rotējošs šķidras masas piliens izstiepjas un pār­trūkst, sadalīdamies divās daļās. So hipotēzi viņš pie­mēroja sistēmai Zeme — Mēness, pieņemdams, ka kād­reiz šķidrais Protozemes piliens ir pārtrūcis, dodams iedīgli topošajam pavadonim — Protomēnesim. Sī ideja ir svarīga, jo tā apgalvo, ka abas planētas izcēlušās vienlaikus un ka to kopējā vecvecmāte ir Saule.

Mēness un Zemes vienlaicīgas iecelšanās piekritējs bija arī padomju zinātnieks Oto Smits, piecdesmito, gadu lieliskās kosmogoniskās hipotēzes autors. Taču viņš vairs nerunāja par šķidro Protozemi. Kopš Džor­dža Darvina laikiem protoplanētas sākumā bija atdzi­sušas un sakarsa (protams, hipotēzēs) tikai pēc tam, kad tās bija salipušas pikās un sākās smago elementu radioaktīvā sabrukšana.

Henrija Bellami un Hansa Hirbigera hipotēzēm ir pavisam citādi pamati. Viņi abi uzskata, ka Zeme pati sev apgādājusi pavadoni. Tālā senatnē, kā domā šie zinātnieki, starp Zemes orbītu un Marsa orbītu ap Sauli kustējusies patstāvīga planēta — Mēness. Laiku pa laikam, kā tas izriet no debess mehānikas likumiem, planētas Zeme un Mēness satikās. Smagā Zeme katru reizi mazo Mēnesi aizvien vairāk vilka uz savu pusi. Mēness zaudēja ātrumu. Un, lūk, pirms 10 000—15 000 gadu notika kosmiska katāstrofa. Mēnesim nepietika

ātruma, lai izrautos no Zemes gūsta, un tas uz visiem laikiem kļuva par mūsu pavadoni.

Sī satveršana dārgi izmaksāja abām planētām. Ne velti daudzas leģendas un miti stāsta, ka tieši tajā laikā, pirms 10 000—15 000 gadu uz Zemes norisinā­jušies briesmīgi notikumi: zemestrīces un plūdi.

Aptuveni tajā pašā laikā gājusi bojā arī noslēpu­mainā Atlantīda — zeme, kuras meklējumi joprojām satrauc dgudzus cilvēkus un par kuru joprojām strīdas.

Leģendas stāsta, ka aptuveni tajā pašā laikā bijuši ārī vispasaules plūdi…

Protams, diez vai mītu fantastiskos sižetus var uz­skatīt par zinātniska pierādījuma pamatiem, bet… zi­nātne attīstās. Paklausīsimies, ko tā teiks turpmāk.

Katrā ziņā, ja tāda satveršana notikusi, tad sevišķi smagi, protams, vajadzēja ciest Mēnesim.

Viens otrs kosmogonists pieļauj, ka agrāk uz Mēness kā uz patstāvīgas planētas, iespējams, jūrās bijis ūdens un virs tā virsmas bijusi atmosfēra. Taču katastrofā, kas izcēlusies sakarā ar Mēness satveršanu, uz mazā debess ķermeņa, kam ir niecīgs pievilkšanas spēks, ne­varēja noturēties nedz atmosfēra, nedz hidrosfēra.

Beidzot, ir vēl viena hipotēze. Tajā Zemes pavadoņa parādīšanās pirmcēlonis ir pati Zeme un . .. Un vēl kāda noslēpumaina, pagaidām nezināma kosmiska pa­rādība, kuras dēļ kādubrīd Zemes griešanās ātrums krasi samazinājies un viens no tās kontinentiem, sauk­sim to par Mēness kontinentu, atrauts no kontinentu kopējā pamata un aizlidojis projām Zemes griešanās virzienā.

Tā radies Mēness.

Sīs hipotēzes autori ir atraduši pat vietu, no kuras izsviests hipotētiskais kontinents. Paskatieties pasaules kartē. Atlantijas okeāna centrālajā daļā ir uz Zemes vienīgā jūra bez krastiem. Jūra, kuras robežas mainās atkarībā no gadalaika, bet ūdens ir tik caurspīdīgs, ka pat no sešdesmit metru liela dziļuma akvalangisti redz pāri peldošā kuģa dibenu. Jūs, protams, uzminējāt, ka runa ir par Sargasu jūru, kas tā nosaukta tāpēc, ka tajā ir milzum daudz gaišzilā ūdenī peldošo aļģu.

So rajonu joprojām uzskata par mūsu planētas nesta­bilāko daļu. Zemestrīces un vulkānu izvirdumi ir bie- žas parādības «zilā kontinenta» dažādās daļās.

No rietumiem Sargasu jūru apņem Amerikas konti­nenta pusgredzens. Austrumos ir Āfrika un Eiropa. Si vieta ir pilnīgi piemērota, lai tieši no tās kā lielgabala lode izlidotu Mēness. Vieta gan. Tiesa, šī hipotēze ne sevišķi labi saskan ar matemātiku. Mūsu laikā ir par maz tikai izsacīt interesantu priekšlikumu. Nepiecie­šams, lai tas atbilstu arī matemātikas likumiem, lai nerunātu pretim jau pastāvošajām patiesībām.

Tomēr hipotēze pastāv un to nevajag noklusēt.

Tātad arī Zemes mūžīgā pavadoņa izcelšanās noslē­pums vēl gaida savu atminējumu.

11. Astronomiskās konstantes un mervienības

Likums ir likums, ja tas nemainās atkarībā no atra­šanās vietas. Bet likums nav nekas, ja cilvēki nav vie­nojušies par etaloniem un paraugiem, kas derīgi atda­rināšanai.

Ja jums būs izdevība padzīvot Anglijā, pievērsiet uz- manibu tam, ka tur nevar atrast nevienu plikpaurainu aptieķnieku. Nedrīkstētu būt! (So uzmanīgo teikumu autors uzrakstīja tāpēc, ka viņš pats Anglijā nav bi­jis.) Bet kāpēc nedrīkstētu būt?

Iztirzādams angļu impērijas mēru un svaru sistēmu, itāliešu zinātnieks Rosi visvairāk brīnās par to, ka An­glijas aptieķnieki nenoindē savus slimniekus, jo «vecajā labajā Anglijā» pastāv 46 svara mērvienību nosaukumi. Turklāt pieciem nosaukumiem atbilst katram trīs da­žādas mērvienības. Britu provizors vienmēr patur prātā trīs svara mērvienību sistēmas. Tirdzniecības sistēmu viņš izmanto, pārdodams daudzumus, kas lielāki par V2 unci un V2 pintu. Metrisko sistēmu lieto visām moder­najām zālēm un medikamentiem. Un aptieku sistēmu — visam pārējam. Turklāt, ja jūs no Anglijas aizbrauk­siet uz Ameriku, kur mēru nosaukumi ir tādi paši, tad nebrīnieties, ja jūsu bagāža kļūst katastrofiski smaga. Angļu tonna gluži vienkārši ir par 10 procentiem sma­gāka nekā amerikāņu tonna, bet šķidruma mērs — angļu galons — par 20 procentiem lielāks nekā ameri­kāņu galons. Bez tam neiedomājieties sajaukt drahmas un dramas. Neraugoties uz to, ka angļu valodā abi nosaukumi skan pilnīgi vienādi, tomēr viena drama tirdzniecības mērvienību sistēmā vienlīdzīga 27,34375 graniem, turpretim viena drahma šķidruma sver 54,6875 granus. Bez tam vēl neaizmirstiet, ka aptieku sibtēmas svara vienība grans pats ir vienlīdzīgs 62,209 miligramiem.

«Ir ļoti daudz iespēju sajaukt mērus,» raksta itāliešu zinātnieks, aicinādams angļus pievienoties metriskajai sistēmai. «Acīm redzot, tāpēc angļu aptieķniekiem izvei­dojies paradums kasīt pakausi. Bet, tā kā galvas ma­sāža var noderēt par lielisku līdzekli pret plikpaurību, tad, šķiet, var izdarīt secinājumu, ka angļu aptieķnieku matu sakuplošana ir britu impērijas mēru un svaru sistēmas negaidītas un patīkamas sekas.» Neraugoties uz cieņu, ko jūtam pret Ņūtona un Heršela dzimteni, kā arī neņemot vērā rūpes par frizūru saglabāšanu, tomēr izmantosim metrisko sistēmu, pie kuras esam piera­duši.

Lai mūsu lasītājs neiedomājas, ka angļi, kļuvuši ko­miski ar savu svēršanu, pilnveido garuma mērus. Si­tuācija kļūs skaidra, ja minēsim garuma mērvienību nosaukumus: jūdze, līnija, pēda, jards, palms, spens, neils, hends, fesoms, -armijas solis, ģeometriskais solis, pols (arī peršs, rods, laga), meža pols, ekonomiskais pols, farlongs, links (posms), čeins, kabeļtauva, legālā jūdze, angļu jūdze, jūras jūdze, liga, admiralitātes jū­dze… Turklāt vienību savstarpējā sakarība nepiera­dušu cilvēku var saniknot. 1 legālā jūdze = 8 farlon- giem = 320 rodiem = 1760 jardiem = 5280 pēdām = = 63 360 collām …

Tomēr nedomājiet, ka, pieņēmuši vienotu metrisko sistēmu, astronomi jau ir laimīgi. Izdarīdami astrono­miskos aprēķinus, viņi negaidot saduras ar skaitļošanas rakstura grūtībām. Pieņemsim, ka jāuzraksta Saules masa. CGS (centimetra, grama, sekundeš) sistēmā pie­prasīts, lai operējam ar gramiem, taču tad iegūstam skaitli: 1 990 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 gramu. Bet Galaktikā ir zvaigznes, kuru masa daudz­kārt pārsniedz mūsu spīdekļa masu. Kā rīkoties? Un tad astronomi pieņēma, ka Saules masa ir viena no zvaig­

žņu pasaules konstantēm. Zemes masu pieņēma par konstanti planētu pasaulei, bet Mēness masu — pava­doņiem. Pēc tam ķērās pie atstatumiem. Centimetrs Visumam nav sevišķi ērta mēra vienība; to aizstāja ar gaismas gadu un arī ar parseku. Lai atcerētos, cik lielas ir šīs konstantes un mērvienības, tās sakopotas ta­bulā:

Gaismas ātrums =2,988- 10'° cm/sek

Zemes masa Mēness masa Saules masa

1 astronomiskā vienība l gaismas gads

1 parseks

Galaktikas rādiuss

Gravitācijas konstante =6,67- 10-® din • cm2 /g2

= 5,98- 1027 g =7,35-1025 g = 1,99- 1033 g

= 1,496- 1013 cm =9,463- 1017 cm= =6,3204- 104 a. v. = 3,084-1018 cm= = 2,0626- 105 a. v.

=3,259 gaismas gadi = 15 000 — 20 000 parseki

Galaktikas biezums centrālajā daļā =5000 parseki Saules atstatums no Galaktikas

centra

Saules ātrums orbītā ap Galaktikas centru

= 10 kiloparseki = 10 000 parseki = 230 km/sek.