Interesanti par astronomiju

1. Ticība, cerība, mīlestība

Tūkstoš divi simti piecdesmitajā gadā Toledas as­tronomu kongresā, ko bija sasaucis astronomijas aizbildnis karalis Kastīlijas Alfonss X, pats kara­lis, nebūdams apmierināts ar to, kā sapulcējušies astronomi interpretēja Ptolemaja sistēmu, sacīja:

«Ja, radot pasauli, radītājs būtu prasījis man padomu, es viņam būtu ieteicis vienkāršāku Visuma uzbūves plānu.»

Aizritēja pavisam īss laika sprīdis, un karalis (pats karalis!) sakarā ar visusvētā fiskala denunciāciju^ tika apvainots ķecerībā. Galu galā izglītotais monarhs" par savu neapdomību samaksāja ar kroni. (Protams, nav nekas briesmīgs, ja arī šī galvassega neturas sevišķi stingri galvā.)

1600. gada 17. februārī Romā, Puķu laukumā, uz­liesmoja sārts, kurā uzkāpa ķecerībā apvainotais

kādi cizējais franciskāņu mūks Džordāno Bruno. Viņa darbs «Par Visuma un pasauļu bezgalību» vēstīja, ka zvaigznes ir tālas saules, ka Saules sistēmas planētas ir apdzīvojamas un ka bezgalīgā Visuma neskaitāma­jām zvaigznēm pastāv planētu sistēmas.

Bet trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad Džordāno Bruno sārtā bija izplēnējusi pēdējā ogle, tai pašā Romā atskanēja: «Atsakos!» Noslīdzis ceļos, Galilejs atsacījās no Kopernika mācības.

Kāpēc? Kas bija mainījies kopš helēnisma laikiem, kad cita citai blakus varēja pastāvēt dažādas hipotēzes, atšķirīgi viedokļi? Lai arī notika cīņa, taču strīdi reti kad beidzās ar slepkavību. Kas pasaulē bija noticis? Kas bija atvēris durvis un ielaidis pasaulē cietsirdību?

Pāršķirstām vēsturi. Tie paši karaļi, kari, sacelšanās, īsi uzplaukuma brīži un ilgstošs pagrimums… Izpla­tās kristiānisms. Mūsu ēras sākumā Eiropas tautas mai­nīja reliģiju. Mums, paaudzei, kas izaudzināta brīva no reliģiska pasaules uzskata un tāpēc, šķiet, ir tik neiz­glītota un bezpalīdzīga antireliģiskās propagandas jau­tājumos, grūti iedomāties un saprast, ko tā laika civili­zētajai pasaulei nozīmēja ticības mainīšana. Tas bija kaut kas līdzīgs plūdiem, nē, sliktāks par plūdiem. Tā­pēc ka kristiānisma leģendā teikts: «… kad beidzās simtu piecdesmitā diena, ūdens sāka kristies.» Turpre­tim kristiānisma atnākšana uz veseliem piecpadsmit gadsimtiem pārklāja zemei izglītības trūkuma tumsu, un tā ilgi «nekritās».

Patlaban šķiet neticami, ka sabiedrības attīstībā reli­ģijai var būt tik ļoti svarīga loma.-

Kristiānisms, acīm redzot, radies mūsu ēras pirmā gadsimta beigās kā vergu reliģija. Un sākumā tam drī­zāk gan bija progresīvs raksturs. Tajos laikos tielā Ro­mas impērija bija sapulcinājusi dažādām ciltīm piederī­gas tautas. Milzīga vergu masa, kas bija sapulcināta pusē> no aizsniedzamās pasaules, vergturu valsts režīma dēļ bija nostādīta vienādi necilvēciskos apstākļos. Ne­kādas sacelšanās nemainīja pastāvošo sociālo iekārtu, bet dzimtas dievi nedeva mierinājuma. Kristiānisms iz­rādījās vienīgā reliģija, kas par savu principu prokla­mēja cilvēku «vispārēju vienlīdzību» dieva priekšā. Visi ticīgie — vergi un brīvie ļaudis jaunās reliģijas ietvaros augstākā soģa priekšā ieguva vienādas tiesības. Tur­klāt par nopelnu neuzskatīja nedz bagātību, nedz diž­ciltīgu izcelšanos, nedz varu. Jaunā reliģija, noteik­dama aizkapa eksistenci, cienīja vienīgi dvēseles īpa­šības: taisnīgumu un taisnprātīgu dzīvi. Šie abstraktie mierinājuma principi tagadnē un cerības uz taisnības uzvaru nākotnē kristiānismam piesaistīja milzīgas grūtdieņu masas.

Izgājusi cauri Romas imperatoru Dēcija un Diokle- ciāna laiku vajāšanām un pieredzējusi .asiņainu izrēķi­nāšanos, jaunā reliģija norūdījās un izstrādāja vēl ciet­sirdīgākas cīņas metodes. Jo grūtāk jaunais iegūst varu, jo neiecietīgāks tas ir pret visu citu, kas neiet ar to vienā virzienā.

315. gadā Milānas edikts kristiānismu proklamēja par oficiāli atļautu reliģiju, un tūlīt arī tas pārgāja uzbrukumā. Ugunī gāja bojā «pagānu» manuskripti, tika sagrauti mākslas tempļi. Liesmoja Aleksandrijas bibliotēka. Kristīgo fanātiķu pūļi iznīcināja visus tos, kas kaut drusku atšķīrās no viņiem. No zobenu cirtie­niem krīt zinātnieki. Plašu filozofisko domu, dažādo skolu pretrunas aizstāj vergu apustuļu naivā mācība. Tai bija viena vienīga neapstrīdama priekšrocība — totalitārisms. Tā bija vienīgā mācība. Cik daudz reižu vēl cilvēku sabiedrības vēsturē totalitārisms kalpos par nedrošas ideoloģijas atbalstu, reducēdams ideoloģijas vispārīgumu līdz reliģijas formu šaurībai ar visiem re­liģijas atribūtiem, piemēram, ar prasību akli ticēt slu­dinātajai patiesībai, ar dogmatismu, ar mākslīgu re­dzesloka ierobežošanu utt.

Nākot pie varas jaunai reliģijai, notika milzu lēciens* no viena kvalitatīva stāvokļa otrā.

Kristiānisms noraidīja visu pieredzi, ko bija uzkrā­juši «pagānu» domātāji, atteicās no ideju loģikas un neizbēgami pazaudēja zināšanas. Jauni mīti, ko bija sacerējuši pusanalfabētiski apustuļi, aizstāja vecos mī­tus, kas bija izkristalizējušies gadsimtos un saturēja arī patiesības graudiņus. Dogma kā nesagraujama siena nošķīra cilvēci no izzināšanas. Bet katram Hronam būs sieva Reja. Tā paslēps savu bērnu no visu redzošā vīra. Un šis bērns būs Zevs. Lielisks sengrieķu mīts par attīstības dialektiku.

Radīdama savu filozofiju, kristietība pakāpeniski pār­ņēma daudzus pagātnes uzskatus, bet līdz ar tiem arī nākamo sprādzienu perēkļus. Pienāca arī brīdis, kad bija jākrīt Ptolemaja autoritātei, ko kristīgā baznīca bija pasludinājusi par neapšaubāmu. Tas notika laikā, kad svētā baznīca vēl pat neiedomājās par to, ka vaja­dzētu atteikties no savām tiesībām. Cēlonis slēpjas tai pašā dialektikā.

2. Varmas kanoniķis Toruņas Nikolajs

1515. gadā 37 gadus vecais Fromborkas kapitula ka­noniķis Toruņas Nikolajs Koperniks, liels astronomijas cienītājs un zinātājs, izsūtīja draugiem nelielu sacerē­jumu, kas bija nosaukts par «Komentāru» vai «īsu pa­skaidrojumu». Traktātā patiešām ļoti īsi, kaut arī sa­mērā radikāli bija izklāstīti godājamā baznīcas kalpa uzskati par pasaules uzbūvi. Viņš rakstīja:

«1. Nepastāv vienots centrs visām debesu orbītām un sfērām.

2. Zemes centrs nav pasaules centrs, bet tikai sma­guma un Mēness orbītas centrs.

3. Visas orbītas apliec Sauli, tāpēc tā atrodas visu orbītu vidū, tātad pasaules centrs ir Saules tuvumā.

4. Zemes un Saules atstatuma attiecība pret debess velves augstumu ir mazāka nekā Zemes rādiusa attie­cība pret tās attālumu no Saules, jo, salīdzinot to ar debess velves augstumu, tā nemaz nav sajūtama.

5. Tas, kas mums šķiet kā kustība pie debess velves, rodas nevis tāpēc, ka kustas pati debess velve, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad Zeme kopā ar saviem tu­vākajiem elementiem riņķo diennakts kustībā starp po­liem, kuri telpā saglabā nemainīgu virzienu, turpretim debess velve un debess aiz tās ir nekustīgi.

6. To, kas mums šķiet kustība attiecībā pret Sauli, no­saka nevis pašas Saules, bet gan Zemes un tās sfēras kustība, ar kuru mēs riņķojam ap Sauli tieši tāpat kā jebkura cita planēta; tādējādi Zeme veic vairākas kus­tības.

7. Tas, kas izpaužas kā tieša planētu kustība atpakaļ- virzienā, norisinās nevis tāpēc, ka kustas pašas planē­

tas, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad vienīgi Ze­mes kustība ļauj novērtēt daudzas dažādas parādī­bas.»

Kas bija tas cilvēks, kurš inkvizīcijas sārtu dūmaina­jos gados iedrošinājās izklāstīt jaunas pasaules sistē­mas pamatus, kuri nebija līdzīgi par svētiem pataisīta­jiem Ptolemaja kanoniem? Diemžēl vēsture nav pieskaitāma pie precīzajām zinātnēm. Holandiešu astro­noms Antonijs Pannekuks raksta, ka Nikolajs Koper­niks ir cēlies no vācu kolonistiem, kas XIV gadsimtā apmetušies Vislas krastos un nodibinājuši Tornas pil­sētu. Tomēr viņa grāmatas poļu recenzenti apgalvo, ka tā ir aplamība. Nebija nekādu kolonistu, nebija pilsē­tas, ko būtu dibinājuši vācieši. Torņa ir sensenā poļu pilsēta Toruņa, bet Koperniks ir poļu zinātnieks, un par to ir pat smieklīgi strīdēties. Diez vai ir vērts iedziļinā­ties šajās pretrunās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pastāv arī šāds pieraksts:

«Viņa vectēvs dzīvoja Čehijā un bija pārticis cilvēks, taču viņu bija iekārdinājis labums, ko tolaik deva dzīve poļu pilsētās, viņš pameta dzimteni un pārcēlās uz Kra­kovu, kur ierakstījās pilsoņos.»

Ko darīt, ja, pamatodamies uz šīm rindām, arī čehi sāks rakstīt Kopernika vārdu starp diviem Jāniem (Husu un Zelijevski) un Pēteri Helčicki? Mierināsim sevi ar to, ka galu galā mums visiem ir bijusi viena vecvecmāmiņa Ieva, un interesēsimies par mazāk strī­dīgiem faktiem.

Tātad 1473. gada 19. februārī Tornas pilsētā (To- ruņā) vairāku tautu apstrīdēto Koperniku ģimenē pie­dzimst dēls, ko nosauc par Nikolaju. Pēc nepilnīgām ziņām, viņa tēvs ir maiznieks, kas guvis labus panāku­mus. Māte piederējusi senai poļu ģimenei un bijusi Er- melandes bīskapa — veselas kņazistes garīgā priekš­nieka māsa. Nav zināms, kā Koperniks audzis un attīs­tījies. Diez vai viņa bērnība daudz atšķīrusies no citu zēnu bērnības. Bet viņa uzcītību un saprātu, par kuru raksta vēsturnieki, droši var pieskaitīt pie tām rakstura īpašībām, kuras vienmēr piedēvē slaveniem cilvēkiem. Desmit gadu vecumā Nikolajs zaudē tēvu, un viņu no­dod audzināt bīskapa pilī. Pēc septiņiem gadiem, kad viņš pabeidzis pamata izglītību, to ar Toruņas Nikolaja

vārdu pieraksta Krakovas universitātē par studentu. Pabeidzis universitāti, jaunais medicīnas doktors aiz­brauc uz Itāliju, kur klausās izcilu profesoru lekcijas. Un 1499. gadā iegūst divus lauru vainagus: filozofijā un medicīnā. Jau Krakovā Koperniks ļoti ieinteresējas par matemātiku un jo sevišķi par astronomiju. Skolas gados viņš abās disciplīnās gūst tik lielus panākumus, ka tajā pašā 1499. gadā divdesmit sešu gadu vecumā ieņem matemātikas katedru Romas universitātē. Milzum daudz laika jaunais profesors veltī, lai izstudētu sen­grieķu uzskatus par pasaules uzbūvi. Un dienu no die­nas viņā aug neapmierinātība par vispārpieņemto ār­kārtīgi sarežģīto un neprecīzo sistēmu, kas izklāstīta «Almagestā».

Tomēr situācija Romā maz veicina dziļas studijas. Pāvests Aleksandrs VI tikko kā sadedzinājis sārtā Sa- vonarolas mirstīgās atliekas un tagad ļoti aktīvi ap­spiež brīvdomību. Nospriedis, ka dzimtenē ir vieglāk iegūt līdzekļus mierīgai eksistencei, Koperniks atgriežas Varšavā. Viņš ar panākumiem var nodoties medicīnai: viduslaikos ārstiem bija apmēram tādi paši panākumi kā mūsu laikos. Viņš var iegūt arī Krakovas universi­tātes matemātikas katedru, tomēr Koperniks atsakās kā no viena, tā arī no otra darba. Viņš dod priekšroku mieram un vientulībai. Tēvocis bīskaps, gribēdams pa­turēt savā tuvumā ne tikai ārstu, bet arī radinieku, sa­gādā viņam kanoniķa vietu mazajā Frauenburgas pilsē-

linā, kura ietilpst bīskapa valdījumos. Tajos laikos par kanoniķa vietu sapņo ikviens cilvēks, kas grib sevi vel­tīt zinātnei. Sī ir kātoju mācītāja kārta, kas parasti kalpo lielās katedrālēs, dod augstu stāvokli sabiedrībā, pieklājīgus eksistences līdzekļus un… daudz brīva laika.

Kas attiecas uz Frauenburgu, tad tagad to sauc par Fromborku; tie, kuri tur ir bijuši, stāsta, ka saglabāju­šās senās cietokšņa sienas, kas kādreiz apjozušas Frauenburgas katedrāli, tornis, kurā Nikolajs Koperniks no- dizīvojis 30 gadus. Tur bija gan viņa dzīvojamās telpas, gan observatorija. Tūristi, kas apmeklē vēsturisko vietu, svētlaimē nopūšas, sirds dziļumos pateikdamies debe­sīm par to, ka viņi piedzimuši četrus gadsimtus vēlāk. Tas ir bijis velnišķīgi neomulīgs laiks!

Tātad trīsdesmit gadu vecumā Nikolajs Koperniks kļuva par Ermelandes (Varmas) kapitula sešpadsmito kanoniķi. Taču liktenis cietsirdīgi pasmējās par jauno zinātnieku, kas alka miera un vientulības. Viņam nācās karot un nodarboties ar politiku, būvēt nocietinājumus un domāt par reformām.

Uzmanīgs Kopernika dzīves pētnieks piecus gadsim­tus vecajās Frauenburgas hronikās atradīs daudz inte­resantu vietu. Viņš atradīs stāstus par prasmīgo ārstu Toruņas Nikolaju, trūcīgo ļaužu nenogurdināmo dzie­dinātāju, par spožo kapitula administratoru — tēvu Nikolaju, kas uzvarējis tiesas prāvā pret teitoņu laupī­tāju ordeni. Beidzot mūsu iedomātais pētnieks atradīs

daudzus materiālus,-kas stāsta par Koperniku kā par gudru politiķi, Grudzas seima izdarītās naudas reformas autoru, par Koperniku — Frauenburgas aizsardzības or­ganizētāju pret kārtējām teitoņu ordeņa brāļu viltībām. Dižais heliocēntriskās sistēmas radītājs visu mūžu nemi­tīgi cīnījās ar ordeņa pusmūkiem — puslaupītājiem. Bruņinieki, ko bija nokaitinājusi kanoniķa nepiekāpība, izplatīja par viņu visdažādākās tenkas, noalgoja klai­ņojošus komediantus un lika viņiem savos farsos iz­smiet Koperniku. Un, jo vairāk komediants māžojās savā astronoma sapņotāja lomā, jo stiprāk smējās un skaļāk aplaudēja pūlis. Kanoniķa draugi ieteica rīkoties pret paskvilantiem ļoti asi, bet Koperniks atbildēja: «Es nekad neesmu meklējis pūļa aplausus, es pētu to, ko pūlis nekad necienīs un neatzīs, un es nekad neesmu nodarbojies ar lietām, ko tas atzīst.»

Viņš nodevās ne tikai novērojumiem un ar tiem sais­tītajām pārdomām, bet prata arī iegūt cildinošas laika­biedru atsauksmes kā bizantieša Teofilakta Simokata pamācošo darbu krājuma tulkotājs latīņu valodā.

Koperniks bija apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, aug­sti izglītots, izpalīdzīgs un… ļoti uzmanīgs. Viņa «Komentārs», kuru, kā viņš pats ne vienu reizi vien apgalvojis, apdveš antīko autoru viedokļi, neatnesa vi­ņam īpašu slavu, bet arī nesagādāja nopēlumus un apvainojumu?. Koperniks izsūtīja ļoti nelielu eksem­plāru skaitu pazīstamiem astronomiem, ļoti rūpīgi iz­raudzīdamies tādus, par kuriem bija drošs, ka viņi šo darbu neizlietos, lai kaitētu autoram. Būdams cieši pār­liecināts par heliocentrisma pareizību, viņš visu tur­pmāko laiku veltīja, lai, pamatojoties uz novērojumiem, aprēķinātu un sastādītu tabulas. Sasniegt lielāku preci­zitāti nekā Ptolemajs — lūk, kur bija meklējama jaunās sistēmas uzvara.

1542. gadā, vai nu juzdams neizbēgamās nāves tu­vumu (godājamam kanoniķim bija jau 69 gadi), vai arī pakļaudamies uzslavām, ko šķieda visi, kas pazina viņa darbus (vecumdienās kļūst mazāk kritiski ne tikai attieksmē pret apkārtējiem ļaudīm), Koperniks uzdod savam gandrīz vai vienīgajam skolniekam, kas bija iesaukts par Retiku, izdot jau sen sagatavoto manu­skriptu. Satrauktā sirmgalvja roka titullapā ieraksta virsrakstu «Sešas grāmatas par apriņķošanu». 1543. gada maijā grāmatas pirmie eksemplāri ar vara gravī­rām jau iespiesti (var tikai pabrīnīties par viduslaiku izdevēju operativitāti).

Rokraksts tika izdots Nirnbergā, viduslaiku Eiropas grāmatu drukāšanas centrā, un drīz to nogādāja no­maļajā" Frauenburgā. «Drīz», bet diemžēl par vēlu. Er- melandes bīskapijas kanoniķis Tornas Nikolajs Koper­niks gulēja nāves gultā …

Starp citu, vai tas ir tik slikti? Savas dzīves laikā visu slavēts, viņš nomira, nepaspējis piedzīvot nedz vienaldzību, ar kādu sākumā uzņēma viņa darbu, nedz vajāšanas, kas sākās pēc pusgadsimta.

Kopernika teorija nokautēja Ptolemaja ģeocentrisko sistēmu. Tā nevis notrieca no kājām šo sistēmu, bet gan iznīdēja no zemes virsas, atstādama to vienīgi kā vēs­tures piederumu. Kaut gan, iespējams, tas notika pret paša autora gribu. Koperniks, nezaudēdams cieņu pret «diženajiem», prata uzsūkt jaunās metodes garu, kad teorijas burts jau bija novecojis. Vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par domātājiem un filozofiem, var lepoties ar tādām spējām?

Tomēr pilnīgi dabiski, ka mūsu lasītājiem, kas prot iedziļināties, jau sen mēles galā ir jautājums. Kā varēja gadīties, ka svētā baznīca, trīsdesmit gadus ilgi zinā­dama sava kanoniķa ķecerīgos uzskatus, nepamanīja, cik tie ir bīstami? Kā ievērojami baznīcas kalpotāji — kardināli un bīskapi varēja Koperniku pamudināt pub­licēt savu darbu? Beidzot, kā pats pāvests Pāvils III, kuram Koperniks goddevīgi veltīja savu darbu, varēja to labvēlīgi pieņemt? Protams, tam ir daudzi un dažādi cēloņi, un mēs varēsim nosaukt tikai dažus.

Pirmām kārtām Kopernikam laimējās. Viņš dzīvoja un nomira, pirms bija beigusies Renesanse. Sis apbrī­nojamais laikmets divarpus gadsimtos cilvēcei deva vairāk nekā desmit iepriekšējie gadsimti. (Ikvienā, pat visdrūmākajā laikā ir gaiši logi, pa kuriem progresa stari apgaismo cilvēces vēsturi.)

No XIV līdz XV gadsimtam Eiropā valdošajam pa­saules uzskatam pamatos bija askētisks, drūmi reliģisks raksturs; tas pasauli uzskatīja par raudu un bēdu ieleju, bet Renesanses laikmetā šie uzskati bija sveši jaunajai

uzplaukstošās buržuāzijas šķirai, kas bija demokrātis­kāka par aristokrātiju. Parādījās tendence likvidēt ga­rīgo apspiestību un baznīcas kontroli pār cilvēku. Zināt­nieki un filozofi sāka kritizēt autoritātes, graut dogmas, kuras bija nodibinājusi viduslaiku sholastika. Tagad pat negribas ticēt, ka tikai tajā laikā parādījušies pir­mie sacerējumi, kurus caurstrāvo humānisms, dzejoļi, kas apdzied cilvēka garīgo spēku skaistumu un bagā­tību. Nostiprinās doma, ka dzīves mērķis ir laime, kuru var sasniegt, nevis truli ievērojot satrunējušus noteiku­mus, ko nosaka viduslaiku morāle, nevis aristokrātiska izcelšanās, bet nodošanos zinātnei apvienojot ar pilso­nisku darbību, ar personiskiem nopelniem, drosmi un dzīvu domu. Šis vispārējās humanizēšanas process skāra arī daudzus katoļu baznīcas darbiniekus. Reliģijā brieda šķelšanās.

Citu cēloni, kāpēc sākumā baznīca izturējās liberāli pret Kopernika uzskatiem, var atrast pašā Kopernika sacerējuma raksturā. Koperniks bija sava laikmeta dēls. Tas izpaudās ne tikai traktāta veltīšanā pāvestam. Tek­stā viņš ne vienu reizi vien uzsver, ka viņa darbs ir tikai Ptolemaja «Dižās konstrukcijas» precizējums, vien­kārša matemātiska pamācība, kā atrisināt astronomijas praktiskos uzdevumus un sastādīt tabulas. «Tie, kas nezina matemātiku, lai nenāk iekšā,» viņš raksta. Jau­nās sistēmas autors ļoti labi saprata, kādas grūtības sagaida viņa mācību, kad ar to iepazīsies plašākas ap-

rindas. Un tāpēc viņš daždažādi centās mīkstināt trie­cienu, apelēdams pie labi pazīstamām senajām autori­tātēm.

Patiešām vajadzēja daudz laika un asiņu, lai helio- centriskā sistēma ar kustīgo Zemi iegūtu vispārēju at­zinību. Galvenie iebildumi iedalāmi divās kategorijās: teoloģiskajos un fizikālajos iebildumos. Pirmajiem bija pamatā jauno uzskatu pretrunīgums bībeles burtam, un tie nav sevišķas uzmanības vērti. Fizikālie iebildumi balstījās uz Aristoteļa autoritāti un nespēju ikdienas pieredzi sasaistīt ar Zemes kustību. Sākumā pat jaunās mācības piekritēji Zemes kustībā nesaskatīja neko vai­rāk par asprātīgu pieņēmumu, kas nemaz neatbilst pa­tiesībai. «Atcerieties,» viņi sacīja, «Ptolemaja darbā spīdekļu diennakts kustību var izskaidrot kā visas pa­saules griešanos attiecībā pret nekustīgo Zemi, gan arī kā Zemes griešanos nekustīgās zvaigžņu sfēras centrā. Abi viedokļi ģeometriski ir ekvivalenti. Vai tad to pašu nesaka arī Koperniks? Viņš gluži vienkārši pastāvošo pasauli aplūko no citām … ģeometriski ekvivalentām… pozīcijām.» So maldīšanos stipri veicināja arī tas, ka Kopernika darba pirmajam izdevumam bija pievienots anonīms priekšvārds: «Lasītājam par hipotēzēm šajā sacerējumā.» Priekšvārdā bija sacīts, ka teorija, kas iztirzāta darbā, gluži vienkārši palīdz veikt precīzākus aprēķinus un to nevar pieņemt par patiesu. Tikai pēc vairāk nekā 60 gadiem cits astronoms, Johans Keplers, konstatēja, ka priekšvārds ir tikai lāča pakalpojums, ko autoram izdarījis luterāņu mācītājs Osiandrs, kurš pēc Retika lūguma uzraudzīja traktāta drukāšanu.

Neraugoties uz visām kļūdām un uz to, ka Kopernika aprēķinātajām tabulām bija maz priekšrocību, salīdzi­not ar tabulām, kas aprēķinātas ar veco Ptolemaja me­todi, viņa sacerējuma izdošana kļuva par izcilu noti­kumu zinātnes vēsturē. F. Engelss raksta: «Koperniks… kaut arī nedroši… un, tā sakot, nāves gultā gulēdams, meta izaicinājumu baznīcas māņticībai. Kopš tā laika dabas pētniecība būtībā ir atbrīvojusies no reliģijas.»

Kopernika sistēma arī astroloģijai sagādāja nelabo­jamu zaudējumu. Ja planētas un pati Zeme ar labi no­regulēta pulksteņa mehānisma precizitāti nemitīgi riņķo ap Sauli, — tad kāds labums no tā var būt cil­vēkiem? Starp citu, uz tādām domām vēl vajadzēja nākt. Vēsturē nevar atrast ziņas par paša Kopernika attieksmi pret astroloģiju, tomēr grūti pieņemt, ka, Itā­lijā studēdams astronomiju, nākamais kanoniķis nebūtu iepazinies ar «zinātni», kas no tās radusies. Bet vai viņš tai ticēja? Atsacīties no ticības likteņa pareģojumiem nozīmēja atsacīties no pastāvošā pasaules uzskata. Bet Koperniks palika sava laikmeta dēls.

3. Muižnieka Tiho Brahes sudraba deguns

Ja mums XVI gadsimta vidū izdotos pēkšņi ielūkoties kādas bagātas Kopenhāgenas savrupmājas logā, tad mēs, iespējams, ieraudzītu šādu ainu: padrūmā zālē, ko apgaismo kamīns un sveces liesma, strīdas divi brāļi, divi dāņu muižnieki. Domstarpību objekts — sārtvaidzis puisēns ar gaišiem, viegli rūsganiem matiem un vērīgu skatienu — ziņkārīgi gaida strīda beigas. Viņa tēvs Oto Brahe nav apmierināts ar audzināšanu, ko viņa dēlam devis tēvocis Georgs.

— Kāpēc tādi izdevumi? Tu noalgoji Tiho labākos skolotājus, es to zinu; bet vai tu negatavojies viņu pa­darīt par skolotu triku taisītāju, kas spējīgs apkaunot Brahes dzimtu? Nē, Georg, vienīgā nodarbošanās, kas ir muižnieka cienīga, — karadienests par godu karalim.

Iespējams, ka saruna nebija tieši tāda. Autors centās

attēlot vienīgi tās jēgu. Mācīšanās maksāja dārgi. Un nevajag aizmirst, ka Brahes tētiņam tolaik jau bija vesels mazu aristokrātiņu metiens. Turpretim viņa brā­lis Georgs bija vientuļš un bagāts.

Iespējams, ka tieši tāpēc strīdā uzvarēja nākamā sla­venā astronoma tēvocis. Jaunais Tiho Brahe turpināja mācīties latīņu valodu, retoriku un filozofiju. Viņš droši vien būtu kļuvis par valstsvīru un kopā ar citiem pēc nāves būtu aizmirsts, kā parasti notiek ar politiķiem, ja vien nebūtu kaut kas atgadījies.

1560. gada 21. augustā dāņi novēroja kārtējo Saules aptumsumu. «Draudīgā» dabas parādība precīzi sākās paredzētajā laikā un beidzās bez sekām, neraugoties uz astrologu drūmajiem pareģojumiem. Starp citu, sekas bija. Muižnieka dēls Tiho no Brahes dzimtas bija pār­steigts līdz sirds dziļumiem. Viņu padarīja nemierīgu ne tik daudz pati debess parādība, cik prognozes precizi­tāte. Cilvēka spēja iedziļināties dievišķīgajos noslēpu­mos šķita neticama. Aizritēs vēl daži gadi, un Tiho pie­ņems par savu devīzi slaveno Ptolemaja izteicienu: «Es zinu, ka esmu mirstīgs un radīts neilgam laikam. Bet, kad es pētu zvaigžņu kopas, manas kājas vairs nebal­stās uz Zemes, es stāvu blakus Zevam, iebaudu dievu barību un jūtos kā dievs.» Bet tas tikai vēl notiks, pa­gaidām jaunais Tiho «izslimo» astronomiju.

Tagad, lasīdami par tā laika astronomisko novēro­jumu metodēm, mēs bieži brīnāmies par to, cik liels

iztēles spēks bija vajadzīgs, lai bez instrumentiem un teleskopiem aizrautīgi pētītu Visumu. .Tiho Brahem bija viens vienīgs instruments — cirkulis. Sī vienkāršā in­strumenta kājas jaunais zinātnieks pavērsa pret zvaig­znēm, bet šarnīru turēja pie acs. Tā tika mērīts atsta­tums starp spīdošajiem punktiem, kuru viņš pēc tam salīdzināja ar tabulās minēto atstatumu. Un tad, savu novērojumu rezultātus salīdzinādams ar tabulu datiem, viņš atklāja lielas atšķirības. Nevar droši apgalvot, to­mēr domājams, ka tieši tā sākās viņa mīlestība uz pe­dantiski precīziem novērojumiem.

Tabulu korekcijas bija nepieciešamas visiem, sākot ar jūrniekiem un beidzot ar horoskopu sastādītājiem.

Divdesmit gadu vecumā Tiho Brahe dodas ceļojumā, astronomijas dēļ sastrīdējies ar visiem saviem uzpūtī­gajiem radiniekiem. Sajā jaukajā vecumā nekāda nodar­bošanās ar zinātni nespēja apslāpēt jaunā cilvēka tem­peramentu. Un mācītais aristokrāts nenovēršas no sa­biedrības. Bet.. .

Reiz Rostokā, kāršu spēlē sastrīdējies ar tādu pašu jaunu dīkdieni, Tiho izaicina pretinieku uz divkauju.

Tumšā naktī šaurā šķērsielā sāka šķindēt zobeni. Pal­dies dievam, ka mācību laikā Tiho Brahe nebija piemir­sis paukošanos. Tomēr Temīdai acis ir aizsietas. Paslī­dējis Tiho mirkli nolaiž ieroci. Pretinieks taisa izklu- pienu un… nocērt jaunajam astronomam degunu. Ak, nelaime! Divkārt briesmīga divdesmitgadīgam dīkdie­nim, kura sirds ir atvērta mīlestībai. Prasmīgie Rosto­kas juvelieri izgatavoja viņam sudraba degunu, no kura viņš vairs nešķīrās līdz pat mūža galam. Kaut arī sudrabs ir cēls metāls, tomēr deguna veidā tas ne se­višķi piesaista aristokrātiskās daiļavas. Un jaunais Tiho pārstāj iet sabiedrībā, nolēmis sevi pilnīgi ve-ltīt zinātnei.

Nav ļaunuma bez labuma. Protams, autors nevar ieteikt deguna zaudējumu kā recepti, ar kuru var kļūt slavens astronomijā. Tomēr ikviens, kurš nospraudis sev mērķi kaut ko sasniegt zinātnē, jau laikus ir spiests sagatavoties zaudējumiem.

Tiho Brahe papildina savas zināšanas astroloģijā. Ta­jos gados zinātne un maģija savā starpā tik cieši savi­jušās, ka grūti noteikt, kur alķīmija atdod vietu ķīmijai

un kur beidzas astroloģija un sakas patiesa zinātne par zvaigznēm.

1563. gadā, novērodams debesis, Tiho atklāja, ka di­vas planētas — Jupiters un Saturns — ir savienojušās Lauvas zvaigznāja pirmajā daļā un nokļuvušas bīs­tami tuvu Vēža zvaigznāja «Miglainajai zvaigznei». Tai pašai zvaigznei, kuru dižais Ptolemajs savā «Cetrsē- jumniekā» sauc par dūmakainu un infekciozu. Viss lie­cināja par to, ka cilvēci sagaida neizbēgama nelaime. Un patiešām — pāri Eiropai brāzās epidēmija, kas iedvesa šausmas. Nāve pļāva cilvēkus un atstāja tuk­šas veselas pilsētas …

Tas ļoti nostiprināja Tiho Brahes ticību astroloģijai. «Noliegt spīdekļu ietekmi uz cilvēku likteni ir tas pats, kas noliegt dieva gudrību,» vēlāk viņš bieži mēdza teikt.

Ko lai dara, neraugoties uz šķietamo patstāvību, ik­viens cilvēks ir tikai sava laikmeta produkts. Bet XVI gadsimta «zinātniski maģiskais» duālisms izskaidro­jams pirmām kārtām ar krīzi laikmeta ideoloģijā. Dom­starpības un iekšējās ķildas bija novājinājušas katoļu baznīcas pozīcijas; tā pārdzīvoja reformācijas periodu. Ticība sāka grīļoties, izraisīdama vētrainu seno aiz­spriedumu uzplaukumu. «Dieva vietā stājās velns», ticība dēmoniem, burvestībām, raganu vajāšanas —

tādas ir šī laikmeta drūmās iezīmes. No otras puses, Ptolemaja sistēmas (tolaik, pateicoties Ptolemaja seko­tājiem, ap Zemi jau riņķoja apmēram 78 planētu sfēras) lielais juceklīgums un sarežģītība, kā arī revolucionā­rās Kopernika idejas vispār lika šaubīties, vai hipo­tēzes ir derīgas. Sī apstākļa dēļ XVI gadsimta sākumā zinātnieku pasaulē radās prasība pēc «astronomijas bez hipotēzēm». Tādā pretrunīgā situācijā veidojās Tiho Brahes raksturs. Par viņa principu kļuva maksimāli precīzi novērojumi. Astronoma sastādītais septiņsimt septiņdesmit septiņu zvaigžņu katalogs liecina par milzu darbu, neiedomājamo pacietību un zinātnisko godprātību. Vēl jo apbrīnojamāk tas tāpēc, ka, pēc bio­grāfu ziņām, personiskajā dzīvē viņš ir uzpūtīgs un ietiepīgs, kašķīgs un rupjš, pārmērīgi augstprātīgs un nemaz necieš citu viedokli.

1574. gadā Tiho Brahe jau bija tik pazīstams astro­noms, ka pats Dānijas karalis un Kopenhāgenas aka­dēmijas jaunie galma audzēkņi lūdza viņu nolasīt lek­ciju kursu. Un, kaut gan Tiho bija ļoti nobažījies, ka, parādīdams, cik viņš mācīts, pazemos savu muižnieka cieņu, tomēr atsacīties neiedrošinājās. Turpmāk citētais viņa ievadrunas sākums šo cilvēku raksturo vislabāk. Uzkāpis katedrā, viņš sacīja: «Augsti godājamie kungi! Un jūs, jaunie studenti! Mani lūdza ne tikai daži no jums, bet arī visugaišākais karalis, lai publiskās sapul­cēs es izklāstu atsevišķas matemātisko zinātņu daļas. Tāds darbs man nav pierasts. Tas neatbilst nedz ma­nam nosaukumam, nedz manai kārtai un ir atkarīgs no manas vājības pret zinātnēm. Taču nav pieļaujams pre­toties gribai, ko ir izteikusi karaliskā majestāte, un es negribu atteikties izpildīt jūsu vēlēšanos .. .»

Sajūsminājies par Tiho zināšanām, Fridrihs II uzdā­vināja astronomam mūža valdījumā nelielu salu Hvenu Zunda jūras šaurumā un piedāvāja uzbūvēt tur obser­vatoriju, uzņemdamies visus ar būvdarbiem saistītos izdevumus. Tas bija Eiropā vēl nedzirdēts dāsnums. (Jāsaka, Eiropas karaļi parasti bija diezgan sīkstu- ligi.)

Tiho savu pili nosauca par Uraniborgu — astrono­mijas labvēles Urānijas vārdā, kura ir viena no devi­ņām grieķu mūzām.

Tas bija lielisks viduslaiku zinātniskās pētniecības institūts, kuram salīdzinājumā ar priekštečiem piemita priekšrocība, ka tas bija uzbūvēts pēc ieinteresētās per­sonas plāna un ieceres. Persona bija viena pati un līdzekļus nežēloja. Nauda piederēja karalim. Divdesmit gadi, ko Tiho Brahe nodzīvoja Hvenas salā, astrono­mam bija vislaimīgākais laiks.

Seit viņš sāka sistemātiskus novērojumus, sapulci­nāja ap sevi prasmīgus palīgus un saprātīgus skolnie­kus, kuriem salā uzcēla otru observatoriju «Stjerne- borgu» («Zvaigžņu pili»).

Jaunu — precīzāku instrumentu izgudrošanai un konstruēšanai Tiho Brahe netaupīja nedz laiku, nedz pūles, nedz naudu. Viņa darbu rezultātā praktiskajā astronomijā notika īsta atjaunošanās: metodes kļuva vienkāršākas un precīzākas.

Tomēr par savu galveno uzdevumu Uraniborgas saimnieks joprojām uzskatīja planētu kustību novēro­šanu. Tiho Brahe kaislīgi aizrāvās ar astroloģiju, un tāpēc viņa observatorijā pats steidzamākais uzdevums bija planētu orbītu noteikšana. Visi pārējie darbi bija palīglīdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai. Kā redzē­sim turpmāk, šoreiz astroloģija izdarīja labu pakalpo­jumu īstajai zinātnei.

Lai precīzāk aprēķinātu planētu orbītas, Tiho Brahe nolēma pārbaudīt dažas konstantes, ko pirms viņa bija izmērījuši un aplēsuši vairāku paaudžu astronomi. Tās pašas konstantes, kuru skaitliskās vērtības dāņu astro­noma laikabiedri izmantoja kā «neapšaubāmi precīzas». Un kas notika? Viņš par trim loka minūtēm (!) pārla­boja ekliptikas slīpuma leņķi, precizēja Saules orbītas ekscentricitāti. Plānveidīgi novērodams Mēnesi, Tiho Brahe guva lielus panākumus tā kustības pētījumos. Tā kā šajos pētījumos vajadzēja precīzāk zināt zvaig­žņu stāvokli, viņš aizsāka milzu darbu — ar lielu kvadrantu metodiski izmērīt zvaigžņu augstumu meri­diānā un noteikt to deklinācijas. No savu mērījumu rezultātiem Tiho Brahe sastādīja zvaigžņu katalogu. Tolaik tas bija pirmais pilnīgais katalogs un aizstāja pirms vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša sastādītos Hiparha un Ptolemaja katalogus.

Daudz laika astronoms veltīja ari komētu novēroša­nai. Vienai no šīm «nelaimju vēstnesēm» pacenties no­teikt paralaksi, Tiho Brahe secināja, ka komētas ir no Saules daudz tālāk par Mēnesi… Šis secinājums pil­nīgi apgāza Aristoteļa mācību, kas apgalvoja, ka ko­mētas ir zem Mēness esošās pasaules (t. i., atmosfēras augšējo slāņu) parādības. Tiho Brahe pirmais komētām piešķīra debess ķermeņu rangu.

Laiks Hvenas salā Tiho Brahem patiešām bija aug­līgs un laimes pilns.

Sava sudraba deguna dēļ cietis sakāvi pie jaunajām aristokrātēm, viņš apprecēja daiļu Knudstropas zem­nieci, kura viņam dāvāja sešus bērnus. Neraugoties uz savu radinieku neapmierinātību, Tiho ar viņu laimīgi nodzīvoja līdz mūža beigām.

Brahe dievināja maģiju un visdažādāko kabalistiku. Pilī bija daudz «garu izsaukšanai» un spoku demon­strēšanai pielāgotu automātu, aparātu un ietaišu. Ne vienu reizi vien godājamais astronoms uzjautrinājās, māņticīgajiem viesiem laizdams virsū maģisku spoku barus ar istabā paslēptā burvju luktura palīdzību. Tiho Brahem bija neparasti laba slava kā pareģotājam, un viņš pats svēti ticēja savām astrologa spējām.

Tikai pats savu horoskopu viņš nespēja sastādīt. Ka­ralis Fridrihs II nomira, un tronī uzkāpa viņa mazga­dīgais dēls Kristiāns IX, ko pavadīja četri reģenti. Tad arī daudzi saskatīja reālu iespēju izrēķināties ar iedo-

rnīgo astronomu. Nelabvēļi neko nebija aizmirsuši.. 5 un 1597. gadā tie Tiho Brahi «noēda».

Zaudējis lielāko daļu ienākumu, izlietojis gandrīz visu savu īpašumu Uraniborgas greznības uzturēšanai, aizvainojies par jaunā karaļa nevērību, Tiho Brahe no­lemj pamest Dānijas karalisti. Viņš pavēl iekraut kuģos visu, kas ir kustināms, atstādams salā savas bijušās mītnes kailās sienas.

Klejojošā observatorija patvērās pie Vācijas impera­tora Rūdolfa II. Kā liecina vēsturnieki, Rūdolfs II bija īsts zinātnes mecenāts. Kā jau katrs «īsts» mecenāts, viņš bez tam vēl bija .. . nabadzīgs. Un tāpēc, atjauno­jis Prāgā savu Uraniborgas observatoriju, Tiho Brahe nevarēja vairs rīkoties tikpat vērienīgi kā iepriekš. Viņš uzaicināja jaunus palīgus, starp kuriem bija arī katoļu vajātais Keplers. Bet darbs neveicās.

Kādā no savām vēstulēm draugiem Keplers situāciju Prāgā raksturo šādi: «Te viss ir aplami; Tiho ir cilvēks, ar kuru nav iespējams sadzīvot, nepārtraukti nedzir­dot cietsirdīgus aizvainojumus. Atalgojums ir lielisks, bet kase tukša, un naudu nemaksā. Keplera kundze ir spiesta naudu pa vienam florīnam saņemt no paša Tiho …»

1601. gadā, saslimis ar drudzi, Tiho Brahe nomirst piecdesmit četru gadu vecumā.

Sī zinātnieka darbi astronomijā nav vienlīdz vērtīgi. Viņš nespēja pieņemt Kopernika sistēmu, kaut gan dziļi

cienīja tās autoru. Stāsta, ka tad, kad viņam atsūtījuši rupju koka lineālu, uz kura iedaļas ar roku bijušas atzī­mētas ar vienkāršu tinti un kuru izmantojis dižais he- liocentriskās sistēmas radītājs, lepnais Tiho apraudā- jies un par godu jaunās astronomijas tēvam uzrakstījis veselu slavas dziesmu latīņu valodā. Tomēr viņš radīja pats savu teoriju, kurā eklektiski bija apvienoti gan Ptolemaja, gan arī Kopernika sistēmu trūkumi. Tiho Brahe, kam trūka spēju sistematizēt un vispārināt, sa­vas darba mīlestības dēļ kļuva slavens ar pedantiski precīziem novērojumiem. Viņš lieliski izstrādāja""atse- višķus jautājumus, bet nekad nespēja pacelties augstāk par atsevišķo.

Pēc viņa nāves Keplers mantoja visus sava šefa no­vērojumu rezultātus un senajā zinātnē atklāja jaunu posmu.

4. Vallenšteina horoskops

Ja vēlaties, jūs labā bibliotēkā varat saņemt grāmatu ar horoskopu, ko impērijas augstākajam virspavēlnie­kam Albrehtam Vallenšteinam sastādījis Johans Kep­lers.

Jūs esat izbrīnījušies? Vai tiešām to darījis tas pats Keplers, kura secinājumi palīdzēja Ņūtonam dot pasau­lei vispasaules gravitācijas likumu? Keplers, kuram pa-

teicoties kuģu stūrmaņu darbs no brīvas mākslas pār­vērtās zinātnē? Beidzot, vai Keplers, pēc kura likumiem ap Sauli riņķo planētas, ap planētām to pavadoņi, bet ap planētām un pavadoņiem — kosmiskie kuģi, kurus tagad palaiduši cilvēki? Diemžēl jā! Keplers — zināt­nieks! Keplers — dižais astronoms! Keplers — blēdī­gais astrologs, kas neticēja nevienam savu pareģojumu burtam. Ieskatīsimies viņa apbrīnojamā mūžā, kas pār­pilns pretrunām un likteņa triecieniem!

1571. gada 27. decembrī trūcīgā protestantu Kepleru ģimenē Velderštatē (tagad Virtemberga) priekšlaicīgi piedzima bērns. Mīlošie vecāki mazo Johanu steidza iekārtot vectēva un vecāsmātes apgādībā. Tētis stei­dzami ļāva sevi savervēt hercoga Albas armijā, lai, piekopjot godīgo karavīra amatu, sagādātu sev īpa­šumu vienalga uz kāda pretinieka rēķina. Uzticamā laulātā draudzene sekoja armijai uz Beļģiju. Grūti pa­teikt, vai Keplers, vecākais, bija sajūsmināts par tādu uzticības izpausmi. Vēsture nav saglabājusi sīkākas zi­ņas par viņa kampaņu zem Albas karogiem. Drīzāk gan ticams, ka viņa cerības neattaisnojās. Tādēļ pēc četriem gadiem, kad vecāki atgriezās, pamestā bērna stāvoklis maz mainījās. «Mīlošais» tēvs vispār aizbēga no mājas, izplatīdams baumas, ka viņa sieva ir ragana. Pēdējā detaļa ne sevišķi grezno Kepleru, vecāko, bet, kā re­dzēsim turpmāk, liecina par viņa tālredzību.

Kad mazulis paaugās un pabeidza klostera skolu, viņu nosūtīja uz Tībingenas universitāti, kur viņš 22 gadu vecumā, vienādi sekmīgs visās zinātnēs, pabeidza galveno teoloģijas kursu un aizbrauca par pasniedzēju uz Stīrijas galvaspilsētu Gracu.

«Nekāda sevišķa tieksme uz astronomiju nebija,» rak­stīja Keplers par mācību gadiem. «Izaudzināts par Vir- tembergas hercoga līdzekļiem, es nolēmu doties turp, kurp mani sūtīs, turpretim citi dzimtenes mīlestības dēļ kavējās to darīt. Pats pirmais atbrīvojās astronoma amats, kuru ieņemt mani pamudināja cieņa pret skolo­tājiem. Mani nebaidīja attālā vieta, nemulsināja priekš­likuma negaidītais raksturs, ne sevišķi pagodinošais priekšlikums un manas vājās zināšanas šajā filozofijas daļā.»

Gracā Keplers pastiprināti nodarbojās ar astronomiju.

XVI gadsimtā pasniedzēja darbu plānoja tā, lai viņš ne tikai gribētu, bet arī varētu nodarboties ar zinātnis­kiem pētījumiem.

Zinātniskā darba rezultātā radās viņa pirmais sace­rējums «Visuma noslēpumi», kam bija garš latīnisks, laika garam atbilstošs nosaukums — «Prodromus dis- sertationum cosmographicarum contihens misterium Cosmographicum».

Tajā Keplers sev nosprauda uzdevumu «atklāt Sau­les sistēmas uzbūves dievišķīgās arhitektūras noslē­pumu», pie tam «apsargāt Kopernika slavas tempļa ieeju, kurš nesis upurus uz augstā altāra».

Gadu pēc grāmatas iznākšanas jaunais astronoms veiksmīgi apprecas ar bagātu atraitni un, šķiet, tur­pmāk var cerēt uz nodrošinātu eksistenci. Ak vai! Viņa dzīves vieta un luterāņu ticība bija maz piemērota viena otrai. Gracas valdnieks hercogs Ferdinands, je­zuītu audzēknis, Loretā dievkalpojuma laikā deva zvē­restu savos valdījumos iznīcināt protestantismu. Bet «curus regio, eius religio» — kāda vara, tāda ari ticība.

Sākās vajāšanas. Pēc kāzām nepagāja ne gads, kad Keplers iepazinās ar pavēli, kura, piedraudot ar nāves sodu, pavēlēja visiem luterāņu mācītājiem un skolotā­jiem nekavējoši atstāt hercoga zemes. Draudus va­jadzēja ņemt vērā, un Keplers, pametis laulāto drau­dzeni katolieti, aizbrauc uz Ungāriju. Tomēr drīz viņš kopā ar Ferdinanda aizsardzības vēstuli saņem priekš­likumu atgriezties. Kepleru cienīja kā zinātnieku. Bez tam jezuīti cerēja pārmānīt viņu pie katoļiem. Bet jau­nais zinātnieks paziņo, ka viņš ir nelokāms augsbur- giešu ticības piekritējs. Un tad viņš aizsardzības vēstu­les vietā atkal saņem priekšrakstu pusotra mēneša laikā uz visiem laikiem atstāt valsti. Keplera izdzīšana sa­krita ar Tiho Brahes pārcelšanos uz Prāgu. Pazīdams vācu astronomu pēc viņa traktāta, Tiho piedāvāja vi­ņam līdzstrādnieka vietu jaunajā observatorijā. Tā Kep­lers nokļuva palīga lomā Prāgas impērijas observato­rijā. Abu astronomu kopējais darbs ilga tikai vienu gadu. Pēc Tiho Brahes nāves Keplers ieņēma viņa vi«tu par galma astronomu, taču ar pusalgu. Ja vēl ņem vērā kārtību, kāda valdīja paputējušā imperatora kasē,

tad kļūst saprotama Keplera gaušanās par naudas trūkumu.

«Atalgojums ir liels, bet ar grūtībām var izspiest pusi. Domāju pāriet uz medicīnu; varbūt tad jūs mani kaut kā iekārtosiet!» Sīs Tībingenas universitātes ma­temātikas un astronomijas profesoram M. Mestlinam adresētās vēstules rindas labāk par visu citu stāsta, cik bēdīgs ir astronoma stāvoklis. Visu mūžu Kepleram trūka naudas. Tā bija arī Prāgā. Tomēr vienpadsmit Prāgas observatorijā pavadītie gadi bija visauglīgākie. Jau sen Keplers gribēja precizēt planētu heliocentris- kās orbītas, taču, kamēr dzīvoja Tiho Brahe, par to nebija ko domāt. Tagad viņam rokas kļuva brīvas. Viņš sāka izskaitļot orbītu Marsam, kura kustību ļoti rūpīgi bija novērojis viņa nelaiķis šefs.

Prāgā Keplers atklāja ne tikai planētu orbītu elip- tiskumu, bet arī izsecināja savus slavenos likumus. Jāatzīst arī viņa priekšgājēja nopelni. Ja nebūtu pe­dantiskā Tiho Brahes sastādītās tabulas, tad Keplera likumi, iespējams, aizkavētos par vairākiem gadu des­mitiem. Bet tas savukārt atvirzītu uz vēlāku laiku Ņū­tona gravitācijas likuma rašanos. īsta zinātrfe nekad nesāk veidot jaunu teoriju tukšā vietā. Protams, cilvē­ces saprāta kopējo virzīšanos uz priekšu nav iespējams apturēt. Tomēr grūti pasacīt, kad rastos ģēniji, kas aizbāztu spraugas jaunbūvējamā pasaules uzskatu ēkā. Ģēnijs ir cilvēces kvintesence, lai gan parasti viņš kļūst slavens pēc nāves.

Par Johanu Kepleru varētu vairāk nerunāt, ja vien nebūtu nelaimīgais horoskops, ar kuru mēs sākām šo stāstījumu. Kā Keplers, neticēdams nevienam astrolo­ģisko izdomājumu burtam, varēja nonākt tik tālu?

«Protams, šī astroloģija ir dumjā meita; bet, pasarg dievs, kur paliktu tās māte — augsti gudrā astrono­mija, ja viņai nebūtu dumjās meitas? Pasaule taču ir vēl daudz dumjāka, tik dumja, ka šīs vecās, gudrās mātes labad dumjajai meitai jāpļāpā un jāmelo. Mate­mātiķu atalgojums ir tik niecīgs, ka māte droši vien ba­dotos, ja meita nekā nenopelnītu.» Tādi ir paša zināt­nieka vārdi, kas raksturo viņa attieksmi pret astrolo­ģiju. Bet trūkums ir vislabākais skolotājs. Astronomu

vajāja neveiksmes. Pat ģeniāls zinātnieks ir cilvēks. Viņam ir vecāki, sieva, bērni. Ik dienas viņiem visiem jāpusdieno, vajadzīgs apģērbs. Bet Rūdolfa valsts kase aizvien biežāk nevarēja karaliskajam astronomam iz­maksāt atalgojumu naudā. Paša karaļa — Keplera aiz­bildņa stāvoklis dienu no dienas kļuva aizvien nedro­šāks. Kārtējais Habsburgu imperators, ko šī laupītkārā un daudzskaitlīgā ģimene atzina par karaļnama galvu, atņēma Rūdolfam Bohēmiju, atstādams mecenātu bez graša kabatā. Beidzot nabaga Rūdolfs nomira … Im­perators atstāja Kepleru karaļa astronoma amatā, bet vispār pārstāja viņam maksāt naudu. Keplers kļuva ļoti trūcīgs. Viņa sieva sajuka prātā un 1611. gadā nomira. Tajā pašā laika posmā viņš zaudēja ari savus trīs bērnus. Beidzot, nespēdams vairs ilgāk ciest trū­kumu, astronoms pārcēlās uz Linču, kur pieņēma priekšlikumu kļūt par vienkāršu ģimnāzijas pasnie­dzēju. Tajā pašā laikā viņš otrreiz apprecējās, lai uzla­botu savu materiālo stāvokli. Bet tagad viņam rodas nepatikšanas dzimtās protestantu ticības dēļ. Vietējais luterāņu mācītājs Giclers apvaino viņu domstarpībās ar reliģiju un liedz tam dievgaldu. Sūdzēšanās Stutgar- tes konsistorijā nepalīdz. Līdzās visām citām nelaimēm viņa māte (vai atceraties viņas jaunības flirtu ar ne­labo, par ko sūdzējās Keplera papiņš?) galu galā «pa­nāk», ka viņu publiski apvaino buršanā. Keplera kun-

dže sāka figurēt modē nākušā raganu procesā. Lai pa­sargātu večiņu no spīdzināšanas un notiesāšanas uz sārta, dēlam vajadzēja izlietot ne mazumu pūļu un… naudas. Svētie tēvi ņēma kukuļus, atsaukdamies uz visuaugstāko. Tas galīgi sagrāva Keplera labklājību, kura jau bija sākusi nostiprināties. Un, lūk, tad impe­rators nevis izmaksāja Kepleram algu, kas tam pienā­cās, bet nosūtīja savu bijušo astronomu pie Val- lenšteina, iegalvojis, ka karavadonis ir dedzīgs astroloģijas cienītājs un zinātniekam tūlīt samaksās ka­raļa parādu 12 tūkstošu guldeņu apmērā. Vallenšteins Kepleru pieņēma, labprāt ar viņu tērzēja, pat uzdeva sa­stādīt savu horoskopu. Taču par karaļa parādiem viņš ne dzirdēt negribēja. Jā, arī astronoma sastādītais horo­skops kaprīzajam karavadonim ne sevišķi patika. Viņa galma astrologs Senī to pašu darīja daudz veiklāk.

Galīgi izmisušais Keplers brauca uz Rēgensburgu iesniegt sūdzību reihstāgam. Liktenis nelaimīgo pasar­gāja no jauniem pazemojumiem. Ceļā viņš saslima ar tīfu. Un dažas dienas pēc iebraukšanas pilsētā Dižais Astronoms nomira. Viņš nomira pavisam klusi, visu aiz­mirsts. Tikai pēc simt astoņdesmit gadiem uz viņa kapa parādījās ķieģeļu piemineklis, kas bija uzcelts par saziedotu naudu.

5. Keplera likumi

Tagad par to, ko paveicis Keplers. Ko īsti viņš ir ieguldījis pasaules zinātnes dārgumu krātuvē?

1601. gada ziemā, pētīdams Zemes orbītu, Keplers atklāja, ka divos orbītas punktos (afēlijā un perihēlijā) mūsu planētas ātrums ir apgriezti proporcionāls attā­lumam no Saules. Bet, ja šī proporcionalitāte pastāv divos orbītas punktos, kāpēc gan nepieņemt, ka tā ir pareiza arī visos pārējos punktos?… Un uz papīra lapas rindojas formulas, kas ļauj izskaitļot, kur uz savas orbītas jebkurā brīdī atrodas Zeme. Aprēķinu rezultātus Keplers salīdzina ar novērojumiem — sa­skaņa nav peļama!

Turpmāk viņš pāriet uz laika aprēķināšanu. Kam vienlīdzīgs laiks, kas nepieciešams, lai planēta noietu daļu savas orbītas? Acīm redzot, šim laikam jābūt tieši proporcionālam planētas atstatumam no Saules un apgriezti proporcionālam kustības ātrumam. Bet, lai aprēķinātu, cik daudz laika vajadzīgs garāka ceļa veik­šanai, jāsasummē visi ceļa starpposmi… Un šeit astro­nomu sagaidīja pārsteigums. Izrādījās, ka planētas ceļa starpposmu summa nav atkarīga no tā, kāds orbītas gabals ir izraudzīts, ka summa ir atkarīga vienīgi no laika starpbrīža… Keplers raksta: «Kad es aptvēru, ka pastāv bezgalīgi daudz orbītas punktu un atbilstoši bezgalīgi daudz atstatumu (līdz Saulei), man atausa doma, ka šo attālumu summa ietilpst orbītas laukumā. Es atcerējos, ka tieši tāpat arī Arhimeds riņķa laukumu sadalīja bezgalīgi daudzos trijstūros.» Un Keplera ap­ziņā nobriest likums: ar laukumu, ko apraksta nogriez­nis, kas planētu savieno ar Sauli, var mērīt, cik daudz laika vajadzīgs, lai planēta noietu laukumam atbilstošo orbītas loku. Tāda jēga ir brīnišķīgajam likumam, ko tagad saucam par «Keplera otro likumu»._

Pa sarežģītu līčloču ceļu pārvarēdams lielas matemā­tiskas grūtības, zinātnieks ne tikai formulēja jaunu astronomijas likumu, bet arī paveica pirmo soli jaunā matemātikas nozarē, kura vēlāk tika nosaukta par skaitlisko integrēšanu.

Tagad līknei, pa kuru kustējās planētas, vajadzēja atrast matemātisko izteiksmi. Atrast orbītu matemā­tisko izteiksmi! Sis uzdevums izrādījās ārkārtīgi darb­ietilpīgs. Senie grieķi bija pārliecināti, ka orbītas ir pareizas aploces. Sī doma iesakņojusies cilvēku apziņā, kļuvusi par patiesību, kas nav jāpierāda. Bet Keplers redz, ka šī doma nav pareiza. Viņš neatlaidīgi meklē jaunas līknes, izvirza jaunas hipotēzes, tās pārbauda un atmet. Katra jauna pieņēmuma pārbaudīšanai zi­nātniekam vajadzēja paveikt kolosālu skaitļošanas darbu, tāpēc par ģēnija darba spējām patiešām var sajūsmināties. No šejienes, šķiet, nav tālu līdz recep­tei, kā kļūt par ģeniālu cilvēku. Talants un dzelžai­nas … darba spējas!

Tikai tad, kad Keplers pārbaudīja elipses hipotēzi, viņam izdevās formulēt jaunu dabas likumu, ko mēs tagad saucam par «Keplera pirmo likumu». «Marss kustas pa elipsi, kuras vienā fokusā ir Saule,» savā dienasgrāmatā ierakstīja astronoms. Viņš nešaubījās, ka ari pārējām planētām tāpat jāpakļaujas šai pra­sībai.

Tā 1605. gadā Keplers ar vienu triecienu sagrāva vecos uzskatus par riņķveida orbītām, kuri bija pamatā visai agrākajai astronomijai.

Pēc četriem gadiem nāk klajā Keplera grāmata «Jaunā astronomija», kas satur abus jaunos likumus. Tās autoru jau nodarbina citas problēmas. Uzzinājis par atklājumiem, ko Galilejs izdarījis ar teleskopu, Keplers aizraujas ar optiskiem pētījumiem un izstrādā jaunu teleskopa sistēmu. Viņš izdomā jaunas metodes rotācijas ķermeņu tilpumu aprēķināšanai un pārbauda, vai Venēra un Merkurs izpilda viņa atklātos planētu kustības likumus. Viņš raksta jaunas grāmatas.

1618. gadā nāk klajā «Saīsinātās Kopernika astrono­mijas» pirmais laidiens. Aizrit tikai gads, un Vatikāns šo Kopernika darbu ieraksta aizliegto grāmatu indeksā.

Lai ko arī darīja Keplers, lai kādu praktisku darbu viņš veica, nekad viņu nepameta galvenā un vienīgā vēlēšanās — atklāt pasaules uzbūves noslēpumu.

1619. gadā iznāk viņa grāmata «Pasaules harmonija», kuru viņš ar pārtraukumiem rakstījis kopš 1599. gada. Šajā darbā Keplers meklē planētu kustības saites gan ar ģeometrijas figūrām, gan ar mūzikas teoriju un skaitļu teoriju… Lielāko daļu no šiem neatlaidīga­jiem pētījumiem modernā zinātne ir noraidījusi. Bet starp milzum daudzajām visfantastiskākajām sakarī­bām bija arī «zelta» grauds — sakarība, kuru vēlāk nosauca par «Keplera trešo likumu» un kura apgalvoja, ka visu planētu apriņķošanas periodu kvadrātu attie­cība ir vienlīdzīga šo planētu orbītu lielo pusasu kubu attiecībai. Un šī viena lappuse, kas satur trešā likuma aprakstu, ir vērtīgāka par visu traktātu kopumā.

Formulējis šos likumus, Keplers uzdod sev uzde­vumu noskaidrot, kādiem jābūt vispārīgākiem dabas likumiem. Likumiem, kuri izraisa debess ķermeņu kus­tību.

So uzdevumu atrisināja Ņūtons, kad viņš formulēja savu vispasaules gravitācijas likumu.

Progresu uz priekšu vienmēr virzījuši savādnieki. Kā kļūt par «savādnieku»? Gribētājiem varam dot gatavu recepti. Vienkārši jāievēro gudrais noteikums, ko for­mulējis Renē Dekarts. Šodien tas varētu skanēt šādi: «Pirms kaut kam notic, tas vienu reizi ir jāapšauba.» Pārbaudīdami lietas, kas bieži vien šķiet acīm redza­mas, zinātnieki atrod paši savus ceļus zinātnē, atklāj jaunus likumus.