Interesanti par astronomiju

1. Vispirms par formu

Simtiem tūkstošu gadu atdala mūs no neandertālie­šiem. Simtiem tūkstošus gadu mēs sevi pārlieci­nām, ka esam saprātīgi — HOMO SAPIENS — visi kā viens. Bet palūkosimies atpakaļ, — ar ko esam nodarbojušies visu šo laiku? Kā esam asinājuši savu saprātu?

Pēc vēsturnieku ziņām, 85 procentus no vēsturei zi­nāmā laika cilvēki bijuši aizņemti ar tīri cilvēcisku lietu kārtošanu — viņi karojuši. Pāri palikušais laika sīkumiņš pirmām kārtām atvēlēts nopostītā atjaunoša­nai (citādi nebūtu jēgas sākt jaunu karu), bez tam — lai palūkotos apkārt (vai kaimiņam nav kas slikti pie­siets), un, beidzot, zinātnei (par to, kā zinātni saistīt

ar «pamatdarbu», mēs neru­nāsim, tas nav mūsu te­mats). Tātad iznākusi diez­gan drūma aina, un kopējais cilvēces raksturs ir maz pie­vilcīgs. Neko darīt.

Taču lai nākamais ekskurss statistikā uzmundrina tos, kas zaudējuši dūšu.

Pieņemsim, ka cilvēce zi­nātnei atvēl ne vairāk par pieciem procentiem no savas kopējās vēstures laika. Ko tas dod? Pieci procenti no simts tūkstošiem ir pieci gadu tūkstoši vai piecdesmit gad­simti. Runādami par savām spējām, mēs nerīkosimies ap­lam, pieņemot, ka simts ga­dos izaug četras domājošas paaudzes. (Pēc statistikas zi­ņām, lielākā daļa no diža­jiem atklājumiem izdarīti tie­ši tādā vecumā, kas iekļaujas mūsu noteiktajās robežās.) Iznāk divi simti paaudžu, ku­ras nodarbojušās tikai ar cildeno zinātni. Nav karoju­šas, nav zagušas, nav .. . Klausieties, divi simti paau­džu — tas taču nav nemaz tik slikti: šajā laikā var ari paspēt kaut ko izdarīt. Ta­gad, nosacījuši homo sapiens kopējo aspirantūras laiku, var mēģināt ieskicēt iegūto zināšanu robežas.

Kopš seniem laikiem par zinātnieka kautrīguma kaln­galu uzskata paziņojumu: «Es zinu tikai to; ka neko nezinu.» Pieņemsim to par

izejas punktu — nulles informācija par visu, izņemot nosacījuma refleksus.

Šodien par pašpārliecinātības kalngalu uzskata citu apgalvojumu: «Es zinu, ko es nezinu.» Vai tā nav ro­beža, uz kuru vajadzētu tiekties? Un tagad, kad hori­zonti ir skaidri, — dosimies ceļā!

Lūk, «Zondes 5» uzņemtās fotogrāfijas zīmējums. Ieskatieties tajā vai arī, vēl labāk, pielieciet pie hori­zonta lineālu. Nu, vai vēl šaubāties, ka planēta ir iz­liekta?

«Padoma tik,» sacīs skeptisks lasītajs, «to zinaja jau senie grieķi.» Viņam ir taisnība, mūsu skeptiskajam la­sītājam. Par to patiešām daudzi runāja, droši vien Aris­totelis pirmais to sāka nevis tukšvārdīgi apgalvot, bet ņēma pamatā pierādījumus. Starp citu, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc dižais filozofs atteicās no viņa laikam ērtās un pavisam modernās abstrakto prātojumu meto­des. Iespējams, tas notika tāpēc, ka viņš bija Maķedo­nijas Aleksandra audzinātājs un mājskolotājs. Bet bērni, kā zināms, ir neatlaidīgi. Un, ja tas tā, vai tad nav saprātīgi atjaunot labas tradīcijas un filozofus vis­pirms nosūtīt par audzinātājiem uz bērnudārziem un par skolotājiem" uz skolām?

Taču atgriezīsimies pie Aristoteļa pierādījumiem. Pirmkārt, Mēness aptumsuma laikā Zemes -ēnas mala vienmēr ir apaļa. Un, otrkārt, kas gan, ceļodams no dienvidiem uz ziemeļiem, nav redzējis, kā mainās zvaig­žņotās debess izskats? Dažas zvaigznes vairs nav

redzamas, turpretim citas parādās. Tas liecina ne tikai par to, ka planēta ir lodveidīga, bet arī par to, ka tā ir neliela apjoma. Pārliecinoši, ļoti pārliecinoši. To sa­protam ne tikai mēs vien. Pēc Aristoteļa līdz tam pašam kristietības sākumam neviens nešaubījās par Zemes formu. Turpretim kristiešiem loģika un pierādījumi bija pilnīgi vienaldzīgi. Aprobežotie, neizglītotie apustuļi par Aristoteli nekā nezināja.

Par «zinātni» kļuva bībeles neskaidro vietu interpre­tēšana. Paldies dievam, tādu vietu netrūka. Izrādījās, viens no «cietajiem riekstiem» ir Zemes forma. Svētās grāmatas dažādās vietās apustuļi šajā jautājumā izsa­kās dažādi. Kopēja viedokļa trūkums izraisīja strīdus. Starp citu, paldies apustuļiem. Tieši viņu domstarpī­bas neļāva cilvēcei sastinguma periodā pilnīgi degra­dēties. Baismīgi pat iedomāties, kas būtu noticis, ja svētie raksti nebūtu devuši domai kaut visniecīgāko iespēju. Uzspiesta vienprātība ir izziņas un progresa visbriesmīgākais ienaidnieks.

Ceturtajā gadsimtā tipisks baznīcas dogmatisma pār­stāvis bija Bizantijas tirgotājs un mūks Kosma Indi- kopleists. Par savu vārdu godājamam mūkam jāpatei­cas ceļojumam uz Indiju, jo grieķu valodā Indikopleists nozīmē «Kuģotājs uz Indiju». Protams, viņš kuģoja ordeņa uzdevumā, taču arī viņam pašam tas nebija ne­izdevīgi. Atgriezies mājās, šis svētajai baznīcai piede­rīgais tirgonis sāka apdraudēt Ptolemaja sistēmu. Kaut arī Herostrata slava, tomēr tā ir slava … Kosma Indi­kopleists uzrakstīja traktātu, kurā mūsu pasauli iztē­loja kā ēku, kas līdzīga «Vecās derības saiešanas tel­tij». Bībele apgalvo, ka šo telti pravietis Mozus pēc dieva gribas uzcēlis Sinaja kalnā. Mūks — ceļotājs centās pārliecināt, ka Zeme ir iegarena attiecībā 2:1. Ap to ir okeāns, aiz kura slejas augšup sienas, kas veido debess velvi. Turpretim uz cietajām debesīm atro­das okeāns, kas ēkas augšstāvu — svēto mitekli atdala no apakšstāva. Apakšstāvā dzīvojam mēs — grēcinieki. Tur kustas arī Saule, Mēness un zvaigznes. Zemes ne­pieejamos ziemeļos izslējās augsts kalns. Aiz tā naktī paslēpjas Saule. Ziemā Saule ir zemāk nekā vasarā, bet jebkura kalna piekāje ir platāka par virsotni. Tātad ziemas Saulei ceļš aiz kalna ir garāks nekā vasaras Saulei. Tāpēc arī ziemā naktis ir garākas, bet va­sarā — īsākas.

Šķiet, pietiks. Indikopleista uzskatus autors minēja tāpēc, ka tie labi atspoguļo, viduslaiku zinātnes līmeni, un arī tāpēc, ka bizantiešu tirgotāja grāmata bija gan­drīz vai pirmais zinātniska rakstura sacerējums, kas nokļuva senajā Krievijā un tika tur atzīts. Vissenākais no mums zināmajiem šīs grāmatas manuskriptiem no­saukts «Grāmata par Kristu, kura aptver visu pasauli», un tas uzrakstīts 1495. gadā. Tātad manuskripts parā­dījies jau piecpadsmit gadus pēc tam, kad Krievija at­brīvojās no tatāru-mongoļu jūga.

Piecpadsmit gadsimtus pēc Kristus dzimšanas svētie tēvi pielūdza un glāba svēto rakstu «burtu». Bet tas nevarēja turpināties bezgalīgi ilgi. Pasaules apceļojumi un jaunu zemju atklāšana, Kopernika un Dekarta darbi mūsu planētai atkal atdeva tās lodveidīgo formu.

Zeme ir ideāla lode! Galu galā tā izpaužas ne tikai fizikas likumu harmonija, bet arī «dievišķā radīšanas akta gudrība un pilnība». «Kas var būt ideālāks par lodi?» disputos jautāja jau senie grieķi. Un noplātīja rokas: «Nekas!»

Mēs soļojam cauri laikmetiem …

Attīstās ģeodēzija. Pilnveidojas Zemes virsmas mē­rīšanas metodes. Un atkal rodas nepatikšanas. Izrādās, planētas polārais diametrs ir par 42 kilometriem 764 metriem īsāks nekā ekvatoriālais diametrs. Lode ir

saspiesta … Padomju Savie­nībā Zemes ģeometriskais ķermenis par godu padomju ģeodēzistam Feodosijam Kra- sovskim nosaukts par «Kra- sovska elipsoīdu».

Tā būtu arī šodien. Bet…

1957. gada 4. oktobrī Pa­domju Savienībā sekmīgi tika palaists pasaulē pirmais mākslīgais Zemes pavado­nis — 83,6 kilogramus sma­ga lode ar 58,3 centimetru diametru. Uz Zemes sākās Kosmosa praktiskās apgūša­nas ēra. Pēc pirmā izmēģinā­juma nesējraķetes Padomju Savienībā sāka startēt cita pēc citas. Zinātniskie dati straumēm plūda uz elektronu skaitļošanas mašīnu ievad- iekārtām.

Amerikāņi kosmisko ēru aizsāka vēlāk par mums. Tajā laikā, kad mēs sagata­vojām palaišanai trešo māk­slīgo Zemes pavadoni — 1327 kilogramus smagu kos­misko laboratoriju ar pirma­jām pusvadītāju Saules bate­rijām, no amerikāņu kosmo­droma, kas ierīkots Kanave- ralas zemesragā, 1958. gada 17. martā startēja «Avan- gard 1». Tas bija otrais ASV mākslīgais Zemes pavado­nis — 1,8 kg smaga lodīte ar 16 centimetru diametru. Pa­saules prese to nosauca par «tenisa bumbiņu». Taču ame­rikāņu zinātniekiem tas bija veiksmīgs «sets».

Sākumā «Avangard 1» kustējās pa eliptisku orbītu ar apogeju 3968 kilometru augstumā un perigeju — līdz 659 kilometru augstumam. (Apogejs nozīmē «tālu no Zemes» — orbītas tālākais punkts, perigejs — «Ze­mes tuvumā» — orbītas tuvākais punkts.) «Avangard 1» rūpīgi novēroja un pēkšņi atklāja, ka pavadoņa atsta­tums perigejā, kas atradās virs ziemeļu puslodes, sa­mazinājies līdz 650 kilometriem, turpretim virs dien­vidu puslodes pavadoņa atstatums nav mainījies. Zināt­nieki kļuva grūtsirdīgi. Tas bija pretrunā ar debess mehānikas likumiem. Pavadoņa orbitālā kustība ap Zemi varēja mainīties vienīgi gravitācijas spēku iedar­bībā, bet tas, ka Zemes pievilkšanas spēks nav vienmē­rīgs, nozīmē, ka Zemes forma nav simetriska. Darba kārtībā atkal iekļuva Zemes formas jautājums.

«Avangard 1» orbītas traucējumus rūpīgi fiksēja un nodeva apstrādāt elektronu skaitļošanas mašīnām. Un, kamēr tās skaitļoja un salīdzināja, pavadoņi no abiem kontinentiem uzlidoja melnajās debesīs, dodami aiz­vien jaunas un jaunas ziņas.

Ap 1961. gadu secinājumi bija gatavi un jau publi­cēti. Bet, tā kā neviens vēl nav pierādījis, ka matu daudzums uz galvas ir apgriezti proporcionāls sma­dzeņu kroku daudzumam, mums ir tiesības pieņemt, ka zinātniekiem visos kontinentos mati saslējās stāvus gaisā. Zemes pretējās pusēs pavadoņi atklāja divas mil­zīgas «gravitācijas bedres». Vienu — blakus Indijai,

otru — netālu no Ziemeļamerikas rietumu piekrastes. Šajos apgabalos kosmiskie kuģi «nira lejup», sabojā­dami savu orbītu izskatu. Orbītas pazeminājās arī virs ziemeļu puslodes, kas nozīmēja, ka tur ir lielas masas. Ja arī Zeme ir ideāla lode, tad ziemeļos šai lodei ir iz­augums. Bet, tā kā polārais diametrs tomēr ir mazāks par ekvatoriālo diametru, tad dienvidu puslodē vajag būt papildu saplakumam. Pēc ilgstošiem aprēķiniem mūsu daudz cietusī planēta"ieguva lormu, kas atgādina bu mbieri, tacu nevis skaisto un gludo Pyrus communis bet drizāk gan krokaino, neizskatīgo bergamoti.

Tūlīt radās grūtības neizskatīgās figūras nosaukuma dēļ. Planētu nevar saukt par bumbieri — tas nav pie­klājīgi. Un tad radās ģeniāls atrisinājums — geoīds. Tas ir, Zemes forma, tās figūra nekam nav līdzīga. . Zeme ir zemesveidīga.

Skan mazliet dīvaini, toties vienmēr noderēs, lai kādi precizējumi arī nākotnē rastos.

2. Pec tam par «saturu» …

1967. gada vasarā autors bija Taškentā. Pēc zemes­trīces iedzīvotāji bija satraukti. Grūdieni turpinājās, un pakāpeniski pie tiem pierada. Seismoloģijas jautājumi kļuva tikpat populāri kā augļu un tibeteiku cenas.

Reiz autors, ko bija ielūguši viesos ļoti sirsnīgi cil­vēki, mierīgi ēda plovu, klāt piedzerdams … piemēram, tēju. Negaidot pagalmā sāka kaukt suns. Saimnieki sa­skatījās. Bet, kad kaimiņu kūtī nelaikā iedziedājās gai­lis, viņi veikli paņēma čemodānus un uzaicināja viesī pastaigāties. «Būs zemestrīce,» viņi autoritatīvi pazi­ņoja: «Uz ielas drošāk.» Tos, kuri tagad gaida aculie­cinieka sniegtu murgainu dabas parādības aprakstu, sa­gaida tāda pati vilšanās, kādu pārdzīvoja arī autors. Nē, zem viņa kājām zeme nekustējās (iespējams, tāpēc, ka viņš ne visai ilgi bija sēdējis pie galda), mājas nesa- gruva, koki ar visām saknēm negāzās. Kad pēc 40 mi­nūtēm saimnieki kopā ar viesi atgriezās, arī istabā bija viss tāpat kā agrāk. Un tomēr zemestrīce notika. Un pat saņēma savu novērtējumu. Kad autors no plova

izvilka apmetuma gabaliņu, namatēvs dziļdomīgi pie­bilda: «Trīs balles. Varēja ari nekur neiet…»

Seismologu vidū izplatījusies šāda tabula.

Ik gadus uz Zemes notiekošo zemestrīču vidējais skaits:

1) katastrofālas — ne vairāk par 1;

2) zemestrīces, kas nodara lielus postījumus, — ap 10;

3) graujoši grūdieni — 100.

Tālāk, līdz 111 000 reižu gadā notiek sīkumi, dabas joki, kura liecinieks kļuva arī autors. Šo sīkumu uztver seismiskās stacijas. Pēc kaut kādām nezināmām pazī­mēm par to uzzina mājdzīvnieki. Liela katastrofāla ze­mestrīce ir briesmīga. Pieredzējuši karavīri to salīdzina ar bombardēšanu, taču saka, ka zemestrīce esot slik­tāka. Šķiet, ka pret tevi saceļas nepārvarams, truls spēks. Ar to nevar tikt galā, no tā nav kur patverties. Saceļas pati Zeme. Bet kāpēc, par ko? Un šeit mēs jau esam tuvu klāt jautājumam par mūsu planētas «iek­šējo saturu». Autoram jāatzīstas, ka, viņaprāt, nevienā citā zinātnē nepastāv neskaidrākas un abstraktākas teorijas. Diskusija par mūsu planētas uzbūvi joprojām turpinās ar tvaika lokomotīves lietderības koeficientu — vidēji 1—3 procenti. Tā tas ir, lai gan iztirzājamai problēmai ir sena vēsture.

Aristotelis domā, ka Zemes iekšienē ir poras un

tukšumi. Sajās porās no Zemes iztvaikojumiem rodas ūdens, vējš un iekšējā uguns. Sausie tvaiki veido me­tālu, mitrie — akmeņus.

Dekarts domā, ka Zeme kādreiz bijusi kvēlojošu da­ļiņu virpulis. Daļiņas pakāpeniski sablīvējušās un izvei­dojušas vairākas dažāda sastāva sfēras, kas kā slā­ņaina čaula pārklāj ugunīgo kodolu. Pirmā sfēra C sastāv no metāliem un ir ļoti blīva. Tai seko ūdens čaula D, pēc tam slānis F, kas pildīts ar gaisu, un, beidzot, ārējā čaula E, kas sastāv no akmeņiem, smil­tīm, māla un kaļķiem. Ap Zemi ir gaisa okeāns. Sā­kumā ārējā čaula bija ļoti nestabila un galu galā sa­lūza. Tās gabali nokrita uz metāla pamata. Bet, tā kā šis otrās virsmas laukums bija daudz mazāks par pir­mās virsmas laukumu, tad daži čaulas gabali nokrita sāniski, izveidojot kalnus un kalnu grēdas.

Saskaņā ar angļu dabas pētnieka Džona Vudsvorta (XVIII gadsimts) teoriju mūsu planēta ir šāda. Pla­nētas centru aizņem milzīga ūdens josla, ko kanāli saista ar jūrām un okeāniem. Tā ir acīm redzama cen­šanās «patiesību» pielāgot svētajiem rakstiem. Vēl viens mēģinājums bībeles leģendu padarīt zinātnisku. Viņš ļoti nopietni domāja, ka kādreiz bargas zemestrīces rezultātā Zemes čaula ir ielūzuši un notikuši grēku plūdi.

XX gadsimta sākumā lielākā daļa dabas pētnieku pievienojās uzskatam, ka Zemi veido trīs pamatkom- ponenti: ne visai bieza cieta garoza, pēc tam izkausēta magma, kuras temperatūra un spiediens paaugstinās dziļuma virzienā, un iekšējais kodols, kas ir sakarsis un sastāv no vissmagākajiem metāliem. Cik daudz ce­rību bija saistīts ar to, ka no Zemes dzīlēm trauksies augšup izkausēts zelts un platīns, ja garozā izurbs dziļāku urbumu.

Kopš Aristoteļa laikiem aizritējis vairāk par diviem gadu tūkstošiem. Cilvēki ir izkāpuši uz Mēness, bet viņu radītie aparāti aizlidojuši uz citām planētām. Taču pašu Zemes dzīles mēs joprojām izzinām ar «izklauvē- šanas» metodi. It kā zinātnes arsenālā nebūtu citu līdzekļu. Pat neērti stāstīt, kā iegūst secinājumus par Zemes uzbūvi, tik primitīvi šķiet šie pētījumi.

Zemestrīču vai sprādzienu laikā Zemē izplatās elas-

tīgi viļņi. Tie it kā caurgaismo Zemi. Seismologi uztver svārstības un pēc tā, kā šīs svārstības izplatījušās (taisnā virzienā vai pa liektu ceļu), spriež par viļņu ceļā sagulušos slāņu blīvumu.

Bet, ja.jau caur planētu izplatās elastīgas svārstī­bas, tad mūsu Zeme visur ir cieta un patiešām mono­līta, kā domāja arī agrāk. Kāpēc tad pēkšņi par šo hipotēzi sāka šaubīties? Jūs droši vien esat dzirdējuši par Zemes polu pārvietošanos. Un zināt, ka pirms ne­pilniem piecsimt tūkstoš gadiem, tur, kur ļoti mērena klimata joslā atrodas jūsu pilsēta, ir lēkājuši pērtiķi un augušas palmas. Autors par to tik droši runā tāpēc, ka diez vai šīs grāmatas lasītājs ir tik vienaldzīgs cil­vēks, kuru neinteresē, vai viņa vecmāmiņa (vecvec …) un vectētiņš (vecvec. ..) ir staigājuši kaili vai arī aukstuma dēļ bijuši spiesti ietīties dinozauru ādās.

Bet vai tādas klimata pārmaiņas ir iespējamas, ja Zeme ir monolīta? Diez vai. Haruns Tazijevs — zināt­nieks vulkanologs, kuru žurnālisti labprātāk gan sauc par «elles detektīvu», uzskata, ka Zeme ar savu iekšējo uzbūvi atgādina … olu, turklāt olu, kas izvārīta «mai­siņā». Ārpusē ir plāna un ne sevišķi izturīga čauliņa — Zemes garoza, zem tās magma — izkusis akmens — «olbaltums». Centrā ir blīvs kodols — «olas dzelte­nums». Magma nemitīgi pārvietojas, kustas čaulas iek­šienē. Dažkārt tās spiediens kļūst tik liels, ka čaula ne­iztur un plānākās vietās pārplīst. Notiek izvirdums.

Draudīga un noslēpumaina parādība, kuras dabu cil­vēki līdz šim nav izpratuši. Nepastāv spēki, kas spētu aizkavēt izvirdumu. Salīdzinājumu cienītāji var pierak­stīt, ka viena otra izvirduma jauda ir salīdzināma ar tāda sprādziena jaudu, kurā vienlaikus sprāgst… tūk­stošiem ūdeņraža bumbu!

Starp citu, Tazijevs savā intervijā itāliešu žurnālis­tam mūs burtiski «apstulbina», prognozēdams cilvēces nākotni:

«Jau divdesmit gadus pētu vulkānus un atšķirībā no nekompetentiem cilvēkiem, kā arī diemžēl atšķirībā no daudziem ģeologiem un vulkanologiem esmu pārlieci­nāts, ka cilvēcei līdz šim vienkārši palaimējies. Negribu pareģot nelaimes, taču paredzu drausmīgas katastro­fas, kuras laupīs dzīvību simtiem tūkstošu cilvēku. No ģeologa viedokļa, manuprāt, tas ir absolūti acīm redzami. Es esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu milzī­gās modernās pilsētas, kas izvietotas izdzisušo vulkānu zonā, piemēram, Bandungu, Mehiko, Romu, iznīcinās vulkāni.» —"

Ļoti pesimistiska prognoze. Nomierina tas, ka jau kopš bērnības dzirdam bezgala daudz pasaules tuvās bojā ejas pareģojumu. Bez tam zinātnieki šāda veida reklāmu dažkārt izmanto tāpēc, lai pamodinātu interesi par savu zinātni. Laikmetā, kad zinātniskie darbinieki masveidā kolektivizējas, kā arī zinātnes rezultāti kļūst ārkārtīgi sarežģīti un tās secinājumi plašai publikai nav saprotami, tādi «populārzinātniski atklājumi» ir gandrīz vai vienīgais paņēmiens, kā zinātniekiem spe­ciālistiem sazināties ar nezinātniekiem un nespeciālis­tiem.

Vēl vienu pierādījumu, ka mantijai noteikti jābūt šķidrai, jūs iegūsiet, palūkodamies uz Zemes pusložu karti. Skatieties, skatieties! Vai jums kontinentu kon­tūras neliekas dīvainas? Ievērojāt! Nu, vai nekas ner nāk prātā? Tad lasiet tālāk.

1914. gada rudens. «Vācu pulks, kas atrodas aizsar­dzībā, cietis ievērojamus zaudējumus,» — parasts tei­kums vāciešu izraisīto karu vēsturē. Lai cik to arī bijis, Vācijai tie vienmēr ir beigušies ar «ievērojamiem zau­dējumiem». Laiks vienam otram kaut tagad apgūt šo vienkāršo domu.

Todien līdz ar citiem ievainotajiem sanitāri no iera­kumiem iznesa arī rezerves kapteini Alfrēdu Vegeneru. «Caurejoši ložu ievainojumi kaklā un rokā,» konsta­tēja lauku hospitāļa ķirurgs. «Uz galda!» Izrādījās, ka ievainojums ir smags. Kad ievainojumi bija iztīrīti un pārsieti, kapteini nosūtīja uz aizmuguri, un pēc dažām dienām viņš pieņēma pirmo apmeklētāju. Protams, tā bija sieva Elza, krievu zinātnieka klimatologa Vladi­mira Kepena meita. Ievainotiem un slimiem pienākas kaut ko aiznest. Jau otrā dienā pie hospitāļa apstājās ormanis, kas izkrāva milzīgu grāmatu grēdu: «Kap­teinim Vegenera kungam!»

Kas viņš tāds bija, šis ievainotais vācu armijas kap­teinis? Pēc izglītības — astronoms. 1905. gadā viņš sāka strādāt Lindenbergas aeroloģijas observatorijā, bet ilgi tur nepalika un drīz ar dāņa Ēriksena ekspedīciju aizbrauca uz Grenlandi. Viena ekspedīcija, otra … Grūti pasacīt, kad Alfrēdam Vegeneram pirmo reizi iešāvās prātā ideja par kopēju Zemes pirmkontinentu, ko viņš nosaucis par Pangeju. Viņš to līdz galam izdo­māja un noformulēja 1914. gadā pēc iznākšanas no hospitāļa. Pirmkontinents ir milzīgs, pamatīgs klints bluķis Pasaules okeāna vidū. Tādu Vegeners iedomājās planētu tās veidošanās laikā.

Zemes griešanās, paisuma spēki, ko izraisīja Mēness, nepārtraukti raustīja Pangeju, Neizturīgā Zemes

garoza nebija nekāds drošais pamats. Un varenais kon­tinents sāka plaisāt un sadalīties. Drīz vien atšķēlušās daļas kļūst patstāvīgas un, to pašu vareno spēku stum­tas, sāk savu peldējumu pa planētas virsmu. Vegeners uzskatīja, ka kontinenti peld arī mūsu dienās. Aizritēs vēl gadu miljoni, un starp Āfriku un Āziju viļņos okeāns, ko šodien iezīmē vienīgi plaisas Nāves jūras un Sarkanās jūras veidā.

Kopš Vegenera hipotēzes parādīšanās aizritējis vai­rāk nekā pusgadsimta, taču strīdi par šo hipotēzi nav norimuši. Kā jau tas nākas, ir Vegenera izteikto uz­skatu piekritēji, ir arī pretinieki. Sajā laikā zinātne par Zemi ieguvusi daudz jaunu datu, taču… diemžēl ne tik daudz, cik gribētos.

1962. gadā PSRS Zinātņu akadēmija saņēma nepa­rastu dāvanu. Amerikāņu kolēģi no ASV Nacionālās akadēmijas bija atsūtījuši uz Maskavu urbuma kodolu no bazalta, kas 196U gada 2. aprīlī iegūts 3570 metru dziļumā.

Jūs jautāsiet — kas tur sevišķs? Tāpēc nedaudz vēs­tures.

1960. gada 25. augustā PSRS Ģeoloģijas un zemes dzīļu aizsardzības ministrijā paplašinātā sēdē apsprieda priekšlikumu: dažādos mūsu zemes rajonos izdarīt pie­cus 10—15 kilometrus dziļus urbumus. Superdziļās urb­šanas mērķis — tikt cauri planētas ārējam apvalkam, sasniegt iekšējos slāņus un, galvenais, augšējo man­tiju, lai beidzot pareizi atbildētu uz gadu tūkstošiem veciem jautājumiem. No kā sastāv Zeme? Mantija, tieši mantija cilvēkiem pastāstīs gan par planētas izcelša­nos, gan par tās vecumu, palīdzēs atminēt daudzas mīklas.

Pirmajam urbumam jādod kodols no ļoti liela dzi­ļuma vissenāko granīta iegulu rajonā. Vistuvāk Zemes virspusei šie granīti pienāk Kolas pussalā. Pēc ģeoķī­mijas datiem, šī čaula nav jaunāka par trīsarpus mil­jardiem gadu. Zemes garozas granīta pamats cilvēkiem pastāstīs par granīta slāņu veidošanās procesiem, par mūsu planētas bērnību.

Otrs urbums tiek plānots Azerbaidžānā, republikas naftas rajonos, nogulumiežu slānī. Tā dziļums noteikts 14 kilometri. Ģeologi grib konstatēt, kāda ir naftu

saturošo nogulumiežu zemākā robeža. Tieši šis urbums palīdzēs pārtraukt divu hipotēžu gadsimtiem ilgo strīdu par naftas izcelšanos: vēl Mihaila Lomonosova izvirzī­tās organiskās hipotēzes un Dmitrija Mendeļejeva ne­organiskās hipotēzes strīdu. Lomonosovs uzskatīja, ka nafta izveidojusies no organisko vielu — augu un or­ganismu paliekām, kuras ir sakrājušās jūru un ezeru dibenā. Mendeļejeva piekritēji iebilst, apgalvodami, ka organiskās vielas augstās temperatūras un baismīgā spiediena ietekmē Zemes dzīlēs var sintezēties no neor­ganiskām vielām. Ņemot vērā, ka augšējos slāņos naf­tas krājumi kļuvuši trūcīgāki, jau no mūsu paaudzes viedokļa šim strīdam ir ļoti liela nozīme.

Trešo urbumu, pēc ģeologu domām, būtu interesanti izurbt rūdu iegulu rajonā. Varbūt Urālos? Tas atklās metālu izcelšanās noslēpumu, iespiedīsies izkusušās magmas perēkļos un palīdzēs noskaidrot, kādu cēloņu dēļ radušās metālu rūdas.

Ceturtais urbums būs bazalta platformā, uz kuras balstās mūsu kontinents.

Un, beidzot, piektais urbums izies cauri bazaltam, pārvarēs noslēpumaino robežu, ko atklājis serbu zināt­nieks A. Mohorovičičs, un iedziļināsies planētas vissvē­tākajā vietā. Piektajam urbumam mantijas viela jāuz­nes Zemes virsū!

Vairāk nekā sešdesmit valstis iesaistījās Zemes dzīļu sturmēšanas izšķirošajā eksperimentā. Projekts «Aug­šējā mantija» ieguva patiešām globālu raksturu. To­mēr zinātniekiem nav nekādu ilūziju. Kā trāpīgi teicis PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis V. Be- lousovs, diez vai šos uzdevumus izpildīt būs vienkāršāk nekā, piemēram, aizlidot uz Venēru un atgriezties at­pakaļ.

Amerikāņu kolēģi nolēma mēģināt apiet grūtības, kas -saistītas ar superdziļo urbšanu. Zemes dzīļu izlū­košana parādīja, ka visplānākais garozas slānis ir zem okeāna zaļajiem ūdeņiem. Un tad radās projekts «Mo- hol», kura nolūks ir sasniegt Mohorovičiča slāni, sākot urbt jūras dibenā.

Peldošais urbšanas tornis KYCC-1 Meksikas rietum- piekrastes tuvumā iegāja jūras līcī. Četri lieljaudas dī­zeļmotori ar sarežģītu automātisko vadību gādāja, lai iekārta ūdenī atrastos vienā vietā: kuģi nevarēja noen­kurot. Urbums sākās vairāk nekā trīs kilometrus zem urbšanas iekārtas dibena. Ja urbi kaut uz minūti iz­ņemtu, tad urbumu gluži vienkārši vairs nevarētu at­rast. Un tomēr urbšana sākās. Pēc 186 metriem sākās bazalti! Prognozes attaisnojās. Tad notiek katastrofa: salūst urbis. Darba rīks, kas domāts visblīvāko zemes iežu urbšanai, nespēja pievārēt Zemes garozas pamatu. Vajadzīgs jauns urbis. Un to projektē. Mūsu Dzimtenes, Francijas, ASV vadošie konstruktoru biroji un firmas sacenšas, radīdami unikālu instrumentu.

Plastiskās mantijas vielas mazs kodols — tas ir viss, par ko sapņo zinātnieki, uzņemdamies titāniskas pūles. Bet pagaidām pirmo no planētas pamata iegūto kodolu amerikāņi nosūta padomju kolēģiem. Un mēs priecāja­mies līdz ar viņiem, kaut gan dziļums, no kura tas iegūts, nepārsniedz Zemes rādiusa tūkstošo daļu.

3. Un beidzot — riņķī..,

«Uzmanību, runā Maskava! Darbojas visas Padomju Savienības radiostacijas! Šodien, 1957. gada 3. no­vembrī, Padomju Savienībā sekmīgi palaists otrais māk­slīgais Zemes pavadonis …»

Uz uztveršanas punktiem nepārtrauktā straumē plūst informācija. Ziņojumus, kas šifrēti kā īsi radiosignāli, apstrādā elektronu skaitļošanas mašīnas. Taču mašīnas ir tikai tulki. Tās neko nevar izskaidrot. Pavadoņu apa­rāti neatlaidīgi apgalvo, ka bezgaisa telpā atklāts spē­cīgs rentgenstarojums. Kā tas radies? Parasti tas ro­das, kosmiskajiem stariem saduroties ar gaisa atomiem un molekulām. Bet pavadoņa orbīta ir ārpus atmo­sfēras.

Un zinātnieki prāto, mēģinādami iedomāties, kā uz­būvēti sarežģītie elektromagnētiskie lauki, kas ir ap Zemi. Padomju otrais mākslīgais Zemes pavadonis pa­stāvēja līdz 1958. gada 15. aprīlim. Noteiktā stundā, pakļaudamies debess mehānikas likumiem, tas ieiet at­mosfēras blīvajos slāņos un par slavu zinātnei sadeg ar visu savu 508,3 kilogramus smago iekārtu.

Bet tā paša gada 26. martā no Kanaveralas zemes­raga poligona Floridā (tagad Kenedija zemesraga, kas tā nosaukts par godu mīļotajam un ar snaipera šauteni nošautajam prezidentam) startē starpkontinentālā ra­ķete «Jupiter-S». (Kamēr tika rakstīta šī grāmata, «brī­vajā Amerikā» kāds nelietis nošāva arī bijušā prezi­denta brāli senatoru Robertu Kenediju. Viņam bija vislielākās cerības uzvarēt tuvajās prezidenta vēlēša­nās. Un, kaut arī noslepkavotā senatora vārdam nav tieša sakara ar astronomiju, autors nevar atturēties neiesaucies: «Kauns, Amerika, ko gan tu dari!») Raķete «Jupiter» ir pielāgota mākslīgo pavadoņu ievadīšanai orbītā ap Zemi. No orbītas, kuras perigejs ir 195 kilo­metri, bet apogejs 2810 kilometru augstumā, sāk sprak- šķināt «Explorer-III» — Amerikas Savienoto Valstu tre­šais pavadonis.

Profesoru Allenu interesēja problēma, no kurie­nes virs planētas polārajiem apgabaliem rodas lēnie «nekosmiskie» elektroni. Un viņš dabūja atļauju uzstā­dīt pavadonī savus aparātus. Nebija pagājušas ne des­mit dienas, kad okeānā iekrita tāds pats «Jupiter-S-> ar «Explorer-II». Bet tagad, šķiet, viss ir kārtībā. 14,2 kilogrami iekārtas ir orbītā. Van Allena skaitītāji, tāpat kā padomju aparāti, kārtīgi sāka skaitīt daļiņas tur, kur tām vispār nevajadzēja būt. «Explorer-III» orbīta bija vairāk izstiepta, un, tiklīdz pavadonis no Zemes attālinājās tūkstoš kilometrus, skaitītājs apklusa. «Ko tas nozīmē?» uztraucās Džems van Allens. «Aparatūra nedarbojas?» Pavadonis, aprakstījis loku, atkal sāk tu­voties Zemei. Vēlreiz pārieta tūkstoš kilometru robeža, un, it kā nekas nebūtu bijis, aparāts atkal sāk skaitīt notvertās kosmiskās daļiņas. Brīnumi! Taču XX gad­simtā brīnumi palikuši vienīgi zinātniski fantastiska­jos romānos, ko raksta kādreizējie fiziķi. Van Allens romānus pagaidām nerakstīja. Viņš sāka domāt. Vai tas var būt, ka tūkstoš kilometrus no Zemes pēkšņi pazūd kosmiskie stari? Diez vai. Ja jau tie pastāv, tad kāpēc tiem pazust? Un amerikāņu zinātnieks, kā mēdz teikt, sāka spriest, izejot «no pretējā». Tādu pašu skai­tītāju, kāds darbojās pavadonī «Explorer», viņš ievie­toja radioaktīvā starojuma plūsmā, kura bija tūkstoš­reiz spēcīgāka par starojumu, ko var radīt kosmiskie stari. Un skaitītājs apklusa! Apklusa!!! Urrā!…

Vēl daži eksperimenti, un hipotēze gatava. Visu cieņu amerikāņu operativitātei. 26. martā pavadonis iegāja orbītā, bet jau 1. maijā Džems van Allens iesniedza ziņojumu par pētījuma rezultātiem. Ziņojumā fiziķis izteica hipotēzi, ka ap Zemi pastāv ļoti intensīvas ra­diācijas zona.

Tā paša gada 15. maijā Kosmosā izgāja jauna pa­domju raķete. Pasaule noelsās! «Krievi izmanījušies ievadīt orbītā 1327 kilogramus iekārtas — veselu labo­ratoriju!!!» Tādā kuģī varēja uzstādīt ne vienu Džema van Allena skaitītāju vien. Rezultātā piektajā Starptau­tiskā ģeofiziskā gada asamblejā padomju zinātnieki ne tikai apstiprināja, ka pastāv Džema van Allena atklātā iekšējā radiācijas josla, bet arī ziņoja par jaunas — ārējās radiācijas joslas atklāšanu. Abas joslas viena no otras atšķiras, kaut gan starp tām ir grūti novilkt stingru robežu. Iekšējā josla galvenokārt sastāv no ne visai enerģiskām daļiņām, bet ārējā joslā dominē daļiņas, kuru enerģijas ir vairāki simti tūkstoši elek- tronvoltu. Abas radiācijas joslas, protams, ir ļoti bīs­tamas kosmonautiem, un pacelšanās un nolaišanās or­bītas tiek projektētas caur poliem tuviem apgabaliem, kur nav radiācijas joslu.

Kāpēc šīs joslas atklātas tieši Zemes apkaimē? Sprie­žot pēc automātisko starpplanētu staciju datiem, tādas taču nav atklātas nedz Mēness, nedz Marsa, nedz Ve­nēras tuvumā. Pastāv uzskats, ka šīs parādības cēlonis ir mūsu planētas magnētiskais lauks. Kosmiskajā telpā lidojošām lādētajām daļiņām, kad tās iekļūst Zemes magnētiskā lauka ietekmes sfērā, trajektorijas izliecas, un daļiņas sāk kustēties pa magnētiskajām spēka līni­jām, it kā tīties tām virsū. Tuvojoties planētas magnē­tiskajam polam, daļiņu ātrums samazinās, bet kustības virziens mainās uz pretējo. Daļiņas pa magnētisko spēka līniju sāk paātrināties atpakaļvirzienā, maksimālo ātrumu sasniegdamas virs ekvatora. Turpmāk process atkārtojas. Daļiņas ir it kā iekļuvušas «magnētiskās lamatās».

Mēness tuvumā radiācijas joslas nav atklātas, tātad var pieņemt, ka tam nav arī magnētiskā lauka. Sis pie­ņēmums apstiprinājās, kad palaida nākamās automā­tiskās padomju starpplanētu stacijas «Luna». Bet vai tas nozīmē, ka magnētiskais lauks ir vienīgi mūsu pla­nētas īpatnība? Vienīgi Zemes īpatnība? Nekādā gadī­jumā! Saskaņā ar pēdējiem astronomijas datiem arī Jupiteram, kas strauji griežas ap savu asi, ir magnē­tiskais lauks. Vērā ņemams magnētiskais lauks ir Sau­lei. Bet starpzvaigžņu pavedienveida miglāju kustību, pēc akadēmiķa G. Saiņa domām, nemaz nav iespējams izskaidrot bez magnētiskajiem spēkiem. Nav izslēgts, ka pat galaktiku spirāliskā forma ir magnētisko lauku mijiedarbības rezultāts.

Taču atgriezīsimies uz Zemes. Joprojām turpinās strīds par to, kādu cēloņu dēļ radies Zemes magnētisms. Daļa zinātnieku uzskata — ja jau Zemes iekšējā zona ir šķidra viela, tad tajā rodas spēcīgas elektriskās strā­vas, kas arī rada Zemes magnētisko lauku. Viņu preti­nieki ir pārliecināti, ka Zemes magnētiskā lauka gal­venais cēlonis ir planētas kalnu iežu un garozas mag­nētisms. Starp citu, pastāv arī uzskats, ka Zemi it kā magnetizējuši ārējie kosmiskie magnētiskie lauki.

Hipotēžu ir daudz, un vienu no tām gribētos aplūkot sīkāk.

Jūs droši vien ievērojāt, ka, runādami par magnētisko lauku, vienmēr, kaut arī apslēpti, pieminējām kustību. Palūkojieties: Jupiters strauji griežas, un tam ir mag­nētiskais lauks. Saule (un kas gan nezina, ka mūsu spīdeklis, tāpat kā lielākā daļa zvaigžņu, ņipri griežas ap savu asi) — un atkal magnētiskais lauks. Kustošas starpzvaigžņu gāzes strūklas — lauks. Elektroni un joni — lauks. Šķiet, ka ir vērts pajautāt: vai magnētisko lauku vispār nevar uzskatīt par vienu no neizbēgama­jām kustošās matērijas izpausmēm?

Sī interesantā doma pieder anglim Susteram. Mūsu zinātnieks un spīdošais eksperimentators Pjotrs Ļebe- devs to mēģināja pārbaudīt eksperimentā. Gredzenu, kura diametrs bija 6 centimetri, viņš grieza ar ātrumu 35 000 apgriezienu minūtē. Neviens, tolaik pat visjutī­gākais magnetometrs diemžēl neatklāja magnētiskā lauka rašanos. Un tad hipotēzi, ka ikviens ķermenis, kas griežas, ir magnēts, aizmirsa. Pēc pusgadsimta to atcerējās angļu fiziķis, Londonas Karaliskās biedrības loceklis un Nobeļa prēmijas laureāts Patriks Meinards

Stjuarts Blekets (visi četri vārdi, protams, attiecas uz vienu un to pašu personu). Savā 1947. gadā publicētajā rakstā zinātnieks izsaka sensacionālu hipotēzi, ka mag­nētiskā lau'ka rašanās ap rotējošu ķermeni gluži vien­kārši ir jauns dabas likums. No vienas puses, tā ir at­teikšanās kaut ko izskaidrot, no otras puses . .. hm, ja Bleketa hipotēze apstiprinātos, tā būtu pirmais nopiet­nais akmens vienotā lauka teorijas ēkas pamatos.

Sākumā viss ritēja labi. Zinātnieks izrisināja apbrī­nojami skaistu vienādojumu, kas noteica sakarību starp magnētiskā lauka lielumu un ķermeņa griešanās āt­rumu. Tā formulā ietilpa tik solīdi komponenti kā gra­vitācijas konstante un gaismas ātrums. Varēja cerēt, ka patiešām uztaustīts gravitācijas teorijas saskares punkts ar elektriskā lauka teoriju.

Taču, tiklīdz izdarīja eksperimentu, žilbinošo perspek­tīvu apvārsni aizsedza realitātes mākoņi. Blekets pats nolēma pārbaudīt izrisināto vienādojumu. Un, lūk, labo­ratorija sagatavota. Liels koka šķūnis samontēts pilnīgi bez naglām. Pārbaudes poligons ir tālu no rūpniecības objektiem un vispār no jebkurām telpām. Stāsta, ka eksperimentos nav ticis atļauts piedalīties pat tiem dar­biniekiem, kam bijuši tērauda zobi. Metāla bikšu pogu vietā viss personāls piešuva plastmasas pogas. Pats objekts izraudzīts no nemagnētiska materiāla. Tas bija divdesmit kilogramus smags tīra zelta cilindrs. Arī tā ir ļoti svarīga detaļa. «Zelta dievietes» nolaupītāju un «zelta ekspreša» apturētāju dzimtenē tamlīdzīgu ekspe­rimentu iekārtot nomaļā valsts rajonā — piesardzība tur nebūt nav lieka.

Ja Bleketa pieņēmumi ir pareizi, tad cilindram, kas griežas kopā ar Zemi, jārada kaut kāds magnētiskais lauks. Kaut arī tas būtu ļoti vājš, tomēr to izmērītu magnetometrs, kas spēj mērīt 10~14 gausus.

Ak vai, lai gan eksperimentēšanas tehnika kopš Pjotra Ļebedeva laikiem ir aizgājusi tālu uz priekšu, rezultāta nekāda! 1947. gadā Blekets padevās. Oriģi­nālā hipotēze apsūbēja, kaut arī pavisam nenodzisa. Daži fiziķi uzskata, ka Bleketam vajadzējis likt cilin­dram griezties ap vienu no savām asīm. Bet… zelts no­dots Anglijas nacionālajā bankā. Un, kaut gan Blekets gatavojās izdarīt otru eksperimentu, pagaidām par to nekas nav dzirdams.

Tajā pašā laikā cilvēki dienu no dienas vairāk pār­liecinās, cik liela nozīme ir Zemes magnētiskajam lau­kam.

Mēs, tāpat kā visas citas dzīvas būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu, esam attīstījušies pastāvīgi darbojošos fizisko lauku — gravitācijas un ģeomagnētiskā lauka iedarbībā. Kosmosā ir krasi atšķirīgi apstākļi. Mēs šo to zinām par to, kā uz cilvēku iedarbojas bezsvara stā­voklis. Turklāt daudz kas no šīm «ziņām» izrādījās īsts pārsteigums. Bet priekšā — magnētisma problēma. Pagaidām kosmonauti tikai īsu laiku pametuši ģeo- magnētisko lauku. Bet ja tic, ka iespējami tāli brau­cieni …

Pavisam nesen PSRS Zinātņu akadēmijas titulsarak- stā parādījies jauns nosaukums — Magnetobioloģija. Jaunā zinātne nav pat vēl ieguvusi oficiālu atzinību. Tomēr ziņas, kas ir tās rīcībā, liecina, ka tai būs liela nākotne.

Aptuveni pirms četrdesmit gadiem vācu psihoneiro- logi pievērsa uzmanību apstāklim, ka laika posmos, kad uz Zemes plosās neredzamās magnētiskās vētras, strauji pieaug nervu slimnieku skaits. Pēc šo vētru pirmcēloņiem — sprādzieniem uz Saules notiek gandrīz četras reizes vairāk automobiļu katastrofu nekā dienās, kad Saule ir mierīga. Amerikāņu zinātnieki apgalvo, ka pieaug arī pašnāvību skaits. Slimnīcās cilvēki, kam ir vāja nervu sistēma, un hroniskie alkoholiķi pilnīgi viennozīmīgi reaģē uz notikumiem, kas saistīti ar ģeo­magnētiskā lauka mainīšanos. Viņiem ir loti nospiests garastāvoklis. Pagaidām par šīs parādības cēloņiem un mehānismu nav kopēja viedokļa.

Zemes magnētiskais lauks, kā zināms, pulsē ar frek­venci no astoņām līdz sešpadsmit svārstībām sekundē. Galvas smadzeņu biopotenciālu alfa ritmam ir tāds pats periods. Grūti atteikties no kārdinājuma abas pa­rādības sasaistīt kopā un secināt, ka magnētisko vētru laikā ģeorriagnētiskā lauka svārstību frekvences trau­cējumi tieši izraisa novājinātas nervu sistēmas traucē­jumus, perturbējot «bioloģiskā pulksteņa» gaitu.

Bet ko darīt starpplanētu lidojumā? Ļoti iespējams,

ka Kosmosā sastopami iecirkņi, kuros ir spēcīgi mag­nētiskie lauki ar pilnīgi citādiem, uz Zemes nezināmiem ritmiem. Vai arī otra galējība — daļai planētu, kuru iekarošana jau sen aprakstīta fantastiskajos romānos, vispār nepiemīt vērā ņemami magnētiskie lauki. Kā tas viss ietekmēs cilvēka psihofizioloģiskos procesus? Iespējams, ka tas būs vēl viens šķērslis, apgūstot sve­šas pasaules.

Mediķi jau sen interesējušies par magnētiskā lauka ietekmi uz cilvēku. Jau senajos laikos indiešu bramini, kad viņiem sāka sāpēt galva, uzmauca magnētisku ro­kas sprādzi. Ēģiptiešu priesteri un arābi magnētu iz­mantoja kā amuletu un drošu līdzekli jaunības sagla­bāšanai. Ebreju kabalisti stipri ticēja, ka magnēts pa­līdz dzemdību laikā un nomierina nervus.

Sājos apgalvojumos visapbrīnojamākais ir tas, ka ikviens no tiem vairāk vai mazāk ir zinātniski apstip­rinājies. Visi, līdz pat jaunības saglabāšanai. Amerikāņu biologs Džino Barioti, novecojušas peles kādu laiku turot magnētiskajā laukā, ievēroja, ka pēc tādas ope­rācijas pelēm sāk spīdēt spalva, ādas krokas izgludi­nās un ādiņa kļūst maiga un elastīga.

Neraugoties uz progresu zinātnē un tehnikā, zināša­nas par magnētu bioloģisko iedarbību tomēr ļoti maz atšķiras no viduslaiku priekšstatiem. Seit ir plašs dar­balauks jauniem spēkiem. Tiesa, šo lauku diezgan biezi klāj akmeņi, kaut arī magnētiski, tomēr akmeņi.

4. … un apkart

Reiz dzīvoja karalis — vislabsirdīgākais no labsirdī­gākajiem. Savā mūžā ne mušai nebija pāri darījis. Un reiz… nosita ministru. Ar svečturi. Karalis nomira. Viņa dvēsele ieradās pastarajā tiesā.

— Kāpēc nositi ministru?

— Anekdotes dēļ par ābolu un Ņūtonu.

Un bijušā karaļa dvēseli attaisnoja. Attaisnoja un ielaida paradīzē.

Un tomēr autors riskēs atgādināt veco anek­doti.

Sers Izaks visu mūžu nēsāja pirkstā gredzenu ar magnētu. Taču elektromagnētisko indukciju atklāja nevis viņš, bet Faradejs. Tomēr pietika vienu vienīgu reizi nokrist ābolam, lai zem puna Ņū­tona galvā nobriestu vispasaules gravitācijas li­kums.

Vai patiešām magnētiskā gredzena ilgstošā iedar­bība izrādījās vājāka par krītoša ābola īslaicīgo gra­vitācijas impulsu? Vai tas nenorāda, ka salīdzinājumā ar gravitācijas spēkiem elektromagnētiskie spēki ir vāji? Tamlīdzīgu spriedumu senatnē sauca par reductio ad absurdam, tas ir, reducēšanu uz absurdu. Kāpēc uz absurdu? Spriediet paši.

Ja pieņem, ka kodola mijiedarbības spēki atomā ir viena vienība, tad elektromagnētisko spēku ietekme uz elementāro daļiņa, ap kuru ir citas daļiņas, ir simt reizes vājāka. Bet gravitācijas spēki ir 10~36 reižu vājāki par elektromag­nētiskajiem spēkiem. Iedomājieties šo skaitli: 10~36 = = 0,000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 001. Pamanīt divu ķermeņu gravitacijas sadarbību aptu­veni nozīmē to pašu, ko pamanīt un fiksēt okeāna līmeņa pazemināšanos, kad no tā izsmelta viena tējka­rote ūdens.

Bet kāpēc tad cilvēki nenokrīt no savas planētas? Vēl vairāk, ideja atbrīvoties no planētas pievilkšanas spēka izmaksā ļoti dārgi.

Kā Mēness nepamet orbītu, kas tam apnikusi? Un beidzot — ka Saule satur kopa visu savu planētu baru?

Protams, šaubu mākto pārliecinās skaitļi, vienīgi skaitļi. Bet, pirms pārejam pie skaitļiem, autoram, at­vainojoties un sirds dziļumos nosarkstot, vēlreiz jāat­gādina, ka divu ķermeņu savstarpējās pievilkšanas spēks saskaņā ar sera īzaka apgalvojumiem ir pro­porcionāls šo ķermeņu masām. Masām! Un apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam starp šiem ķerme­ņiem. Bet Saules masa M = 1,985 • 1033 grami, un Ze­mes masa M = 5,976 • 1027 grami, turpretim abu ķer­meņu vidējais atstatums ir 149,5 miljoni kilometru. Tagad katrs var pats šos datus ievietot vispasaules gra­vitācijas likuma formulā un justies kā Ņūtons. Vai, ja patīk, kā Einšteins. Tas ir modernāks.

Starp citu, par Einšteinu. Vispasaules gravitācijas likumu atklāja Ņūtons. Bet par pašas parādības dabu, par to, kā un kāpēc divi ķermeņi, kam ir masa, viens otru pievelk, sers Izaks klusēja. Vēl vairāk, savā darbā viņš pat brīdināja nesteigties noskaidrot šo jautājumu. Ņūtona autoritāte bija tik liela, ka cilvēki arī nestei­dzās.

Aizritēja divi simti gadu, pirms parādījās pirmais darbs, kas nedaudz noskaidroja (hm!) savstarpējās pie­vilkšanas mehānisma problēmu. Tā bija Einšteina vis­pārējās relativitātes teorija, kas matēriju sasaistīja kopā ar laiku un telpu.

Abu zinātnieku nozīme un loma izziņas procesā lie­liski parādīta populārā dzejoļa rindās. Vispirms Alek­sandra Popa četrrindenis:

Kad planētām vien tumsu jaust Vēl nācās, ejot ceļu grūto, Dievs iesaucās: «Lai gaisma austi» Un tūlīt zemē radās Ņūtons.

Turpmākās rindas uzrakstītas vēlāk un nemaz neat­bilst klasiskās odas svinīgajam stilam:

Bet Sātans revanšu drīz viegli guva, Jo nāca Einšteins, viss kā agrāk kļuva.

A. Pops

Relativitātes teorija patiešām apgāza daudzus iesak­ņojušos, pierastos uzskatus. Einšteinu bieži lūdza po­pulāri izskaidrot savu uzskatu būtību. Viņš to darīja šādi:

«Agrāk uzskatīja, ka telpa un laiks paliks arī tad, ja matērija izzudīs. Turpretim es uzskatu, ka matērijas izzušana vienlaikus nozīmē arī telpas un laika izzu­šanu. Tas arī ir viss …»

Ņujorkas žurnālisti, kas uzdeva šo jautājumu, bija vīlušies. Iespējams, ka, tieši simpatizējot žurnālistiem, mums der atteikties no kārtulas, kas apgalvo, ka lako- nisms ir ģenialitātes brālis, un mazliet paplašināt Ein- šteina populāro paskaidrojumu. (Lai īstās zinātnes īste­nie priesteri mums piedod šo grēku!)

Tātad, pēc Ņūtona domām, telpa ir lāde, kurā var pēc patikas ilgu laiku glabāt vecus krāmus, ko sauc par «matēriju». Turpretim, pēc Einšteina domām, telpa pati ir krāmi, kas nokrauti laika grēdā pēc Ņūtona lā­des formas. Aizvāciet projām krāmus, un lādes, tasjr, grēdas vairs nebūs: kopā ar tiem pazudīs arī to pastā­vēšanas laiks. Tas arī nozīmē, ka laiktelpa ir saistīta ar matēriju. Ķermeņi, kam ir masa, izliec laiktelpu, un šo izliekumu mēs pamanām un fiksējam gravitācijas veidā. (Redziet, cik viss ir vienkārši.) Saules izliektajā telpā Zeme un citas planētas ir spiestas kustēties, ne­vis ievērojot vecās labās Eiklīda ģeometrijas likumus, bet gan citus — «izliektus» likumus. Zemes darbības sfērā telpas izliekums liek Mēnesim joņot pa aploci, bet ābolam krist uz pakausi, kas nejauši gadījies zem ābeles.

Starp citu, ilgi pirms tam, kad parādījās relativitātes teorija, izliektās telpas ģeometrijas likumus izsecināja Kazaņas universitātes matemātikas profesors Nikolajs Lobačevskis— 1826. gadā.

Tagad tikai jānoskaidro, kā gravitācijas spēks tiek pārvadīts no viena ķermeņa uz otru. Pirms divsimt ga­diem viss notika ar šķidrumu palīdzību, bet tagad visa cēlonis ir lauki un viļņi. Patiešām, A. Einšteins un P. Diraks, V. Foks un Dž. Villers, D. Ivaņenko un Dž. Vēbers bija noskaņoti par labu gravitācijas viļ­ņiem. Bet kāpēc «noskaņoti»? Tāpēc, ka dabā šos viļņus pagaidām vēl neviens nav atradis. Vienīgi teorētiķiem uz papīra šalc un viļņojas gravitācijas okeāni.

Bet uz papīra jau ir bijuši gan ēters, gan Dekarta virpuļi, gan siltumradis ar flogistonu.

Tagad gravitācijas viļņa notveršana ir ikviena fiziķa ilgotais sapnis. Ir uzskats, ka to paveikt palīdzēs jaunā neitrīno astronomija. Daudzos miljardos gadu, kopš pastāv mūsu Visums, uzkrājies milzum daudz gravi­tācijas viļņu, kurus izstaro visu veidu ^izkliedētā un sakoncentrētā matērija. Neitrīno astronomija tos no­tvers un no atziņas koka novāks visdāsnāko ražu. Bet, lai iegūtu informāciju par gravitācijas viļņiem, vis­pirms jārada neitrīno astronomija. Starp citu, tā ir problēma, kā notvert daļiņas, kam nav nedz miera ma­sas, nedz lādiņa, nedz magnētiskā momenta, un šī problēma ir vēl mazāk perspektīva nekā indīgo čūsku medības, piemēram … uz Ņevas prospekta. (Uzdevums notvert neitrīno patiešām ir sarežģītāks tāpēc, ka 1966. gadā, laikā, kad restaurēja Kazaņas katedrāles jumtu, tur tomēr notvēra odzi. Kazaņas katedrāle, kā zināms, atrodas uz Ņevas prospekta, un odzes noslēpums jo­projām nav atklāts.)

Pagaidām uzdevums ir tikai formulēts. Tiesa, sa­skaņā ar mūsu tēzēm tas nozīmē, ka uzdevums noteikti tiks atrisināts. Tātad pasteidzieties, ja gribat piedalī­ties šais medībās.

Sī grāmata jau bija salikta, kad kādā Tokijas avīzē parādījās ziņojums, ka amerikāņu fiziķu grupai dok­tora Džozefa Vēbera vadībā Merileridas universitātes fizikas nodaļā izdevies atklāt gravitācijas viļņus. Zi­nātnieki domā, ka tie nāk no Piena Ceļa zvaigznēm, kas attīstās un atrodas ļoti tālu no mūsu Saules. Rak­stā nav pastāstīts nedz par gravitācijas aparāta dar­bības principu, nedz par konstruktīvajām detaļām. To­ties atklājuma autori un komentatori neskopojas ar prognozēm. Tomēr pats doktors Vēbers ir ļoti uzma­nīgs. Viņš neatlaidīgi apgalvo, ka nepieciešama tur­pmākā pārbaude, kas apstiprinātu eksperimentu.

Protams, nav solīdi minēt avīžu rakstu par pierā­dījumu, ka pastāv jauns zinātnisks atklājums. Autors to ļoti labi saprot, bet viņš gluži vienkārši nevar attu­rēties, lieku reizi neuzsvēris, cik aktuālas ir iztirzātās problēmas un cik «sprādzienveidīgs raksturs» ir mo­dernajai zinātnei, it īpaši astronomijai. Nebija apritējis pat gads kopš brīža, kad uz manuskripta lappusēm sāka apžūt tinte un jau bija nepieciešami grozījumi un pa­pildinājumi. Patiešām, mūsu laikā pat visdziļāko zināt­nes ideju realizēšanas ātrums ir neiedomājami liels.