Interesanti par astronomiju

Neviens nesāk ceļojumu, ja nav ce­rību atgriezties.

Sena paruna

1. Pirmie soļi

Kosmiskā ēra sākās 1957. gada 4. oktobrī. Diez vai vēl vajag sīki aprakstīt šīs dienas notikumus. Tie ir kļuvuši kanoniski. Svarīgāks ir pats fakts: Pa­domju Savienība palaida kosmiskajā orbītā ap Zemi pirmo mākslīgo pavadoni.

Pakāpsimies uz pirmajiem, pagaidām vēl nedaudza­jiem kosmiskās telpas apgūšanas posmu pakāpieniem. Mums to nav grūti izdarīt, jo daudz ko ir paveikuši mūsu pašu zemes zinātnieki.

1959. gada 2. janvārī pirmā kosmiskā raķete «Mečta» no padomju kosmodroma startēja Mēness virzienā un kļuva par Saules sistēmas pirmo mākslīgo planētu.

1959. gada 12. septembri otrā kosmiskā raķete «Luna 2» uz Zemes pavadoņa virsmas nogādāja pirmo vimpeli ar Padomju Savienības ģerboņa attēlu. Pirmā «īpašuma pieteikuma zīme» kosmosā.

1961. gada 12. februārī daudzpakāpju raķete ievadīja orbītā otro padomju smago Zemes pavadoni, no kura tajā pašā dienā startēja no Zemes vadāma kosmiska raķete. Tā ievadīja trajektorijā uz Venēru automātisko

starpplanētu staciju «Venē­ra 1».

1961. gada 12. aprīlī kos­mosa pacēlās Jurijs Gaga- rins.

1962.gada 1. novembrī pa­domju automātiskā stacija «Marss 1» devās ceļā uz mū­su ārējo kaimiņu — planētu Marss.

1968. gada 10. novembrī

padomju automātiskā stacija «Zonde 6» pielidoja pie Mē­ness, apriņķoja to un atgrie­zās uz Zemes nevis kā ak­mens, kas krīt no telpas, bet gan izmantojot paša kuģa aerodinamiskās īpašības. Pir­mais planētu kuģis.

1969. gada 23. jūlijā ame­rikāņu kosmiskā kuģa «Apol- lo 11» kabīne nolaidās uz Ze­mes dabiskā pavadoņa vir­smas un uz Mēness pirmo reizi izkāpa cilvēks.'

Pirmais no kabīnes izkāpa astronauts Neils Armstrongs. Viņam sekoja viņa lidojumu biedrs Edvīns Oldrins.

Tādi ir pakāpieni. Aiz kat­ra no viņiem ir gara izstrā­dājumu, pilnveidojumu vir­kne, veselas rezultātu nostip­rināšanas kāpnes. Izmantojot šo pasākumu optimistisku ekstrapolāciju, viegli ļauties kārdinājumam aprēķināt pir­mā starpzvaigžņu kuģa star­ta gadu un dienu; mēģināsim arī mēs sastādīt «astronauti­kas horoskopu»!

2. Attālums, laiks, ātrums, reiativitate

Zeme ir smilšu graudiņš kosmosā: pierasts salīdzi­nājums, lai pazemotu cilvēka dzimumu. Bet kā būtu, ja patiešām iedomātos, ka mūsu planēta ir samazinātā līdz smilšu graudiņa lielumam? Tiesa, var iet citu ceļu. Var iedomāties, ka esam izauguši par «supermikro- megasiem», kuriem Zeme ir tikai smilšu graudiņš. Starp abiem variantiem nav nekādas principiālas starpības — pasaulē viss ir relatīvs, un vienam otram lasītājam, iespējams, vairāk patiks otrais variants.

Sā vai tā — Zeme ir smilšu graudiņš. Mērogs 1:180 miljardiem. Tad Saule pēc lieluma nepārsniegs zirni. Attālums starp smilšu graudiņu un zirni nedrīkst būt lielāks par metru. Turpat, dažu soļu atstatumā, guļ planētu orbītas, kur jau nolaidušies pirmie Zemes pla­nētu kuģi. Bet mūs interesē zvaigznes. Kāds mūsu mē­rogā ir atstatums … nu, kaut vai līdz tuvākajai zvaig­znei Centaura Proksimai?

Nelūkojieties apkārt, nekāpiet kokā, nesēdieties uz velosipēda. Nākošais «zirnis» ir pazudis aptuveni 220 kilometru attālu no mūsu «smilšu graudiņa», — ej nu sameklē! Simtiem kilometru un — smilšu graudiņi ar zirņiem. Bet tā taču ir Proksima! Tuvākā zvaigzne! Astronomi domā, ka līdz tai var tikpat kā ar roku aiz­sniegt, tīrais sīkums, tikai 40 420 000 000 000 000 kilo­metru. Tajā pašā mērogā attālums līdz vispopulārāka­jai kaimiņu galaktikai — Andromedas miglājam — vienlīdzīgs… Zemes orbītas rādiusam! Un tas viss atkal no smilšu graudiņu un zirnīšu aspekta.

Tādi atstatumi liek pārdomāt. Lai modernā raķete veiktu ceļu līdz Centaura Proksimai, tai vajadzētu lidot 76 000 gadu. Tik ilgs ceļojums pa vienmuļo kosmisko tuksnesi patiešām var apnikt.

Vienīgais paņēmiens, kā samazināt attālumu un tā­tad arī lidojumu termiņus — palielināt ātrumu. Bet cik tālu? Acīm redzot, līdz maksimāli iespējamam. Un tāds ir gaismas ātrums!

No Centaura Proksimas gaismas stars joņo līdz Ze­mei 4,29 gadus. Fizikālā robeža — gaismas ātrums ir 300 000 kilometru sekundē. Lielāki ātrumi nepastāv.

Bet, ja brauciena mērķis no Saules atrodas, piemēram,

160 gaismas gadu tālu kā Jaunavas zvaigznāja Spika vai ari 650 gaismas gadus kā Betelgeize, ko tad lai dara? Tik un tā tādam braucienam ar viena cilvēka mūžu nepietiks. Un tātad diez vai tālās zvaigznes tik drīz sagaidīs Zemes tūristus!

Un te mēs ieejam relativitātes valstībā. Tajā Zemes likumi irst pa visām vīlēm, bet pierastās fizikas formu­las iegūst relatīvistiskas korekcijas.

Tagad pienācis laiks aplūkot šīs formulas. Neko da­rīt, zvaigžņu kuģu pasažieriem vajadzēs pie tām pie­rast. Seit tās tiek minētas vēl divu iemeslu dēļ: pirm­kārt, tās ir pamācošas un uzskatāmas un līdz ar to veicina erudīcijas palielināšanu; otrkārt, tagad bez formulām vispār nevar iztikt neviena grāmata, pat ja tajā ir runāts par raibā suņa kucēna audzēšanu. Bei­dzot, svarīga loma ir arī tam, ka šeit minētie vienādo­jumi šodien sastopami ne mazāk bieži kā tautiskās fres­kas sabiedriskajās vietās. Un tāpēc autoram nav grūti šīs formulas minēt grāmatā.

Protams, jāsāk ar to, ka relativitātes teorijas visdra­matiskākais un aizraujošākais apgalvojums ir tā sauk­tais dvīņu paradokss. Sī paradoksa jēga: kad raķetes ātrums tuvojas gaismas ātrumam, lidojuma dalībnieku pulksteņi sāk bezcerīgi atpalikt no Zemes pulksteņa. Tiesa, visi autori kautrīgi apiet jautājumu par šī apgal­vojuma patiesīgumu tad, kad kustība ir paātrināta vai palēnināta, kad lidojumi notiek pa taisni vai pa slēgtu

līkni. Neuzskatīsim, ka esam gudrāki par citiem. Galu galā uz zvaigznēm pagaidām neviens nopietni neposās, bet Einšteins diemžēl ir miris.

Tātad raķetē, kas, startējusi no Zemes, lido gaismas ātrumam tuvā ātrumā, laiks rit saskaņā ar likumu:

Bet uz pamestās Zemeš laiks, tas pats T0 , joņo daudz straujāk. Un, jo vairāk tuvojamies gaismas ātrumam, jo lēnāk rit raķetes laiks, draudēdams galu galā pavi­sam apstāties. Toties, ja zvaigžņu kuģa ātrums ir 0,996 C no gaismas ātruma, tas ir, 298 500 kilometru sekundē, tad astronautiem 10 Zemes gadi pārvēršas vienā gadā!

Tas taču ir lieliskil

Tas mums paver ne tikai mūsu sistēmas zvaigznes, bet ari visu Visumu. Dzen ātrāk zvaigžņu kuģi, — un lai Zemes kalendārs sekundē notikšķina gadsimtu! Va­jag tikai drīzāk uzbūvēt tik strauju kuģi.

3. Kad uzbūvēs zvaigžņu kuģi?

Raķetes kustības ātrumu nosaka sadegušā kurināmā daļiņas, kas lido ārā no sprauslas. Ja no raķešu spraus­lām liktu traukties ārā gaismas kvantiem jeb fotoniem,

tad raķetes ātrums tuvotos fiziskajai ātruma robežai! Tātad jābūvē vienīgi fotonu zvaigžņu kuģis!

Lai neaizņemtu vietu ar zvaigžņu kuģa darbības prin­cipa un konstrukcijas aprakstu, autors ieteic lasītājam to sacerēt patstāvīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nebūs liela nelaime, ja cienījamais lasītājs kaut ko piedomās klāt. Starp citu, mēs aizsteidzāmies priekšā notikumiem.

Lai novērtētu termiņus, kādos būs iespējams pabeigt šādus būvdarbus, vispirms jāaplēš lainera tilpums, tas ir, jāaprēķina zvaigžņu kuģa minimālā lietderīgā masa. Tajā ietilpst viss, ar ko komplektē kosmisko kuģi, tajā skaitā ari apkalpes dzīvsvars. Viss, izņemot degvielu.

Uz Zemes pēdējais «tehnikas kliedziens», šķiet, ir gigantiskie tankkuģi ar 100 000 tonnu lielu to'nnāžu. Zvaigžņu kuģi sagaida tāls un ilgs ceļš, tāpēc nesko­posimies un pieņemsim, ka arī tā apjoms ir 100 000 tonnu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka droši vien vajadzēs diez­gan daudz degvielas. Starp citu, par degvielu. Nav mūsu darīšana rūpēties par degvielu. Uzskatām, ka fiziķi ieguvuši superekstrā degvielu, kura bez pārpa­likuma pāriet izstarojumā, iemācījušies to uzglabāt magnētiskajās vai kādās citās pudelēs un uzbūvējuši šai degvielai dzinēju, kas spēj ik sekundes sagremot enerģiju, kura aptuveni vienlīdzīga viena miljona atom­bumbu enerģijai, un turklāt nesabojāties. Mūsu uzde­vumi — noteikt, «cik daudz degvielas» vajag, un ieliet

Attīstīdama ātrumu, raķete kļūs aizvien smagāka un smagāka. Tātad palielināsies arī degvielas izlietojums. Vispirms to vajadzēs ievadīt kurtuvē 10 reizes vairāk, pēc tam 100 reizes vairāk, pēc tam tūkstošiem reižu vairāk. Bet priekšā taču vēl ir bremzēšana, kad kuģis pienāks galapunktā. Pēc tam atkal ātruma attīstīšana un atkal bremzēšana atpakaļceļā. Runājot īsāk, pēc vispieticīgākiem aprēķiniem, lai simt tūkstoš tonnas smago kosmisko kuģi iekustinātu līdz ātrumam 0,995 C, kurināmā masai aptuveni 1 miljonu reižu (!) jā- pārsniedz konstrukcijas lietderīgā masa, tātad vajag 100 000 000 000 tonnas kurināmā. Vēl nedaudz, un reak­tīvo dzinēju vienkāršāk būs piestiprināt tieši pie zemes­lodes.

Jā, es redzu, ka mūsu raķetes būvētāju pulks ir kļu­vis stipri retāks. Nobijāties no pirmajām grūtībām? Kauns! Vai tā vien vēl ies turpmāk?

Mēs turpinām sapņot. Sapņot ir tik lieliski, tik cil­deni!!! Galu galā, vai nav vienalga, kā tiks apietas kon­struktīvās grūtības? Svarīgi ticēt, ka to izdarīs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka ideja ir lieliska! Tāpēc jāšus uz idejas un uz priekšu!

Starts!

4. Kosmosa rifi

Nav neviena īsta kosmiski fantastiska piedzīvojumu romāna, kura varoņi nebūtu aci pret aci sadūrušies ar meteorītu. Citādi tuksnesīgais kosmoss nedotu nevienu asu situāciju un šis literatūras žanrs ietu bojā. (Au­tors to saka, labi pazīdams savu darbu, jo, rakstīdams vairākus fantastiskus epus, viņš ne vienu reizi vien licis saviem varoņiem sastapties ar visdažādākā lieluma

to tvertnēs. Jupis viņu rāvis, atkal iejaucas Einšteins! Raķetes ātrumam tuvojoties gaismas ātrumam, sāk pieaugt masa, kura mainās pēc vienādojuma:

m=

18 - 665 273

meteorītiem.) Un tas nav joks. Daudzi pat nenojauš, cik bīstami ir meteorīti, kas haotiski joņo ārpus atmo­sfēras.

1932. gadā meteorīts caursita atmosfēru un, laimīgi izvairījies no pilnīgas sadegšanas, atlidoja līdz Zemei. Par krišanas vietu meteorīts izraudzījās Tokiju un… sapinās jaunas japānietes kimono. Labi, ka šī pieredze mūsu dienās nav izplatījusies Eiropas valstīs. Moderno meiteņu svārciņi diez vai spētu kosmiskajam viesim sagādāt laimīgu nosēšanos.

Ir zināmi gadījumi, kad meteorīti diez kāpēc krituši lielākoties uz katedrāļu jumtiem. Meteorīti nodarījuši zaudējumus lopkopībai, dažkārt nosizdami mājdzīvnie­kus. Un reiz debess akmens ir iekritis tieši veļas baļļā. Tas noticis vel pirms veļas mazgājamo mašīnu un me­hānisko mazgātavu plašas ieviešanas.

Ik gadus Zemes svars pieaug par 10—100 tūkstošiem tonnu tieši kosmisko atkritumu dēļ, kas nobirst uz mūsu planētas virsmas.

Zemes sastapto meteorītu ātrums ir dažāds. Tas svār­stās no 11 līdz 80 kilometriem sekundē. Ja tāds akmen­tiņš, kura diametrs ir puscentimetrs, trāpīs pavadonī, tad tas izraus caurumu pat apšuvumā, kas izgatavots no< 12 milimetrus bieza tērauda. Tiesa, tādas sastapša­nās varbūtības aprēķini pat pesimistus nevar nepada­rīt drošsirdīgus. Zemei tuvākajā kosmiskajā telpā kuģa sastapšanās ar tādu meteorītu (kura masa ir aptuveni 3,5 grami) var norisināties ne biežāk par vienu reizi 30—40 tūkstošos gadu! Domājams, ka starpzvaigžņu plašumos sastapšanās varbūtība ir vēl mazāka. Tiesa, meteorita izmēriem samazinoties, šī varbūtība aug ap­tuveni proporcionāli izmēru kvadrātam.

Tā, ja vielas daļiņas diametrs ir 1 milimetrs, tad dL vas blakus sadursmes atdala vairs tikai 350—400 gadu. Ja diametrs ir 0,5 milimetri, tad nepatikšanas iespēja­mas jau ik pēc 15 gadiem. Bet satikšanās ar smilšu graudiņiem, kuru diametrs ir 0,25 milimetri, var nori­sināties ik pēc 4 gadiem.

Visi šie prātojumi attiecas uz parastajiem pavado­ņiem vai, labākā gadījumā, uz starpplanētu kuģiem, kas ceļo pa Saules sistēmu. Bet mēs taču lidojām uz

zvaigznēm! Atkal Einšteins, un atkal nepatikšanas. Ķermenim, kas lido gandrīz gaismas ātrumā, kinētiskās enerģijas formula izskatās šāda:

VVk = moC2 (.

kur m0 — miera stāvokļa masa. Ļoti interesantus aprē­ķinus izdarījis padomju fiziķis Sergejs Ritovs. Viņš aplūko, kas notiks, ja zvaigžņu kuģis, kas joņo ar āt­rumu 260 000 kilometru sekundē, satiksies ar mikro­skopisku puteklīti, kura masa ir 1 miligrams. Sadursmē izdalītās enerģijas pietiek, lai, burtiski, iztvaicētu 10 tonnas dzelzs. Bet tas vēl nav visbriesmīgākais. Slikti, ka tādos ātrumos kuģim pretim joņojošo mikrometeo- rītu atomu daļiņu enerģija ir daudz lielāka par kris­tāla režģa atomu saites enerģiju. Tātad kosmiskā kuģa korpusā meteorīts ietrieksies nevis kā vienots, vesels vielas gabaliņš, kas spēj cauršaut zvaigžņu kuģi, bet kā smago kosmisko daļiņu lavīna. Iespiedušās apšuvuma metālā tikai dažu centimetru dziļumā, tās tur atdos visu savu milzīgo enerģiju, izraisot termisku sprā­dzienu.

Tā viena vienīga vielas drupatiņa, kuras masa ir tikai 1 miligrams, uzspridzinās visu milzīgo kuģi.

Taču būsim optimisti. Tikšanās ar tādu daļiņu taču iespējama vienu reizi pusotra simtos gadu. Varbūt aiz- šausimies garām. Tukšums taču lielākoties ir tukšsl Pēc modernajiem datiem, Galaktikā starpzvaigžņu pu­tekļu vielas vidējais blīvums ir niecīgs — ap 10~10 grama kubikkilometrā. Bet, ja ātrums ir 260 000 kilo­metru sekundē, tad zvaigžņu kuģa frontālās virsmas katrs kvadrātmetrs vienā stundā izies cauri aptuveni 1800 kubikkilometriem un pilnīgi droši sadursies ar 0,00018 miligramiem putekļu vielas. Ja mikrometeorīts, kura masa ir 1 miligrams, iztvaicē 10 tonnas dzelzs, tad graudiņš, kura masa ir divas tūkstošdaļas mili­grama, droši «aprīs» divus kilogramus korpusa. Un tā ik stundas. Neredzamie, gandrīz nejūtamie kosmiskie putekļi kā smirģelis berzīs zvaigžņu kuģa korpusu tā­dos tempos, ka no visas simttūkstoš tonnu lielās

derīgās masas pēc nedaudz vairāk kā pieciem gadiem nepaliks pāri ne grama.

Bet mēs taču aizmirsām ari starpzvaigžņu gāzi. Ūdeņraža kosmiskajā telpā ir vairāk par putekļiem. Vi­dēji — viens atoms vienā kubikcentimetrā.

Zvaigžņu kuģim, kas lido gaismas ātrumam tuvā ātrumā, šī retinātā gāze pārvērtīsies strauju, enerģisku daļiņu blīvā plūsmā. Triekdamās pret kuģa korpusu, tās radīs cietu rentgenstaru lavīnu, no kuras varēs paslēp­ties vienīgi aiz biezām betona sienām. Citādi mūsu as­tronauti ies bojā, nepaspējuši papriecāties par neparas­tajiem skatiem, kas tiem pavērsies caur kuģa iluminatoriem. Bet paskatīties būs vērts, par to jūs pārliecināsieties, izlasījuši šīs nodaļas nākamo apakš- nodalījumu.

Taču, lai pabeigtu šo negaidīto notikumu un šķēršļu «dzīvespriecīgo» uzskaitījumu, kurus drosmīgajiem cil­vēkiem vajadzēs pārvarēt, autors aicina mundri iesauk­ties tā, kā to dara Margarita Aligere: «Un tomēr es ticu! …» Tikai žēl, ka ticība zinātnē ir tas pats, kas malka kosmiskās raķetes dzinējā.

Tomēr nav izslēgts, ka pienāks laiks un cilvēks, ja viņam izdosies līdz šim laikam nodzīvot, izrausies līdz zvaigznēm. Taču tas notiks ar tādu paņēmienu, līdz kura izpratnei mums šodien ir tikpat tālu, cik Hiparha laikabiedriem bija līdz mūsu spriedumiem.

5. Relatīvistiskas astronavigacijas problēmas

Kā rāda kinoteātri, viena no vispretīgākajām pārbau­dēm, kas jāiztur lidotājam, bet tagad arī kosmonautam, ir karuselis. Mēs, nesenās pagātnes lidotāji, savulaik to saucām par «separatoru». Tos, kuri neizturēja pār­baudi centrifūgā, atstādināja no lidojumiem. Protams, gudrais lasītājs zina, ka tā tiek trenēts vestibulārais aparāts. Un, kaut gan gaisa specialitāšu pārstāvjiem šis aparāts, bez šaubām, ir labi trenēts, nevienam ne­kādu labsajūtu nesagādā lidošana ar kājām gaisā vai arī kūleņošana. Mēs nemaz nerunājam par to, ka vis­augstākā mērā nedrošs darbs ir precīzi trāpīt mērķī raķeti, kas kūleņo.

Lai novērstu nepatikšanas, gaisa (un bezgaisa) trans­porta līdzekļus apgādā ar kustības brīvības ierobežotā­jiem.

Kuģī «Vostok», kas ārpus 'Zemes gaisa apvalka iz­nesa pirmo cilvēku, bija vesels optiski žiroskopisku orientēšanās sistēmu komplekss. Žiroskops noteica vie­nas ass virzienu; automāti, kas meklēja Sauli, grieza kuģi ap smaguma centru un noturēja to noteiktajā vir­zienā. Jurija Gagarina pirmais lidojums noritēja sekmīgi.

Citādi bija ar automātisko starpplanētu staciju «Ve­nēra 1». Ar Zemi stacija uzturēja sakarus ar šaura vir­ziena antenas palīdzību. Tādas antenas ir dažāda dia­metra rotācijas paraboloīdi, un radioviļņus tās raida šaurā kūlī. Sarežģītā astroorientācijas sistēma palīdzēja ieturēt precīzu virzienu. Taču aptuveni lidojuma vidus­daļā radiosakari ar staciju pārtrūka. Kur vaina?

Cēloni palīdzēja noskaidrot sena draudzība, kas pa­domju astronautus saista ar angļu kolēģiem. Angļi jau sen palīdz mums novērot mūsu kosmiskos lidaparātus, izmantodami unikālo Džodrelbenkas observatorijas aparatūru. Tā notika arī šoreiz. Pēc tam kad mums visiem pacietība gaidīt jau bija zudusi līdz ar cerībām vēlreiz sadzirdēt «Venēras 1» balsi, angļi vēl joprojām ietiepīgi gaidīja. Un viņu nacionālā rakstura iezīme deva uzvaru. Tiesa, līdz ar anglisko pacietību viņiem bija arī pasaulē tolaik vislabākais radioteleskops. Fakts

ir tāds, ka angļu astronomi atkal uztvēra mūsu staciju. Bet uztvēra tik Tsu laiku, ka kļuva skaidrs: no ierindas izgājusi orientēšanās sistēma un stacija kūleņo.

Starpplanētu lidojumos astronavigācijas līdzekļi ir gandrīz vai pats galvenais (līdz ar 300 000 citu ne ma­zāk «galveņu» detaļu, ar kurām piebāzta moderna ra­ķete). Novirzīšanās no kursa par procenta daļu starp­planētu kuģi aizvedīs tālu prom no mērķa. Bet kā jutī­sies zvaigžņu kuģa stūrmanis, kas attīstījis gaismas ātrumam tuvu ātrumu? Kas, atkal Einšteins? Nē, kaut arī šoreiz mēs izmantojam speciālās relativitātes seci­nājumus, taču tie pieder tai teorijas daļai, kuru jau ag­rāk bija sagatavojis Lorencs. Seit ir runa par Lorenča transformācijām, kas nekustīgās sistēmas koordinātes un laiku (x, y, z un t) saista ar atbilstošajiem lidojošā zvaigžņu kuģa lielumiem (x', y', z' un t'). Ja x asi pavērš kuģa kursa virzienā, tad transformācijas formu­las ir šādas:

So transformācija dēļ novērotājam, kas kustas ar gaismas ātrumam tuvu ātrumu, pierastās nekustīgo zvaigžņu koordinātes pārmainās līdz nepazīšanai. Ra­ķetes deguna priekšā zvaigznes it kā saskrien kopa, zvaigžņu kursa virzienā sapulcējas barā, bet aiz raķe­tes pakaļgala, gluži otrādi, aizvirzās tālu projām cita no citas.

Pēc profesora S. Ritova aprēķiniem, ja ātrums ir 260 000 kilometru sekundē, visa priekšējā zvaigžņotās debess pussfēra sabīdās uz priekšu un piepilda konusu, kura leņķis ir tikai 30 grādu. Un, jo tuvāk raķetes āt­rums ir gaismas ātrumam, jo ciešāk zvaigznes sadrūz- mējas kuģa priekšgalā. Tā, sasniedzot ātrumu, kas vienlīdzīgs 0,95 C, zvaigžņotās debess priekšējā pus­sfēra saspiedīsies konusā, kura telpas leņķis ir tikai 18 grādu.

Bet arī tas vēl maz. Mainīsies zvaigžņu izstarojuma spektrālais sastāvs. Vai atceraties Doplera efektu un mūsu eksperimentu ar laivu, kas peldēja pretim viļ­ņiem? Zvaigznes, kas būs kuģa kursa virzienā, kļūs «zilākas», bet zvaigznes, kas paliks aiz kuģa pakaļgala, tā paša iemesla dēļ sāks «sarkt». Turklāt priekšā esošo spīdekļu spožums pieaugs, bet aizmugurē palikušo — samazināsies.

Uz brīdi iedomājieties sevi stūrmaņa vietā. Patie­šām var nosirmot! Bet jau pirms stūrmaņa — kon­struktoram var līdzēt tikai pakāršanās.

Ja ari tagad tiepīgais lasītājs nav izdarījis noteiktus secinājumus, kuriem pretī to saudzīgi vedis autors, tad autoram vienīgi jānoplāta rokas. Viņam, autoram, pa­šam ļoti gribētos lidot. Vēlēšanās viņam ir. Bet kā ar iespējām? … Nē, mūsu pēdējo nodaļu mēs sākām ar daudzsološu virsrakstu «Lidojums uz zvaigznēm …» un pievienojām daudzpunkti. Pienācis laiks noņemt daudzpunkti, uzrakstīt vārdus nav i e s p ē j a m s un aizvērt pēdiņas.

Bet kā ar fantastiku? …

Pirmām kārtām autoram ar pilnu atbildības sajūtu jāpaziņo, ka viņš personiski fantastiku mīl! Ne mazāk viņš mīl arī piedzīvojumu literatūru un pat (kauns atzī­ties) detektīvstāstus. Par to liecina ne tikai viņa paša stāsti, bet pat šī grāmata, kuru viņš ar visiem spēkiem centās uzrakstīt pēc detektīvromānu kanoniem: «Tūlīt, tūlīt atklāsies galīgā patiesība . .. Tomēr ne! Un atkal hipotēzes, dzīšanās pēc pierādījumiem, kļūdas un vir­zīšanās uz priekšu.»

Autors jau daudzas reizes ir taisnojies, ka viņš nepa­visam negrib apšaubīt pamatprincipus un principiālās iespējas. Viņam vienīgi gribējās pasargāt lasītāju no pārāk pārsteidzīgas «inženierpieejas», risinot dažas «fotonraķešu» problēmas, vai, gluži otrādi, no pārmē­rīgi dedzīgas izsaukšanās: «Ticu!» Bet kā tomēr rīko­ties ar literatūru?

Tūkstošiem gadu taču ir pastāvējušas pasakas par pūķiem, kam no mutes izšaujas liesmas, un par lidojo­šiem ratiem. Vai jūs domājat, ka tam visam tik ļoti ticēja? Diez vai. Taču tāpēc pasakas nekļuva mazāk interesantas. Iegaumējiet: pasaka ir meli, taču tajā ir mājiens, kas gudriem drošuļiem noder par pamācību.

Autors tad arī aicina, lasot fantastiskos romānus, sa­meklēt tajos mājienu, nevis nākotnes problēmu tehnisko risinājumu.