Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

8 .mana dzīve dimensiju caurumā

Ielidojot dimensiju caurumā, tu krīti uz visām pusēm vienlaikus, uz leju, uz augšu, pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Turklāt tu krīti cauri laikam un vēl piedevām atmuguriski, divreiz ātrāk par gaismas ātrumu, un kritiena trajektoriju var aprakstīt kā tā saukto Naktigalgala oktāvcilpu. Kā jau] vienmēr, pirmais šim fenomenam bija pievērsies profesors Naktigalgals. Lai saprastu, kas īsti ir Naktigalgala oktāvcilpa, jāiztēlojas dubultcilpa astoņkārša astotnieka formā, kas astotdaļēji atrodas telpā, astotdaļēji laikā un par sešām astotdaļām citās dimensijās, tādējādi krītot tu katrā laika momentā vienlaicīgi atrodies jebkurā Visuma punktā.

Sākumā tas ir ļoti mulsinoši. Lūdzu, nemaz nemēģiniet iztēloties, kāda varētu būt šī telpa! Ir aplēsts, ka ari eidētam, lai iztēlotos tikai vienu šīs dimensiju cauruma telpas kvad­rātmetru, būtu vajadzīga visa dzīve. Pat eidētam ar četrām smadzenēm.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Dimensiju cauruma telpa: patiesībā iztēloties vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru nepavisam nav grūti ar noteikumu, ka jums ir vismaz septiņas smadzenes.

Vienkārši iedomājieties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilciena kustībai pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece [ja jūs spējat iztēloties melnu caurumu ar sveci uz galvas; šim nolūkam jums vajadzīgas vismaz četras smadzenes]. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd ir uz Marsa, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.

Tātad jūs reizē atrodaties jebkurā vietā uz Zemeslodes, Alpos un virs Atlantijas okeāna, Ziemeļpolā un Gobi tuks­nesī, Nīlas krastā un Brazīlijas lietusmežos. Piedevām, kā jau tika sacīts, arī jebkurā laika punktā, proti, gan pirms miljons gadiem, gan aizparīt pusčetros, rudenī, pavasarī, vasarā un Ziemsvētkos, simt un simttūkstoš gados — un te es minu tikai dažas no iespējām.

Bet jūs jau neesat tikai uz Zemes vien, bet arī uz Mēness, uz Saturna, Zirga galvas miglājā un Kasiopejas tronī, aiz Betelgeizes, zem Pēgasa spārniem, uz Vērša kreisā raga, Vēža zvaigznājā, kā arī visur citur mums zināmajā Visumā. Un, lai viss kļūtu pavisam apstulbinoši, arī visos pārējos nezināmajos Visumos! Tātad, iekrītot dimensiju caurumā, jūs būtībā nonākat diezgan tālu: īsi sakot, visur.

Parastos apstākļos tik milzīga pārplūde krītošo padarītu traku, taču smadzenes uz kritienu dimensiju caurumā reaģē ar apbrīnojamu drošības pasākumu: tās ieslīgst mērenā dvēseles krēslā jeb, citējot profesoru Naktigalgalu, "seklā katatonijā".

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Or. Abduls Naktigalgals

Seklā katatonija: garīgs un fizisks muskulatūras un smadzeņu krampju stāvoklis, kurā persona nonāk, ilgāku laiku uzturoties dimen­siju caurumā. Šajā gandrīz absolūtajā ķermeņa un prāta sastinguma stāvoklī personu vairs nekas nespēj iespaidot, jo vairāk kritiens dimesiju caurumā. Ķermenī izplatās jauka, svina smaga miegainība, sejas izteiksmi pārņem plats, dumjš smaids. Šis stāvoklis ļoti attāli līdzinās bezpalīdzīgajai ekstāzei, kurā iespējams nonākt, vizinoties amerikāņu kalniņos un nonākot dubultcilpā.

Atrazdamies tādā stāvoklī, es sastapu Kvertu. Tai brīdī traucos garām Oriona zvaigznājam, un Kverts acīmredzot joprojām brīvi krita tajā dimensiju caurumā, kurā es biju viņu iegrūdis, vai varbūt jau bija paguvis iekrist kādā citā.

Tā kā, krītot dimensiju caurumā, jūs, kā jau tika minēts, vienlaikus atrodaties visur, tad ir saprotams, ka mums kaut kur vajadzēja sastapties, tas bija tikai laika jautājums. Kverts, būdams pilnīgi bez svara, izlidoja no izplatījuma dziļumiem un peldēja pie manis kā paātrinātā filmā, atkal un atkal griezdamies ap savu asi. Slīdēdams man garām, viņš muļķīgi smaidīja. Arī viņš nepārprotami atradās seklās

katatonijas stāvoklī, tādēļ mēs abi uz šo neticamo satikšanos reaģējām gluži neticami aušīgi.

"Sveiks, Kvert!" es sacīju.

"Sveiks, Zilais lāci!" Kverts nevērīgi pamāja pretim.

Un pēc tam viņš aizpeldēja tālāk uz Rigela miglāja pusi, turpretim es aiztraucos pretējā virzienā. Tagad, pēc šīs prātam neaptveramās apstākļu sakritības, jau bija pilnīgi neiespējami, ka mēs vēl kādreiz redzēsimies — vismaz ne atbilstoši parastajiem varbūtības lēsumiem.

Seklās katatonijas stāvoklis tam, kas krīt dimensiju cau­rumā, ļauj pat pagulēt, patiesībā tas tieši liek ieslīgt miegā. Vismaz es, krizdams cauri šim bezgalīgajam Visumam, tas ir, Visumiem, kļuvu arvien gurdenāks.

Acis aizkrita, un es ieslīgu sapņu pilnā snaudienā. Tajos, šķiet, parādījās visi, kam manā līdzšinējā dzīvē bija kaut vismazākā loma. Pundurpirāti auroja pirātu dziesmas, verveļviļņi šļakstinājās, spīgaiņi šņakājās par papildporcijām, es atkal un atkal kritu Gourmetica rīklē, un Maks mani atkal un atkal izglāba, Freda apmētāja mani ar meteorītiem, pro­fesors Naktigalgals, skaļi klabinādams visas septiņas sma­dzenes, jāja uz naktigalgalatora, Tumšo kalnu kāpurs grauza dzelzs kalnu, un — vai gan varēja būt citādi — garām, laipni mādams ar roku, aizslīdēja kalnu trollis. Taču es re­dzēju arī tādas radības un parādības, kādas nekad nebiju sastapis: melni tītus tēlus, kas jāja uz kamieļiem līdzīgiem jājamlopiem, gaisā peldošu pilsētu, galvu kalna lielumā. Un beigās veselā un nebeidzamā straumē nāca teiksmu un pa­saku būtnes, milži, punduri un dēmoni, briesmīgi tārpi un

prāvi plēsējputni, reizē biedējoši un valdzinoši. Toreiz man šie sapņi likās cauruncauri nesakarīgi, taču tagad es zinu, ka sapņoju par savu nākotni.

Te pēkšņi mani no miega iztrūcināja apdullinošas taures skaņas. Nē, patiesībā tas joprojām bija sapnis, jo otro reizi sastapu MOLOHU, tikai šoreiz tas peldēja pa izplatījumu. Es pavisam skaidri redzēju šo milzeni, pat tā iespaidīgo ķīli, kas bija apaudzis ar veseliem koraļļu rifiem, gliemežpilsētām un jūraszāļu mežiem. Molohu pavadīja tūkstošiem hai­zivju, medūzu un murēnu, un viss bars lēni aizslīdēja cauri Visumam.

Tā tu, zilais lācis, traucies pa laiku un telpu, atrazda­mies starp sapni un seklu katatoniju, un piepeši kaut kādā Visuma punktā atkal kūleniski izripo laukā pa kādu no ne­iedomājami daudzajiem dimensiju caurumiem. Kas gan tas būs par punktu, es sev jautāju. Cerams, ne kāds no tiem, kas atrodas citās dimensijās.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Dimensiju caurumi [turp.]: pirms izšķiršanās par krišanu dimen­siju caurumā, vēlams skaidri apzināties, ka citās dimensijās viss var būt pilnīgi un galīgi citādi. Var gadīties tā, ka tur trūkst kaut kā vitāli svarīga, piemēram, gaisa. Vai ka turienes gaiss sastāv no ūdens, no svina vai betona. Var izrādīties, ka tur nedarbojas mūsu dabas likumi, un tie, kas tur valda, ir pašos pamatos citādi, ka tur nav smaguma

spēka, laika vai telpas. Cita dimensija var, piemēram, sastāvēt no sa­salušas garlaicības vai no muzikāla aukstuma, no kaut kādas nāvējoši indīgas gāzes vai desmittūkstoš grādu karstas saulesuguns, no stipras strāvas vai no nepiepildītām ilgām.

Noteikti ir tādas dimensijas, kurās skumjas ir galvenā barība būtnēm, kas veģetē seklās bēdu peļķītēs. Dažas dimensijas ir tik mazas, ka mūsu planēta, tur nonākusi, tiktu saspiesta līdz kniep­adatas galviņas lielumam: tās ir minidimensijas ar ļoti, ļoti maziņiem dabas likumiem. Turpretim citas ir tik lielas, ka pat to atomi ir lielāki par mūsu dzimto planētu. Ir dimensijas, kurās dzīvo tikai domas, un citas, kur ir nepatīkamas izjūtas, piemēram, bads vai skaudība, kas dzīvo sarkanu ūdenskliņģeru veidolā un prot dziedāt, — viss ir iespējams!

Nonācis divdimensionālā dimensijā, dimensionālais ceļotājs tiks saplacināts kā pankūka, viendimensionālā dimensijā — izstiepts kā bezgalīga gumija, piecdimensionālā — pārvērtīsies radiovilnī ar gal­vassāpēm, bet to, kas notiks astoņdimensionālā dimensijā, ar mūsu valodas vārdiem vienkārši nav iespējams izteikt. Patiešām skaidrs ir tikai viens: nonākot citā dimensijā, vajadzēs mainīt paradumus un, ļoti iespējams, visai krasi.

Cita

dimensija

Ripojot laukā no dimensiju cauruma, man bija sajūta, ka kaklā kāds ir iebāzis roku, aizsniedzies līdz pašam vēderam un uzģērbj mani ar iekšpusi uz āru kā tādu slapju zeķi; apetītlīgāku salīdzinājumu šobrīd diemžēl nespēju izdomāt. Apmetu gaisā pāris salto, tad vēl dažus kūleņus, kad jau biju nonācis uz zemes, un vispēdīgi vairs nekustējos.

Kā ar maisu pa galvu dabūjis, es cīnījos ar nelabumu. Palūkojos lejup, lai tiktu skaidrībā, kas īsti ir tas bezdibenis, no kura biju izvēlies.

Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kāds materiāls tev ir zem kājām dimensijā, kurā esi nokļuvis. Ja tas, piemēram, ir no betona, tad var cerēt uz puslīdz stabiliem dabas likumiem, ja no iz­kusušas lavas vai komētu gāzes — tad ar labunakti. Pamats

man zem pēcpuses bija mīksts un rotāts ar neskaitāmiem daiļiem rakstiem.

Es sēdēju uz paklāja.

Tas bija ļoti garš un vismaz simt metru plats, un vis­garām tā malām rēgojās izplatījums. Citi grīdceliņi krustu šķērsu stiepās pa dimensiju kā starpgalaktiskas, skaisti iz­rakstītas automaģistrāles. Man apkārt šurpu turpu slīdēja lidojošie paklāji.

Apmēram simt metru no manis atradās lepns tronis. Vēl aizvien juzdamies diezgan apdullis, es piecēlos un mēģināju sakārtot savu ietērpu. Te kāds iebliezās man mu­gurā, un es pagriezos paskatīties, kas tur ir. Tas bija Kverts Cuiopu.

Patiesībā tas nebija Kverts Cuiopu, tikai izskatījās viņam ļoti līdzīgs, bet tas pats bija sakāms arī par apmēram divsimttūkstoš būtnēm, kas man aiz muguras stāvēja uz grīdceliņa, — rindu rindas Kvertam līdzīgu radījumu no galerta. Mani vilka atpakaļ, arvien dziļāk receklīgajā pulkā; šķiet, biju aizstājies priekšā, un šie radījumi neredzēja troni, kuru nez kāpēc par varītēm vajadzēja redzēt. Citādi tie par mani nelikās zinis. Tieši man blakus bariņš galertbūtņu sāka spē­lēt mūziku; tā bija šausmīga, un, es zvēru, viņi šīs skaņas izvilināja no piena instrumentiem.

Sākās liels jandāliņš, un cauri dīdeklīgajam pūlim iz­spraucās tāds kā neliels gājiens, kura priekšgalā — un šoreiz es par to biju drošs! — soļoja Kverts. Labāko draugu vien­mēr var pazīt, arī tad, ja gluži tāpat izskatās vēl divsimttūkstoš radījumu tev apkārt. Mēģināju viņu pasaukt, taču viņš tai briesmīgajā ļembastā gāja vien tālāk, turpretim es tikai

iepēros arvien dziļāk drūzmā. Kverts majestātiskā gaitā aizsoļoja, tad, atrāvies no pūļa, lēni un cienīgi piegāja pie troņa, bet mūzika kļuva arvien patētiskāka, proti, vēl šausmīgāka nekā pirmīt. Visā šajā jandāliņā viņš nekādā gadījumā ne­varēja mani saklausīt, tādēļ es izspraucos priekšā un metos pie viņa.

Nav ne jausmas, kā tas bija iespējams, taču bija pilnīgi skaidrs, ka es Kverta dimensijā biju nokļuvis viņa kronēša­nas dienā. Vajadzēja pieskriet viņam klāt, iekams viņš iekrīt dimensiju caurumā.

Vēsturisks

brīdis

Pūlī, kuram es skrēju cauri, sākās sašutuma pilna ņurdoņa, taču arī to Kverts mūzikas dēļ nedzirdēja, nelokāmi virzīdamies pretim tronim: acīmredzot viņš bija briesmīgi uztraucies. Atrados tieši viņam aiz muguras, jau gandrīz varēju viņu aizsniegt, taču pēkšņi man kāja aizķērās aiz kaut kādas paklāja krokas, es paklupu, sagrīļojos un no aiz­mugures uztriecos Kvertam virsū. No mana grūdiena viņš aizripoja līdz grīdceliņa malai un, pārvēlies tai pāri, iekrita izplatījumā un izgaisa. Visi sastinga, mūzika apklusa. Pie­gāju pie tepiķa malas un apstulbis skatījos Visumā.

Saodu vieglu genfa dvesmu.

Paklupis bija nevis Kverts, kā viņš pats domāja, bet gan es. Tieši es biju vainīgs pie tā, ka viņš nokļuva mūsu dimen­sijā. Tīri matemātiski tas droši vien bija neiespējamākais notikums pasauļu telpā — diezin vai kāds man noticēs. Sa­trakotais pūlis metās man klāt. Ne mirklīti nevilcinādamies, ielēcu izplatījumā.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Laika tāpatības tuneļi dimensijās: Mums pazīstamajam laikam ir šādas iedaļas: AGRĀK un VĒLĀK, TAGAD un TŪLĪT, DRĪZ un PIRMĪT, VAKAR un ŠODIEN, RlT, GANDRĪZ, PĒDĪGI, VIENREIZ, BEIGĀS, VISBEIDZOT, TURPMĀK, LĪDZ ŠIM un TIKĀM. Lai arī katrs no šiem mir­kļiem reiz ir atradies ŠOBRĪD stāvoklī, TAGAD agri vai vēlu kļūs par TOREIZ un pēc vēl ilgāka laika par pagalam izplūdušu KAUT KAD AGRĀK vai, izsakoties vecmodīgāk, PIRMIŅ. Kā tas ir iespējams? Grūti pateikt. Nav šaobu vienīgi par to, ka šīs dimensijas saista tuneļi un iekļūšana un izkļūšana tajos iespējama pa dimensiju caurumiem. Pa šiem tuneļiem laiks skraida starp dimensijām, iespējams, tā ir atbilde uz lielo jautājumu, kur palicis laiks.

Cerams, tas palīdz cik necik saprast, kā es nākotnē varēju iejaukties notikumā, kas bija risinājies ne tikai pa­gātnē vien, bet vēl arī pilnīgi citā dimensijā. Mani pašu šī problēma pagaidām pārāk nenodarbināja. Daudz in­teresantāks šķita jautājums, kur es šoreiz nokļūšu. Pēc neiedomājamās apstākļu sakritības — nonākšanas Kverta dimensijā — izredzes izripot laukā dzimtajā dimensijā bija kļuvušas vēl niecīgākas, kur nu, tas vienkārši nebija iespējams.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Dimensiju caurumi [turp.]: ja kāds no vienas dimensijas nonācis citā, grūti pieļaut, ka viņš tādā pašā ceļā atkal varēs nokļūt pazīsta­majā dimensiju sistēmā. Iespēja atgriezties starta dimensijā ir viens pret naktiljonu.

Naktiljons?

Naktiljons: matemātiska mērvienība, ko aprēķinājis prof. Dr. Ab­duls Naktigalgals. Naktiljons ir tāda vienība, ka parastas smadzenes to vispār nespēj iztēloties; to jaudā tikai tāds, kam ir vismaz sešas papildsmadzenes. Izsakoties vienkāršiem vārdiem, viens naktiljons ir neiedomājami daudz.

Es kritu Visuma dziļumos, un man jāteic pavisam go­dīgi, ka tas nemaz nebija tik satraucoši kā pirmajā reizē. Tas, kurš ir redzējis spirālveida miglāju, jau zina, kā tādi izskatās, un atkārtojumi vairs netricina sirsniņu. Tā nu es kā vecs Visuma caurlidošanas profesionālis iekārtojos uz

ilgu seklo katatoniju, taču mans kritiens tika priekšlaikus pārtraukts un mani izripināja laukā citā dimensijā.

Zinu, ka tagad riskēju zaudēt arī pēdējos labvēlīgos lasītājus, taču esmu apņēmies stāstīt patiesību un tikai pa­tiesību, tādēļ teikšu, kā bija: es izkūleņoju tieši no tā paša di­mensiju cauruma, kurā biju iekritis. No visām pasauļu telpā pastāvošajām iespējām šī bija ne tikai visneticamākā, bet arī visnepatīkamākā, jo pie šī cauruma mani gaidīja meža tarantulla. Un vizināšanās pa izplatījumu nebija vairojusi manas izredzes nenonākt viņas kampienā, kur nu: tās bija

krasi samazinājušās. Manu gluži dabisko nogurumu tagad papildināja ari vispārēja organisma pārslodze no kritiena dimensiju caurumā.

Lai nu kā, bija skaidrs, ka mana eksistence starp dimen­sijām bija beigusies. Grūti pateikt, vai tā bija garākā vai īsākā no manām līdzšinējām dzīvēm. Iespējams, abējādi.

Taču meža tarantullas tuvumā nebija.

Un tur nebija arī melnum melna nakts kā kritiena brīdī, bet gan gaiša diena.

Tā pati vieta; cits laiks

Nudien, ja es no dimensiju cauruma būtu izlidojis vēl arī tajā pašā mirklī, tā būtu ļoti neiespējama apstākļu sakritība. Citādi to, ka zirnekliene nebija manāma, nespēju izskaidrot: vienkārši biju ievēlies citā laikā. Iespējams, tagad bija cita diena. Cita nedēļa. Cits mēnesis. Cits gads, simt gadu vēlāk. Vai miljons gadu agrāk — šis varēja būt jebkurš mirklis pa­saules vēsturē.

Tomēr galvenais, ka te nebija zirneklienes. Varbūt viņa bija ielīdusi atpakaļ mežā un tagad mira badā. Varbūt viņa šobrīd vēl nebija piedzimusi. Varbūt viņa bija ielēkusi di­mensiju caurumā man pakaļ un tagad ceļoja pa izplatījumu. Vislabāk būtu, ja viņa šobrīd vārītos aizvēsturiskā darvas purvā vai, teiksim, tālā nākotnē viņu patlaban aprītu kāds vēl briesmīgāks nezvērs.

Bet nevajag būt ļaunatminīgam. Neizklausījās gan pār­lieku ticami, tomēr bija iespējams, ka viņa bija nonākusi tieši tajā dimensijā, no kuras, saskaņā ar profesora Naktigalgala teoriju, bija nākuši viņas senči. Visumā jebkas ir iespējams.

Tomēr es lieki netūļājos un kopos prom no šī nemīlīgā meža. Tas drīz kļuva skrajāks, un jau pēc nepilnas stundas biju iznācis mežmalā. Likās, manu acu priekšā tiek atvilkti aizkari, paverot skatu uz jaunu pasauli: man pie kājām pletās balts, šķietami bezgalīgs līdzenums, kā apvārsnis pazuda kaut kur starp debesīm un zemi. Cik tālu vien re-

dzeja acis, nemanīju nevienu pašu koku un nevienu kalna pumpuli; jāteic, pēc nejaukajiem piedzīvojumiem kalnainās un mežainās ainavās man pret to nekas nebija iebilstams.

Pie meža avotiņa papildinājis savus gluži izsīkušos ūdens krājumus, es veselu minūti dzēru ar kāru un skaļu tīksmi. Pēc tam metos skriešus pa atkalnes izkaltušo zāli un nonācu pie lielā līdzenuma. To klāja balta, ļoti smalka smilts, kas bija mazdrusciņ ķepīga un smaržoja pēc vaniļas. Iebāzu smiltīs pirkstu un nolaizīju. Smalki malts cukurs. Acīmredzot šis ir Saldais tuksnesis, par kuru skolā stāstīja Naktigalgals. Un tātad kaut kur tālumā, tuksneša otrā galā, atradās Atlantīda. Tieši tur es vēlējos nokļūt.

Pirms došanās tādā neparedzamā, taču neapšaubāmi grūtā pārgājienā vispirms vajadzēja kārtīgi izgulēties. Gari negudrodams, nolikos baltajās, mīkstajās cukursmiltīs. Saule vēl bija augstu, taču biju tā pārguris, ka tas mani netraucēja. Lēni laizdamies miegā, domāju par diezgan neparasto situā­ciju, kādā bija nonākusi mana dzīve, un mēģināju izspriest, vai to uzskatīt par labu vai par sliktu.

Es vairs nezināju, kur atrodos: nākotnē, pagātnē vai tagadnē. Drošs biju tikai par divām lietām. Pirmkārt, es atrados dzimtajā dimensijā. Otrkārt, es atrados Camonijā. Ziniet, tas tomēr bija iepriecinoši. Turklāt nevienam neko nebiju solījis. Mana pagātne bija aiz muguras, mana nā­kotne— priekšā, un nedz priekšā, nedz aiz muguras man nebija nekādu pienākumu. Tādā gadījumā ir taču puslīdz vienalga, kāds šodien ir datums.

Domādams šo tīkamo domu, es aizmigu.