Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

1. Mana pundurpirāta dzīve

Savada

piedzimšana

Parasti dzīve sākas ar piedzimšanu, taču mana tā nesā­kās. Vismaz es pats nezinu, kā nācu pasaulē. Varēju — tīri teorētiski — piedzimt no viļņa putām vai izaugt glie­mežnīcā kā pērle. Vai varbūt nokrist no debesīm ar krītošu zvaigzni.

Diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka biju pamests bērns, atrade­nis okeāna vidū. Manas pirmās atmiņas ir par to, kā mani svaida spīva jūra un es kails un viens guļu valrieksta čau­malā, jo pašā sākumā biju mazs, ļoti, ļoti mazs.

Vērpata

Vēl es atceros troksni. Tas bija trakoti liels troksnis. Tik mazām radībām ir nosliece visu pārspīlēt, tomēr tagad es zinu, ka tas tiešām bija vislielākais troksnis pasaulē.

To radīja briesmīgākais, bīstamākais un skaļākais ūdens virpulis septiņās pasaules jūrās — redziet, pats to nenojauz­dams, es savā čaumaliņā biju ielīgojis tieši baigajā Vērpatā. Toreiz man tas viss vienkārši izklausījās pēc diezgan skaļas grudzināšanas. Taisnību sakot, tobrīd es domāju (ja to jau varēja saukt par domāšanu), ka tas ir caurcaurēm dabiski — kailam rieksta čaumalā pa atklātu jūru kuģot pretim apdul­linošai kaukoņai.

Troksnis kļuva arvien varenāks un varenāks, rieksta čaumala šūpojās arvien stiprāk, un es nezināju arī to, ka jau sen biju iekļuvis Vērpatas acī. Virpuļodams vismaz kilo­metru garās spirāles lokos, mans niecīgais kuģītis — droši vien vismazākais kuģis pasaulē — dejoja pretim rēcošam bezdibenim.

Vai gan lieki jāteic, ka vēl bezcerīgāku situāciju nemaz nav iespējams iedomāties? Visi jūrnieki, kas ir pie pilna prāta, Vērpatas mutuļiem brauc apkārt ar lielu līkumu. Un, pat ja kāds mestos mani glābt, viņu gaidītu tāds pats likte­nis. Viņu aizrautu līdzi jūras dibenā, jo Vērpatas acij pretī nespēja turēties neviens kuģis visā pasaulē.

Mana rieksta čaumaliņa bija sākusi vēl arī griezties uz riņķi, un tā, dejodama valša taktī, devās pretim bojāejai dziļi okeāna guldzenajā rīklē. Turpretim es tikai lūkojos, kā man virs galvas virpuļo zvaigznes, aizgrābti klausījos ūdeņu grandoņā un nenojautu itin neko ļaunu.

Un tai brīdī man pirmo reizi gadījās izdzirdēt pundurpirātu šaušalīgās dziesmas.

Pundurpirāti bija Camonijas okeāna saimnieki. Tiesa, to neviens nezināja — raugi, viņi bija tik mazi, ka neviens viņus nekad nepamanīja. Neviens vilnis pundurpirātiem nebija par augstu, neviena vētra nebija par varenu, neviens akacis par virpuļainu — viņi braši stājās tam visam pretim. Viņi bija pārdrošākie jūrasbraucēji pasaulē un neatlaidīgi meklēja grūtības, lai apliecinātu savu kuģošanas māku arī sadursmē ar visnegantākajiem dabas spēkiem. Ja kāds vis­pār jaudāja spēkoties ar Vērpatu, tad tie bija viņi ar savām neparastajām jūrasbraucēju spējām.

Tad raugi, tīrās pārdrošības un spītības pēc viņi bija iebraukuši tieši briesmīgajā mutulī, un tagad pārgalvīgi auroja pirātu dziesmas. Viņu sardzes matrozis, kas savā masta galā vērīgi ķīķerēja uz ūdens virsmu, meklēdams vis­labākos viļņu tuneļus un straumes, pēkšņi ar savu mazītiņo tālskati pamanīja mani. Vēl pavisam nedaudz, un es būtu pazudis Vērpatā.

Tas, ka mani atrada tieši pundurpirāti, bija divkārt laimīga sakritība, jo normāla lieluma jūrnieki rieksta čaumaliņu droši vien vispār nepamanītu. Viņi uzvilka mani uz klāja, ietina eļļasdrānā un ar resnu tauvu piesēja pie masta — man toreiz likās ļoti ērmīgi, taču pundurpirāti tā rīkojās manas drošības vārdā. Tikmēr viņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, turpināja savu varonīgo cīņu ar elemen­tiem. Sīkaliņi kā vāveres tekāja augšā un lejā pa mastiem, uzvilka un atkal nolaida buras tādā ātrumā, ka, jau skatoties vien, varēja piemesties reiboņi. Lai izlīdzinātu sānsveri, viņi visi līdz pēdējam vīram metās pie bakborta, tad uzreiz pie stīrborta, uz priekšgalu vai uz pūpi. Viņi sūknēja ūdeni, nozuda kuģa vēderā un atkal uzradās ar pilniem spaiņiem, lēkāja pa lūkām un šūpojās tauvās. Viņi ne mirkli nepalika mierā, grozīja stūresratu, šurpu turpu sasaucās, visi reizē iekārās lielā burā, lai to ātrāk atritinātu, ievilka līnes un, gal­venais, ne uz mirkli neaizmirsa dziedāt savas pirātu dzies­mas. Man pat palicis prātā, ka viens no viņiem visu laiku berza klāju.

Kuģi pārskaloja ūdens šļakatas, tas nogūlās slīpi, uzšā­vās viļņa galotnē un pat vairākas reizes pilnīgi ienira bangā, taču turējās un nenogrima. Es pirmo reizi dabūju sarīties jūrasūdeni, un man jāteic: nemaz nebija slikti. Mēs slīdējām pa viļņu tuneli, jājām varenu putu kalnu galotnēs, mūs meta augstu gaisā un stūma dziļi jūrā. Milzīgi viļņi svaidīja pirātu kuģi šurpu turpu, pļaukāja, grūstīja un apspļaudīja,

bet pundurpirātus tas nespēja apmuļķot. Viņi brēca uz jūru, spļāva pretī un ar saviem abordāžas āķiem durstīja jūru. Viņi zibensātri sadalījās pa mastiem, ierēvēja buras un jau nākamajā acumirklī tās atkal atritināja. Viņiem nepalika nepamanīta neviena jūras kustība, neviena gaisa pūsma, ne visniecīgākā kuģa pagrozīšanās, un viņi uzreiz zināja, kas darāms tālāk. Uz pundurpirātu kuģa nebija komandieru, visi bija vienlīdzīgi. Visi kopā čakli rosīdamies, viņi galu galā izrādījās pārāki par vareno okeānu. Droši pietauvots pie masta, es ar vislielāko apbrīnu noskatījos šo cīņu.

Tik mazas radības kā pundurpirāti (un toreiz arī es) dzīvo citā laikā. Tas, kurš kaut reizi ir mēģinājis ar roku no­ķert mušu, būs pamanījis, ka ātruma un izmanības ziņā šī niecīgā radība ir pulka pārāka. Muša uz mums skatās itin kā cauri laika palielināmajam stiklam, tādēļ tai nepavisam nav grūti šaudīties mums apkārt, izvairoties no mūsu lācīgās

vicināšanās. Tāpat bija ar pundurpirātiem. Normāla lieluma kuģim Vērpatas acs būtu milzīgs ūdeņu mutulis, turpretim no viņu skatpunkta tā bija gausa grozīšanās. Raugoties no pundurpirātu kuģa klāja, milzu vāls izira daudzos mazī­tiņos vilnīšos, un mēs tiem izburājām cauri ērti un līgani. Tāpat kā orkāns, nākdams pār pilsētu, noposta vislielākās mājas, turpretim zirnekļa tīmeklīti atstāj neskartu, arī šī briesmīgā strāva mums neko nespēja padarīt. Mūs sargāja tas, ka mēs bijām tik mazi.

Tā mēs izbēgām no nāvīgās Vērpatas. Kā jau teicu, es to­reiz nezināju, cik Vērpata patiesībā ir bīstama — tas atklājās daudz vēlāk. Nomanīju tikai, ka grudzināšana kļuva arvien klusāka un pundurpirātu rosība — gausāka. Beidzot stāvok­lis jau bija tik mierīgs, ka viņi varēja sapulcēties man apkārt, atraisīt mani no masta un apbrīnot.

Arī es brīnījos.

Pundurpirāti, kā liecina jau pats vārds, augumā nebija diez cik padevušies. Desmit centimetru garu pirātu viņam līdzīgie uzskatīja par milzi. Pundurpirāti braukāja pa jūru mazītiņos kuģos, pastāvīgi meklēdami jūrā tik mazu brau­camrīku, lai viņi to varētu ieņemt abordāžā. Un kas tāds gadījās reti. Būtībā nekad. Teiksim godīgi: visā kuģniecības vēsturē pundurpirāti ne reizi nebija veiksmīgi aplaupījuši nevienu pašu kuģi, pat ne airu laiviņu. Reizumis, tīri aiz izmisuma, pundurpirāti uzklupa arī lielākiem kuģiem, pat okeāna milzeņiem. Kā likums, viņu pūles neviens nepa­manīja. Niecīgie jūraslaupītāji iecirta savus abordāžas āķus lielā kuģa bortos, un tas viņus vilka līdzi tik ilgi, līdz viņi pēdīgi padevās. Citreiz viņi šāva no saviem glītajiem lielgabaliņiem, kuru lodes nekad nesasniedza mērķi — jau pēc dažiem metriem tās bunkšķēdamas iekrita jūrā.

Nekad netikdami pie laupījuma, pundurpirāti pārtika lielākoties no aļģēm un tādām zivīm, ar kurām viņi varēja

tikt galā, ar sardīnēm vai pavisam mazītiņiem omāriem. Grūtā brīdī viņi nenoniecināja arī planktonu.

Roku vietā pundurpirātiem bija dzelzs ķeksīši, kārtīgu kāju vietā — koka kājas. Vēl piedevām es nevienu no viņiem ne reizi neredzēju bez apsēja pār aci. Sākumā man šķita, ka tur pie vainas ir ievainojumi, ko viņi guvuši savos pārdro­šajos abordāžas mēģinājumos, taču vēlāk uzzināju, ka tāds viņiem ir kopš dzimšanas, tāpat kā ūsas un cepure.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brfnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pundurpirāti: kaut arī pundurpirāti ir pilnīgi nekaitīgi, vai varbūt tieši tāpēc, tie ļoti labprāt uzvedas kā asinskāri un neaptēsti mežoņi. Viņiem patīk vareni plātīties ar veiksmīgiem uzbrukumiem un bagātiem laupījumiem. Gandrīz varētu sacīt, ka viņiem ir nosliece uz lielību. Kad sastopas divi pundurpirāti (un uz kuģa, kas pilns ar pundurpirātiem, tā gadās nemitīgi), abi uzreiz sāk vicināt rokas un klaigāt, skaitīdami, cik tirgotāju kuģu katrs it kā nolaidis dibenā, un dižodamies ar to, cik nevainīgu matrožu bez žēlastības vilkuši zem ķīļa vai palaiduši pa dēli. Bļaustīdamies viņi dzer rumu, dzērienu, ko gatavo no aļģu sulas un cukurniedrēm, un rums vēl vairāk iekvēlina viņu pirātiskās fantāzijas un drīz padara mēles smagas, lai arī tas vis­pār nesatur alkoholu. Pundurpirātiem daudz nevajag.

Toreiz man bieži gadījās būt šādu sastapšanos aculieci­niekam un klausīties pundurpirātu grandiozo plātīšanos. Taču steidzos atzīt, ka uz mani šī šķebinošā izpušķošana un fantāzijas nevaldāmais lidojums atstāja lielu iespaidu. No viņiem es iemācījos, ka labi meli bieži ir daudz interesantāki nekā patiesība. Varētu bezmaz sacīt, ka tā īstenībai tiek uz­ģērbtas košākas drānas.

Vaimanas, lielīšanās un pirātu dziesmas

Pundurpirāti nepazina neko ļaunāku par garlaicību. Ja kādam no viņiem kļuva kaut tikai mazdrusciņ garlaicīgi, tas izrādīja tik milzīgas ciešanas, ka sirds vai lūza. Viņš nopūtās un vaidēja, un draudēja debesīm ar rokas ķeksi, plūkāja sev matus un reizēm pat saplēsa drēbes. Un viss kļuva tikai vēl ļaunāk, jo tad viņš vaimanāja arī par savu sabojāto garderobi un pārmeta liktenim, kas viņu nemitīgi piemeklē ar mocībām. Kuģojot pa jūru, garlaicība uz jebkura klāja ir bieža viešņa, tādēļ pundurpirāti nemitīgi vaimanāja un nopūtās.

Kad viņi nevaimanāja, viņi lielījās. Kad viņi nevaimanāja un nelielījās, viņi auroja pirātu dziesmas. Tādā gaisotnē es uzaugu.

Taisnību sakot, es visai drīz kļuvu par pundurpirātu dzīves galveno saturu. Tajos piecos gados, ko es pie viņiem nodzīvoju, viņu dzīve grozījās gandrīz tikai ap mani. Šķita, es viņu absurdajai eksistencei beidzot biju piešķīris jēgu. Viņi aizkustinoši pūlējās iemācīt man visu, ko zināja par jūraslaupīšanu un pirātu dzīvi. Augām dienām dziedāja man šaušalīgas pirātu dziesmas, pilnas ar lāstiem, ierādīja, kā jāpaceļ karogi ar miroņgalvām un kā jāzīmē dārgumu kartes. Reiz viņi man par prieku pat mēģināja uzbrukt kādam kuģim, kas bija vismaz tūkstoš reižu lielāks par viņējo. Todien es uzzināju visu, kas dzīvē jāzina par caurkrišanu.

Jūrnieka arods

Piedevām es iemācījos jūrnieka arodu — no enkura pacelšanas un spraugu aizdrīvēšanas līdz vanšu nospriegošanai —, iemācījos pats, skatīdamies un palīdzēdams.

Viss sākās ar klāja beršanu. Tā ir augsta māksla: klāju vajag noberzt tik tīru, lai acis žilbst un dēļos nepaliek ne­viena rijīga baktērija, taču nenospodrināt arī pārāk gludu,

lai neslīdētu kājas (pundurpirātiem ar viņu tievajām koka kājelēm tas bija it sevišķi svarīgi). Ideāls klāja beršanas līdzeklis ir zaļās ziepes ar nelielu jūras smilšu piedevu: ziepes sterilai tīrībai un jūras smiltis saķerei ar virsmu. Es iemācījos burāt ar vēju, burāt pa vējam un nīkt bezvējā, iemācījos izmantot bakštagas vēju, halzēt, pagriezties lielos viļņos un bremzēt jūrā (tas ir paņēmiens, kas zināms tikai pundurpirātiem, kuri to izmanto, lai selgā neuzskrietu virsū kādai lielākai zivij, proti, viņu gadījumā jebkurai zivij, kas lielāka par mencu).

Mezgli

Viena no svarīgākajām lietām jūrnieka dzīvē ir mezgli. Šis vārds šoreiz nenozīmē kuģa ātrumu, ko arī mēra mez­glos, nē, es runāju par neskaitāmajiem veidiem, kā var sasiet kaņepāju virvi. Es iemācījos 723 dažādus veidus, kā uzmest mezglu, un vēl šobaltdien tos zinu no galvas. Protu (pats par sevi saprotams) vienkāršo jūrnieku mezglu, bet arī pundurpirātu dubultmezgliņu, "vētras kravati", "zoss karātavas", "spīgaiņu pinekli" un pat dubulto Gordija mezglu.

Ar vītu kaņepāju aukliņu es darbojos tikpat veikli kā ar astoņkārtīgu astoņkājcilpu, Manilas virvi pratu samezglot ar kaņepāju plūksnu un aizsietām acīm varēju divus zušus sapīt tik viltīgi, ka tie vairs nemūžam nejaudāja tikt brīvībā.

Uz pundurpirātu kuģa es kļuvu par tādu kā mezglu meis­taru; ja kādam bija vajadzīgs mezgls, nāca pie manis. Es varēju iesiet mezglu zivī un, ja nu reiz tā vajadzēja, galējas nepieciešamības gadījumā spēju pat iesiet mezglu mezglā.

Ko der zināt par viļņiem

Saprotams, īpaši svarīga jūrā ir navigācija. Pundurpirāti nepazina tehniskus palīglīdzekļus, pat kompass viņiem bija svešs. Viņi stūrēja saskaņā ar sistēmu, kas balstījās uz viļņu vērošanu. Pietiekami ilgi vērojot viļņus, atklājas, ka ikkatrs no tiem ir citāds. Mēdz gan sacīt, ka visi viļņi izskatās vienādi, tomēr tā nav: katrs muguru izliec pēc savas modes, daži iet stāvi un smaili, citi apaļi un plakani, viļņi ir resni un tievi, zaļi un zili, melni un brūni, caurspīdīgi un duļķaini, lieli un mazi, plati un gari, auksti un silti, sāļi un saldi, skaļi un klusi, ātri un lēni, nekaitīgi un dzīvībai bīstami.

Katram vilnim ir, tā sakot, savs augums, sava seja un pat sava frizūra, ko veido putas tam uz galvas. Un tos var atšķirt

pēc gaitas. Dienvidjūru viļņi nāk gausi un līgani, turpretim ziemeļos viļņi ir braši un atsperīgi: tādi viņi kļūst no auk­stuma un aiz bailēm sasalt ledū. Havaju salu viļņi, šķiet, kustas, paklausot maraku grabuļu ritmiem, skotu viļņi garās rindās maršē nedzirdamas dūdu mūzikas taktī. Cītīgs viļņu pētnieks zina, kur katrai sugai patīk uzturēties. Mazie zaļie, ar jautrajām putinām, teiksim, dzīvo seklos tropu ūdeņos, tumšie duļķainie — piekrastes tuvumā, īpaši upju grīvās, augstie zilie — aukstā, dziļā jūrā, un tā tālāk.

Pēc viļņu izskata var arī precīzi noteikt atrašanās vietu: vai te nav sēkļu, neredzamu smilšu sēru un koraļļu rifu, vai kuģis atrotlas cietzemes tuvumā, atklātā jūrā vai viltīgā straumē, un pat to, vai ūdenī ir haizivis vai tikai siļķes. Ja apakšā ir haizivis, viļņi mazlietiņ trīc.

Es iemācījos arī visu, kas jāzina par kuģa ikdienas ap­kopšanu, dēļu labošanu, jūras pīlīšu nolasīšanu no kuģa korpusa (un izvārīšanu aļģu virā), līdzsvara noturēšanu lie­los viļņos, glābšanas laivas nolaišanu, glābšanas riņķa me­šanu un sēdēšanu maršā. Jau pēc gada es biju visnotaļ labi izglītots jūras lācis, un vētrā man pat vairs nebija slikta dūša.

Aļģes Pundurpirāti mani krietni baroja, pārsvarā ar aļģēm un liesām zivīm. Aļģes viņi prata pagatavot vairāk nekā 400 veidos, no algue naturelle līdz ārkārtīgi sarežģītiem suflē, un man tas viss bija jānogaršo. Manai šābrīža netīksmei pret jūraszālēm, iespējams, ir zināma saistība ar pundurpirātu ēšanas paradumiem.

Lai nu ko varētu sacīt par aļģēm, tās satur visus vitamī­nus un uzturvielas, kas vajadzīgas maza zilā lāča augšanai, varbūt pat pārāk daudz šo vielu. Jo es augu tādā ātrumā, ka drīz neomulīgi kļuva ne tikai man pašam, bet jo īpaši pundurpirātiem. Sākumā es biju mazāks nekā mani glābēji, taču jau pēc gada biju viņu augumā. Otrajā gadā biju divtik liels un pēc četriem gadiem augumā pārsniedzu viņus piecas reizes.

Nav grūti iedomāties, ka tik strauja augšana atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu uz knipucītiņajiem pirātiem, kuri pret visu lielo izturējās ar iedzimtu neuzticību. Nodzīvojis pie viņiem piecus gadus, es biju tik liels un smags, ka varēju nogremdēt viņu kuģi.

Lai arī es toreiz to nesapratu, pundurpirāti rīkojās pil­nīgi pareizi: kādu dienu viņi izsēdināja mani uz salas. Nav šaubu, ka tas viņiem nenācās viegli. Ceļamaizei viņi iedeva man pudeli aļģu sulas un pašceptu aļģurausi un tad gauz­damies un vaimanādami aizkuģoja saulrietā. Viņi zināja, ka bez manis viņu dzīve būs krietni garlaicīgāka.

Viens pats zem palmām

Toreiz, kails un pamests sēdēdams vientuļas salas lie­dagā, es pirmo reizi pārdomāju savas dzīves apstākļus. Pa­tiesībā es vispār domāju pirmo reizi, jo mūžīgajā troksnī un jezgā, kas valdīja uz pundurpirātu kuģa, man nekad nebija izdevies notvert nevienu skaidru domu.

Jāteic, ka maniem pirmajiem mēģinājumiem domāšanā nebija raksturīgs neizmērojams dziļums. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: gribu ēst. Otrā: gribu dzert. Tā nu es ba­dīgi notiesāju aļģumaizi un dažos malkos iztukšoju visu aļģu sulas pudeli. Manā vēderā pamazām izplatījās patī­kams siltums, it kā tur kāds būtu aizkūris nelielu uguns­kuru. Reizē dzima arī zināma pašapziņa, un man radās dūša ņemt likteni aiz čupra un izpētīt salas vareno palmu audzi. Šo agrīno pieredzi varētu uzskatīt par mācību, pēc kuras es vadījos visā turpmākajā dzīvē: lai cik grūts ir pārbaudījums, to pievārēt noteikti būs vieglāk, pirms tam kārtīgi iestipri­noties.

Tumsa

Tad pienāca nakts, un uz salas iestājās tumsa.

Tumsa — līdz šim es nebiju zinājis, kas tā vispār ir. Pie pundurpirātiem vienmēr bija gaišs, arī naktīs. Kolīdz nāca vakars, kuģis tika krāšņi izgaismots. Pundurpirātu kuģis naktī vienmēr ir kaut kas sensacionāls. Tas izskatās pēc neliela peldoša lunaparka, un netrūka arī trokšņu aizsega. Raugi, pundurpirāti šausmīgi baidījās no tumsas. Viņi ticēja, ka nakts ir spīgaiņu laiks, kad tie nāk aprīt jūrnieku dvēseles. Un šie rēgi ir atvairāmi tikai ar izšķērdīgu ap­gaismojumu un pēc iespējas skaļāku trokšņošanu. Tādēļ pundurpirāti ne tikai izgaismoja savu kuģi ar lukturiem, lāpām, krāsainām lampiņu virtenēm, bengāliskajām ugu­nīm un uguntiņām, bet vēl arī nemitīgi šāva debesīs signāl­raķetes, dziedāja, klaigāja un ar āmuriem dauzīja pa čuguna podiem, saceldami tādu elles troksni, ka naktīs nebija iespē­jams ne acu aizvērt. Gulēšana notika pa dienu. Un tādēļ spīgaiņi viņus nemēdza traucēt.

Bailes

Toties tagad pirmo reizi bija tumsa. Un līdz ar tumsu uz­radās jaunas izjūtas — neko tādu man vēl nebija vajadzējis pārciest. Tās bija bailes!

Ļoti nepatīkamas izjūtas: likās, tumsa mazpamazām iesūcas manā ķermenī un jau sāk plūst manās dzīslās. Zaļās, resnās palmas, kas vēl nupat bija tik nomierinoši šūpojušās vējā, bija pāvērtušās par melniem, grīļīgiem briesmekļiem, kas ar milzīgām ķetnām raidīja man šaušalīgas ziņas. Debe­sīs vīdēja liess mēness sirpis, un es uz to skatījos un brīnījos, jo kuģa mūžīgajos gaismas svētkos mēnesi ne reizes nebiju pamanījis. Palmu birzī vējš čaukstināja papardes, pārvērzda­

mies čukstīgu spoku barā, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk, snaicījās pēc manis ar gariem pirkstiem. Pēkšņi man prātā bija tikai domas par spīgaiņiem.

Mēģināju šis domas aizgainīt, taču tas man neizdevās. Man pietrūka pundurpirātu histēriskā trokšņa, viņu bļaus­tīšanās un jo sevišķi viņu izšķērdīgās gaismas. Gaismas, kas turēja spīgaiņus drošā attālumā. Manās jaunajās dienās šis bija pats melnākais brīdis: biju izmests kails, vientuļš, viens pats tumša, nepazīstama meža vidū, baiļu pārņemts. Pēkšņi es starp palmu stumbriem pamanīju ļoti nelāgas uguntiņas. Zaļi, čūskveida gaismas pavedieni, kas sākumā bija aplam tālu, naigi tuvojās. Reizē arvien labāk varēja dzirdēt spalgu, elektrisku sanoņu, un brīžiem atskanēja mēkšķieni, it kā tur smietos ragainas radības, kas dzīvo akas dibenā. No pundurpirātiem biju uzzinājis, ka tā par savu tuvošanos pavēsta spīgaiņi.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Spīgainis: spīgainis pieder pie tā sauktajiem visu nievātajiem radījumiem [sal. arī -> meža tarantulla, -> kalnu trollis un -> bollogs], proti, tiek pieskaitīts pie tiem Camonijas radījumiem, kuru dzīves jēga galvenokārt ir iedvest savos laikabiedros bailes un šausmas, kā arī de­monstrēt antisociālu uzvedību jebkādās tās izpausmēs, graut saskaņu un gandēt omulību. Pēc izskata spīgaiņi iedalāmi vienkārši pretīgos, ļoti pretīgos un drausmīgi pretīgos. Spīgainis reti parādās viens, lie­lākoties tie nāk baros, baigi trokšņodami un šaušalīgi dziedādami, lai pēc tam tīksminātos par nelabumu, kas pārņem neaizsargātas radības.

Pirmās asaras

Tas man bija par daudz. Jutu, kā man galvā saviešas kaut kas karsts un šķidrs. Šis šķidrums ieplūda man acis, mutē un degunā, un man neatlika nekas cits, kā vien ļaut šim iekšējam spiedienam vaļu: es raudāju. Pirmo reizi mūžā! Pa manu kažoku ritēja lielas, sāļas asaras, deguns tecēja, un es trīcēju pie visām miesām savu šņukstienu taktī. Viss pārējais šai brīdī man bija vienaldzīgs.

Spīgaiņi, kas bija mani ielenkuši, tumsa, bailes — sa­līdzinājumā ar šo neapturamo jūtu izvirdumu nekas nebija svarīgs. Es gaudoju un šņukstēju, tirināju kājeles un brēcu aizvilkdamies. Asaras kā divi ūdenskritumi lija manā ka­žokā, un drīz es izskatījos pēc slapjas lupatas. Neatņemda­mies ļāvos bēdām.

Pēc tam iestājās miers. Asaras izsīka, šņukstu viļņi no­plaka. Mani pārņēma nomierinošs siltums un gurdums. Baiļu vairs nebija. Man pat pietika dūšas pacelt acis un ieska­tīties spīgaiņiem sejā. Tie puslokā plivinājās man apkārt, seši vai septiņi rēgi, kas mirgoja spokainā gaismā. To rokas

un kājas ļengājās gaisā kā pustukšas velosipēda kameras. Kādu brīdi tie skatījās uz mani klusēdami, kā apmāti. Pēc tam tie sāka aplaudēt.

Es neko negrasos izskaistināt. Spīgaiņi patiešām bija nepatīkama banda. Tie kustējās, glumi piederēdamies, tiem pieskaroties, tu dabūji vieglu elektrisku triecienu, tie dziedāja spalgās balsīs, un vēl nejaukā tīksme, ko tie izjuta, iedzīdami bailes bezpalīdzīgos laikabiedros: tas viss bija riebīgi. Neaizmirsīsim arī trupekšņu smirdoņu, ko tie izplatīja (smaka bija saistīta ar to gulēšanas iera­žām), un jo īpaši derdzīgos ēšanas paradumus. Bet par to vēlāk.

Jā, spīgaiņi tiešām bija pēdējie radījumi zemes virsū, un tomēr es gāju tiem līdzi. Bet ko citu es varēju darīt?

No tā, ko viņi teica, proti, dziedāja, es nesapratu neviena vienīga vārda, taču drīz aptvēru, ka tie liek man doties līdzi. Nospriedu, ka manā stāvoklī tas vēl ir labākais, kas var būt, citādi kas to lai zina, ko viņi ar mani izdarīs.

Tie man pa priekšu slīdēja cauri birzij, kā zaļas gaismas ūdensčūskas eleganti appeldēdami apkārt visiem šķēr­šļiem. Ja šķērslis bija pārāk liels vai pārāk masīvs, teiksim, tas bija klintsbluķis vai milzīgs nogāzies koks, tie vienkārši izslīdēja cauri, it kā akmens vai koks nebūtu blīvāks par miglu.

Es lāgā neturējos līdzi, taču spīgaiņi laiku pa laikam apstājās un visi kopā pagaidīja, līdz tos panācu. Gaidīdami tie dziedāja diezgan šerminošas dziesmas, kuru melodijas vien jau bija tik nejaucīgas, ka es priecājos, nesaprazdams vārdus.

Koku kapsēta Es biju pagalam piekusis, mans kažoks bija pilns lapu, ērkšķu un sīku žagaru, taču pēdīgi mēs bijām nonākuši galā — lielā meža norā. Tajā zemē gulēja simtiem dobumainu mamutkoku stumbru, un tie visi tur trupēja. Milzīgu koku kapsēta, kurā dzīvoja simtiem, varbūt pat tūkstošiem spīgaiņu. Tagad tās būs manas mājas.