Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

10. Mana dzīve tornado pilsētā

atžirbu, gulēdams ērta gulta. Man apkart stavēja pieci

irmi veči, viens sniedza man krūzi tējas. Acīmredzot biju ienests vienā no nameļiem. Blakus manai gultai atradās galds un divi krēsli, turpat bija krāsniņa un trauku skapis.

"Ir labāk?" vecis jautāja. "Neuztraucies. Tā ir ar visiem. Šoka dēļ." Veči nolūkojās uz mani ar lielu līdzjūtību.

"Šoka dēļ, he-he!" augumā sīkākais noķiķināja. "Tas kuru katru nogāzīs no kājām."

"Man rādījās šausmonīgs murgs," es, vēl īsti neatguvies, ieminējos. "Es sapņoju, ka esmu kļuvis drausmīgi vecs, tik vecs kā jūs, un…" Attapies, cik nepieklājīgi tas izklausās, aprāvu savu sakāmo. Veči vēl aizvien saprotoši smaidīja. Vārdu ņēma tas, kurš man bija pasniedzis tēju. Kā drīz uzzi­nāju, viņu sauca Balduāns Beobābs.

"Man tev jāpavēsta viena slikta ziņa un viena laba ziņa," viņš iesāka. "Tas, kurš iekļūst tornado, noveco, turklāt ļoti, ļoti ātri — dažu sekunžu laikā kļūst daudzus gadu desmitus vecāks. Tu jau noteikti to sajuti, tā ir briesmīgi nepatīkama sajūta. Visbiežāk mēs novecojam par 70 līdz 80 gadiem. Tā bija sliktā ziņa. Atrodoties tornado iekšķumā, tu vairs gandrīz nenoveco. Ja nu par dažām minūtēm gadā. Tā ir labā ziņa. Tu pats vari izrēķināt, cik ilgs laiks paies, tādā veidā atkarojot vienu dzīves gadu. Vesela mūžība! Lai cik vecs cilvēks ir, viņš te, kā likums, nodzīvo vēl pārdesmit tūkstošus gadu, ja nu akurāt uz galvas neuzkrīt klavieres. Tā nav gluži nemirstība, tomēr nekur citur tai tik tuvu ne­var nonākt! Kad esi pie tā pieradis, tas viss šķiet īsta para­dīze. Tikai nejautā man, veco zēn, kā tas iespējams! Lai to izprastu, būtu vajadzīgas vairāk nekā vienas smadzenes vien."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais [turp.]: tornado perpetuum mobile ir me­teoroloģisks fenomens, kas superstabilā atmosfēras un tempera­tūras režīma dēļ nemitīgi atjauninās, un var izveidoties tā dēvētais abduliskais tornado dubultkrinģelis [pēc slavenā amatiertornadologa prof. Dr. Abdula Naktigalgala vārda], proti, tornado atkal un atkal brāžas pa vienu un to pašu trajektoriju, kura pēc aprisēm atgā­dina divkāršu kliņģeri un kuras diametrs ir aptuveni divi tūkstoši kilometru.

Interesanti. Bet kads tam sakars ar faktu, ka es paris se­kunžu laikā biju kļuvis par vārgu vecīti?

Tornado centrā valda stabils laika vakuums, proti, milzīgās centrbēdzes kustības rezultātā laiks no virpuļviesuļa viduča tiek sviests laukā kā slapjums no salātžausta. Savukārt tornado smilšu gredzenā laiks ārkārtīgi sablīvējas, un tas nozīmē, ka šajā

zonā tas rit ārkārtīgi ātri. Ja kāds ir tik dulns, ka lien tornado gre­dzenā, tad viņš dažos mirkļos kļūst par vairākiem gadsimtiem vecāks.

Viena no vecuma priekšrocībām ir tāda, ka vairs nekas nešķiet trakoti satraucošs, katrā ziņā ne informācija, ko ar nokavēšanos iesniedzis implantēts leksikons. Tagad es vismaz sapratu, kas notiek. Joprojām nesapratu vienīgi to, kāpēc tornado viducī novecošana tomēr notiek, ar ātrumu minūte gadā.

Reizi gadā tornado maina savas centrbēdzes kustības virzienu, un šī virziena maiņa prasa aptuveni minūti, kuras gaitā laika vakuums atkal piepildās ar laiku, un tātad, ja virpuļviesulī uzturētos kāda dzīva būtne [bet tas, kā jau vairākkārt minēts, ir ļoti, ļoti maz ticams, jo ne­viens taču nav tik negudrs, ka līstu virpuļviesulī], tai minūtes ilgumā vajadzētu kļūt vecākai.

Pārstāstīju večiem Naktigalgala sniegto zinātnisko iz­skaidrojumu, ko viņi uzklausīja, mādami ar galvu un cie­nībā purpinādami.

Viņi pabaroja mani ar viegli sagremojamu auzu tumi (viens no mīļākajiem ēdieniem tornado viducī), mēs kopā izdzērām dažas tases tējas, un man izdevās atžirgt tik tālu, ka pat spēju nostāties uz savām ļodzīgajām kājām.

"Šī tagad ir tava māja," viens no večiem ar dāsnu žestu sacīja. "Ja nepatīk, vari sev izvēlēties citu. Lejgalā dažas jo­projām ir brīvas."

"Nāc!" aicināja Balduāns. "Es personiski izrādīšu tev pilsētu."

Tornado

pilsēta

Kā jau sacīts, virpuļviesuļa viducī valda apbrīnojama stabilitāte, un to var cik necik salīdzināt ar mūsdienīgu aviobusu, kas nejauši iekļuvis turbulences zonā. Sienas un pamats zem kājām visu laiku vibrēja, taču tas nebija nekas pārliecīgs, laiku pa laikam bija kāds grūdiens, no kura apgā­zās dažas tējas krūzes un vecīši, bet tas arī viss. Apdullinošā viesuļrēkoņa, ko varēja dzirdēt ārpusē, netika cauri bieza­jam smilšu apvalkam un tornado iekšķumā izklausījās pēc maigām šalkām. Tiesa, varbūt arī mana dzirde vairs nebija tik laba kā agrāk.

Lāgu lāgiem atskanēja briesmīgi brākšķi un žņerkstoņa — droši vien tajos brīžos, kad tornado iegāja līkumā. Tad skraji izbūvētie pakāpieni uzbrauca cits citam virsū, dažas mājas drusciņ palīgojās, taču neviens tam nepievērsa uzmanību.

Šīs kāpnes un namus vecīši paši bija uzbūvējuši no visa, ko viesulī bija iespējams atrast. Ņemot vērā viņu vecumu, tas bija iespaidīgs veikums; taču viņiem šim nolūkam bija atliku likām laika. Būvmeistari bija atsacījušies no visvisā­dām arhitektoniskām cakām un formu pakārtojuši funkcijai. Visi nami izskatījās puslīdz vienādi. Vecumā, kā es atskārtu, ārišķības vairs nešķiet tik svarīgas.

Noliktava

"Te patiešām ir īsta paradīze," man stāstīja viens no trim vecīšiem, kuru sauca Ābramiēls Krā un kurš pārzināja galveno noliktavu. Viņš, kā jau daudzi šejienieši, bija ar karavānu ceļojis pa tuksnesi un tā sastapis virpuļviesuli (sā­kumā biju pieņēmis, ka lielais vairums viesuļa iemītnieku ir tornado pieturu upuri, taču laika gaitā atklājās, ka es biju vienīgais).

Noliktava atradās vienā no garākajām namu rindām vidējā kāpņu laidienā. Tā bija pilna ar visu iespējamo. Produkti, darbarīki, apavi, apģērbi, peldēšanas paklājiņi, sukas, saimniecības lietas — kaut kas līdzīgs lielveikalam, kurā viss bija izvietots saskaņā ar sistēmu, ko pārzināja tikai Ābramiēls.

"Tjā, kājas mums ir druscītiņ ļodzīgākas nekā agrāk un redzam mēs maķenīt sliktāk, bet te jau arī nav nekā daudz, ko redzēt!" Ābramiēls visur spēja saskatīt ko labu. "Tā iz­nāk, ka viss ir līdzsvarā. Labākais ir tas, ka ne par ko neva­jag raizēties. Un mums te nav jāstrādā, ja negribas. Pilnīgs miers. Ar vists vajadzīgo mūs apgādā tornado un vēl ar uz­viju. Ļaudis tajās pieturās saliek vistrakākās lietas! Paskaties pats: baltā vaļa kaviārs! Lakstīgalu mēlītes želejā! Vienradža gulašs! Citur kaut ko tādu var dabūt tikai smalkākajos resto­rānos. Mums te ir vesela zemnieku sēta: vistas, pīles, cūkas un govis!

Pat vissvaigākie produkti nebojājas, jo te taču nekas ne­noveco. Tas, zināms, attiecas arī uz lietām, kas viesulī ielido pa to augšējo caurumu, nevis cauri sienām. Skaties, šī piena pudele te iepeldēja pirms diviem gadiem. Joprojām garšo kā tikko slaukts!

Ļautiņi tur, ārā, tornado uzskata par dievu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņi bieži kājo lielus gabalus, lai pasniegtu tam savus upurus, un tā viņi dara jau gadu simteņiem. Pat ķēniņiem ir tāds pienākums, spriežot pēc tā, cik zelta un dārglietu te reizēm iepeld. Kad tornado atkal kaut ko iesūc, mēs vienkārši nolienam savās mājiņās un nogaidām, līdz tas svētības lietus mitējas. No tiesas ir jāuzmanās, pēdējā gada laikā divus no mums bezmaz nosita kamedāri. Es pats vien­reiz dabūju pa galvu ar bazūni, pēc tam veselu mēnesi viss rādījās tikai melns vai balts. Lielākā daļa mantu sakrīt tur, lejā, piltuvē, bet šis tas paliek uz kāpnēm. Tad mēs pievācam

visu, kas mums ir vajadzīgs. Šis tas vienkārši nav lietojams. Pērngad trīs reizes pēc kārtas lija smailīšu airi. Klau, varbūt tev vajag pāris simtus smailīšu airu?"

Jūs droši vien domājat, cik aplam grūti samierināties ar to, ka tu pēkšņi vienā dienā esi kļuvis par astoņdesmit ga­diem vecāks, bet tā nemaz nav. Patiesībā pierast var ļoti ātri, trijās četrās dienās: visticamāk, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tā ir, un viss, tur nekas nav darāms. Vispār jau tas nav nekas briesmīgs, jā, viss notiek mazliet lēnāk un, pirms rīkojies, tu rūpīgāk apdomā galu.

Un visviens, tornado pilsētā nekas varens un iespaidīgs nenotika. Saprotams, uzturēties uz kāpnēm nekad nebija pilnīgi droši, jo kuru katru brīdi kaut kas varēja ievirpuļot. Tādēļ mēs staigājām apkārt tikai tad, kad citādi nevarēja. Lielākoties vecie vīri sēdēja savos namiņos un nodevās va­ļaspriekiem. Es biju sadraudzējies ar Balduānu Beobābu, to pašu, kurš pirmais mani ieraudzīja uz kāpnēm. Vismaz reizi dienā iegriezos pie viņa papļāpāt. Mēs stāstījām viens otram savus dzīvesstāstus.

Balduāna

stāsts

Vienudien Balduāns man pastāstīja, kā viņš bija nokļuvis tornado:

"Zināms, tā bija jaunības vieglprātība. Es jau vienmēr biju diezgan pārgalvīgs, taču tā iedoma par glābējzauru bija pati negudrākā, tagad es to redzu pavisam skaidri."

Izdzirdis vārdu "glābējzaurs", es saspicēju ausis.

"Biju dzirdējis, ka vienmēr, lai cik tas būtu bīstami, kāds no šiem zauriem tevi pēdējā brīdī izglābs. Man sagribējās to pārbaudīt. Biju ar smailīti nobraucis pa Žirtīnes ūdens­kritumu, uz labu laimi bradājis pa Dullas Kapiņpurviem,

ielēcis Lohupē palu laikā — un tiešām, ik reizi kāds no tiem vecajiem putniem bija klāt un pašā pēdējā brīdī mani izpestīja."

Es domāju par to gadu, kad biju lidojis kopā ar Maku. Toreiz bieži biju sev vaicājis, kā vispār ļautiņi var iekulties tādās briesmās.

"Kļuvu arvien pārdrošāks, jo pilnībā paļāvos uz zau­riem," Balduāns stāstīja tālāk. "Galu galā tas jau aizgāja tik tālu, ka es bez drošināšanas virves nolēcu no Dēmonu klints."

"Dēmonu klints?" Es no jauna saspicēju ausis.

"Daudz nedomādams, ņēmu un ielēcu bezdibenī. Tikai tad, kad piecsimt kritiena metru jau bija aiz muguras, man ienāca prātā, ka todien ir pagalam slikta redzamība, bieza migla un smīlājošs lietus, ļoti nelabvēlīgi priekšnosacījumi, ja tu vēlies, lai tevi pamana glābējzaurs. Kad biju kritis kilo­metru, man pirmo reizi uzmācās nožēla: un kas notiks, ja neviens tomēr neatsteigsies?

Dēmonu klints pakājē plešas stikla šķēpu mežs — metru garas kristāla smailes, asas kā natiftofu dunči. Taču, pat ja tur būtu bijusi gulta ar mīkstu matraci, krizdams no šāda augstuma, es tik un tā nepaliktu dzīvs.

Kādu brīdi man izdevās šīs nepatīkamās domas atvairīt, taču pēc divus kilometrus ilga kritiena nelikties zinis par pterodaktilu prombūtni kļuva arvien grūtāk. Vēl puskilo­metrs, un es nositīšos, tādēļ būtu ļoti apsveicami, ja tagad beidzot pavīdētu pterodaktila ēna, kaut vai tālumā. Taču nekas tamlīdzīgs nebija manāms.

Krītot pēdējos simt metrus, nācu pie slēdziena, ka tik sliktas redzamības apstākļos lēkt no Dēmonu klints ir paga­lam neprofesionāli. Nejaukie putni joprojām nerādījās; ļoti iespējams, tā bija zīme, ka mans lēmums lēkt bez izpletņa varbūt tomēr nav bijis labi pārdomāts. No otras puses, lielas

jēgas no izpletņa tik un tā nebūtu, ja nu tikai lēnāka uzduršanās uz iesma.

Desmit metru pirms nosišanās es secināju, ka lēkt no klints pilnīgi noteikti bija kļūda. Es sevi briesmīgi paļāju, lādēju savu neapdomību un spīvi nosodīju aklo paļaušanos uz glābējzauriem.

Tiešām biju maldījies, tas nu bija skaidrs. Metru pirms uzduršanās garā stikla šķēpā pār mani nāca viena no lielā­kajām atklāsmēm manā mūžā: es esmu pilnīgs idiots. Piec­desmit centimetrus pirms nosišanās es prātā pasvītroju šo atziņu ar divām treknām, sarkanām līnijām. Desmit centi­metrus pirms nāves no biezās miglas iztraucās glābējzaurs, sagrāba mani aiz čupra un uznesa atpakaļ Dēmonu klintī, kur sadeva man pamatīgu sutu. Vēl nekad nebiju izjutis tik lielu kaunu, bet man taču dzīvē jau bija gadījies dzirdēt dažu labu glābējzaura sprediķi.

Puis, tas putns tiešām prata cilvēku nosvētīt! Visdīvai­nākais bija tas, ka viņam uz muguras sēdēja lācītis. Ne tāds baltais lācis kā tu. Tā lāča kažoks bija zils."

'ecs paziņa

Tagad tas bija skaidrāks par skaidru: Balduāns stāstīja par vienu no neskaitāmajām glābšanas akcijām, kurās es biju Deus X Machina navigators. Atcerējos, cik trakoti bieza todien bija migla, cik nelāga redzamība un kā Maks līdz pē­dējam metram tielējās un negribēja lidot. Tas bija navigācijas mākslas šedevrs, gandrīz dubults aklais lidojums smīlājošā lietū. Atcerējos arī nokaunināto jaunekli, kuru mēs nosēdi­nājām uz Dēmonu klints.

Es toreiz biju palīdzējis izglābt Balduāna dzīvi.

Kad viņam pastāstīju, ka tas zilais lācītis tomēr biju es, bija lielas asaras un apkampšanās. Balduāns raudāja tāpēc, ka bija sastapies ar savu glābēju, es — tāpēc, ka biju atcerē­jies savu laimīgo jaunību, kas tagad bija uz visiem laikiem palikusi pagātnē. Tad mēs apraudājām to, ka mums abiem

bija jāraud. Pēc kāda laika mums tomēr izdevās nomierinā­ties, un Balduāns elsodams stāstīja tālāk:

"Lai cik tas arī būtu muļķīgi, šis atgadījums tik ļoti no­stiprināja manu paļāvību uz glābējzauriem, ka es riskēju arvien neprātīgāk. Mucā ielaidos Votāna rētas atvarā, no gaisa balona ielēcu aktīvā vulkānā. Visas jūras man bija līdz ceļiem. Un vienmēr viss beidzās labi, vienmēr pēdējā brīdī klāt bija kāds pterodaktils.

Līdz vienu dienu man ienāca prātā stāties pretim tor­nado. Areče, te nu es esmu. Neviens putns neparādījās. Arī ne pašā pēdējā brīdī."

Ko te lai saka, mēs tomēr nevarējām būt visur.

Vecie vīri, katrs pēc savām nosliecēm, bija izkopuši da­žādus vaļaspriekus, kas lielākoties bija saistīti ar mantību, kas virpuļoja apkārt pa tornado. Viendien tas bija aprijis veselu bibliotēku, un viens no pilsētniekiem vārdā Gnoti Bem-Jufuss uzņēmās pienākumu izķibināt grāmatas no sanesām, kā arī sakārtot, ierakstīt katalogā un izsniegt. Citi specializējās samta spilvenu, durvju kliņķu vai saulessargu vākšanā. Visi čakli rosījās, savstarpēji mainīdamies, kaut ko mangodami vai notirgodami. Lielākais sabiedriskās dzīves notikums virpuļviesulī tādēļ bija regulārais utenis, kurā katrs savus krāmus varēja izlikt uz sliekšņa un notirgot.

Tornado dārgumi

"Krāmi" — tas varbūt ir pārāk nicīgi sacīts, jo maiņai piedāvātie priekšmeti bieži bija neiedomājami vērtīgi. Uz sliekšņiem gulēja noslīpēti briljanti biljarda bumbu lielumā, zeltlietas, veselas dārgumu lādes, līdz malām pilnas ar sudraba monētām un pērļu virtenēm, ziloņkaula ķemmes, zābaku kalpiņi no platīna, neplīstoša tupučstikla servīzes, vulkāniska kristāla pelnutrauki, lādītes ar mazītiņiem zelta

stienīšiem un mucas ar naudu, daiļi kaldināti gredzeni un aproces no dažnedažādiem dārgmetāliem, šķirstiņi ar ru­bīniem un smaragdiem, scepteri un kroņi, ar dimantiem inkrustētas kafijas karotītes un skaisti grebtas virtuves liek­šķeres no augstspiedienā sapresētiem meteorītu putekļiem.

To visu tornado laika gaitā bija parāvis sev līdzi. Tomēr te, iekšā, tieši šīs smalkās un dārgās lietas bija viszemākajā vērtē, turpretim, teiksim, dažas nesaplīsušas svaigas olas vai patiešām mīksta tualetes papīra rullītis tika uzskatīts par neiedomājamu luksusu. Naudai, zeltam un dimantiem virpuļviesulī nebija nozīmes.

Un tomēr es sāku kolekcionēt šos dārgumus: utenī ķēru un grābu senatnīgas zelta monētas, briljanta diadēmas, augstmaņu kroņus, greznus traukus un sudraba servīzes, mājās krāvu kaudzēs zelta stieņus un pagultē glabāju lie­lus maisus ar pērlēm. Pēc dažām nedēļām mans pieticīgais miteklis izskatījās kā dārgumu ala no tūkstoš un vienas nakts pasakām. Staigāju, ievīstījies dārgos zīda audumos un sermuļādās, jau brokastlaikā liku galvā kalīfa kroni un grozījos gar durvju priekšu, apkāries ar mirdzošām dārg­lietām. Ikkatrā utenī es kaulējos par dārgumiem, ķīniešu zīda baķiem, zelta vāzēm, platīna biķeriem, maisiem ar zelta naudu, sudraba spaiņiem, kas bija līdz malām pilni ar neslī­pētiem dimantiem: man nebija un nebija gana.

Mājās jau vairs nebija, kur kāju spert, guļot man sānos dūrās ķēniņu kroņu žuburi, kurus vietas trūkuma dēļ biju sakrāvis gultā. Ar grūtībām spraucos starp visiem šiem greznuma priekšmetiem, kas grēdojās malu malās, bridu pa dimantiem un pērlēm, kas klāja grīdu vairāku plaukstu tiesu biezā kārtā; lai no gultas tiktu pie galda, es rāpos pāri piekrautām dārgumu lādēm.

Pretstatā visai šai pārpilnībai man mājās mūždien nebija kafijas, cukura, auzu tumes un medusūdens, visu to vien-

kāršo lietu, bez kurām ikdienā bija grūti iztikt, taču es tās allažiņ iemainīju pret dārgumiem. Ieturēju stingru diētu, ko galvenokārt veidoja ūdens un pārtikas atkritumi, kurus rei­zumis izdevās atrast izgāztuvē.

Kādu rītu Balduāns atnāca pie manis uz brokastīm. Viņš rādīja bažīgu vaigu. Es jau biju pieradis pie tā, ka viņš vienādvien ir nelāgā omā, un par to īpaši nelikos zinis. Pa­sniedzu viņam tasi kartupeļu tējas — virumu, ko biju izgud­rojis tādēļ, ka man nekad nebija kafijas: tas bija apgrauzdētu kartupeļu mizu uzlējums. Klāt pienācās dažas grauzdētas kartupeļu mizas. Uzmetu plecos sermuliņa mantiju ar ru­bīna pogām, ftzliku galvā savu mīļāko kroni un pa dārgu­miem aizbridu pie virtuves galda, lai sēstos pakavēt Balduānam laiku.

"Viesulī par tevi runā," viņš bilda, nogaršojis malciņu kartupeļu kafijas un ar riebumu nolicis smaragdiem rotāto zelta krūzi.

"Ak tā? Un ko tad saka?" Mani pārņēma ziņkārība, un es pastūmu malā dažus zelta maisus, kas stāvēja uz galda un traucēja saskatīt Balduānu. Droši vien visi mani apskauž dārgumu dēļ.

"To nevar nedzirdēt, augu dienu džinkst ausīs. Visi par tevi smejas."

Hs iztīrīju no ausīm šķipsnu zelta putekļu — laikam biju pārklausījies. Neticami īsā laika sprīdī biju kļuvis par tor­nado pilsētas turīgāko iemītnieku. Man piederēja natiftofu kroņa dārgakmeņi. Es kontrolēju visas tornado zelta un platīna rezerves. Kas te smieklīgs?

"Paskaties jele pats!" Balduāns neparasti līdzjūtīgi at­teica. "Tu izskaties pēc prātiņu galīgi izkūkojuša cirkus klauna. Paskaties taču apkārt! Ko tu iesāksi ar visiem šiem krāmiem? Tev te ir kaudzēm maisu ar dimantiem, bet tu ne­vari man piedāvāt pieklājīgu kafiju! Tu peldies naudā, bet ēd atkritumus! Tu tiešām joprojām neesi sapratis? Līdz savai pēdējai stundiņai tu paliksi te, pie mums, viesulī. Atceļa nav! Visas šīs grabažas, ko te esi savācis, tu nekur nevarēsi paņemt līdzi. Un šeit tām nav ne mazākās vērtības. Tu jo­projām neesi samierinājies ar faktu, ka esi tāds pats viesuļa gūsteknis kā visi pārējie."

Balduāns piecēlās un sāka lēni un grūti spraukties uz durvju pusi; kāds zelta zobens izplēsa caurumu viņa uz­svārcī. Nu viņš pagalam pārskaitās. Apstājies uz sliekšņa, viņš vēlreiz pagriezās pret mani.

"Tev ir simt gadu — tad kļūsti beidzot pieaudzis! Jo ātrāk tu ar to samierināsies, jo labāk! Un izmēz no mājas šo drazu!" Izgājis uz akmens kāpnēm, viņš devās lejā uz tēj­nīcu, kur visi par mani zirgojās.

tikšana pie prāta

Es paliku sēžam pie galda, mana galva zem lepnā kroņa bija sarkana. Balduānam bija taisnība, taču ne gluži tā, kā viņam pašam šķita. Es ļoti labi zināju, ka šeit visi mani dār­gumi ir sēnalu vērtē. Biju tos savācis, jo klusībā joprojām cerēju kaut kā izkulties no tornado. Taču, vilkdams mājup zeltu un dārglietas, es biju pavisam aizmirsis par savu pa­lieso mērķi, tas ir, par bēgšanu. Tā to nedrīkstēja atstāt.

Es ķēros pie lietas un vairākas nedēļas noņēmos, pū­lēdamies tikt vaļā no saviem dārgumu krājumiem; tas nebūt nebija vienkārši, jo neviens šeit pēc tiem nekāroja un nepavisam negrasījās iemainīt pret kaut ko tik tiešām jēdzīgu. Utenī šie trauslie vecīši apbrīnojami naski ļinkāja garām manai letei. Tā nu es izdomāju, ka pats personiski apciemošu katru tornado iemītnieku, izmantojot iespēju pie viena apbērt namatēvu ar dārgām dāvanām. Atsacī­ties no dāvanām tornado pilsētā nebija pieņemts, kā jau kurā katrā prātīgā sabiedrībā tas tika uzskatīts par ap­vainojumu.

Es ierados uz tasīti kafijas un devos prom, atstājis maisu ar dimantiem; ieskrēju uz mirklīti, un man nejauši bija līdzi lāde, pilna ar zelta aprocēm; atnācu uzspēlēt šahu un apkārstīju namatēvu ar neskaitāmām pērļu virtenēm. Tā es ne tikai atbrīvojos no pilnīgi nevajadzīgas drazas, bet arī atkal dabūju nobaudīt tornado patiesos dārgumus — kafiju, maizi un tabaku, jo bija pieņemts, ka uz dāvanu jāatbild ar dāvanu. Tiesa, mīļāks es ar savu ciemošanos nekļuvu.

Izsviedis visu balastu, beidzot varēju domāt par bēgšanu. No rīta līdz vakaram staigāju pa tornado, pē­tīdams, kā lai no tā tiek laukā. Meklēju spraugas un plaisas, pa kurām varētu izspraukties brīvībā. Liku lietā pat degunu, ošņādams, vai kaut kur nav kāds dimensiju caurums.

Man bija vienalga, cik ilgi vēl vajadzēs palikt tornado, es vienkārši nebiju radīts tam, lai mūžīgi uzturētos vienā vietā (arī tad, ja šī vieta apskraidīja lielus attālumus!). Gribēju

atkal redzēt debesis un lielo jūru. Alku ieelpot svaigu gaisu un raidīt skatienu kilometriem tālu. Ja kaut kur var iekļūt, tātad var arī tikt laukā: šo mācību biju apguvis Tumšo kalnu pazemes labirintā.

Meklēdams kādu lūciņu vai avārijas izeju, izložņāju visus tornado pilsētas kaktus. Izklaudzināju visas sienas, kā kurmis izrakņāju atkritumu izgāztuvi un apcerēju vis­neprātīgākās bēgšanas idejas, teiksim, ka varētu uzbūvēt gaisa balonu, no apakšbiksēm sadiegt izpletni vai no smai­līšu airiem pataisīt helikopteru.

Taču tornado šķita nocietināts kā visaugstākās drošības kategorijas labošanas iestāde. Nebija zināms, kas notiktu, mēģinot izrakties cauri tornado mūriem, risks bija pārāk liels. No augšas nemitīgi lija visādi smagi priekšmeti, tādēļ arī bēgt lidus bija pārāk bīstami.

Bēgšanas

plāniSāku tirdīt vīrus. Ar laiku noskaidojās, ka gandrīz ik­katrs no viņiem ir lolojis bēgšanas domas. Viņi man stāstīja par tuneļiem, kas pāris sekunžu laikā atkal bijuši pilni ar tornado nobirām, par katastrofu cietušām lidmašīnām, par drosmīgiem sapņiem un sabrukušām cerībām. Laika gaitā man bija jāatzīst, ka visas manas bēgšanas idejas jau ir iz­mēģinātas un atzītas par nederīgām. No tornado bija tikai viena izeja — izlauzties cauri viesuļa apvalkam. Un uz ko tādu neviens nebija sadūšojies.

"Nav tiesa," iebilda Balduāns. "Viens mēģināja."

"Kāds tiešām mēģināja bēgt?" es satraukts taujāju. "Kas tas bija?"

"Foncotārs Huēso, pasta priekšnieks."

Ā, es zināju to sabrukušo nameli tornado kāpņu pakājē, pie tās bija izkārtne PASTS, taču man visu laiku bija licies, ka tas ir joks, it kā tornado iemītnieki smietos paši par sevi. Kāds virpuļviesulī labums no pasta kantora?

"Tajā mājā tiešām kāds dzīvo?"

"Viņš ļoti reti iznāk laukā. Aizej pie viņa! Foncotārs vienmēr priecājas par kompāniju." Balduāns aizgriezās, un es nesapratu, vai viņš, to pateicis, nokāsējas vai no­pūšas.

Foncotārs

Huēso

Nākamajā dienā devos uz pastu. Tas bija drūms un ne­kārtīgs. Plaukti pie sienām bija tukši, visur rindojās noputē­jušas pudeles. Pa kaktiem stāvēja lielas nodzeltējuša papīra kaudzes. Fonc»tārs Huēso sēdēja tumsā pie papīru grēdām nokrauta galda un kaut ko rakstīja.

"Atvainojiet… vai šis ir galvenais pasts?" es drošības pēc apvaicājos.

"Nē, šī ir maiznīca!" vecais atcirta, pat nepaceldams galvu. Viņš turpināja skribelēt, tad paņēma aprakstīto lapu un iebāza pudelē.

"Piedodiet… es tikai vēlējos uzzināt, kā darbojas vietējā pasta sistēma… tā droši vien ir ļoti sarežģīta…"

Laikam biju uzķēris īsto toni, jo pasta priekšnieks vairs nebija tik errīgs.

"Viss ir pavisam vienkārši," viņš atķērca. "Pasta pudeli no iekšpuses iebāž tornado sienā, un tā tiek nogādāta ārā. Ienākošās vēstules nokrīt no augšas. Atliek tikai uzlasīt."

"Te mēdz būt ienākošās vēstules?"

"Līdz šim nav bijušas! Taču kuru katru stundu var ienākt!"

"Ē… cik ilgi jūs jau gaidāt?"

Foncotārs pakasīja pakausi. Likās, viņš lūkojas plašā ielejā, cenzdamies saskatīt kādu punktiņu pie apvāršņa.

"A-ā-ā… divsimt gadu? Trīssimt? Kurš gads mums te šo­dien ir?"

Mēģināju ievirzīt sarunu citā gultnē.

"Esmu dzirdējis, ka jūs reiz mēģinājāt tikt laukā no tornado?"

"Tas bija tik sen, ka vairs nav taisnība, tas bija kāds cits."

"Bet jūs mēģinājāt?"

"Jā."

"Kā?"

Foncotārs pirmo reizi uz mani palūkojās. Viņš nebūt neatgādināja prātā salauzušos. Gluži otrādi, piepeši viņš izskatījās pēc vieda, veca vīra, kam zināmi visi pasaules noslēpumi.

"Ak tad tev gribas zināt, ko? Jauniņais, vai? Nespēj sa­mierināties ar domu, ka tepat arī būs jānomirst, un kas par to, ka līdz tam vēl dzīvot un dzīvot? Tā?"

Es pamāju ar galvu.

"Tad es tev kaut ko pastāstīšu, manu zēn. Klausies uz­manīgi, jo stāstīšu tikai vienreiz. No tornado laukā ir tikai viens ceļš, tieši cauri apvalkam — tik daudz jau tu pats būsi izdibinājis."

Es vēlreiz pamāju; klausījos tik saspringti, ka negribēju viņu pārtraukt.

"Es nāku no dzimtas, kurā paaudžu paaudzēs bijuši dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji. Mūsu ģimenes annālēs rakstīts, ka mani senči Camonijā nonākuši, kuģodami ar baļķi. Viņi devušies pāri okeānam aiz tīrās zinātkāres bez jebkādiem navigācijas palīglīdzekļiem, sēdēdami uz krituša koka stumbra. To, lūk, var saukt par drosmi, manu zēn."

Es piekrītoši bubināju.

"Kaut kas no tā ir iedzimts arī man. Nekad neesmu atkā­pies briesmu priekšā, nekad, arī tad, ja briesmas bija lielas, bet manas izredzes tās pārdzīvot — mazmazītiņas. Vai tu kādreiz esi uz palmu lapas laidies lejā no tūkstoš metru augsta sasaluša ūdenskrituma?"

Bija vien jāatzīstas, ka šādus priekus vēl neesmu bau­dījis.

"Tamlīdzīgas lietiņas… Esmu darījis tādas… Varētu stāstīt un stāstīt, manu zēn…"

Kaut nu viņš tagad neaizpļāpātos šķērsām!

"Tādēļ arī es šobrīd atrodos tornado," viņš turpināja. "Un tādēļ arī mēģināju izrakties cauri apvalkam."

Jā,jā!

Šausmas

"Tiesa, man izdevās vienīgi iebāzt galvu sienā. Sajūta bija tāda, it kā man ausīs šaudītos zibens, pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā." Foncotāra skatiens pauda šaušalas. "Pa manu galvu sekoja miroņu armijas. Troksnis bija tāds, it kā visa pasaule un viss izplatījums kliegtu. Smadzenes sasala ledū. Tad viss saplaisāja, es sasprāgu sīksīciņās ledus daļi­ņās, tādās kā sniegpārsliņās, un katra pārsla juta savas, ļoti personiskas sāpes. Beigās viss kļuva melns. Es lūkojos izpla­tījumā. Uz mazītiņas stikla planētas sēdēja sarkans pundu­ris, kas vēlējās man pavēstīt divpadsmit svarīgas lietas."

Foncotāra Huēso skatiens atkal kļuva gaišāks.

"Es izvilku galvu no smiltīm. Nākamajā dienā atvēru šo pasta nodaļu."

Foncotārs atsāka rakstīt. Acīmredzot vecais, mēģinā­dams tikt laukā no tornado, bija zaudējis prātu. Likās, tagad visprātīgāk būtu atvadīties.

Kad dzīros doties prom no šī tumšā kambara, Foncotārs mani apturēja.

Svarīga ziņa

"Ei! Paņem šito līdzi un iebāz tornado apvalkā. Ekspressūtījums! Ļoti steidzami! Aiziet, kusties!"

Vecais iegrūda man rokās trīs pudeles, es pieklājības pēc paņēmu arī un gāju ārā. Dziļi ievilku elpu. Iespēju izkļūt no virpuļviesuļa cauri sienai varēja izsvītrot no saraksta.

Ziņkārība bija stiprāka, un es nespēju noturēties, neizla­sījis pudeļvēstules. Izvilku pirmo.

Tur bija rakstīts:

Man kājas kļuva mīkstas, vajadzēja apsēsties uz pakā­piena, lai aptvertu, ko es te turu rokās. Atvēru otru pudeli un sāku lasīt vēstuli:

Arī trešajā pudelē bija tas pats. Man bija nelabi.

Divi vecvīri nāca garām un ieraudzīja mani tā sēžam.

"Kas ir, svarīgas pudeļvēstules?" viens nosmēja.

Otrs ar pirkstu piebungoja pie pieres. "Šīs svarīgās ziņas viņš sūta jau… paga, tūlīt pateikšu… divsimt gadu? Trīssimt? Kurš gads mums te šodien ir?"

Abi smiedamies aizgāja tālāk.

"Tev nebūs atsprākliņ sklurināt!" viens sprauslāja.

"Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!" otrs piebalsoja. Viņiem vajadzēja vienam otru pieturēt, lai no smiekliem nenoripotu pa kāpnēm.

Tātad šī vecā plānprātiņa dēļ jampampi gadu simte­ņiem klejo pa tuksnesi. Viņa dēļ es biju saņēmis ciet fa­tamorgānu. Viņa dēļ mēs bijām iedzinuši fatomos bailes un šausmas. Sacīsim, kā ir: tieši viņš bija vainīgs pie tā, ka es tagad sēžu šajā tornado: ja jampampi nebūtu ņēmuši nopietni šo pudeļvēstuli, mēs nemūžam nebūtu atraduši

Anagromatafu un es nemūžam nenonāktu šīs tornado pil­sētas tuvumā.

Biju satriekts līdz sirds dziļumiem. Šis vecis ne tikai bija iemānījis mani tornado, bet vēl arī atņēmis pēdējo cerību izkļūt brīvībā. Iemetu pudeles bedrē, lai guļ pie citām dra­zām.

Nolēmu krasi mainīt savu dzīvi. Nebija jēgas sapņot par bēgšanu no virpuļviesula, man nebija ne mazāko izredžu izkļūt brīvībā. Vajadzēja vien samierināties ar likteni, kā jau to bija izdarījuši visi pārējie.

Zināju, ka lielais vairums cenšas saldināt gūstniecību, atrodot sev kādu nodarbošanos: vai nu pastāvīgu darbu, teiksim, galvenās noliktavas uzturēšanu kārtībā, vai va­ļasprieku, lielākoties — kaut kā vākšanu. Vienam te bija iespaidīga dakstiņu kolekcija, otrs krāja krēslu kājas, trešais senlaicīgas kafijas pupiņas: kas nu kuram tuvāks. Es ilgi lauzīju galvu, ko man krāt. Mācīdamies no kaunpilnās epi­zodes ar zeltu un platīnu, nolēmu pievērsties nevis materiā­liem, bet ideāliem dārgumiem, kuriem turklāt ir sabiedriska vērtība.

Tornado

hronika

Es krāšu stāstus. Būšu tornado hronists un pierakstīšu visu tā iemītnieku stāstus. Noliktavā pagādāju biezu burt­nīcu, labi daudz zīmuļu, asināmo un dzēšgumiju.

Tad sāku iztaujāt virpuļviesula iemītniekus, lūgdams, lai tie man pastāsta par savu dzīvi.

Sākumā vecie to uztvēra ar lielām aizdomām. Nevienam valoda neraisījās, acīmredzot katram bija kas slēpjams. Tomēr pēc kāda laika viņiem šī doma iepatikās, vecos atmaidzināja tas, ka viņi ir tādi svarīgi vīri, viņi uzskatīja par

goda lietu palauzīt galvu un aizpildīt caurumus atmiņās, un pēdīgi viņi kļuva visnotaļ runātīgi.

Tā atklājās, ka gandrīz visiem sirdsapziņa nav tīra. Viņi bija melojuši par savu ierašanos tornado. Lielais vairums sākumā cēla priekšā to stāstiņu par karavānu, kuru tuksnesī pārsteigusi vētra, taču galu galā, cītīgi iztincināti, viņi pa­rasti pateica taisnību. īstais iemesls, kādēļ viņi tagad nīka virpuļviesulī, gandrīz visiem bija viens un tas pats: viņi bija varen braši ieradušies tornado pieturās un gribējuši pavizi­nāties ar viesuli — aiz dēku kāres vai jaunības pārgalvības.

Tādai ģeķībai bija vairāki gluži saprotami iemesli, taču galvenais bija^tāds, ka visi tornado iedzīvotāji (vienīgais iz­ņēmums biju es) bija cilvēki.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Cilvēki: runājošo zīdītāju ģints pārstāvji, stāvus staigājoši, ar mērenām prāta spējām apveltīti [tikai vienas smadzenes] īkšķaiņi. Cilvēkiem ir divas rokas, divas kājas, viena galva, taču tiem nepiemīt nekādas maģiskas, eidētiskas vai telepātiskas spējas; tādēļ Camonijā tie ir uzskatāmi par ūnikumu.

Pēc ķīviņiem par mantošanas kārtību Camonijā cilvēki tika pilnībā izraidīti no -» Atlantidas, pārējā Camonijas teritorijā tie tagad sasto­pami tikai nelielos baros lauku ciemos vai kā atsevišķi eksemplāri; pārējie šīs sugas īpatņi spaidu kārtā pārcēlušies uz citiem kontinen­tiem — Āfriku, Austrāliju vai Ihollu.

Nedaudzie cilvēki, kas vēl dzīvoja Camonijā, bija vis­rūdītākie dēkaiņi; galu galā, lai mitinātos kontinentā, kuru pārsvarā apdzīvo koboldi, troļļi, jetiji, suņabuki un visvisādi gari, ir vajadzīga zināma drosme.

Un šī neizdeldējamā gatavība riskēt tad ari bija lielo vai­rumu atvedusi še, tornado pilsētā.

Patiesie dzīvesstāsti bija daudz interesantāki un tajos bija piedzīvojumu atliku likām. Visi šie vārgie vecīši savu­laik bija Camonijas lielākie drošsirži. Tie stāstīja par tādām neprātībām, ka mati slējās stāvus; labprāt to stāstus pārstās­tītu, bet tam vajadzētu atsevišķu grāmatu, tādēļ es vienīgi mēģināšu radīt zināmu priekšstatu par šiem dzīvesstās­tiem un jums uzrakstīšu trīs, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu.

1. īsons Bro — nāves negribētais

Kādu dienu īsons Bro nolēma, ka grib mirt. Viņam nebija iestājies dzīves apnikums, nebija noticis arī nekas briesmīgi slikts vai radušās nepārvaramas grūtības, nē, tieši otrādi — vispār viņš dzīvoja ar labpatiku, bija jauns, vesels un pārpilns plānu. Viņš vienkārši nosprieda, ka derētu pēc iespējas ātrāk nodarīt tādu lietu kā miršana — kas, pēc viņa domām, bija dzīves nepatīkamākā daļa, — lai pēc tam mie­rīgi dzīvotu tālāk un nevajadzētu visu laiku paturēt prātā, ka reiz būs jāmirst. Viņš bija pārliecināts, ka nomiris viņš gan jau kaut kā atradīs ceļu atpakaļ uz dzīvi.

īsons dzīvoja Plūdoņos, vienā no niedrāju ciemiem, tādēļ nebija grūti saplēsties ar purvā dzīvojošajām kūdras raga­nām, kas ar savām dziesmām aizveda ceļagājējus pa maldu takām, un viņi pēc tam mira mokošā nāvē, noslīkdami purva akacī. Tā nu arī īsons braši ļāvās burvju dziesmām, iesoļoja purvā un pienācīgi nogrima akacī.

Bet viņš nenoslīka.

Lai kā viņš pūlējās, lai cik labprātīgi rija rāvaino purva ūdeni, noslīkt viņam neparko neizdevās. Viņa plaušas šo

ūdeni elpoja kā spirgtu jūrmalas gaisu. Kūdras raganas ne­špetni noskaitās, apmētāja Isonu ar mālzemi un aizdzina atpakaļ uz Plūdoņiem.

Pēc tam īsons gribēja sadegt. Viņš bija dzirdējis par Midgardas elles liesmām — lieliem dīķiem, kuri bija pilni ar šķidru uguni, kas plūda no zemes dzīlēm; šajā ugunī sadega pat dzelzs un akmens. Gari nedomādams, īsons ielēca pašā lielākajā dīķī.

Bet viņš nesadega.

Patiesībā viņam šķita, ka šī uguns nav pienācīgi uzkar­sēta, viņš nosala, it kā peldētos āliņģī, un nāvīgu apdegumu vietā dabūja pamatīgu saaukstēšanos.

Izārstējies un ticis atkal uz pekām, īsons devās uz Lī­čiem. Līčos Camonijas lielākie dzirnakmeņi samala miltos Padruvju ražu. Katrs akmens bija tāda vidēja ciema lielumā, vienā reizē tika samalta raža no pieciem laukiem.

īsons nolikās apakšā, lai arī viņu samaltu miltos.

Bet dzirnakmens viņu nesamala.

Tas salūza tūkstoš gabalos, un īsons palika apakš gruvekļiem. Tomēr arī tā viņš nedabūja galu: jau pēc dažām minūtēm viņš bija izkārpījies laukā. Līču iedzīvotāji patrieca viņu no pilsētas.

Arī visi citi viņa mēģinājumi nonāvēties bija cauruncauri pielīdzināmi Balduāna pašnāvnieciskajiem gājieniem, taču ne ar ko prātīgu nebeidzās.

Viņam pat nenāca palīgā glābējzauri, īsona gadījumā tie nebija vajadzīgi. Vienkārši īsons atkal un atkal dažnedažā­dos veidos pārliecinājās, ka ir neievainojams. Tomēr viņš neatmeta cerības. Viņš nerimdamies meklēja arvien jaunus paņēmienus, kā dabūt galu.

Bet viņš nenomira.

Kādu dienu pie īsona durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš atvēra. Uz sliekšņa stāvēja nāve.

"Paklau, īson," nāve teica, "tu vari kaut uz galvas nostā­ties, bet to, kad būs jāmirst, tomēr izlemšu es. Man pret tevi personiski nekas nav, un man patiesībā ir vienalga, vai tu mirsti tagad vai pēc piecdesmit gadiem. Bet, ja es tā izlaidīšu cauri vienu, tūlīt arī visi pārējie sagribēs līdzi, un sabruks visa sistēma. Tad varēšu pakārt savu izkapti uz nagliņas. Liec aiz auss: es esmu visur, kur tu mani negaidi, bet nekad nebūšu tur, kur tu mani meklē.

Tādēļ liecies vienreiz mierā!"

Bet Isons nelikās mierā, arī tad, ja viņam to pavēlēja pati nāve. Viņš devās iekšā smilšuvētrās un meteorītu lietū, visaugstākā kalna galā stājās pretim Tumšo kalnu negaisa zibeņiem, trīs reizes nolēca no Dēmonu klints.

Bet viņš nenomira.

Kādu dienu pie viņa durvīm atkal atskanēja klauvējiens. Uz sliekšņa stāvēja vīrs maskā. Tas viņam jautāja: "Vai tu gribi mirt?"

"Jā jel, jā!" īsons atbildēja. "Vai tu man palīdzēsi?"

Svešais viņam pastāstīja par mūžīgo tornado. Kopš laika gala neviens, kas bija gājis spēlēties ar virpuļviesuli, vairs nebija redzēts dzīvs.

Isons, nepaņēmis līdzi ūdeni, devās Saldajā tuksnesī un nenomira no slāpēm; Šarrāh il-Allāh pārripoja viņam pāri, un viņam nepalika ne skrambiņas; tad pēdīgi viņa priekšā bija tornado. Viņš nevilcinādamies metās viesulī. Tomēr arī mūžīgais tornado viņu nenonāvēja.

"Zini, kā man šķiet?" īsons vaicāja, pārtraucis savu stāstu.

"Kas?"

"Tas vīrs maskā bija nāve. Viņa iedzina mani viesulī, jo zināja, ka šī reiz ir tā vieta, kur es nodzīvošu visilgāk."

Tā īsons nonāca tornado pilsētā.

2. Slaguds Adascirms, bollogu mednieks

Otru tik necienīgu radījumu man mūžā nav gadījies sa­stapt. Salīdzinājumā ar Slagūdu Ādascirmu barbars Groots bija smalka un jūtīga dvēselīte. Iekams vēl mazais Slagūds bija iemācījies staigāt, tēvs viņam lika cīkstēties ar Ornijas žņaudzekļčūskām — audzināšanas paņēmiens, ko es laikam negribētu ieviest visās valsts mācību iestādēs, taču Slagūda gadījumā šī pedagoģija noveda pie tā, ka viņš necienīja nevienu dzīvu radījumu, lai cik liels, stiprs, bīstams, viltīgs, indīgs vai prasmīgs cīnītājs tas bija: viņš cienīja tikai pats sevi. <*

Kad pienāca laiks, tēvs vaicāja, kādu amatu Slagūds vēlētos apgūt. Slagūds sāka domāt. Domāja dienu, domāja divas, domāja nedēļu. Slagūdam bija nags uz cīkstēšanos, nevis uz domāšanu.

Viņš domāja veselu mēnesi. Domāja un centās izdomāt, kas ir vislielākais, briesmīgākais un neuzvaramākais Camonijas radījums. Pēc mēneša un divām dienām viņam viss bija skaidrs: "Es gribu kļūt par bollogu mednieku."

Tēvam pirmo reizi radās šaubas ne tikai par Slagūda prātiņu, bet arī par savām pedagoģiskajām metodēm, proti, žņaudzekļčūskām. Taču Slagūds jau bija paguvis izaugt gandrīz divreiz lielāks par tēvu, turklāt arī cīkstējās viņš daudz prasmīgāk, tādēļ tēvam atlika vienīgi piekrist: "Ļoti laba doma, mans dēls." Un viņš ļāva Slagūdam doties ceļā.

Slagūds staigāja pa Camoniju un uzveica visus jetijus, kalnu dēmonus un žaudzekļčūskas, cik vien viņam gadījās sastapt, taču neuzveica nevienu pašu bollogu, jo nevienu nesatika. Tādēļ viņš devās uz kādu novadu Pirīta kalnu pa­kājē — ļaudis runāja, ka tā esot bollogu iecienīta pastaigu vietiņa. Vajagot tikai pasēdēt un pagaidīt, agri vai vēlu kāds būšot klāt.

Slagūds gaidīja gadu, gaidīja divus, gaidīja trīs gadus. Pēc desmit gadiem Slagūds sāka domāt, vai nevajadzētu mainīt amatu. Ar bollogu medīšanu viņam vēl nebija izde­vies nopelnīt ne pušplēsta graša, tā viņš vēl paliks bez pen­sijas, — un te pēkšņi viņš izdzirdēja tālīnu dārdoņu.

BU-BUMMS!

Tas bija bollogs. Kas vēlu nāk, tas labi nāk.

BU-BUMMS!

Pēkšņi Slagūdam sāka trakoti svilt ausis — viņam taču nebija ne jausmas, kā var nokaut bollogu.

BU-BUMMS!

Bollogs jau bija gandrīz turpat pie Slagūda būdeles. Sla­gūds satraukti skraidelēja šurpu turpu, lauzīdams galvu, kā lai piebeidz milzeni, bet tālumā atskanēja rīboņa:

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Vēl viens bollogs?

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Nē. Bollogi taisa BU-BUMMUS!

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Tas bija tornado.

No pretējās puses uz Slagūda būdeles pusi brāzās virpuļviesulis.

Tornado un bollogs sastapās tieši pie Slagūda būdas. Jebkurš cits brēkdams mestos bēgt, turpretim Slagūdu tas uzvedināja uz domu, kā pievārēt bollogu: viņš ļaus, lai tor­nado viņu sagrābj un paceļ gaisā. Tad viņš no virpuļviesuļa uzlēks bollogam virsū un žņaugs tik ilgi, līdz milzenis būs pagalam.

Slagūds braši ielēca viesulī un arī žigli tika nogādāts augšā. Taču tur viņu gaidīja nepatīkams atklājums: izrādījās, ka bollogiem nav galvas, tātad nav arī kakla, aiz kā viņus varētu žņaugt. Šī bija pēdējā doma, iekams virpuļviesulis ierāva viņu savās iekšās.

Tā Slagūds nonāca tornado.

3. Votāns no Oslo, džentlmenis-dēkainis

Votāns no Oslo virpuļviesulī ļoti izcēlās. Viņam vienīga­jam nebija bārdas un sirmu matu, un viņš bija, augstākais, trīsdesmit piecus gadus vecs. Milzīgā pretstatā Slagūdam Votāns no Oslo tornado bija cilvēks ar vislabākajām ma­nierēm, cildens dēkainis, kura senči bija nākuši no Ziemeļeiropas. Taču viņam bija vājība uz visvisādām derībām. Ja viņam piedāvāja derības, Votāns vienkārši nespēja atteikties, lai cik augstas bija likmes un cik niecīgas bija viņa izredzes uzvarēt. Ja Votānam kāds teica: "Varu saderēt uz miljons Atlantīdas pirām, ka tu neuzdrošināsies uzkārt kaklā zvanu un skraidīt pa mežu, kurā čum un mudž vilkači ar absolūto dzirdi," jūs varat būt droši, ka Votāns jau bija ceļā uz tuvāko zvanu pārdotavu.

Visās derībās Votāns uzvarēja, it kā veiksme būtu pašrocīgi viņu izredzējusi, lai visi redzētu, ka veiksme tiešām pastāv. Vienīgā neraža, ka viņam vajadzēja uzvarēt tik daudz neprā­tīgās derībās vienlaikus, ka tik tikko pietika laika ievilkt elpu.

Starp citu, reiz viņš tiešām naktī izskrēja cauri kādai Dienvidcamonijas birztalai, kurā dzīvoja visēdāji vilkači, kuriem turklāt vēl bija ārkārtīgi jutīgas ausis. Šie neradījumi ar kājām pa priekšu bija aprijuši pulka nekaitīgu ceļagājēju tikai tāpēc vien, ka tie šajā birztalā aiz pārpratuma bija uz­kāpuši uz kāda sausa žagara. Droši vien nav vajadzības te piemetināt, ka Votānam kaklā karājās prāvs pusdienu zvans ar trim mēlītēm.

Kad viņam uzklupa pirmie četri vilkači, Votānam ienāca prātā pie viena paveikt citu pienākumu. Viņš bija saderējis ar kādu suņabuku (ar to viņam bija noslēgtas vēl trīs de­rības), ka spēs vienā naktī atsvabināt no lāsta trīs vilkačus uzreiz, pilnmēnesī bez misēkļiem noskaitīdams Dullgardas buramvārdus atsprākleniski.

Bija pilnmēness, vilkaču tuvumā bija pietiekami daudz, un Dullgardas buramvārdus Votāns izgudrēm bija iemācī­jies jau priekšlaikus, zināms — atsprākleniski. Tā nu viņš tos izkliedza.

Viņš pats apstulba, kad trīs vilkači tūdaļ atguva savu sākotnējo izskatu, proti, kļuva par, attiecīgi, kūdrraci, troļļu mednieku un maiznieka mācekli. Turpretim ceturtais vilka­cis bija puskurls un nepārvērtās, bet vienā mierā darīja to, ko vilkači vislabāk pieprot: atieza zobus un lēca Votānam pie rīkles. Taču tajā pašā brīdī Votāns tika parauts gaisā — bija iesaistījies glābējzaurs, kas kontrollidojumā virs Dien­vidcamonijas teritorijas bija izdzirdējis zvana šķindoņu un pacietīgi sagaidījis dramatisko brīdi.

Glābējzaurs nolasīja Votānam pienācīgu sprediķi par to, kā pieklājas uzvesties, un piedāvājās aizlidināt aušķi mājup,

lai būtu drošs, ka tas nepastrādās jaunas muļķības. Votāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu. Taču, lidojot pāri Salda­jam tuksnesim, Votāns pēkšņi lejā pamanīja tornado.

"Kas tad tas?" viņš jautāja glābējzauram.

"Tas ir mūžīgais tornado," glābējzaurs atbildēja. "Vie­nīgais dabas fenomens, kura upurus pat mēs neuzdrošinā­mies glābt. Varu derēt, ka arī tu neuzdrīkstēsies tajā ielēkt."

Zināms, Votāns tūdaļ pietrūkās kājās un lēca.

Tā Votāns nonāca tornado; viņš bija vienīgais, kas bija ielēcis no augšas. Tādēļ arī viņš bija saglabājis jaunību.

Āreče, no tāda koka bija tēsti Camonijas pēdējie cilvēki. Ne gluši visi btja diži vīri, tomēr drosmes trūkumu viņiem nevarēja pārmest.

Kādudien tornado mainīja centrbēdzes virzienu. Pēkšņi tas kļuva pilnīgi nekustīgs. Brākšķoņa un žņerkstoņa ap­klusa. Vecie tikai uz brīdi pacēla galvu, bet tad devās tālāk savās dienišķajās gaitās, turpretim es kļuvu ļoti vērīgs, jo kaut ko tādu pieredzēju pirmoreiz. Taisnību sakot, nekas nenotika, un tad atkal sākās žņerkstoņa un brākšķoņa. Ap­tuveni minūti bija valdījis pilnīgs klusums.

Tornado, mūžīgais [turp.]: kad tornado maina griešanās virzienu [un laika vakuums uz brītiņu piepildās ar laiku], var just, ka viesulis ir pilnīgi nekustīgs. Tas ir vienīgais brīdis, kad — pieņemot, ka tor­nado iekšķumā kāds atrodas [bet tas, kā jau, šķiet, tika norādīts, var būt iespējams tikai tādā gadījumā, ja radības prāta spēju koeficients ir tāds pats kā sliekai], — varētu ar relatīvi nelielu risku mēģināt izkļūt no tornado. Ir tieši minūte laika izrakties cauri tornado apval­kam un mesties bēgšus. Šajā minūtē laika masas smaguma centrs tornado apvalkā mainās, un 60 sekundes laiks rit atsprākleniski ar divkāršu ātrumu. Tas nozīmē, ka, šajā mirklī rokoties cauri apvalkam,

novecošanās, kas ir notikusi, ienākot tornado, notiek atgriezeniski. Tomēr šis ir tikai tīri teorētisks pieņēmums, kas nav apstiprināts ne­vienā eksperimentā.

Kolīdz Naktigalgala paziņojums manā prātā bija izska­nējis, tornado no jauna sāka griezties. Naktigalgals kārtējo reizi bija pacenties. Ja viņš man to būtu paziņojis kaut dažas minūtes agrāk, es taču varētu izlauzties no tornado! Pēc gada tāda iespēja būs vēlreiz, bet kā lai es zinu, kad būs pa­gājis gads? Biju šausmīgi nikns uz Naktigalgalu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Camonijas gads: Camonijas standarta gadā ir tieši par vienu dienu mazāk nekā gados, kas norit uz citiem kontinentiem. Lielā di­mensiju caurumu blīvuma dēļ Camonijā laiks rit mazliet ātrāk, diezgan precīzi sakot — par divdesmit četrām stundām ātrāk. Tas nozīmē, ka Camonijas gadā ir tieši 364 dienas jeb 8736 stundas, jeb 524 160 mi­nūšu, jeb, pavisam precīzi, 31 449 600 sekunžu.

Ā, ak tad Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu, loti interesanti! Šīs mūžīgās nejēdzīgās vai par vēlu piegādātās ziņas man tiešām sāka krist uz nerviem. Es būtu gatavs atdot puskaraļvalsti, lai to visu beidzot izmestu no galvas. Tagad zināju, cik sekunžu gadā ir kontinentā, kuru es, starp citu, arī šī paša leksikona vainas dēļ vairs nekad neredzēšu!

Paga.

Camonijas gadā ir tieši 31 449 600 sekunžu…

31 449 600 sekunžu līdz nākamajai reizei, kad tornado apstāsies. Aptuveni trīs minūtes kopš tā apstāšanās jau bija pagājušas, trijās minūtēs ir 180 sekunžu, tātad, ē…

31 449 600 sekunžu -180 sekunžu

= 31449 420 sekunžu

Tagad vajadzēja tikai skaitīt sekundes atsprākleniski, tā es varēšu precīzi aprēķināt, kad notiks nākamā tornado apstāšanās!

31 449 419… 31 449 418… 31 449 417 sekunžu…

Vienīgā ķeza bija tāda, ka es tagad veselu gadu nedrīk­stēju apstāties, man vajadzēja nepārtraukti un atsprākleniski skaitīt sekundes. Tas prasīja neiedomājamu prāta piepūli. Vajadzēja reizē skaitīt un domāt.

31 449 395… 31 449 394… 31 449 393 sekundes…

Vai tas vispār ir iespējams? Galu galā man tur pa vidu ir arī jāguļ. Neviens nevar aizmidzis gulēt un reizē skaitīt atsprākleniski, tas nav iespējams. Paga — varētu skaitīt ar kādu uz maiņām. Kamēr es gulēšu, lai Balduāns skaita tālāk. Parasti uz viņu var paļauties.

31 449 355… 31 449 354… 31 449 353…

Skaitīt un reizē domāt — tas acīmredzot bija iespējams, bet vai var skaitīt un reizē runāt? Pamēģināsim ar Fredas mīļāko pantiņu:

Tupuču kalni (31 449 328) ir milzīgi augsti (31 449 327)

Tupuču kalnos (31 449 326) tu dzīvo un plauksti (31 449 325)

Tupučkalnos (31 449 324) plašums tāds (31 449 323)

Mana balss tajos (31 449 322) skan: ak, nāc (31 449 321)

Hm, tas man izdevās spoži. Nomeimuroju lejā uz tējnīcu un steigšus pavēstīju Balduānam sensacionālos jaunumus:

"Sveiks Bal (31 449 111) duan, es sapra (31 449 no) tu, kā (31 449 109) var tikt (31 449 108) laukā (31 449 107) no tor (31 449 106) nado!"

Un uz priekšu tādā pašā garā. Skaitīdams atsprākleniski, es viņam izstāstīju savu plānu. Balduāns nebija pārāk lielā sajūsmā. Doma, ka vajadzēs atmuguriski skaitīt pusi gada sekunžu, viņam nešķita diez cik spoža.

"Tā ir mū (31 449 056) su vienī (31 449 055) gā iespē (31 449 054) ja! Citā (31 449 053) di mēs ne (31 449 052) kādi neva (31 449 051) ram zi (31 449 050) nāt, kad (31 449 049) būs īs (31 449 048) tais brī (31 449 047) dis!"

Es runāju tā, it kā mani mocītu ciparžagas.

Balduāns negribīgi piekrita.

31 449 023… 31 449 022… 31 449 021…

Pēc tam es mēģināju arī pārējos tornado pilsētas iedzīvo­tājus pierunāt bēgt kopā ar mums. Votāns no Oslo, Slagūds Ādascirms, īsans Bro un vēl daži neprāši piekrita bez vārda runas, turpretim ar gandrīz visiem pārējiem gāja grūtāk. Pēc kāda laika man apnika noņemties, katru atsevišķi pārliecinot (turklāt man vienlaikus vēl arī vajadzēja skaitīt atsprākleniski), tādēļ es sasaucu sēdi sanāksmju namā un izklāstīju savu plānu visos sīkumos, ņemdams palīgā lielu skolas tāfeli, kuru līdz ar krāsainiem krītiņiem biju aizņē­mies no galvenās noliktavas.

Mans plāns netika uzņemts ar urravām. Tornado pilsētas iemītnieki bija atradinājušies no pārmaiņām dienas režīmā, viņus vairs neaizrāva dēkaini plāni un vēl jo mazāk — fiziska piepūle. Pēc mana priekšlasījuma sākās satraukta purpināšana, dažas balsis pat skaļi kliedza: "Blēņas!", "Bērnišķīga vieglprātība!" un tādā garā. "Kāpēc mums vis­pār kaut kur jābēg? Kāpēc būtu jābēg no paradīzes?" man iebilda. "Mums te ir viss, kas vien vajadzīgs. Ēdamā un

dzeramā pietiek. Labu grāmatu ari. Mūs te gaida gandrīz mūžīga dzīvība!"

Daudziem iemītniekiem pa šo laiku bija izveidojusies ilg­gadēju cietumnieku mentalitāte. Viņiem bija bail no brīvības, bail no svešās pasaules tur, ārā, bailes no patvaļīgas dzīves.

"Kurš var garantēt, ka, iedami cauri tornado apvalkam, mēs atkal kļūsim jaunāki? Ja nu mēs vēl vairāk novecosim? Ja nu mēs tā aiziesim bojā?" viens brēca.

Tādus argumentus nav viegli atspēkot.

"Te, iekšā, es varbūt nodzīvošu vēl divdesmit tūkstošus gadu, kas zina, varbūt ij vairāk. Ārā — augstākais, piecdes­mit, un arī tikāt tad, ja tā atjaunināšanās vispār izdosies. Un tas esot labs plāns?"

Es vēl mazlietiņ patricināju gaisu, sprediķodams par gribas brīvību un gatavību riskēt, par svaigu gaisu un labu redzamību, cenzdamies pa vidu neaizmirst arī skaitīšanu. Visā visumā — ne sevišķi pārliecinoša uzstāšanās.

"Varbūt jūs gribat kļūt tādi kā Foncotārs Huēso?" viens no vecajiem kliedza.

"Ei, kas tad nu? Kas man vainas?" atsaucās Foncotārs, kas nesen atkal bija sācis iziet ļaudīs un pat bija ieradies sa­nāksmē. Viņš šo jautājumu nesaprata.

Daudzi vienkārši cēlās kājās un devās prom. Šo publiku arī gada laikā neizdosies pārliecināt. Pārējie — apmēram trešdaļa tornado iedzīvotāju — palika sēžam un vismaz bija gatavi par to runāt. Uzkavējās tie, kas virpuļviesulī bija ieradušies ne pārāk sen, bija izredzes, ka viņu draugi un paziņas vēl ir dzīvi. Un tie, kas arī sirmā vecumā nebija zaudējuši savu nepārspējamo bezbailību.

15 678 978… 15 678 977… 15 678 976…

Tā pagāja pusgads. Šajā laikā nostiprinājās šķelšanās starp to tornado iemītnieku trešdaļu, kas bija gatava bēgt,

un divām pārējām trešdaļām, kas turējās no mums tā patā­lāk, iespējams, baidīdamies inficēties ar mūsu nesaprātīgo pārgalvību.

Savukārt mēs, bēgšanai gatavie, pastāvīgi satikāmies tējnīcā, stratēģiski gatavodamies izkāpšanai no tornado. Vispirms nāca teorētiskā daļa. Mēs diendienā pārbaudī­jām atlikušo sekunžu skaitu, rasējām tornado shēmas, aprēķinājām tā apvalka stiprību un augstumu. Līdztekus pārmeklējām viesuļa lejasdaļu, lūkodamies pēc piemērotas izlēkšanas vietas. Izšķīrāmies par kādu punktu, kurā ap­valks izskatījās salīdzinoši plāns un kuram mirklī, kad vie­sulis apstāsies, vajadzētu atrasties apmēram divus metrus virs zemes.

13 478 333… 13 478 332… 13 478 331…

Treniņi

Visu gadu mēs fiziski gatavojāmies bēgšanai. Visi bijām ārkārtīgi sliktā formā, un pie vainas bija ne tikai vecums, bet arī ērtā dzīve tornado iekšķumā, labais ēdiens un ierobe­žotās pārvietošanās iespējas. Un, galu galā, kāda vajadzība uzturēt formu, ja tu arī tāpat dzīvosi bezmaz mūžīgi?

Toties bēgšana nozīmēja fizisku piepūli, mums vajadzēja pēc iespējas ātrāk izrakties cauri nobirām un izveicīgi izlēkt ārā no pāris metru augstuma, piezemējoties tik veiksmīgi, lai uzreiz pietrūktos kājās un mestos prom, iekams tornado no jauna savērpjas kārtīgā viesulī. Mūsu kauli, muskuļi un dzīslas izlaušanās laikā — cerams! — atkal kļūs jaunākas, taču arī refleksiem jābūt pienācīgā līmenī. Tādēļ mēs uz­sākām ikdienas treniņus, par kuriem no sirds zobojās tie tornado iemītnieki, kas bija nolēmuši palikt.

Dienu sākām ar skrējienu pa kāpnēm: vienu reizi lejā, vienu augšā. Desmit minūšu atelpai.

9 345 436… 9 345 435… 9 345 434..

Pēc tam nāca atspiešanās no guļus stāvokļa piecpadsmit reižu bez pārtraukuma. Saprotams, to varēja paveikt tikai pēc zināma treniņa.

8 905 778… 8 905 777… 8 905 776…

Pietupšanās — ikru muskuļu nostiprināšanai. Simt pie­tupienu dienā.

7 670 886… 7 670 885… 7 670 884…

Vēl viens skrējiens pa kāpnēm, pēc tam pusstundu joga — lai atslābinātos. Pēc tam viena kāpņugolfa partija tāpat vien, īsinot laiku.

6 567 113… 6 567 112… 6 567 111…

Pievilkšanās.

5 654 336… 5 654 335… 5 654 334…

Vēderprese.

4 111 699… 4 111 698… 4 111 697…

Boksēšanās ar ēnu.

3 458 224… 3 458 223… 3 458 222…

Lēkšana ar lecamauklu.

2 444 679… 2 444 678… 2 444 677…

Pieliekšanās.

1 343 667… 1 343 666… 1 343 665…

Pēdējais skrējiens pa kāpnēm. Un tad gultiņā! Tā aizritēja viss gads, diena dzina dienu. Mēs bijām vingrākie simtgadnieki visos Camonijas tornado perpetuum mobile\

Lielā diena vairs nebija tālu. Beidzamajā mēnesī mēs izdalījām savu mantību un dārgumus pārējiem tornado iedzīvotājumiem. Savu manuskriptu — virpuļviesuļnieku dzīvesstāstus — es gribēju novēlēt Foncotāram.

"Nē, paldies," tas atteicās. "Es došos līdzi."

"Tu gribi mums doties līdzi? Pēc tām šausmām, ko tu pieredzēji, mēģinādams lauzties cauri tornado apvalkam?"

"Es visu apdomāju," vecais atbildēja. "Prāta man jau tāpat vairs nav. Kas zina, varbūt es to dabūšu atpakaļ. Ko es varu zaudēt?"

86 400… 86 399… 86 398…

Pēdējā diena bija klāt. Gandrīz neviens no mums jau divas naktis nebija gulējis. Pēdējā brīdī Foncotāram bija nosprieduši piebiedroties vēl divi tornado iemītnieki, un viņus vajadzēja satrenēt pēc paātrinātas programmas. Palicēji bija mums sarīkojuši aizkustinošas atvadu svinī­bas ar pašceptām kūkām, pašu zīmētiem plakātiem ("Lai jums veicas!", "Ne asakas!", "Stulbeņi!"). Veci draugi (šajā gadījumā šo vārdu vēl varēja lietot tā sākotnējā no­zīmē) atvadījās ar asarām acīm. Tika sacītas patētiskas runas, slavinot vecos laikus, — man atlika vienīgi cerēt, ka tas viss drīz beigsies, iekams dažs labs sajūtināsies tik tālu, ka nolems palikt tornado. Tad mēs nokāpām viesuļa dziļumos.

65 524… 65 523… 65 522…

Tā pilnīgi noteikti bija mana mūža visgarākā diena, un kas par to, ka šajā vietā vispār nebija laika. Katra ne­

esošā laika sekunde noritēja man par muguru kā sviedru pērlīte.

12 345… 12 344… 12 343…

Pēdējie iesildīšanās vingrojumi.

1432.. . 1431… 1430…

Pēkšņi man uzmācās milzīgas šaubas. Man taču nebija itin nekādu pierādījumu, ka mans nodoms tiešām ir īsteno­jams. Es mūs visus ievedīšu pazušanā.

233.. . 232… 231…

Pēdējās četras minūtes. Es vēl varēju visu apturēt.

120.. . 119… 118…

Divas minūtes. Un ja mūs visus piemeklē Foncotāra Huēso liktenis? Tornado, pilns ar jukušajiem! Nē, šis pasā­kums ir jāatceļ, un punkts. Vai varbūt tomēr…?

60.. . 59… 58…

Pēdējā minūte. Lai notiek, kas notikdams, es bēgšu.

20.. . 19… 18…

Atcelt šo neprātu!

14.. . 13… 12…

Bēgt.

10.. . 9..

Nebēgt.

7.. . 6…

Bēgt.

5.. . 4…

Nebēgt.

3, 2,1… nulle!

Ai, vai nav vienalga: bēgt!

Patiesības

mirklis

Tornado žņerkstēdams apstājās. Mūsu rīcībā bija tieši viena minūte, minūtes laikā mēs varējām izrauties no sava ceļojošā cietuma. Vīri pa divdesmit rakās cauri tornado ap­valkam, katrai grupai bija desmit sekunžu laika. Mēs ar Balduānu bijām starp pēdējiem. Viss noritēja saskaņā ar plānu: pēc piecdesmit sekundēm jau gandrīz visi bija ārā.

Vēl desmit sekundes. Mēs ar Balduānu un pārējiem ar galvu pa priekšu metāmies tornando biežņā. Man nebija nekādu nepatīkamu izjūtu, nekādu murgainu tēlu: roko­ties cauri apvalkam, mani pārņēma jauka eiforija. Jutu, kā muskuļi saspringst, kā izgaist svina smagums dzīslās. Urbos uz priekšu. Ar spēcīgiem rāvieniem sviedu tornado drazu pa labi un pa kreisi, piesargādamies, lai nejauši ne­trāpītu mutē. Te pēkšņi mana roka vairs nesatvēra neko, un tad arī galva izlauzās brīvībā. Atkal no jauna ieraudzīju debesis, apmēram divus metrus lejāk bija tuksneša zeme. Es vienkārši kritu, diezgan neveiksmīgi piezemējos uz

asteskaula, taču uzreiz pietrūkos kājās, lai mestos prom, drošībā. Pārējie jau skrēja uz visām pusēm, lai paslēptos aiz klintīm.

Tornado brākšķēja un šņirkstēja: tas atkal sāka kustēties. Nespēju noturēties, nepametis skatienu pār plecu — kuram vispār dzīvē gadās iespēja apbrīnot nekustīgu tornado? Tas izskatījās kā plaisa mākoņos, kā milzu kalns, kas ietriecies zemē. Šņirkstoņa pārtapa rēkoņā, man tieši blakus zemē ieurbās akmens vīra augumā. Apcirtos un, ko kājas nes, metos turp, kur manīju nelielu zemes valni. Cik atsperīgas bija manas kustības, cik spēkpilnas! "Līdaciņā" pārlēcu pāri mūrim un sakņupu tā patvērumā.

Virpuļviesulis dārdēdams atkal pieņēmās spēkā. Mums pāri šāvās klintsakmeņi, gaisā sacēlās putekļu vērpetes, ap­kārt lidoja apstulbuši skorpioni un smilšu odzes.

Tornado rēkdams aizbrāzās tālāk un nozuda tuksnesī.

Mēs palikām stāvam un vēl ilgi apbrīnojām cits cita jauneklīgos vaibstus, izteicām un saņēmām apsveikumus par ziedošo izskatu un plikšķinājām cits citam pa plecu. Kādam bija paķēries līdzi spogulītis, tad nu visi ap to drūz­mējās.

Pēc tam mēs gājām katrs savu ceļu. īsons Bro gribēja meklēt nāvi, viņš bija dzirdējis, ka Pekas salā esot tāds skābes ezers, kurā izšķīstot pat dārgmetāli. Slagūda mērķis bija Padruves, jo es viņam biju pastāstījis par savu toreizējo sastapšanos ar bollogu. Viņš dzīrās tur sēdēt un gaidīt, līdz garām nāks kāds eksemplārs ar galvu.

Foncotārs Huēso izskatījās cauruncauri saprātīgs. Viņš ne tikai bija kļuvis jaunāks, bet arī atguvis prātiņu. Tomēr

mani visvairāk mulsināja tas, ka viņam rokās bija mazs bērns.

"Tas ir Votāns no Oslo," viņš bilda, šūpodams mazuli. "Mēs nepadomājām par to, ka viņš vienīgais tornado bija nonācis, būdams jauns. Tagad, laužoties cauri apvalkam, viņš ir kļuvis vēl jaunāks."

Mēs kādu brīdi spriedām, kurš uzņemsies gādību par mazuli, un galu galā uzticējām viņu Foncotāram, un tas tra­koti priecājās. Tā Votāna dzīve vēlreiz sākās no sākuma.

Balduāns aizsoļoja uz Būhtingu, jo tur dzīvoja kāda mei­tene, kuru viņš tomēr vēlējās reiz noskūpstīt.

Uz Atlantīdu neviens negribēja doties, tāpēc ka tur cilvēki nebija gaidīti viesi. Balduāns uzzīmēja man nelielu karti, lai es zinātu, kā tur visātrāk nonākt. Parasti Atlantīdā ierodas pa jūru vai pa gaisu, jo šī pilsēta atrodas uz nepie­ejamo Pirīta kalnu ieskautas zemes strēles, taču Balduāns zināja taisnāku ceļu. Otra tik neparasta taisnākā ceļa droši vien nebija visā Camonijā. Nē, labāk sacīsim tā: ja pastāvētu kaut kas līdzīgs neparastu taisnāko ceļu hitparādei, tad šis noteikti ieņemtu pirmo vietu.

Trīs dienas braši soļojis, es nonācu pie Saldā tuksneša pēdējām kāpām. Vēl reizīti atskatījos uz balto cukura jūru un to dzīvi, ko biju šai saldmē nodzīvojis. Klusībā novēlēju daudz laimes jampampiem, fatomiem, tornado iemītnie­kiem un bijušajiem tornado iemītniekiem. Tad uzrāpos pē­dējā kāpā.

Kad biju uzķepurojies tās korē, manā priekšā atradās viens no satriecošākajiem Camonijas skatiem: divu, varbūt triju kilometru attālumā slējās viena no zilimelnajām pirīta

kristālu grēdām. Šie kalni alpīnismam galīgi nav piemē­roti — visas to virsmas ir tik gludas, ka pa tiem rāpties varētu ja nu vienīgi ar piesūcekņiem, un to šķautnes ir tik asas, ka varētu pārcirst uz pusēm ziloni. Taču brīnumainā­kais bija kas cits: kalnu grēdas vidū bija milzīga plaisa, un šajā plaisā atradās galva.

Galva, kuras caurmērs bija apmēram divdesmit kilometru.

.