Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

3.Mana dzīve bēgļa gaitās

kadu ritu, kad par koku kapsētu gausi līda migla,

es izzagos no meža. Spīgaiņi savos koku dobumos gulēja ciešā miegā. Naksnīgais sirojums bija izrādījies veiksmīgs, viņi bija atgriezušies uzpūtušies un apmieri­nāti zumēja. Tagad viņi miegā sagremoja uzsūktās bai­les, krāca un pīkstēja kā pierijušies oposumi. Vēl pēdējo reizi ar pretīgumu uz viņiem atskatījies, jozu uz jūras

Bēgšana pa jūru

Jau vairākas dienas iepriekš biju savilcis liedagā sīkus, kritušus kociņus un sasējis tos kopā ar liānām. Par mana plosta buru kļuva liela, trekna palmas lapa. Biju iztukšojis dažus kokosriekstus, kuros ielēju ūdeni, un, aizkorķējis ciet, ar smalkām liānām piesējis pie masta kopā ar vairākiem nepārsistiem, kuriem bija jākalpo par pārtikas krājumiem. Tas arī bija viss mans proviants.

Iestūmu plostu piekrastes viļņos. Tie mani drīz vien iz­nesa jūrā, jo nupat bija sācies bēgums. Kurp mani nesīs vējš un viļņi? Stūri es nebiju uztaisījis. Reizēm jāļauj liktenim pielikt savu roku.

Jutos lieliski. Vējš plivināja manu kažoku, apkārt tra­koja jūra — skaidra lieta, tikai tāpēc, lai vestu mani pretim piedzīvojumiem. Vai pasaulē ir kas vēl aizraujošāks par pirmatklājēja ceļojumu nezināmajā pāri lielam, plašam okeānam?

Bezvējš

Nepagāja ne trīs stundas, kad mans plosts jau vairs tikai gurdi šūpojās bezvējā kā milzīgā vannā. Vai vispār iespējams iedomāties ko vēl garlaicīgāku par jūrasbraucienu? Jūra, kā tad! Vienmuļš sālsūdens tuksnesis, gluds un garlaicīgs kā milzīgs spogulis; kura katra spīgaiņu meža peļķe bija daudz interesantāka. Nekas nenotika, garām nepalidoja neviena pusi.

vienīga kaija. Biju cerējis uz neatklātiem kontinentiem un noslēpumainām salām vai vismaz uz pundurpirātiem, bet šajos viļņos nebija atrodama pat pudele ar vēstulīti iekšā. Tad pie apvāršņa beidzot kaut kas parādījās. Pēc ilgām jo ilgām stundām mūsu ceļi krustojās, un man garām aizlīgoja izburbis dēlis. Tā bija aizraujošākā izrāde, ko līdz šim bija piedāvājis mans ceļojums. Grauzu kokosriekstus un sāku garlaikoties.

Jaunībā garlaicība ir sevišķi mokoša. Sekundes velkas garumā un kļūst par minūtēm, minūtes par stundām. Ir sajūta, ka laiks tevi ir izstiepis uz moku rata un lēnām, lēnām sarausta gabalos. Garām mūžīgi plakšķinās sīki vilnīši, virs galvas mūžīgi velvējas mirdzoši zilās debesis. Nepieredzējušam jūrniekam, raugoties uz apvārsni, šķiet, ka pie tā ik mirkli jāparādās kaut kam elpu aizraujošam, taču vienīgais, kas tevi tur gaida, ir atkal jauns apvārsnis. Es būtu priecājies par jebkādām pārmaiņām, par vētru, par vulkānisku zemūdens zemestrīci, par ellišķīgu jūras bries­moni, taču veselu nedēļu man bija tikai viļņi, debesis un apvāršņi.

Jau biju sācis ilgoties pēc vecās, riebīgās spīgaiņu sa­biedrības, taču piepeši stāvoklis krasi mainījās. Vairākas dienas jūra bija neparasti nemierīga, lai gan vēja vēl aizvien nebija. Gludais, zaļais okeāns bija pārvērties par pelēkām, tramīgām putām, gaiss bija pilns smagu kvēpu un oda pēc rūsas. Es satraukti lēkāju pa savu plostu un velti pūlējos sa­prast, kas tam visam varētu būt par iemeslu. Tad atskanēja troksnis, kaut kas līdzīgs vienmērīgam pērkondārdam, un tas nāca arvien tuvāk. Debesis kļuva jo mirkli, jo tumšākas. Beidzot tā bija klāt, mana ilgotā vētra.

Milzu kuģis

Vismaz tā es domāju, līdz tālumā vēl nebija parādījies milzīgs, melns dzelzs kuģis.

Tam bija ne mazāk par tūkstoš dūmeņiem, kas augstu

gaisā pazuda dūmu mākoņos. Debesis viscaur klāja sodrēji, jūra kļuva melna kā tinte no kvēpu plēksnēm, kas nemitīgi krita kā melns sniegs.

Pirmajā mirklī man šķita, ka šis kuģis nāk taisnā ceļā no elles, nāk, lai mani iznīcinātu, — tik mērķtiecīgi tas devās man tieši virsū. Tad priekšvadņa saceltais vilnis parāva mani augšup, un es kā korķis pludinājos tā gaitas ūdeņos. Pēc brīža jau biju nonācis drošākā attālumā un varēju no­skatīties, kā tumšais dzelzs kalns lēni aizpeld garām. Dzen­skrūves, kas stūma kuģi uz priekšu, šķiet, bija lielākas par vējdzirnavām.

Es vairs neminu, cik ilgs laiks pagāja, līdz tas bija pabrau­cis garām un nozudis no mana redzeslauka, taču tā bija vismaz viena diena un viena nakts. Toreiz es vēl nezināju, taču tas bija MOLOHS, lielākais kuģis, kas jebkad vagojis pasaules jūras.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Molohs: Moloha ūdensizspaids ir 936 589 bruto reģistra tonnas, tam ir tūkstoš divsimt četrpadsmit dūmeņu, un tas tiek uzskatīts par lielāko kuģi pasaulē. Precīzākas ziņas par Molohu nav iegūtas vai vismaz zinātniski apstiprinātas, jo neviens, kas spēris kāju uz Moloha klāja, vairs nav atgriezies, lai par to pastāstītu. Bez šaubām, šo kuģi apvij tūkstošiem leģendu, taču neviena no tām neapliecina ne ma­zāko ticamību.

Naktī spožāk par zvaigznēm zaigoja tūkstošiem ilumina­toru — peldošās milzu pilsētas logu. Mašīnu dārdoņa plēsa pušu ausis, izklausījās, ka pāri okeānam maršētu dzelzs armija.

Visu dienu pūlējos saskatīt, kas notiek uz klāja, taču tas bija tik augsts, ka es tur vispār neko neredzēju. Laiku pa laikam pie margapmales parādījās neskaidri stāvi, kas meta jūrā atkritumus, un tad es katru reizi rīkoju milzīgu cirku, māju ar rokām un aurēju, lēkāju pa plostu un vicināju pal­mas lapu, taču mani pūliņi bija tikpat bezcerīgi kā pundurpirātu mēģinājumi uzbrukt kādam kuģim.

Tas bija arī diezgan bīstami. Ne reizi vien milzīgās dzen­skrūves mani gandrīz ierāva ūdens virpulī, ap kuģa korpusu grūstījās haizivis, plēsdamās par ēdiena atliekām, kas ne­mitīgi tika mestas jūrā. Pa haizivju mugurām varētu aizsoļot līdz pat kuģa bortam, tik daudz brīžiem bija šo plēsoņu.

Taču tas vēl nebija pats pārsteidzošākais. Lai cik milzu kuģis bija drausmīgs un šausmīgs, tam piemita kaut kāds noslēpumains pievilkšanas spēks. Tam nebija nekāda acīm­redzama iemesla, monstrs bija caurcaurēm nejauks, un tomēr mani bija apmājušas milzīgas alkas vagot jūras uz tā klāja. Šīs alkas manā prātā parādījās jau tajā brīdī, kad Molohs kā mazs punktiņš uznira pie apvāršņa, un, tam tuvo­joties, kļuva aizvien spēcīgākas. Kamēr kuģis brauca garām manam plostam, šī tieksme kļuva gluži neuzveicama.

“Nāc!"man galvā sauca kāda balss.

“Kāp uz Moloha.!”

Balss bija pilnīgi svešāda, it kā tā uzrunātu mani no citas pasaules, it kā tur runātu būtne, kurai vispār nav ķermeņa.

“Nāc!" tā teica. “KĀp uz Moloha!"

Tai brīdī es ar vislielāko prieku būtu paklausījis šai pa­vēlei. Tagad zinu, ka man aplam paveicās, jo starp mani un šo kuģi bija nepārvaramā haizivju barjera, taču toreiz, ska­toties, kā Molohs aizpeld tālumā, mana mazā sirds vai lūza.

“Nāc! Kāp uz Moloha.!”

Beidzot milzu kuģis bija nozudis, taču debesis vēl ilgi bija melnas kā pēc tālumā aizdārdējuša negaisa.

Balss man galvā bija arvien vārāka.

“Nāc!” tā Sauca pavisam klusītēm. “Kāp uz Moloha!"

Un tad pazuda abi, gan kuģis, gan balss. Man kļuva skumji. Toreiz domāju, ka vairs nekad šo kuģi neredzēšu. Kā gan es būtu varējis nojaust, cik liela loma Moloham vēl būs manā dzītfē.

Jau vairākas dienas okeāns bija rāms un sidrabots, gar apvārsni vien retu reizi aizslīdēja kāds pūku mākonītis. Redzējis Molohu, es biju zaudējis jebkādu cieņu pret savu peldlīdzekli. Laikam atšķirību starp īstu kuģi un plostiņu nebija iespējams parādīt vēl uzskatāmāk.

Tieši tai brīdī, kad apcerēju, vai nevajadzētu vienkārši lēkt ūdenī un peldus sasniegt cietzemi, pēkšņi skaidri un gaiši izdzirdēju divas balsis:

"Kā tad, uz mata tā — ka es tev saku!" teica viena.

"Kas vēl nebūs!" atsaucās otra.

Es ķīķerēju uz visām debespusēm pēc kārtas. Nekur nekā nebija.

"Bet es taču tev saku!" atkal atskanēja pirmā balss.

"Ko vēl neteiksi!" otra atspēkoja.

Es pastiepos pirkstgalos. Tukšs un kluss, cik tālu vien skats sniedzās. Tikai viļņi vien.

"Es taču tev nesen teicu! Saki tikai, ka es tev neteicu'.''

Vai pie manām durvīm klauvē ārprāts? Jau dažs labs drosmīgs jūrnieks okeāna vienmuļībā bija kļuvis traks. Bija redzami tikai viļņi. Mazi viļņi, vidēji viļņi un divi diezgan lieli eksemplāri, kas šobrīd slīdēja uz manu pusi. Jo tuvāk tie nāca, jo skaļākas kļuva balsis.

"Tev vispār man nekas nav jāsaka! Ja te kāds var ko sacīt, tad tas esmu es!"

Tur muldējās viļņi un neviens cits.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Verveļviļņi: verveļviļņi rodas gandrīz tikai sevišķi nomaļos, garlaicīgos un kuģu reti apmeklētos okeāna nostūros, visbiežāk

ieilguša bezvēja laikā. Pamatīga zinātniska novērošana un izcelsmes izpēte pagaidām nav veikta, jo verveļviļņiem ir nosliece novest savus upurus līdz ārprātam. Nedaudzie zinātnieki, kuriem pieticis drosmes pētīt verveļviļņus, tagad sēž pienācīgi uzraudzītās gumijas kamerās vai atdusas jūras dibenā kā skeleti, kuriem cauri peld tropu zivis.

Verveļviļņi parasti parādās tikai jūrniekiem, kas izglābušies no grimstoša kuģa.Tie riņķo ap nabadziņiem dienām un nedēļām ilgi, tir­dīdami upurus ar saviem bezgaumīgajiem jokiem un ciniskajām pie­zīmēm par stāvokļa bezcerību, līdz nelaimīgie pavisam zaudē prātu, kas jau tāpat ir cietis no ūdens trūkuma un tiešiem saules stariem. No kādas senas camoniešu teiksmas radies izplatītais ticējums, ka verveļ­viļņi ir garlaicības nomocītā okeāna domas.

Verveļviļņi kuģa katastrofā cietušajiem ir bīstamāki nekā slāpes, galu galā tie ūdeņu kapā ir noveduši daudz vairāk nelaimīgo. Taču es toreiz par to neko nezināju. Man tie bija patīkama izprieca bezvēja vienmuļībā.

Abi viļņi jau bija pavisam tuvu. Kad tie ieraudzīja mani sēžam uz ļodzīgā plostiņa, kailu un svelmainajā saulē izba­lējušu, abiem uznāca smieklu lēkme.

"Pasaulīt mīļo!" brēca pirmais vilnis. "Kas tad tas?”

"Sevišķi smalks tvaikonis!" otrs spiedza. "Ar sauļošanās klāju!"

Aiz smiekliem tie šļakstinājās kā negudri. Es lāgā nesa­pratu, par ko viņi vispār runā, bet smējos līdzi, lai nodibi­nātu labas attiecības.

Viļņi riņķoja ap manu plostu kā divas haizivs spuras.

"Tu tagad droši vien domā, ka esi sajucis prātā, pareizi?" pirmais prašņāja.

"Runājoši viļņi ir pirmā saulesdūriena pazīme, vai tu to zini?" tas bija otrs.

"Jā, un pēc tam nāk zivis, kas dzied serenādes. Negaidi, līdz kļūs pavisam ļauni! Lec uzreiz okeānā!"

Tie šļakstinājās un taisīja briesmīgus ģīmjus.

"Ū-ū-ū-ū!" sauca viens vilnis.

"Bū-ū-ū-ū!" atsaucās otrs.

"Mēs esam šausmu viļņi!"

"Lec taču ūdenī! Izbeidz savas mokas!"

Man ne prātā nenāca lēkt ūdenī. Tieši otrādi, es vareni priecājos, ka beidzot kāds tik ļoti cenšas mani izklaidēt. Ap­sēdos uz plosta malas un uzjautrināts skatījos šo izrādi.

"Klau, mazuli, runāsim nopietni…" teica viens no viļ­ņiem, pamanījis, ka ar mani parastais numurs neies cauri. "Kas tu tāds vispār esi? No kurienes te esi gadījies?"

Pirmo reizi mūžā man kāds kaut ko jautāja. Es mīļuprāt būtu atbildējis, taču vienkārši nezināju, kā to dara.

"Kas tev lēcies, puikiņ?" vilnis man bargi uzkliedza. "Vai esi norijis mēli? Neproti runāt?"

Es pamāju ar galvu. Pratu klausīties, to gan, bet runāt nemācēju. Nedz pundurpirātiem, nedz spīgaiņiem nebija

gadījies man iemācīt runāt. Arī man pašam tas tikni pirmo reizi ienāca prātā.

Tie abi vispirms ilgi un mulsi skatījās uz mani, pēc tam tikpat ilgi un ar tikpat lielu neizpratni — viens otrā.

"Kādas šausmas! Viņš neprot runāt! Vai tu kaut reizi esi dzirdējis ko tik briesmīgu?" jautāja viens.

"Tas tiešām ir neiedomājami!" otrs atsaucās. "Man šķiet, tas ir vēl trakāk nekā… iztvaikošana\"

Viļņi, dziļi noraizējušies, riņķoja man apkārt.

"Tu, mazais nabaga nabadziņš! Sodīts ar mūžīgu klusē­šanu! Cik nožēlojams liktenis!"

"Tiešām, \*ēl nekad dzīvē neesmu bijis tik satriekts. Kāda nelaime!"

"Nelaime nav īstais vārds, ar to nevar izteikt, ko es jūtu, domājot par šādu dzīvi! Mana sirds vai lūst!"

"Traģēdija!" kliedza viens vilnis.

"Klasiska traģēdija!" piebalsoja otrs.

Abi sāka liet gaužas asaras.

Jau pēc dažām sekundēm tie bija nomierinājušies un, sabāzuši savas viļņu galotnes kopā, apspriedās:

"Man nemaz negribas par viņu ņirgāties."

"Man arī ne. Es vienkārši esmu pārāk apstulbis, lai spētu ņirgāties. Viņš ir jocīgs, bet… man… man nezin kāpēc gribas viņam palīdzēt."

Otrs vilnis uz brīdi sakūlās putās. "Jā! Man arī! īpatnēja sajūta, vai nav tiesa?"

"Jā… ļoti savāda. Bet kaut kādā ziņā… interesanta! Ne­prātīga! Jauna! Gluži nebijusi!"

"Neprātīga! Jauna! Gluži nebijusi!" otrs vilnis sajūsmā atkārtoja.

"Klau, bet kā lai mēs viņam palīdzam? Ko te lai iesāk?"

Viļņi domīgi slīdēja apkārt manam plostam.

"Es zinu!" viens iesaucās. "Mēs viņam iemācīsim runāt!"

"Domā, tas ir iespējams?" otrs šaubījās. "Es teiktu, ka viņš neizskatās pārlieku spējīgs."

Pirmais vilnis piešļakstinājās man klāt. "Saki "A"!" tas pavēlēja, dziļi ieskatījās man acīs un stiepa uz manu pusi jūrasūdens mēli.

"A!" es teicu.

"Redzi!" kliedza vilnis. "Tas, kurš spēj pateikt "A", pēc nulle, komats, nulle ilga laika spēs pateikt arī "binominālkoeficients"!"

Runas mācība

Un kopš tā brīža verveļviļņi vairākas nedēļas pēc kārtas nepagurdami riņķoja ap manu plostu un mācīja man runāt. Sākumā es apguvu vienkāršus vārdus, tādus kā "vilnis" un "banga", pēc tam jau grūtākus, piemēram, "viļņošanās" un "paisumvilnis". Mācījos lielus un mazus vārdus, darīšanas vārdus, īpašības vārdus, apstākleņus, palīgvārdus, saikļvārdus, lietvārdus un nelietīgus vārdus; jaukus vārdus un arī tādus, kurus labāk vispār nevajadzētu sacīt. Mācījos, kā šos vārdus raksta, pieraksta un uzraksta, kā tos deklinē un konjugē, substantivē, ģenitīvē, akuzatīvē, datīvē un tā tālāk. Pēc tam mēs ķērāmies pie teikumiem. Virsteikumi, palīg­teikumi, starpteikumi, uzteikumi un pateikumi, jautājuma teikumi un pusteikumi, teikumu driskās, teikumu daļas un veseli izteikumi.

Lai būtu skaidrs: verveļviļņi man nemācīja rakstīšanu — viņi man mācīja tikai runāt. Rakstītam vārdam atklātā jūrā nav nekādas nozīmes. Papīrs pārāk ātri samirkst.

Verveļviļņiem nebija diezgan ar to, ka viņi vienkārši iemācīja man runāt; viņi gribēja, lai es mācētu runāt dažne­dažādi un allaž spoži.

Viņi man iemācīja bubināt, blaužģēt un tarkšķēt, dudi­nāt un aurot, čalot, melst un tērgavot, žužināties un, pats par sevi saprotams, vervelēt. Verveļviļņi man iemācīja, kā jāsaka runa, kā jāsarunājas pašam ar sevi, un iesvaidīja mani pārrunu noslēpumos — kā otru apvārdot un pavisam no­vārdot un arī kā pašam sevi aizrunāt. Iemācījos runāt īpaši apgrūtinātos apstākļos, stāvot uz vienas kājas, uz rokām vai pat ar kokosriekstu mutē, kamēr man virsū šļakstina ūdeni.

No verveļviļņu naidīguma jau sen vairs nebija ne miņas. Acīmredzot viņiem agrāk ne reizi nebija gadījies nodoties tik atbildīgai un aizraujošai darbībai. Manai skološanai viņi veltīja visu sirdi un dvēseli, un man jāteic, ka abi patiešām bija labi skolotāji. (Jz čalošanu viņiem bija ķēriens.

Arī es kļuvu par runātā vārda meistaru. Piecu nedēļu laikā biju ticis tik tālu, ka viļņi man vairs neko nevarēja iemā­cīt — patiesībā es pat viņus mazliet pārspēju. Spēju izrunāt jebkuru vārdu — cik skaļi vien vajadzīgs, uz priekšu un atpakaļ. "Binominālkoeficients" vēl bija itin vienkāršs.

Iemācījos sacīt runu, uzsaukt laimes, dot (un pēc tam lauzt) zvērestus, izgrūst lāstus, deklamēt monologus, sa­dzejot rīmes, liet medu ausīs, runāt blēņas un gvelzt ap­lamības.

Pratu runāt skaidru valodu, erroties, paļāt, aprunāt, no­niecināt, izrunāties gari un plaši, pātarot, sprediķot un, pats par sevi saprotams, stāstīt jūrasvilku jokus.

Kad biju iemācījies runāt, beidzot varēju sarunāties, zināms, sākumā tikai ar verveļviļņiem. Pieticīgās dzīves pieredzes dēļ man nebija pārlieku daudz stāstāmā. Toties viļņiem gan runājamā nekad neaptrūkās. Viņi jau gadu sim­teņiem — vismaz paši tā apgalvoja — slīdēja pa okeāniem, saprotams, ka tādā gadījumā sakrājas šis tas pastāstāms. Viļņi valodoja par varenām viesuļvētrām, kas izurbj jūrā

caurumus, par milzīgām jūrasčūskām, kas, saķērušās cīņā, spļauj uguns šaltis, par sarkaniem, caurspīdīgiem vaļiem, kas aprij kuģus, par astoņkājiem, kuru taustekļi ir vairākus kilometrus gari un spēj sagrābt veselas salas, par ūdens rē­giem, kas dejo viļņu galotnēs un ar pirkstiem ķer lidojošās zivis, par liesmojošiem meteoriem, no kuriem verd visa jūra, par nogrimušiem un par uznirušiem kontinentiem, par pazemes vulkāniem, spoku kuģiem, putu raganām, jūras dieviem, viļņu punduriem un zemūdens zemestrīcēm. Taču vislabprātāk tie slepus runāja nejaucības viens par otru. Ik reizi, kad viens no viļņiem mazliet attālinājās no plosta, otrs uzreiz sāka purpināt, cik tam vilnim šaubīgs raksturs, ne­vienam tā vārdam nevar ticēt, un tā tālāk. Trakākais bija tas, ka es viņus abus nespēju atšķirt. Patiesībā viņi bija dvīņu viļņi. Vecu sievu izteikai, ka visi viļņi ir vienādi, šoreiz izņē­muma kārtā bija taisnība.

Jau sen biju pie abiem pieradis. Jaunībā draudzību noslēgt ir viegli un šķiet, ka tā būs mūžīga. Taču pienāca diena, kad bezrūpīgie viļņi šķita pārvērtušies. Tie jau vai­rākas stundas slīdēja ap manu plostu, taču nebija pateikuši ne pušplēsta vārda. Tas bija kas jauns. Lauzīju galvu, vai ne­esmu pastrādājis kādu muļķību. Pēdīgi viļņi piešļakstinājās pie plosta un sāka minstināties.

"Tad nu laikam vajadzētu…" viens iesāka.

"Okeāna likums, un tādā garā," sēca otrs.

Tad abi apkaucās.

Sākuši no jauna, viņi man paskaidroja, kas par lietu: okeāns jau vairākas dienas bija nemierīgs, to uztrauca spē­cīga straume, un verveļviļņi zināja, ka tiem jāiet šai straumei

līdzi. Palikdami vienā vietā pārāk ilgi, viļņi iztvaiko. Tieši tādēļ viņu liktenis ir nemitīgi slīdēt šurpu turpu pa okeānu.

"Liels paldies par visu!" es sacīju, jo tagad taču pratu runāt.

"Ak, nav par ko!" vilnis atsaucās, un es dzirdēju, ka tas ar grūtībām valda asaras. "Pirmo reizi nezinu, ko lai saka!"

"Bet mēs gribam tev pasniegt atvadu dāvanu," teica otrs vilnis. "Vārdu!"

"Jā," turpināja pirmais vilnis, "mēs tevi nosaucam par Zilo lāci."

irds visam mūžam

Ir redzams, ka verveļviļņu fantāzija nebija diez cik krāšņa, un tomēr. Līdz šim man vārda nebija.

Abi atvadījās no manis ar slapju apkampienu. Arī man gribējās pinkšķēt. Tad abi šņukstēdami aizšļakstinājās prom.

Lēnām rietēja saule, un tās grimstošajā aplī es redzēju abu viļņu aprises slīdam apvāršņa virzienā. Taču jau pēc dažiem metriem tie saņēmās un sāka tarkšķēt:

"Jā, tad es tev saku…"

"Tu man neko neteiksi!"

"Tā tev nevajadzēja sacīt!" Un tā viņi vāvuļoja un vāvu­ļoja; vēl pēc daudzām stundām, kad abi jau sen bija nozu­duši skatienam, es iztālēm dzirdēju viņu muldēšanos.

Mani kokosriekstu krājumi pamazām izsīka, un arī dzeramā ūdens krājumi, mācoties tā, ka galva kūp, jau bija gandrīz pilnīgi izlietoti. Turklāt jau labu laiku manu neaiz­sargāto smadzeņpodu nežēlīgi svilināja saule, jo plostiņš slīdēja aizvien tālāk uz dienvidiem.

Liela acs

Pēc trim dienām manas smadzenes bija tā izkaltušas, ka es spēju tikai sēdēt un truli blenzt uz ūdens virsmu. Ja pietiekami ilgi skatās jūras ūdenī, agri vai vēlu tā putās var ieraudzīt visērmīgākās lietas. Zvērus un pūķus, un veselas briesmoņu armijas, kas cīnās savā starpā, jūras garu dejas, nāru lēkāšanu un savādas pelēkas ēnas ar ragiem un astēm. Drīz man jau sāka likties, ka spēju saskatīt jūras dibenu. Redzēju caurspīdīgas pilis, kas peldēja dziļi man apakšā kā stikla zemūdenes. Redzēju astoņkāji ar tūkstoš taustek­ļiem. Pirātu kuģi, kas bija pilns ar grabošiem skeletiem, kuri auroja šausmonīgas dziesmas. Un tad es ieraudzīju visbriesmīgākās šausmas: milzīgu viepli, desmitreiz lielāku nekā mans plosts, ar vienu vienīgu aci, tik lielu kā māja; acs savā dobulī mežonīgi bolījās, un pēc brīža vairs bija redzams tikai baltums. Zemāk bija mute, pietiekami liela,

lai spētu aprīt kuģi, varens apakšžoklis ar gariem, kārniem zobiem, tik daudziem, ka ne saskaitīt. Varēju ieskatīties badīgi atplestajā rīklē, tā bija dziļa kā slapjš kaps. Seju no vienas vietas klāja pārragojušās krunkas un plēki, mazi krā­teri un dziļas rētas. Nespēdams atraut skatienu, es blenzu ūdenī.

Taču šis ģīmis mani nespēja nobiedēt. Tas nebija īsts, to bija radījis mans izkaltušais prāts.

Tā es domāju. Bet man nebija taisnība. Tas bija Tyrannovalis Rex.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tyrannovalis Rex: skrimšļzivju klases žokļainis, radniecības attie­cībām saistīts ar milzu murēnām, haizivīm, gaļēdājiem zauriem un cik­lopiem. No vaļa tas mantojis lielumu, no murēnas apakšžokļa formu, no haizivs nevaldāmo vēlmi aprīt visu, kas satilpst rīklē, no zauriem instinktu medīt visu, kas kustas, un no ciklopiem vienacību. Tyranno­valis Rex ir 45 metrus garš, un to droši var uzskatīt par vienu no pasau­les lielākajiem plēsoņām.Tiranovaļa ādu klāj skrimšļaini izaugumi, un tā ir ogļu melna, tādēļ to mēdz dēvēt arī par melno vali. Galvu veido viena vienīga liela kaula plāksne, un, ar to triekdamies virsū, Tyranno­valis Rex spēj nogremdēt pat visai lielus tirdzniecības kuģus. Laimīgā kārtā tiranovaļi ir gandrīz izmiruši, un daži zinātnieki uzskata, ka saglabājies ir tikai viens eksemplārs, kas jau daudzus gadsimtus ap­draud Camonijas ūdeņus. To nogalināt ir centušies daudzi vaļu med­nieki, nevienam tas nav izdevies, un daudzi pēc tam vairs nav redzēti.

Tikai tad, kad melnais valis man acu priekšā iznira no ūdens, es beidzot atžirbu no saviem nomoda sap­ņiem. Likās, no jūras dzīlēm piedzimusi sala: augstu pār

manu plostu slējās tumšu vaļa tauku kalns ar simttūkstoš kārpām, liels kā klintsbluķis. Pa monstra kupra tauku krokām kā palu straumes gāzās ūdens, tas lija atpakaļ jūrā. Ūdens gāzmas sakūla jūru valim apkārt mutuļos, tad viena tāda gāzma sagrāba manu plostu un grieza uz riņķi.

Izplatījās neiedomājami nelāga smirdoņa.

Es no visa spēka pieķēros pie masta un mēģināju elpot tik sekli, cik vien iespējams. Mutuļi noplaka, toties tagad valis pa savu elpošanas caurumu izpūta gaisā gigantisku ūdens strūklaku, droši vien ap simt metru augstu. Kā ap­burts skatījos uz šo izrādi, nedomādams par to, kā tā varētu mani ietekmēt.

Mirkli šķita, ka strūklaka ir sastingusi. Tā stāvēja saulē kā ledū sasalis ūdenskritums. Šajā strāvā varēja saskatīt tūkstošiem zivju, lielu un mazu, veselus barus mencu, cūk­delfīnus un dažas haizivis, lielu astoņkāji un nolauztu kuģa stūresratu.

Tad šī strūklaka gāzās okeānā. Ūdens nāca pār mani ar tādu spēku, it kā jūrā būtu iemestas lokomotīves. Ar vienu sitienu mans plostiņš bija sadragāts, ūdens blāķi spieda mani arvien dziļāk jūrā. Man apkārt joņoja haizivis, taču, par laimi, tās bija pārāk apstulbušas, lai mēģinātu mani rīt.

Pēdīgi spiediens atslāba, un es kā korķis izšāvos no ūdens. Tik tikko paspēju ievilkt elpu un cik necik saprast, kur es esmu (atrados tieši briesmonīgās ciklopa acs priekšā), kā viņš atvēra rīkli, lai tajā atkal ieplūstu ūdens.

Vaļa ūsas

Nesaudzīga strāva ierāva mani vaļa mutē. Esmu pārlie­cināts, ka tas viss netika darīts tikai tāpēc, lai mani aprītu, patiesībā šaubos, vai briesmonis vispār bija mani pamanījis: nebiju tāds laupījums, kura dēļ būtu vērts pūlēties. Valis vienkārši ieelpoja. Pie viņa augšlūpas bija neskaitāmas ūsas,

metru gari, liānām līdzīgi taustekļi, caur kuriem viņš kāsa savu barību. Kad straume nesa mani garām, man pie vienas izdevās pieķerties. Turējos, cik spēka, bet viss ūdens, kas bija man apkārt, gāzās nezvēra rīklē. Nebija viegli, vaļa ūsas bija glumas un neciešami smirdēja pēc puvušām zivīm, taču es nelaidos vaļā.

Ūdens uzņemšana bija beigusies, valis vēra muti ciet. Tagad derētu izvairīties no norīšanas. Šā mērķa vārdā es sāku ar visu auguma svaru šūpot ūsas. Ja mute aizvērsies brīdī, kad ūsas šūpoles būs iekšpusē, man klāsies plāni.

Ļoti lēnām viena otrai tuvojās lūpas.

Žvīks, es lidoju iekšup.

No jūras uznira apakšlūpa, milzīga kā smilšu sēre.

Žvāks, lidoju ārup.

Briesmoņa rīklē burzguļodami nozuda pēdējie ūdens blāķi.

Žvīks, iekšup.

Skatiens ieslīdēja vaļa tumšajā rīklē. Ui, tā nu gan neva­jadzēja. Dziļi zem manis vīdēja tumši zaļu putu bezdibenis, gremošanas sulas pilns versmains caurums. Aiz šausmām mani gandrīz pameta visi spēki, rokas uz brīdi atslāba, un es slīdēju lejup, tomēr pietiekami laicīgi atkal pieķēros pie ūsas.

Žvāks, ārup.

Nezvēra lūpas sakniebās. Ar pēdējo žvāgojienu man bija izdevies tikt laukā, un tagad es sēdēju uz vaļa lipīgās apakš­lūpas.

Man virs galvas bolījās ciklopiskā acs, taču tā nelikās mani redzam. Daudz nedomādams, es pieķēros pie tuvākā un ērtākā augšlūpas izauguma un sāku rāpties.

Ķepuroties augšup pa milzu vaļa kārpaino ādu nebija viegli, taču izmisuma drosme neļāva man padoties. Rāpos tieši gar aci, viens krimšļains izaugums, tad nākamais, pāri uzacij, kas bija vesels melnas ragādas kalns, un tad jau biju nonācis starp grumbām neradījuma pierē. Tālāk gāja vien­kāršāk, kāpums vairs nebija tik kraujš, un drīz es sasniedzu vaļa muguras priekškalnes.

To, kā tas lops smirdēja, pieklājīgiem vārdiem nav iespē­jams aprakstīt. Te, augšā, bija izveidojušies veseli koraļļu rifi, īsti ūdenszāļu meži un gliemeņu kolonijas. Malu malās

raustījās sausumā izmestas zivis, apkārt skraidīja satraukti vēži un omāri.

Harpunu

mežs

Es steberēju tik uz priekšu pa glumajām nogāzēm, un tad pēkšņi biju nonācis harpūnu mežā — jo, raugi, vaļa mugura bija pilna ar harpūnu ērkšķiem. To bija simtiem, daudzu durekļi jau sarūsējuši un rokturi satrupējuši, taču daudzas bija arī gluži jaunas, no mirdzoša tērauda, ar spodri nopu­lētiem tverekļiem. Harpūnas bija visdažādākā lieluma, gan normālas — tādas, kādas būtu spējis raidīt arī es, — gan lielas — pat piecus metrus garas, tās acīmredzot bija metuši milži —> gan mazītiņas kā zobu bakstāmie, to sviedēji, do­mājams, bija pundurpirāti. Pie vienas karājās neveiksmīga vaļu mednieka ģindenis.

Valis tagad bija pavisam mierīgs, nekustīgs kā kuģis, kas uzskrējis uz sēkļa. Šo atelpas brīdi izmantoju, lai pārdomātu apstākļus, kādos biju nonācis. Mans plosts šobrīd tika sa­gremots kaut kur tiranovaļa iekšķumā; agri vai vēlu nezvērs atkal ienirs un vai nu ieraus mani sev līdzi dzelmē, vai palaidīs jūrā bez peldlīdzekļiem. Lai tā nenotiktu, nolēmu uztaisīt jaunu plostu no harpūnu rokturiem. Tie lielākoties bija no koka, pie daudziem vēl karājās virves cilpas un korķa pludiņi, tātad visu varēs sasiet kopā. Pirmo es no kāda iz­auguma izvilku gluži jaunu, savus trīs metrus garu šķēpu.

Kamēr es vilku, vaļa mugura tikko manāmi nodrebēja — taču tas nebija nekas biedējošs: vieglas trīsas, kam sekoja varena, apmierināta nopūta, kuras atbalsis droši vien varēja dzirdēt visā jūrā. Kad izvilku nākamo harpūnu, viss atkār­tojās, tikai nopūta bija vēl ilgāka un apmierinātāka — varbūt tāpēc, ka arī duramais šoreiz bija garāks.

Valim tas, ko es darīju, nepārprotami patika. Kā rādās, kamēr vien ķeksēšu no viņa muguras laukā harpūnas, man nekas nedraudēs, un tā nu atspēries vilku no milzu /ivs muguras harpūnu pēc harpūnas. Strādāju ļoti rāmi un

uzmanīgi, lai, pārāk strauji izraujot atkarpi, nesaniknotu nezvēru. Jau pēc īsa brīža biju kļuvis par harpūnu vilkšanas meistaru. Vispirms vieglītēm jāiešūpina rokturis, lai izkusti­nātu atkarpi, kas bija ieķērusies ragādas izaugumā, pēc tam, turpinot šūpot, var apdomīgi izvilkt visu harpūnu.

Jo uzmanīgākas un prasmīgākas bija izrīcības, ar kurām es izvilku dzeloņus no vaļa miesas, jo apmierinātāk tas ņurdēja. Pār okeāna viļņiem cita pēc citas aizvēlās milzīgas labpatikas nopūtas: bija skaidri dzirdams, cik ļoti nezvērs priecājas par šo atpestīšanu. Dziļi nogrimis savā darbā, es pat nepamanīju, ka milzu zivs bija izkustējusies no vietas. Tikai tad, kad sajutu spirdzinošu ceļavēju, ievēroju, ka valis, lēnītiņām un mierīgi kustinādams asti, jau peld pa jūru. Ne­kādas ieniršanas pazīmes tas pagaidām neizrādīja.

Noņemšanās ar harpūnām nepavisam nebija viegla; dažas ar savām atkarpēm bija ieķērušās tik ietiepīgi, ka es

ne pa jokam nomocījos, līdz tās dabūju laukā. Visdziļāk ieurbušās bija garākās — spēcīgas rokas raidītas, tās bija ne­satricināmi ieāķējušās vaļa kārpās. Es elsu un stenēju, taču pēc dīkās laiskošanās uz plosta tā bija patīkama pārmaiņa.

Šaubos, vai vēl kādam bez manis ir gadījies dzirdēt, kā nopūšas karaliskais tiranovalis. Šos dārdienus nevar sajaukt ne ar ko citu. Pateicīgi vaidēdams, dzīvnieks atvadījās no garum gariem mocību gadiem, varbūt pat gadsimtiem. Ja dziļā alā savāktu desmittūkstoš jūras govju, liktu tām visām reizē dvest mīlas aizgrābtībā un šos dvesienus papildinātu ar medus vākšanā ielīksmojušos miljons kameņu dūkoņu, tad varbūt izdotos iegūt puslīdz tikpat skaļu un apmieri­nātu rūcienu.

Kādu pusdienu rāvies melnās miesās, es biju gandrīz pabeidzis. Biju izrāvis simtiem harpūnu, vēl palikusi pē­dējā, un tagad diezgan svinīgi izvilku arī to. Pār okeānu

aizdārdēja pēdējā atvieglotā nopūta. Karaliskais tiranovalis bija atbrīvots.

Jau nākamajā acumirklī aptvēru, ka biju pastrādājis muļ­ķību. Izraudams pēdējo vaļu mednieka šķēpu, es reizē biju atbrīvojis nezvēru no vajadzības paciest mani uz muguras. Milzu zivs dzīrās ienirt — es to nopratu, juzdams, cik dziļi tā ievelk elpu. Savā centībā biju gluži piemirsis par to, ka jābūvē plosts. Harpūnas biju vienkārši lidinājis jūrā.

Jā, Tyrannovalis Rex ienira, taču darīja to pavisam lēni, gandrīz maigi, lai man nenodarītu neko ļaunu. Tas gausi laidās dziļumā kā ļoti liels kuģis ar mazītiņu sūcīti. No tā muguras ieslīdēju spoguļgludajā ūdenī, un tieši tajā brīdī skatienam nozuda pēdējie vaļa muguras izaugumi. Mil­zenis bija pazudis. Ūdens virsmu vēl satricināja tikai daži pamatīgi burbuļi — droši vien elpošanas atveres atvadu sveiciens.

Es īros šurpu turpu pa silto ūdeni, lūkodams kaut ko saprast. Viļņos vēl šūpojās daži korķa pludiņi, varbūt izdo­tos tādu savākt tik daudz, lai uztaisītu šādu tādu glābšanas riņķi. Slaidiem vēzieniem peldēdams pie tuvākā, pamanīju virs galvas kaiju — pa ilgiem laikiem pirmo. Tā lidoja uz rietumiem, uz saulrieta pusi.

Pie apvāršņa lidinājās vesels jūras putnu bars, tieši tur, kur jūrā patlaban izkusa saule. Varbūt tur ir kuģis? Vai tas ir valis, atkal izniris no ūdens citā vietā? Es peldēju uz to pusi. Jo tuvāk tam nonācu, jo labāk redzēju, ka zem putnu bara, šķiet, ir tādi kā palmu stāvi. Drīz jau varēju saskatīt piekras­tes viļņu putas un ideāli baltu liedagu, aiz kura lapas šūpoja lekna palmu audze.

Redzu zemi

Valis, ar nolūku vai netīšām, bija izlaidis mani netālu no salas. Pār ūdeņiem uzvēdīja kārdinošas smaržas. Tie bija man gluži nepazīstami, apetītlīgi aromāti — mazliet pēc va­niļas, pēc sarīvēta muskatrieksta, sasmalcinātiem ķiplokiem un ceptas gates… Šī sala smaržoja jauki. Ar pirmatklājēja tiesībām nospriedu uzskatīt to par savu.

Kad izrāpos krastā, saule jau bija gandrīz pavisam no­rietējusi. Biju tik ļoti noguris, ka paliku guļam turpat smiltīs un uzreiz aizmigu. Pēdējās skaņas, ko dzirdēju, pirms mana bura ieslīdēja sapņu zemē, bija padumja daudzbalsīga ķiķi­nāšana tuvīnā meža aizsegā. Taču man bija vienalga, nekādi ķiķinātāji mani nebiedēja. Lai kas arī bija šie irgotājies, tie bija mani pavalstnieki.

.