Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

2.Mana dzīve Pie spīgaiņiem

Drīz izrādījās, ka spīgaiņi mani bija izmitinājuši ne jau aiz tīras viesmīlības, jau tajā pašā naktī tie man ar uzskatāmu pantomīmu parādīja, kas no manis tiek gaidīts: man vajadzēja viņiem raudāt.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals Spīgaiņi [turp.]: spīgaiņi rodas, kad malduguns [Lux dementia] ir sastapusies ar*Camonijas kapu gāzi. Kapu gāze ir nelāgi smirdoša puvuma gāze, kas ceļas no trūdošiem kapiem, ja zeme uz tiem nav noblietēta tik stingri, lai gāze nespētu izdalīties. Maldugunis rodas, kad jāņtārpiņu ķer zibens spēriens un tas uzlādēts aizlido tālāk. Un tātad, ja malduguns sastop kapu gāzi — bet tas saprotamu iemeslu dēļ lielākoties notiek sabiedrisku apbedījumu vietās —, gāzes mole- kulas saplūst ar uguns atomiem, izveidojot mīkstmiesīgu un kļūmīgu aliansi, ko ikdienā mēdz dēvēt par spīgaiņi. Lieki sacīt, ka no tā nekas labs nevar iznākt. Ja kādam nav mugurkaula, tad arī nervu sistēma nav vajadzīga, un, ja kādam nav nervu, tad nav arī jūtu — tieši tādēļ spīgaiņi tik ļoti interesējas par citu dzīvu būtņu dvēseles dzīvi. Vienmēr taču gribas tieši to, kā pašam nav. Un, zinot, kāda ir spīgaiņu cilme, nav arī jābrīnās, ka tie visvairāk interesējas par nepatīkamām izjūtām, piemēram, bailēm, izmisumu un skumjām. Nevaldāmas raudas, proti, process, kurā visas šīs izjūtas parādās vienlaikus, no spīgaiņu viedokļa ir pats saistošākais. Pie spīgaiņiem

Man ierādīja vietu uz varena, pussatrupējuša koka stumbra, kas gulēja zemē kā nogāzies fabrikas dūmenis, un uz tā paklāja dažas lapas, lai man būtu ērtāk sēdēt.

Mežnorā saradās arvien jauni un jauni spīgaiņi, kas slī­dēja šurpu turpu starp stumbriem un zumēdami meklēja sēdvietas. Bija pagalam neomulīgi starp mirušiem kokiem redzēt simtu simtus šo radījumu. Visi kopā tie veidoja zaļu

gaismas kupolu, kas spokaini velvējās pāri izrādes arēnai. Apkārt skanēja nervoza sačukstēšanās un ķiķināšana, gai­dot, kad ari pats pēdējais spīgainis būs apsēdies un pievērsis skatienu man. Tad iestājās klusums.

Es nojautu, kas no manis tiek gaidīts, taču man kaut kā nebija noskaņojuma. Ap sirdi man bija caurcaurēm neomu­līgi, tomēr ne tik ļoti neomulīgi, lai spētu paraudāt. Likās, manī nav ne lāsītes šķidruma, nekad mūžā man mutē un rīklē nebija valdījis tāds sausums. Tomēr es mēģināju darīt visu, kas bija manos spēkos. Visvisādi šķobīju seju, lai iz­spiestu kādu asaru, taču raudiens kā nenāca, tā nenāca.

Mēģināju pašņukstēt, taču spēju izspiest vienīgi sausus krekšķus. Spīgaiņi kļuva nemierīgi. Daži sāka klusi, nejauki dziedāt, un man visapkārt gaisā sprēgāja elektrība. Es maz­liet pakratījos, it kā mani būtu sagrābusi raudu lēkme, un berzēju acis, lai sāktu ritēt asaras; taču manas kustības bija kokainas un nedabīgas, un asaras izpalika.

Daudzi spīgaiņi cēlās kājās, visās malās bija dzirdama šņākoņa kā no sabojātām gāzes caurulēm. Daži noslīdēja no saviem stumbriem un, lēni izlocīdamies, līda man tuvāk, nepārprotami — ar nelabiem nodomiem. Mēģināju sevi žēlot. Domāju par to, cik bēdīgi ir būt mazam, kailam, iz­liktam un ļoti izsalkušam zilam lācim, kuram nav ne tēva, ne mātes, nav arī dzimtenes un draugu. Domāju par laimī­gajiem laikiem uz pundurpirātu kuģa un par to, ka šie laiki uz mūžiem palikuši pagātnē. Man šķita, ka es nenoliedzami esmu visnelaimīgākais, visvientuļākais zilais lācis pasaulē,

zillācītis ar vistukšāko vēderu, zillācītis, kuru vajag žēlot un žēlot… un beidzot sāka plūst asaras!

Un kā tās plūda! īsi asaru ūdenskritumi, sāļu straumju plūdi. Ūdens šļācās man no acīm, kāpa degunā un šļurkājās pāri lūpām. Ļaudams vaļu sirdi plosošiem šņukstiem, es nokritu uz vēdera un ar mazajām dūrītēm zvetēju pa dobumaino stumbru tā, ka skanēja pa visu mežu. Tirināju kājas un plūkāju īsos mateļus. Nometos četrrāpus un gaudoju uz mēnesi kā sunītis, kas briesmīgi skumst pēc mājām. Tā bija visaugstākās klases raudu lēkme, daudz labāka un ilgāka nekā pirmā.

Tad piepeši tā beidzās. Es elsodams pieslējos kājās un noslaucīju pēdējās asaras. Cauri ūdeņainajam plīvuram, kas aizsedza acis, spīgaiņi izskatījās vēl nejaukāki. Tie sēdēja pil­nīgi nekustīgi un blenza man virsū.

Absolūts klusums.

Es pacēlu degunu un biju gatavs visļaunākajam: lai nāk, kas nākdams. Ja viņi taisās mani rīt nost vai darīt kaut ko tamlīdzīgu — lai rij, dīvainā kārtā man bija vienalga. Pēdējā stumbru rindā kāds spīgainis sāka nedroši aplaudēt. Visi pārējie vēl arvien sēdēja nekustēdamies. Tad aplausiem pie­biedrojās otrs, trešais, ceturtais, un pēkšņi, kā pēc slepenas komandas, visi spīgaiņi reizē piecēlās kājās un aplaudēja tā, ka meža gali līgojās. Tie izgrūda spalgus sajūsmas klie­dzienus un pūta uz saviem garajiem spoku pirkstiem. Daži paķēra zarus un taktī velēja pa dobumainajiem stumbriem. Valdīja neiedomājams troksnis. Uz manu pusi lidoja puķu pušķi. Dažs labs spīgainis uzšāvās gaisā kā zaļa raķete. īsi sakot, šie visādā ziņā bezjūtīgie radījumi izrādīja gluži ap­brīnojamu sajūsmu. Un te nu man jāatzīstas: es biju diezgan aizkustināts.

Citādi to nevar pateikt: burtiski vienā nakti es biju kļuvis par zvaigzni. Tiesa, naudu es nesaņēmu (toreiz es nemaz nezināju, ka tāda lieta vispār pastāv), tomēr spīgaiņi man par bimbāšanu gādāja ēdamo. Nekas īpašs jau tas nebija, lielākoties rieksti un ogas, avota ūdens un banāni, reižu reizumis kāds svaigs kokosrieksts, taču vairāk man tajā laikā nemaz nevajadzēja. Paldies Neptūnam, šie spoki ļoti ātri aptvēra, ka man ar viņu ēšanas paražām nevar būt nekā kopēja. Redziet, spīgaiņi pārtiek no bailēm. Es to jau biju uz­zinājis no pundurpirātiem: spīgaiņi naktīs slīd pa jūru, mek­lēdami kuģus, lai ar savu dziedāšanu un gaudām iedvestu apkalpei bailes un šausmas. Kolīdz tas izdodas, viņi sūc bailes kā pienu ar salmiņu.

Kad es redzēju, kā šie caurspīdīgie spoki atgriežas no saviem naksnīgajiem sirojumiem, piesūkušies ar bailēm, pieēdušies un uzblīduši kā dziļjūru sūkļi, man mati slējās stāvus. Sākumā tie, dodamies uzdzīvot, gribēja ņemt līdzi arī mani, taču likās mierā, atklājuši, ka es neprotu iet pa ūdens virsu.

Lai cik ļoti man spīgaiņi sākumā derdzās, tomēr jāatzīs­tas, ka ikvakara izrādes man sagādāja arvien lielāku prieku. Lampu drudzis pirms uzstāšanās, manas aizvien meista­rīgākās šņukstu ārijas, vētraini aplausi noslēgumā — man sāka iestāties visīstākā atkarība. Apkaukties kļuva arvien vienkāršāk (arī tagad es to protu, ja nu gadās tā, ka drama­tisku iemeslu dēļ ir nepieciešama kāda asariņa).

Vajadzēja tikai sākt domāt par kaut ko bēdīgu, un viss jau ritēja, kā smērēts. Es iekļāvu savā šņukstu programmā dramatiskus kāpinājumus un iespaidīgas pauzes. Prasmīgi rīkojos ar visu pinkšķa paleti, no vieglām nopūtām līdz iz-

mislgiem šņukstiem un spalgi spiedzīgām ārprāta lēkmēm. Iemācījos tik labi saskaņot šņukstu ritmu ar gaudošanas melodiju, ka viss kopā veidoja nelielu simfoniju. Pratu savas spiedzīgās vaimanas pacelt histēriskos augstumos, lai no tiem pēc tam mestos dziļās elsu ielejās. Reizēm es vairākas minūtes no vietas klusiņām, gandrīz bez skaņas puņķojos, lai publiku sagrābtu neizturama gaidu spriedze, un tad pēkšņi iebaurojos kā trimdā izraidīts ronis.

Zvaigznes

kaprīzes

Spīgaiņi bija vasks manās rokās. Ovācijas ar katru va­karu kļuva skaļākas, ilgākas un jūsmīgākas. Meža spoki mani gandrīz nosmacēja ar puķēm, vija man vaiņagus un pārbaroja ar ogām un augļiem — nav brīnums, ka es pats sev šajā lomā patiku arvien vairāk. Stāvēt rampas ugunīs un just publikas aizgrābtību (un kas par to, ka šīs ugunis ir tikai spīgaiņu blāvā mirga un aizgrābtību pauž vien to spocīgā gaudošana) — tas kuram katram sakāptu galvā. Nevajag aizmirst, ka es vēl biju ļoti jauns: tā bija tikai mana otrā dzīve.

Drīz es kļuvu slavens kā ļoti kaprīza zvaigzne un brī­žiem biju pat tik untumains kā operas dīva. Ja mani skatītāji neaplaudēja gana vētraini, es bargojos un nepiekāpīgi devos prom no skatuves. Dažu vakaru es tēloju galvassāpes, lai izrāde tiktu atcelta un spīgaiņi mocītos. Kļuvu pagalam rie­bīgs, gandrīz tikpat riebīgs kā spīgaiņi. Patiesībā es arvien vairāk līdzinājos viņiem. Sāku atdarināt viņu šaušalīgās dziedamās balsis un vilkt līdzi viņu meldiņiem. Visupirms es vēl pastāvēju uz to, ka gulēšu viens pats un zem klajas debess, taču pēc kāda laika jau gulēju kopā ar viņiem koku dobumos. Ieritinājos starp zumošajiem spokiem un sapņoju viņu baigos sapņus. Drīz jau arī es smirdēju pēc trupekšņiem un palaikam pat mazliet spīdēju tumsā, jo manā kažokā bija ieķērusies viņu gaismas gāze. Es pat daudz­kārt — veltīgi — mēģināju staigāt pa ūdens virsu, lai kopā ar spīgaņiem varētu doties sirojumos. Tā vienreiz gandrīz noslīku meža dīķī.

Pats nemaz nepamanīju, cik čakli pūlos kļūt par spīgaini.

Jaunībā taču vēlme būt tādam pašam kā visi ir caurcaurēm dabiska. Vienīgā nelaime — taču ar to es acīmredzot biju samierinājies — bija tāda, ka tad man visu atlikušo mūžu vajadzētu nodzīvot pie spīgaņiem.

šausmoņa atspulgs

Kādu vakaru, kad es kārtējo reizi mēģināju staigāt pa ūdens virsu (tagad šiem vingrojumiem izvēlējos pavisam seklus ūdeņus), ieraudzīju savu atspulgu lielā peļķē. Neticēdams savām acīm, atklāju, ka esmu sācis ķēmoties pakaļ spīgaiņu saraustītajām kustībām un pat mēģinu atdarināt viņu pretīgos, blējošos smieklus. Ņirbainajā peļķes ūdenī mani locekļi izskatījās tikpat rausteklīgi kā spīgaiņiem.

Mani pārņēma šausmas.

Prātā iešāvās doma: ko, tagad mani ieraudzīdami, do­mātu pundurpirāti? Es briesmīgi nokaunējos. Vēl šobalt­dien, atminoties to mirkli, man vaigos iemetas tvīkums.

Tai brīdī es nolēmu, ka man jābēg prom no spīgaiņiem. Kad nejaucības kļūst par paradumu, steigšus jāmaina vide.