Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

9. Mana dzīve Saldajā tuksnesī

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona'', apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Saldais tuksnesis: tuksneši lielākoties ir plaši, līdzeni un smil­šaini apvidi, kuros ūdens trūkuma dēļ ir trūcīgi ar augu valsti, kas sastopama vienīgi tādās vietās, kur pazemes avoti ir veicinājuši oāžu veidošanos.

Pēc augsnes uzbūves izšķir klinšu, smilšu, sāls un cukura tuksne­šus. Saldais tuksnesis ir pēdējā minētā paveida jaukta tipa tuksnesis no pirmskembrija gliemežkaļķakmens, agrīnā Camonijas perioda lavas pulvera un^pirmsvēsturiska cukurpūdera, kura enerģētiskā vērtība ir apmēram 55 000 kaloriju kvadrātmetrā. Šis cukurpūderis ir radies no savvaļas cukurniedru stepes, kas gadu tūkstošu gaitā saules gaismas ietekmē pārtvaicējās tīrā kristāliskā niedru cukurā. Saldā tuksneša augsnes cukurs ir garšas ziņā salds, ūdenī un spirtā šķīstošs (turpretim ēterī nešķīstošs) ogļhidrāts, kas ar fenilhidrazīnu veido ozazonu, proti, atkarībā no oglekļa atomu skaita mo­lekulā, triozes, tetrozes, pentozes, heksozes, heptozes, oktozes un nonozes.

Saldā tuksneša virsmas formācijas to pamatvielas lipīguma dēļ ir nesalīdzināmi daudzveidīgākas un ērmīgākas nekā citos tuksnešos. Liela nozīme Saldā tuksneša skulpturālajā veidojumā ir vējam, kas reizē ir transportēšanas un denudēšanas aģents. Kaut kur pacēlis cukurpūderi, vējš daudzus kilometrus nes to pa gaisu un citur pie­vieno jau gatavai cukura skulptūrai; reizēm tikai tāpēc, lai jau pēc dažām stundām atkal noslīpētu nost kādu tēla daļu. Tādējādi Saldā tuksneša ārējais veidols pastāvīgi mainās, un šīs pārmaiņas ir daudz dramatiskākas nekā citos tuksnešos. Ar pietiekamu gaisa mitrumu un vienlaikus ar aktīvu vēja darbību no cukurpūdera un ūdens rodas tādi tēlniecības mākslas šedevri, ka jebkurš akmeņkalis aiz skaudības kļūtu zaļš.

Saldā tuksneša virsmas pasakainā apdare izsenis kā magnēts pie­vilkusi dēkaiņus, avantūristus un citus nesavaldīgus subjektus, kuri

augstāk par kārtību vērtē nekārtību. Daudz ir tādu, kas steigušies uz Saldo tuksnesi, meklēdami laimi, taču pavisam nedaudzi ir atgriezu­šies, turklāt nereti — gara pakrēslī.

Labrīt! Mani pamodināja meža tarantulla. Kad atvēru acis, mil­zene stāvēja tieši man blakus. Saules apžilbināts, sākumā redzēju tikai garās, tievās un spalvainās kājas. Tā kārīgi teci­nāja savu sekrētu tieši man sejā. Graujošā iedarbība jau bija sākusies, jo, lai kā es centos, man neizdevās pakustināt ne pirkstiņa. Varbūt man vispār jau vairs nebija ķermeņa, vai tas jau pa pusei bija pārvērties biezenī. Gribēju kliegt, taču arī to vairs nespēju.

Tad es pamodos līdz galam. Man blakus uz tievām, līga­nām kājām stāvēja draudzīgs, lai gan pēc izskata mazlietiņ padumjš kamedārs, kas laizīja man seju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kamedārs: nagaiņu kārtas un biezpēdaiņu [Tylopoda] apakš­kārtas zīdītājdzīvnieks. Kamedārs ir kamieļa un dromedāra krusto­jums, tam piemīt šo abu kamieļu paveidu īpašības un ir trīs kupri. Pieskaitot asti, kamedārs ir aptuveni trīs metrus trīsdesmit centimet­rus garš un divus metrus divdesmit centimetrus augsts, tam rakstu­rīgs sensacionāli trūcīgs intelekts, toties arī teicama spēja panest ārkārtīgās tuksneša temperatūras. Daudzkuprība ļauj tam uzglabāt milzīgu ūdens daudzumu, un nepieciešamības gadījumā tas spēj trīs nedēļas bez dzeršanas veikt visus savus darba pienākumus. Turklāt pie kupriem tam ir izaugumi — pupi, no kuriem ar zināmu izveicību jebkurā laikā var iztecināt dzeramo ūdeni. Kamedāra izskats aprak­stāms skalā no "muļķīgs" līdz "ļoti neglīts". Ar savu pinkaino spalvu, ļodzīgo gaitu, pievērtajām acīm un kaitinošo blēšanu kamedārs nu

nepavisam nerada ideāla jājamlopa iespaidu, taču tas ir lādzīgas un uzticīgas dabas, viegli stūrējams ar primitīvas pavadas palīdzību un, visbeidzot, neizvēlīgs barības ziņā. Vēl piedevām kaltēti kamedāru mēsli teicami noder uguns kurināšanai. Kamedārus audzē -» jampampu nomadu cilts, kas jau kopš neatminamiem laikiem klejo pa Saldo tuksnesi, cik noprotams, meklējot leģendāro pilsētu Anagromatafu.

Nākamais, ko ieraudzīju, izberzējis no acīm miegu, bija trīs no galvas līdz kājām tumšās drānās ietinušies tēli, ku­riem tajā vietā, kur vajadzētu būt acīm, rēgojās divi mazi teleskopi.

Viens noliecās man klāt.

"Zils lācis! Amplīgi!" viņš teica, uzrunādams drīzāk sa­vus biedriniekus un nevis mani.

Pēdīgi piecēlos kājās un izpurināju no kažoka tuks­neša smiltis. Mazdrusciņ tālāk stāvēja vēl pulka tādu pašu

tumšās drānās sapiņķelējušos ērmu, kādi pieci simti, un vismaz tikpat kamedāru.

"Kas jūs tādi esat, ja drīkstu vaicāt?" bezbailīgi, kā jau tāds, kas nupat pamodies, noprasīju. Vārdu ņēma tas, kurš pirmīt bija pie manis noliecies.

"Tā ir kāravāna bez kāroga! Mēs esam jampampi bez pampampa!"

Satvēris mani aiz elkoņa, viņš uzticīgi čukstēja man ausī.

"Kāravāna ar garo "ā", tu saproti? Lai nav jākaro…"

Augumā prāvākais biedrinieks neļāva viņam pateikt līdz galam.

"Mēs esam jampampi. Tu noteikti jau esi par mums dzir­dējis. Mēs dodamies uz Anagromatafu. Vai piebiedrosies?"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Jampampi: tuksneša klejotāju cilts, kas apdzīvo Camonijas -> Saldo tuksnesi; gadījuma kopā savesti ārpusnieki un atkritēji, kas meklējuši laimi vientulībā, taču, pēc visa spriežot, tālu nav tikuši un izveidojuši apkārtstaiguļu savstarpējās palīdzības biedrību, kas jop­rojām aug un attīstās. Atraduši tuksnesī kādu nelaimē nonākušu vai apmaldījušos ceļotāju, jampampi to uzņem savā ciltī, lai kāda arī būtu nelaimīgā izcelsme, mantiskais stāvoklis, dzimums vai dimensionālā piederība. Jampampi nelokāmi atsakās jelkādā veidā atzīt tā dēvēto buržuāzisko dzīvesveidu un seko savam brīvības un neuzraudzī­tas bezdarbības ideālam, vēlams, iespējami augstas temperatūras apstākļos.

Jampampi kategoriski iebilst pret jebkādām sadursmēm, mīl dzīv­niekus, ir sabiedriski un viesmīlīgi, tiem raksturīgi nedaudz juceklīgi sabiedriski politiskie uzskati un nosliece dot ērmīgus vārdus. Tie jau kopš neatminamiem aizlaikiem klejo pa Saldo tuksnesi, meklēdami leģendāro Anagromatafas pilsētu, un ir apdāvināti kamedārkopji [-> kamedārs].

Jampampu apģērbs ir gari jo gari tumšzilas pampvilnas [vilna, kas tiek iegūta no zilām ēdamām sēnēm, kurām ir ievērojama vieta arī jampampu ēdienkartē, -> pampamps] auduma gabali, kas tiek daudzas reizes aptīti ap galvu un ķermeni, lai ādai nepiekļūtu neviens pats saules stariņš. Acu augstumā tie pastāvīgi nēsā divus miniatūrus periskopus, jo, paredzēdami smilšuvētras, jampampi mēdz ierakties, taču arī tādos apstākļos vēlas pārredzēt apkaimi.

Iespējams, vainīga bija mana miegainība vai varbūt arī joprojām dedzīgā vēlēšanās atrasties pēc iespējas tālāk no Lielā meža, taču fakts ir tāds, ka es nedomādams pieņēmu

jampampa uzaicinājumu. Papildu pamudinājums bija tas, cik svabadi un draudzīgi jampampi pret mani izturējās. Te vismaz neviens nemāksies virsū ar pūžņainu sekrētu un nemēģinās mani aprīt; jau tas vien manā sabiedriskajā dzīvē bija zināms uzlabojums.

Uzņemšana jampampu ciltī bija patīkami nebirokrātiska un bezceremoniāla. Jampampi ietīstīja mani tumšzilā audekla strēmelē (no acu teleskopiem es laipni atteicos), kāds skaļi izsaucās: "Anagrom Ataf”, visi pārējie jampampi korī atkliedza pretī: "Anagrom Ataf." — un tad karavāna devās tālāk, bet es čāpoju vien līdzi.

Pēc kāda laika viens no jampampiem pienāca pie manis un apvaicājās, vai es gadījumā neesmu izsalcis un nevēlos paņemt kādu nieku pampampa.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pampamps: no bioloģijas viedokļa ne pārāk atbilstošs Dziļcamonijas zilo sēņu kaktusa nosaukums. Šie kaktusi atrodami tikai atseviš­ķos -> Saldā tuksneša apvidos un aug tikai īpaši dziļi zem jūras līmeņa tādās vietās, kur ir nodrošināta spēcīga saules gaisma un augsne bagātīgi satur cukuru. Šiem hibrīdaugiem ir ļoti augsta uzturvērtība un piemīt citas īpašības, ko sevišķi ciena jampampi.

Jampampi* pārtika gandrīz tikai no šīm zilajām kaktussēnēm, un, tā kā es tagad biju tāds kā goda jampamps, tad tās kļuva arī par manu galveno barību. Galu galā mēs atradāmies tuksnesī, nekādas citas ēdmaņas faktiski nebija; zināms, varēju arī laizīt cukurpūderi vai ķert un cept elek­triskās odzes vai skorpionhidras.

Pampampi Saldajā tuksnesī auga bezmaz zem kura katra lielāka akmens, tiem allaž bija sezona, un tos bija viegli ievākt un konservēt. Kārtīgi saēdoties pampampus (un jampampi, kā viegli saprast, tos ēda daudz un dikti), iestā­jās tāda kā padumja aizgrābtība. No vienas puses, visam redzamajam un notiekošajam kaut kā uzrodas daudz lielāka vērtē, nekā patiesībā pienāktos, bet, no otras — viss šķiet diezgan smieklīgs. Lielais vairums jampampu pastāvīgi at­radās dedzīgas ekstāzes stāvoklī, un mums bieži vajadzēja apstādināt visu karavānu, jo kāds no jampampiem bija iegrimis kaktusa lapas vai cukurpūdera sēres vērošanā un neparko nebija izkustināms.

Karavānā nemitīgi bija dzirdama sprauslāšana un ķiķi­nāšana, laiku pa laikam kādam uznāca milzīga smieklu lēkme. Krampjainas smiešanās gadījumā karavāna parasti apstājās. Bija labi zināms, ka jampamps tādā stāvoklī ir gluži

bezpalīdzīgs un tādu vienu pašu tuksnesī nevar laist — tā varēja gadīties ar kuru katru. Daža laba smieklu lēkme ilga vairākas stundas no vietas, nereti upurus vajadzēja piesiet pie kamedāru kupriem, citādi tie nebija piedabūjami kustēt uz priekšu. Citreiz atkal lēkme bija tik lipīga, ka visa ka­ravāna vārtījās pa zemi ar krampjiem diafragmas apvidū. Tādēļ uz priekšu mēs virzījāmies pagalam gausi. Tomēr

pampampi nodrošināja to, ka jampampi vispār kustēja uz priekšu. To ietekmē vienkārša iešana kļuva par kaut ko maģisku: varēja stundām ilgi iet un nenogurt, turklāt gara­stāvoklis visu laiku bija brīnišķīgs. Pat neizturamā svelmē kārpoties augšā cukurpūdera kāpā, bija tāda sajūta kā pa­staigājoties pa Mēnesi ar trīs metrus garām košļājamās gu­mijas kājām.

Daudzpusīga sēne

Pampampi, starp citu, ir ļoti gardi. Garšas ziņā tie ir kaut kur starp tunci un cūkgaļas desiņām ar vieglu, apetītlīgu salvijas aromātu. Necepts un nevārīts tas iedarbojās visspēcīgāk, savukārt visgaršīgākais tas bija cepts vai vārīts, tiesa, arī efekts tad bija pavisam neliels. Vēl pampampus var grilēt, tvaicēt, savārīt biezenī un apceptus marinēt eļļā. Izkaltētus un hermētiski iepakotus tos var glabāt bezmaz mūžīgi, vēl ilgāk var uzglabāt pampampu koncentrātu — pulverī samaltu un ar sāls un skudrueļļas palīdzību saveltu lodītēs, kuras pēc tam var košļāt stundām ilgi. Savārot ar tuksneša cukuru un vaniļu, pēc tam atdzesējot un salaužot gabaliņos, variegūt gardum gardas pampampu bombongas. Pavisam smalki samaltas sēnes var izmantot kā garšvielas pampampu ēdieniem, tiesa, tas man šķita apmēram tikpat saprātīgi kā citronu aizdarīt ar citronu sulu. Galvenais, vajadzēja uzmanīties no ērkšķiem, tie ir ārkārtīgi indīgi. Sa­duroties ar tādu ērkšķi, tu vienkārši nogāzies no kājām un esi pagalam jau tad, kad vēl neesi novēlies zemē. Tomēr atērkšķoti pampampi ir pilnīgi nekaitīgi, tātad, īsi sakot, vajag vienkārši izknibināt asakas.

Ar vienu man sākumā lāgā neveicās, proti, ar jāšanu uz kamedāra. Sēdēt šī tuksneša kuģa mugurā nepavisam nav ērti, un tas prasa ilgu un diktu pierašanu.

Jājot ar zirgu, ir sajūta, ka tas kustas klasiskās mūzikas pavadījumā, turpretim kamedārs, šķiet, klausās dzērāja rībi­nātas bungas. Kājas tas liek pilnīgi patvaļīgi, te priekšējo, te pakaļējo, un tādēļ nemitīgi pagriežas galīgi šķērsām. Tas zvārojas pa labi, zvārojas pa kreisi, ieklūp ceļos un izslējās taisns — ja man dzīvē vispār kādreiz ir licies, ka piemetusies

jūrasslimība, tad ne jau uz kuģa atklātā okeānā, bet gan tuksneša vidū, kamedāra mugurā.

pampampu noslēpums

Es labprāt būtu uzzinājis, kā īsti jampampi izskatās zem tumšā audekla kārtām, taču to viņi turēja milzīgā noslē­pumā. No šīm dīvainajām lupatām tie nevīkstījās laukā ne klejojot, ne guļot un pat ne mazgājoties. Kails jampamps bija viena no Saldā tuksneša lielajām mīklām. Kāds zinātnieks, kas pētīja tikai un vienīgi šo tematu un par to bija publicē­jis krietnu duci grāmatu, ir izvirzījis teoriju, ka jampampi agrāk ir bijuši kalnu tupuces, kurām sākusi briesmīgi izkrist spalva, un tādēļ tās ietīstījušās tumšos palagos un aizbē­gušas tuksnesī, taču es šai teorijai neticēju. Tās pamats bija trīs kalnu tupuces spalvas, kuras zinātnieks bija atradis kādā zemes plaisā pusceļā starp Tupuču kalniem un Saldo tuksnesi.

Dzīve karavānā bija neparasti saticīga. Strīdi, dusmas, problēmas un tamlīdzīgas nejēdzības jampampiem ir dziļi pretīgas, un tie allaž cenšas rast kopēju valodu. Laiku pa lai­kam mēdza būt dažādi viedokļi par to, uz kuru debespusi tagad vajadzētu doties, taču tādās reizēs jautājums netika vis nodots balsošanai — jo balsošana nozīmē konfliktu —, bet gan karavāna vienkārši virzījās tālāk zigzaga gaitā.

Jampampi mīlēja mūziku, taču tikai tādu, ko paši spē­lēja ar pašdarinātiem instrumentiem. To viņi vislabprātāk darīja vakaros, sēžot pie ugunskura. Pēc manām domām, tā nebija sevišķi laba mūzika — šķiet, galvenais bija kopā taisīt nomierinošu troksni, kas visus iežūžoja miegā. Instrumenti lielākoties bija izkaltēti, izdobti un atērkšķoti kaktusi, kurus muzikanti turēja pie mutes un melodiski ņurdēja tajos. Vēl

kaktusus varēja apvilkt ar kamedāru tesmeņiem un tad ar tiem sist (ļoti lēni) takti. Tie, kas nespēlēja instrumentus, vienkārši šūpojās šajā takti un laiku pa laikam, vēlēda­mies dalīties muzikantu sajūsmā, uzmundrinoši iesaucās: "Pampamp!" Noguruši pēc garā pārgājiena un pieņurdināti pilni ar mūziku, mēs cits pēc cita gurdi nošļukām tuksneša pūderī.

No malas droši vien izskatījāmies grandiozi — iedomā­jieties tumšzilu mūmiju procesiju, kas ķiķinot čāpo pa tuks­nesi. Ārēji veidojām vienotu iespaidu, taču patiesībā katrs jampamps bija individuālisma iemiesojums, tādējādi iznāk, ka mēs bijām mūžīgs paradokss, vienpatņu savstarpējās pa­līdzības biedrība.

Kā jebkurā sabiedrībā, arī jampampu karavānā bija zi­nāmi noteikumi, taču tie tik spirdzinoši atšķīrās no visiem parastajiem priekšrakstiem, ka tiem pakļauties bija tīrais prieks. Būtībā bija divpadsmit likumu, kurus jampampi bija atraduši kādā tuksneša pudeļpasta vēstulē.

Tuksneša pasts

Ar tuksneša pudeļpastu nosūtītas vēstules Saldajā tuks­nesī var atrast bieži. Daudzkārt tā ir vienīgā iespēja kaut kā paziņot par to, kas ar tevi notiek, jo sevišķi grūtos brīžos. Tu ieliec vēstulīti stikla pudelē, aizkorķē un iespraud kādā kle­jojošā kāpā, lolodams — nereti veltu — cerību, ka klejojošā kāpa to pienācīgi nogādās. Diemžēl šīs kāpas ir pagalam neaprēķināmas, tās var doties jebkurā virzienā un jebkādā ātrumā, tādēļ izredzes, ka tava vēstule nonāks īstajās rokās, ir gaužām nelielas. Vēstule, ko bija atraduši jampampi, ceļā droši vien bija atradusies ļoti ilgi, jo papīrs bija pavisam sa­dzeltējis, rindiņas izbalējušas un burti visai veclaicīgi. Taču, kad jampampi atlocīja papīra lapiņu, uznāca pamatīga smilšuvētra, un to jampampi nolēma uzskatīt par likteņa zīmi un divpadsmit vēstulē izlasāmos norādījumus pasludināja par saviem likumiem. Tie bija šādi.

Baltu gaiļu tuksnesi nebija, un es patiešām nebiju grasī­jies pārtikt no sprunguļiem, tādēļ man likumus nebija grūti ievērot, lai arī līdz galam es tos nesapratu. Pēdējais likums man likās vismīklainākais. Kā var "ņemt ciet" pilsētu? Visā visumā man drīzāk šķita, ka šos aizliegumus nevajag uztvert pārlieku nopietni. Labi, teikšu godīgi: man bija aiz­domas, ka to sacerētājs bija rakstījis pamatīga saulesdūriena stāvokli. Tomēr jampampiem es neko tādu neteicu, jo negri­bēju viņus aizskart.

Areče: viens aptaurētais bija aprakstījis papīra lapiņu, ielicis to pudelē un iespraudis kāpā, bet jampampi tādēļ dedzīgi meklēja "pilsētu Anagrom Ataf, lai ņemtu to ciet un apmestos tur uz dzīvi. Vispār jau tā nebija gluži jauna ideja, jampampi vienkārši bija vienīgā kompānija, kas to bija padarījusi par savu politisko programmu.

anagromatafa

Jau gadu simteņiem Camonijā no paaudzes paaudzē tiek stāstīta teika par Anagromatafu, pilsētu, kas atro­das kaut kur Saldajā tuksnesī. Jau daudzi tuvi un tāli ir sapņojuši to ieraudzīt, taču neviens nav tajā iegājis. Kā tiek apgalvots, šai pilsētā var dzīvot tik omulīgi kā nekur citur — tur neesot īres maksas, neesot ne noziedzības, ne gaisa piesārņojuma, kamedāru stāvvietu cik tik uziet un tādā garā, viss, ko vien var vēlēties sapņu pilsētā tuksnesī. Jā, šajā pilsētā laikam ir īsta paradīze, tā vismaz daudzi prātoja.

Aprakstīt Anagromatafu, kauču no ārpuses, jaudāja daudzi: balti, zemi nami ar sarkaniem un zeltītiem jum­tiem, daudz ēnainu palmu, šur un tur slaiks tornis. Tātad nekas pārmērīgs, būtībā — gluži parasta, vidēji liela oāzes pilsēta. Taču katrs, kas bija mēģinājis šajā pilsētā ieiet, bija spiests atzīt, ka tā raujas projām kā bikla stirna un izgaist tuksnesī. Anagromatafas teiksmainā slava bija radusies tieši tāpēc, ka neviens tajā nebija spēris kāju.

Dēkaiņi gudroja par tās pasakainajiem dārgumiem, ve­cie un vārgie — par dziedinošā ūdens avotiem un mūžīgās jaunības aku, caurbiras — par piena un medus upēm, bija pat tādi, kas ticēja, ka Anagromatafa ir vārti uz Ēdenes dārzu. Daudzi bija devušies to meklēt, neviens nekad ne­bija atradis, un tuksnesis bija pilns ar cukurzvirgzdu no­slīpētiem kauliņiem — tas arī viss, kas bija atlicis no tiem, kas, dzīdamies pēc nesasniedzamās pilsētas, bija iegājuši

pārāk tālu svelmainajā tukšainē. Un neviens, izņemot profesoru Naktigalgalu, nebija izstrādājis kaut jele puslīdz lietojamu Anagromatafas teoriju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Anagromatafa, Anagrom Ataf: pusstabila fatamorgāna, proti, oāzes pilsētai līdzīga daļēji konkrēta mirāža par -» Saldo tuksnesi dēvē­tajā apvidū, kas atrodas Camonijas kontinentā.

Kad temperatūra pārsniedz 160 grādu pēc Celsija, Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst [-» cukurkušana], sāk vārīties, un no tā ceļas smalki cukura garaiņi. Ja gaisa temperatūra tajā brīdī krasi krītas [piemēram, piepeši uzpūš stiprs vējš], cukurs gaisā sacietē un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīdējis kādas reāli pastā­vošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Izveidojas puscieta spoguliska māņpilsēta, ko vējš var pūst šurpu turpu, kā vien tam labpatīk, tādējādi šķiet, ka pilsēta pārvietojas.

Man jau nu gan šķita, ka Anagromatafa ir gadu tūksto­šiem ilgas pampampu ēšanas un tuksneša vienmuļības re­zultāts, slāpstošo safantazēts ideālas pilsētas tēls. Bet atkal: man ne prātā nenāca jampampiem nolaupīt sapni. Vienīgi Anagromatafa lika viņiem virzīties uz priekšu.

Jampampi klejoja pa dienu un pa nakti gulēja. Man personiski tas šķita nesaprātīgi, jo naktī bija cik necik vē­sāks un iet būtu daudz vieglāk nekā neizturami svelmīgajā dienas laikā. Arī ūdens vajadzētu mazāk, un orientēties būtu vieglāk, jo virs Saldā tuksneša gandrīz nekad nebija

mākoņu un allaž varēja redzēt skaidru zvaigžņotu debesi. Pat par apgaismojumu nevajadzēja raizēties — pilnmēnesī smiltis ļoti stipri atstaroja gaismu.

Taču jampampi no tumsas briesmīgi baidījās un šajā ziņā man atgādināja pundurpirātus. Kad satumsa vakars, tie meklēja vietu, kur likties gulēt. Tai bija jāatrodas netālu no ūdenstilpes, un es vienmēr ar lielu baudu skatījos, cik veikli jampampi pazemē uziet ūdeni. Vispirms viņi kārtīgi saēdās pampampus, lai tādējādi jutīgāk samanītu ūdens dzīslas. Pēc tam viņi, iepletuši rokas, kā apskurbuši albatrosi pus­krēslā klumburoja pa tuksnesi. Ja kāds jampamps sāka griezties uz riņķi un rūkt kā vilciņš, tas nozīmēja, ka viņš ir uzgājis ūdeni. Pārējiem vajadzēja steigties palīgā, jo viņš pats vairs nespēja neriņķot. Reizēm kāds jampamps, mek­lēdams ūdeni, aizklīda pārāk tālu no pārējiem un, iekams viņu atrada, stundām ilgi bija griezies un virpuļojis. Pēc tam viņu vēl vairākas dienas mocīja nelabums un vajadzēja pie­skatīt, lai viņš nenoveļas no kamedāra.

Nemierīgi

stāsti

Kad pagaidu aka bija izrakta, jampampi sakrāva pama­tīgā kaudzē kamedāru mēslus, sakūra uguni un nolikās baudīt sarunas un mūziku. Viņu sarunas bija pilnas ar muļķīgām pasaciņām par briesmām, kas uzglūn naktī. Ne­kaitīgākie bubuļi bija cukurpunduri (arī par tiem vēlāk), visi pārējie bija daudz šausmonīgāki un asinskārāki. Piemēram, man gadījās dzirdēt teiku par tumsaiņiem, kuru dzīslās rit nakts, acu vietā ir zvaigznes, un, ja kāds neldzīgs jampamps ir sadomājis soļot pa nakti, tumsaiņi to uzrauj debesīs un tad nogrūž zemē tā, ka jampamps pa ceļam sadeg un pārvēršas par asteszvaigzni. Viņi čukstējās par milzīgām čūskām, kas tumsā izskatās pēc klejojošām kāpām un vienā kumosā spēj aprīt veselas karavānas. Bija pasaciņa par gulētājām smiltīm, kas pa dienu guļ, bet vakarā pamostas un iesūc ceļiniekus kā akacī. Viņi zināja stāstīt par vēja, smilšu un kaktusu gariem,

kas tumsā dara nejaucības, par neredzamām plaisām, nāvī­giem skorpioniem, tuksnešu dēmoniem un smilšu pirātiem. Lai vai kā, saklausoties šīs pasakas, vairs nepavisam negri­bējās vakarā kaut kur doties, bet gan sasēsties ap uguni, lai pārlaistu nakti liesmu un savas cilts aizsardzībā.

Bezmiega

nakts

Nevaru apgalvot, ka šīs vakara pasaciņas man palīdzēja aizmigt. Reiz es ilgāk nekā parasti paliku gulēt nomodā. It kā jau tāpat nebūtu diezgan ar neērto gulēšanu tuks­neša smiltīs, tumsā vēl arī bija dzirdami pagalam savādi trokšņi.

Ap nometni, gaudodami un sarkani zalgojošās acis zibi­nādami, klīda smilšu koijoti, klaburčūskas grabināja astesgalus, cirpstināja tūkstošiem drausmīgu circeņu, smiltīs viss krakšķēja un švīkstēja, jo naktī tuksnesī pamostas visa dzīvā radība, kas pa dienu ir gulējusi savās paslēptuvēs. Pati ar sevi aizrautīgi dejoja septiņastaina skorpionhidra, acīmre­dzot vēl dzirdēdama jau apklusušo mūziku.

Ap ugunskuru virpuļoja pūdertauriņi, visi iespējamie kukaiņi izlīda no smiltīm, ziņkārīgi tiekdamies nonākt tuvāk ugunij. Pār akmeņiem klupšus krišus rāpoja garkāju zirnekļi, spīļastes un indīgas ķirzakas grūstījās par vietām pirmajās rindās.

Jampampi par to daudz nelikās zinis. Viņi bija cieši iemumificējušies savos audekla apsējos un svētlaimīgi krāca, turpretim es satraucies nespēju novērst acis no sīko radību ņudzoņas. Koša varavīksnes čūska manāmi tīkoja pielīst man tuvāk; es cirtu ar nūju, un tā pamuka uz uguns­kura pusi. Tumsā neko neredzēdams, man apkārt klende­rēja resns tarantuls, arī to es ar nūju aizdzinu prom. Četras lielas smilšu kodes dancoja man tieši virs galvas, circe­nis — tik liels kā maizes klaips — pārlēca man pāri un labi ja metra attālumā uzsāka savu neizturami kaitinošo vakara dziesmu.

Pamazām sāku saprast, ka neesmu radīts dzīvei tuks­nesī. Atlika vienīgi cerēt, ka mēs jau pavisam drīz nonāksim kādā pietiekami zīmīgā vietā, lai es varētu saprast, kur at­rodos, un tālāk iet savu ceļu. Visu laiku cītīgi paturēju acīs tuvāko apkārtni. Gulēšu rīt, sēdēdams kamedāra mugurā. Ja v'ēl kādam nejaukam kustonim sagribēsies meklēt manu tuvumu, mana nūja tam parādīs, kas ir pieklājīga uzvedība.

Tikai pāris metru atstatumā sakustējās smiltis. Tur droši vien kāds aizgulējies kukainis rakās laukā no zemes, lai nāktu saviem biedrīšiem palīgā mani terorizēt. Ļoti uzma­nīgi vēroju rakšanās norisi. Zemē parādījās mazītiņš krāterītis. Taču tas, kas izlīda laukā, nebija nekāds kukainis. Tas bija pirksts.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Smilšu cilvēki: paši nejaukākie no visiem nejaukajiem -> Saldā tuksneša radījumiem, domājams, irtā dēvētie pazemes smilšu cilvēki. Pazemes smilšu cilvēki rodas un pamostas, ja pastāv četri priekš­nosacījumi:

1. Domājošās smilšu slīkšņas. Pirmais priekšnosacījums ir -> do­mājošās smilšu slīkšņas. Vislielākās domājošo smilšu slīkšņu atradnes Camonijā atrodas -» Nezkantes plašajās smilšu slīkšņās un atsevišķos -> Saldā tuksneša apvidos.

2. Līķi ar šaubīgu pagātni. Otrais priekšnosacījums ir, lai šajās slīkšņās galu būtu dabūjusi viena vai vairākas personas, kas dzīves laikā izcēlās ar riebīgumu.

3. Sakalšana. Trešais priekšnosacījums ir, ka gadsimtu gaitā ār­kārtīgi lielā karstuma iespaidā smilšu slīkšņai ir jāsacepas kopā, kļūs­tot par cietām, noturīgām smiltīm, un jāizsūc no slīkoņu skeletiem prāta spējas.

4. Upuris. Ceturtais priekšnosacījums ir, ka virs smiltīs nozudušā skeleta uz naktsguļu apmetas viena vai vairākas personas.

Ja pastāv visi četri priekšnosacījumi, tad rodas fenomens, kas Grālzundes demonoloģijā tiek dēvēts par "ļaundabīgo atmodu". Ske­leti, līdzīgi ērcēm, pavadījuši ilgu laika periodu dziļa miega stāvoklī, pamostas, izrokas zemes virsū un nogalē visus, kas saldi dus nevainī­bas miegā.

"Ļaundabīga atmoda"

No smiltīm izlauzās otrs pirksts, tad trešais, ceturtais un vispēdīgi visa roka.

Tad uzreiz zeme iegruva stipri plašākā apvidū. No tās iznira galvaskauss. Tas pats notika vairākās vietās ap no­metnes ugunskuru. Visi sīkie kustoņi nozuda nakts tumsā. No zemes jau rēgojās ģindeņi. Gar kauliem vēl karājās to kādreizējo drānu paliekas, rūsainu ķēdīšu bruņukrekli un ķiveres. Daži pat vicināja robainus zobenus, un tādējādi kļuva skaidrs, ka smilšu slīkšņas upuri reiz bijuši tuksneša pirāti.

Te notika smilšu cilvēku atmoda.

"Uzmanību!" es iekliedzos. "Trauksme!"

Pirmais skelets jau bija izracies no zemes. Visi tā kauliņi bija aplipuši ar smilšu garozu, un tādēļ tas izskatījās īpaši

spokaini un nedabiski. Ģindenis atmeta miroņgalvu un kla­bināja zobus; skeletu aprindās tādu uzvedību uzskata par uzvarošu smiešanos.

Jampampi bija pierausušies kājās un miegaini mīdījās, skriedami cits citam virsū. Visapkārt no zemes līda arvien jauni un jauni ģindeņi.

Smilšu cilvēki [turp.]: kā jau tika minēts, viens no smilšu cilvēka rašanās priekšnosacījumiem ir šaubīgs raksturs. Visbiežāk tie ir bijušie laupītāji, tuksneša pirāti vai slepkavas, kas šajā neapdzīvotajā pasau­les malā ieradušies, bēgdami no pelnītā soda. Ja klāt vēl pieliek smilšu slīkšņu nelāgās īpašības, tiek iegūta būtne, par kuru asinskārīgāku grūti iedomāties.

Jampampi pīkstēja un spiedās kopā, taču pat nemēģināja ķerties pie ieročiem. Viņi bija tik miermīlīgi, ka slepkavīgam skeletam nespēja stāties pretim. Salīduši ciešā bariņā, tie vai­manādami skatījās, kā apkārt sarodas arvien vairāk kaulukambaru. %

Es pieskrēju pie ugunskura un izrāvu no tā pamatīgu, vēl degošu pagali. No tādas kurš katrs nobīsies. Piejozu pie viena skeleta un zvēlu tam ar savu lāpu. Liesma šņākdama pāršķēla tumsu, pagale ķēra skeleta plecu, un neilgu brīdi mēs abi stāvējām virpuļojošu dzirksteļu viesulī.

Skelets atmeta galvu un drausmīgi noklabināja zobus. Pēc tam ar zibensātru kustību izrāva lāpu man no rokas un iegrūda sev rīklē. Tad tas nokoda pagales galu, kas kvēlodams izkrita cauri tā ribām, un nogāzās smiltīs. Daļu uguns smilšu cilvēks bija paturējis mutē un tagad līdz ar veselu dzirksteļu šalti izspļāva tumsā. Vairs nevajadzīgo pagales pārpalikumu tas nevērīgi aizlidināja pār plecu tuksnesī.

Smilšu cilvēks pievērsa man savus nedzīvos acu dobuļus. Jampampi vēl ciešāk saspiedās kopā.

Ģindenis pacēla labo roku un ar kaulainajiem pirkstiem ievilka gaisā aplīti. Tā viņš deva pārējiem smilšu cilvēkiem komandu sakārtoties. Tie sastājās mums apkārt lielā aplī. Es aizskrēju pie jampampiem un pievienojos viņu bariņam. Drudžaini lauzīju galvu, kā lai pievārē nemireļus. Kā re­dzams, ar uguni nekas nebūs līdzams.

Smilšu cilvēki [turp.]: stāties pretim smilšu cilvēkiem nav lielas jēgas. Pirmkārt jau, to kauli ir apķepuši ar smilšu garozu, kas veido teicamu impregnējumu (piemēram, pret uguni, cērtamiem un dura­miem ieročiem), un otrkārt, tiem vairs nav nekādu dzīvībai svarīgu orgānu, kurus varētu ievainot. Un, pat ja smilšu cilvēku būtu iespē­jams nogalināt, tam nekas slikts nenotiktu — tas taču jau ir miris. Ja nu vēlaties dzirdēt padomu, kā rīkoties "ļaundabīgās atmodas" gadījumā, tad mūsu ieteikums ir vienkāršs: padevīgi ļaujieties liktenim.

Skeletu loks kļuva arvien šaurāks. Aplenkumā nokļuva kāds kamedārs, un vismaz ducis ģindeņu, uzklupuši nabaga lopiņam, aizvilka to prom. Vēl brīdi mums ausīs skanēja tā izmisīgie blējieni, tad piepeši tie apklusa.

Smilšu cilvēki jau atradās metra attālumā. Šņirkstinādami zobus, tie sarunājās savā skeletu valodā, jādomā, jau sadalīja laupījumu. Paspēru soli atpakaļ, dziļāk trīcošo jampampu barā. Un gandrīz nogāzos gar zemi, jo kāja trāpījās caurumā. Tā bija vakarā izraktā aka, un es paliku stāvam ar vienu kāju dubļos. Divi jampampi lēkšus metās klāt, lai man palīdzētu izvilkt kāju no ķepesta. Skaļš plakšķis, un es biju brīvs. Gaisā uzšāvās smalka ūdens strūkla.

Smilšu cilvēki apstājās. Viens ar zodu norādīja uz kūsā­jošo ūdeni un nikni nokrakšķināja zobus. Es sagrābu svārp­stu, kas gulēja zemē turpat blakus akai, un no visa spēka ietriecu caurumā. No visām pusēm — tiklab no smilšu cilvē­kiem, kā no jampampu bara — atskanēja trokšņi, kas pauda pārsteigumu. Dūkņainais caurums pazemē rešņi nožagojās, un tad, izlauzies brīvībā, naksnīgajās debesīs uzšāvās pa­matīgs ūdens stabs.

Pa ilgiem laikiem šajā tuksnesī atkal lija lietus.

Jampampi joprojām nespēja saprast, kādu dziļu domu pauda mana rīcība, toties smilšu cilvēki jau bija nopratuši,

kas viņus gaida. Pār ģindeņiem krita lielas, smagas ūdens lāses. Tie kā apstulbuši stiepa rokas un lūkoja pasargāt savas miroņgalvas no ūdens. Tomēr slapjums netraucēti spriedās dziļāk skeletos, šajā sausu kaulu miltu, smilšu un ļaunuma maisījumā. Viens jau bija palicis bez rokas — tā vienkārši nokrita smiltīs un salūza trijās daļās. Citam pašķīda kāja; kādu bridi tas vēl airējās ar saviem locekļiem, bet tad žāvās gar zemi. Vienam skeletam nokrita galva, citam tā, pārvēr­tusies biezputrā, iekrita ribās. Dubļos plakšķēdami krita žokļi.

Smilšu cilvēki šķīda un juka laukā.

Beidzot arrjampampi apjēdza, kas jādara. Saķēruši puļķi, viņi to atkal un atkal trieca caurumā, lai tas kļūtu lielāks un ūdens strāva nāktu ar lielāku jaudu. Lietus Saldajā tuksnesī kļuva arvien stiprāks.

Smilšu cilvēki bezpalīdzīgi streipuļoja šurpu turpu, pūlēdamies aizbēgt no sava likteņa. Lai kurp es palūkojos, jau veseli skeleti pajuka un krita zemē kā balta kaulu biez­putra.

Jampampi dejoja lietū. Es cītīgi pieskatīju, lai nevienam ģindenim neizdotos aizlavīties prom.

Gandrīz visi jau bija izšķīduši un atgriezušies zemē, no kurienes tie bija nākuši. Šur un tur vēl mētājās kāda miroņgalva ar atieztiem zobiem, tās tad jampampi gādīgi samīdīja. Drīz vien smilšu cilvēki bija pazuduši bez miņas. Jampampi plikšķināja man pa plecu un tencināja par modrību.

Nolēmām izņēmuma kārtā doties tālāk, kaut arī vēl bija nakts, un ierīkot nometni citur.

Lēmums

Pēc starpgadījuma ar smilšu cilvēkiem man vairs nebija ne mazāko šaubu, ka jāšķiras no jampampiem un jāmēģina pēc iespējas drīz tikt laukā no Saldā tuksneša. Nē, šī galīgi nebija tāda vide, kur es gribētu pavadīt savu turpmāko dzīvi. Aizvien skaidrāk nopratu, ka jampampu dzīvesveids ilgākā laika posmā nav savienojams ar manējo. Dzīve jam­pampu karavānā nemaz nebija tik saskanīga un saticīga, kā sākumā šķita. Laika gaitā es pamanīju papilnam dīvainību un nejaucību, kas agri vai vēlu būtu līdz kaklam ari visiecie­tīgākajam zilajam lācim.

garo vārdu lāsts

Pirmkārt, viņiem te, saskaņā ar pudeļpasta likumu nu­mur septiņi, bija nosliece uz pilnīgi nenormāliem vai necie­šami fantastiskiem vārdiem, piemēram, Taben Tabatabea Saulesmāsa vai Cēzars Cēzocoze Cadfraks Glucs vai Unkunkelis Univergremdelis Tomīkstkartupelis. Baidīdamies pārkāpt likumu un nejauši izvēlēties vārdu, kāds varbūt Visumā kādam jau ir, viņi pielāgoja sev uzrunas, kuru galvenā raksturīgā pazīme — daudz burtu un šaušalīgi vārdu savienojumi. Lai viss būtu vēl nejēdzīgāk, viņi, saskaņā ar likuma otro daļu, pieprasīja, lai viņus uzrunā tikai un vienīgi pilnā vārdā. Uz­runāt iesaukā vai kaut kādā saīsinātā vārdā nebija brīv, tā taču varot piesaukt nelaimi.

Pellpemperemms Papriami Parmizāni — te vismaz bija zi­nāms meldiņš, to vēl varēja iemācīties bez lielām grūtībām, trakāk bija ar tādiem mēles mežģiem kā Klapaans Kaplakaans Planplakpaklaans. Ja tev misējās kaut vienā pašā zilbītē, attiecīgais jampamps nāvīgi apvainojās un dienām ilgi nelika tevi mierā ar pārmetumiem un vaimanām. Tādās reizēs vienīgā iespēja bija veikt rituālu, ko pie jampampiem dēvēja par "jampelēšanu": vajadzēja apbārstīties ar smil­tīm, bez nevienas kļūmītes izkliedzot tuksnesī aizskartā vārdu, un to visu darīt tik ilgi, līdz tika saņemta augst­sirdīga piedošana. Atkarībā no tā, cik sarežģīts bija vārds %

un cik ļoti sapūties aizvainotais, tas varēja ilgt vairakas dienas.

Šīs muļļāšanās dēļ es galu galā sāku censties negadīties ceļā jampampiem, kuriem bija sevišķi sarežģīti vārdi. Dažu labu sauca, piemēram, Čahčerahčehs Čehčahčeračlmks Šarhs vai Fnekfepfeperepelis M. Šrābšūpšādenšrublāde, un man tik tiešām bija dziļi vienalga, ko šeit nozīmēja tas M. Es vēl šo­baltdien klusībā esmu pārliecināts, ka viens otrs savu vārdu tīšām bija pataisījis tādu, lai citi, to izrunājot, sapiņķētos un viņš varētu patēlot aizvainotu kreimeni. Tajā laikā man jo īpaši lielas bailes bija no jampampa, kuru sauca — un to es nemūžam neaizmirsīšu — Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens. Lieta tāda, ka viņa uzvārdu ielāgot patiesībā nebija grūti, vienkārši vajadzēja skaitīt no desmit līdz viens, pa vidu iz­laižot divnieku. Tā nu es katru reizi briesmīgi piedomāju, lai izlaistu šo divnieku, un tieši tāpēc, goda vārds, nezinu, kā tas tā var būt, to allaž pieminēju. Šis tips man mūž­dien uzglūnēja, un viņam vienmēr izdevās ievilkt mani sarunā. Šīs sarunas arvien izklausījās šādi vai vismaz ļoti

Viņš (es rakstu vienkārši "viņš", lai tik bieži nevajadzētu rakstīt Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens) it kā starp citu): "Sveiks, Zilais lāci!"

Es: (nopūta) "Sveiks… ē… Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Fū!)

Viņš: "Amplīgs laiciņš, pareizi, Zilais lāci?"

Es: "Jā, laiks šodien tiešām ir jauks… (vaids!)… Konstan­tīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Uff1)

Viņš: "Mjā, vakar gan laiciņš nebija tik amplīgs kā šo­dien, vai nav tiesa, Zilais lāci?"

Es: "Nē, vakar laiks ij ne tuvu nebija tik nevainojams kā šodien, (ļoti ātri) Konstantīnkonstantinopolikanstontonipolidesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens, nekādā ziņā!"

Viņš (satriekts): "Tā gan… es tad nu iešu, Zilais lāci!"

Es (atvieglots, tādēļ zaudējis modrību): "Līdz citai reizītei, Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli DesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsDlV!viens… Ā-ā-ā-ā-ā!"

Viņš (tēlotā aizvainojumā stiepdams rokas pret debesīm): "Ak vai, kā tu vari mani tā apbēdināt, neviens un nekad vēl nav mani tik briesmīgi…!" Utt., u. t. jpr.

Turpmākās trīs dienas es pavadīju, apbārstīdamies ar smiltīm un bez jele vismazākās kļūmītes izbrēkdams tuks­nesī viņa vārdu, kuru šeit es tiešām atsakos vēl reizi rakstīt.

Paldies Dievam, vienubrīd man ienāca prātā veids, kā izlocīties no šīm nepanesamajām sprukām. Es uzrunāju jampampu kopienu, svinīgi paziņodams, ka esmu devis sev jaunu vārdu. Kā goda jampampam man bija visas tiesī­bas tā darīt, vienkārši līdz šim nebiju tās izmantojis. Ar šo

brīdi es saukšos par Tihiivianipirii Kengklepperkengkereng Tajdfjiopecrtfcttughhtrthhgsrtgh Keek Kaak Kookkeek Knak Zilo lāci Trīssimtastoņpiecdesmittūkstošsešsimtastoņdesmitceturto juniorseniorvecvezīrfurunkuli. Tik garu vārdu vēl neviens jampamps sev nebija pieņēmis. Ar to pašu tuksnesī bija miers un bērziņš. Neviens nebija tik traks, lai man piesietos. Es pat sāku justies drusku vientulīgi.

Jau vairākus mēnešus kopā ar jampampu karavānu biju nepanesamā Svelmē soļojis zigzagā, bezjēdzīgās spirālēs un čūskiņās, un viņi man sāka krist uz nerviem. Un vēl tas viņu mūžīgais brēciens "amplīgi!" un viņu mūžīgā neizlēmība, vienveidīgā mūzika vakaros un nemainīgais ēdiens (pampampi)…

Es sevi uzskatu par saticīgu radījumu, tomēr atzīšos, ka dzīve jampampu karavānā bija tik neizturami mierīga, ka brīžiem briesmīgi niezēja ķepas sakūdīt viņus uz nelielu kašķi. Monotonā vāvuļošana par Anagromatafu (pārējie sarunu temati bija smilšu kvalitāte, vēja stiprums un pampampu receptes), ķepenais gaiss, kamedāru nemitīgā griezīgā blēšana un uzmācīgās cukurmušas, kas tīkoja izsūkt man no acu kaktiņiem to ūdens mazumiņu, kas manī vispār vēl bija, — tas viss kopā varēja zilu lāci novest tik tālu, ka tas brēkdams aizskrien tuksnesī un aprij pirmo pagadījušos kaktusu. Tomēr es nepadevos un uzticīgi turējos kopā ar blējošo karavānu, kas nesakarīgi devās uz nekurieni.

Cukura

kušana

Kādu dienu — jau pusi dienas bijām gājuši, un pat ietie­pīgākie jampampi sāka izrādīt paguruma pazīmes — es ievē­roju, ka smiltis bija lipīgākas nekā parasti. Ar katru soli pa­celt pēdu no zemes bija arvien grūtāk. Bezmaz it kā mums

pie kājām būtu vakuumlipekļi un mēs staigātu pa stikla rūti. Arī jampampi bija to pamanījuši.

"Cukurs kūst! Cukurs kūst!" tie cits caur citu klaigāja.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Cukura kušana: niedru cukurs izkūst 160 Celsija grādu tempera­tūrā, atdziestot sastingst amorfā masā, šajā stāvoklī ir higroskopisks un laika gaitā kristalizējas. Ilgstoši karsēts 160 grādu temperatūrā, niedru cukurs pārvēršas augļu vai vīnogu cukurā; ja temperatūra pār­sniedz 190 grādu, tas kļūst par rūgtenu brūno karameli. Vasaras mē­nešos -> Saldā tuksneša dienvidos temperatūra var pārsniegt divsimt grādu, īpaši tad, ja tās paaugstināšanos veicina nepietiekama gaisa strāvu kustība. Pannām līdzīgos apvidos [seklās ielejās, izžuvušos ezeros] var sākties tā dēvētā cukura kušana — process, kad uz neilgu laiku karamelizējas kvadrātkilometriem lielas tuksneša platības, kas vēlāk, temperatūrai pazeminoties, atkal sacietē.

Cukura kušana ir bīstama ne tikai smilšu zušiem un klaburskorpioniem, kam tīk uzturēties šādos apvidos, bet arī vientiesīgiem ceļo­tājiem, ja tiem gadās atrasties cukura kušanas epicentrā. Vispirms kar­stais cukurs negaidīti apņem kājas, bezpalīdzīgais upuris pakāpeniski grimst arvien dziļāk kūstošajos ogļhidrātos, līdz ir ielipis pavisam, kā aizvēsturisks kukainis dzintarā. Vai arī — un tas, iespējams, ir pat vēl ļaunāk — masa atdziest, iekams nelaimīgais ir pilnīgi aprīts, un tas, līdz pusēm ielipis sastingušā cukurā, kļūst par dzīvu mironi un nožēlo­jami izlaiž garu no slāpēm.

Mēs tiešām atradāmies tādā vietā, kas pēc izskata at­gādināja pannu, turklāt pašā pannas vidū. Divu kilometru attālumā slējās neliels cukurkalns, vajadzēja pēc iespējas drīzāk nokļūt tur. Uzlēcu kamedāram mugurā, un mēs kopā

ar visu karavānu aulekšojām turp, cik ātri vien bija iespē­jams aulekšot pa šo tuksnesi, kas kļuva arvien mīkstāks.

Cukurs jau bija krietni pakusis, malu malās parādījās un pārsprāga karsti karameļu burbuļi, bija izveidojušās šķidra cukura peļķes, kurās kamedāriem nemitīgi iestiga kājas, un tos tikai ar grūtībām varēja izvilkt laukā; brīžiem tie vien­kārši nostiepās garšļaukus. Ja tā atgadījās, vajadzēja pamest ij kamedāru, ij visu savu mantību un glābties bēgot.

Kad līdz kalnam bija palicis puskilometrs, mans kamedārs palika stāvam cukura peļķē, un es dabūju lēkt nost un pamest nabaga lopiņu. Pa šļakstīgo cukura ķēpu bridu uz kalna pusi. Tas bija kā murgainā sapnī; ar katru soli kļuva arvien grūtāk atraut kāju no zemes, it kā karstas, lipīgas rokas tīkotu bēgli aizturēt un ievilkt nāvē.

Tāpat kā toreiz, kad skrēju uz sacīkstēm ar meža tarantullu, sakopoju visus spēkus, kas slēpās manās kājās. Cu­kura ķēpa kļuva karstāka un karstāka. Jampampi klaigāja un uzmundrināja cits citu, kamedāri nāves bailēs blēja, pastiprināta tūkstošreiz, mūsu panika atbalsojās no pannīgās ielejas malām, bet mēs vismaz beidzot bijām nonākuši malā.

Ar pēdējiem spēkiem rāpāmies pa pannas malu, vilk­dami un stumdami dabūjām drošībā arī kamedārus, un tas notika pēdējā brīdī — cukura masa jau verda. Todien mēs zaudējām 14 kamedāru un 2000 mārciņu kaltētu pampampu.

Lēnītēm sāku atskārst, ka jampampi gluži pretēji tam, ko paši bija gribējuši, dzīvoja nesamērīgi grūtu dzīvi, un, iespē­jams, nevienam citam visā Camonijā neklājās tik skarbi. Nepārtrauktie pārgājieni, neiedomājamais karstums, pastāvī­gie pūliņi, gādājot ūdeni, kukaiņi un indīgas čūskas, smilšu cilvēki, cukura kušana — es vispār nespēju iedomāties, ka dzīvē varētu būt vēl vairāk klapatu un briesmu. Kad nu viss ir tā, jāiemācās priecāties par katru nieku, par vēsu vējiņu, kas uzpūš tuksneša ielejā, par pampampu koloniju, ko izdo­das atrast zem akmens…

Viena no retajām patīkamajām izpriecām šajā mūžīgajā pārbaudījumā bija dažnedažādās skulptūras, kuras tuksnesī veidoja cukura vējš. Daža bija izaugusi tik liela kā kalnu grēda, cita nieka metra lielumā, taču visviens, allaž bija interesanti pētīt to aprises, meklējot tajās ko pazīstamu. Tuksnesī bija baltā vēra ieleja — vesels mežs, ko veidoja vairāk nekā simt metru augstas cukura skulptūras, kas atgā­dināja apsnigušas egles; mēs redzējām ezeru, kura prāvajos

cukurviļņos varēja samanīt vaļus, kas pūta debesīs augstas cukurstrūklakas; kāda cukura skulptūra atgādināja milzīgu, cukura garozas klātu bolloga galvu (daži jampampi apgal­voja, ka tā tiešām arī esot bolloga galva); viscaur tuksnesī bija sastopami cukurpunduri, kas māja mums ar roku (jam­pampi ticēja, ka naktīs tie atdzīvojas, nāk pie viņiem zagt pampampus un dvašo ausīs aizmigušiem kamedāriem).

Gadījās redzēt pat tādas kā cukurā sastingušas karavā­nas. Reiz mēs gājām garām vismaz simt kamedāriem un tikpat lielam bukucēnu pulkam — tie bija no cukura un iz­skatījās mulsinoši īsti. Kāds jampamps klāstīja, ka tā tiešām esot īsta karavāna, kas iekļuvusi pūdercukurvētrā — tādas tuksnesī mēdza būt, taču ļoti reti, tikai tad, ja kopā sametās nakts sals, nejauki sānvēji un klejojošas pūdercukurkāpas.

Mēs, pārējie, šausminājāmies, taču nevienam nepietika dūšas pieiet kādai cukura skulptūrai klāt un pārbaudīt jampampa apgalvojumus. Labi ātri kopāmies prom un lūkojām aizmirst spokaino ainu.

Es biju pasācis rūpīgi ielāgot skulptūras un to atrašanās vietu, paturēju arī prātā, cik ilgs laiks starp tām bija jāiet un tādējādi centos savā prātā izveidot Saldā tuksneša karti. Tā bija iespējams cik necik īsināt laiku, tomēr jēgas gan nebija nekādas, jo Saldais tuksnesis nemitīgi mainījās.

Vēl viena izprieca bija lasīt neskaitāmās pudeļpasta vēs­tules. Tā, piemēram, mēs atkal un atkal atradām vēstījumu ar divpadsmit jau pieminētajiem aizliegumiem; tas vienmēr bija rakstīts tādiem pašiem vecmodīgiem burtiem, un arī secība nekad nemainījās. Jampampi sāka šos likumus ievē­rot vēl cītīgāk. Uzgājām pudeles ar sirdi plosošām vēstu­lēm — pēdējiem sveicieniem, ko bija sūtījuši slāpēs mirstoši dēkaiņi, kuriem atšķirībā no jampampiem nepiemita spēja pazemē uziet ūdens dzīslas. Jokupēteri sūtīja pudeles ar nejēdzīgām dārgumu kartēm; tas man likās ļoti bezatbildīgi, jo tā taču varēja vest maldināšanā lētticīgākus radījumus. Tomēr visbiežāk vēstules bija banālas: garlaicīgi tuksneša ainavu apraksti un vientuļa ceļinieka jūtināšanās, ar mīļiem sveicieniem tuviniekiem. Gadījās arī pilnīgi dulni sūtījumi, it kā tos būtu diktējis saulesdūriens. Vienā pudelē mēs atra­dām tornado kustības grafiku.

Ja kāds atrada pudeļvēstuli, tad viņam bija pienākums to nolasīt visai karavānai. Kādu pievakari viens jampamps atkal bija atradis pudeli; mēs apstājāmies un sastājāmies ap kāpu, no kuras viņš uzstājās.

"Tupuču kalni ir milzīgi augsti,

Tupuču kalnos tu dzīvo un plauksti…"

Es tūdaļ metos pie jampampa un gribēju redzēt šo sūtī­jumu.

Tā tiešām bija viena no Fredas zīmītēm, viņas mīļākais pantiņš. Tātad arī Freda bija šķērsojusi Saldo tuksnesi. La­piņa, uz kuras dzejolītis bija uzrakstīts, bija diezgan jauna un nenodzeltējusi, un manī nostiprinājās pārliecība, ka, krizdams dimensiju caurumā, nebiju zaudējis pārāk daudz no mūsu laika, ja nu dažas nedēļas vai pāris dienu. Fredas pudeļzīmīte lika man vēl vairāk šaubīties par to, ko daru.

Līdzko mēs nejaušības pēc atkal iznāksim tuksneša malā, es uzreiz pametīšu jampampu karavānu. Turpretim pagaidām man atlika vienīgi vingrināties pacietībā.

Kur gan šobrīd varētu būt Freda?

Ar to diemžēl patīkamo izpriecu saraksts ir cauri. Jampampi gāja, meklēja ūdeni, un tas arī viss; tiesa, vēl viņi uzmanīgi vēroja dabu, lai izvairītos no nejaukiem pārstei­gumiem.

Bez cukura kušanas un dažnedažādām smilšuvētrām tuksnesī mēdza būt arī briesmīgi cukurūdens plūdi — tādās reizēs, kad izņēmuma kārtā lija lietus. Neizmērojamas smilšu slīkšņas mēdza tēlot cietzemi. Jampampi stāstīja pat

par gaļēdāju siseņu bariem, kas lāgu lāgiem siroja Saldajā tuksnesi. Jampampi bija iemācījušies rūpīgi vērot apkārtni un novērtēt apstākļus. Pat niecīgas izmaiņas varēja liecināt par gaidāmām briesmām, un, tās laikus pamanot, viņi va­rēja pret tām bruņoties.

Smiltis

Viņi zināja nosaukt smiltis 2000 dažādos vārdos. Rupj graudu smiltis sauca citādi nekā smalkgraudu smiltis, tumšās smiltis citādi nekā gaišās, un tur pa vidu bija vēl neticami daudz nianšu lipīgākām un sausākām, raupjām un gludām, stiklainām un necaurspīdīgām smiltīm. Es šīs nianses tā arī neiemācījos saskatīt, toties jampamps no 200 metru att*luma zināja, vai kāpa tur, priekšā, sastāv no "spraukumiem", "smeltes" vai "pelus". Pēc smilšu slāņu izkārtojuma jampampi spēja diezgan precīzi noteikt, vai gaidāma smilšuvētra, un proti, kuram no apmēram pieciem simtiem smilšuvētru paveidu gatavoties.

Kādu dienu, tā ap pusdienlaiku, karavāna pēkšņi un negaidīti apstājās, it kā tai kāds būtu devis nedzirdamu pavēli. Gandrīz visi jampampi pacēla degunus un ostīja gaisu.

"Šarrāh il-Allāh!" kāds pašā karavānas astē izsaucās.

"Šarrāh il-Allāh!" cits atkārtoja.

"Šarrāh il-Allāh! Šarrāh il-Allāh!" drīz jau cits caur citu kliedza itin visi jampampi.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Šarrāh il-Allāh: pēc dažādām aplēsēm, Saldajā tuksnesī mēdz būt apmēram piecsimt paveidu smilšuvētras, no mīlīgas paputināšanas līdz tornado [-> tornado, mūžīgais] un negantai akmeņviesuļvētrai. Bīstamāko līmeniska tipa smilšuvētru tautas mutē dēvē arābu vārdā "Šarrāh il-Allāh", kas aptuvenā tulkojumā nozīmē "Dieva smirģelis". Šī paveida vētrā smiltis sablīvējas tik ļoti, ka kļūst par cietu, betonam līdzīgu masu pat vairāku kilometru rādiusā un brāžas ar ātrumu, kas var sasniegt 400 kilometru stundā, noslīpējot līdz ar zemi visu, kas gadās to ceļā, tiklab cilvēkus un dzīvniekus, kā namus un kalnus. Ja tuvojas Šarrāh il-Allāh, jūsu vienīgā iespēja ir pēc iespējas dziļāk ierakties smiltīs un cerēt, ka smiltis jūs nepamanīs.

Jampampi norakās tuksneša smiltīs ātrāk nekā zemes vāveres negaisa laikā. Pirms mirkļa te vēl panikā mīņājās vesela karavāna, bet tagad man apkārt bija vien līdzena tuksneša smilts. Ja nu kāds rakums vietumis liecināja, ka tur kāds ietaisījis sev alu. Pat neviena pauniņa nebija palikusi virs zemes, bet pats apbrīnojamākais bija tas, ka pazuduši bija arī kamedāri. Tikai apstulbuši blējieni bija dzirdami cauri smiltīm, kas bija tos pilnībā apsegušas.

Dieva smirģelis

Es vienīgais stāvēju kā zemē iemiets un nespēju novērst skatu no rietumu pamales, kur debesis un sauli aizsedza pelēka kvadrātveida siena, kas trakā ātrumā nāca uz mūsu pusi. Karsta vēja brāzma, nekaitīga vētras vēstnese, iemeta man sejā sauju tuksneša drazas, un es attapos no apmātī­bas. Tagad arī es steidzos rakt sev bedri, taču man diemžēl trūka jampampu ilgās pieredzes smilšuvētras patvertņu izkašanā.

Izrakt bedri: tas izklausās daudz vienkāršāk, nekā patie­sībā ir. Visi domā, ka tuksnesī bedri var izkašņāt kailām rokām, taču, kad vienreiz gadās pamēģināt, no visparas%

tākas tuksneša zemes var saņemt visnotaļ vērtīgu mācību priekšmetā "pretestības spējas". Kad jūs bez grūtībām esat pašķūrējis sānis pāris kubikcentimetru irdenu smilšu, priekšā izrādās neiedomājami blīvs piecus miljonus gadu žuvušu dubļu slānis, kas ir piecepies pilns ar asiem zvirgz­diem un gliemežvāku lauskām, vēl piedevām tajā ir arī lērums pārakmeņojušos aizvēsturisku sakņu. No šīs vie­las varētu taisīt seifus. Kamēr izrakos cauri labi ja divām plaukstas tiesām, nolauzu četrus no saviem visai izturīga­jiem nagiem. Dziļāk atradās masīvs granīta klucis, kura diametrs, iespējams, bija vesels kilometrs. Ja nu man izdo­tos izlauzties tam cauri, tālāk droši vien būtu aizvēsturisks dzelzsbetons vai masīvs dimanta iezis. Tādēļ es padevos likteņa gribai, kā trusītis uz čūsku skatījos uz pelēko mūri, kas dārdēdams nāca arvien tuvāk, un gaidīju, kad tas noslī­pēs mani līdz nāvei.

Šarrāh il-Allāh joņoja man virsū kā gigantisks ķieģelis uz sliedēm. Tā malas bija savus divus kilometrus garas, mani tas sasniegs, vēlākais, pēc divdesmit sekundēm, tātad man, lai aizbēgtu no milzīgā smirģeļa — jo es stāvēju tieši iepre­tim tā priekšējās virsmas vidum —, vajadzētu 1000 metru

noskriet ar ātrumu, kas vienāds ar vismaz 9,0 sekundēm, tātad aptuveni desmit reižu pārspējot pasaules rekordu. Šie ārkārtīgi liekie aprēķini manā galvā norisinājās pēdējās sekundēs pirms nāves no smirģeļa kantes, faktiski vienīgi kārtējo reizi apstiprinot, ka matemātikai praktiskajā dzīvē ir gaužām ierobežots izmantojums. Es bizenēju šurpu turpu, plēsu matus un pēdīgi tvēros pie vienīgā risinājuma, ko šajā situācijā varēja uzskatīt par saprātīgu: zaudēju prātu.

Jā, es sajuku prātā, manas smadzenes aiz pārbīļa pār­stāja normāli darboties — citādi es nevaru izskaidrot to, kas notika man tieši acu priekšā. Kad līdz drausmīgajam vētras klucim vairs bija tikai kādi 500 metri, tā ceļā uzradās gaisīga

parādība, kas šķietami sastāvēja no daudziem namiņiem un tornīšiem un bija balta kā sniegs.

Skaidra lieta, man prātiņā bija noticis īssavienojums, un šādos apstākļos tā nudien ir pilnīgi piedodama reakcija; ieraugot Šarrāh il-Allāh, prātā juka pat visrūdītākie tuksneša veterāni. Tādēļ man šķita gluži dabiski, ka smadzenes mani mānīja, dzemdinot bezgala mīlīgu un pasakaini skaistu arhi­tektonisku veidojumu, kam lika mani glābt, nostājoties starp mani un orkānu.

Smilšuvētra ar šaušalīgi griezīgu troksni apstājās kā milzu vilciens, kurā kāds parāvis avārijas bremzi. Tā apstā­jās tieši aiz baltās parādības, acumirkli palika nekustoties, tad dārdēdama pagriezās pa kreisi un jau pēc brīža bija no­zudusi aiz apvāršņa.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Ārkārtēju dabas parādību etiķete: ņemot vērā, ka fenomenāla rakstura dabas parādības, proti, lielas vētras, ziemeļblāzma, vulkāna izvirdumi, meteorītu lietus u. tml., nekad nenotiek vienlaikus, var secināt, ka šo fenomenu sfērā pastāv savdabīga etiķete, kaut kas līdzīgs noteikumiem par priekšroku, šķērsojot ielu, un ka šo etiķeti atzīst un ievēro visas grandiozās dabas parādības. Tur, kur izklaidējas zemestrīce, viesuļvētra nelīdīs traucēt, tur, kur mirgo mirāža, izrādi neizjauks tornado. Kā šī etiķete radusies un kā tā praktiski funkcionē, jāteic, būtībā nav izpētīts; lētticīgi prāti pātaro, ka vētrām ir dvēsele un vulkāniem piemit prāta spējas, taču patiesība, kā jau vienmēr, ir daudz neinteresantāka un banālāka, to vajag vienīgi precīzi izmērīt, aprakstīt, klasificēt, iztirzāt neskaitāmās doktora disertācijās un pie­nācīgi iecelt par mācību priekšmetu.

Turpretim parādība nekur nepazuda. Tā trīcēdama šūpo­jās virs smiltīm vēl arī tad, kad jampampi jau rakās laukā no savām bedrēm. Ja tā bija ilūzija, tad kopēja un ļoti slavena. Par to es pārliecinājos, kad netālu kāds jampamps pastiepa roku, norādīja uz balto pilsētu un godbijīgi nokunkstējās: "Anagromatafa!"

"Anagrom Ataf." vienā balsī iebrēcās visa karavāna. "Anagrom Ataf.”

Saprotams, daži ar pacietības trūkumu sirgstoši jam­pampi uzreiz lūkoja ielauzties pilsētā, taču viss bija uz mata tā, kā nostāstos: līdzko pilsētai tuvojās kāda dzīva būtne — kaut vai tikai kamedārs —, tā uzreiz paslīdēja prom, sagla­bājot allaž nemainīgu atstatumu.

Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem mēs tur­pat tuvumā ierīkojām nometni un aprobežojāmies ar to, ka vairākas dienas pēc kārtas Anagromatafu pētījām iztālēm.

Izredzētais

Tā kā tieši es biju gan pievārējis Šarrāh il-Allāh, gan pirmais savām acīm skatījis Anagromatafu, tad jampampu karavānā vienā mirklī kļuvu par ievērojamu personu. Kad lepni soļoju pa nometnes smiltīm, visi bijīgi parāvās maliņā, neviens nemēģināja iepiņķēt mani sarežģītā sarunā, ēdot man pasniedza vislielākos pampampu gabalus. Drīz te, drīz tur pamanīju jampampus, kas bija sastājušies bariņā, sa­spieduši galvas kopā un nepārprotami čukstējās par mani.

Nākamajā rītā pēc Anagromatafas parādīšanās manu telti apmeklēja jampampu delegācija. Tie lūdza, lai es ņemu to ciet.

"Ņemt cz'efpilsētu?"

"Tāds ir likums. Divpadsmitais punkts."

"Un kāpēc tas jādara tieši man?"

"Tu esi tas, kas spēj iedvest bijāšanu Šarrāh il-Allāh. Tu esi tas, kuram galvā ir grāmata. Tu esi izredzēts!"

"Izredzēts! Izredzēts!" ārā korī auroja visa karavāna. "Acīmredzot mani apvārdot bija nolemts jampampu kop­sapulcē. Taisnību sakot, es tikai ar pūlēm apspiedu tādu kā aizkustinājumu un lepnumu."

"Ko jūs, ļautiņi!" mēģināju liegties.

Delegācija apņēmīgi nokrita ceļos un stiepa man lielus kūpinātu pampampu gabalus — gardumu, kas vispār bija domāts tikai svētku dienām. "Izredzēts! Izredzēts!" ap manu telti sauca pārējie jampampi.

Ja jampampi kādu pasluda par izredzēto, šī izredzē­šana ir jānosvin. Ar izredzēšanas svinībām jampampi saprot šādas izdarības: vispirms delegācija sagrāba mani aiz rokām un kājām un iznesa no telts. Tur mani iešūpināja un augstā lokā pasvieda pūlim, kas mani saķēra ar neskaitāmām rokām. Klaigādami un dziedādami viņi vis­maz stundu nēsāja uz riņķi, un katrs jampamps uzskatīja par goda lietu vismaz nelielu gabaliņu piedalīties manis stiepšanā.

Reibums

Tikmēr bija sakurts liels sārts, uz kura jau cepās mil­zīgi daudzumi pampampu; straumēm plūda pampampu sula. Pēdīgi sākās dejas, un vismaz es tajās nekādu kārtību nespēju saskatīt: jampampi vienkārši kratījās pie visām miesām vai lēkāja apkārt kā tarantula sakosti. Viņi grūs­tījās un bauroja izdobtos kaktusos, blaukšķināja bungas vai tāpat vien kliedza kaut ko nesaprotamu. Kādu laiku pilnīgā neizpratnē noskatījies uz visu šo ālēšanos un pie viena nekautrēdamies sadzēries pampampu sulu, es iz­nācu uz improvizētās deju grīdas. Sākumā tāpat vien, diezgan bezpalīdzīgi, vicināju rokas un čāpoju šurpu turpu, taču itin drīz kļuvu drosmīgāks, sāku lēkāt uz vie­tas, bļaukāt, kas vien iešāvās prātā, un pēdīgi ļāvos tādam dullumam, kādu jampampi vēl nebija redzējuši. Viņi pat mitējās dejot un sastājās man apkārt; pirmajā brīdī es

to nepamanīju, taču, kad biju pamanījis, satrakojos vēl vairāk.

Kas notika tālāk, man īsti nav palicis atmiņā.

No rīta, kad pamodos, mana galva bija izpletusies pa visu telti, un es skaidri jutu, ka visu priekšā esmu iztaisījies par idiotu.

Tomēr jampampi neko neizrādīja. Tie atnesa spēcinošu pampampu brokastiņu un pēc tam aizgādāja mani uz koka paaugstinājumu, ko tikām bija uzslējuši, lai es labāk varētu pārredzēt pilsētu. Uzrāpos augšā, pieliku pie acīm binokli un sāku pētīt Anagromatafu. Baltā pilsēta mierīgi lidinājās apmēram plaukstas augstumā no smiltīm. Fatamorgāna, tas bija skaidrāks par skaidru.

Tikai kas vispār bija fatamorgāna?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Fatamorgāna: Morgāna bija burvene, teiksmainā karaļa Artura pusmāsa un Lanselota atraidītā līgava, feja, kas savu māku vislab­prātāk rādīja, uzburdama mirāžas. Daudzmaz precīzākajā zinātnes pasaulē par fatamorgānu sauc sarežģītu optisku atmosfēras parā­dību, kas sastāv no mirāžām, kuras veidojas, ja līdzās vai pārklājoties atrodas gaisa slāņi, kam raksturīga dažāda temperatūra un attiecīgi arī dažāds biezums un gaismas laušanas spēja, tādējādi gaismas stari, kas iet tiem cauri, lūst, novirzās uz dažādām pusēm un ceļo pa izliek­tām trajektorijām. Pa kaktiem mēdz čukstēt, ka fatamorgānas esot

pilsētas miroņiem, kas tuksnesī dabūjuši galu no slāpēm. Vispār šādā pieņēmumā pat ir zināma loģika, jo tuksnesī taču nav ēku, kurās mi­rušie varētu ievākties un spokoties.Tādēļ gluži dabiski, ka tie apmetas klejojošās atmosfēras parādībās.

Tik vien? Ar to nu bija par maz, lai mani atturētu ņemt vienu tādu ciet. Bija jāatbrlvojas no izredzētā goda. Visa karavāna ar visiem blējošajiem kamedāriem stāvēja lejā pie podesta un nenovērsa no manis ilgu pilnus skatienus.

Fatamorgāna [turp.]: paņemt fatamorgānu ciet ir absolūti ne­iespējami, jo tā vienmēr ar tieši tādu pašu ātrumu attālinās no nelgas, kas sadomājis tai tuvoties. Tā dēvētais naktigalgaliskais tuvošanās varbūtības vienādojums mobilām mirāžām ir šāds: A [attālums] = X [persona, kas tuvojas mirāžai] dalīts ar Ā [ātrums] pareizināts ar L [laiks] kvadrātā. Attālums paliek nemainīgs neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni nelga tuvojas fatamorgānai.

Profesors Naktigalgals nešpetni labi prata iedzīt zilu lāci faktu stūrī, taču galu galā tieši viņš man bija iemācījis vien­mēr domāt dažādos virzienos. Tiesa, šobrīd tas man necik daudz nelīdzēja. Turklāt vajadzēja labi ātri vākties prom no šī troņa, citādi es visā drīzumā dabūšu saulesdūrienu. Tāds karstums sen nebija manīts.

Kāds jampamps sakratīja manu troni.

"Izredzētais! Izredzētais! Mums jānovāc nometne un jāpārvācas kalnā! Ir tik karsti, ka cukurs var izkust. Ja mēs paliksim te, tad drīz vispār nespēsim izkustēties no vietas!"

Re kur ir! Risinājums! Mums bija vajadzīga cukura kušana! Ja reiz mēs nespējam pilsētai tuvoties, jo tā slīd projām, tātad vajag pilsētai neļaut tā izrīkoties. Kāpdams nost no sava skatu torņa, prātā aprēķināju šim plānam nepieciešamās fizikālās konstantes. Apsēdos zemē un ar

sprunguli ierakstīju aplēses smiltīs. Naktigalgala fatamor­gānu pētījumos ir noskaidrots, ka mirāža vienmēr atrodas tieši 9,2 centimetrus virs zemes. Atšķirībā no fatamorgānas stāvokļa līmeniskā virzienā šis augstums ir nemainīgs. Ja izdotos šos 9,2 centimetrus aizpildīt ar kādu ķepīgu vielu, fatamorgāna piekustu pie zemes virsus — katrā ziņā tāds bija manis izvirzītais pieņēmums. Tagad, tīrais sīkums, ir tikai jāveic precīzi zinātniski aprēķini.

Pēc vēja virziena, saules stāvokļa, temperatūras un gaisa mitruma, kā arī pēc jampampu sniegtās informācijas par smilšu stuktūru un manām zināšanām par gravitāciju, ģeofiziku, meteoroloģiju un gastronomiju (skaidra lieta, cukura karamelizēšanās ietilpst tieši gastronomijas sfērā) es varēju precīzi paredzēt, kur un kad šajā ielejā tuvākajās dienās notiks cukura kušana. Cukurs vienmēr sāka kust ieplakas zemākajā punktā, tādēļ vietu noteikt bija pavisam vienkārši.

Sarežģītāks jautājums — kā panākt, lai Anagromatafa tieši vajadzīgajā brīdī atrodas šajā vietā, turklāt pašam neiekust cukurā.

Saskaņā ar manu plānu mums vajadzēja no visām pu­sēm aplenkt pilsētu. Nākamajā dienā, kad jau vairs ilgi nebija jāgaida pievakare, temperatūra sasniedza augstāko līmeni pēdējo nedēļu laikā un gaiss jau vairākas stundas bija pilnīgi nekustīgs, es nolēmu, ka pienācis laiks rīkoties. Ja cu­kurs vispār sāks kust, tad tas notiks tuvākās stundas laikā. Jampampiem biju pavēlējis vakarā apbruņoties ar mūzikas instrumentiem un pa nakti ierakties zemē lielā lokā ap pil­sētu. Tur viņi pacietīgi gaidīja manas pavēles un, visticamāk, zelēja pampampu lodītes.

Es pats sēdēju koka tronī, bruņojies ar primitīvu ru­pora un taures krustojumu, ko biju pagatavojis no kaltēta kaktusa.

Ar jampampiem biju norunājis, ka bus pieci signāli.

TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū!

Jampampi dienvidu pusē izlīda no bedrēm un plašā ierindā soļoja uz Anagromatafas pusi. Pilsēta, kā jau varēja gaidīt, tādā pašā ātrumā slīdēja prom.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!

Jampampi ziemeļu pusē izlīda no zemes, sastājās ierindā un lēni gāja virsū pilsētai. Anagromatafa — ja pilsētai var piedēvēt emocijas — sapīka. Abas ierindas nemainīgā solī nāca tai virsū, bet tā labu brīdi trīcēja, nespēdama izšķirties starp austrumiem un rietumiem, acīm redzami netikdama gudra, uz kuru pusi bēgt. Tad fatamorgāna nolēma līgani slīdēt uz rietumu pusi.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-ŪTŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!

Rietumu bataljons izlīda no zemes, izveidoja platu jampampķēdi un sāka soļot. Fatamorgāna tūdaļ pārdomāja un spruka uz austrumiem.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!

Austrumu jampampi izlīda no smiltīm un veikli sastājās vienotā ierindā. Anagromatafa bija ielenkta. Visa mirāža trīcēja kā milzīgs želejas pudiņš, neparko nespēdama iz­lemt, kurp mukt. Saule bija nonākusi zenītā, augsnes tem­peratūra sasniedza dienas maksimumu. Kāds jampamps ziņoja mērījumu rezultātus: 159 grādi pēc Celsija. 159! Bet mums vajag 160! Lai cukurs sāktu kust, trūka viena vienīga

grāda. Norāpos no skatu torņa un skrēju uz ieleju. Jau pēc dažām minūtēm temperatūra sāks kristies! Paķēru lielu, plakanu tuksneša akmeni un no visa spēka ielidināju apakš pilsētas ar tādu metienu, kā laižot olīšus pār ūdeņiem. Ak­mens lēkāja starp zemes virsu un fatamorgānu, pašķīlās dzirksteles. Tajā pašā brīdī pārplīsa pirmais cukurgaisa burbulis. Akmens berzes spēks bija pagādājis trūkstošo grādu. Tieši īstajā brīdī tuksneša virsmā sākās karamelizēšanās.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū! %•

Kad atskanēja pēdējais signāls, jampampi mudīgi atkā­pās, lai turētos drošā attālumā no karamelizēšanās procesa.

Man šķiet, mirāžu vēsturē tā bija pirmā reize, kad pusstabila fatamorgāna piekusa pie tuksneša zemes virsus. Tādēļ maz ticams, ka līdz šim kāds bija dzirdējis, kādu troksni tā sacēla. Troksnis nebija necik dižs un neparasts, izklausījās gluži vai pēc bolloga pirdieniem. Iztēlojieties kafijas automātu, kuram starp karsēšanas plātni un kannu ielijis ūdens, — tas pats, tikai daudz skaļāk. Tuksnesī ska­nēja blurkšķieni, šņācieni un svilpieni, pīkstieni un čīkstieni, pilsēta pat šņirkstēja, it kā tur kāds raustītu visus tās ķie­ģelīšus pēc kārtas. Brīžiem kā balons pārsprāga kāds prāvs cukurbubulis.

Pilsēta cīnījās, cik spēka, un brīžiem tai izdevās pacelties dažus centimetrus augstāk, taču cukurķēpa atkal novilka to atpakaļ. Vispēdīgi trokšņošana mitējās, un, vienvienīga smalka svilpiena pavadīta, Anagromatafa noslīga zemē un, atskanot dobjam blurkšķim, kas satricināja visu ieleju, no­sēdās karameļu biezenī. Pilsēta bija pamatīgi pielipusi pie tuksneša zemes virsus.

Tagad Anagromatafa bija mūsu rokās.

Ienākdami Anagromatafā, mēs jau nu laikam vis neiz­skatījāmies pēc bezbailīgu iekarotāju ordas. Klusēdami, bai­līgi skatīdamies uz visām pusēm, pa galveno ielu slīdējām arvien dziļāk pilsētas sirdī.

Neviens no mums agrāk nebija paņēmis ciet mirāžu, kur nu vēl tajā iegājis. Vai fatamorgāna ir apdzīvota? Ja ir, tad kas te dzīvo? Cilvēki? Briesmoņi? Spoki? Nemireļi? Drau­dzīgi vai ļauni?

Priekšpilsētu lokā bija mazas, balti nopulētas mājiņas ar plakaniem jumtiem, tīras un glītas. Daudzviet pie logiem bija izžauta veļa, taču neviena dzīva dvēsele nekur nebija redzama, nemanīja pat kaķus vai ielas krančus, kuru nekad netrūkst kārtīgās oāžu pilsētās.

Pēdīgi mēs iznācām tirgus laukumā. Izskatījās, ka rosī­gas tirgus dienas vidū visi pārdevēji un pircēji vienā rāvienā aizburti prom: bija palikušas tikai garas letes ar augļiem un dārzeņiem, desām un olām, garšvielām un maizi. Lieli kur­vji ar sarkaniem āboliem un zaļiem, apaļīgiem arbūziem. Sieri, šķiņķi, kaltētas pupas. Kukurūzas vālītes, maisi ar miltiem un putraimiem, rīsiem un nūdelēm.

Pēc ilgās pieticības tuksnesī un mūžīgajiem pampampiem noteikti ir piedodams, ka es uzklupu svaigajiem pro­duktiem kā tāds, kas izglābies no grimstoša kuģa. Iestūmu mutē banānu, gabalu aitas siera un klāt vēl piemetu sauju ogu. Dīvainā kārtā neizjutu ne mazāko apmierinājumu. Noplūcu dažas vīnogas, apēdu pusklaipu maizes, divus ābolus un kukurūzas kūciņu ar sieru. Joprojām biju izsal­cis. Noplēsu pamatīgu šķiņķa gabalu, apēdu vēl divus ba­nānus, saspaidītu bumbieri un sīpoldesiņu, tad iztukšoju vīģu trauciņu, nolocīju pusi melones un veselu plāceni. Izsūcu četras jēlas olas, iemērcu medū rozīņmaizīti, notie­sāju vēl vienu šķiņķa gabalu, pilngraudu maizes klaipu, veselu salami lunki un divas ērmotas maizītes ar dārzeņu

pildījumu, paķēru arī bļodu ar prosas biezputru un rozī­nēm un lipīgu bumbu, kas smaržoja pēc cukura un kanēļa. Izsalkums joprojām necik nebija rimis. Kāds pasniedza man pampampa gabalu. Ar vienu kumosiņu pietika, lai es justos sāts.

Mēs sistemātiski izstaigājām visu pilsētu: ielu pēc ielas, namu pēc nama, istabu pēc istabas. Visur atradām apdzīvo­tības pazīmes — pustukšus šķīvjus uz galda, neizdzisušas plītis, uz kurām vārījās zupas —, taču nekur nebija nevienas dzīvas radības. Ja to neņem vērā, pilsēta bija ideāla: ielas tīras, nami tikko balsināti un patīkami vēsi, gultas saklātas, un vēl milzums visādu lietu, kas pēc ilgas gulēšanas tuks­nesī uz zemes šķiet nedzirdēta greznība.

Kad arī pēc vairākām stundām nebija parādījušies nedz iedzīvotāji, nedz saimnieki, es Anagromatafu pasludināju par likumīgu jampampu īpašumu. Mēs tūdaļ sākām dalīt namus. Saule vēl nebija norietējusi, kad Anagromatafa bija pilnībā apdzīvota un kūsāja jaunā dzīvībā. Vakarā mēs sarīkojām nelielas svinības, un arī jampampi nogaršoja visur pieejamās ēdamlietas, taču, lai cik tas arī būtu savādi, neviens no mums nejuta nedz sātu, nedz apmierinājumu, tādēļ bija vien jāatgriežas pie ceptajiem pampampiem un raudzētas pampampu sulas.

No rīta es devos pastaigāt pa pilsētu un izpētīju dažus tukšus namus. Vienā smaržoja pēc tikko ceptas kūkas, ēdē­jus gaidīja uzklāts galds. Iegājis guļamistabā, aiz muguras izdzirdēju čukstus. Apcirtos, taču tur neviena nebija. Izgāju no mājas, juzdamies mazlietiņ neomulīgi. Vispēdīgi nonācu tirgū, kur vakar bijām svinējuši pilsētas iesvētības. Visi jampampi vēl saldi šņāca gultās (lielākā daļa — pirmo reizi

mūžā), pilsētu ietina viegla rīta migliņa, kas jau drīz nozu­dīs nešpetnajā tuksneša saulē. Es labi zināju, ka vakar bijām notiesājuši gandrīz visu, kas te bija, taču visi kurvji no jauna bija pilni līdz malām, šķiņķi gluži svaigi un neaizkosti, it kā pa nakti te būtu rosījušies cukurpunduri.

Apēdu ābolu, taču sāts neiestājās.

Lai gan jampampi ļoti centās, pie pilsētnieku dzīves viņi pieradinājās lēni. Gandrīz visus naktī mocīja mēnessēr­dzība, un viņi nemierīgi skraidīja pa ielām, skumdami pēc klejošanas. Daži pat izskatījās visnotaļ depresīvi. Līdz šim viņiem nebija vajadzējis lauzīt galvu, ko lai iesāk ar laiku, viņi vienkārši bija gājuši uz priekšu, tas bija viss viņu dzīves saturs. Nu viņi bija nonākuši galā un nezināja, ko tagad lai dara.

dzīvošanas

iemaņas

Tā kā es biju Izredzētais un Anagromatafas Paņēmējs Sev, jutos atbildīgs par to, lai jampampi apgūtu nometnieku dzīvesveidu. Noorganizēju kursus, kuros tika mācīta "iedzī­vošanās". Kaut kur iedzīvoties nemaz nav tik vienkārši, tas jāmācās, jo sevišķi tādam, kas visu mūžu tikai klimtis apkārt. Sākumā es jampampiem parādīju, kā jāsēž uz krēsla. Nolikām tirgus laukumā dažus krēslus un vingrinājāmies. Izrādījās, ka jampampiem pagalam trūkst talanta, un viņi visu laiku aizsēdās garām, apsēdušies krita zemē vai uzkāpa ar kājām un vairs nebija dabūjami nost. Pēc šīs nodarbības viņi no krēsliem baidījās vēl vairāk nekā iepriekš. Tas pats bija ar gulēšanu gultā, jampampi ar gultām nesapratās, tās viņiem bija daudz par mīkstu, un dažs labs piebēra gultas ar tuksneša smiltīm, gūlās blakām vai pagultē.

Pat tik vienkārša darbība kā ienākšana mājā pa durvīm nebija pašsaprotama. Jampampi rāpās pa logiem, jo nezi­

nāja, kā jāapietas ar rokturi, viņi mūždien netika iekšā vai ārā un pazaudēja atslēgas. Tādēļ daudzi jampampi labāk mitinājās tāpat uz ielas. Mājas dzīve viņiem bija un palika gluži sveša.

Es kā Izredzētais atrados visām likstām pa vidu, un man vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Kā klāj gultu? Kā iekur plīti? Ko dara ar skapi? Ko dara ar slotu, ar galdu, ar dakšiņu un karoti? Kā atver logu? Kam vajadzīgas kāpnes? Viss, kas nometniekam šķiet pašsapro­tams, jampampiem sagādāja lielas grūtības. Kā ir kaut kur jādzīvo? Kāpēc vajag kaut kur iedzīvoties? Jautājums pēc jautājuma. **

Nepastāvīgie

stāvokli

Vislielākās likstas bija ar pilsētas nenoturību. Galu galā Anagromatafa bija pusstabila fatamorgāna, proti, atsevišķas pilsētas daļas laiku pa laikam izgaisa un pēc kāda laika atkal parādījās. Mēbeles vienkārši izkūpēja gaisā, pēkšņi vairs nebija veselu namu. Nākamajā dienā tas viss atkal bija savā vietā, kā no mākoņiem nokritis, atkal slējās mūris, kura vakar nebija. Reizēm pazuda veseli kvartāli, tiesa, no rīta tie pienācīgi atradās savās vietās. Dzīve Anagromatafā bija cauruncauri neaprēķināma. Varēja gadīties tā, ka jūs gri­bat apsēsties, bet krēsls jums zem pēcpuses izgaist. Tas vēl nebija nekas briesmīgs. Daudzi jampampi krita no vairāku metru augstuma, jo bija nolikušies gulēt otrajā stāvā, kas pēkšņi ņēma un izkūpēja. Jampamps iet un ieskrien sienā, kas pēkšņi nostājusies viņam ceļā. Šādi negadījumi notika gandrīz ik dienu. Drīz visi gulēja tikai pirmajā stāvā un stai­gāja lēni lēnītiņām.

Kad ievācos savā mājā, virtuvē uz galda stāvēja šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru — tieši tādēļ es izvēlējos šo mitekli. Ja mājā uz galda stāv šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru, tad jau šī māja nebūs pārlieku samaitāta, es to­reiz domāju.

Katru vakaru izēdu šo šķīvi tukšu, ne reizi nejutos sāts, un, kad no rīta pamodos, šķīvis atkal bija pilns. Arī vēl da­žiem jampampiem bija līdzīgi. Iztukšotas augļu bļodas pa nakti no jauna piepildījās, novākta veļa atkal karājās uz auk­las, mēbeles ālējās, atvērtas durvis aizvērās, logi atvērās — un tas allažiņ notika paklusām vai naktī, kad visi gulēja.

Nejaukas

baumas

Drīz sāka klīst runas, ka mēs Anagromatafā neesam vieni. Dažs jampamps atbildību par nedarbiem uzvēla cukurpunduriem, bailīgākie ticēja, ka te rosās mirušo pil­sētnieku spoki. Daudzi spoku stāsti bija ļoti līdzīgi — kā rādās, jampampiem gadījās noredzēt caurspīdīgus tēlus, kas mudīgi aizslīdēja prom. Gandrīz katrā namā naktīs kāds blīkšķinājās un dauzījās, un daudzi jampampi stāstīja par asinis stindzinošiem vaidiem un gaudošanu, kas sākās, līdzko norietēja saule.

<•

Ar jampampiem notika dīvainas lietas, nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir iespējams: viņi sāka ķildoties. Pilsoņu sa­pulcēs, ko mēs laiku pa laikam rīkojām, kādi pāris vienmēr sagāja matos par tik smieklīgām lietām kā atkritumu savāk­šana vai komunālas pampampvirtuves ierīkošana. Ņemot vērā, cik draudzīgi viss vienmēr norisinājās jampampu ka­ravānā, šīs pārmaiņas vēl jo vairāk dūrās acīs.

Viņi sāka sadalīties pulciņos, kas plēsās ar citiem pul­ciņiem, viņi apvainojās par katru sīkumu, kūdīja cits citu uz kašķi un tad nāca pie manis, lai es izšķiru. Es šajā ne­apmierinātu, kašķīgu jampampu pilnajā pilsētā biju tāds kā neoficiāls pilsētas galva.

Un tad vēl bezmiegs: jampampi bija pieraduši dzīvot pastāvīgā fiziskā piepūlē, vakaros viņi pēc nogurdinošā pārgājiena aizmiga, kolīdz bija nolikušies gulēt. Tagad viņi augām dienām tikai slaistījās apkārt, viņu galvenā nodarbo­šanās bija palasīt drusciņ pampampu un atrast ūdeni, tas arī viss. Tā kā jampampiem pietrūka noguruma, viņi nespēja aizmigt, turklāt daudzu mājās pa naktīm vēl skanēja tie savādie trokšņi. Daži pat apgalvoja, ka, līdzko viņi aizver acis, gulta sāk drebēt. Pielēkuši sēdus, viņi redzot caurspī­dīgu tēlu, kas gaudodams nozūd tumsā. Tādējādi vispārējo ērcīgumu vēl papildināja arī mūžīga neizgulēšanās. Ar mani šajā ziņā viss bija kārtībā; ja manā rīcībā ir labi mīksta gulta, es guļu ciešā, veselīgā miegā. Lai tiktu skaidrībā, kas īsti notiek, kādu nakti nolēmu palikt nomodā. Biju nolēmis beidzot izdibināt mūžīgās kartupeļu biezputras noslēpumu savā mājā.

Tad, raugi, apsēdos virtuvē pie galda, kā allaž, izēdu biezputru (sāts neiestājās) un gaidīju. Kaut kad biezputrai bija no jauna jāuzrodas šķīvī, un es gribēju to redzēt, pat ja līdz rītam nevarēšu ne acu aizvērt.

Jau pēc pusstundas biju aizmidzis.

Man sapņos rādījās kalnu troļļi, kas Anagromatafas pagrabos vāra saindētas kartupeļu biezputras, — lai jums būtu skaidrs, Anagromatafā vispār nebija nekādu pagrabu.

Kalnu troļļi ar lielām dzelzs dakšām dauzīja pa saviem vārāmpodiem. No šī trokšņa es pamodos.

Manā virtuvē pie pavarda stāvēja caurspīdīgs vīrs, kas ar dzelzs dakšiņu skaļi maisīja vārāmpodā.

Fatoms

Berzēju acis, vēlēdamies tikt skaidrībā, vai šis vēl aizvien ir sapnis. Caurspīdīgais tikai maisīja vien savu kartupeļu biezputru. Tas tiešām bija caurspīdīgs, kā vīna glāze. Ar ka­roti pasmēlis biezputru, viņš to ielika šķīvī un apsēdās man pretim pie galda.

"Labu apetīti!" es novēlēju, jo vajadzēja taču but pieklājīgam.

"Seidlap!" tas atbildēja.

Zināju visas Camonijas valodas un arī cilšu izloksnes, taču šo valodu es nesapratu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Fatamorgāniešu valoda: Camonijas vienīgā spoguliskā valoda. Fatamorgāniešu valoda ir precīzā spoguļveidā un bez akcenta runāts Camonijas vidusdialekts, un tā sastopama vienīgi fatamorgānās. Šo valodu ir salīdzinoši viegli tulkot: rakstu formā vienkārši nolie­ciet priekšā spoguli, savukārt runājot pietiek tikai domāt spoguļ­veidā.

"ismotaf umse sE" teica caurspīdīgais, ".akein en seidiabeN .igīcops van ikūlon usūm ābīnetsī teb, igīmseirbap seimātakszi sēM .igīzdīlmat nu tēdeib, ri saT"

Viņa balstiņa bija sīka un trausla.

Turpmāk, lai lieki neapgrūtinātu lasīšanu, es visas saru­nas fatamorgāniešu valodā pārtulkošu. Zinot, kā tas darāms, nemaz nav grūti. Caurspīdīgais bija sacījis:

"Es esmu fatoms. Nebaidies ne nieka. Mēs izskatāmies pabriesmīgi, bet īstenībā mūsu nolūki nav spocīgi. Tas ir, biedēt un tamlīdzīgi."

Fatoms? Naktsskolā, mācoties Grālzundes demonoloģiju, biju dzirdējis par fantomiem, bet par fatomiem gan neko nezināju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgais

Fatomi: caurspīdīgas būtnes, kas pieskaitāmas "nemierī­gajiem gariem bez nāves cēloņa". Sastopami tikai pusstabilās fatamorgānās, sastāv galvenokārt no atstarotas gaismas, sastin­gušiem cukurtvaikiem un gāzveida [t. i., izšķīdinātas] dvēseles esences.

Kā jau minēts šķirklī par pusstabilām -> fatamorgānām, tempe­ratūrai sasniedzot 160 grādus pēc Celsija, -> Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst, sāk virt un no tā ceļas smalki cukura tvaiki. Ja gaisa temperatūra tādā brīdī strauji krīt [piemēram, piepeši uzpūšot stipram sānvējam], cukurs gaisā sacietē, un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīd kādas reāli pastā­vošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Gluži tāpat var notikt ar dzīvām būtnēm, kas atrodas šādā pilsētā. Tādējādi rodas tā dēvētie fatomi. Fatomi atšķirībā no parastiem spokiem nav mirušo gari: tie atspoguļo būtnes, kas visnotaļ vēl var būt dzīvas.

Atskāršot, ka pretī nesēž miroņa gars, man caurspīdīgais viesis uzreiz kļuva daudz tīkamāks.

Fatomi [turp.]: fatomus var uzskatīt par pagalam nožēloja­mām Camonijas garīgajām būtnēm. To eksistencei nav mērķa, proti, tie nevēlas, piemēram, biedēt vai šausmināt dzīvās būtnes. Atšķirībā no poltergeistiem vai -» spīgaiņiem eksistence tiem nesa­gādā nekādu prieku. Tie ir vienkārši nolādēti laiku laikos atkārtot to pašu darbību, ko tie veica brīdī, kad radās pusstabilā -» fata­morgāna.

Tagad jau šo to varēja saprast. Fatomi joprojām apdzī­voja Anagromatafu, taču kopš mūsu nepieklājīgās ielauša­nās tie slēpās. Mans mājas gariņš Anagromatafas rašanās brīdī bija vārījis kartupeļu biezputru, un tagad viņam tas bija jādara līdz Visuma galam. Acīmredzot citos namos norisinājās kas līdzīgs. Mēs šajā pilsētā patiešām nebijām vieni.

Fatoms lūkoja man visu paskaidrot: "Kopš jūsu ieraša­nās vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Mēs baidāmies. Tas nav pareizi. Patiesībā baidīties vajadzēja jums."

Fatoms nopūtās un ielika mutē karoti ar kartupeļu biezputru. Es redzēju, kā biezputra viņa rīklē sašaurinājās un noslīdēja pa barības vadu, it kā tas būtu caurspīdīgs kokteiļa salmiņš. No pārējā gremošanas procesa izpētes mani visžēlīgi pasargāja virtuves galds. Es tik tiešām ne­kāroju redzēt, kas ar kartupeļu biezputru notiek fatoma kuņģī.

Fatoms man pastāstīja par to, kā rit dzīve Anagromatafā. Viņš piebilda, ka šajā pilsētā patiesībā nekā nav, taču nekas arī pavisam nepazūd. Katrs ābols, ko kāds apēd, agri vai vēlu uzradīsies no jauna. Tādēļ arī ēdamais nesniedz sātu: jā, tu vari to apēst, taču, iekams tu esi paguvis sagremot, tas jau atkal atrodas tur, kur to paņēmi.

Pirms mēs izjaucām fatomu dzīves ritumu, viņi bija dzī­vojuši, it kā nemitīgi mīņājoties uz vietas. Pastnieks atkal un atkal piegādāja to pašu vēstuli, augļu tirgotājs atkal un atkal salika uz letes ābolus, kāds kaut kur atkal un atkal ielēja tai pašā glāzē pienu. Sastopoties uz ielas, ļaudis miljono reizi sasveicinājās, no palodzes atkal un atkal nokrita puķupods. Kāda sieviete mūžīgi slaucīja sava nama slieksni, kāds vī­rietis jau simt gadu dzina sienā to pašu naglu — tāda bija dzīve Anagromatafā.

Nefatomam tas izklausās šausmīgi, turpretim fatomiem tā ir pavisam parasta dzīve. Viņi bija mierā ar nemitīgo at­kārtošanos, jau sen bija pie tās pieraduši. Viņus biedēja pa­visam kas cits: pārmaiņas. Jo sevišķi tādas pārmaiņas, kādas atnesām mēs ar jampampiem.

Tik bēdīgu radībiņu (ja fatomus var uzskatīt par radī­bām — labi, vismaz pusradības viņi noteikti ir) kā šis fatoms es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Mēs bijām viņam un pārē­jiem likumīgajiem Anagromatafas iedzīvotājiem atņēmuši vienīgo, kas viņiem vēl bija palicis, — viņu atkārtojumus. Kā lai atkal un atkal atver vienas un tās pašas durvis, ja pa tām šurpu turpu staigā jampampi; kā lai atkal un atkal šķērso ielu tajā pašā vietā, ja bars jampampu tur villojas par atkritumu savākšanu šajā pilsētā; kā lai atkal un atkal nolie­kas nosnausties, ja visur blēj kamedāri?

Dzīve Anagromatafā bija kļuvusi par murgu. Fatomi visiem spēkiem centās slapstīties. Briesmīgi baidīdamies no atklāšanas, tie pa dienu slēpās (ne pārāk veiksmīgi, jo ik pa brīdim viņus tomēr kāds pamanīja), gaidīdami nakti, lai vismaz tumsā varētu atkārtot viņiem tik dārgās darbības.

Fatoms spoguliski kunkstēja — izklausījās, it kā viņš nejauši būtu norijis kodi. Es apsolīju sasaukt pilsoņu kop­sapulci; nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Jampampiem un pusgariem vajadzēja satikties un pienācīgi izrunāties. Es pats uzņemšos tulka pienākumus.

Anagromatafas pilsoņu kopsapulce droši vien bija vis­ērmīgākais politiskais pasākums Camonijas vēsturē. Fatomi un jampampi bija sanākuši tirgus laukumā un neuzticīgi skatījās cits uz citu. Es uzstājos ar īsu runu, aicinādams uz savstarpēju saprašanos, pilsonisko apziņu un labām kai­miņu attiecībām; runu teicu abās valodās — vispirms Ca­monijas vidusdialektā, pēc tam fatamorgāniski. Neviens neaplaudēja.

"Kādas kaimiņattiecības, ja mums nav, ko ēst?" iebrēcās kāds jampamps.

Pēdējā laikā bija paklīdušas baumas, ka pampampu krājumi drīz izsīks. Pampampus var ievākt, tikai klejojot. Šīs sēnes pēc dabas ir lielas vienpates, tās nevar audzēt, kultivēt un stādīt vagās: vienīgā iespēja ir lasīt tur, kur nu tās ir at­rodamas.

"Kāda pilsoniskā apziņa, ja mūsu nami vienkārši ņem un izkūp gaisā?"

Ar Anagromatafas pusstabilitāti patiešām bija ķeza, ar kuru bija grūti tikt galā. Biju izdevis ediktu, kategoriski aizliegdams izmantot gultas, kas atradās augstāk par metru virs zemes. Tomēr tas drīzāk bija kosmētiska rakstura pa­sākums, nevis īsts risinājums.

Tad bija fatomu kārta. Viens no viņiem, faktiskais Anag­romatafas pilsētas galva, uzstājās ar garu, sūdzību pilnu runu, ko es pārtulkoju jampampiem. Viņš gaudās, ka mēs neprotot uzvesties un mums nav tiesību dzīvot Anagromatafā, mēs visu putrojot, mums vispār neesot nekādas sajē­gas, kā vajag dzīvot kārtīgā pilsētā.

Jampampi atbildēja, ka viņi te dzīvo ar pilnām tiesībām, un apliecinājumam rādīja savus zelta likumus, īpaši piesau­cot likumu numur divpadsmit.

Vēl nesamierināmākas pozīcijas būtu grūti iedomāties. Pilsoņu kopsapulce izrādījās pilnīgs fiasko. Pilsētas galva

vēlreiz teica to pašu runu no sākuma, fatomi un jampampi ķērca cits caur citu un pat nemēģināja uzklausīt otru pusi — tāds tracis pilsētā vēl nebija pieredzēts. Es nopratu, ka vien­prātību būs grūti panākt. Te bija jārīkojas citādi.

Pieprasīju klusumu.

"Es zinu!" pasludināju. "Mēs izvācamies."

Sajūsma fatomu rindās, nikni iebildumi jampampu pūlī.

"Uz kurieni?" kāds jampamps kliedza. "Anagromatafa bija mūsu mērķis! Uz kurieni lai mēs dodamies, ja mums nav mērķa?"

Tas bija labs, pamatots un bez pienācīgas sagatavošanās neatbildams jautājums. Izteicu lūgumu turpināt kopsapulci citreiz. Man bija jāpadomā.

Augām dienām staigāju pa tuksnesi, sūri grūti lauzī­dams galvu. Varētu jampampiem likt iet man līdzi uz At­lantīdu, taču tas bija mans, nevis viņu mērķis. Un vispār, jampampiem pilsētā nekas nebija pazudis, to pierādīja Anagromatafas pieredze.

Kamēr meklēju risinājumu, dzīvei Anagromatafā va­jadzēja ritēt savu gaitu. Fatomi atsāka savas mūžīgās no­darbes, taču, jampampu aizdomīgo skatienu pavadītiem, viņiem, šķiet, no tā nebija īsta prieka. Jampampi stūrgalvīgi palika namos, kuros bija apmetušies, taču tagad arī fatomi tajos rosījās nekaunīgāk, padarīdami dzīvi grūti paciešamu. Pamēģini justies omulīgi, ja salonā uz dīvāna zviln caurspī­dīgi rēgi, kas visu laiku urbjas tevī ar tumšiem skatieniem. Neapmierinātība mirāžas pilsētā auga augumā.

Staigādams pa tuksnesi, itin bieži sastapu jampampus, kas, cenzdamies piekust, gāja pārgājienos ap pilsētu. Visi sekoja man ar ziņkāriem skatieniem, kā vēlēdamies būt acu­liecinieki tam brīdim, kad pār mani nāks atklāsme. Domāt tādos apstākļos bija neiespējami. Spiediens kļuva arvien spēcīgāks.

Zīme

Kādu dienu es vairs nejaudāju paciest viņu klātbūtni. Nogriezos no sava ierastā maršruta un aizmuku dažus kilo­metrus tālāk tuksnesī. Apsēdos uz liela akmens, lai izbau­dītu klusumu un paraudzītos apkārt.

Viens nu bija skaidrs: politiskā atbildība nebija manas dzīves aicinājums. Lai pārliecinoši pildītu pilsētas galvas pienākumus, tomēr ir vajadzīga zināma mīlestība uz šo pilsētu, bet es nepavisam nespēju briedināt sevī siltas jūtas pret pusstabilu mirāžu. Tas nebija pa spēkam pat jampam­piem. Viņi gan ietiepīgi turējās pie domas, ka beidzot ir sasnieguši ilgoto mērķi, taču patiesībā trakoti ilgojās pēc tuksneša.

Nepilnu simt metru attālumā no akmens, uz kura es sēdēju, līdzenā vietā slējās neliela klejojošā kāpa. Pēkšņi atskārtu, ka apskaužu šo kāpu — tā bija brīva, tā varēja do­ties tur, kur to pūta vējš. Smiltīs lēkāja saules zaķītis — tas atspoguļojās no kāda stikla priekšmeta. Tuksnesī spogulīgu priekšmetu ir gaužām maz, un manī pamodās ziņkāre. Pie­gājis klāt, izvilku no kāpas pasta pudeli. Rakstu rindas bija pilnīgi izbalējušas un nesalasāmas. Toties man radās doma. Mums bija vajadzīga zīme.

Pēc trim dienām kāds jampamps ieskrēja pilsētā, trakoti satraukts. Viņš bija atradis pasta pudeli un ieradās ar to pie manis, lai es nolasītu vēsti. Jampampi vēl aizvien mani cik necik cienīja.

"Vēstule pudelē?" es izsaucos. "Tā noteikti ir zīme!"

"Zīme! Tā ir zīme!" klaigāja jampampi, kas jau bija sa­pulcējušies man apkārt. Tad saskrēja arī pārējie jampampi; piebiedrojās pat daži fatomi.

Es svinīgi nolasīju vēstījumu. To veidoja četri likumi:

1. Tev nebūs anagrom Atafā dzīvot!

2. Ja tu turpretim dzīvo anagrom Atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnēšanas!

3. Tev būs turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl

4. Un tev, zināms, būs pampampu godāt!

Tas nu bija tik bezkaunīgi, ka es uzreiz nožēloju, ka esmu uzcepis tik viegli atmaskojamu cedeli. Gaidīju, ka tūliņ sāksies niknas klaigas un mani apmētās ar puvušiem pampampiem.

"Tev nebūs Anagrom Atafā dzīvot!" iesaucās kāds jampamps.

"Ja tu turpretim dzīvo anagrom atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnē­šanas!" cits auroja.

"Tev bus turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl"

vairāki jampampi korī skandēja.

"Un tev, zināms, būs pampampu godāt!" visa karavāna vienā balsī kliedza.

Apbrīnojami, cik labprāt jampampi, tikuši pie mērķa, bija gatavi doties prom no Anagromatafas. Neviens gan nezināja, kur A-RIAM 'IHC atrodas, taču arī par Anagromatafu neviens neko prātīgu nebija zinājis. Viņi tūdaļ sakravāja savas mantiņas un apsegloja kamedārus. “A-RIAM 'IHC!! A-RIAM 'IHC!!'' viņi brīdi pa brīdim klaigāja. Tā, saklieg­damies, viņi nozuda tuksnesī, pat neatvadījušies no manis; pēc visas tās Izredzētā būšanas mani tas mazliet apbēdināja. Tiesa, viņi droši vien nešaubījās, ka es dodos līdzi. Iespē­jams, tikai pēc pāris dienām viņi attapsies un sāks meklēt, kur esmu palicis. Tādi jau viņi bija.

Fatomus šāda notikumu attīstība caurcaurēm apmieri­nāja. Tiesa, es viņu pilsētu biju pielipinājis pie zemes — tas bija skumīgi, bet ko tu padarīsi. Patiesībā šis apstāklis vairoja pilsētnieku labklājību: turpmākajos gados Anagromatafa kļuva par visbiežāk apmeklēto tūrisma objektu Camonijā. Fatomi pelnīja iztiku, tirgodami augļus un dārzeņus, kas tūristu kuņģos izšķīda un atgriezās viņu kurvjos. Visur, kur viņi nodevās savām mūžīgajām darbībām, viņi izlika trauci­ņus un plāksnītes, uz kurām bija rakstīts: "Ne lieli, ne mazi ziedojumi netiks uztverti kā apvainojums." Ar šo rūpalu viņi nopelnīja pat vēl vairāk nekā ar saviem pusdārzeņiem. Tūristi kā uzmedoti skatījās fatomu izrādes, un pēdējie tā­dējādi iemantoja pašapziņu, kuras viņiem agrākajās dzīves gaitās allaž bija pietrūcis.

Arī jampampiem domātā vēstījuma burti atkal un atkal pazudīs, bet pēc neilga laika uzradīsies no jauna, jo es biju

rakstījis ar Anagromatafas zīmuli. Tomēr, pēc visa spriežot, tādēļ viņiem šis vēstījums šķita vēl mistiskāks un viņi to go­dāja vēl jo dedzīgāk.

sava ceļa gājējs

Es biju izmantojis izdevību un atpalicis no jampampu karavānas. Man nebija nekādas vēlēšanās kopā ar viņiem mūžīgi dipadot pa tuksnesi; gribēju mēģināt pats uz savu roku atrast Atlantīdu.

Sagādājis gana daudz dzeramā, sāku soļot uz ziemeļaus­trumiem — turp, kur vajadzētu atrasties milzu pilsētai.

Es gāju daudz mērķtiecīgāk nekā jampampi, orientējos pēc saules un centos iespējami daudz noiet naktī, lai tā tau­pītu spēkus un ūdeni. Tomēr nepagāja pat nedēļa, kad mani ūdens krājumi jau izsīka, bet tuksneša mala vēl arvien nebija saskatāma. Vismaz augu valsts un augsnes sastāvs nevedi­nāja lolot cerības, ka es drīz varētu nonākt mērenākā klimatā.

Pusi dienas gājis, biju apstājies atvilkt elpu un meklēju pie apvāršņa kādu cerības zibsni, taču piepeši pamanīju kaut ko pagalam neparastu.

Tuksnesī vīdēja pietura.

Manu neaizsargāto galvu jau labu laiku neiedomājami nekaunīgi svilināja saule, tādēļ pirmajā brīdī nolēmu, ka redzu fatamorgānu; tomēr ziņkāre mudināja mani palūko­ties tuvāk.

Nē, tā tiešām bija īsta pieturas zīme, kas turklāt bija pamatīgi iedzīta tuksneša zemē. Un, ja pareizi sapratu, kas tajā bija attēlots, tā bija tornado pietura. Stabam apkārt bija prāva dažnedažādu krāmu kaudze: ēdamlietas, vāzes, pilnas ūdens muciņas, zelts un dārglietas, auduma baķi un garšvielu maisi.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado pieturas: viena no ērmīgākajām -> Saldā tuksneša ērmībām ir tā dēvētās tornado pieturas. Tās ierīkotas tur, kur brā­žas tornado, kas acīmredzot ilgst mūžīgi, allaž ievēro vienu un to pašu trajektoriju un tautas mutē ir iedēvēts par mūžīgo tornado [-> tornado, mūžīgais]. Reizēm ceļotāji izmanto šo virpuļviesuli kā pārvietošanās līdzekli, ļaudami, lai tas viņus kādu gabaliņu virpina līdzi.

Ja man šobrīd kāds ieteiktu laika taupīšanas vai ceļa saīsināšanas labad pabraukt ar tornado, es šim kādam iz­stāstītu ceļu uz tuvāko trakonamu.

Turpretim toreiz es biju tādā vecumā, kad tamlīdzīgas dullības man likās solām aizraujošu piedzīvojumu. Tornado brāžas neiedomājamā ātrumā — ļaujot, lai tas aizvirpina mani sev līdzi, es milzīgus attālumus pievārētu pavisam īsā laika sprīdī.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais: mūžīgais tornado ir pēdējais no to virpuļviesuļu paaudzes, kas brāzās pa nemainīgu maršrutu. Šī maršruta dienvidu galapunkts ir Saldā tuksneša viducis, bet ziemeļu gala­punkts — Pirīta kalni, aiz kuriem atrodas Atlantīda.

Tātad šis tornado ne tikai izvedīs mani no tuksneša, bet pat nogādās Atlantīdas tuvumā! Ko vēl vairāk vēlēties?

Tornado, mūžīgais [turp.]: spriežot pēc tā, kādi līdzi atvirpinātu dāvanu kalni redzami tornado pieturvietās, mūžīgais tornado acīm­redzot ir pilns ar dažnedažādiem dārgumiem. Tiek minēts, ka tajā varētu būt tonnām zelta, sudraba, platīna, dimantu, dārglietu, pērļu un citu vērtīgu priekšmetu, kā arī liels daudzums Camonijas naudas no visvisādiem laikmetiem.

Leksikons vēstīja par pārvietošanās līdzekli, kas mani visātrāk aizvedīs uz Atlantīdu un turklāt vēl bija pilns ar visādām brīnišķīgām lietām kā dārgumu kambaris! Varbūt man izdosies kādu nieciņu nočiept, un tad es Atlantīdā iera­dīšos kā bagāts vīrs.

Vienīgais, kas nebija skaidrs: kā virpuļviesulī iekāpt, un kā pēc tam tikt no tā laukā? Nu, galu galā varu vismaz paskatīties. Ja šķitīs, ka tas ir pārāk bīstami, tad taču es varu nekāpt iekšā.

Tā nu es nolēmu gaidīt tornado.

VIrpuļviesuli gaidot

īsinādams laiku, aplūkoju mantas, kas kaudzē gulēja ap pieturas stabu. Pērlēm pilnas vāzes. Mučele ar zelta pu­tekļiem. Tīra sudraba bruņas. Zelta biķeris, vēl viens biķe­ris — no perlamutra. Dimantiem rotāti galda piederumi divpadsmit personām. Kas tik vērtīgas dāvanas izliek ceļ­malā tuksneša vidū? Kāpēc meteoroloģiskai parādībai tiek nesti tik dārgi upuri?

Gaidīju stundu.

Tornado nenāca.

Esmu pārāk nepacietīgs, sev sacīju, virpuļviesulis taču nebrāžas garām ik pēc stundas. Apsēdos zemē un nogaidīju vēl trīs stundas.

Tornado nenāca.

Iestājās vakars, nakts, bet gaisā joprojām nebija ne puteklīša. Gaidīju visu nākamo dienu un aiznākamo arī. No garlaicības apkārstījos ar dārglietām un lepni pastai­gājos ap pieturu. Apkaimes kukaiņi un čūskas, uz mani skatīdamies, noteikti smējās locīdamies un neticēja, ka esmu pie pilna prāta. Noņēmu rotaslietas un atkal apsēdos smiltīs.

Nebija manāms ne mazākais viesuļstabs.

Piektajā dienā man apskrējās dūša. Acīmredzot biju paķerts uz muļķi. Tornado pietura, padomājiet tikai! Mani ūdens krājumi tikmēr bija sarukuši uz pusi, un ceļamērķim tuvāk nebiju«cie par solīti. Piecas dienas svelmējošā saulē. Manas smadzenes droši vien bija tā sažuvušas, ka vairs ne­bija lielākas par rozīni. Nolēmu soļot tālāk, citādi zaudēšu arī pēdējās saprāta paliekas. Paņēmu savu pauniņu un de­vos ceļā.

Mana kažoka spalvas sapluinīja viegls pretvējš. Pie ap­vāršņa parādījās mazītiņš putekļu virmulītis.

Tas bija tornado.

Iztālēm virpuļviesulis izskatās itin nekaitīgs, tas atgādina dullu dāmu zeķi, kas ēverģēlīgi danco pa zemi. Taču, lēnī­tēm nākdams arvien tuvāk, tornado sēj bezpalīdzību, nē, vēl trakāk: pilnīgu bezspēcību. Ļoti ātri kļūst skaidrs, ka ir darī­šana ar tādu dabas parādību, kas spēlē vienā līgā ar vulkāna izvirdumiem, pavasara paliem un zemestrīcēm, kuru jauda atbilst desmit ballēm pēc Rihtera skalas. Man tuvojās ne jau šāda tāda gaisa vērpete vai muļķīgs viesulītis, kas spēj braši aizlidināt pa gaisu pārīti kaktusu, kur nu: tas bija visīstākais monstrtornado, 1-A katastrofu kategorijas smagsvara vētra,

kas sekundes laikā varēja izraut no zemes veselas pilsētas vai izstrēbt Tupuču ezera lieluma ūdenstilpi. Jo tuvāk tas nāca, jo skaļāka bija neiedomājamā rēkoņa, likās, tur nāves mokās kliedz tūkstošiem satrakotu bifeļu, lauvu, ziloņu un paviānu. Rēkoņas pamats bija tāds basa tonis, ka trīcēja viss tuksnesis, tik spēcīgs, ka visi kaktusi krita gar zemi jau tad, kad tornado vēl bija desmitiem kilometru attālumā. Kad starp viesuli un mani vairs bija tikai kāds kilometrs, kļuva redzami priekšmeti, kas lidoja tam apkārt kā satelīti un pēc tam nozuda tā rīklē: mājas lieluma klintsbluķi, kaktusi un, goda vārds, pārītis kamedāru.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado pieturas [turp.]: saskaņā ar senu camoniešu paražu, mūžīgā tornado [-» tornado, mūžīgais] maršrutā tiek ierīkoti pie­turvietu stabi. Tie galvenokārt kalpo kā orientieri tiem, kas vēlas pasniegt upurdāvanas virpuļviesulim, kuru neskaitāmi Camonijas iedzīvotāji godina kā dievību. Ļaudis tic, ka mūžīgais tornado ir pār­dabiska dzīva būtne, ko ar šīm veltēm iespējams pielabināt un nodro­šināt vēlmju piepildījumu. Kā jau sākumā minēts, vientiesīgi ceļotāji vai pārgalvīgi dēkaiņi šīs pieturvietas reizēm uzskata par pamudi­nājumu pavizināties ar šo dabas parādību. No visas tiesas, mēdz būt antiņi, kas, riskēdami ar dzīvību, vēlas iekāpt šajā meteoroloģiskajā fenomenā, kurš, iznīcinādams visu savā ceļā, brāžas ar virpuļātrumu 500 kilometru stundā. Prātīgs ceļotājs šos stabus uztvers kā brīdinā­juma zīmi, tā sakot, kā ieteikumu pēc iespējas naskāk kopties prom no šīs vietas.

Bēgt nekad nav par vēlu. Vēl varēju ņemt kājas pār ple­ciem un mukt, pirms torņa…

Iekams biju paspējis nodomāt "-do", virpuļviesulis burtiski sagrāba mani aiz čupra kā trusīti. Milzīga dubļu, mālu un tuksneša smilts roka pacēla mani augstu gaisā un virpināja tik ilgi, līdz iemeta tornado viducī. Tas droši vien ilga tikai dažas sekundes: piepeši es biju tik augstu, ka varēju pārredzēt visu tuksnesi. Tālu aiz muguras atra­dās Anagromatafa. Baltā pilsēta bija pēdējā, ko es redzēju, pirms tiku ierauts tornado acī. Augšpēdus ielidoju irdenā smilšu, sīku akmentiņu un tuksneša brukstalu masā, kas acumirklī mani apņēma no visām pusēm, taču pastāvīgi at­radās kustībā, tādēļ ventilācija tajā bija tik laba, ka es varēju paelpot. Visnelāgākā bija ērmotā sajūta, kas mani pārņēma, grimstot arvien dziļāk un dziļāk tuksneša nobirās. Tās bija pārvarīgas šausmas, tāda dziļa bezcerība, kas iestājas, ap­zinoties neizbēgamu nāvi. Reizē šķita, ka man ir nolaupīta visa mana enerģija: ķermenis kļuva smags, visas maliņas sāpēja, kā slimojot ar sevišķi mokošu gripu. Pēkšņi tornado palaida mani vaļā, es garšļaukus nokritu uz kaut kā cieta un paliku guļam. Kā drīz, mēreni apstulbis, atskārtu, biju nosviests uz akmens kāpnēm.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais [turp.]: "mūžīgais tornado" ir tautas dots no­saukums beidzamajam vēl aktīvajam perpetuum mobile klases lieltornado, kas darbojas -» Saldā tuksneša apvidū. Šādiem lieltornado atšķirībā no parastiem virpuļviesuļiem raksturīgs aptuveni piecus kilometrus augsts vētras virpulis, kura pamatnes diametrs ir apmēram 750 metru, kā arī citas mūsdienu viesuļiem zudušas īpatnības, piemē­ram, šķietami bezgalīgs ilgums.

Vēl viena raksturīga iezīme ir tā dēvētā mobilā stabilitāte lieltornado viducī; tā liek domāt par radniecību ar kādu citu vētras fe­nomenu, proti, ar orkānu. Kā zināms, orkāna centrā atrodas klusuma zona, tā dēvētā "vētras zona". Daži zinātnieki ir izteikuši hipotēzi, ka aizvēsturiskos laikus kāds orkāns ir sastapis kādu tornado un abi sa­kusuši kopā, izveidojot "mūžīgo tornado". Šī teorija atrodas pretrunā ar citu meteoroloģisku tēzi, proti, tā dēvēto ārkārtēju dabas parā­dību etiķeti, tomēr varētu gadīties, ka te ir darīšana ar to populāro iz­ņēmumu, kas apstiprina likumu vienmēr, kad zinātniekiem aptrūkstas latīņu vārdu.

Mobilā stabilitāte, proti, pilnīgs miers trakojoša virpuļviesura viducī, mūžīgā tornado gadījumā ir tik izteikta, ka tajā varētu uzsliet kāršu namiņu un tas nesabruktu; vismaz tā apgalvo daži tornadologi. Tas nu varētu būt nedaudz pārspīlēts, tomēr fizikālie apstākļi tornado centrā tiešām laikam ir tik stabili, ka tajā — tīri teorētiski — varētu būt iespējams vilkt dzīvību, pats par sevi saprotams, ļoti primitīvā veidā. Atkārtosim, tīri teorētiski, jo neviens taču nebūs tik aptaurēts, lai labprātīgi līstu virpuļviesulī.

Tas, ka tornado viducī ir akmens kāpnes, mani tobrīd uztrauca dauz mazāk nekā fakts, ka es tikpat kā neko ne­redzēju. Mans skatiens bija aizplīvurots, viss rādījās neasāk nekā parasti. Te jāpiebilst, ka citos apstākļos es redzu kā ērglis, kas skatās elektronu mikroskopā; pat krēslas stundā un bez tehniskiem palīglīdzekļiem no piecdesmit metru atstatuma spēju noteikt skudrulītes dzimumu. Turpretim tai brīdī mana redze bija tikpat brīnišķīga kā ūpim gaišā dienas laikā, viss bija ietīts tādā kā tumsas šķidrautā, un es izmisīgi miedzu acis, lai kaut cik uzlabotu redzes asumu.

Droši vien tornado virpulī man kaut kas bija ieskrējis acīs; cerams, tas būs pārejoši. Gribēju pielēkt kājās, taču lēciens galīgi nebija tik atsperīgs kā parasti: mani locekļi bija kā ar svinu pielieti.

Tikai ar vislielāko piepūli man izdevās izslieties cik ne­cik taisni, un šī poza bija neiedomājami mokoša. Acīmredzot kritiens no manis bija prasījis vairāk, nekā man pašam likās. Mugura sāpēja, it kā tajā būtu iemetusies krika, visu ķer­meni lauza tādās kā milzīgās muskuļu paģirās.

Lejāk atradās kāpnes, uz kurām biju tik nepatīkami pie­zemējies. Piegāju — proti, smagi piekliboju — pie to malas un ieskatījos kilometriem dziļajā bedrē, kurā spirāliski ievi­jās kāpnes. Starp šahtas sienu un vītņu kāpnēm bija mazī­tiņi, šķiet, no māliem būvēti nameļi. Bezmaz izskatījās, ka tur spirālē ievilkta kāda pilsēta.

Man drausmīgi noreiba galva, un es instinktīvi pameimuroju mazlietiņ tālāk no bezdibeņa. Kad pagriezos, izrādī­jās, ka stāvu tieši pie viena tāda primitīva namiņa.

tgadigais

vecis

Pa rupji samūrētajām namdurvīm iznāca vecs vīrs. Ar vārdiem "vecs vīrs" es šoreiz nedomāju mundru pensionāru labākajos gados, tā starp septiņdesmit un astoņdesmit, bet gan patiešām vecu vīru: vecītim, kas stāvēja manā priekšā, droši vien bija vismaz simt gadu. Varbūt pat tūkstoš. Sirmie mati sniedzās viņam līdz pleciem, baltā bārda — gandrīz līdz ceļiem. Viņa seju izvagoja neskaitāmas grumbas, un iedams viņš atspiedās uz spieķa.

Viņš skatījās uz mani tik ilgi un caururbjoši, kā prot tikai ļoti veci cilvēki: tik ilgi, ka tu vairs nezini, vai viņi vēl skatās uz tevi vai jau ir paguvuši nomirt. Drīz vien es jutos pagalam neērti un lūkoju lauzt neveiklības ledu, uzsākdams sarunu.

"Ē… Labdien! Vai jūs, lūdzu, varētu pateikt, kur esmu nonācis?"

Mana balss atgādināja gadsimtiem neeļļotu cietuma durvju atvēršanos; tā bija tik žņerkstoša un sveša, ka es sa­rāvos. Rādās, ka man kaklā vēl ir kaut kādas tornado drum­slas. Apjucis mēģināju nokremšļoties.

Vecis domīgi, taču bez kaut mazākā pārsteiguma norau­dzījās uz mani, tad tikko jaušami pasmaidīja un atbildēja: "Tu esi paradīzē!"

Kā tad! Tagad viss bija skaidrs: es biju miris. Virpuļviesulis bija man pārlauzis sprandu, biju nosmacis nobiru masā vai dabūjis galu aiz šausmām; tā vai citādi, biju šķīries no dzīves. Biju miris, atrados debesīs, un šis vecis tātad ne­bija neviens cits kā Dievs. Kas cits viņš varētu būt, ar tādiem matiem un bārdu?

Vecis bija piečāpojis pie kāpņu malas un apstājās, pielika rokas pie mutes un iekliedzās tik skaļi, ka viņam atsaucās visas bedres sienas: "Jauniņais! Jauniņais!"

No visiem nameļiem uz kāpnēm iznāca veči; visiem bija gari, sirmi mati un metru garas bārdas, un visi bija vis­maz tikpat veci kā tas, kuru biju noturējis par Dievu. Viņi ar pūlēm rausās augšup pa kāpnēm; tas bija ilgs un grūts process, kura laikā netika izteikts ne pušplēsts vārds. Es neuzdrošinājos neko bilst, jo baidījos pats no savas balss. Veči sanāca man apkārt un ar kaulainajām rokām plikšķi­nāja man pa galvu, taču izskatījās, ka tas ir tāds labdabīgs sasveicināšanās rituāls. Divi svinīgi pienesa man klāt lielu spoguli.

"Skaties spogulī!" viens no abiem pavēlēja — ļoti laipni, taču tādā tonī, ka nepaklausīt nebija iespējams. Visu veču sejas pauda saspringtas gaidas, it kā viņi būtu tēvsmāmiņa, kas noskatās, kā mīļie bērniņi izsaiņo Ziemsvētku dāvanas.

Vilcinādamies ieskatījos spogulī. Vajadzēja piemiegt acis, jo citādi es savu atspulgu nespēju pazīt: mans kažoks bija

sniega baltumā un pakauša apvidū izaudzis līdz pleciem, man bija metru gara bārda un zem acīm — prāvi tumšzili maisiņi. Rupji lēšot, man tagad bija vismaz simt gadu. At­vēru muti, lai izgrūstu šausmu kliedzienu, taču nepaguvu: mani ceļgali pārvērtās biezenī, un bezsamaņa visžēlīgi ņēma mani savos apskāvienos.