Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

12. Mana dzīve Atlantidā

Jau iztālēm bija dzirdams troksnis, ko spēj radīt tikai ļoti liela pilsēta: murdoņa, kurā saplūda visas iespējamās skaņas — sarunu ņudzeklis un dzīvnieku balsis, zvanu skaņas un naudas šķindoņa, bērnu smiekli un āmuru klaudzoņa, nažu un dakšiņu klinkstēšana un tūkstošiem durvju aizciršana, dzimšana un nāve; grandioza šalkoņa, kas nāca no pašas dzīves.

Es soļoju uz šo pilsētu, it kā mani turp kāds vilktu aiz pavadiņas. Sākumā lēni, vēl nedaudz bailīgi, tad arvien ātrāk un pēdīgi jau skriešus. Likās, Atlantīdā atrodas kāds magnētisks atvars — jo skaļāki kļuva pilsētas trokšņi, jo de­dzīgāk es vēlējos uzzināt, kā tie rodas.

Visbeidzot es aizelsies apstājos pie ieejas vārtiem (to, ka šie vārti nav vienīgie, ir vēl daudzi, es uzzināju tikai vēlāk). Vismaz divdesmit metru augstumā slējās divi melni mar­mora stabi, kas turēja daiļi izkaldinātu metāla plāksni, uz kuras bija rakstīts:

Starp kolonnām stāvēja iespaidīgs tēls — trīstik lielāks par mani un trīstik spalvains, ar divtik daudziem zobiem pilnu muti un sarkanām, stiklainām acīm. Tam rokā bija darbarīks, ar kuru, šķiet, varēja izdarīt, kas tikai ienāk prātā, bet galvā — pēc skata militāra naģene no glīti izpūsta stikla. Tobrīd es to vēl nezināju, bet šis radījums bija viens no pilsē­tas sargiem, un Atlantīdas sardze izsenis sastāvēja tikai un vienīgi no jetijiem.

Jetijs no saviem augstumiem nikni blenza uz mani un ar savu instrumentu pieskārās pie naģenes; atskanēja dzidrs, stiklains plinkšķis.

"Labdien! Vai tu gadījumā neesi cilvēks, vai varbūt atro­dies tiešā radniecībā ar cilvēku, vai esi ar kādu cilvēku lielos draugos vai ciešās attiecībās, finansiāli atkarīgs vai roman­tiski ieinteresēts?" viņš noprasīja.

"Nē," es atbildēju. "Es esmu zilais lācis."

"Pats redzu, neesmu jau tik truls. Man tas bija jāpajautā, jo tāds ir mans darbs. Esi sveicināts Atlantīdā, pilsētā ar nā­kotni! Vai redzi to grifu? Tur, virs minareta?" Viņš ar savu rīku norādīja uz tuvējā minareta torni, kura virsotne sniedzās debesīs. Uz visaugstākajām margām tupēja varens grifs.

"Jā," es atbildēju.

"Tas ir īsts grifs. Vai tu zini, ko tas nozīmē?"

"Nē," teicu.

"Tas nozīmē, ka tas ir īsts grifs."

Viņš nolūkojās uz mani ar ilgu, grūti iztulkojamu ska­tienu. Tad pacēla roku un ļāva man ienākt pa vārtiem. Kad es, galvu nodūris, mudījos viņam garām, pēkšņi nodrebēja zeme. Tricināšana bija pavisam viegla, mēs abi ar jetiju druscītiņ salīgojāmies, un ar to pašu bija cauri.

"Kas tas bija?" es taujāju.

"Zemestrīce. Tādas mums ir bieži. Nav nekas bīstams. Esi sveicināts Atlantīdā!"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Atlantīda: Camonijas kontinenta galvaspilsēta un valdības sē­deklis, atbilst megapilsētas kategorijai. Atlantīda ir sadalīta piecos pārvaldes iecirkņos, kas faktiski ir autonomas karaļvalstis: Naltatīda, Atnaltīda,Tnataltīda un Lantatīda…

Paldies, to mēs jau zinām. Ap to laiku, kad es atklāju Atlantīdu, šī pilsēta visām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm bija tāds kā zemes centrs. Cilvēki Atlantīdā vien­kārši un elementāri netika ielaisti, šāds stāvoklis bija iedibi­nājies pēc ilgām ķildām par mantošanas kārtību Camonijā. Viss bija tā.

Pirmsākumos trešā daļa Atlantīdas iedzīvotāju bija cil­vēki, un gāja gluži labi, taču vienubrīd starp cilvēkiem un natiftofiem sākās nesaprašanās, kam par ieganstu bija vē­lēšanās ieņemt Atlantīdas pilsētas galvas amatu, kas tajos laikos nozīmēja augstāko varu gandrīz visā Camonijā. At­lantīdas pilsētas galva paaudžu paaudzēs bija natiftofs, un šis postenis allaž tika iegūts mantošanas kārtībā, līdz kādu dienu cilvēki sadumpojās, saukājot to par draugu būšanu un pieprasot brīvas vēlēšanas. Sākās neganti strīdi, kas vispirms norisinājās vārdiski, bet drīz pārtapa dūru vicināšanā.

Strīdi par tantošanas kārtībuReiz Atlantīdas galvenajā rātsnamā diskusijas starp cil­vēku un natiftofu politiķiem beidzās ar pamatīgu izkauša­nos, un vispārējā jampadracī kāds natiftofs tika izgrūsts pa logu un salauza ausi (natiftofiem ir ļoti komplicēti veidotas ausis ar filigrānu kauliņu sistēmu).

Diplomātiski manīgie natiftofi to uztvēra kā iemeslu iz­veidot aliansi ar gandrīz visām pārējām necilvēcīgajām vai puscilvēcīgajām būtnēm un dabūja gatavu to, ka cilvēkiem Atlantīdā faktiski tika liegtas uzturēšanās tiesības. Cilvēki apvainojās, izceļoja uz citiem kontinentiem, kur nodibi­nāja — aiz spītības, tā sakot — tādus pasaules centrus kā Roma, Konstantinopole un Londona, kurās savukārt aiz­liedza uzturēties visām puscilvēcīgajām vai necilvēcīgajām būtnēm, un jo sevišķi tas attiecās uz natiftofiem.

Ļaužu koksTā cilvēku, puscilvēku un necilvēku ceļi šķīrās, un šī plaisa vēl šobaltdien nav pārvarēta. Tieši tādēļ punduri, dēmoni, troļļi, raganas un citas necilvēcīgas radības cilvēku tuvumā uzturas tikai ļoti lielā slepenībā. Līdzīgs liktenis ir tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas tomēr palika Camonijā: viņi turas drošā attālumā no Camonijas vai dodas tuksnesī kā tie, ar kuriem biju iepazinies tornado.

Natiftofi

Atlantīdā, tātad, dzīvo natiftofi — ne pārāk patīkami lai­kabiedri, kuru izcelsmes zeme ir Norvēģija vai varbūt pat 1s-

lande. Kā stāsta, viņi Atlantīdā nonākuši, jo paklusām uzlavījušies uz vikingu kuģiem; iespējams, tā ir tikai leģenda, tomēr tā diezgan daudz pasaka par to, cik šīs radības ir izmanīgas.

Natiftofi ir divkājaini aļņi, kuriem ir cilvēku ķermenis un ļoti garas, augšup saslietas un jutīgas ausis. Grūti spriest, kāpēc tieši natiftofi ir tik veikli politiķi, taču iespējams, ka iemesls ir viņu ārkārtīgi jutīgā dzirde. Kā pauž kāds Atlantīdas sakām­vārds, vēja pārmaiņas natiftofs uzzina vēl pirms paša vēja.

Kudlas, lazdu raganas, fosegrimi un citi Atlantīdas iemītnieki

Vēl te dzīvoja Florintes kudlas — lieli, tumši pinkaini un spārnaini, bet ļoti sabiedriski suņsikspārņi, te dzīvoja melnie rūķīši, Grālzundes lazdu raganas, Ziemeļcamonijas cerēliņi, Padruvju kijamati, fosegrimi, kuru sentēvi bija ieceļotāji no Grenlandes, Palejas uguntiņi un milzīgi bari fēniksļautiņu, kas Atlantīdā bija ieradušies no Silēzijas.

Gandrīz visi Camonijas iedzīvotāji bija pārceļotāji no citiem kontinentiem. Te bija Itālijas zemesvistiņas — ļoti ērmots cilvēka un vistas krustojums, radības, kas ārēji izskatījās pēc gluži parastiem putniem, taču runāja zemā,

ņmskrupji ! asinskāji

Suņabuki

'.amlāzami

monrikšas

dobjā vīrieša balsī, un viņu runas parasti bija brīdinājumi par draudošām nelaimēm.

Pilsētas neskaitāmajās patiltēs mitinājās Helgolandes enerbanskes — mīlīgi, bikli sargrūķīši, kas, neviena nelūgti, pa naktīm slepeni iznesa atkritumu spaiņus. Upju krastos skārda būdiņās dzīvoja ērmuļi — fantastiska himairu kom­pānija: te pa pusei cilvēki, pa pusei zivis, te pa pusei kazas, pa pusei kukaiņi; ērmuļi turējās savrup, un pilsētā nevie­nam pret to nebija iebildumu.

Ielu stūros tupēja augsti muzikālie Portugāles ugunskrupji, kas dziedāja savas grūtsirdīgās dziesmas par zu­dušu mīlestību un citām neražām; baismonīgie asinskāji (augšā melni, pinkaini lāči ar lieliem, izieztiem zobiem, bet no vēdera uz leju — kārni cilvēki ar asinssarkanu ādu un milzonīgām — apmēram 50. izmēra — pēdām) piesējās garāmgājējiem, mangodami sīkas monētas. Ja kaut kur bija vajadzīgs rupjš spēks, asinskāji ilgi nebija jāgaida.

Camonijas suņabukus visi cienīja un arī mazlietiņ bijās, jo tie mēdza sarīkot publisku izkaušanos, lai aplauztu cits citam ragus. Viņu priekšteči nāca no Bavārijas, viņi izska­tījās gandrīz kā parasti suņi, vienīgi bija trīs metrus gari un staigāja uz pakaļkājām. Lielais vairums suņabuku pelnījās kā miesassargi vai ārā sviedēji.

Zamlāzami uz zāles uguns cepa rauga mīklas maizītes un pārdeva tās tik lēti, ka šīs zamlāzamu kūciņas būtībā bija kļuvušas par galveno ēdienu. Zamlāzami bija mazi mazītiņi, pilnīgi apaļi un viscaur spalvaini. Tie bija tīri camonieši un, kā apgalvo teika, izauguši Dullas Kapiņpurvos.

Transports Atlantīdā atradās ķīniešu dēmonrikšu pār­ziņā. Dēmonrikšas bija milzīga auguma šausmekļi ar vēl milzīgākiem ikru muskuļiem. Tāds rikša vienkārši uzsēdi­nāja pasažieri — lai cik tas bija liels un smags — uz kumbra un aizjoņoja kā vējš.

Niedrāju rūki

Āfrikas thuthu bija niedrāju rūķi, necik lielāki par trīs­gadīgu bērnu, toties neiedomājami žigli, stipri un kašķīgi. Turpretim īru druīdi gan bija laipni, bet maķenīt bīstami: ja kāds nejauki izrunājās par viņu dzimteni, viņi to varēja pārvērst par eglīti vai durvju rokturi.

Derviši

Drusciņ uzmācīgi, tomēr nekaitīgi bija Vidusindijas trijderviši, kuri vienmēr turējās kopā pa trim un dāļāja juceklī­gus filozofiskus pamfletus.

Dienvidus ķēmi

Dienvidus ķēmi bija atklejojuši no Āzijas, un savus ne­darbus tie visbiežāk darīja ap pusdienlaiku. Tie izskatījās kā izgriezti no papīra. Neviens lāgā nezināja, ko lai ar viņiem iesāk: spoki, kas spokojas pa dienu, nešķiet nekas bries­mīgs, tas vienkārši nav gana efektīgi. Patiesībā tas, ka tev pa

mājām gaišā dienas laikā plivinās spoks, ir tikai apgrūtinoši, ne vairāk. Dienvidus ķēmi par tādu necieņu daudz neliekas zinis un spokojas arī tad, ja nama iemītnieki turpat blakus vienā mierā ēd pusdienas.

Pūķulēni

Gandrīz visjaukākie bija pūķulēni — mazītiņi pūķīši no koboldu ģints; tie bija labdabīgi mājas gariņi ar krietniem nolūkiem. Lielajiem ugunsspļāvējiem pūķiem tie līdzinājās vienīgi ārējā izskata ziņā. Tāpat kā delfīns nemaz nav zivs, bet zīdītājdzīvnieks, arī pūķulēni nav pūķi, bet gan — nu, kaut kas cits. Pūķulēni pat nesa laimi, ja pret viņiem iztu­rējās ar cieņu, un cieņa pēc pūķulēnu saprašanas nozīmēja galvenokārt priekšzīmīgu barošanu. Taču ar pūķulēniem bija tāpat kā mūsdienās ar laimestiem loterijā: reizēm tu vienu tādu rīļu baro gadiem ilgi, un nekā, turpretim kaimiņš vienreiz ielūdz pūķulēnu uz vakariņām, un nākamajā dienā uz pagraba kāpnēm atrod spaini, pilnu ar zelta naudu. Vēl pūķulēniem piemīt īpatnējs talants uz neilgu laiciņu pārvērsties par slapju suni; šīs spējas viņi vislabprātāk de­monstrē brīvdienās.

Ķepainie tārpi ieņēma sabiedrības hierarhijas viszemāko pakāpienu. Pirmsākumos dzīvojuši Bavārijas Alpos, tie lielpilsētā kaut kā nebija īsti iederīgi un ar savu iztapību un pieglaimību modināja bargākos prātos pretīgumu. Turpre­tim asinskāji tos bieži pieņēma darbā par mājdzīvniekiem un ļāva, lai tie viņiem pienes avīzi.

Grifi, neaprakstāmi skaistas himairas — lauvas un ēr­gļa krustojums — ar milzīgiem, melniem nāves eņģeļu spārniem, bija kaut kas līdzīgs neoficiālai Atlantīdas poli­cijai, un lielā mērā tikai viņu dēļ haotiskajā milzpilsētā bija iespējama daudzmaz mierīga līdzāspastāvēšana. Grifus bijāja visi, ne tikai to fiziskā pārākuma dēļ, bet visupirmām kārtām par zālamaniski nesatricināmo tikumu un sportisko godīgumu. Kā granītā kalti taisnīguma simboli grifi gandrīz nekustīgi sēdēja augstceltņu, minaretu un piramīdu galos, ar skadrām acīm vērodami kņadu pilsētas ielās. Tas, kurš nav pieredzējis grifa parādīšanos ļaužu drūzmā, nezina, kā izskatās autoritāte. Nolaižoties grifs ar saviem spārniem saceļ lielāku troksni un gaisa vērpetes nekā helikopters, un, kad grifa nagi iecērtas zemē, kad tas atpleš vareno knābi un no tā atskan lauvas rēkoņa, visi — itin visi — sastingst kā sālsstabi.

Gārgiles

Grifiem palīdz gārgiles — kaut kas līdzīgs spārnotiem gnomiem. Gārgiles ārējā izskata ziņā mēdz būt ļoti atšķirī­gas, jo Atlantīdā ir sastopamas visu kontinentu gārgiles, kas gadu tūkstoši» gaitā vēl arī krustām šķērsām saradojušās savā starpā.

Gadījās redzēt eksemplārus ar uzkumpušu punduru augumu un gandrīz cilvēciskiem vaibstiem, citām bija di­nozauru aste un pūķa galva, vēl citām — pīļu pleznas un gnomu sejas, taču pilnīgi visām gārgilēm bija nelieli, cieti spārniņi. Gārgiles grifu vietā pārraudzīja sīkākas norises: satiksmes noteikumu pārkāpumus, sīkas zādzības, nakts­miera traucēšanu un tamlīdzīgus starpgadījumus, kuros grifu parādīšanās jau būtu pārspīlējums.

Gārgiles nebija diez cik daiļas, un arī valoda tām bija strupa, tādēļ noziedzības līmenis Atlantīdā bija neparasti zems. Daudzās mūsdienu lielpilsētās pie baznīcu mūriem vai vecu namu sienām joprojām redzamas akmenī kaltas gārgiles: tradīcija, ko saglabājuši tēlnieki no cilvēku cilts, kas sendienās dzīvoja Atlantīdā.

Pupuķi Pupuķiem arī bija spārni, bet pilsētā pret viņiem izjuta daudz mazāku bijāšanu. Patiesībā gandrīz visi viņus vajāja, tāpēc ka bija paklīdušas baumas, ka pupuķa spalvas nes laimi mīlestībā; iznākums bija tāds, ka pupuķi puslīdz dro­šībā jutās, tikai būdami grifu tuvumā. Visur, kur tupēja kāds grifs, apkārt ne tikai lidinājās parastās gārgiles, bet jumta renē noteikti vēl sēdēja arī krietns bars pupuķu.

Lielpēdu bērtas bija pa pusei pīles, pa pusei krūmu raga nas je ļ3 precīzāk, bērta augšā bija sieviete ar pīles knābi, bet apakšā — pīle ar ļoti lielām sievietes pēdām. Lielpēdu bērtas lādēja visus un visu, kas gadījās viņām ceļā, tomēr viņas bija cauruncauri nekaitīgas. Bertas turējās katra par sevi; viņas nemitīgi klenderēja pa Atlantīdas kvartāliem pēkšķēdamas un brēkādamas, taču laimīgā kārtā bērtu valodu nesaprata neviens, izņemot tikai pašas bērtas. Zākāšanās kļuva īsteni dramatiska, ja nejauši sastapās divas bērtas. Ja kas tāds ga­dījās naktī, triju kilometru rādiusā ap notikuma vietu par miegu vairs nebija ko domāt.

Pūķi Pats par sevi saprotams, bija arī pūķi — kā tika apgal­vots, vairāk nekā 500 gabalu visā Atlantīdā —, taču tos nekad nedabūja redzēt. Raugi, pūķi dzīvoja pilsētas paze­mes daļā (par to vēl būs atsevišķa runa), jo vispār jau pūķi pieder pie zvīņtārpu klases, un tiem, nabagiem, ir augsts asinsspiediens, tādēļ tie cenšas uzturēties vēsās, mitrās un stresa neskartās vietās. Pagaidām par pūķiem tikai dažas lietas: jā, pūķi tiešām spēj spļaut uguni; nē, tie nenolaupa jaunavas; jā, tie runā cilvēka balsī (vismaz man pazīstamais

eksemplārs tā darīja) un jā-jā-jā, tie var būt ļoti, ļoti neganti, ja jūs gadīsieties tiem pa kājām aplamā brīdī.

Dujdepši

Dujdepši valkājās apkārt, nemitīgi strīdēdamies. Dujdepsis ir nožēlojams, niecīgs radījums no divkāršo būtņu ģints; tas sastāv no runājošas galvas un runājoša vēdera, un tie abi nekad nav vienisprātis, nekad.

Nakts murdi

Nakts murdi bija ārkārtīgi uzmācīgi, un neviens tos ne­ieredzēja. Tie ir cēlušies no pampuļu lietuvēniem, tiem ir sikspārņu spārni, ar kuriem tie pa nakti var ielīst jebkurā guļamistabā; tur tie uzsēžas aizmigušajam uz krūtīm, un nelaimīgajam sāk rādīties murgi. Tas nevienam nepatīk, un natiftofi (ar grifu klusu piekrišanu) nakts murdiem piešķīra putna brīvību, taču iznākums ir tikai tāds, ka nakts murdi vēl rūpīgāk slēpj savas naktsguļas un perēšanas vietas, un Atlantīdā tas nemaz nav grūti. Mēļo pat, ka nakts murdi atklājuši slepeno eju uz Atlantīdas piramīdām un tajās ierī­kojuši savas laktas.

iņdreijeri

Darbs dzina darbu tur, kur dzīvoja tūtiņdreijeri — koka koboldi ar zelta rokām. Viņi izzāģēja laumu zvaigznes, bet laumu zvaigznes Atlantīdā tika uzskatītas par vienīgo aiz­sarglīdzekli pret murgiem — taču vienīgi pareizi izzāģētas laumu zvaigznes, un šo māku, pēc visa spriežot, pieprata vienīgi tūtiņdreijeri. Gandrīz ikkatrā Atlantīdas mājoklī pie sienas karājās vismaz viena laumu zvaigzne, taču nakts murdi nelikās mierā, murgi rādījās atkal un atkal, un gala re­zultātā klīda baumas, ka tūtiņdreijeri strādā pa roku galam un vai tikai vēl arī nav sametušies kopā ar nakts murdiem.

Vampīri

Vampīri — tas jau ir vesels stāsts! Atlantīdā viņu bija kā sunim blusu, bet viņus patiešām nevar mest visus vienā katlā. Pirmkārt, jāņem vērā, no kā vampīrs pārtiek, un asins­sūcēji ir pavisam neliela daļa no visiem. Šie sūcēji no tiesas bija nejaukas radības; viņi pārsvarā mitinājās itāļu doma drupās, kur pēc tam, kad saule jau ir norietējusi, nesper kāju neviens, kas vēl ir pie pilna prāta. Mūsdienās par vampīriem sarakstīti visādi brīnumi, taču patiesībā asinssūcēji vampīri izskatās pēc lieliem, tumšiem kaķiem ar paviānu ģīmjiem un īsiem, cietiem sikspārņu spārniem. Starp citu, leģendas alojas vēl arī citā ziņā: šie radījumi gluži mierīgi var pārtikt no nor­mālas barības, tiem nav par varītēm jālok asinis. Tas ir, ja viņi savaldās; laiku pa laikam jau kuram katram gadās paslīdēt.

Vēl Atlantīdā bija asinsdzērēji vampīri, kas asinis sagā­dāja likumīgā ceļā. Viņi tās iegādājās pilsētas neskaitāmajos asinslombardos. Pie šīs grupas piederēja dverrogi (baltajiem seskiem līdzīgas radības ar pašieptiem zobiem un labām manierēm), Ihollas asinsstrēbēji (truli kalnu dēmoni ar divē­jām sejām) un Transilvānijas vilkači, šo iestādījumu tradicio­nālie apmeklētāji.

Ošķes

Visus pārējos, principā nekaitīgos vampīrus var iedalīt ožas, taustes un skaņas vampīros. Ožas vampīri, piemēram, bija trakoti tievās, apmēram pusotru metru garās ošķes,

kurām mēdza būt pat piecpadsmit pāru nāsu. Šo vampīru galvenā barība bija visvisādas ķermeņa smakas. Pirmajā brīdī neizklausās diez cik apetītlīgi, taču patiesībā tā ir visnotaļ praktiska būšana: kad tu pēc krietnas sportošanas stipri od pēc sviedriem, pietiek, ka ošķe apvijas ap tevi un ar savām neskaitāmajām nāsīm ieelpo sviedru smaku — viss, nejaukā dvaka ir kā ar roku atņemta.

Atlantīdā bija vēl citas, ne tik ieredzētas pasugas ošķes, kas bija daudz mazākas — tām bija tikai četri pāri nāsu, toties astoņas kājas; viņu specialitāte bija nelāga elpa, un viņas naktīs ložņāja pa gulētāju sejām, sūkdamas smaku no mutes. Naktī pamostoties atklāt, ka tev uz ģīmja šņākuļodama tup mazītiņa ošķe, — tā varēja ne pa jokam sabīties.

klaustiņas

Vēl nekaitīgāki un sabiedriski tikpat derīgi radījumi bija skaņas vampīri, kas tautā bija iedēvēti par klaustiņām. Klaustiņas bija labi ja āpšu suņa augumā, toties ausis viņām bija tādas, ka arī jaunam zilonim nebūtu jākaunas. Parasti viņas, saspicējušas ausis, vienkārši gulēja sabiedriskās vie­tās; izskatījās pagalam jancīgi.

Visu dzirdēto klaustiņas spēja saglabāt mēnešiem ilgi un arī, kamēr tas vēl nebija pilnīgi sagremots, atkārtot, tādēļ tās bija ļoti iecienītas kā staigājoši ziņnodevēji un strīdiņu liecinieki. Tās bija ļoti viegli aizkaitināt, virinot muti un tikai izliekoties runājam. Tad tās kā trakas lēkāja apkārt un ar ausīm ķerstīja vārdus, kas tām šķietami gāja secen.

Pikši

Pikši jeb elfi nemaz nav tik laipni un nepavisam ne tik mazītiņi un nevainīgi, kā tos mūsdienās mēdz iztēlot. Drī­zāk jau tie atgādināja ļoti nepatīkamus kukaiņus, tā sakot, ar lielākām prāta spējām apveltītas lapsenes. Pikši bija kā uzmedoti uz saldumiem, tādēļ visā Atlantīdā tu nevarēji ne tik daudz kā apēst gabalu kūkas, lai tajā nevajadzētu dalīties vismaz ar vienu elfu. Pikšus nedrīkstēja galēt, jo tas it kā nesa nelaimi, varbūt pat Atlantīdas bojāeju. Šīs baumas jau sen bija kļuvušas par vispārēju ticējumu, un neviens vairs neatcerējās, kā tās radušās; man gan bija aizdomas, ka tās palaiduši paši elfi — viltīgie neradījumi to naktīs bija tik ilgi čukstējuši gulētājiem ausīs, līdz visi noticēja arī.

Sumpurņ

Sumpurņi, o, jā, tie nu tiešām bija nepatīkami tipi! īs­tenībā sumpurņi bija meža dēmoni no pilsētas nomales biezokņiem, un pieklājīgā lielpilsētā tiem vispār nekas nebija meklējams, taču reižu reizumis kāds pļunduru bars attenterēja uz pilsētu, un pat jetiji nevarēja tos padzīt no pilsētas vārtiem, jo sumpurņiem ieeja Atlantīdā oficiāli ne­bija aizliegta. Natiftofi jau gadiem ilgi pie tā strādāja, taču veicās viņiem aplam grūši, un vai tikai ne tāpēc, ka viņi paši kaut kādā augumā bija šo neradījumu radinieki. Arī ārēji sumpurņi bija natiftofiem trakoti līdzīgi, vienīgi lie­lāki, un ausis viņiem bija kā cilvēkiem, cieši piekļautas pie galvas.

Šie huligāni bija ļoti lieli pat pēc Atlantīdas mērauklas — mēdza gadīties pat desmit metru gari eksemplāri. Tie

vienmēr ieradās barā, vismaz 150 līdz 200 uzreiz, un tādas bandas postītspēja bija pielīdzināma vidēja bolloga jaudai. Ja Atlantīdai tuvojās sumpurņu banda — tas nozīmēja, ka agri vai vēlu sāksies vāju cīņas. Visbiežāk tie sagāja matos ar asinskājiem vai, dīvainā kārtā, ar sīkaļām thuthu, kuri ne­atzina nekādu mutes brūķēšanu. Tādās reizēs vienmēr bija jāiejaucas savam desmitam grifu, lai nomierinātu iekaisušos prātus un izraidītu no pilsētas miera traucētājus.

Žirti

Toties žirtiņi bija pavisam cita lieta — visu mīluļi, mīkstsirdīgas, kareivīgi romantiskas radības, kurām nekad

neaptrūkās laba vārda. Viņus mēdza saukt arī par izdabiņiem, jo viņi pastāvīgi, nemitīgi un nelūgti kādu slavēja, pielabinājās, apbrīnoja tā veikumu un izskatu un jūsmoja par visu pēc kārtas — bez atlīdzības. Ja gadījās nomāktības brīdis, vajadzēja tikai aiziet uz kādu žirtu krodziņu: tur tevi uzreiz ar garantiju uzstutēs uz pekām.

Žirti nāca no Žirtīnes novada Camonijas dienvidrie­tumos; no kontinenta Žirtīni atdala liela aiza. Kā stāsta

teika, Votāns — dievs, kuram par labsirdību bija ļoti maz sajēgas,— kādudien tā sapiktojās par žirtu mīlīgumu, ka savēzēja savu lielo cirvi un nošķīra viņu zemi no Camonijas. Taču patiesībā šī plaisa, visticamāk, ir senlaiku kanāls, ko bija izbūvējuši Camonijas pirmie Venēcijas vecīši.

Mandragas

Pilsētā dzīvoja arī mandrāgas — nakteņu dzimtas augi no Grieķijas, diezgan uzticīgas puscilvēcīgas būtnes ar sak­nēm līdzīgām ekstremitātēm, ar kurām tās varēja ieķerties, kur vien gribēja. Tās ieķērās nemitīgi, jo neko citu darīt neprata. Mūžīga mīkla viņām bija jautājums, kāpēc viņas par to netiek devīgi atalgotas, jo dzimtenē bija pieņemts mandrāgām maksāt par ieķeršanos, ticot, ka tas nesīs laimi arumiem.

Trakojošās

menadas

Arī trakojošās menadas bija grieķietes, taču no pavi­sam citas sugas. Viņas bija dieva Dionīsa sekotājas, mēdza uzposties zvērādās un dejoja ielās līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Menadām bija sieviešu ķermeņi un mežakaķu sejas. Tām pakaļ mūždien valkājās bars satiru — talantīgu stabulnieku un vīna dzērāju ar cilvēku sejām un spēcīgām āža kājām. Venēcijas vecīši bija Toskānas kalnračtroļļi, čakli strādnieki un lieli dziedātāji, taču arī lepnīgi, atriebīgi un viegli samusināmi uz streikiem.

Starpcūkas

Ja uznāca vajadzība pēc garīgiem pārbaudījumiem, At­lantīdas iedzīvotāji devās pie starpcūkām. Tās bija ļoti slai­kas, filozofiski apdāvinātas puscūkas ar izteiktu slieksmi uz askēzi — starpcūkas pārtika vienīgi no tējas, piena putriņas un disputiem. Divas vai trīs starpcūkas allaž varēja sastapt jebkurā Atlantīdas tējnīcā, un iesaistīt tās filozofiskās deba­tēs bija vieglāk par vieglu. Ja tu zaudēji modrību, starpcūka varēja tev aizdiskutēt krēslu no padibenes un pati uzsēsties tam virsū. Vajadzēja tikai pamest gaisā nedibinātu apgal­vojumu, lai kāda starpcūka uzreiz apgalvotu tieši pretējo.

Tomēr bija jāzina mērs, jo starpcūkas allaž bija gatavas savus uzskatus aizstāvēt divkaujā. Un ar zobeniem tās rīkojās ap­brīnojami izveicīgi.

Midgardas čūskas un tverpi

Reižu reizumis pa ielu aizdancoja kāda no raibajām Midgardas čūskām, liela un gara kā lokomotīve ar desmit piekabēm un nekaitīga kā vāverēns. Tai pakaļ rikšoja vesels bars tverpu ar spaiņiem: viņi vāca kopā čūskas gļotas, lai no tām izvārītu zupu, kas ēdēju padarot nemirstīgu. (Šis ticējums tā arī palika nepierādīts, jo tverpi zupu citiem ne­deva, ēda paši, bet viņi jau tāpat bija vismaz tūkstoš gadu veci.)

Baalbekas

tārpeļi

Baalbekas tārpeļi tādi nemaz nebija, tas ir, viņi nemaz nebija tārpeļi un pat ne tārpi, bet gan prāvi, pūtaini milži ar vēršu galvām un trim muskuļainām rokām. Kā viņi da­būjuši tādu vārdu, neviens nezināja, jo šie ērmi nepavisam nebija līdzīgi tārpiem un arī no Baalbekas nenāca: viņu dzimtene bija Lieldienu salas. Viņi uzvedās pieklājīgi, bet viņiem piemita īpatnēji paradumi, piemēram, viņi labprāt līdz gurniem ierakās irdenās smiltīs un tad sāka bubināt nesaprotamas lūgsnas.

Visas Atlantīdā sastopamās radības nemaz nav iespē­jams uzskaitīt. Te dzīvoja gan Dānijas spilvainīši, mazie pustaisītie no Jaunzēlandes, ledbrauņi no Antarktīdas, Japānas bonzaitiņi, mūkteliņi, meluzīnes, ghorki, aizmāršī­gie sūnaini, mērāzīši, kārtavnieki, putnu bulbuļi, nomas, lemuri, kājgriezes, tīzenhauzeni, rumpelrūķi, kāsīši, micīši, suņagalvas, rudzu raganas, pupaleļļi, šķirgaiļi, bubuļastes, runduliņi, ētermilži, pusmūmijas, precēni, voltigurgi, kanēļnieki, stiebrinieces, prīkšķi, teliņlemuri, gurķmiķeļi, nigliņpigori, ūdensdžini, pigmejēnekļi, halutulces, ūķudakši, sniegtupuces, meža liņģīši, kūdras raganas, kā arī vesela armija grūti kaut kara pieskaitāmu mazpulciņu, un kur nu vēl dažnedažādi vienpatņi. Uzturēties Atlantīdā bija atļauts pat bollogiem, tiesa, ne garākiem par piecpadsmit metriem un ar galvu.

Zils lācis te nešķita kaut kas dīvains.

Neredzamie cilvēki

Ak jā, taisnības labad vēl jāpiebilst, ka Atlantīdā dzīvoja arī tā saucamie neredzamie cilvēki, sabiedrības izstumtie, radikāli ārpusnieki, kas savus mitekļus bija ierīkojuši pilsē­tas vecajā kanalizācijā. Tos nekad nedabūja redzēt uz ielas, vien naktīs (un arī tad tikai ļoti reti) tie izlīda no savām šahtām svaigā gaisā apdarīt tās nedaudzās tiešām svarīgās lietas, kas tiem lika uzturēt jele kādas attiecības ar augšpasauli.

Pilsētā pat klīda baumas, ka tie, kas iznāk virszemē, ne­maz nav neredzamie cilvēki, bet gan starpnieki un palīgu palīgi. īstie neredzamie cilvēki patiešām esot neredzami un ne no šīs pasaules. Katrā ziņā tā vecāki iegalvoja saviem nepaklausīgajiem bērniem, neaizmirsdami piedraudēt, ka

tMMliltt

neredzamie cilvēki ir trakoti kāri uz nerātniem bērneļiem un veikli jo veikli iestiepj tos savās katakombās. Pazemes iemītnieki Atlantīdā bija kaut kas līdzīgs svētajām govīm. Sabiedrības labā viņi nedarīja itin neko, tomēr pilsētnieki pret viņiem izjuta nemākslotu cieņu — pa daļai aiz bailēm, pa daļai aiz māņticības, kas to lai zina; lai nu kā, saskaņā ar negrozāmu Atlantīdas paražu visa neapēstā ēdmaņa, vairs nevajadzīgās mantas un tamlīdzīgi ziedojumi tika mesti senās kanalizācijas lūkās kā upuris tiem, kas dzīvo tumsībā. Dziļi dziļumos kaut kas nošņāca, un veltes bija pazudušas. Šī paša iemesla dēļ Atlantīdā nebija ubagu, bezpajumtnieku un patiesu trūkumcietēju — vismaz redzamu. Ja kādam augšpasaulē dzīve neveicās, tas nozuda senajā kanalizācijā un vairs nekad netika redzēts.

Atlantīdas arhitektūra

Pilsētā varēja redzēt itin visu iedomājamo arhitektūru un vēl ari šo to neiedomājamu. Visas zemes tautas, kas reiz bija kāpušas uz kuģa un devušās okeānā, agri vai vēlu bija nonākušas Atlantīdā un atstājušas te savas arhitektoniskās pēdas.

Ēģiptes pirātu pēcteči pirms daudziem gadiem bija, kā jau ēģiptiešiem to allažiņ gribas, uzcēluši milzīgas smilš­akmens piramīdas, kuru ieeja ap to laiku, kad es ierados Atlantīdā, vēl aizvien nebija atrasta. Pilsētnieki apgalvoja, ka piramīdās mitinoties miroņi, kuri tur dzīvojot gluži nor­mālu dzīvi. Baigās baumas tomēr nespēja atlantiešus atturēt jaukās vasara« dienās šīs ar zāli un vīteņiem apaugušās te­rases izmantot piknikiem brīvā dabā. Turpretim naktīs, kad piramīdās bija dzirdama šņirkstoņa un vaidi, kad tur zvanīja savādi zvani, ļaudis centās tuvumā nerādīties.

Arābi bija sabūvējuši minaretus un mudžeklīgas balsi­nātu namiņu kasbas; no arābu laikiem bija saglabājušās arī tās pilsētas daļas, kuru apbūvi veidoja galvenokārt teltis.

Itāļi bija cēluši lielus, krāšņi izgleznotus domus un slējuši dižīgas statujas, taču dzīvoja namos, no kuriem lobījās apmetums, šaurās ieliņās, kurām pāri bija nostieptas veļas auklas. Vēl itāļiem traki patika drupas, tādēļ savas smalkās celtnes viņi nereti turpat uz vietas sagrāva, lai tās apaugtu ar mežvīnu un nezālēm. Kad laika zobs šīs gruvbūves bija kārtīgi pagrauzis, tās kļuva patiešām interesantas, jo bija drupu drupas — vēl lielāks arhitektūras sabrukums vien­kārši nav iespējams.

Normandijas gnomi katru lielāku tukšumu steidzās no­bruģēt ar menhīriem, apkārt ierīkot mazus veikaliņus, kuros viņi pārdeva tik stipru kafiju, ka nepieradušam dzērējam pēc tam vēl stundām ilgi griezās galva. Pa naktīm ieradās Dienvidanglijas granītpunduri, kuriem ar gnomiem bija sens naids, un sadragāja viņu menhīrus vai izlika no tiem dīvainas bildes. No kurienes tādiem knariņiem tik milzīgs spēks, tā bija viena no Atlantīdas neatminētajām mīklām.

Pirmajā acu uzmetienā visprimitīvākās Atlantīdas būves bija tik pārvarīgi lielas, ka tās varēja uzskatīt par iespaidī-

gākajiem pilsētas arhitektūras paraugiem. To cēlāji bija Austrālijas skudrinieki, proti, runa ir par neiedomājami lie­liem skudrupūžņiem: daža tornis sniedzās debesīs daudzu kilometru augstumā. Skudrinieki — apakšā cilvēki, augšā skudras — pilsētā bija īpaši labi ieredzēti kā čakli strādnieki. Bez atlīdzības nemitīgi vākdami atkritumus, viņi gādāja, lai ielas būtu žilbinoši tīras: raugi, drazas viņi pēc tam iebūvēja torņos, un tie tātad nebija nekas cits kā kopā salipinātu atkri­tumu kaudzes, kas nemitīgi auga arvien augstākas.

Skudrinieku fiziskais spēks bija apbrīnas vērts: tie varēja nest kravu, kas simtreiz pārsniedza viņu pašu ķermeņa masu; mjā, ar*prāta spējām viņiem gan nebija tik spoži. Ar viņiem varēja sarunāties tikai par atkritumu savākšanu un pūžņubūvi, un arī par šiem tematiem — vienīgi zīmju va­lodā, kurai bija nepieciešami divi taustekļi uz galvas (kaut kā varēja iztikt, pieliekot dūres pie ausīm un šūpojot rādītāj­pirkstus, taču, kā jau sacīts, īsti nebija vērts).

Indieši bija cēluši gandrīz visus pilsētas tempļus un arī rīsa ēdnīcas pilsētas nomalē; tajās saimniekoja pusziloņi.

Pusziloņi pa lielākajai daļai bija cilvēki, taču apveltīti ar gaiš­zilām ziloņgalvām un sešām rokām, kas jo īpaši noderēja, rosoties ēdnīcās: viņi bija pat vēl izdarīgāki nekā četrroces kājgriezes (tiesa, tās gatavoja garšīgāk). Pusziloņi tveršanai varēja izmantot arī snuķi, tādēļ spēja reizē sakratīt katlu, ap­maisīt pannu, pasniegt šķīvi, sagriezt sīpolu, noskalot rīsus, mazgāt traukus un iekasēt naudu. Karija ēdieni pie viņiem bija teicami, taču viss garšoja vienādi.

Japānas bonzaitiņi dzīvoja Atlantīdas mazākajā rajonā, kas pēc viņu mēriem gan bija milzīga — gandrīz divdes­mit kvadrātmetru liela — bonzai plantācija. Bonzai kvar­tāls un tā iemītnieki, kas augumā nebija daudz garāki par centimetru, Atlantīdā bija viens no iecienītākajiem tūristu intereses objektiem un atradās īpašā aizsardzībā. Bonzaitiņu rajonu apņēma izturīgs dzelzs žogs, uz viņiem varēja bolīties tikai no ārpuses, un drošības pēc viņus vēl arī ap­sargāja bargu jetiju komanda. Stikla pārjums sargāja viņus no lietus — jo sīkuli bonzaitiņu varētu nosist pat viena vienīga lāse.

Saracēņu pirātu roku darbs bija smilšakmens pilis daudz­stāvu nama augstumā; ar savām neskaitāmajām šaujamlūkām tās izskatījās aplam kareivīgas, taču mūsdienās tajās pārsvarā glabāja lielizmēra atkritumus. Kurš katrs Atlantī­das iemītnieks jums pateiktu, ka tieši tajās vairojās nikni neieredzētie taražbaloži, par kuriem vēl būs runa turpmāk.

Veselu pilsētas daļu celtnieki bija vēsturē pazaudē­juši bez pēdām, atstājot ērmotus torņus un zāles, kas bija uzbūvētas no tādiem materiāliem, kuri nekur Camonijā nebija atrodami, no neiedomājami izturīgām plastmasām un metāliem. Daudzas no šīm ēkām bija no materiāla, kas atgādināja nopulētu varu, taču bija daudz cietāks un pama­tīgāks. Pilsētnieki stāstīja, ka šīs celtnes Atlantīdu rotā jau gadu tūkstošiem, taču to spožumu nebija blāvinājušas nedz lietavas, nedz meteorītu nokrišņi; tām nebija ne skrambiņas. Logu vietā tām bija apaļi, krāsaini milzu kristāli, kas ārkārtīgi taupīgi piesaistīja saules gaismu, ko izkliedēja pa iekštelpām. Grīdas un griesti bija no kaut kā stiklam līdzīga; šī viela tumsā zaļgani spīdēja un, likās, elpoja. Šajās pilsētas

daļās slējās gigantiskas statujas — piecreiz lielākas nekā tās, kuras cēla itāļi: no pjedestāliem dižīgi skatījās būtnes, kādām līdzīgu vairs nebija ne Camonijā, ne visā pasaulē. Neticami, taču fakts: šīs statujas bija no slīpēta koka, taču tas bija ciets un izturīgs kā cēlmetāls.

Daudzos no šiem namiem valdīja pagalam ērmoti dabas likumi, ūdens tecēja augšup, turklāt reizēm tur briesmīgi spo­kojās. Naktīs tur sākot runāt mēbeles; ja tikai svešādos priekš­metus, kas rēgojās laukā no sienām, grīdām un griestiem, vispār varēja saukt par mēbelēm. Lai gan visas durvis bija vaļā, apmesties šajās ēkās uz dzīvi neuzdrošinājās pat visrū­dītākie atlantieši. Pa kaktiem čukstējās, ka tajās agrāk, pirms pārvākšanās uz kanalizāciju, mitinājušies neredzamie cilvēki.

Ķīniešu mantojumu pārstāvēja simtstāvu pagodas. To cē­lēji neizskaidrojamu apsvērumu dēļ bija mēģinājuši pilsētai pa vidu uzbūvēt pamatīgu mūri, taču vienā brīdī viņiem bija apnicis, un iznākums bija nieka mūrītis — pusmetru augsts, divdesmit kilometru garš un daudzviet jau sacauru­mots. Vikingi bija sabūvējuši simtiem garu koka namu, kuros šais laikos dzīvoja Smorgardas rūķi. Viņi tur uz mūžī­gās uguns vārīja ūdeni, un tvaiki bija tādi, ka arī aukstās dienās varēja krietni izsvīst, bet rūķi bija gatavi visus pērt ar niedru vicām — pēc viņu domām, tas bija trakoti veselīgi. Kā paklausīdami sakāmvārdam, kas pauda: "Kur satiekas divi holandieši, tur uzrodas siltumnīca," nīderlandieši bija veselu kvartālu pārjumuši ar stiklu, un ķeltu cilmes rudzu raganas tur audzēja milzīgus tomātus.

parvietošaās līdzekļi

Venēcijas vecīši, ilgodamies pēc dzimtenes, visu pilsētu bija izvagojuši ar kanāliem, pa kuriem brīvajā laikā tīksmīgi vizinājās košās gondolās un auroja sentimentālas ārijas. Pa šiem kanāliem varēja nokļūt gandrīz jebkur, ja tikai tev bija laiva un tu labi pazini pilsētu. Vēl pa pilsētu varēja pārvie­toties pazemes rolsdrezīnās, ar jau pieminētajiem dēmon-

rikšām, ar piejaucētajām Midgardas čūskām, romantiska­jām, taču diezgan lēnajām milzgliemežu karietēm, ar kādu no neskaitāmajiem dirižabļiem un ar camoniešu tramvaju, kuru darbināja Naktigalgala patentētais skudru motors.

Drezīnu

satiksme

Drezīnu tīkls bija sazarota sliežu ceļu sistēma, kurā rak­tuvju punduri nodrošināja uz kraujuma principa veidotu drezīnu satiksmi. Noteiktā pilsētas vietā nokāpjot pazemē, jūs varējāt iesēsties kādā no luksusklases drezīnām, kas lielākoties bija sakabinātas kopā pa desmit, tad raktuvju punduris pirmajā drezīnā iepūta ragā, atlaida bremzes, un aiziet! — jūs jau ellišķīgā ātrumā traucāties pa lāpu apgais­motām šahtām.

Pārvietošanās ar drezīnu sastāvu bija piemērota diezgan dēkainiem gariem. No punkta A uz punktu B ceļš veda tikai no kalna lejā, vienīgais dzinējspēks bija nogāze, kā arī drezīnu un pasažieru masa. Brīžumis sastāva ātrums sasnie­dza krietnus simt kilometrus stundā, un jo īpaši līkumos pa gaisu ļoti gleznieciski lidoja dzirksteles un reizēm arī viena otra drezīna.

Punktā B jūs trīcošiem ceļiem izkāpāt un pa garām vītņu kāpnēm atgriezāties dienas gaismā. Drezīnas ar trīšu sis­tēmas palīdzību tika pārceltas uz kādu no pārējiem sliežu ceļiem, kas veda neskaitāmos dažnedažādos virzienos. Ja tikai gars bija pietiekami noturīgs, ar pārsēšanos tā varēja nonāk gandrīz jebkurā Atlantīdas vietā.

Dirižabļi

Krustām šķērsām pāri pilsētai pie augstiem mastiem bija nostieptas troses, pa kurām pārvietojās dirižabļi. Sistēmas uzturētāji bija parūpējušies, lai baloni, kuriem lielākoties bija ietilpīgas pasažieru gondolas, nebūtu pārāk atkarīgi no vē­jiem. Ja gaisa straumes kādubrīd nebija labvēlīgas, pasažieri paši varēja pielikt roku un darbināt gaisa kuģi, griežot prāvu propelleru. Šim nolūkam bija domāts garš piedziņas kurbulis, kas bija ērti sasniedzams no jebkuras sēdvietas gondolā.

Tramvaju satiksme atradās pilsētas domes pārziņā, tā tika finansēta no nodokļiem, un atlantieši to drīkstēja izmantot bez maksas. Tramvajus vadīja štata skudrinieki, kuri gluži saprotamā kārtā vislabāk prata apieties ar skudru motoriem.

Adītnatla

No vienas Atlantīdas malas līdz otrai veda ADĪTNATLAS bulvāris — pilsētas galvenā iela, kuras tirgotavās un pārstāvniecībās bija pieejamas visas preces un pakalpojumi, kas vien tobrīd pasaulē bija, kā arī restorāns jebkurai tautī­bai un ēšanas dīvainībām un vēl daudz kas cits.

Suņabuki labi spēlēja šahu un bija to padarījuši par rūpalu — ierīkojuši suņabuku šahšeņķus, kuros, ēdot un dzerot stipralu, bija iespējams zaudēt šaha partijā ar kādu suņabuku (neviens suņabuks šahā vēl nebija uzvarēts, kas zina, varbūt tāpēc, ka nebija atradušies drosmīgie).

Kažoku ķemmētavas, pats par sevi saprotams, visbie­žāk apmeklēja pinkainas radības, un tās apkalpoja melunīzes — plikpaurainas pundures, kurām bija nosliece uz tarkšķēšanu un gluži mākslinieciski sukāšanas, šķērēšanas un ķemmēšanas talanti. Es turp gāju vismaz reizi nedēļā, garām ķiplokceptuvēm, tverpu šūšanas ateljē, ķīniešu veļas

virtuvēm, zobu rautuvēm (tajās saimniekoja asinskāji), zīl­nieču teltīm, kurās itāļu zemesvistiņas pareģoja nelaimi, garām totalizatoriem, pedikīra darbnīcām, zāļu tējnīcām, lādētavām (tajās varēja nolīgt šamaņus citu nolādēšanai), deju pilīm, slepenbibliotēkām (tajās glabājās tikai Atlantīdā atrodamās grāmatas vēl neatšifrētās valodās), spļautuvēm (tur par nelielu samaksu drīkstēja nepiespiesti spļaut uz skaidām nokaisītas grīdas), brikešu kioskiem, šķiņķnīcām, kūkotavām, boksa namiņiem, dzertuvēm un citām Atlantī­das komercijas izpausmēm.

Citas būtnes, citi tikumi

Atlantīdas iemītnieku vajadzības nevar pat salīdzināt ar piedāvājumu un patēriņu cilvēku pasaulē. Gnomi, pie­mēram, lai kāda arī būtu to cilme, nespēj pretoties niedru tupeļu kārdinājumam. Tādēļ pilsētā bija neskaitāmi apavu veikali, kuros pārdeva šīs ķēmīgās vīzes. Negnomi tādām gāja garām, galvu grozīdami, toties tie allažiņ bija pilni ar gnomiem, kas kā sasviluši pielaikoja vienu niedru tupeli pēc otras. Savukārt īru druīdi pēc dabas ir paskopi, un šī nosliece izpaužas arī viņu tirgotavās. Ko skumīgāku par druīdbodi ir grūti iedomāties, visbiežāk tur ir tikai daži ļodzīgi koka plaukti, uz kuriem stāv sūnaini akmeņi, nejēdzīgi greizi žagari un slapjas jūras izskalas. Taču darba laikā druīdi grūstās ap šiem plauktiem tā, it kā tur būtu izlikti vismaz Ornijas kroņa dārgakmeņi. Gaisa jaukšana mūsdienās vairs ir tikai tēlains izteiciens, toties Atlantīdā tādas vietas tiešām vēl bija. Gaisu jauca krodziņos, kuros saimniekoja Ornijas kāpu ugunskrupji, un tajos varēja dabūt dažnedažādas

nevalodas. Ugunskrupji sēdēja pie lieliem, apaļiem galdiem, nepagurdami kūpināja cigaretes un žužinājās savā starpā. Jaucot gaisu, dzima baumas, sīka nomelnošana un nepār­baudāmi apgalvojumi — interesants maisījums, ko apmek­lētāji ieelpojuši aiznesa sev līdzi un izplatīja; tā, piemēram, Atlantīda uzzināja, ka pilsētas galva pa naktīm slepus mie­lojas pie atkritumu tvertnēm.

Ādas zilinātavas bija mazi, tumši, lielākoties pagrab­stāvos ierīkoti iestādījumi, kuros Ihollas derviši ar smagiem dzelzs grabuļiem miltīja dabiskas ādas, piedevām vilkdami grūtsirdīgas dziesmas iholliski. Kāpēc tas viss bija vajadzīgs, zināja vienīgi tie, kas ar savām ādām devās uz tādiem ūķiem (taču viņi par to spītīgi cieš klusu).

Tas droši vien arī bija Atlantīdas sabiedrības noslēpums: te neviens nebāza degunu citu darīšanās, ja vien citi lika mierā viņu pašu.

Politika

Kopš ķīviņiem par mantošanas kārtību politikas Atlantīdā būtībā vairs nebija. Ļoti agrīnos laikos atsevišķās pilsē­tas daļās tiešām vēl valdīja ķēniņi, tad pēc virknes smalku diplomātisku manevru varu faktiski pārņēma natiftofi, bet ķēniņiem tika atstāta kāzu ģenerāļu loma, laipni atļaujot pārstāvēt attiecīgo teritoriju. Ķēniņi parādījās tautai jauna tirgus atklāšanas dienā, piedalījās labdarīgiem mērķiem sarīkotos maratonos, ievērojamu pilsoņu bērēs noturēja sērī­gas kapa runas un juta līdzi svarīgos sporta pasākumos, bet neko daudz vairāk nedarīja. (Izņēmums bija Tatlantīdas ķē­niņš Ltnaatīds XXIII, kas visos tajos ķīviņos par mantošanas kārtību bija zaudējis prātu un reizēm skraidīja pa pilsētu kails, izkliegdams grūti saprotamus ediktus. Pēdējo reizi

viņš bija pavēlējis, ka visi par trīspadsmit gadiem vecāki natiftofi jānopervē ar dzeltenām strīpām un jānostāda ierindā, lai viņiem varētu nobirstēt kājas.)

Atlantīdas tauta būtībā valdīja pati; brīžiem tai sekmējās labi, brīžiem ne tik labi un brīžiem nepavisam nesekmējās. Aptuveni reizi mēnesī sākās absolūts haoss: kaut kādi pun­duri aizdambēja kanalizāciju ar atejpapīru, tādējādi norādī­dami uz neciešamu diskrimināciju, vai dēmonrikšas pievie­nojās Venēcijas vecīšiem solidaritātes streikā, un no ierindas izgāja visa satiksmes sistēma un kurināmā piegāde. Tik lielā šaurībā absolūtu haosu var paciest tikai ļoti neilgu brīdi, tādēļ vēlākais pēc divām dienām, vēl pirms protestētāji vis­pār bija paspējuši noformulēt savas saprātīgās prasības, viss atkal bija mierīgi un dzīve ritēja savu ierasto gaitu.

Patiesībā Atlantīda ļoti atgādināja skudrupūzni — pa­virši raugoties, viss notika neiedomājamā haosā un pilnīgi bez nekādas saprotamas sistēmas, tomēr viss turējās kopā un kalpoja vienam kopējam mērķim: gigantiskas, biedējo­šas, brīnum skaistas un neaptveramas pilsētas pastāvēšanai un funkcionēšanai.

Kultūršoks

Tādam, kas savu līdzšinējo dzīvi lielākoties vadījis jūrā, tuksnesī, uz saliņām vai noslēgtos labirintos, tik neiedo­mājami liels radību un kultūru raibums bija kā sitiens ar neredzamu vāli. Vismaz es, ar atkārušos žokli klīzdams pa Atlantīdas ielām un atkal un atkal grozīdamies ap savu asi, noteikti izskatījos pēc tāda, kas pamatīgi dabūjis pa pauri. Tikai pēc daudzām stundām pēdīgi apstājos kādā ielu krus­tojumā, kuru uz visiem stūriem uzraudzīja vismaz simt metru augsti melni marmora lauvas.

Diena jau pamazām tuvojās vakaram. Man apkārt pastai­gājās, spraucās un grūstījās atlantieši, manas pekas jau sāka smelgt, man nebija ne vismazākās nojausmas, kur īsti es at­rodos, kur gribu nonākt un kas būs vakariņās.

Līdz šim biju radis, ka maltīti man vai nu pienes klāt, vai arī tā ir paņemama, paraugoties apkārt un pastiepjot ķepu. No Naktigalgala stundām zināju, ka lielpilsētās pastāv citi likumi, un vispār tas nozīmē, ka par ēdmaņu ir jāmaksā, tas ir, jāmaksā ar naudu.

Nauda — to es jau biju novērojis — Atlantīdā lielākoties sastāvēja no dažādām sudraba, vara un zelta piramīdām, par kurām, piemēram, kājgriežu picērijā varēja dabūt gardu kukurūzas miltu plāceni, kas bija apkrauts ar gandrīz visām iedomājamajām ēdamlietām.

Pēdējā stundā kājgriežu picērija man bija kļuvusi par Vi­suma lielāko magnētu. Tādas bija gandrīz uz katra stūra; ej, kur iedams, un stāvi, kur stāvēdams, visur priekšā staipījās ēstgribu ierosinošas siera stīd/.iņas un gaisā vēdīja neatvai­rāma plāceņu smarža.

'abačnieks Hemlūts Havanna

"Diezgan iespaidīgi, gā?" man blakus kāds ierunājās.

Mani bija uzrunājis tabačnieks, kas pārstāvēja kādu lietusmežu rūķu ģints dienvidzemju micīšu dzimtu. Lietusmežu rūķi savas blēņas parasti darīja tabakas plantācijās, un viņiem puslīdz piemita visi parastie punduru paradumi; tā vismaz man bija palicis prātā no Naktigalgala stundām. Viņus varēja pazīt pēc bezgaumīgi košajām, pašrocīgi krāso­tajām vilnas micēm, olīvbrūnajiem ģīmjiem, nejēdzīgi savirpinātajām ūsām un pēc skaņas R, ko tabačnieki izrunāja guldzeni, gluži kā skalodami rīkli. Ā, un vēl arī pēc tā, ka viņi katra vārda galā iestarpināja "gā", un šis "gā" atkarībā no teikuma konteksta varēja nozīmēt pilnīgi jebko.

(Starp citu, Atlantīdā visi man par lielu prieku runāja vienā valodā, camoniski. Katra tautiņa, zināms, šai valodā

bija iemānījusi savu izloksni — vieni visu papildināja ar mikliem šņācieniem, citi ar nikniem rējieniem vai katru vārdu iesāka ar "ē-". Visvieglāk bija saprast mācītos druīdus, kuri runāja akadēmiski precīzā un tīrā valodā, bet vis­grūtāk — ragainos imbecvībakus, kuri sapratās gārdzošā dziedrunā — lai ko viņi sacīja, izklausījās, ka operdziedātā­jam kaklā ielidojusi kode. No otras puses, ar ragainajiem imbecvībakiem tāpat neviens nerunāja, tādējādi problēma, kā jau Atlantīdā it bieži mēdza būt, atrisinājās pati no sevis.)

"Jā, nudien," es izklaidīgi atsaucos, nespēdams atraut dziļdomīgu skatienu no asinskāja, kas trijos veiklos kumo­sos bija noķemmējis veselu kājgriežu picu.

"Es runāju par lauvām."

Es nopurināju kājgriežu picas hipnozes varu. "Ā, pareizi, lauvas… Jā, apbrīnojami. Teicams kalums. Virsma ir ļoti gluda."

"Gā, tas taču nav nekāds kalums," rūķis atsaucās ar jau­šamu maigumu balsī. "Tas viss ir roku darbs — nopulēts ar papīra mutautiņiem! Vai tu vispār spēj iztēloties, cik ilgi jānoņemas, lai tādu marmora skulptūru pienācīgi nopulētu ar plānītiņu papīra skrandiņu?"

Laikam derētu kaut kā izteikt savu apbrīnu.

"Tas ir kolosāli," es godīgi uzteicu.

"Tie ir apdzīvoti, gā. Katrā lauvā ir četrtūkstoš dzīvokļu. No krāna tek karstais ūdens, gā, balkona gan, saprotams, nav, toties ir mehānisks lifts ar mūziku!"

Viņš sāka dungot kādu camoniešu āriju.

"Es tur neredzu nevienu logu."

"Logi ir caurspīdīgi tikai no iekšpuses. Smalki, gā?"

"Vareni!"

"Tie ir manējie."

"Ko?"

"Gā. Šie lauvas. Pieder man."

"Tas ir, e, ļoti iespaidīgi. Sirsnīgi apsveicu."

"Vai tu pirksi?"

"Ko?"

"Vai tu nopirksi no manis vienu lauvu? Gā? Pavisam lēti."

"Klausies, man vispār nav…"

"Nē, vispirms tu paklausies!" rūķis noslēpumaini pie­klusināja balsi un tramīgi pašķielēja apkārt. "Tu man esi simpatico, gā?! Tādēļ es tev piedāvāju par plānprātīgu cenu, gā! Desmit piru!"

Rūķis sāka sevi pļaukāt, lai sodītu sevi par tik neizde­vīgu piedāvājumu.

"Gā! Gā!" viņš brēca pēc katras pļaukas. "Es stulbenis! Tā no manis nekad neiznāks kārtīgs tirgonis!"

Es nomēroju rūķi ar ilgu skatienu. Tieši desmit piru At­lantīdā maksāja pica.

Tas mani apbēdināja. Acīmredzot es izskatos pēc bries­mīga grūtgalvīša, ja reiz kādam var ienākt prātā nolikt mani uz lāpstiņām ar vecāko tūristu šmaukšanas triku pasaulē.

"Ā, gā!" rūķis piekāpās un izteica labāku priekšlikumu. "Teiksim — piecas piras!"

Tā es iepzinos ar Hemlūtu Havannu, manu labāko draugu Atlantīdā.

Kad biju Hemlūtam paskaidrojis, ka, pirmkārt, neesmu izmucis no trakonama un, otrkārt, man nav nevienas vienī­gas piras, viņš uz līdzenas vietas mainīja taktiku. Kā īsti, to viņš pats gan vēl nezināja, taču dienās viņš no manis izsitīs smuku labumu; tā nu viņš sāka man sekot pa pēdām.

"Tu esi kaut kas sevišķs, gā?! Zils! Lācis! Rets! Gā?" viņš skrēja man pakaļ un centās pielauzt uz dažnedažādiem

rūpaliem. "Vienkārši nostājies uz ielas stūra! Tu dziedi, es staigāju ar cepuri!"

"Es neprotu dziedāt."

"Mēs tevi pārdosim zoodārzam! Vakarā es ieradīšos ar mūķīzeri un tevi atbrīvošu!"

"Es negribu sēdēt būrī!"

Hemlūts Havanna vismaz zināja drošu vietu nakšņoša­nai. Mēs turp gājām vismaz divas stundas, un, jo tālāk bijām tikuši, jo dīvainīgāk viss apkārt izskatījās.

Sākumā mēs jozām pa šaurām, lieliem akmeņiem bruģē­tām ieliņām, un mums virs galvas uz neskaitāmām auklām karājās izžauta veļa; pēc tam nami kļuva retāki, toties parā­dījās pilsdrupas, uz kolonnām atspiedušies, krūmos un vītenājos ieauguši tempļi un akmens pieminekļi — briesmīgi saplaisājuši un visai pabrukuši. Neizskatījās, ka te kāds dzīvotu — ja nu savvaļas kaķi, kas mums uzbāzīgi trinās gar kājām.

No bruģa izlēca zila dzirkstele, kas apmeta metru garu elektrisku loku un atkal nozuda kaut kur ielas plaisās. Mazu mirklīti visa iela bija mirdzējusi zilganā gaismā.

Es izbijos un atlēcu vismaz par metru atpakaļ.

"Zilais zibens," Hemlūts nevērīgi atmeta ar roku, "nav bīstams."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Zibens, zilais: dabas fenomens, kas jau daudzus gadsimtus no­vērojams vienīgi Atlantīdas pilsētā. No zemes izšaujas zilganas elek­triskas izlādes, visbiežāk — lokveida, parasti — naktīs. Apmierinošs zinātnisks izskaidrojums joprojām nav atrasts, taču vismaz ir noskaid­rots, ka šie zibeņi veselībai nav kaitīgi, ja nu vienīgi var dabūt galu no pārbīļa.

Mēs šķērsojām lielu laukumu, kura vidū no izžuvu­šas strūklakas baseina slējās melns, krietnus divdesmit metrus augsts obelisks. Vairāki desmiti kaķu ņurrādami gulēja baseinā un laizīja ķepas. Aiz obeliska bija doms, lielākais no visiem, kurus līdz šim biju redzējis Atlantīdā. Doms bija celts no balta marmora un apjumts ar

zaļu akmens kupolu, kas vismaz trešajā daļā jumta bija iegruvis.

"Mūsu guļamistaba," Hemlūts pavīpsnāja.

Kāpnes, platas kā Atlantīdas galvenās ielas, veda uz ieejas durvīm, kuras sargāja divi akmens ciklopi, lieli kā mājas. Durvis — vai, drīzāk, vārti — bija vaļā: vērtne — masīva kā trīsmastnieka korpuss — bija izlauzta no virām un domā uz grīdas gulēja jau tik sen, ka tai cauri bija iz­spraukušies zāles cērpi, usnes, nātres un mazi kociņi.

Mēs pārsoļojām tai pāri un iegājām drupās, kur, no mums sabijušies, gaisā uzspurdza baložu bari. Krēslainajos kaktos zibēja smaugas, brūnas ēnas.

Pa vēl vienām milzīgām kāpnēm nokļuvām galerijā. No iekšpuses doms izskatījās pagalam nejēdzīgi sabūvēts, bet tā droši vien likās sabrukuma dēļ. Kāpnes veda nekurienē, šur un tur rēgojās nevajadzīgas arkas, ceļu aizšķērsoja ne­zālēs ieauguši garšļaukus nogāzušos kolonnu stumburi un ielūzušā kupola lauskas.

Pa iegruvušo jumtu ieslīpi krita šīs dienas pēdējie sau­lesstari, dramatiski apgaismojot bezgalvainās un bezrokainās statujas nišu iedobēs. Vienā vietā sarkanajā marmona sienā bija izcirsts milzīgs bareljefs, kurā bija redzams garā mantijā tērpies skelets ar izkapti.

Man šis doms nepatika. Bet jau bija nakts, un es neva­rēju atļauties būt izlepis.

"Te vismaz nav taražbaložu, gā?" Hemlūts ieminējās, kad mēs jau bijām ķērušies sev ierīkot sūnu cisas.

"Taražbaloži? Kas ir taražbaloži?"

"Gā. Kas ir taražbaloži. Grūti pateikt. Kas to vairs lai zina…"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Taražbaloži: nepopulāri mutanti, baložu, žurku un tarakānu krustojums. Taražbaloži ir apmēram metru piecdesmit lielas kanāla žurkas ar baložu spārniem un putnu knābjiem, taču kājas, taustekļi un gremošanas orgāni tiem ir kā tarakāniem. Par žurku mantojumu liecina tikai garā, mīkstā aste. Arī visrūpīgākajā autopsijā pagaidām nav izdevies atrast taražbaloža smadzenes, tādēļ var izteikt minē­jumu, ka tā ķermeņa vadības centrāle atrodas kaut kur kuņģa-zarnu trakta apvidū, kas veido lielāko daļu taražbaloža iekšu. Vēl tiem nav sirds: tās vietā atrodas nesamērīgi lielas aknas, kas bez dzīvības briesmām sagremo arī visindīgāko ēdmaņu un reizē gādā, lai cirku­lētu asinis, kurām ir puvušu olu krāsa, smaka un konsistence. Tum­sas aizsegā taražbaloži dodas medīt barību, kas pārsvarā sastāv no sadzīves atkritumiem un sprāgoņiem, taču bada laikos taražbaloži uzklūp arī lielākām dzīvām būtnēm. Taražbaloži ir vienīgie mums zināmie maitēdāji, kas sprāgoņus aprij ar visiem kauliem, nagiem un skropstām.

"Brr! Tu skaidri zini, ka šeit to taražbaložu tiešām nav?"

"Pilnīgi droši neko nevar zināt, gā?"

Man lēnām modās pirmās šaubas par to, vai Hemlūts tiešām ir pietiekami kvalificēts tūristu gids.

"Cik bieži tu jau te esi nakšņojis?"

"Bieži!"

"Cik bieži?"

"Daudzreiz!"

"Beidz māžoties! Cik daudzas reizes?"

"Ē… vienu."

"Vienu reizi? Godīgi? Un kad tas bija?"

"Labi, jau labi — šonakt! Pirmā reize, gā? Kā viss dzīvē!

Tagad apmierināts? Beidzot varam gulēt? Gā?"

jau pēc dažām minūtēm vienmērīgā šņākuļošana, kas skanēja no Hemlūta cisu puses, pārtapa sapņainā pīkstoņā, turpretim es vēl ilgi gulēju nomodā. Neļāva aizmigt visi šīs dienas notikumi, neskaitāmās brīnumu lietas, ko biju redzē­jis, neapremdinātais izsalkums, bet visvairāk — šī neomu­līgā naktsmītne. Kā tas var būt, ka tik krāšņa celtne — kas par to, ka pussabrukusi, — ir pilnīgi tukša un neapdzīvota?

Pa ceļam biju redzējis ļaudis mitināmies skārda būdelēs un teltīs; kāpēc viņi nenāca uz šo pilsētas nostūri, kur pames­tībā bezjēdzīgi gāja bojā simtiem milzīgu ēku? Atcerējos, kā apkaimes iedzīvotāji, noskatīdamies, kā mēs jožam uz šī doma pusi, bija grozījuši galvu. Domāju par to, kāda nezi­nāma nākotne mani gaida šajā apstulbinošajā pilsētā. Beigu beigās pārgurums izrādījās stiprāks un es tomēr aizmigu.

Sapnis

Sapnī redzēju, kā mēs ar Hemlūtu apmetamies uz dzīvi kādā no marmorlauvu mitekļiem, kas patiesībā izrādījās milzīga dzīvojamā virtuve, kur bija pulka smalku pavardu ar karstiem akmeņiem, uz kuriem cepdamās pilnībai tuvojās pamatīgas gaļas šķēles; man rādījās arī lielas cepeškrāsnis, kurās garnētas kājgriežu picas dekadentā izšķērdībā šaudīja siera burbuļus, un milzīgi katli, kuros uz lielas uguns vārījās treknas zupas.

Man pašam rokā bija daudzus metrus gara karote, un man bija uzticēts nogaršot visas zupas. Taču ik reizi, kad man izdevās pasmelt mazliet zupas, dzīvoklis kļuva vēl lie­lāks, un arī karote auga tam līdzi, tādēļ es vairs nevarēju aiz­sniegt savu muti. Satrakojos un izmetu garo karoti pa logu, taču pa saplīsušo rūti tūdaļ ielidoja vesels bars taražbaložu, kas acumirklī sāka rīt visu, ko ieraudzīja. Viens uzmetās man uz krūtīm un sāka ņurīt iekšā manas skropstas. Neradījums bija nepanesami smags, šķita, es smoku, jo taražbalodis rija

arī manu elpu. Tad es pamodos — bet īstenība bija gandrīz vēl briesmīgāka par murgiem: man uz lūpām, kārīgi svilp­dama, sēdēja astoņkāju sīkokšķe, kas patlaban sukāja iekšā smaku no manas mutes, bet uz krūtīm, nekaunīgi irgdams, tupēja resns nakts murds.

Tas nav sapnis

Spalgi iebrēcies, norāvu ošķi no mutes; tā nokrita uz grīdas, paskraidīja šurpu turpu un nozuda kādā akmens plaisā. Nakts murdam mēģināju iezvelt ar dūri, taču tas veikli pamuka prom, uzspurdza gaisā un mēkšķēdams no­zuda kaut kur tumsā.

Es spiegdams pielēcu kājās un uzklupu Hemlūtam ar pārmetumiem. Viņš nepavisam nesaprata, kāpēc es tā ālē­jos, jo tikai tagad un visai gausi nāca pie sajēgas.

"Tev rādījās slikts sapnis, gā!" viņš vienaldzīgi atteica. "Guli tālāk!"

"Tas nebija sapnis! Man uz krūtīm tupēja kaut kāds ra­dījums! Un viens cits sēdēja man uz ģīmja!" (Toreiz es vēl nezināju, kas ir ošķes un nakts murdi, taču arī zināšanas manu stāvokli daudz nebūtu mainījušas.)

Biju tik traki uzbudināts, ka nespēju vienkārši likties cisās un gulēt tālāk. Elsodams stāvēju un skatījos apkārt uz doma drupu ēnu juceklīgo labirintu. Gar sienām kā melnas liesmas plaiksnījās tumsa. Kaut kas nošņācās.

"Te kaut kur ir dzīva radība!" es čukstēju.

"Pff… varbūt daža laba žurka! Liecies tak nost un guli, gā?" Hemlūts lūkoja mani nomierināt.

Augstu doma vērbaļķos kaut kas nobrākšķēja, un brīdi man pār galvu bira fresku krāsas plēksnes. Stāvēdams mūžsenu mākslasdarbu daļiņu lietū, mēnesnīcā saviedēju meistarīgi uzgleznotas lapu vijas, pirkstus, ābolus, eņģeļu spārnus un acis. Tad nodunēja zvaniņš — īsi un nespodri, itin kā tajā būtu ieskrējis liels putns.

Zvana skaņa smagi atbalsojās manā sirdī.

Viss kļuva kluss.

Hemlūts lēni piecēlās kājās un ar lielām acīm skatī­jās man pār plecu. Tad viņš izstiepa roku un uz kaut ko rādīja.

"Gā!"

Es vēl paguvu pamanīt smagu spārnu vēzienu, tad man pa galvu trāpīja kaut kas ciets un ass, un spārni nožvākstēdami atkal nozuda tumsā. Pa skaustu galvup tecēja kaut kas šķidrs un silts, un es nobijos, vai šī riebīgā radība — tas droši vien bija taražbalodis! — nav mani aptaisījusi ar kādu no sava ķermeņa neiedomājami derdzīgajiem šķidrumiem, taču mana ķepa uz skausta sataustīja kaut ko citu — siltu, lipīgu. Mēnesnīcā tas vizēja piķa melnumā, taču es zināju, ka tās ir manas asinis. Un zilo lāci līdz asinīm spēj saskrāpēt tikai ļoti, ļoti asi nagi.

"Asinis??" es prasīju.

"Vampirosl" Hemlūts atbildēja.

Tad nāca pirmais uzbrukuma vilnis.

Vampīri

No doma visdziļākās tumsas pie manis šņākdams šāvās melns zibens: spēcīgs kaķis labi noauguša doga lielumā; šķo­bīdams savu satrakota paviāna ģīmi, tas skrējiena laikā vēl palielināja ātrumu, vicinādams spārneļus, kas tam auga no pleciem.

Mirkli pirms briesmonis bija klupis man čuprā, atgadī­jās kaut kas ērmots: viss notiekošais piepeši sāka risināties it kā palēninātā kinolentē, un mani pārņēma dziļš iekšējs miers. Pēdējos metrus, kas kaķi (pērtiķi? sikspārni?) vēl šķīra no manis, tas pievārēja bezgala lēni, un es varēju ne­steidzīgi izpētīt tā muskuļa tonusu, izdarīt secinājumus, aprēķināt gaidāmā uzbrukuma leņķi, paspert uz priekšu nelielu izklupiena solīti, reizē tālu atliecoties atpakaļ, un visgalā beidzās ar to, ka uzbrucējs lēcienā aizšāvās man pāri.

Kamēr kaķpērtiķis lidoja man pāri, es paguvu saskatīt visus vaibstus, kas tā ģīmī veidoja apstulbuma izteiksmi, paguvu pat lēni un pamatīgi atvēzēties un raidīt tam pa krūškurvi precīzi aprēķinātu sitienu, izjaukdams nekaķa lēciena trajektoriju, kā rezultātā tas aizlidoja pa gaisu, ar kumbru atsitās pret cieto marmora grīdu un, brēkdams aiz sāpēm, aizlēkāja pa domu kā vaļā pasprukusi atspere.

"Gā! Veikli!" Hemlūts ar cienību noteica.

Man bija licies, ka viss norisinās neiedomājami lēni, taču patiesībā bija pagājusi labi ja pussekunde. Tikai vēlāk atskārtu, ka šai brīdī manī bija atdzīvojušies dabiskie plē­sīga zvēra instinkti. Beigu beigās es tomēr biju lācis. Līdz šim, audzināšanas un izglītības pēc, šie instinkti manī bija nomākti, taču doma drupās kaut kādi aplamnieki bija sado­mājuši man uzbrukt, tā manī pamodinot mežonīga aizmūžu lāča iznīcināšanas dziņu. Atmetu galvu, un no manas rīkles izlauzās apdullinošs rēciens, ko vēl daudzkārt atkārtoja mil­zīgās ēkas atbalsis.

Man virsū metās divi vampīrkaķi uzreiz. Pacirtos sāņus, un viens man aiz muguras ietriecās kolonnas stumbenī, tikām otru lēcienā satvēru aiz pakaļkājas. Kā vesera metējs trīsreiz apgriezu neminci uz riņķi un aizlingoju turp, no ku­rienes tas bija nācis. Acīmredzot vampīrs tur uztriecās virsū kādam pārītim sugasbrāļu, jo no tās puses atskanēja sāpīgi un nikni šņācieni.

Tad bija miers.

"Ho-ho!" sauca Hemlūts. "Viss, gā, tie vairs nenāks! Vampīri ir mīkstpēdiņi!"

Viņš nicīgi nospļāvās uz grīdas un dzīrās man atzinīgi uzsist uz pleca, taču augumu starpības dēļ aizsniedzās tikai līdz manam elkonim.

Tajā brīdī no visām pusēm mums lēca virsū kādi piec­padsmit vampīrkaķi un vēl pieci traucās virsū pa gaisu.

Hemlūts, kā jau visi tabačnieki, nepazina baiļu. Tas ne­nozīmē, ka viņš bija drošulis, jo drosmīgs ir tikai tāds, kas izjūt bailes un tās pārvar. Vienkārši micīšu rūķiem šīs jūtas ir liegtas, jo tiem ir zaļas asinis un asinsritē nav ne miņas no adrenalīna. Tabačnieks gan pamana, ka viņam draud briesmas, bet viņu tas it nemaz neuztrauc. Ja micītim uz­bruks trīsmetrīgs gorilla, šim sīkaļam ne prātā neienāks, ka viņš šajā divcīņā neizbēgami zaudēs: kur nu, tabačnieks uzreiz sāks vicināt dūres. Bieži vien tas uzbrucēju apstul­bināja tik briesmīgi, ka pat desmitreiz lielāki pretinieki ap­stājās un laidās mukšus. Tādēļ sprīža auguma tabačnieki bija trakoti izmanīgi un bijāti cīnītāji. Turklāt Hemlūts, kā ikkurš džungļu iemītnieks, lieliski zināja, kas plēsīgiem pērtiķiem un mežakaķiem ir vājā vieta: to miklais deguns. Ar vienu precīzu pirksta dūrienu pietika, lai vampīrkaķis uz labu brīdi izstātos no cīņas; vajadzēja tikai pienācīgi notēmēt.

Flamenkadoro

Vēl piedevām Hemlūts pieprata kādu Brazīlijas dienvi­dos pazīstamu kaujas mākslu, tā dēvēto flamenkadoro (viņam pat bija raibi izšūta josta, kas apliecināja, ka viņš šajā mākslā sasniedzis devīto, meistara pakāpi) — elegantu dejcīņu, ko veidoja flamenko, karatē un torero kustības. Viņš stāvēja, gandrīz nekustēdamies no vietas, roku uzlicis uz gurna, otru pacēlis virs galvas — kā čūska, gatavs kuru katru brīdi mesties virsū. Turklāt viņš ar glītiem trijsolīšiem visu laiku griezās ap savu asi, laiku pa laikam piecirzdams kāju (tā cīņa ieguva teju, teju dejas ritmu), laiku pa laikam veiklā izklupienā aizlidinādams pa gaisu vai ietriekdams sienā kārtējo kaķi.

Brīžumis viņš zibensātri pastiepa uz priekšu divus kopā saspiestus pirkstus un iedūra kaķim degunā vai sāpju krustpunkta vietā paribē. To visu viņš darīja, dziedādams flamenko.

Mani paņēmieni nebija tik labi pārdomāti un izkopti, drīzāk jau spontāni un instinktīvi. Pats brīnījos par to, kādi vareni spēki manī līdz šim bija dusējuši neizmantoti. Vispār jau lācis ir viens no bīstamākajiem plēsīgajiem zvēriem uz zemes, tikai es to vēl nezināju, jo biju traki aizņemts, mal­dīdamies pa kalnu labirintiem, deldēdams skolas solus un niekodamies ar citām lāčiem neraksturīgām dīvainībām. Ar vienu spēcīgu sitienu pietika, lai šāds lielkaķis apmestu divkāršu salto, ar vienu kodienu — lai cits ņaukstēdams laistu ļekas vaļā. Ar uzbrucējiem izrēķinājos ātri un bez žēlastības, rūpīgi aprēķinātām kustībām, lai iztiktu bez pārmērīgas ālēšanās un neatstātu bez pieskatīšanas savu aizsardzības zonu; īsi sakot, rīkojos kā profesionāls bokseris ar asiem nagiem. Ja vampīri tiešām būtu tādi mīkstpēdiņi, kā tika apgalvots, tie jau sen būtu glābušies bēgot, taču tie neatstāja laukumu: lai cik spēcīgus sitienus dabūjuši, lai cik sāpīgi piezemējušies uz marmora grīdas, tie vien uz mirklīti nozuda doma tumšajos kaktos, taču jau pēc brīža atkal bija klāt.

Vampīru taktika bija vienkārša, taču iedarbīga: tie strā­dāja uz maiņām. Tie, kas bija paguruši, atkāpās salaizīt brūces, un viņu vietā stājās cita komanda. Mēs ar Hemlūtu tērējāmies, turpretim viņi atkal un atkal ieradās ar jauniem spēkiem. Perspektīvā mēs izrādīsimies zaudētāji.

Kāds lielkaķis bija pielavījies no aizmugures un iekodies man kažokā, cits tupēja priekšā un ar ķepām sāpīgi zvetēja pa kājām, trešais piederējās virs galvas un ķerstīja seju; es atskārtu, ka mani spēki ir galā. Ar pūlēm cilāju rokas un sāku pārdomāt, vai nevajadzētu pacelt balto karogu un padoties liktenim. Taču tieši tajā brīdī vampīri, kā saņēmuši nedzirdamu pavēli, lika mūs mierā un atkāpās. Nejauki paplucināti un aizelsušies, mēs piepeši bijām divi vien. Gaisu tricināja tāda kā elektriska vibrācija, kaut kas līdzīgs

ļoti lielu circeņu cirpstināšanai — troksnis, ko es dzir­dēju pirmo reizi, taču uzreiz sapratu, ka tas nevēsta neko labu.

Taražbaloži

"Los Chucharrachasl" teica Hemlūts.

"Kas?"

"Taražbaloži."

Desmit metru no mums doma grīda bija itin kā atmodu­sies dzīvei. Mums tuvojās ņudzošu radījumu masa, kurā šur tur bija saskatāmi nakts tumsā dreboši kukaiņu taustekļi. Lāgu lāgiem kāds taražbalodis, mežonīgi vicinādams spār­nus, pacēlās gaisā, ļāva mēnesnīcā brīdi aplūkot tā derdzīgo siluetu un atkcll nožāvās pretīgajā pūlī.

"Man it kā teica, ka šeit taražbaložu nav!" Cerams, pār­metumu manā balsī nevarēja nesaklausīt.

"Ā-ā-ā…. taražbaloži… ne kauna, ne goda!" Hemlūts nicīgi nosprauslojās. "Vienmēr lien tur, kur viņus neviens negaida."

īsti vietā tāda izrunāšanās laikam gan nebija, jo vispār jau taražbaloži mums nupat bija izglābuši dzīvību. Iespē­jams, tikai tāpēc, lai to nolaupītu paši, un tomēr: vampīrkaķi bija aizvākušies. Acīm redzami saprātīgas būtnes.

"Mēs vienkārši skriesim uz durvīm," ierosināja Hem­lūts.

Skaidrs. Kāpēc gan ne?

Taražbaloži [turp.]: ja gadījies sastapt vienu vai vairākus taražbaložus, ir ļoti ieteicams neizdarīt ātras kustības. Vēlams iz­raudzīties iespējami dejiskus un līgani plūdeņus pārvietošanās paņēmienus. Taražbaloži reaģē tikai uz asām, straujām kustībām. Tā kā viņiem nav smadzeņu, viņi domā, ka viss līganais un plūdenais ir ūdens.

Brīnišķīgs padoms, tāds pats kā ieteikums sastingt un nekustēties, kad tev virsū peld karaliskais tiranozalis vai

tevi uz ragiem taisās uzdurt satrakots forints. Kaut kā nebija viegli šādus padomus uztvert ar pienācīgu uzticēšanos. Ja es klausītu savai sirdij, tad šobrīd mestos uz kāpnēm, nelabā balsī brēkdams un rokas vicinādams. Tomēr centos palikt mierīgs un pieliku visas pūles, lai kustētos kā balerīna palē­ninātā filmā.

"Ej pavisam lēni!" caur sakostiem zobiem izgrūdu. "Tad viņi domās, ka mēs esam ūdens."

Hemlūtam tas neizklausījās pārliecinoši.

"Gā? Domās, ka mēs esam ūdens? Kā tev kas tāds ienāca prātā?"

"Man smadzenēs ir leksikons. Tas reizēm stāsta derīgas lietas," es šņācu, izplestām rokām kāpdams pa kāpnēm kā cirka artists uz nolaidenas virves.

"Leksikons smadzenēs. Gā. Saprotu…"

"Nu… tas nav īsti leksikons. Patiesībā tas ir eidēts! Ar septiņām smadzenēm! Viņš redz tumsā un ar prātu spēj at­vērt sardīņu bundžu. Viņš runā man galvā."

Hemlūts skatījās uz mani kā uz vājnieciņu, kas drudža murgos runā dieva zīmes.

"Paklau," tabačnieks teica. "Tu uz kādu laiciņu esi zau­dējis prātu! Tas nekas, gā? Tik grūtā brīdī par to nevajag kaunēties. Es pārņemu komandēšanu, gā? Mēs izplešam rokas un kliegdami skrienam pa kāpnēm lejā."

Es skatījos uz kāpnēm.

"Nē," paziņoju. "Mēs to nedarām."

"Kāpēc tad ne?"

"Tāpēc." Ar degunu norādīju uz kāpņu lejgala pēdējo pakāpienu.

No turienes augšup rāpās cita taražbaložu karaspēka vienība. Sekojot avangardam, pa doma durvīm platā straumē plūda tūkstošiem citu. Zvēriskie kukaiņi līda iekšā

pa visiem logiem un mūru spraugām. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.

"Mūs gaida nāve," es sacīju.

"Gā, mūs gaida nāve," Hemlūts pārmaiņas pēc nerunāja pretī. Tomēr noskārtu, ka viņš kaut ko meklē, ticēdams, ka arī šādos apstākļos var kaut kā izkulties.

Taču viņam neiekrita prātā neviena gaiša doma.

Taražbaloži platā vienlaidu vilnī plūda augšā pa kāpnēm. Doma atbalsis desmitreiz pastiprināja viņu tarkšķēšanu.

Man zem kājām kaut kas sakustējās. Pa tumsu biju uzkā­pis kādam taražbalodim virsū! Derdzīguma pārņemts, pa­lēcu sānis un pagrābu akmeni, lai ar to zveltu neradījumam pa pauri. Kārtīgi atvēzējies, pēkšņi ieraudzīju, ka man zem kājām nemaz nav taražbalodis. Pakāpiens nobrauca dziļāk un pazuda, tam sekoja otrs un trešais.

Kāpnēs bija parādījies caurums — tik liels, ka pa to va­rētu izvilkt zirgu.

Ij ne acumirklīti neapdomājies, Hemlūts tajā ielēca.

"Aū!" viņš no apakšas kliedza. "Tu arī! Gā! Lec! Nav dziļš!"

Es iemetu akmeni taražbaložu biežņā, ar pretīgu brākšķi sadragādams kādas hitīnbruņas. Neko vēl aplamāku šobrīd laikam nebija iespējams pastrādāt.

Ievainotais taražbalodis iebrēcās tik nelabi kā zāģis, ja vien zāģis prastu brēkt. Simtiem sugasbrāļu piebalsoja, pa­cēlās spārnos un lidoja tieši man virsū.

Es ielēcu caurumā.

Nepilnus divus metrus zemāk piezemējos uz pekām, vien druscītiņ iesāpējās cinkšļa locītavas. Man virs galvas kāpnes vērās ciet, akmeņi žņerkstēdami sakļāvās. Viens ta­ražbalodis tomēr vēl pamanījās iespraukties tur pa vidu un acumirklī to nožēloja, jo pakāpieni viņu glīti pārgrieza uz pusēm. Patrepē bija tumšs kā Naktigalgala tumšajā kambarī.

"Jūs esat drošībā/' atskanēja balss, par kuru nebija iespē­jams pasacīt kaut jele tik, vai runātājs ir vīrietis, sieviete vai dēmons. Visvairāk tā izklausījās pēc runājošas taures.

Runātāja

balss

"Sekojiet manai balsij, es jūs izvedīšu brīvībā. Šurpu… šurpu…"

Neko citu balss vairs neteica, vien laiku pa laikam atkār­toja: "Šurpu… šurpu…" — bet mēs klupdami krizdami seko­jām tai pa tumsu.

Vairs nezinu, cik reižu es nostiepos garšļaukus un slējos kājās; pazemē valdīja pilnīga tumsa un dažnedažādu šķēr­šļu bija vai cik.

Brīžiem ga* ejas sienu locīdamies aizšāvās kāds no zila­jiem zibeņiem, kas mani pirmajā brīdī ļoti izbiedēja, taču zi­beņi bija tik žigli, ka es nespēju tikt skaidrībā, kas bija mūsu pavadonis. Zilgajā blāzmā nepaguvu pat ieraudzīt, kur īsti viņš ir.

Pēdīgi iegriezāmies tunelī, kurā vismaz bija kaut kāda blāva gaisma. Pa caurumiem griestos tumsā iesniecās slaidi gaismas pirksti.

"Tā ir kanalizācijas lūka," ķērkstoši paziņoja balss. "Te jūs varat izrāpties laukā."

Lai gan tagad jau bija mazlietiņ gaišāks, runātāju man joprojām neizdevās saskatīt. Tas noteikti stāvēja pavisam blakus, bet kur īsti? Uzrāpušies pa dzelzs kāpnēm, mēs no­stūmām kanalizācijas lūkas vāku un izkārpījāmies brīvībā. Mēs stāvējām tumšā šķērsieliņā, kas veda uz platu, lielpilsē­tas dūkoņas piesātinātu ielu. Balss bija pazudusi.

"Tie bija neredzamie cilvēki!" Hemlūts mani apgais­moja.

"Neredzamie cilvēki?"

"Gā. Neredzami."

Mēs klusēdami gājām turp, kur dunēja Adītnatlas bulvā­ris. Vajadzēja kaut ko iekost brokastīs. Hemlūts bija kļuvis diezgan nerunīgs: varbūt jutās neērti par to, kādās briesmās viņš mani bija ievilinājis.

Viņš arī patiešām centās kaut kā sadabūt dažas piras, lai mani apremdinātu ar mazu, jauku brokastiņu kādā suņabuku šahšeņķī. Suņabuki jau kopš agra rīta sēdēja pie saviem šaha galdiņiem un ik gājienu pavadīja ar niknu rū­cienu.

Pēc šīs nakts notikumiem man bija pilnīgi skaidrs, ka šajā pilsētā, lai izdzīvotu, bija vajadzīga pajumte. Jumtu virs galvas varēja dabūt par naudu, un, lai dabūtu naudu, bija jāstrādā. Biju stingri apņēmies sameklēt darbu. Hemlūtu šī doma pārāk nesajūsmināja.

"Strādāt?" viņš ar pretīgumu novilka. "Labāk iesim ielās. Es dziedu, tu danco."

"Es tev neesmu nekāds dresēts lācis!"

"Gā, es zinu," Hemlūts nopūtās.

Darbs Atrast darbu Atlantīdā nebija grūti. Dažas pirmās nedē­ļas mēs ar Hemlūtu strādājām kažoku ķemmētavā. Tādos iestādījumos vienmēr bija vajadzīgi ķibinātāji, kas izknibi­nāja no ķemmēm un sukām matu kušķus, sašķiroja tos pēc matu tipiem un nogādāja parūkmeistariem. Mēs dienu un nakti rosījāmies kā bitītes, urbinādami no sukām troļļu spal­vas, tās glīti un kārtīgi sašķirodami un kraudami turzās. Vispār jau speķainos un smirdīgos alu cilvēku matus no ķemmēm laukā ķeselēt nebija pārāk patīkami, jo sevišķi, ja pirkstos kož utis.

Drīz mēs pārgājām uz spļautuvi, kur augu dienu un nakti bija vajadzīgi slaucītāji, kuru pienākums bija nokopt riebīgo spļaudekļu un zāģu skaidu ķēpu un izkaisīt tīras skaidas. Darbiņš bija viegls, vienīgi ne pārāk higiēnisks. Nemitīgi vajadzēja uzmanīties, lai nepagadītos ceļā kādam spļāvienam, un tas nebija vienkārši, jo apmeklētāji izklaidē­jās, cenzdamies uzspļaut slaucītājiem.

Asiņu lombards

Pēc tam mēs salīgām darbā asiņu lombardā. Tur bijām etiķešu līmētāji, un mūsu uzdevums bija gādāt, lai neskai­tāmie asiņu paveidi nesajuktu un nesajauktos. Tas jau bija solis uz augšu pa karjeras kāpnēm. Es jutos kā pārdevējs smalkā vīna tirgotavā. Vajadzēja visos sīkumos pārzināt katru asiņu konservu sastāvu, prast noteikt tā cilmi, do­nora asinsgrupu un gadagājumu, zināt, vai tās ir troļļa vai pundura asinis, vai varbūt tās nodevusi ragana vai sazin kas vēl.

Mums tur bija īru koboldu zaļās asinis un flāmu ūdensgaru baltās, dižciltīgo natiftofu zilās asinis, dēmonrikšu dzeltenās asinis un, pats par sevi saprotams, viss sarkanās krāsas spektrs, no melnsarkanajām mīnotauru asinīm līdz žirtu dzidri sārtajām — rosй, kā sacīt jāsaka.

Jāteic gan, ka redzēt, kā strādā mūsu priekšniecība, vilkači, nebija diez cik patīkami. Ja reiz kāds bija ieradies pārdot asinis, tātad tas nebija smalku ļaužu, un iestādījuma saimnieki arī attiecīgi izturējās. Arī es pats, kad vēl nebiju sācis strādāt lombardā, reiz atnācu nodot asinis. Man va­jadzēja sēdēt uz prasta koka sola un gaidīt, līdz vilkacis sagatavos šļirci. Tad viņš pieliecās man klāt un noprasīja: "Anestēziju vajag?"

"Jā, lūdzu," es pieklājīgi atbildēju.

Pēdējais, ko redzēju, bija viņa dūre, kas tuvojās manam degunam.

vaska figiiru

kabinets

Vispēdīgi mēs salīgām kādā vaska figūru kabinetā par šausminātākiem. Paturot prātā, ka Atlantīdā gluži normāls un ikdienišķs skats ir jetiji un dēmonrikšas, varat iztēloties, kādi baigi ķēmi bija jāizstāda vaska figūru kabinetā, lai iedzītu šīs pilsētas iedzīvotājos bailes un šausmas. Mūsu pie­nākums bija slēpties aiz vaska figūrām un, ja kāds apmeklē­tājs pienācīgi nebaidījās, sastindzināt viņam dzīslās asinis ar apdullinošu kliedzienu.

Pāris dienu tā izklaidēties bija itin jautri, bet tad mums sāka aizsmakt rīkle. Turklāt darbiņš izrādījās arī diezgan bīstams. Pēc trešās saķeršanās ar kādu jetiju ģimeni mēs iesniedzām atlūgumu.

Droši vien vieglāk būtu pateikt, kādos amatos mēs nepastrādājām, nevis lūkot uzskaitīt visus, kuros paguvām izmē­ģināt spēkus. Mēs bijām sētnieki un laternu uzraugi, skrejlapiņu izdalītāji un kapiņu dārznieki, šahšeņķu viesmīļi un paslavu gludinātāji, skrejkurjeri un naktssargi, afišu nokasītāji un reklāmu izbrēcēji, avīžpuikas un zivju šķirotāji, un kas tikai vēl ne. Nevienā no šiem darbiņiem nebija vajadzīga augsta kvalifikācija. Man jau būtu gribējies iekārtoties tādā vietā, kur es varētu likt lietā savu neaptveramo naktsskolas izglītību, taču tādu atrast bija grūtāk, nekā biju domājis.

Lai strādātu par skolotāju, tev vajadzēja būt izgājušam cauri visai ilgajai un sarežģītajai Atlantīdas izglītības sistē­mai, un gandrīz jebkurā citā smalkākā amatā tika pieprasīta vesela kaudze apliecību, kuras izsniedza noslēpumainās iestādēs; nekas negāja cauri bez natiftofu zīmoga, ko va­rēja dabūt, vai nu mēnešiem ilgi nīkstot rindās, iemedojot krietnu kukuli, vai saradojoties ar natiftofu. Visu savās rokās turēja neizdibināmas arodbiedrības — īsi sakot, arī šajā

jomā Atlantīdā valdīja kārtīgs haoss. Tā nu es apmierinājos ar šiem pagaidu darbiņiem un cerēju, ka reiz taču man pāri ceļam skries kāds amats, kas atbildīs manai kvalifikācijai. Pagaidām manas karjeras virsotne bija pārlicējs kājgriežu picērijā. Un Hemlūts bija mans asistents.

Brunču mednieks

Diemžēl man jā teic, ka Hemlūts Havanna bija nelabojams brunču mednieks. Kad vien pagadījās brīvs brīsniņš, viņš meklēja piemērotu dzīvesbiedri. Tikai tajā laikā vien, kad mēs abi strādājām dažādus palīgdarbus, viņš paguva septiņ­desmit septiņas reizes (tas ir, tik reižu es viņu pieķēru) aiz­skriet uz satikšanos ar dažādām Atlantīdas sieviešu dzimuma pārstāvēm. Goda vārds, nesaprotu, kā viņš to dabūja gatavu. Skatīsimies patiesībai acīs: viņš bija tikai rūķis, un vispār jau rūķi ir sīkuļi. Viņš nebija arī sevišķi skaists — deguns kā tupenis, pekas ar gariem nagiem —, bet laikam taču viņam piemita kāda neizdibināma pievilcība. Kad vien viņš uz ielas uzrunāja pilnīgi svešu meiteni, nepagāja ne pusstunda, kad abi jau, rociņās sadevušies, sēdēja kādā kafejnīcā, un Hem­lūts viņai austiņā dziedāja romantiskas lietusmežu ārijas.

Varbūt viņa noslēpums bija ugunīgais skatiens vai dau­dzie r, kas gurguļoja viņa rīklē; lai nu kā, neviena atlantiete neatkarīgi no ģints un sugas nespēja viņam pretoties. Viņš satikās ar rūķenēm, gnomienēm, natiftofām, raganām, druīdietēm un reiz pat ar iemīlējušos jetiju skuķi — par to reizīti gan viņš kārtīgi dabūja pa ādu no bandas, ko viņam uzsūtīja jetijbrālis.

Taču šīs attiecības nekad nebija ilgākas par dienu, un neatliekamās šķiršanās iemesls allaž bija viens un tas pats.

"Gā. Par maz matu," Hemlūts nopūtās, pārrazdamies no kārtējā randiņa.

Viņš sapņoja par meiteni, kurai būtu vairāk matu nekā pārējām. Neikdienišķs sapnis, bet tāds nu reiz bija viņa ideāls. Un savu sapņu meiteni viņam neizdevās atrast pat Atlantīdā, kur daža radība matainlbas un spalvainības ziņā pārspēja pat lāčus.

vītnu tornis

Drīz jau mēs varējām kopā noīrēt dzīvoklīti Ltatnatīdas austrumu nomalē: divas istabas, virtuve un tualete kāpnēs (tā gan mums diemžēl bija kopēja ar bariņu asinskāju). Mēs dzīvojām vienā no babiloniešu vītņtorņiem, tādi Atlantīdā bija pieci. Vītņtorņi bija milzonīgas augstceltnes, kas izska­tījās pēc nošļauptiem konusiem, un gar to ārsienām veda varenu kāpņu vītne. Visus piecus torņus babilonieši bija atstājuši pusbūvētus, bet tāda bija viņu parastā celtniecības maniere; droši vien tieši tāpēc viņiem nebija izdevies ielauz­ties nekustamo īpašumu biznesā. Neviens šīs pusbūves ne­bija pabeidzis, tādēļ pilsētas pārvalde tās izīrēja par pavisam nelielu maksu, lai tur vispār kāds dzīvotu: nebūtu prātīgi pieļaut, lai vēl kādu ēku okupē taražbaloži. Otrs iemesls, kādēļ īres maksa bija tik maza, bija šīs ārkāpnes. Citādi dzī­vokļos nebija iespējams nokļūt, un, zināms, jo augstāk tu mi­tinājies, jo tas bija grūtāk — un, attiecīgi, par tik arī īre bija mazāka. Mēs dzīvojam pašā augšā. 24 802. līmenī. Skats uz Atlantīdu bija satriecošs. Vējš, kas joņoja pa neiestiklotajiem logiem, arī.

Toties jaukās vasaras naktīs mēs mēdzām sēdēt ārā uz akmens pakāpieniem un noskatīties uz zilā zibens izlādēm, kas dzirksteļoja visās milzu pilsētas ielās. Veseli ielu laidieni uz brīdi kļuva par zilām gaismas upēm. Un mēs sēdējām tur, augšā, kā dievi, kas to visu radījuši.

Runājot par dzīvi tādā babiloniešu vītņtornī, varat droši iztēloties, ka tā bija diezgan dēkaina. Šajās pusdrupās uzdro­šinājās apmesties tikai visrūdītākie atlantieši ar visstiprāka­jiem nerviem, un tas jau vien nozīmēja kaimiņattiecības ar neaprēķināmu riska faktoru. Mūsu augstceltnē dzīvoja gal­venokārt alu troļļi, kalnu rūķi, asinskāji un jetiji — bļaurīga, neaptēsta sabiedrība, kas daudz nelikās zinis par kaimiņu labsajūtu. Dienvidcamonijas kalnu rūķi vidēji reizi nedēļā

svinēja kādas kāzas, jo viņi nemitīgi mainīja dzīvesbiedrus, un tas, zināms, bija iemesls vētrainām svinībām, kurās tika ielūgti visi radi un draugi un pūtēju orķestris spēlēja kalnu rūķu mūziku. Kalnu rūķu mūzika tiek atskaņota ar fnagufiem — tie ir alpu radziņiem līdzīgi pūšaminstrumenti, kuru vaļējā galā ir iemontēts trideksnis, pa kuru muzikants dauza ar dzelzs stieni, reizē kliegdams fnagufa iemutnī. Fnagufi bija tik gari, ka resgaļus vajadzēja izbāzt pa logiem, tādēļ kaitīgais troksnis bija vēl briesmīgāks, taču būtībā tas neko nemainīja, jo visā mājā nebija nevienu durvju. Pārējie kāzu viesi sirsnīgi pūlējās pārkliegt fnagufu mūziku ar lai­mes vēlējumiem — tā pie Dienvidcamonijas kalnu rūķiem ir pieņemts sveikt jauno pāri.

Sūdzēties nebija vērts, ja nu vienīgi tiem, kuri uzskata, ka ir jēga pieredzēt simt kalnu rūķu uzbrukumu un karāties ar galvu uz leju pie divsimtā stāva loga, kā reiz gadījās ar Hemlūtu, kad viņš sešos no rīta bija palūdzis kalnu rūķu orķestra māksliniekus kaut vai aptīt tos dzelzs stieņus ar mutautiņiem.

Asinskāji no mūsu kaimiņu dzīvokļa acīm redzami nodarbojās ar kaut kādu tumšu rūpalu, jo pa dienu viņi gulēja, turklāt brangi krākdami, toties naktīs sākās asinskāju viesības ar savādiem rituāliem, kuru laikā viņi korī klepoja dzelzs spaiņos. Ja kāds asinskājis devās uz tualeti, jūs varējāt droši rēķināties, ka ātrāk nekā pēc trim stun­dām viņš no tās neiznāks, un bija jāpieskaita vēl viena stunda, iekams labierīcībās bija iespējams ieiet un nezau­dēt samaņu. Skaņas, kas dzirdamas, asinskājim uzturoties sirsniņmājiņā, ir pat vēl šaušalīgākas nekā klepošana dzelzs spainī.

Jetijiem, kas principā bija lāga ļaudis, bija nosliece uz mēnessērdzību, tādēļ pilnmēness laikā viņi mēdza klimst pa svešiem dzīvokļiem un sviest laukā pa logiem visas mē­

beles, kas gāja cauri loga rāmim. Aizmigušu jetiju neviens neuzdrošinājās modināt, jo klīda baumas, ka tie daži, kuri tomēr bija uzdrīkstējušies, bija sekojuši savām mēbelēm.

Pat pārnākšana mājās bieži vien bija dzīvībai bīstams piedzīvojums, jo īpaši ziemā, kad ārkāpnes bija spoguļgludas no apledojuma un plosījās sniegavētra, vai, teiksim, negantu vasaras negaisu laikā — tad sajūta bija kā šautuves lellim, kuru visi, kas samaksājuši grasīti, drīkst apmētāt ar zibeņiem.

Visi nama logi un durvis stāvēja vaļā, tādēļ mēdza būt tā, ka mākonītis iepeldēja pa kādu logu, vienā mierā nolija uz dzīvojamās istabas paklāja un nosvīda pa citu logu. Negaisa laikā pa istabām mutuļoja resnas, melnas mākoņu lodes, un mēs vispār neko apkārt neredzējām, līdz tajās uzsprāga kāds zibens. Jūs nespējat pat iztēloties, cik skaļš ir pērkons, kas nodārd turpat blakus. Reiz, kad es gulēju, viens tāds uz­gāja gaisā tieši man virs galvas. Kopš tā laika man kreisajā ausī palikusi klusa svelpoņa.

Karstās vasaras dienās mitināties šajos augstumos bija ļoti izdevīgi, jo mūs allažiņ apvēdināja spirgta vēsmiņa, toties ziemā mājās vienmēr bija sniegs. Mēs uzcēlām ne­lielu iglu un gulējām tajā tik ilgi, līdz to izkausēja pavasara saulīte.

Tomēr tās bija mūsu mājas, mans pirmais dzīvoklis, par kuru es maksāju ar paša nopelnītu naudu (120 vara piramī­dām mēnesī), un daudzmaz drošs patvērums no vampīriem un taražbaložiem, kuri, lai arī logi un durvis bija līdz kājai vaļā, neuzdrošinājās līst namā, ko pārsvarā apdzīvoja barba­riski bandīti, kuru rokas bija tik lielas kā ogļu šķipeles.

Vienīgi zemestrīču laikā (un zeme Atlantīdā trīcēja vis­maz reizi nedēļā) trakoti gribējās, kaut mēs labāk dzīvotu mazākā un pamatīgākā namiņā. Atlantieši apgalvoja, ka zemestrīce vēl nekad neesot nopostījusi nevienu pilsētas

namu, taču, pēc manām domām, tas bija tikai laika jautā­jums, vismaz tiktāl, cik runa bija par šiem vītņtorņiem. Sienas un grīda tādās reizēs čīkstēja kā apbēdināti spoki, visur bira apmetums, un mēbeles pastaigājās pa dzīvokli kā atmodušās no miega. Atrasties uz ārkāpnēm bija dzīvībai bīstami, mani divas reizes gandrīz nopurināja lejā.

Kajgriežu picērija

Kājgriežu picērija bija mana pirmā Atlantīdas darbavieta, kurā es iemācījos kaut ko dzīvei derīgu, un proti, ēdiena ga­tavošanu. Ēstuves saimnieks un šefpavārs bija resnvēderis vārdā Cākobs Joa; viņš bija īsts sava amata meistars, un na­tiftofu Gardēžu ģilde viņu četras reizes bija apbalvojusi ar zelta karoti.

Ēdienkartē bija ne tikai picas: tās bija steidzīgiem klien­tiem un pārdošanai pa lodziņu.

Ēstuves dziļumos tika gatavots kārtīgs ēdiens pastāvīgo klientu lokam — kārumniekiem, kuri to varēja atļauties. Vienmēr, kad man bija puslīdz brīvs brītiņš, es Cākobam pār plecu skatījos, kā viņš gatavo savus firmas ēdienus. Tā iemācījos alū rafinēt cūkgaļas desiņas, verdošā ūdenī ļoti, ļoti lēni izsutināt teļa karbonādes un sacept austeres (saka­pātu spinātu, grijēra un rīvmaizes maisījumā).

ākobsJoa

Cākobs man ierādīja vienīgo pareizo spageti pagata­vošanas paņēmienu (vārīt 12 minūtes, nenokāst, vienkārši izņemt no verdošā ūdens, notecināt, apslacīt ar siltu sviestu, iejaukt divus olu dzeltenumus, pāri izspiest vienu ķiploka daiviņu, apmaisīt, pasniegt galdā) un viszemākajā tempera­tūrā sautēt vēršasti tik ilgi, līdz gaļai var izdurt cauri karotes resgali (proti, vismaz piecas stundas). Vēl viņš man iemā­cīja, kā sarkanvīnā olas bez čaumalas var izvārīt mīkstas

jo mīkstas, kā izklapē šniceli (ar liela naža spalu, nekādā gadījumā ne ar gaļas āmuriņu!), kāds siers vislabāk sader ar rukolu (Dienvidcamonijas Grālzundes pekorīno) un kā ēd vistiņu (tikai un vienīgi ar pirkstiem). Cākobs pārzināja ne tikai receptes, bet arī pareizās atbildes uz vissmalkāka­jiem ēdināšanas mākslas jautājumiem. Viņš bija staigājošs gardēža leksikons, viņš no galvas zināja, cik kaloriju ir jeb­kurā iedomājamā produktā un arī tādos, kādus mēs vairs nevaram iedomāties, jo brīvajā laikā Cākobs bija ēdināšanas vēsturnieks. Viņš zināja visus Camonijas pagātnes ēdienus, visus izmirušos garšaugus un garšzāles. Teiksim, agrāk ir bijusi garšviela, ko sauca "pelverīns" — ar to jebkuru pro­duktu varēja pārvērst par delikatesi. Pelverīnu ieguva no grīnpelves — auga, ko iznīdēja asinskāji, kuri ticēja, ka grīnpelve ir sātana miteklis. Cākobs man stāstīja par augiem, kas vidiņos ražojuši jogurtu, par Dullas teiksmainajām milzu zemenēm, kas esot bijušas lielas kā mājas, un par ņamslalīmiem — kūdras olām, kas garšoja pēc ceptiem banāniem.

Tomēr vistrakāk viņš aizrāvās, stāstīdams par savu mī­ļāko jomu — garšu kombinatoriku. Cākobs Joa uzskatīja, ka ēdienkartei jāsatur pēc iespējas vairāk ingredientu, ēdienu, garšvielu un kaloriju. Tas, cik drosmīgi viņš lika kopā gar­šas, bija kaut kas prātam neaptverams. Man gadījās redzēt, kā viņš cep zivi medū un fritē sālītu firziķi, viņš piepildīja vistu ar izkausētu šokolādi un nūdeles apviļāja kanēlī, taču neviens nesūdzējās — kur nu, apmeklētāji ēšanas baudā kliedza, viss restorāns vienā balsī. Jo vairāk dažādu produktu tu savā mūžā uzņem, jo saturīgāka ir tava eksis­tence, — tāda bija Cākoba filozofija.

Mani pie ēdiena gatavošanas nelaida, jo mēs abi ar Hemlūtu strādājām citā nodaļā, picērijā, kur es drīz vien jau biju paaugstināts par galveno pārlicēju, jo vienā brīdī man prātā bija ienākusi ģeniāla doma — gandrīz gatavai

kājgriežu picai pārlikt pāri otru tādu pašu, gandrīz gatavu kājgriežu picu. Šis dubultpicas kļuva par visvairāk pārdoto ēdienu, un es tiku pagodināts ar paaugstināšanu par gal­veno pārlicēju. Hemlūts, mans asistents, stalti un eleganti apmētāja mani ar olīvām, sīpolu gredzeniem, salami ripi­ņām, anšoviem, sēnēm, tunča un šķiņķa gabaliņiem, bet es to visu mākslinieciski izvietoju uz picām. Pie mūsu skat­loga mūždien, degunus piespieduši, stāvēja vismaz pāris garāmgājēju, kas aizrautīgi noskatījās, kā mēs strādājam. Hemlūtam tā bija lieliska izdevība izrādīties daiļā dzimuma priekšā un iespēja norunāt randiņus — jo sevišķi, ja pie skatloga bija apstājusies kāda meitene ar neparasti krāšņu matu rotu.

Mājās mēs centāmies izmantot pauzes starp kalnu rūķu kāzām un cik necik izgulēties. Reizēm es Hemlūtam mācīju kaut ko no savām naktsskolā apgūtajām zinībām, citudien atkal viņš man ierādīja kādu flamenkadoro tvērienu.

Naktīs viņš bieži mocījās ilgās un stāstīja par savas dzim­tenes tabakas plantācijām. Kamēr viņš šņukstēdams apjūs­moja liānu piņķerīgo daili, man gribot negribot vajadzēja domāt par Kvertu Cuiopu, kas ar tādu pašu aizkustinājumu bija runājis par savu dimensiju.

Trešdienas Atlantīdā

Vislabākās dienas Atlantīdā bija trešdienas. Šai pilsētā izsenis svētīja nedēļas vidu, trešdienās visi meta mieru dar­biem un svinēja faktu, ka puse nedēļas jau nodzīvota.

Visi darbspējīgie atlantieši trešdienās kārtīgi izgulējās, pēc tam gāja uz parkiem vai apmeklēja kādu no kultūras pasākumiem, kuru Atlantīdā bija vairāk nekā jebkurā cita tolaik zināmās pasaules pilsētā.

Pietiek kaut vai iemest aci vienā ATLANTĪDAS VĒST­NEŠA lapā, lai kļūtu skaidrs, kas pilsētā notika vienā caurmēra trešdienā (saprotams, es te visu uzskaitu izlases kārtībā).

SEMMS SEGLIU UN NATIFTOFI, mūziķu apvienība no Rietumcamonijas, svilinās NELEGĀLAJĀ BUNKURĀ, paze­mes deju pilī, kas atradās apakš viena no pilsētas ezeriem. Zināms, šajā ansamblī nespēlēja īsti natiftofi, tam viņi bija daudz par smalku, bet tikai par natiftofiem pārģērbušies asinskāji, bet tā jau bija liela pārdrošība, jo natiftofi trakoti jutīgi reaģēja uz jebkādām provokācijām un nevilcinoties veica tiesiskus pretpasākumus.

KOLODROMĀ, milzīgā teātrī ar 34 skatuvēm, notiks Hildegunsta fon Mītenmeca eksperimentālās lugas "Voltigurgu basvibrators" maratonizrāde; tās kopējais ilgums būs 240 stundu, un piedalīsies vairāk nekā 3000 aktieru. Skatītāji nomainīja cits citu, taču inscenējuma uztverei tas nekaitēja, tāpēc ka Mītenmecs šajā lugā bija pieteicis karu jēgas pašpietiekamībai un visi dialogi ar nelielām variācijām ik pēc divpadsmit stundām atkārtojās. Hemlūts bija redzējis frag­mentus un jutās aplam vīlies. Viņu mulsināja tas, ka aktieri runā atsprākleniski un uz skatuves atļaujas dzert tēju un ēst sviestmaizes.

Bestsellera "Tik slapja mana leja" autors SILRĀKS ŠŅIDRĒVS par godu "Tik slapja mana leja II" nākšanai klajā sniegs autogrāfus DRUPUKROGŪ, literatūras kafejnīcā itāļu drupu kvartāla nomalē.

SUŅABUKI visus izaicina uz ŠAHA MARATONU savā iecienītajā krodziņā PIE IZMISĪGĀS ROKĀDES. Uzvarētājam reklāmā tiek solīts alus par brīvu un nepiekaušana.

Kāda LIELPĒDU BERTA aicina uz protesta demonstrāciju Adītnatlas bulvārī. Protesta iemesli jāņem līdzi, tukši plakāti aprakstīšanai būšot pieejami plašā klāstā.

Bijušais troļļādu mednieks un tagadējais slavenais troļļu draugs Cāvis Lilis uzstāsies NAATLTĪDAS ZIEMEĻU PRIEKŠPILSĒTAS JAUNATNES CENTRA rīkotajā publiskajā diskusijā par troļļu traumām; šo pasākumu, jādomā, ap­meklēs tikai aizkaitināti troļļi un varbūt arī vēl kāds sirds­apziņas nomocīts troļļu draugs.

Grobiānisma pamatlicējs DR. GROBIĀNS G. GROBIĀNS uzstāsies ar priekšlasījumu ETNOGRĀFISKAJĀ MUZEJĀ un nolamās klausītājus.

DĒMON RIKŠAS rīko bezmaksas kukuragu skrējienu Atlantīdas parkā, lai tādējādi uzlabotu savu tēlu jaunākās paaudzes pilsētnieku acīs. (To viņi mēģina jau gadu gadiem, taču ko tu padarīsi, viņi izskatās tik nejauki, ka uz šo pa­sākumu nav iespējams aizvilināt nevienu pašu bērneli, un dēmonrikšas droši vien atkal paliks vieni paši, arī mīlīgie kioski un bezmaksas dēmonlimonāde nelīdzēs.)

Resnu itāļu ugunskrupju tenoru ansamblis CONSORTIO FLAGGELANTI uz Nattlatīdas brīvdabas skatuves daiļi pogos senlaicīgas ārijas, cits citu ieperot ar svaigām nātrēm, lai balss skanētu vēl izteiksmīgāk.

NEPASAKĀMĪBU MUZEJĀ, kur pārsvarā aplūkojamas tādas lietas, par kurām neviens negrib runāt, tiek atklāta īpaša izstāde "Camonijas zobārstu darbarīki laiku lokos". Tas, kurš reiz savām acīm ieraudzīs, ar ko troļļi bez anestēzi­jas rauj zobus, kopš tās dienas švīkstinās zobu suku piecreiz dienā.

Zibeņu dīdītājs SIRĀMS ŠŅITNUPS uzstāsies ar brīvda­bas izrādi PAZUDUŠO DVĒSEĻU LAUKUMĀ — tas atrodas Ltaatntīdas centrālajā rajonā, un tajā ir brīvdabas skatuve. Šņitnups bija atklājis, ka zilie zibeņi, kas nakīs šaudās pa Atlantīdu, reaģē uz ūdeni. Tādēļ viņš arvien jaunos ģeomet­riskos rakstos izliek spaiņus ar ūdeni dažādās Atlantīdas vietās, kurās šīs gaismas parādības apgrozās īpaši bieži.

Zibeņi lēkājot pa spaiņiem, un tas viss atgādinot košu zibensbaletu. Saprotams, Šņitups ap saviem spaiņiem noro­bežo visai plašu teritoriju un par biļetēm prasa itin sālītu cenu.

MAIGONIS VĒTRA, visu Atlantīdas daiļā dzimuma iedzīvotāju vājība jau divsimt gadu garumā, uzstājas ar mēnešiem iepriekš pārdotu koncertu, kurā tiks atskaņotas dziesmas tikai un vienīgi par mūžīgu uzticību un ārkārtīgi dārgu saderināšanās gredzenu pirkšanu; uzstāšanās laikā viņš būs kails līdz viduklim un ar asarām acīs pats spēlēs pavadījumu uz dimantiem inkrustētas arfas.

Avangarda mākslinieku un aktieru grupa RUPJI CEPTIE GAĻASKĀTI no Dienvidcamonijas kāda teātra pagrabiņā par nelielu samaksu ļaus, lai viņus apmētā ar naudu.

Ļoti labi apmeklēta noteikti bija GEBAS SPĒLE, kurā par dēmonrikšu kausu (vēl viens pasākums uz reklāmu kāro dēmonrikšu tēla spodrināšanai) sacentās Tatlantīdas un Tanalttīdas komandas. Geba ir mūsdienu futbola priekš­tece, vienīgi tajos laikos komandā bija līdz 5000 spēlētāju un vienas bumbas vietā grūti saskatāmos apaļos vārtiņos bija jāiedzen četri simti krāsainu koka ripu. Spēles notika div­desmit stāvu augstā stāvvietai līdzīgā celtnē, GEBAS PILI, un visu spēli vienkārši nebija iespējams paturēt acīs, turklāt tā ilga visu dienu, nereti — daudzo pagarinājumu dēļ — ievilkās līdz pat vēlai naktij. Pēc katras gebas spēles notika dienām ilgi strīdi par to, kas tad patiesībā bija uzvarējis, un bieži to vairs nemaz neizdevās noskaidrot. Tomēr uzvara vai zaudējums bija sīkums, galvenais bija piedalīties.

Jā, Atlantīdā bija milzums iespēju izklaidēties un kultu­rāli atpūsties, tomēr galvenais trešdienas notikums neapšau­bāmi bija Atlantīdas MEGATEĀTRĪ rīkotā MELU GLADIA­TORU DIVKAUJA, uz kuru Hemlūts mums bija sagādājis biļetes, lai nosvinētu dubultpicas izgudrošanu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Melu gladiatori, Atlantīdas: populāri elki, kuru talants ir efektīgi melot publikas priekšā. Melu gladiatori ir profesionāļi un regulāri uzstājas Atlantīdas Megateātrī tā dēvētajās melu divkau­jās, kur pārmij pasaciņas, sacenzdamies par "Meļu ķēniņa" kroni. Ar diezgan sarežģītas sistēmas palīdzību tiek mērīta un novērtēta duelantu spēja izklaidēt publiku. Tiem, kas vēlas veidot karjeru šajā jomā, jāsāk ar spraigām studijām, izejot visas stadijas no palīgmeļa līdz diplomētam gladiatoram. Atlantīdas melu gladiatori sastāv neatkarīgo izklaides mākslinieku ģildē un savā darbā izmanto ko­miķu, teātra aktieru, tirgus blēžu, samuraju, smagsvara bokseru, šaha lielmeistaru un, pats par sevi saprotams, romiešu gladiatoru prasmes.

Melu gladiatorus Atlantīdā dievina trakāk nekā jebkādus citus izklaides žanra artistus. Populāru gladiatoru vārdā nosauc skolas un observatorijas. "Melu ķēniņa" troni izcīnījušā gladiatora vārds viņa valdīšanas laikā tiek iezīmogots katrā Atlantīdas maizes klaipiņā, lai tas būtu visu mutēs. Visu laiku populārākais Melu ķēniņš bija Nusrāms Fhaķīrs "Vienreizējais", kas šo titulu valkāja divpadsmit gadu un pēc tam labprātīgi atteicās no tā.

Megateātris

Megateātris bija apaļš, nepārjumts stadions ar pakāpienveidā ierīkotām sēdvietu rindām aptuveni simttūkstoš skatītājiem un skatuvīti pa vidu. Tajā varēja ienākt pa vienu no četrām galvenajām ieejām, tad vajadzēja meklēt savu sektoru — mēs, zināms, meklējām vienu no lētākajiem. Kā jau vienmēr, uz melu divkauju bija pārdotas visas biļetes līdz pēdējai vietai. Aizmugurējā augstākajā sektorā, kur ieeja bija par brīvu, jo no turienes tāpat vairs gandrīz neko nevarēja redzēt, ālējās asinskāji un jetiji: viņi izkliedza melu

gladiatoru vārdus, atraugājās un apmētāja citus skatītājus ar apgrauztām kukurūzas vālītēm (saskaņā ar senu melu divkauju tradīciju, pie ieejas tirgoja grilētas kukurūzas vā­lītes un karstu alu).

Pirmajā rindā parasti sēdēja natiftofi, pilsētas smalkās aprindas, ievērojamas personas un, zināms, Reganāns Saliants ĪIĪ, kas tobrīd ieņēma Atlantīdas pilsētas galvas amatu. Vidējās rindās juku jukām apmetās visu iespējamo sugu un ģinšu atlantieši: pūķulēni, Venēcijas vecīši, kājgriezes, runduliņi, pupaleļļi, stiebrinieces — jūsmošanā par melu divkaujām izzuda pilnīgi visas robežas starp iedzīvotāju slāņiem. Šīs izrādes neapmeklēja vienīgi nere­dzamie cilvēki, taču kas to lai zina: galu galā viņi bija nere­dzami.

Virs skatītāju rindām uz stadiona sienas vienādos atsta­tumos cēli sēdēja grifi un gārgiles, pielūkodami, lai tiktu ievērots miers un kārtība. Melu divkaujas reiz bija tāds pasākums, kas nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu. Dažu gladiatoru rūdītajiem faniem bija tieksme uz ālēšanos, un jo īpaši asinskāji izmantoja katru, arī visniecīgāko iespēju bojāt sēdvietas un aizskart mierīgos apmeklētājus.

Kukurūzas vālītes un alus

Mēs ar Hemlūtu apsēdāmies divdesmitajā rindā, turē­dami rokās kūpošu alu un apcepinātu kukurūzas vālīti. Hemlūts nebija īsti jautrs. Viņš nupat bija pašķīries no kādas troļļu meičas, jo tā uz pēdējo randiņu bija ieradusies, nocir­pusi sev modīgi īsus matiņus. Un tas arī bija īstais iemesls, kāpēc mēs atradāmies Megateātrī: Hemlūts apgalvoja, ka labākie nosacījumi bēdu aizmiršanai ir alus, kukurūzas vā­līte un satraucošs melu duelis.

Man tas viss sāka iepatikties jau tad, kad vēl nekas nebija sācies. Daudztūkstošgalvainā pūļa satrauktā tarkšķēšana, patētiskā fnagufmūzika, ko orķestra bedrē atskaņoja kalnu rūķi, apdegušu kukurūzas vālīšu smārds — tas viss veidoja

gaisotni, kas man kopš paša pirmā acumirkļa palīdzēja iekļauties noskaņā. Es uzbudināts grozījos savā vietā un ik piecas minūtes Hemlūtam prašņāju, kad tad beidzot ies vaļā. Viņš bija daudz rimtāks, galu galā, viņš jau bija redzē­jis diezgan daudzas melu divkaujas.

"Stiepj garumā, gā. Viņiem patīk pamocīt publiku, lai spriedze būtu lielāka."

Kalnu rūķu orķestris sāka spēlēt fnagufiem aranžētu Camonijas himnu, un visi, pietrūkušies kājās, dziedāja līdzi, visskaļāk — asinskāji:

"Camonija, Gamonija, zvaigzne plašā okeānā,

Augstu klinšu sadurstīta, dziļu upju izvagota,

Manu sirdi smeldzināji, manu dvēsli veldzināji,

Visudārgā tēvuzeme…" un tādā garā.

Kad tas bija pārciests, mēs drīkstējām apsēsties. Uz Megateātra skatuves iznāca dažas natiftofu pantomīmas trupas, kas uzstājās ar neizsakāmi garlaicīgu uzvedumu par Atlan­tīdas pilsētas galvas amata vēsturi; pirmās rindas sajūsmā sita plaukstas.

Pēc tam iznāca ceremonijmeistars, kas draudīgā balsī pieteica galvenās divkaujas dalībniekus: mūsu priekšā melos indiešu dervišs Pats Sinnghs un bijušais dēmonrikša Den Po. Ceremonijmeistars cītīgi uzskaitīja visas abu gladiatoru uzvaras un sakāves, pavēstīja mums to svaru, vaļaspriekus un mīļākos rakstniekus, horoskopa zīmi un dzimšanas datumu. Pēc tam viņš bez pavadījuma un manāmas muzikalitātes nodziedāja dainu sencamoniešu valodā, kuru nezināja gandrīz neviens no klātesošajiem skatītājiem. Tāds bija rituāls; publikā allažiņ sākās nepacie­tīga murdoņa un šņākoņa, bet ko tu padarīsi — simtgadīga tradīcija.

Beidzot sākās priekšsacīkstes. Nedz formas, nedz līmeņa ziņā tām ar galveno divkauju nebija itin nekā ko­pēja; vienkārši jaunajiem censoņiem tika dota iespēja pārbaudīt sevi plašākas publikas priekšā, nu, zināms, va­jadzēja jau arī vēl vairāk nokaitēt gaisotni. Jaunie buciņi pa divi iznāca uz skatuves un, bikli mīņādamies, apmētājās ar diezgan zema līmeņa melstavām.

Centīgi pūzdami visai vāji konstruētas pīlītes, viņi reizē pūlējās apvainot viens otru melos; diezgan neieprieci­noša muļļāšanās, kas lielākoties beidzās ar apmēram šādu dialogu:

"Nav taisnība!"

"Ir gan taisnība!"

"Nav vis taisnība!"

"]r gan taisnība!"

Un tā joprojām.

Jutos trakoti vīlies. Pēc visa tā lielā trādirīža, kas bija sacelts ap melu gladiatoriem, šī bija ārkārtīgi nožēlojama izrāde. Man bija žēl par biļetēm samaksātās naudas: un vēl tik dārgas, par to es būtu varējis nopirkt medu veselam mē­nesim. Izteicu Hemlūtam savu neapmierinātību.

"Gaidīt, gā!" Hemlūts atbildēja. "Tas pieder pie lietas. Viņi iesācēji. Vajag vingrināties."

Divkauja

Vispēdīgi sākās galvenā divkauja. Arēnā tika izstumti divi prāvi, viscaur apzeltīti un ar dārgiem kristāliem inkrustēti troņi. Virs katra augstās atzveltnes bija mēraparāta ciparnīca kā pulkstenim vai tahometram. Vēl piedevām tro­ņus apņēma ļoti sarežģīts vadu tīkls. Tad uz skatuves tika izstumta vēl viena ierīce — liela sudraba kaste, kuras malās bija milzīgas, stilizētas zelta ausis.

"Tas ir aplausmetrs. Jo skaļāki aplausi, jo vairāk punktu."

Acīmredzot duelantu panākumi lielā mērā bija atkarīgi no publikas reakcijas. Aplausmetrs reģistrēja atzinības ska­ļumu un pārrēķināja to punktos.

Tad nu uz skatuves iznāca duelanti. Abi bija ģērbušies tradicionālajās divkaujas mantijās no samta; izaicinātājs bija zilā un pašreizējais Melu ķēniņš sarkanā. Skatītāji pie­lēca kājās, rūkdami un ar pirkstiem bungodami pa apakš­lūpu, tādējādi Megateātri pārskanēja daudztūkstošbalsīgs "Brrrr". Tā pūlis izteica cīnītājiem savu godbijību.

Līdzjutēju uzmundrinošo klaigu pavadīti, abi ļoti rā­miem soļiem uzkāpa troņos. Tad orķestra bedrē atskanēja varens gongandārdiens, un duelis bija sācies.

Izaicinātājs bija Po, tādēļ viņam vajadzēja atklāt cīņu. Sinnghs nepiespiesti atlaidās savā tronī. Viņš jau sešus mē­nešus nēsāja ķēniņa titulu un tagad vienā mierā gaidīja pre­tinieka pirmo gājienu.

Dens Po sāka ar stāstiņu iz savas dzimtenes — filigrāni veidotu pasaciņu, kurā, ja es pareizi atminos, nozīmīga loma bija dažādiem ķīniešu vēja un ūdens gariem. Stāsts tika celts priekšā tīri un bez lampu drudža, ar dažām humoristiskām piezīmēm sānis un dramatisku nobeigumu.

Publika pieklājīgi sita plaukstas, aplausmetrs rādīja 2,5, un Sinnghs devās pretuzbrukumā. Viņš atbildēja ar stāstu iz savas dzimtenes, un tas vēstīja par rīsa graudiņa atklāšanu, ko Sinnghs piedēvēja sev, un par episku romānu, ko viņš uz tā bija uzrakstījis ar oda skropstu.

Sinngha stāstā bija daudz vairāk spriedzes, tas bija aizdarīts ar asinis stindzinošiem zinātniskiem sīkumiem un krietni daudziem asprātīgiem jokiem. Piedevām Sinngham piemita labāki aktiera dotumi, viņš precīzāk artiku­lēja vārdus, viņa žesti bija drošāki un mīmika skatītājus vienkārši apbūra. Aplausmetrs pēc viņa uzstāšanās rādīja seši.

Denu tas, šķiet, nenobiedēja. Otrajā reizē viņš cēla priekšā tādu kā mednieku stāstu par ķīniešu zvejnieku, kas noķēris milzīgu zeltazivtiņu no tīra zelta; viņš to acīm redzami bija pataupījis atbildes gājienam. Arī priekšnesums bija kļuvis labāks, žesti pārliecinošāki. Stāstu viņš papildināja ar iz­domātiem bioloģiskiem faktiem par zeltazivtiņām un satī­riskām remarkām par ķīniešu zivsaimniecību, izraisīdams publikā — jo īpaši dēmonrikšu rindās — gardus smieklus. Šoreiz viņš izpelnījās 3,8 punktus — izaicinātājam, un vēl tik agrīnā divkaujas posmā, tas nepavisam nav slikts rezultāts.

Ap šo vietu mana atmiņa sāk klibot — melu stāstu siže­tus un izpušķojumus es vairs nespēju atcerēties, taču prātā palicis, ka mēs baudījām spraigu un godīgu cīņu, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Meli kļuva arvien saltāki un krāš­ņāki, izstrādājums arvien izsmalcinātāks, asprātības arvien ekstravagantākas. Brīžam publikas gaume svaru kausus no­svēra Sinngha labā, brīžam par spēcīgāku tika atzīts Dens, taču rādītājs nekad nenoslīdēja zemāk par četri, un tas no­zīmē, ka melsts patiešām tika augstā līmenī.

Visupēdīgi puslīdz prognozējamu uzvaru izcīnīja Pats Sinnghs. Bija redzams, ka Dens Po vēl īsti neprata sadalīt spēkus un divkaujas noslēguma trešdaļā sāka manāmi atpa­likt, jo savu labāko pulveri bija izšāvis cīņas vidū, turpretim Sinnghs spožākos melu stāstus bija paglabājis uz beigām. Visgalā Dens nometa mantiju, tā atzīdams savu sakāvi, jo melu divkauja ilgst tikām, līdz viens no gladiatoriem padodas.

Pēc pelnītās, lai gan ne viegli gūtās uzvaras īpaši izrau­dzīti asinskāju stiprinieki vēl stundu nēsāja Sinnghu pa Megateātri. Pēc tam kalna rūķu orķestris nospēlēja camoniešu aijādziesmiņu, tika atvērti vārti, un publika izklīda nakts tumsā.

Nedaudz piešvilpušies no karstā alus, mēs melnajā naktī gājām uz mājām, pārspriezdami cīņu. Ielās trakoja

spēcīgi zibeņu negaisi, visa Atlantīda vizēja ņirbīgā, zilganā gaismā.

Hemlūts bija noslēdzis derības uz Denu un zaudējis nelielu naudas summiņu, tādēļ viņš, saprotams, bēdājās par sava mīluļa sakāvi. Turpretim es biju stāvā sajūsmā, jo man tas viss bija gluži jauns. Vēl nekad nebiju klātienē pie­redzējis šādu kultūras pasākumu un aizrautīgi cildināju to, ka no tik nosodāma talanta kā melošana varēja rasties tik aizraujošs sporta veids; divkaujas laikā biju ne pa jokam ap­grauzis nagus, un man vēl aizvien nāca smiekli par Sinngha žilbinošajām asprātībām.

Tomēr kairt kas man nedeva mieru. Divkaujas laikā biju identificējies ar gladiatoriem un izstrādājis pats savu cīņas stratēģiju, sacerējis pats savus melu stāstus. Ja tas, ko biju redzējis, bija gladiatoru spožākais sniegums, tas mani mazdruscītiņ skumdināja. Zināms, tā bija vīzdegunība, tādēļ pat Hemlūtam neieminējos ne ar vārdiņu, tomēr vispār es uzskatīju, ka to, ar ko šovakar bija mielota publika, būtu va­rējis paveikt arī es. Patiesībā es būtu varējis labāk.

Gladiatoru divkauja man neparko neizgāja no prāta. Darbā nespēju koncentrēties, taču klienti par to tikai prie­cājās, jo izklaidībā es picas garnēju ar aplam devīgu roku. Turklāt picas pārlicēja darbs man sagādāja aizvien mazāk gandarījuma. Jā, es pelnīju labu naudiņu, biju siltumā un varēju ēst, cik lien, bet tas taču nevarēja būt manas karjeras augstākais sasniegums!

Šovakar picas kārotāju bija sevišķi daudz; lai tiktu galā ar pieprasījumu, mums vajadzēja strādāt, galvu nepaceļot, virtuvē nebija, ko elpot, krāsnis bija sakurinātas līdz balt­kvēlei, sviedri ritēja straumēm.

Turpretim manas domas klīda pa āru, tās pa Atlantīdas ielām jau bija nokļuvušas līdz Megateātrim un atkal un atkal atgriezās gladiatoru divkaujas vakarā. Es iztirzāju visus gla­diatoru taktiskos paņēmienus un kļūdas, kā filmu vēlreiz prātā noskatījos visu cīņu, izdomāju pats savus melu stāstus un picas garnēju arvien bagātīgāk. Biju tik izklaidīgs, ka pat ne­pamanīju, ka manā priekšā jau nostājies pats Cākobs Joa. Ēstu­ves saimnieks satraukti vicināja visas četras rokas, turēja man zem deguna pavārnīcu un kliedza, ka es grasos viņu izputināt.

Tāda saķeršanās mums negadījās pirmo reizi, un agrāk viņa rāšanās man bija kā pīlei ūdens. Šovakar es nometu priekšautu viņam pie kājām un metos prom. Hemlūts ar prieku sekoja manai priekšzīmei: beidzot viņam bija iegansts atteikties no darba.

Trīce

Jau biju ticis gandrīz līdz durvīm, kad pēkšņi man tika atņemts pamats zem kājām. Brīdi vicināju ķepas pa gaisu, bet tad jau nolikos augšpēdus. Zeme drebēja tik spēcīgi, ka visi ēstuves galdi dancoja apkārt. No griestiem bira biezas apmetuma plēksnes, apmeklētāji un darbinieki pārbīlī brēca kā aizkauti. Hemlūts pavilka mani zem galda, un mēs abi pieķērāmies tam pie kājām. Tricināšana turpinājās, mūsu pagaldē salīda arvien vairāk apmeklētāju. Tad drebināšana mazpamazām norima. Viena picas krāsns bija sabrukusi, pa ēstuves grīdu plūda kvēlojošu ogļu upe. Visur mētājās ap­metums, salauztas dakšiņas un trauku lauskas. Tik spēcīgu zemestrīci es Atlantīdā vēl nebiju pieredzējis.

Lai nomierinātos, mēs kādu laiciņu skraidījām šurpu turpu pa Adītnatlas bulvāri.

"Neuztraucies, gā!" mani mierināja Hemlūts. "Mēs taču varam iet ielās. Es dziedu, tu danco."

Naudas rūpes tobrīd nebija pašas spiedīgākās. Mēs bijām kādu nieku iekrājuši, par īri bija samaksāts, pielieka­mais kambaris — pilns. Un, kā jau minēju, Atlantīdā darbu

nebija grūti atrast. Daudz nelāgāks, manuprāt, bija fakts, ka līdz nākamajai melu divkaujai vēl bija veselas četras dienas. Es jau vairs nespēju sagaidīt.

Divus nākamos mēnešus mēs salīgām gan ostā par zvīņu skrāpētājiem, gan par izsūtāmajiem zēniem un staigā­jošiem afišu stabiem, gan par gurķu šķirotājiem un etiķa maisītājiem sinepju fabrikā. Es nelaidu garām nevienu melu divkauju. Pats Sinnghs sniedza dažus no saviem labākajiem priekšnesumiem: biju kļuvis par vienu no viņa kvēlākajiem pielūdzējiem.

Taču pēc septiņiem mēnešiem viņš savu titulu zaudēja.

Tai trešdienas vakarā mēs, kā jau vienmēr, bijām Megateātrī, krumšķinājām savas kukurūzas vālītes un gaidījām galveno cīņu. Pats Sinnghs bija kļuvis par stabilu vērtību, neviens nespēja turēties viņam pretī vairāk nekā astoņus vai desmit raundus, viņa godīgie un taktiski lietpratīgie dueļi bija tīrā bauda acīm un dvēselei. Hemlūtam mugurā bija krekls ar Pata gladiatora ģerboni, mēs abi, piebalsodami asinskāju korim, skandējām viņa fanu pulka kaujas dziesmu: "Sinnghs! Sinnghs! Pats Singhhs! Sinnghs! Sinnghs! Pats Sinnghs!"

Nav jau nekas oriģināls, toties viegli iegaumēt.

Sāvakara izaicinātājs nevienam nebija pazīstams, mēs zinājām tikai, ka viņu sauc Unlak-Sillorts; tas droši vien bija viņa mākslinieka pseidonīms. Tūlīt Sinnghs viņam parādīs vēju, par to nebija ne mazāko šaubu; mēs jau bijām noslē­guši derības uz pāris pieticīgām pirām.

Šie totalizatora ienākumi pēdējā laikā bija kļuvuši par nelielu, taču pastāvīgu mūsu ienākumu daļu; aizvien labāk pārzinādami šo sporta veidu, mēs pratām paredzēt gan gal­venās divkaujas, gan priekšsacīkšu uzvarētājus.

Katrā divkaujā es rakstīju piezīmes, pēc tam mājās visu vēlreiz pārskatīju, izstrādāju melošanas stratēģijas; visu līdzšinējo Melu ķēniņu vārdus jau sen zināju no galvas.

Gabmsīks Nasatrāms, Kronteps Krāns, Nusrāms Fhaķīrs, Brūtans Ķeltaķers, Hulēms Hercs, Zālgods Smadāda juniors, Kolporto Poltērkājs, Gnotē Valtrozēns Briesmīgais, ļonjons Toms, Hiskers Dobskaitis, Flāmāts Lamātflā, Bemmbemms Hirella un visi pārē­jie — es zināju ikkatras Atlantīdā notikušās divkaujas fināla rezultātu, starpfinišos iegūto punktu summu un cīņas ilgumu.

Hemlūts gan reizēm pazobojās par manu fanātismu, taču arī viņš pats neizlaida gandrīz nevienu divkauju.

Mēs metām apkrimstās kukurūzas vālītes uz skatuves pusi — gladiatori kārtējo reizi lika gaidīt. Beidzot iznāca Pats; viņš cēli apsēdās savā tronī. Mēs vēl mazliet pacildinā­jām viņu ar dziesmām, un tad Megateātris pieklusa. Gonga dārdiens, un uz skatuves iznāca viņa pretinieks. Tas bija mans vecais paziņa kalnu trollis.

pārsteigums

Vēl trakāks pārsteigums man nebūtu arī tad, ja tur uz skatuves uzsoļotu es pats. Kalnu trollis neapstrīdami bija tieši tā persona no visām manām agrākajām dzīvēm, kuru vismazāk vēlējos sastapt vēl kādu reizi. Kur nu vēl uzcirtušos melu gladiatora drānās, kuras man pa šo laiku bija kļuvušas gluži vai svētas. Kā tik zemu kritis radījums ir pamanījies kļūt par melu gladiatoru, ja es tikmēr sinepju fabrikā mazgāju etiķa spaiņus?

Es trakoti sapīku un pastāstīju arī Hemlūtam par savu pazīšanos ar šo trolli.

"Gā!" mans draugs noteica. "Nekrietnelis! Tas nekas. Ja viņš prot melot…"

Melot šis subjekts prata, to es zināju no paša pieredzes.

Divkauja sākās, un trollim kā izaicinātājam vajadzēja uz­stāties pirmajam. Viņš stāstīja raudulīgu notikumu iz savas bērnības — kā visi minuši viņu kājām un tamlīdzīgi — pre­tīga ļurināšana, to es biju atklausījies jau kopš mūsu iepa­zīšanās. Taču starp viņu un publiku norisinājās kaut kas neiedomājams. Viņš savirpināja savu dzīvesstāstu kopā ar meliem par Tumšo kalnu labirintu un kā viņš tur pašaizlie­dzīgi nopūlējies, allaž izvezdams apmaldījušos nabadziņus brīvībā. Man visas iekšas rāvās čokurā, bet viņam izdevās aizmeloties līdz skatītāju sirdīm: visi bija aizkustināti līdz asarām. Kad viņš apklusa, sākās trauksmaini aplausi, kas viņam deva sensacionālus astoņus punktus. Pats Sinnghs ar savu pretstāstu nedabūja vairāk par sešiem. Man tiešām jā­atzīst, ka trollis bija spējīgs melu gladiators. Viņa pasaciņas bija oriģinālas, un viņš tās stāstīja spridzīgi, turklāt trollis bija apstulbinoši labs aktieris. Viņš spoži atdarināja balsis un prata likt lietā izteiksmīgus žestus, tādēļ viņa priekšnesums bija ļoti pārliecinošs. Pats galvenais — viņš spēja melot bez sirdsapziņas pārmetumiem, un kas tāds pat melu gladiatoru aprindās ir retums. Kalnu trollis locījās un klanījās kā plas­tilīna lellis, viņam bija neparasti elastīgi sejas muskuļi, un viņam piemita humora izjūta — mjā, tā gan bija visai ērmota.

Pats turpretim izskatījās diezgan stīvs, viņš bija labi audzināts gladiators — džentlmenis. Ķēniņa kroni viņš jau valkāja diezgan ilgi, un publika tīri labi pārzināja viņa paņē­mienus. Toties tas nolāpītais rumpumpelis solīja ko jaunu. Kad beigās pat Hemlūts piepeši sāka trollim aplaudēt, man bija skaidrs, ka ar Patu labi nebūs.

Arī četros nākamajos raundos man par lielu sašutumu uzvarēja kalnu trollis. Es Pata stāstus uzskatīju par daudz labākiem un, kad viņam tika piešķirti punkti, aplaudēju un svilpu, tomēr publika nepārprotami bija troļļa pusē. Viņam

tika piedotas pat blāvas asprātības un vāji konstruēti stāsti, galvenais, ka viņš māžojās un šķobīja ģīmi. Ko tu padarīsi, galu galā tieši skatītāji izlēma, kurš ieņems ķēniņa troni: tas bija gladiatoru sporta skaistums, taču reizē arī traģika.

No piecpadsmit raundiem Pats uzvarēja tikai trijos. Sešpadsmitajā, kad pēc troļļa pasaciņas mēraparāts rādīja 9,5, viņš nometa mantiju. Varēja redzēt, ka viņš nav tālu no asarām. Par Atlantīdas Melu ķēniņu kļuva kalnu trollis jeb Ulnak-Sillorts, kā viņš tagad dēvējās.

Impulss

Kalnu troļļa iesēšanās Atlantīdas Melu ķēniņa tronī ne­vis apslāpēja manu sajūsmu par melu sportu, bet tieši ot­rādi — to vareni pavairoja. Pats Sinnghs mani bija paaicinā­jis baudīt šo sportu kā skatītājam, toties trollis pamodināja manu godkāri mēģināt pašam plūkt laurus uz Megateātra skatuves. Slepenībā ilgojos visu acu priekšā noraut viņam ķēniņa troni.

Arī turpmāk mēs neizlaidām nevienu pašu melu div­kauju. Ulnak-Sillorts turējās braši, un viņa pielūdzēju pulks auga augumā. Tikai es, kā biju, tā paliku skeptisks. Mani neiedvesmoja viņa stils, viņa luncīgie gājieni, viņa derdzīgā cenšanās izdabāt publikai. Viņš locījās uz visām pusēm, lai tikai varētu iekasēt vairāk aplausu. Viņš nekad neriskēja, viņam pietika ar vismazāko kopsaucēju. Un šī nepārspējamā mērķtiecība viņam atmaksājās. Pat Hemlūts kalnu trolli at­zina par labu esam.

"Gā. Nav garlaicīgi," viņš allažiņ atteica, kad es atkal sāku Ulnak-Sillortu paļāt.

Vienvakar, kad mēs gājām ārā no Megateātra, mans ska­tiens aizķērās aiz plakāta.

Ei, Jūs!

Jā, Jūs! Vai Jums nekad nav sajūta, ka esat palicis dzīves pavēnī?

Vai Jums nav žēl, ka Jūsu liktenis ir pieticīgi apmaksāta pelēkas pūļa peles loma?

Vai Jūs labāk nevēlaties apburt lielas skatītāju masas, pelnīt kaudzēm piru, kļūt par tautas mīluli un peldēties aplausos?

TAD KĻŪSTIET PAR MELU GLADIATORU!

Tas ir vieglāk par vieglu! To spēj katrs!

Sīkāka informācija RŪSAINAJĀ AUNĀDĀ, Adītaltnā 20 567!

Hemlūtam es par savu nodomu pagaidām neteicu, viņš mani uzskatītu par trakojošu ārprātīgo.

Tikai nākamajā dienā, kad jau soļoju pa Adītaltnu uz "Rūsaino aunādu", man pirmo reizi uzmācās šaubas. Vai es vispār spēju iegūt un noturēt skatītāju pulka uzmanību? Spīgaiņu salā biju apliecinājis zināmas skatuves māksli­nieka dotības, bet šeit taču runa bija par kaut ko pilnīgi citu. Sperdams soli pār "Rūsainās aunādas" slieksni, no lampu drudža drebēju kā apšu lapa.

rūsainajā aunādā

Tas bija drūms ūķis, daudz smulīgāks, nekā es biju iztē­lojies. Lai gan vēl bija agrs rīts, pie galdiem jau sēdēja pudelesbrāļi, lielākoties — asinskāji, kuru sejas slēpa kodīgu cigarešu dūmu mākoņi. Un šis būtu melu gladiatoru darbā iekārtošanas birojs? Droši vien biju sajaucis adresi vai uz­ķēries uz nekrietna jokdara āķa. Jau dzīros pagriezties un doties prom, taču pēkšņi kāda balss uzjundīja manī nepatī­kamas atmiņas.

"Pie Votāna mandelēm, saimniek, kur alus?"

"Jā! Pie Votāna mandelēm!" uzreiz ieblējās otra balss.

Lēni lauzdams ceļu biezajā tabakas miglā, gāju turp, kur bija skanējušas balsis. Jau biju tik tuvu, ka spēju saskatīt triju saulesbrāļu siluetus. "Pie Fafnera!" viens ierūcās. "Vai man jākļūst nejaukam?"

Divi veci draugi un jaunas brilles

Pavēzēju roku, tvans pašķīrās, un es ieraudzīju vienu pie­dzērušu asinskāji un divus vecus, labus paziņas.

Tie bija Groots un Cilie, un viņi nepavisam nebija mainī­jušies. Kļuvuši mazliet prāvāki, vismaz Groots, un īsredzī­gajam Ciliem uz deguna bija acenes, kuras es tūdaļ pazinu: biju tās redzējis pusperēto patentu kambarī, tās bija profe­sora Naktigalgala ciklopbrilles. Piegāju pie viņu galda.

"Sveiks, Groot! Sveiks, Cilie!"

Abi divi sarāvās un instinktīvi pabāza roku pagaldē — laikam ķēra pēc kaut kādiem ieročiem, kurus bija paslēpuši zem galda. Cilie pieliecās, sakārtoja brilles un, blisinādams acis, skatījās man virsū.

"Zilais lāci?"

"Zilais lāci?" Groots vārds vārdā atkārtoja.

Viņi aiztrieca prom asinskāji un uzaicināja mani uz alu. No tā es, aizbildinādamies ar agro stundu, atteicos (abi divi sirsnīgi smējās un saskandināja kausus), tomēr apsēdos pie viņiem un mēs mazliet papļāpājām par vecajiem laikiem un to, kā nu kurš bijām nokļuvuši Atlantīdā.

"Puis, kā es priecājos, kad beidzot tiku prom no tā vecā ūpja," Groots bauroja — pieklusināt balsi viņš joprojām nebija iemācījies. Jādomā, vecais ūpis bija profesors Naktigalgals. "Es no tās viņa tarkšķēšanas nesapratu neviena paša vārda. Zemē nomests laiks. Dzīves skola — tā gan ir pavisam cita lieta."

Viņš pacēla kausu pret visiem krogus apmeklētājiem, un daži asinskāji pacēla pretim savējos. Kā rādās, šie abi te bija bieži viesi. Acīmredzot Naktigalgala sludinātā zinību nodo­šana ar prāta baktēriju starpniecību nebija iedarbīga pilnīgi visos gadījumos.

"Vecais jau arī diezgan ātri apjēdza, ka ar mani nav jēgas noņemties." Groots ar pirkstu piesita pie sava kantainā paura, un izklausījās, ka viņš klauvē pie tukša bruņuskapja. Laikam taču prāta baktērijas jau bija atlēkušas no viņa ķirbja sieniņām.

"Man gan gāja tīri labi!" iespiedzās Cilie. "Bet es jau atkal visu esmu aizmirsis, hē-hē!" Arī viņš pacēla jetiju alus kausu un pavēzēja apkārt, it kā gribēdams visiem parādīt, kur palikušas viņa zināšanas. "Man ir kaut kāda slimība, tai bija kaut kāds nosaukums, bet arī to es esmu aizmirsis, hēhē-hē!"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Ambālīšu kretīnisms: ambālīšu kretīnisms ir ļoti reta slimības aina, kas novērojama tikai ambālīšiem. Ilgstoši izmantojot ambālīšu smadzenes nenopietniem mērķiem, zināšanas, kas tajās mājo, sa­vārgst un izdara kolektīvu pašnāvību, ielecot "Aizmirstības ezerā" — smadzeņu daļā, kas atrodama ne tikai bollogu, bet arī ambālīšu sma­dzenēs. Ambālīša zināšanu robi kļūst arvien lielāki, un beigu beigās smadzenēs iestājas pilnīgs zinību vakuums.

Abi divi bija palikuši tādi paši stulbi cietpauri kā toreiz, mūsu kopējā skolas laikā. Pieskaitīju Naktigalgala izglītības sistēmai vēl dažus mīnuspunktus.

"Un tad viņš mūs iesūtīja tajā tunelī, tajā alu labirintā! Puis, man šķiet, tā bija spīdzināšana, goda vārds! Mēs ve­selas divas stundas mocījāmies, kamēr atradām izeju! Bet mums tas izdevās, pie visām valkīrām!"

Divas stundas? Šie bija tikuši laukā pēc nieka divām stundām, turpretim man tas prasīja pusdzīvi! Vēl viens pierādījums tam, ka veiksme ne vienmēr ir krietnākā ceļa­biedre.

Groots aizsmacis zirgojās.

"Es saņēmu ciet vienu no tiem tipiem, kas vazājās pa tām alām, vienu tādu kalnu trolli, tu viņu gadījumā nepa­

zīsti? Viņš tagad ir Melu ķēniņš. Gudrelis gribēja dzīt ar mums jokus un vadāt aiz deguna, bet es viņu nogrābu un tik ilgi zvetēju viņam pa galvu, līdz viņš mums parādīja izeju."

"Pēc tam mēs iekūlāmies tajā mežā," Cilie pārņēma stāstu par ceļā pieredzēto. "Tas gan bija baigs! Visur pilns ar milzīgiem zirnekļtīkliem, brrr! Mēs atradām arī vienu zir­nekli, īstu monstru, bet, par laimi, viņš bija beigts. Laikam nomiris badā, izskatījās galīgi izdēdējis."

"Gan jau es ar viņu tiktu galā!" Groots burkšķēja, ma­ziem malciņiem sūkdams alu.

Tātad es tomēr biju nodzinis meža tarantullu līdz nāvei! Vismaz viena priecīga ziņa, bija vērts šos abus sastapt.

"Nu, un tālāk mēs braucām pa jūru," Cilie runāja tālāk. "Tai mežā no koku stumbriem uztaisījām plostu un Lāču līcī, turpat aiz Lielā meža, laidāmies jūriņā. Diemžēl mums bija piemirsies, ka plostam vajag airi." Te Groots skaļi iesmējās. "Nav ne jausmas, cik ilgi mēs tur malstījāmies apkārt, ne­dabūdami ieēst ne kumosiņa. Gandrīz sajukām prātā. Man jau pat rēgojās, ka viļņi prot tarkšķēt. Bija pat tik traki, ka Groots mēģināja apēst mani."

"Nemaz ar ne!" Groots rūca pretī un nosarka.

"Jā gan! Tu man jau iekodi kājā!"

"Tas bija tāpat vien…"

"Kā tad! Nu, par laimi, tajā brīdī priekšā parādījās zeme. Tā bija Atlantīdas osta. Kādu laiku mēs tāpat pablandījāmies apkārt, tad atradām darbu. Mēs te esam melu gladiatoru aģenti! Paklau, bet ko tad tu te dari?"

Nolēmu, ka nav nekādas vajadzības visos sīkumos iz­klāstīt bijušajiem skolasbiedriem, pa kādiem aplinkus ce­ļiem es biju nokļuvis Atlantīdā, un uzreiz ķēros vērsim pie ragiem.

"Es redzēju to plakātu, nu, un tad man ienāca prātā…"

"Tu gribi kļūt par gladiatoru?" Groots un Cilie saska­tījās.

"Nu, es reiz redzēju vienu melu divkauju, un man ienāca prātā, ka arī es tā varu."

"Tā daudzi domā," Groots pasmīnēja. "Bet kāpēc ne? Nepamēģināsi — nesapratīsi, kā tas ir. Nāc, mēs tevi aizve­dīsim pie priekšniecības!"

Mēs izgājām cauri krogum un nonācām pie koka dur­vīm; es soļoju pa priekšu, Groots un Cilie nopakaļ, čuk­stēdamies un ķiķinādami kā skolaspuikas. Bija skaidrs, ka abi nešaubās — es kritīšu kaunā. Nolādēju brīdi, kad man ienāca prātā spert kāju šajā netīrajā caurumā. Groots pieklauvēja pie durvīm un iestūma mani diben­istabā.

Tur bija vēl tumšāks nekā krogus zālē, jo tur nesmēķēja cigaretes ar viegliem, baltiem dūmiem, kur nu — gaisā bija fogāru tvans, tik biezs, ka redzamība bija gandrīz kā Naktigalgala tumsas kambarī.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Fogārs: garšaugs no tabakas augu ģints, sastopams gandrīz vienīgi Pekas salas ģeogrāfiskajā īkšķī. Izsakoties zinātniski precīzi, fogārs ir forintes ziedu cigārveida pogaļa, kas vienādā mērā sastāv no nikotīna, darvas un melnajiem ziedu putekšņiem. Nikotīna un darvas saturs fogārā aptuveni atbilst simt parastajiem cigāriem, tā dūmi ir melni un sīvi kā degošam piķim. Smēķēt fogārus, neatmetot ķepalas turpat uz līdzenas vietas, ir spējīgas tikai radības, kurām nav ne sirds, ne plaušu (haicirmji, dzelzskāpuri, taražbaloži).

Dūmu vāli ietina galdu, ko no vienas vietas klāja kārtis un visāda lieluma piras, un pie tā sēdēja haicirmis. Tādu radījumu es redzēju pirmo reizi, Atlantīdā tie bija liels re­tums, turklāt tie lielākoties slapstījās. Sākumā man arī ne­izdevās saskatīt ko vairāk par resnu, melnu ēnu un haizivs zobus.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Haicirmis: žaunaiņu puskukaiņu kārtas rāpuļkāpurs, attālām radniecības saitēm saistīts ar zivju pasauli. Haicirmjus izdodas novē­rot reti, tie velk dzīvību tumšos kaktos, ietinušies fogāru [-» fogārs] dūmos. Haicirmjiem ir salīdzinoši labas prāta spējas [tikai nevajag salīdzināt ar eidētiem], un sabiedrībā čukstus runā par to spējām ātri un tumši pavairot naudu. Haicirmji nereti ir apburoši un laipni, tādēļ tie ar lieliem panākumiem uzņemas vadoņu lomu, pievilinot ar vāju gribu apveltītas personības.

Suņabuks

Kāpurs zelēja savu fogāru un labu brīdi domīgi uz mani skatījās. Istabas kaktā — pirmajā brīdī es to biju noturējis par statuju —, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja labi no­audzis suņabuks; arī tas nenovērsa no manis neuzticīgu skatienu. Cik nu izdevās saskatīt, viņš bija ģērbies parastajā Atlantīdas suņabuku miesassardzes formastērpā: troļļādas bikses un veste, galvā dzelzs dubultnaģene. Algot suņabuku miesassargus varēja atļauties tikai ļoti svarīgas personas.

Folcatans Smeiks

"Ko tu vēlies, mans dēls? Tev ir zils kažoks, Atlantīdā tāds ir liels retums. Mani sauc Folcātans Smeiks. Vari mani saukt vienkārši par Smeiku," haicirmis noducināja skanīgā, pārsteidzoši nopietnā basā. Es uzreiz izjutu pret viņu zi­nāmu patikšanu. Šis cirmenis zināja, kas ir pieklājība.

"Viņš grib kļūt par melu gladiatoru!" Groots un Cilie vienā balsī izšāva.

"Jūs abi, turiet muti!" Groots un Cilie apklusa. Kā rādās, Smeiku šeit klausa. "Ja viņš grib kļūt par melu gladiatoru, tad taču laikam pats prot runāt. Kā tevi sauc?"

"Zilais lācis," pieliku visus spēkus, lai mana balss izklau­sītos mierīga un pašpārliecināta.

"Hm… Zilais lācis… Vārds nav slikts! Varēsim iztikt bez pseidonīma. Tas ir labi, jo iespaidīgus pseidonīmus ir ļoti grūti izdomāt. No kurienes tu esi?"

"Ne no kurienes. Es nemaz neesmu dzimis. Mani atrada rieksta čaumalā."

"Tu nemaz neesi dzimis… arī tas ir labi! Ļoti labi… tik drosmīgus melus bieži nemaz negadās dzirdēt! Un kas tevi atrada?"

"Pundurpirāti! Neviens nezina, ka tādi vispār ir, jo viņi ir ļoti mazmi. Es arī toreiz biju tikpat mazs, kā jau teicu, man pietika vietas rieksta čaumalā. Bet es ēdu planktonu un izaugu tik liels, ka viņiem vajadzēja mani izsēdināt."

"Pundurpirāti!" resnis ierēcās. "Tas man patīk! Tev ir fantāzija!"

Es tur neko nevarēju darīt — viņš man šķita arvien sim­pātiskāks.

"Un kur viņi tevi izsēdināja?" haicirmis pieliecās pār galdu. Kā nu bijis, kā ne, es viņam šķitu interesants.

"Uz spīgaiņu salas. Tur dzīvo spīgaiņi. Viņi pārtiek no negatīvām emocijām, tādēļ man vajadzēja uzstāties ar rau­dāšanas priekšnesumiem, un pamazām es tajā spīgaiņu salā kļuvu par tādu kā zvaigzni. Publikas izklaidēšanā man ir liela pieredze. Dažus vakarus es raudāju pilnīgi izpārdotā koku kapsētā, es…"

Mani apklusināja cirmja pērkondimdošie smiekli. Viņa tauku kārtas'viļņojās šurpu turpu kā speķa bangas. "Viņš raudāja pilnīgi izpārdotā koku kapsētā! Hiū-ū-ū\ Tas tik ir joks! Beidz… Nē! Runā tālāk!"

Smeikam pār vaigiem ritēja smieklu asaras. Viņš par mani ņirgājas? Laikam derētu pateikt ko nopietnu, pierādot, ka es esmu nopietna un augsti saprātīga radība.

"Man ir plašs vārdu krājums! Esmu mācījies pie verveļviļņiem!"

"Verveļviļņi! Malacis! Vai tev ir vēl kādas citas at­sauksmes?"

"Man galvā ir runājošs leksikons, kas…"

"Runājošs leksikons, galvā! Šis puikiņš ir dzimis melis! Tālāk! Tālāk!"

"Nu, pēc tam es klejoju pa' tuksnesi un saņēmu ciet pil­sētu, nē, tā nemaz nebija īsta pilsēta, tā bija pusstabila mi­rāža. Bet tur bija pilns fatomu, kuri runāja atsprākleniski, un arī mājas mēdza pazust, veselas mājas, tādi dzīves apstākļi nekam neder. Pēc tam es dzīvoju virpuļviesulī. Tādēļ man patiesībā ir gandrīz simt gadu, vienkārši tornado pagrie­zās uz otru pusi, un tāpēc es atkal esmu jauns. Ziniet, tajā tornado bija pilsēta, kurā dzīvoja simtgadīgi vecīši, viņi… Paga, es aizmirsu pastāstīt, kā iekritu dimensiju caurumā!

Es izkritu laukā tādā dimensijā, kur mūziku spēlē ar piena instrumentiem, un…"

Smeiks aiz smiekliem bija nokritis pagaldē un tagad els­dams rausās atkal kājās.

Es pēkšņi attapos, ka mans dzīvesstāsts koncentrētā iz­klāstā acīmredzot izklausās pēc garā vājā murgiem. Par lielo galvu labāk nemaz nestāstīšu, viss, vairs neteikšu neviena vārda un, kad šī nepatīkamā tikšanās būs kaut kā pārciesta, nozudīšu uz neredzēšanos!

"Pagaidi! Apklusti! Pataupi to skatuvei!" Folcātans Smeiks kliedza. "Tas ir kaut kas sensacionāls! Es ņemu tevi savā paspārnē! Noslēgsim līgumu, es būšu tavs aģents! Tu saņemsi desmit… nē, teiksim, piecus procentus no visiem ieņēmumiem. Līkop? Es tevi padarīšu bagātu un slavenu! Paraksties šeit, uz punktētās līnijas!"

Viņš jau bija izvilcis no atvilktnes veidlapu un nolika to manā priekšā uz galda. Groots un Cilie stūma mani tuvāk. Noliecos pār dokumentu, taču burtiņi bija tik sīki un apgais­mojums tik nepietiekams, ka es neko nespēju izlasīt.

"Paraksties!" man ausī čukstēja Cilie. "Šī ir tava mūža lielākā izdevība! Paraksties, kamēr viņš nav pārdomājis!"

Ko es varēju zaudēt? Biju šurp nācis, lai kļūtu par melu gladiatoru, šāda iespēja man tiek piedāvāta, kāpēc lai es to noraidītu? Paņēmu spalvu un uz punktotās līnijas lieliem, labi salasāmiem burtiem uzrakstīju "Zilais lācis".

mācību laiks

Kad pastāstīju jaunumus Hemlūtam, mēs ilgi uii aizrau­tīgi kalām tālākas nākotnes plānus. Hemlūts būs mans darbaudzinātājs un treneris. Melu gladiatori neizšķiļas no olas: lai melotu uz skatuves, vajag ilgi un cītīgi trenēties — to Smeiks man jau bija iedzinis galvā.

Mānīties un prasti melst spēj kurš katrs, tā nav nekāda dižā māka. Gladiatoru sporta noslēpums ir panākt, lai ska­tītāji tev notic. Un, kā jau ikkatrai patiešām lielai mākslai, arī melošanai vajadzīgi ne tikai sviedri, bet arī neskaitāmi slāņi. Gleznotājs citu uz cita klāj krāsu pigmentu un lazūras kārtas, mūziķis darbojas ar melodiju, ritmu, balsu un ins­trumentu slāņiem, rakstnieks saver kopā vārdu kārtas, un melis blīvē melus, iegūdams meistarmelus. Labi izpūstai pīlītei jābūt kā pamatīgam mūrim, kurā pacietīgi likts ķieģe­lītis pie ķieģelīša, un beigās mūris nav sagraujams.

Lai meli būtu neapgāžami, vajag ļoti uzmanīgi jaukt kopā blēņas Qn patiesību, iekvēlināt gaidas, pievilt cerības, vadāt aiz deguna, izlikt āķus un lavīties pa apkārtceļiem, bet pats galvenais — jāmelo arī sejai. Ar neatbilstošu sejas izteiksmi var sagandēt pat visrūpīgāk samežģītos māņus. Nevietā saraukta uzacs, bailīga acsābola notrīcēšana — un viss, mākslinieciski noaustais melu tīkls ir driskās. Man jau bija gadījies redzēt dižus melu gladiatorus izgāžamies tāpēc, ka viņi bija nelaikā pamirkšķinājuši aci.

Melu gladiatori parasti trenējas, nemitīgi melodami drau­giem un paziņām un tādējādi uzturēdami formu. Es tādus mācību paņēmienus noraidīju. Pirmkārt, tā jau var zaudēt visus draugus, un otrkārt, tas bija garlaicīgi. Man bija vaja­dzīga plašāka publika.

Devos uz Atlantīdas jūrmalu un meloju jūrai. Izgāju aiz pilsētas vārtiem un pūtu pīlītes varenajiem Pirīta kalniem. Uzkāpu Ltatnatīdas augstākajā vītņtornī un mānīju debesis. Jā, es krāpu stihijas, un mani aplausi bija bangotnes dārdi, aukas auri man ausīs un kalnu atbalsis. Tikai tā var izkopt lielas un īsteni dramatiskas dižības izjūtu. Spēkojoties ar stihijām, tev jābūt gatavam, ka viļņi var tevi ieskalot jūrā, tevi var nosist zibens vai lavīna. Tas uzkurina fantāziju un izsmalcina instinktus, mākslinieks kļūst modrs un manīgs.

Un tik tiešām, reiz mani treniņa laikā gandrīz nospēra zibens. Kad es stāvēju vītņtorņa galā, pamalē brieda vētra. Es meloju tā, ka ausis kustēja, biju pamatīgi ieskrējies — bet vienubrīd zaudēju kaunu un godu. Savā lielajā aizrautībā vienus melus uzcepu pa roku galam, un tajā pašā brīdī pār mani nāca varens zibens spēriens. Es tik tikko paguvu pa­sprukt malā, zibens pāršķēla pušu vītņtorņa galu, un man bija mācība. Melu gladiators nedrīkst iet savu jūtu pavadā. Visa pamatā ir jābūt saltam aprēķinam, lai cik dramatiski un spontāni tu pasniedz to publikai.

Jteratura

Līdztekus praktiskajām nodarbībām topošajam melu gladiatoram ir arī jālasa liela, vidēja un maza literatūra. Ja neskaita politiķus, vislabākie meļi ir rakstnieki, no viņiem var ļoti daudz mācīties. Es pasāku ik rītu pēc brokastīm iz­lasīt trīs grāmatas, ne plānākas par trīssimt lappusēm, un tikai pēc tam ķēros pie dienas darbiem. Pat pusi naktsmiega ziedoju grāmatu lasīšanai. Izlasīju visus Hildegunsta fon Mītenmeca kopotus rakstus divsimt sējumos — visus romā­nus, noveles, īsos stāstus, lugas, piezīmes, vēstules, runas un eksperimentālās skaņu rotaļas, ieskaitot autobiogrāfiju divpadsmit sējumos.

Izlasīju arī augstās mākslas cienītāju nicinātā grāfa Camoniaka Klāntu fon Kainomāca kopotus rakstus — šos Camonijas dižpārdokļus patiesībā ar pseidonīmu bija sarak­stījis krodzinieks vārdā Pērs Pemfs, kas bija pārdevis dvēseli spriedzes romāniem. Visās viņa grāmatās galvenais varonis princis Saltasens iekūlās tādos piedzīvojumos, ka mati slējās stāvus: tajos princis Saltasens nemainīgi iedzina bijāšanu vismaz trīsgalvainam briesmonim, izrāva no tā nagiem rudmatainu princesi, un tika dots mājiens, ka arī nākamajās grā­matās princis Saltasens ar garantiju drebinās briesmoņus un glābs rudmatainas princeses.

Šāda lasāmviela laikam gan nepaplašina vārdu krājumu, toties mielo fantāziju, un labi barota fantāzija ir galvenais

panākumiem vainagotas melu gladiatora karjeras priekš­nosacījums.

Par klasisku izglītību turpretim gādāja Camonijas varas mantošanas ķīviņu hronista Gongofiāna Gollfa lugas. Visu viņa drāmu galvenie varoņi bija aristokrāti, kas stīvās rīmēs gvelza galīgas glupības un, vēlākais, trešajā cēlienā tika iz­grūsti pa logu. Apgūdams šo lasāmvielu, es uzlaboju savas Camonijas vēstures zināšanas un spēju runāt atskaņās.

Vēl viens Camonijas obligātās literatūras elements bija Foreļu dziesma — episka poēma, kas sastāvēja no četrtūk­stoš sonetiem, kurus it kā kopējiem spēkiem vairāku gadu simteņu gaitā Јija sacerējuši divsimt kalnu rūķi, kas vēlējās palikt anonīmi. Foreļu dziesmā runa nebija par forelēm (tajā vispār darbojas tikai dažas foreles, un tās pašas nedzied, bet uzreiz tiek apēstas), bet gan pārsvarā par kaut kādām cil­vēku, rūķu, milžu un dievu ķildām, kurās visi centās citus apvest ap stūri. Foreļu dziesmā, tāpat kā grāfa Camoniaka romānos, bija milzum daudz varoņu — man prātā palikuši apmēram divsimt — un viņi visi bija rūķīgi ukrīši.

Izlasīju arī Tik slapju mana leja — dzimtenes apdziedātāja Silrāka Sņid-Rēva mūža darbu. Šņid-Rēvs bija cēlies no Pa­leju zemienes, kas pēc prāva meteorīta nokrišanas bija kļu­vušas par zilo ezeru zemi. Tik slapja mana leja ir asaraina sāga par niedrāju iemītnieku dzīvi. Tam, kurš grib barot publiku ar spožiem meliem, jāiepazīst lielas jūtas, un tādas Šņid-Rēva grāmatās pludoja katrā lappusē. Viegli ietekmējami ļaudis, šie niedrāju iemītnieki, pat aizlauzts kosas stiebrs viņiem iedvesa dziļas sēras, kaunu, naidu, dusmas un dzimtenes mīlestību — kā nu kuram. No tā tikai mācīties un mācīties.

Tomēr svarīgākā grāmata topošam melu gladiatoram bija Camonijas īsākās kājas — melu meistargladiatora Nusrāma Fhaķīra "Vienreizējā" autobiogrāfija. Tajā viņš tik aizrau­joši un rūpīgi apraksta savu pasakaino karjeru — kā viņš no Dullas Kapiņu purvu kūdrrača bija kļuvis par nācijas

elku —, ka tiem, kas arī vēlas kļūt par šīs ģildes locekļiem, bija vērts to iespēju robežās iemācīties no galvas. No šīs grā­matas es uzzināju visu par gladiatora profesiju — vismaz tiktāl, cik runa ir par teoriju.

Pēc tam izrādījās, ka melu gladiatoru sportā viss ir pa­visam citādi, nekā izskatās, sēžot skatītāju rindās. Patiesībā tevi nesūta nekādās meļu skolās, nav arī diplomu, kaut kādas iesvētīšanas un vispār jebkādas izglītības sistēmas; faktiski šajā branžā bija viens vienīgs likums: viss būs tā, kā teiks Folcātans Smeiks.

Biznesa haizivs

Folcātans neredzamajā melu gladiatoru pasaulē bija kungs un ķēniņš. Pēc viņa gribas dīga un auga jauni talanti, pēc viņa gribas — kad haicirmim tas bija izdevīgi — tie tika nopļauti. Man šie tikumi diezgan ātri kļuva skaidri, jo Folcātanam labpatika turēt mani tuvumā, un es dabūju redzēt, kā viņš skalda un valda.

Smeiks savās rokās turēja ne tikai gladiatoru biznesu, bet arī gebas spēli un visu Atlantīdas ostu. Viņš nelegāli ieveda fogārus, sālītas cūkas karbonādes, Ihollas senlietas, troļļādas, asiņu konservus, kokosriekstus, viltotas laumu zvaigznes, cukurniedres, jetiju alu… īsi sakot, visu, ko varēja ievest vai izvest pa jūrasceļu.

Ostā viņš pazina katru rēderi, katru kapteini un katru kuģi, viņš bija ostas goda priekšnieks, gebas asociācijas pre­zidents un Atlantīdas dziedātāju biedrības mantzinis. Viņam piederēja Megateātris un gandrīz visi pilsētas vītņtorņi. Viņam bija neliela jetiju, asinskāju un suņabuku armija, kas rūpējās par viņa drošību, viņš kontrolēja trešdaļu Atlantīdas kažoku ķemmētavu un reizi nedēļā gāja pirtī kopā ar pil­sētas galvu. Nē, viņš nebija tikai melu gladiatoru slepenais kungs un kēninš: viņš bija kungs un kēninš visā Atlantīdā.

Pirmās uzstāšanās diena pienāca agrāk, nekā es būtu gribējis. Biju salikts pārī ar vēl vienu jaunu, nepieredzējušu melu gladiatoru, un man vajadzēja iziet ringā pirms galve­nās divkaujas, kuras zvaigzne bija Ulnak-Sillorts (viņš ar katru dueli cīnījās arvien spožāk).

Pirmā ciņa

Es nepavisam nejutos gatavs. Lielās dienas vakarā rīstīda­mies sēdēju man ierādītajā kambarītī Megateātra aizkulisēs. Hemlūts masēja man sprandu un centās iedvest pārliecību par saviem spēkiem.

“Tu vienkārši izej laukā, gā? Viņš vēl ir pavisam zaļš knariņš, un punkti vispār netiek skaitīti, kas te ko uztrauk­ties? Pietiek, atslābinies, gā? Tavs skausts ir briesmīgi…"

Durvis atsprāga, pa tām iejoza Groots un Cilie, bet viņiem nopakaļ šajā šaurībā, kūpinādams resnu fogāru, iespraucās pats Folcātans Smeiks. Pēdējais iesoļoja suņabuks Rumo, no kura man joprojām bija mazdruscītiņ bail. Slepenībā cerēju, ka viņi visi ir ieradušies tāpēc, lai pazi­ņotu, ka mana uzstāšanās ir atlikta.

"Klausies, puikiņ… mums te ir nelielas nepatikšanas… tas puisis, kam vajadzēja iziet kopā ar Ulnak-Sillortu, pēkšņi ir saslimis. Es gribu, lai tu uzstājies viņa vietā."

Hemlūts apstulba ne mazāk kā es pats. "Viņš taču vēl nav gatavs! Viņam šī vispār ir tikai pirmā cīņa! Tas ir vāj­prāts, gā!"

Cilie pacēla gaisā kaut kādu papīru. Ā, tas bija mans līgums. Iegrozījis vietā savas ciklopbrilles, viņš nolasīja:

"14. a) apakšā parakstījies apņemas piedalīties visās melu divkaujās, uz kurām tiek nosūtīts. Līgumsods atteik­šanās gadījumā ir vienāds ar…"

Smeiks neļāva viņam nolasīt līdz galam.

"Liecies taču mierā ar to sasodīto līgumu! Ja reiz viņš negrib, lai neiet!" Haicirmis ievilka pāris biezu fogāra dūmu un uzlika man uz pleca vienu no savām daudzajām rokām.

"Ir viena svarīgāka lieta. Puikiņ, šī tev varbūt tāda izdevība, kāda tik drīz vairs negadīsies. Daudzi gladiatori gadiem ilgi gaida uz iespēju iznākt galvenajā cīņā, un daži tā arī nesa­gaida. Es tavā vietā labi padomātu…"

Es padomāju par kalnu trolli. Padomāju par labirintu. Padomāju par milzu zirneklienes tīklu.

"Jā, es iešu," apņēmīgi atbildēju.

"Nē! Es neiešu! Es neiešu!" brēcu, kad mani veda uz skatuvi, bet neviens neklausījās. Asinskāju auri, kalnu rūķu orķestris, skatītāju tūkstošbalsu murdoņa — to, ka vēl kaut kur arī izmisīgi vaimanā viens no lampu drudža līdz ne­maņai pārbijies gladiatoru jaunulis, šajā lērumā vienkārši nevarēja dzirdēt. Vēl nekad savā ādā nebiju juties tik nelabi.

"Vienkārši esi tas, kas tu esi, gā!" mani mudināja Hemlūts.

Tieši šī persona es šajā acumirklī nepavisam nevēlējos būt. Biju gatavs mainīties ar jebkuru skatītāju — ar jebkuru vīzdegunīgu natiftofu, jebkuru bļaurīgu asinskāji, pat ar jebkuru no nicināmajiem dujdepšiem. Vislabprātāk šai brīdī būtu kļuvis par neredzamo cilvēku — tad es, neviena ne­manīts, varētu aizlavīties prom. Kā es varēju būt tik stulbs! Kā man ienāca prātā savu ērto vietu uz skatītāju sola mainīt pret izaicinātāja troni? Vēl karstāku un neērtāku sēdvietu nevarētu atrast visā Megateātrī! Nepazīstami izaicinātāji nevienam nepatīk. Publika alkst redzēt, kā valdošais Melu ķēniņš tādu saberž miltos, tieši tam arī anonīmi izaicinātāji ir domāti. Vēl tik tikko man bija aukstas kājas aiz bailēm no priekšsacīkstēm, bet tagad es, savā dzīvē ne reizīti neizgājis ringā, dodos uz galveno divkauju ar tautas mīluli, ar čem­pionu!

Kur man vispār bija jālien, es tagad būtu varējis sēdēt tur, lejā, ar karstu alu vienā rokā un eļļaini pilošu kukurūzas vālīti otrā, noskaņodamies izbaudīt spraigu dueli. Man bija slikti, tik slikti kā vēl nekad mūžā. Mans puncis uzvedās kā būrī ieslodzīts zvērs, kā maisā iemests kaķis: tas raustījās uz visām pusēm, skrāpējās un koda man zarnās. Biju tā pārbi­jies, ka vairs nezināju ij ne to, kā mani sauc un ko es vispār te daru. Mani ceļgali bija tik mīksti, ka Hemlūts bija spiests mani pieturēt, sviedri litriem tecēja pa muguru un lija izaici­nātāja mantijā. Izaicinātājs! Kā es uz ko tādu varēju iekrist? Gribēju apcirsties un mukt, ko kājas nes, mukt prom no Megateātra, promtio Atlantīdas, uz tuksnesi, manis pēc kaut uz tornado — vienalga, lai tikai nevajadzētu iziet uz skatuves.

Taču Hemlūts mani turēja aiz labās rokas, Smeiks aiz kreisās, un aiz muguras bargi soļoja suņabuks. Man nebija, kur sprukt.

Tronis

Kāpnes, kas veda augšup izaicinātāja tronī, šķita bezga­līgi garas, lai gan tām bija tikai desmit pakāpienu. Es taču nemūžam tur neuzkāpšu — es paklupšu un nogāzīšos vai kritīšu ģībonī! Smeiks un Hemlūts palaida mani vaļā. Paliku pilnīgi bez atspaida. Pirmais pakāpiens laikam bija uztaisīts no rīsu biezputras vai kaut kā tamlīdzīga. Kājas tur nespēja sataustīt cietu pamatu, es noteikti izskatījos pēc piedzērušā, kas zvārojas žvingulī. Tomēr galu galā kaut kā izdevās no­stāties uz otrā pakāpiena. Tas likās druscītiņ izturīgāks, tomēr tik un tā mīksts kā dūnu spilvens. Es apcerēju, vai nevajadzētu ņemt palīgā rokas un tālāk rāpties uz visām četrām. Trešais pakāpiens vairs tikai mazliet līgojās kā kuģa klājs vidējos viļņos, bet vismaz bija pataisīts no cieta mate­riāla. Ceturtais bija pavisam stingrs un arī vairs nešūpojās, piektais un sestais tāpat.

Es spēju uzkāpt pa šīm kāpnēm. Vainīgi bija tikai nervi, uztraukums, pirmā reize. Lampu drudzis taču nāk un paiet,

tas ir gluži dabiski, un to zina kurš katrs, kam dzīvē bijis jāstājas publikas priekšā. Agri vai vēlu gluži kā pats no sevis iestājas miers. Pašapziņas uzbangojuma iespaidā pagriezos un atskatījos pār plecu. Ieraudzīju daudztūkstošgalvaino publiku, virmainu piktu grimašu jūru. Viss uzreiz atkal sāka žvāgoties. Kājas kļuva par slapjām tauvām, es nozvāļājos pa kreisi, nozvāļājos pa labi… un tad izdarīju vienīgo, ko tādā brīdī vēl varēju darīt: ar vienu milzīgu soli pievārēju visus atlikušos pakāpienus un atkritu troņa sēdeklī.

Publika atviegloti novaidējās.

Mani pārņēma dziļš miers.

Atbalsts

Tai brīdī manī, šķiet, ieplūda maģiski spēki. Sajutu savu priekšgājēju klātbūtni, ar mani bija visi tie, kas šajā tronī bija sēdējuši pirms manis, mani elki Pats Sinnghs, Gabrosīks Nasatrāms, Zālgods Smadāda, Gnotē Valtrozēns, Hiskers Dobskaitis, Flāmāts Lamātflā, Bemmbemms Hirella un, bez šaubām, Nusrāms Fhaķīrs "Vienreizējais". Kaut arī viņi jau sen bija miruši, aizgājuši no gladiatoru biznesa vai pazuduši bez vēsts, viņi bija man līdzās. Arī viņi reiz bija sākuši savu ceļu kā izaicinātāji, sēdējuši te, kur tagad sēžu es, un agri vai vēlu gāzuši Melu ķēniņu un ieņēmuši uzvarētāja troni. Pilnīgi skaidri sajutu, kā Nusrāms Fhaķīrs stāv aizmugurē un mani uzrunā. Viņš čukstēja man ausī, ka šis ir mans lie­lais vakars, ķēniņa troni ir apgānījis nekrietns kalnu trollis un tagad manā varā ir šo neģēlību izlabot.

Ļoti iespējams, ka no briesmīgā lampu drudža biju zau­dējis prātu.

UlnakSillorts

Tad tika ienests Ulnak-Sillorts. Pirmajā brīdī, ieraudzījis izaicinātāja tronī mani, viņš izskatījas maķenīt pārsteigts, bet pēc tam, kā rādās, nopriecājās par šādu sagadīšanos. Viņš lūkojās uz mani, un viņa skatienā bija lasāma tīksmināšanās par gaidāmo baudu, ziņkāre un līdzjūtība, kā runcim, kas skatās uz noķertu putniņu. Savādi, taču tas mani itin nemaz

neuztrauca. Izaicinātājam bija jāuzstājas pirmajam. Man nebija lieki jādomā, negrasījos arī izmantot nevienu no melstavām, kuras biju iezubrījis no galvas grūtiem brīžiem.

Pirmais stāsts radās pats no sevis, bezmaz šķita, ka elki ir to man iečukstējuši ausī; tas pulsēja man smadzenēs un izlauzās no mutes kā ideāli izpūsta pīlīte. Vismaz tā man pašam palicis atmiņā. Par ko es meloju, turpretim neatceros nemaz, neatminos arī nevienu citu stāstu, ko tai maģiskajā vakarā cēlu publikas priekšā. Taču laikam jau mana uzstā­šanās nebija slikta, jo jau par pirmo stāstu man tika piešķirti deviņi punkti — tik labus rezultātus ar divkaujas pirmo priekšnesumu Vēl nebija guvis neviens cits iesācējs.

Kalnu trollis bija melu gladiatoru sporta pagātne jau ar pirmo šīs divkaujas raundu, un kas par to, ka viņš pats vēl to nezināja. Katrā ziņā viņš tēloja, ka neko nenojauš, viņa pretuzbrukumi bija tikpat oriģināli kā vienmēr, taču balsī jautās tāda kā nedrošība. Kaut arī tā vēl bija tikko manāma, līdz šim viņa sniegumā tādu negludumu nebija. Pie viņa ņaukstēšanas, pie viņa pārspīlētās iztapības visi jau sen bija pieraduši, — taču šī bija īsta nedrošība, un tādas lietas skatī­tāji nepiedod. Melu ķēniņi allažiņ tiek mēroti ar visstingrāko mēru. Ar savu formas ziņā neizturēto pretuzbrukumu viņš nopelnīja nieka trīsarpus punktu.

Otrajā stāstā es biju vēl spožāks. Melu ķēniņi mani ne­dzirdami mudināja vairāk piestrādāt pie teatrāliem efek­tiem, nebīties likt lietā dramatiskus žestus, akcentēt mīmiku. Kaut arī mana uzstāšanās ilga tikai trīs minūtes, es paguvu divreiz saraudināt visu Megateātra publiku un četras reizes izraisīt vētrainus smieklus. Aplausi bija grandiozi.

Mēraparāts rādīja 9,5 punktus.

Unlak-Sillorts mēģināja glābt, kas glābjams, — taču si­tuācija jau bija bezcerīga. Pašā pirmajā raundā dabūjis pa degunu, viņš vairs nespēja attapties. Balsij ķeroties, viņš

penterēja pagalam nožēlojamu stāstiņu, un spriedzes uztu-

rēšanai par labu nenāca ari tas, ka viņš vairākkārt pazau-

dēja sižeta pavedienu. Likās, viņš tūdaļ apraudāsies. Reti,

līdzcietīgi aplausi.

Viens punkts.

Savā trešajā priekšnesumā es izmantoju pilnīgi visu:

melu dramaturģijas pārzināšanu, gladiatora tehniku, vaibstu

spēli un žestus — apgājos ar skatītājiem tikpat meistarīgi kā

iepriekšējā dzīvē ar sapņu ērģelēm. Izbīļa kliedzieni, prieka

asaras, gardi smiekli — to visu es ar savām acīm redzami

iedzimtajām spējām izvilināju no pūļa nepilnas minūtes

laikā, jo šoreiz patiešām vēlējos nestiept kaķi aiz astes. Kad

pabeidzu savu stāstu ar žilbinoši negaidītu atrisinājumu,

viss Megateātris novaidējās kā vienā mutē. Vēl tikai apdul-

linošas ovācijas.

Triumfs

Desmit punktu, vēl vairāk nebija iespējams saņemt.

Kas to būtu domājis, ka viens kalnu trollis var kļūt vēl mazāks, nekā viņš jau tāpat ir. Ulnak-Sillorts pinkšķēdams aizbēga no skatuves. Sakāve trijos raundos, kas tāds šajā sportā vēl nebija pieredzēts. Biju gan kalnu trollim parādījis, kur vēži pārziemo, gan piedevām kļuvis arī par Melu ķē­niņu, turklāt rekordīsā laikā.

Un tas bija tikai pirmais solītis laimes ķieģeļiem bruģētā ceļā.

Folcātans Smeiks ienāca manā ģērbtuvē, neslēpdams, ka ir tuvu asarām. Viņš piekļāva mani pie sava brangā vēdera.

"Es būtu varējis liet šīs asaras par to lielo naudu, ko aiz muļķības liku uz tavu pretinieku," viņš šņukstēja, "bet šīs, puikiņ, ir prieka asaras! Prieks, ka es varēju piedzīvot šo dienu. Ilgus gadus man šķita, ka līdz ar Nusrāmu Fhaķīru

"Vienreizējo" mūsu mākslu ir pametis pēdējais dzimušais melu gladiators, bet tu — tu esi viņa augšāmcelšanās! Ļauj spiest tevi pie manas krūts!"

Viņš spieda mani pie savas krūts.

Čempions

Jau pēc nedēļas man pirmo reizi vajadzēja cīnīties, lai nosargātu savu titulu divkaujā ar kādu voltigurgu, kas iz­turēja pat piecpadsmit raundu: tad skatītāji ar svilpieniem nodzina viņu no skatuves.

Turpmākajos septiņos mēnešos man bija 28 cīņas, uzva­ras un tikai uzvaras vien — 27 reizes pretinieki padevās, un vienu reizi desmit raundi ar kādu stūrgalvīgu īru druīdu, kuru no skatuves nespēja aiztramdīt pat skatītāju mestās kukurūzas vālītes. Pa vidu es piedalījos treniņcīņās ar vienu otru no branžas labākajiem sportistiem, un arī visās tajās guvu pārliecinošas uzvaras.

Smeiks turējās man pie sāniem kā pielipis, viņš nola­sīja man no acīm katru vēlēšanos un vai smacēja mani ar dāvanām un uzmanību. Mums ar Hemlūtu tika piešķirti personiskie dēmonrikšas, kas jebkurā diennakts stundā bija gatavi mūs vizināt, kur vien mums labpatiktos.

Hemlūts izmantoja manu popularitāti, lai iepazītos ar matainām meitenēm. Katru trešdienas vakaru viņam blakus pirmajā rindā sēdēja kāda cita, un viņš plātīdamies izkliedza man padomus, bez kuriem es lieliski varēju iztikt. Diemžēl nevienas no šīm attiecībām nebija ilgas, un man pat radās iespaids, ka Hemlūts par meitenēm vairs pat īsti neliekas zinis, zaudējis cerības kaut reizi mūžā sastapt savu vienīgo.

Pats par sevi saprotams, mēs jau sen vairs nedzīvojām vītņtornī — bijām pārvākušies uz Atlantīdas smalkāko priekšpil­sētu, Naltatīdas ziemeļu rajona zaļajiem pakalniem, no ku­riem vakarā pavērās pasakains skats uz pilsētas uguņu jūru.

Man piederēja villa ar 52 istabām, trim mākslīgiem pelddīķiem un privātu skatuvi melu divkaujām — u/ tās es

varēju vingrināties. Taču man treniņi nebija vajadzīgi, mana talanta noslēpums bija dabiskums. Vingrināšanās sabojātu manu stilu.

Uzstāties vajadzēja reizi nedēļā, un tā man sešas nedēļas dienas bija brīvsolis — nav slikta darba un atpūtas attiecība. Smeiks darīja visu iespējamo, lai man nebūtu garlaicīgi un lai iekļautu mani sistēmā, kuras vienīgais uzdevums bija nodro­šināt manu labsajūtu. Man bija divi personiski pavāri, viens aukstajam galdam, un otrs — mans kādreizējais darbadevējs un kājgriežu meistarpavārs Cākobs Joa — siltajam galdam. Visu diennakti manā rīcībā bija masieris un priekšlasītājs, kas masāžas laikā skandēja fragmentus no Hildegunsta fon Mītenmeca darbiem; tas bija balzams maniem nerviem.

Es tagad Atlantīdas sabiedriskajā dzīvē biju svarīga figūra — ja ne pati svarīgākā. Uz mana personīgā rak­stāmgalda kaudžu kaudzēs krājās ielūgumi uz viesībām, suarejām, vakariņām, galā koncertiem, izstāžu atklāšanām un labdarības pasākumiem. Atlasi uzņēmās Smeiks. Bijām stingri paziņojuši, ka ar presi es tikšos trīs stundas dienā. Jūs nodomāsiet, ka neviens taču nevar būt tik interesants, lai dienu no dienas triju stundu garumā celtu priekšā kaut ko lasīšanas vērtu, taču atlantieši bija tā apsēsti ar saviem gladiatoriem un jo sevišķi čempioniem, ka avīzes drukāja visu, ko man labpatika sacīt, sākot ar naktsskolas zināšanu atliekām un beidzot ar zupu receptēm, laika prognozēm un sīku un smalku aprakstu par to, kā es kopju savu kažoku. Reižu reizumis es leijerēju pilnīgas blēņas, taču arī tās tika vārds vārdā nodrukātas, un manu pielūdzēju pulks visu aprija nesagremojot. Tikai un vienīgi man bija veltīts vesels ATLANTĪDAS DIENAS atvērums, kas bija divtik liels nekā pā­rējās avīzes. Man iznāca pavārgrāmatas (tās rakstīja Cākobs Joa, man vajadzēja tikai ēst to, par ko viņš rakstīja) un pa­domu krājums topošiem melu gladiatoriem (kļūt par melu

gladiatoru vēlējās pilnīgi visi jaunie atlantieši, tādēļ jau no paša sākuma bija skaidrs, ka grāmata būs bestsellers). Vēl es laidu klajā pētījumu par melošanas morālajiem aspek­tiem: tajā es cildināju melošanu kā sporta veidu, turpretim sadzīvē to atzinu par nosodāmu parādību. Stila ziņā man pa­raugs bija Nusrāma Fhaķīra autobiogrāfija, un, liekot roku uz sirds, būtu jāatzīstas, ka dažas nodaļas biju norakstījis gandrīz vārdu pa vārdiņam. Atlantīdā bija vairākas grāmat­nīcas, kur tirgoja tikai manus sacerējumus.

Privātajā dzīvē man apkārt joprojām bija tie paši cil­vēki — pirmkārt, zināms, Hemlūts, taču arī Smeiks un viņa izmeklētais ga4ms, Rumo (tā sauca suņabuku — miesas­sargu), daži jetiji un pēdējā laikā arī Unlak-Sillorts, kas tagad atkal bija tikai kalnu trollis. Viņš bija pieluncinājies Smeikam un nekaunējās darīt vissīkākos mājas darbiņus — vā­rīja kafiju un atnesa alu, atvēra durvis un turēja lietussargu un cītīgi veica galma āksta pienākumus. Viņš bija tāds kā Smeika personiskais kājslauķītis un pat mani nelika mierā, visu laiku pūlēdamies ar mani iedraudzēties. Man viņš bija pilnīgi vienaldzīgs, nekādu atriebības kāri es vairs neizjutu. Brīžiem man viņa bija pat mazdruscītiņ žēl.

Visas mūsu sarunas un nodarbes saistījās tikai ar gla­diatoru sportu. Mēs pārspriedām manas divkaujas un palīgcīņas, apmeklējām treniņnometnes un jauno gladiatoru dueļus, es tikos ar jauno paaudzi un devu padomus. Pār­runāju jaunus taktiskus gājienus ar Hemlūtu vai uzklausīju Smeiku — neviens cits tā neprata stāstīt par pagātnes diža­jiem duelantiem.

Vairs nemaz nespēju iedomāties, ka bez manas profesijas vēl varētu būt arī kas cits.

Biju sasniedzis kalngalus.

Pagāja gads. Biju cīnījies gandrīz sešdesmit galvenajās divkaujās un vairāk nekā simt palīgcīņās un nevienā pašā nebiju zaudējis.

Divkaujas bija kļuvušas par tik ierastu lietu, ka treš­dienas vakaros es biju mierīgs kā klints. Jau sen vairs ne­centos iepriekš izdibināt, kas būs mans pretinieks, patiesībā mani vienkārši vairs neinteresēja, kas viņi tādi ir. Izgāju uz skatuves un viņus pievārēju, tas bija kaut kas līdzīgs roku mazgāšanai. Reizēm tīšuprāt cīnījos ar pusjaudu, tādējādi pastiepdams divkauju garumā un vairodams spriedzi, taču patiesībā es biju neuzvarams.

Pāri pilsētai jau vairākas nedēļas bija pārvāzts smacējošs vāks, siltais vējš no Pirīta kalniem atpūta tikai vēl lielāku tveici un mitrumu. Visiem Atlantīdas iedzīvotājiem sāpēja galva un kaulos bija iemeties lauzējs, mēs izmantojām katru iespēju atlaisties un atvēsināties. Savas ikdienas intervijas biju pārcēlis uz dārzu un runāju ar žurnālistiem, plunčā­damies pa pelddīķi uz korķa paklājiņa. Turpat arī diktēju reportieriem savus uzskatus par šiem laikapstākļiem:

"Pēc manām domām, Atlantīdā patlaban valda gada­laikam neatbilstošs karstums. Mazliet vēsāks laiciņš nemaz nenāktu par ļaunu. Arī gaisa mitrums ir pārāk liels. Mūsu natiftofu politiķi to vienreiz varētu likt aiz savām lielajām ausīm." Man nebija ne jausmas, kā laikapstākļi varētu būt saistīti ar politiku, bet dažas nejaukas piezīmes par natiftofiem un to klausāmrīkiem nekad nenāca par ļaunu, lasītāji tās norija ar gardu muti. Žurnālisti čakli rakstīja savos blok­notos. Folcātans Smeiks, kā jau parasti, zvilnēja savā guļamkrēslā un no tā augstumiem kārtoja veikalu lietas. Šurpu turpu skraidīja viņa rokaspuiši, kalnu trollis, asinskāji un citi padotie, tie pienesa viņam vēstules un avīzes un kaut ko čukstēja viņam ausī. Mani tas neskāra, tā pie mums bija diendienā, un es nemaz negribēju zināt, ar ko Smeiks tur no-

darbojas. Jau par to iedomājoties vien, man kļuva neomulīgi, tādēļ labāk pievērsos darbam ar sabiedrību. Tikai reiz kļuvu uzmanīgāks: bija ienācis baigais suņabuks, kas apstājās Smeikam blakus un kaut ko žužināja tam ausī. Rumo ar savu salto skatienu joprojām uzdzina man šermuļus. Srneiks tra­koti satraucās un uz karstām pēdām atvadījās, sacīdams, ka viņam esot steidzamas darīšanas. Tas nebija nekas neparasts, šādas vai tādas steidzamas darīšanas Smeikam bija vienmēr.

Negaiss

It kā natiffrofu politiķi būtu uzklausījuši manus norādī jumus, pievakarē tiešām uznāca negaiss. Tas nebija parasts negaiss — likās, tas nemaz nenāk no augšas, kā godīgam negaisam pienāktos, bet it kā no apakšas, no zemes dzīlēm.

Pilsētu aplenca uzkrītoši melni lietusmākoņi, saule vairs ne­bija redzama, taču zibeņi šķīlās no Atlantīdas iekšām — tie bija mūsu parastie zilie zibeņi, taču tik lielus un tādā dau­dzumā es tos vēl nebiju redzējis.

Mēs stāvējām uz mana savrupnama terases un vērojām neticamo izrādi. Bija trešdiena, pēc divām stundām jāsākas manai divkaujai. Uzpūta dzestrāks vējš, taču tas neizkliedēja nokaitēto atmosfēru: šķita, tas dzimis kaut kur kanalizācijā.

Šahtu vāki palēcās metra augstumā, tiem nopakaļ izšāvās masīvi zili zibeņi, kas snaikstījās līdz pat padebešiem.

Gaisa vērpetes kopējiem spēkiem uzkūla garus, slaikus viesuļstabus, kas gaudodami nozuda atpakaļ kanalizācijā.

Tāds nelaiks, ieminējās Folcātans Smeiks, Atlantīdā mēdz būt tikai reizi simt gados. Viņa mūžā tāds esot trešais. Man esot palaimējies, ka dabūju tādus brīnumus redzēt.

"Neredzamie cilvēki dusmojas," noteica kāds asinskājis, kam bija nosliece uz māņticību.

Smeiks smējās.

Tad mākoņi mazpamazām izklīda, tveici aizpūta prom spirgts austrumvējš. Gaiss pēc šīs dabas varenības izrādes bija daudz tīrāks. Divkaujai ideāli piemēroti laikapstākļi. Mēs posāmies ceļā uz Megateātri.

īsi pirms divkaujas sākuma — tā bija mana 59. galvenā

cīņa — manā ģērbkambarī ienāca Smeiks. Viņš palūdza

Hemlūtu iziet: mums esot jāaprunājas zem četrām acīm.

Saruna zem

četrām acīm

Izskatījās, ka Smeikam tiešām sakāms kas svarīgs, jo pa­rasti viņš visu*spēra laukā bez liekas vilcināšanās. Te pēkšņi viņš locījās kā čūska.

"Paklausies, es vēlos, lai tu šovakar izdari man vienu pa­kalpojumu. Tu taču zini, pēdējā laikā esmu izpildījis katru tavu vēlēšanos. Tagad pārmaiņas pēc tev vajadzētu kaut ko izdarīt manā labā."

"Kāda runa, Smeik!"

"Es gribu, lai tu šovakar zaudē."

Ja viņš būtu paziņojis, ka Atlantīda tūlīt nogrims jūras dibenā, mans pārsteigums diezin vai būtu vēl lielāks.

"Lieta tāda: tu esi pārāk labs. Melu divkaujās galvenais bizness ir derības, bet tagad, kad visi tāpat zina, ka tu uz­varēsi, vairs neviens neslēdz derības uz tavu pretinieku. Mēs vairs neko nenopelnām. Klau, vai tev grūti vienu pašu reizīti zaudēt? Nākamnedēļ viss atkal būs tāpat kā parasti, tu atteiksies no titula tikai uz vienu nedēļu. Puikiņ, esmu licis uz spēles veselu kalnu piru. Izsakoties bez aplin­kiem — visu, kas man pieder. Ja tu šovakar uzvarēsi, man būs bankrots. Un tu zini, cik rūpīgi es sargāju savu naudu. Nepievil mani!"

Atbildi negaidīdams, Smeiks aizļumdīja prom. Kā uzti­cams klēpja sunītis viņam sekoja fogāru tvans.

Gāju uz skatuvi, vilkdams kājas kā apdullis. Hemlūtam par šo sarunu nebiju sadūšojies pastāstīt. Pirmo reizi gla­diatora gaitu laikā man ceļgali atkal bija tikpat mīksti kā pirmajā reizē, kāpjot izaicinātāja tronī.

Pretinieks lika gaidīt, skatītāji īgņojās. Saērcinātie asinskāji sāka apmētāt skatuvi ar kukurūzas vālītēm. Es arī šoreiz nezināju, kas stāsies man pretī. Vai nav vienalga, es jebkurā gadījumā biju pārāks. Jo vairāk šovakar, kad man visviens bija jāzaudē. Biju izlēmis darīt, kā Smeiks man lika. Vai tad man vispār bija izvēle?

Tad orķestra bedrē nodārdēja gongs, un uz skatuves iz­nāca mans pretinieks.

Tas bija Nusrāms Fhaķīrs, "Vienreizējais".

Tagad skaidrs, kāpēc Smeikam tieši šovakar vajadzēja, lai es zaudēju. Visu laiku dižākais melu gladiators atgriezās uz skatuves! Derību likmes noteikti bija astronomiskas, no abām pusēm. Es biju "Neuzvaramais", bet viņš — "Vien­reizējais". Pat gladiatoru sporta visaugstākajā līgā Fhaķīrs bija neapstrīdams čempions, dižākais, talantīgākais melis Atlantīdas vēsturē.

mreizējais

Mēs visi bijām lasījuši viņa grāmatas un traktātus, visi bijām studējuši viņa divkaujas. Viņš bija izgudrojis "Nusrāma atklātni", kas bija kļuvusi par visu melu standartsākumu, un gladiatori tikai plaģiēja to dažnedažādos va­riantos, kā arī "Fhaķīra manevru" — blēžtehnikas gājienu, pēc kura melot varēja piecsimt dažādos virzienos. Viņš bija izstrādājis tā dēvētos "baltos melus" — mānīšanās taktiku, kas bija tik tīkama, tik apburoša, kas melus konstruēja ar tik ārkārtīgu rūpību, it kā nekāda melošana vispār nenotiktu,

kā arī "dubultsaltos melus" — krāpšanu, ko varēja salī­dzināt ja nu vienīgi ar divkāršu salto bez drošības tīkla vai nāves cilpu ar aizsietām acīm. Viņa ģenialitātei mēs varē­jām pateikties par "sēju vēju" — tie bija, tā sakot, meli, kas aizgāja līdz diapazona otram galam un atgriezās; kaut kas tāds bija pa spēkam tikai īstiem meistariem. Viņš bija četr­padsmit reižu pēc kārtas sakāvis natiftofu superšarlatānu Rasputinu Zoroastru (mākslinieka pseidonīms). Viņš bija radījis tā dēvēto "Nusrāma trīssoli", kurā meistars viltīgi tēlo mīņāšanos uz vietas, reizē taktiski nomocīdams un no­gurdinādams pretinieku, bet izšķirošajā brīdī nonerro viņu ar precīzi notēmētiem meliem.

Nusrāms Fhaķīrs melu sportā bija ieviesis "azarti" — pārdrošu māņfigūru, kurā viņš bija apvienojis zaķa bēgšanas tehniku un balerīnas pirueti. Viņš bija izstrādājis vilināšanas tabulu ar trīssimt sešdesmit tūkstoš nepatiesībām un kādu nakti simultāni duelējies ar divpadsmit sava laika labākajiem gladiatoriem — visus uzveikdams. Nusrāms Fhaķīrs bija

leģenda, ģēnijs, melu sporta naktigalgals. Man nebūs jāpū­las, lai viņam zaudētu. Viņš mani sakautu jebkurā gadījumā.

Laikam vēl vajadzētu pieminēt, ka Nusrāms Fhaķīrs bija iesunītis, proti, viņam bija cilvēka ķermenis un lapsas galva. Iesunīši radušies no neparastās suņabuku un lapsatas sapārošanās; šādu vecāku atvasēm piemīt cilvēku, lapsu un su­ņabuku īpašības, un Camonijā šādus ērmus gan lāgā nemīl, tomēr piecieš. Iesunīšiem nav ne lapsatu bīstamā niknuma, ne suņabuku fiziskā spēka, bet saviem senčiem tie līdzinās pietiekami, lai kuram katram rastos bijāšana.

Dzīvnieciska spēka trūkumu iesunīši līdzsvaro ar neor­dinārām prāta spējām un — arī to laikam derētu piemeti­nāt—, viņiem piemīt īpatnēji biedīgs valdzinājums, kas jo īpaši iedarbojas uz dāmām.

Visādi citādi iesunīšiem Camonijā nav viegla dzīve. Lie­lais vairums piekopj klejotāju dzīvesveidu, vienatnē klimstot pa kontinentu un reižu reizumis salīgstot par namdariem. Nusrāms, kā var lasīt viņa paša sarakstītajā biogrāfijā, savu dzīves ceļu bija sācis kā kūdrracis, pēc tam bijis klejojošs namdaris un vienīgais savā ciltī izsities melu gladiatoros. Tādēļ iesunīši viņu godina gluži kā padievu.

"Ļoti atvainojos par nosebošanos!" viņš, galanti pakla­nīdamies, dūdoja, uzrunājot skatītājus. "Redziet, man vaja­dzēja izlauzties no Būhtingas svina kambariem, kuros mani turēja pret manu gribu un pilnīgi bez pamata, un tas man izdevās tikai tāpēc, ka vienā dienā nobadinājos par piecpa­dsmit kilogramiem un varēju izslīdēt starp restēm. Diemžēl pēc tam pagāja zināms laiks, līdz atkal mazliet uzēdu svaru, jo es taču nevēlējos te ierasties, gluži nomērējis un izbiedēt savus dārgos skatītājus. Dažu pēdējo kilogramu dēļ man va­jadzēja aprīt dažnedažādas putukrējuma tortes, brieža cisku un vairākus metrus desiņu, bet tas gāja dažas minūtes ilgāk, nekā es biju domājis!"

Aplausmetrs vēl nemaz nebija ieslēgts, bet viņš jau sāka šķaidīties ar savu šarmu un mētāt idejas, it kā tās viņam augtu kokos. Pat ne prātā nenāca šaubīties par šiem dulnajiem apgalvojumiem, un, sava elka uzstāšanās apburts, es piebiedrojos vispārējai sajūsmai.

Reizē sev vaicāju, kāpēc Smeikam vispār bija vajadzīgs šis teātris. Tādam pretiniekam varu tikai zaudēt, vienalga, lai es censtos, cik gribētu. Turklāt es zaudēšu ar prieku.

"Vienreizējais" eleganti iemetās izaicinātāja tronī un vieglītēm notrauca no savas mantijas dažus neredzamus puteklīšus.

"Sen neesmu te sēdējis," viņš melanholiski nopūtās. "Izaicinātāja tronis. Cik nepatīkami. Pie tā vispirms atkal jāpierod."

Publika smējās un aplaudēja, priecādamās par šo atgādi­nājumu par viņa dižo gladiatora pagātni.

"No otras puses, pieradināties nav nekādas vajadzības. Mēs taču drīz mainīsimies vietām." Nusrāms pievērsa man caururbjošu skatienu. Es notrīsēju.

Publika smējās vēl skaļāk.

Viņš izstiepa pirkstu ar tik apsūdzošu žestu, ka es ierāvu galvu plecos.

"Un šis ir mans pretinieks?" viņš izsmējīgi noprasīja. "Šis Zilaisgailis?"

"Zilais lācis!" es iedrošinājos izlabot.

"Vai Zilbārdis — vai nav vienalga!" Fhaķīrs atcirta.

Skatītāji atieza zobus.

"Jūs jau zināt, kā par tiem lāčiem saka: ja tuvumā blan­dās lācis, pieliekamais kambaris jātur aiz atslēgas," viņš čuk­stēja publikai tieši tik skaļi, lai arī es to ļoti labi dzirdētu.

Jautra ķiķināšana.

Es jau biju dzirdējis, ka viņš pirms divkaujas mēģina izsist pretinieku no sliedēm ar šādu te sīku papluinīšanu.

Viņa autobiogrāfijā šai tēmai bija veltīta vesela nodaļa. Pēc Nusrāma Fhaķīra domām, pretinieka vājo vietu atrašana un viņa demoralizēšana ir īpašs mākslas veids. Attiecīgās nodaļas nosaukums bija "39 pazemojoši gājieni", un tajā aprakstīti 39 paņēmieni, kā apskādēt pretinieka drosmi jau tad, kad nebija sācies pat pirmais raunds. Atzīšos, ka šī ir vienīgā viņa grāmatas nodaļa, kas man nepatika. Pēc ma­nām domām, visādi jociņi ārpus dueļa ir nevietā, es atzinu tikai godīgu cīņu. Tomēr katram sava taktika. Ar šādiem gājieniem Nusrāms Fhaķīrs ne reizi vien bija uzvarējis, vēl iekams cīņa bija sākusies.

Tādēļ es nelikos zinis un centos šos nekaitīgos jokus laist gar ausīm. Kopš nejaukās saķeršanās ar Gourmetica Insularis liekais svars man bija diezgan jutīga tēma, un, izsakot ar ēšanu saistītus mājienus, mani nebija grūti aizkaitināt, — tomēr šeit es biju profesionālis un man bija jāizturas ar pašcieņu.

"Es reiz pazinu vienu lāci, kas bija tā noēdies, ka aprija pat tās kalorijas, kuras citi zaudēja tievēdami," Nusrāms bija nevērīgi atzvilis tronī un nepārprotami tīksminājās par saviem nekrietnajiem triecieniem.

Skatītājiem tādi lāčfobiski jociņi acīmredzot likās trakoti smieklīgi, jo teātri pāršalca smiekli un aplausi.

"Nomira viņš tā pierijies, ka viņa vēders noteikti nodzī­voja vismaz mēnesi ilgāk par viņu pašu!"

Es neizrādīju ne mazāko aizvainojumu — tieši otrādi, pieklājīgi uzsmaidīju Nusrāmam un viegli paklanījos, ap­liecinādams viņam savu cieņu. "Vienreizējais" ātri vien sa­prata, ka tā viņš ar mani tālu netiks.

Fhaķīrs mainīja tēmu.

"Esmu dzirdējis, ka tu šajā pasaulē esi nācis nepiedzim­dams. Vismaz tā bija rakstīts avīzē."

Skatītāji apklusa. Šis jau vairs nebija elegants jociņš — tas bija sitiens zem jostasvietas. Saprotams, ar tādiem mājie­niem mani noteikti varēja satracināt.

"Kā tas var būt?" Nusrāms uzrunāja publiku. "Varbūt viņš ir izaudzis no zemes? Ja mans pretinieks nav dzimis, kā viņš var te sēdēt? Varbūt viņa šeit nemaz nav, un es jau esmu uzvarējis? Tad jau varu mierīgi doties mājās."

Skatītāju rindās atskanēja pāris neveiklu smiekliņu. Sāku šaubīties, vai mans elks un paraugs ir godīgs sportists.

"Gandrīz žēl skatīties, kā viņš te sēž — mazais nabaga sērdienītis."

Acīmredzot drošākais veids, kā zaudēt cieņu pret savu elku, ir ar viņu sastapties.

"Šis mazais nabaga sērdienītis — paskat tik!" Viņš tiešām nespēja noturēties vēlreiz neatkārtojis šo primitīvo jociņu.

Folcātans Smeiks man slepeni rādīja, lai es neņemu galvā un nesatraucos. Taču bija jau par vēlu. Manā sejā vēl arvien bija nepiespiests smaids, taču patiesībā sāku niknoties. Fha­ķīrs darītu gudri, ja turpmāk šitā vairs neizrunātos.

"Pat bārabērnam ir kaut kādi tuvinieki, tikai mūsu zilais lācītis ir viens kā pirksts," Nusrāms smējās, taču viņš smējās viens. "Varbūt man vajadzētu viņu adoptēt?"

Goda vārds, es biju sagatavojies ar lielāko prieku zaudēt šajā divkaujā, tā apliecinot cieņu savam elkam un godinot Fhaķīra sasniegumus. Taču nupat vairs nē: tagad es gribēju ne tikai uzvarēt, bet vēl tā sakaut šo Nusrāmu Fhaķīru, šo "Vienreizējo", ar tādu kaunu, kādu vēl nav piedzīvojis ne­viens melu gladiators.

Es gribēju viņu iznīcināt, samalt miltos, izplucināt pa spalviņai vien saskaņā ar visiem melu mākslas likumiem. Gribēju, lai viņam piere noraso sviedros, jau izdzirdot manu vārdu vien vai ieraugot avīzē pieminētu kādu melu gladiatoru. Viņš bija devis man nodevīgu triecienu vārīgā vietā un vēl pagrozījis nazi. Tagad viņš vairs nebija man nekāda priekšzīme, viņš bija tikai viens pretinieks no daudziem.

Man bija vienalga, ka viņš ir Nusrāms Fhaķīrs, "Vienrei­zējais".

Es biju Zilais lācis, "Neuzvaramais".

Nodārdēja zvans, divkauja sākās.

1. līdz 10. raunds

Pirmajā rindā, kā jau vienmēr, sēdēja Smeiks ar savu svītu — Groots, Cilie, suņabuks, bariņš jetiju un vēl krietns bars no viņa jaunā gladiatoru perējuma. Turpat bija arī Hemlūts Havanna, kas vēl neko nenojauta. Smeiks visžē­līgi smaidīja pa labi un pa kreisi, taču tramīgi dīdījās. Viņš vēlreiz raidīja man zīmīgu skatienu, atgādinādams, kas no manis tiek gaidīts.

Oficiālais izaicinātājs bija Nusrāms Fhaķīrs, tādēļ sākt vajadzēja viņam. Pirmajā ēdienā viņš pasniedza stāstiņu, kas nebija īpaši oriģināls — tas laikam bija par grifu, kuru viņš it kā bija noķēris un izdresējis dēt vārītas milzu olas. Taču viņš šīs banalitātes aizdarīja ar tik izsmalcinātām vo­kālām garšvielām, ar tik izteiksmīgu mīmiku un elegantiem žestiem, ka oriģinalitātes trūkums kaut kā paslīdēja garām svaru kausam. Turklāt bezkaunīga izrunāšanās par grifiem atlantiešu publikā izraisīja gardus smieklus; pats par sevi saprotams, grifi, kas stoiski uzraudzīja kārtību stadionā, nesmējās. Aplausi bija pienācīgi, par savu pirmo gājienu Nusrāms Fhaķīrs saņēma precīzi astoņus punktus.

Es apzinājos, ka visādu smalkumu, pieredzes un meloša­nas tehnikas ziņā viņš ir nesalīdzināmi pārāks. Nebija vērts tagad censties viņu pārtrumpot ar lepnāku melu stāstu, viens otrs jauns gladiatros jau bija to mēģinājis, un Fhaķīrs viņus bija sakāvis lupatās. Tādēļ izlēmu sākt ar mazumu, un cēlu priekšā stāstiņu, ko jau sen biju izdomājis un, tā sakot, pagla­bājis grūtākam brīdim —ja nu man nekas cits neienāk prātā.

Tas bija itin pieklājīgs jūrnieku stāsts, vairāk vai mazāk par to, kā es braucu pa vētrainu jūru ar kārnīšu pilnu kuģi un kā mums pakaļ dzinās medniekpirāti. Sāls bija tur, ka mums ar kāmīšiem un viņu kāmjriteņiem izdevās iegūt enerģiju, kas dzina kuģi uz priekšu un palīdzēja mums iz­kļūt sveikā. Stāsts pārsvarā balstījās uz humoristisku efektu. Pastāstīju visu akurāti un bez liekas vāvuļošanas un pelnīti saņēmu sešus punktus.

Pirmajā raundā bija uzvarējis Fhaķīrs. Smeiks acīm re­dzami nomierinājās.

Otro raundu mans pretinieks atklāja ar stāstiņu par natiftofu diplomMiju. Jūs varētu nodomāt — tā nu gan ir sausa tēma, taču Nusrāms no tās uztaisīja aizraujošu spiegu stāstu par to, kā viņš, pielīmējis natiftofa ausis, bija iekļuvis aug­stākajās natiftofu diplomātu aprindās. Savu melstavu viņš sapiparoja ar pāris indīgām piezīmēm par klātesošajiem politiķiem, un publika tās sveica ar nešpetniem smiekliem. Beigu beigās viņš atvēzējās pat uz apgalvojumu, ka tieši viņš aiz pārskatīšanās izgrūdis pa logu to leģendāro natiftofu un tādējādi izraisījis ķīviņus par varas pārmantošanas kārtību.

Vētraini aplausi, deviņi punkti. Sāku aptvert, kāpēc Nusrāmam viņa dzimtajā pilsētā bija zināmas priekšrocības. Vietējos apstākļus, Atlantīdas vēsturi un pilsētnieku prasī­bas viņš vienkārši pārzināja labāk nekā es.

Tādēļ man, izsakoties gladiatoru valodā, pirmo reizi va­jadzēja iziet ārpus aizsardzības zonas.

Fhaķīram labpatika savus stāstus virpināt tepat Atlantīdas līdzenumā, turpretim es savu melstavu atkal palaidu jūrā. Devos pretuzbrukumā ar brašu stāstu par kuģojumu kopā ar tramīgiem zaķiem, kas baidījās tiklab no negaisa, kā no spokiem. Lai zaķīšus nomierinātu — tā es apgalvoju —, biju ar kailām rokām noķēris negaisa zibeni un to norijis; spoki, to redzēdami, trakoti pārbijās un bēga neatskatīdamies.

Zināms, atrisinājums nebija tik spožs, lai Fhaķīrs justos ap­kaunots, tomēr stāstiņam nebija ne vainas un priekšnesums bija glīts un kārtīgs. Pieklājīgi aplausi, pieci punkti.

Pirmie panākumi nebija iemidzinājuši Nusrāma mod­rību, viņš izturējās tikpat svabadi un neizrādīja ne mazākās izklaidības pazīmes, kā šādos apstākļos būtu gadījies ar ne tik pieredzējušiem gladiatoriem.

Nākamajā raundā viņš stāstīja par zilajiem zibeņiem. Bez spraigiem sižeta pavērsieniem viņš vienkārši gari un plaši prātuļoja par to, ko īsti dara neredzamie cilvēki Atlantīdas pazemē. To visu viņš pasniedza kā uzticīgu čukstēšanu austiņā, kā intīmu patenkošanu, visai izveicīgi padarīdams skatītājus par saviem līdzzinātājiem.

Fhaķīrs apgalvoja, ka neredzamie cilvēki sensenos laikos ieradušies Atlantīdā no citas planētas (kā pierādījumu viņš pieminēja to namu, kurā ūdens tecēja augšup) un pēc tam vietējie iedzīvotāji viņus iedzinuši kanalizācijā.

Šie svešaiņi tur, mums tieši zem kājām, glabājot šauša­līgu noslēpumu, un tieši ar šo noslēpumu esot saistīti zilie zibeņi. Kas tās ir par slepenām briesmu lietām, viņš neteica, ļaujot vaļu skatītāju fantāzijai.

Viņa stāstā nebija ne humora, ne sirdi plosoša pavēr­siena, taču kompozīcija bija tik meistarīga, ka klausoties pa muguru skrēja saltas tirpas. Turklāt viņš bija uzdrošinājies publiski runāt par tabu jautājumu, kas nodarbināja pilnīgi visus: ko īsti neredzamie cilvēki tur, lejā, dara?

Mjā, es te stāstu dumjas jūrnieku anekdotes, turpretim Fhaķīrs pievērsās sabiedrībā aktuāliem jautājumiem…

Brīdi valdīja spriegs klusums, tad sākās vētrainas ovāci­jas. Desmit punktu, augstākais vērtējums. Nusrāms Fhaķīrs bija pierādījis, ka savu māku nav aizmirsis.

Te bija grūti ko likt pretī. Es atbildēju ar diezgan vārgu pasaciņu par Ihollas kanibāldēmoniem, kas bija mani sa­

ņēmuši gūstā un dzīrās apēst, taču man izdevās izglābties, atdzesējot ūdeni vārāmpodā. Es palūdzu vēl pēdējo pipar­mētru ledenīti, un mana elpa kļuva tik svaiga, ka ūdens katlā sasala un beigās es to varēju pārdot kanibāldēmoniem kā piparmētru saldējumu. Tas nu bija tik bērnišķīgi, ka es pelnīti saņēmu trīs punktus — tik maz kā vēl nekad.

Labu brīdi viss ritēja uz priekšu tādā pašā garā par lielu prieku Smeikam un par apbēdinājumu Hemlūtam. Nusrāms cēla priekšā vienu spožu stāstu pēc otra un ievāca maksimālos rezultātus, es no savas puses atbildēju ar vidēji kvalitatīvām pasaciņām un saņēmu pieklājības punktus. Pirmie desmihraundi mana pretinieka labā.

Kā jau var redzēt, nebiju sadomājies gūt ātru uzvaru. Melu gladiatoru turnīriem nav laika ierobežojuma, tie turpi­nās tik ilgi, līdz viens no pretiniekiem padodas. Tā nu es pa­ļāvos uz savu jaunību un cerēju, ka Fhaķīrs aiz vecuma zau­dēs spēkus pirmais. Divkaujas laikā ļoti ātri pagurst balss saites, un tā bija viena no manām priekšrocībām — pateico­ties intensīvajiem kursiem pie verveļviļņiem, es varēju tark­šķēt nepaguris, kaut dienām no vietas, ja ir tāda vajadzība.

Tomēr pretinieku bija grūti novērtēt par zemu. Likās, viņa svaigu ideju krājumi nekad neizsīks, un viņa aktiermeistarība un šarms arī pēc desmit raundiem nebija cietuši.

11. raunds

Vienpadsmitajā raundā viņš piepeši mainīja taktiku, atstāja savus drošos, atlantiskos melu medību laukus un ielauzās manējos, proti, fantāzijas pasaulē — skaidrs, gribē­dams parādīt, ka arī viņš te jūtas kā mājās.

Dziedātājzirgs

Viņš sāka melot par Camonijas Alpiem, kuros esot zirgs, kas prot dziedāt; viņš to paņēmis sev par pārinieku, un

abi kopā uzvarējuši jodelēšanas sacīkstēs. Zviegdams un jodelēdams, Nusrāms ļoti smieklīgi un precīzi atdarināja zirga balsi. Zirgošanās publikai gāja pie sirds, deviņi pun­kti — ļoti labs rezultāts, kā jau vienmēr.

Es izlēmu, ka arī man šis ir īstais brīdis mainīt stratēģiju. Pietiks īsu, humoristisku stāstiņu ar asprātīgiem pavērsie­niem, pietiks pieticīgu rezultātu — tagad man bija jāspīd, lai publika nezaudētu interesi par mani. Tādēļ mans stāsts būs par kurmju vulkānu.

"Es — protu — lidot."

Tā es iesāku stāstu, pa vienam iemezdams savus vārdus Megateātra rindās un uzreiz izpelnīdamies skatītāju uz­manību. Iestājās pilnīgs klusums. Smeiks uztrūkās no svēt­laimīgajiem sapņiem par lielo naudu. Hemlūts satraukts burzīja mici.

Stāsts par Kurmju vulkānu

"Apceļodams pasauli, kādu dienu es nokļuvu arī Nezkantē, Camonijas karšu baltajā plankumā."

Arēnu pāršalca čuksti. Es zināju, ka Nezkantē vēl neviens nekad nav bijis. Pat tās nosaukums bija radies, tautas mutei sapludinot vārdus "nezināms" un "riskants". Par šo apvidu klīda vistrakākās baumas un tādas leģendas, ka visas teikas par Tumšajiem kalniem, Saldo tuksnesi un Lielo mežu nobālēja.

Izrunājot vārdu "Nezkante", man prātā uzreiz iznira leksikona šķirklis. Es nesapiktojos, bet uz līdzenas vietas no­lēmu to nocitēt:

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Nezkante: nedaudz pamuļķīgs vārdu sakabinājums, kas apzīmē noteiktu Camonijas novadu, kas līdz šim ir pilnīgi neizpētīts. Pētnieki tam lieguši savu uzmanību ne jau tāpēc, ka tas atrastos kādā ekso­

tiskā nostūrī, gluži pretēji — Nezkante ir meklējama pašā Camonijas sirdī un tajā ērti var nokļūt kājām vai aizbraukt ar rikštaksometru. Iemesls ir pavisam cits: neviens neuzdrošinās Nezkantē spert kāju. Lielākie un pārgalvīgākie dēkaiņi ir ieradušies pie Nezkantes robežas, taču griezušies vien atpakaļ tukšām rokām. Nezkante izstaro neapzi­nātu biedinājumu, ko tādu, ka gribas tai iet apkārt ar lielu līkumu. Ir pieņēmums, ka Nezkante ir tā sauktā telepātisko smilšu slīkšņa, proti, to veido smalki plūstošas smiltis, kas, pārraidot domas, spēj iedvest bailes no sevis pašas. Par Nezkanti droši zināms vienīgi tas, ka tās vi­dienē atrodas vulkāns. Šo vulkānu var saskatīt no simtiem kilometru attāluma, un, tā raugoties, tas izskatās nekaitīgs kā kurmja rakums, tādēļ to dēvē par Kurmju vulkānu.

♦

Tādas gudrības skatītāji uzklausīja ņurdēdami, tas viss bija zināms katram Camonijas bērnelim. Dažnedažādas baumas par Nezkanti varēja stāstīt visi stadionā sēdošie.

"Kādu dienu, iedams pa Dullas augstienes sālspopēm, lai nogādātu Ornijas gubernatoram Grālzundes birģermeis­tara vēstuli…"

Uz sensācijām kārā publika atkal sāka murdēt, tai nebija nekādas vēlēšanās uzklausīt daudz garlaicīgu sīkumu.

"… un dāvanu manai sirdsmīļajai, kas mani tur gaidīja."

Te publikas dāmām mutītes palika vaļā. "Sirdsmīļā" un "dāvana" bija vārdi, kas solīja romantisku sižetu.

Es gari un plaši aprakstīju zeltgredzentiņu, ko biju kal­dinājis pie Florintes labākajiem tverpu zeltkaļiem. Nestei­dzīgi stāstīju par to, cik tam karātu, kādas laimei labvēlīgas rakstu zīmes to rotā un kādu mīlestības zvērestu biju licis tajā iegravēt. Sievietes uzmanīgi klausījās, turpretim vīri šur un tur garlaicībā novaidējās un dažs labs asinskājis ar muti taisīja purkšķus.

Tad it kā garāmejot pieminēju, ka šis gredzens bija aprijis visus manus ietaupījumus, un vēl izmetu, ka nemaz nezinu, vai tas sirdsmīļajai derēs, jo biju to licis darināt pēc acumēra.

Pēc tam sāku stāstīt par savu sirdspuķīti, vadīdamies pēc sapņu tēla, ko manās smadzenēs bija radījis meža tarantullas hipnotiskais sekrēts. Aprakstot publikai zilo lācenīti, man sirds vai lūza, tik dziļi tajā bija iespiedies viņas tēls. Šīs mocības stāstu padarīja vēl pārliecinošāku, dāmas šņukstēja un atlocīja nēzdodziņus, gaidīdamas asarainu atkalsastapšanos stāsta turpinājumā.

"Tā nu es naski kājoju pa sālspopi tajā vietā, kur purva niedrājs pārtop tundras augsnē ar sūnainu sīkaudzi…"

Skatītāji atkal novaidējās vien. Ģeogrāfiska precizitāte Megateātrī netika sveikta ar gavilēm.

"… bet te pēkšņi man prātā atskanēja Nezkantes smilšu slīkšņas balss."

Murdoņa mitējās.

Smilšu slīkšņa.

Jau šie vārdi vien solīja spriedzi: neredzamas briesmas, kas nevainīgam ceļagājējam uzglūn ikkatrā solī, lēni lēnītiņām ievelk dzelmenī, un viss beidzas vai nu ar mokpilnu nāvi, vai ārkārtīgi dramatisku izglābšanos. Ja vajag apburt publiku, smilšu slīkšņas ir vienkārši nepārspējamas. Un vēl jo labāk, ja šīs smiltis prot arī runāt.

""Stāvi un nekusties!" smiltis man galvā žūžoja. "Ne soli uz priekšu! Tu noslīksi!"

Es paliku stāvam. Pa galvu, pa kaklu steigdamies uz Grālzundi, nemaz nebiju pamanījis, kā viss man apkārt ir pārvērties. Sālspope jau sen bija palikusi aiz muguras, es stāvēju tieši pie Nezkantes robežas. Tālumā tik tikko sama­nāms kūpēja Kurmju vulkāns."

Zināju, ka skatītāji šobrīd gara acīm redz Kurmju vul­kānu, jo iztālēm to bija redzējuši ļoti daudzi no viņiem.

"Es gudroju, ko lai tagad iesāk. Ja es iešu Nezkantei apkārt, tas prasīs vēl krietnus divus mēnešus, varbūt arī vai­rāk. Kas šai zemei vispār ir par vainu? Neviens taču tur nav

bijis. No kurienes tad ļaudis zina, ka tur patiešām draud briesmas?

"No manis," žužināja smilšu slīkšņa. "Es esmu labā smilšu slīkšņa! Tas ir liels retums. Patiesībā šie vārdi satur iekšēju pretrunu. Lūdzams, ej projām. Ej prom, kamēr nav par vēlu!""

Runāšana smilšu slīkšņas balsī prasīja zināmu teatrālu uzdrīkstēšanos. Daudzi klātesošie to pazina, kādā izbrau­kumā uz Nezkanti bija to dzirdējuši paši savā galvā. Eks­kursijas uz Nezkantes pierobežu bija atlantiešu iecienīta izprieca: aizbraukt, apstāties un ļaut, lai tevi aizsūta mājās. Balsij bija jābūt paraupjai, smilšainai, taču reizē arī elegan­tai, valdzinošai un bīstamai, tādēļ es centos, lai tā izklausītos pēc kobras, kas lien pa smilšpapīru: raupja gurguļošana ar balss saitēm plus draudīga šņākšana.

"Kas zina, varbūt tā ir viltība, es prātoju. Varbūt Nezkante ir pilna ar neatklātiem dārgumiem vai derīgiem izrak­teņiem. Varbūt šī balss ir rafinēts skaņu efekts, varbūt tie ir skaņu viļņi, kas tiek vadīti iztālēm, — pasaule taču ir pilna ar visādām neticamām lietām! Esmu gājis naktsskolā, mani tik viegli nevarēs apmānīt.

"Dārgumiņ, nekādu dārgumu te nav! Te esmu tikai es, smilšu slīkšņa. Spēris soli, tu manī nogrimsi kā Kapiņu purvā. Es tev salīdīšu rīklē, degunā un ausīs, un tad… Ak, šī slīcināšanas izpausme man nudien neiet pie sirds, tā ir saistīta ar aizžņaugtu kliegšanu un briesmīgiem skele­tiem, kas manī palēnām izbalē… Tādēļ es tev tiešām lieku pie sirds: ej prom! Bēdz! Izloki kājas! Ir ļoti jauka taciņa, tā ved gar Dēmonu dubru. Turienes kalnu dēmoni nav bīs­tami, tie tikai apmētās tevi ar ēdelveisiem. Pēc tam tev jāiet uz dienvidaustrumiem, pie Būhtingas jātiek pāri Dubrupei, tur jau var bezmaz pārbrist ar brišanu, pēc tam tu…"

"Tev neizdosies mani pierunāt. Tu kaut ko slēp."

"Man nav nekā slēpjama."

"Ir gan."

"Nav."

"Ir."

"Ak, nu, labi — tu pats uzprasījies. Lūdzu, nāc iekšā. Es nemaz neesmu smilšu slīkšņa. Es esmu droša tuksneša zeme. Un Kurmju vulkāna krāteris ir pilns ar zeltu un di­mantiem. Tādēļ tu to savu sirdsmīļās gredzenu vari aprakt bedrītē. Tu viņai varēsi sačiepties kaudzēm dārgumu — tu pat nevari iedomāties!"

"Kā tu zini par manu gredzenu?"

"Klau, es tomēr spēju lasīt domas. Vai tu joprojām neesi pamanījis, ka mēs te sarunājamies, kaut arī tu pat nekustini lūpas?"

Kādu brīdi lauzīju galvu un prātoju gan tā, gan šā. Vienā svaru kausā ieliku savu veselo saprātu, dabisko piesar­dzību un smilšu slīkšņas padomus. Otrā — savu ziņkārību, iedzimto ģeķību un pāris centneru zelta un dimanta sirds­mīļajai. Uzminiet nu, uz kuru pusi svari nosliecās?"

Dāmas skatītāju rindās aizturēja elpu. Vīrieši ar nagiem ieķērās solu atzveltnēs. Voltigurgi, kas nebija ne vīrieši, ne sievietes, aizbāza ausis. Hemlūts kodīja savu mici.

"Es paspēru trīs soļus uz priekšu un noslīku smilšu slīkšņā."

Apklusu un ļāvu, lai šie vārdi vēl kādu brīdi vibrē sta­dionā. Viņi bija gaidījuši dramatisku slīkšanas āriju ar izglābšanos pēdējā acumirklī, kad parādījās, ak, nezinu, glābējzaurs vai kāds slīkšņas bikšu valkātājs. Nekā nebija. Es vienkārši noslīku. Buļ-buļ.

Ieturēju garu, artistisku pauzi. Pašķielēju uz Smeiku un redzēju, ka tas cenšas saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi, taču no sasprindzinājuma viņam visu laiku dreb žaunas.

"Tātad es biju kļūdījies, un smilšu slīkšņai izrādījās tais­nība. Tagad rrļan plaušas pieplūdīs pilnas ar smiltīm, un es nomiršu, — un tā man arī vajag! Ne tikai atraidīju smilšu slīkšņas cēlsirdīgo piedāvājumu, bet vēl arī biju rupjš. Biju pelnījis nāvi.

"Mīļi, ka tu to uztver šādi," man ausīs žūžoja smilšu slīkšņa, "bet novēlota nožēla tev necik nelīdzēs. Tu esi pa­galam. Man ļoti žēl."

"Vai te tiešām vairs nekas nav iesākams?" es domāju pretī. "Vai tu, piemēram, nevarētu mazdrusciņ sablīvēties, tad man būtu, uz kā nostāties, un es varētu izķepuroties laukā?"

"Piedod, es esmu smilšu slīkšņa, nevis betons vai glāb­šanas riņķis. Sablīvēšanās man ir kas pilnīgi pretdabisks. Es tevi brīdināju, tu mani neņēmi nopietni, te nu ir rezul­tāts. Ak, kā man riebjas, ka man vienmēr izrādās taisnība! Tūlīt sāksies tie aizžņaugtie kliedzieni… Un drīz jau tu būsi tikai viens no daudzajiem skeletiem, kas manī… At­vainojos, tas bija netaktiski! Bet, lai cik arī tas būtu bēdīgi, es tavā labā vairs neko nevaru darīt, vienīgi…"

Vienīgi? Tas izklausījās cerīgi!

"Ko? Vienīgi ko?"

"Nu… es varētu tevi ātrāk iesūkt dzelmē. Tā viss ir mazdruscītiņ vienkāršāk. Dažiem labāk patīk tā. Mokas tiešām ir daudz īsākas. Vismaz laika ziņā."

"Liels paldies."

"Nav par ko!"

Smiltis darīja, ko spēja. Es iegrimu vēl dziļāk."

Megateātrī būtu iespējams dzirdēt, kā nokrīt pundurpirāta harpūna. Man bija pievērsti tūkstošiem acu pāri un vienpatīgas ciklopu acis. Smeiks satraukts pieliecās. Un tad atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Ne publikai, bet man pašam: beidzās tvaiks. Nē, es neizlaidu garu smilšu slīkšņā — garu izlaida mans stāsts. Kā vienmēr, biju sācis runāt, cerēdams, ka gan jau kaut kas ienāks prātā…

… bet prātā nekas neienāca. Kaut kas tāds ar mani gadī­jās pirmoreiz.

Paniski pašķielēju uz Nusrāmu Fhaķīru, kas izsmējīgi lūkojās man pretī. Gladiatora instinkts viņam gluži pareizi vēstīja, ka šī nav vis mākslinieciska pauze, ka man vienkārši ir pārtrūcis pavediens.

Publika raudzījās manī gaidu pilnām acīm.

Ārēji es joprojām biju cauruncauri mierīgs. Iekšēji izmi­sīgi rakņājos pa smadzenēm kā tāds, kas pārmeklē atvilk­tnes, cerēdams atrast pazudušu zeķi.

Tukšs numurs.

Fhaķīrs tikko manāmi noliecās kā kobra, kas gatavojas mesties uzbrukumā.

Smilšu slīkšņas kurmji, man galvā nelūgts un negaidīts uzra­dās leksikons, un es tūdaļ sāku citēt:

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Smilšu slīkšņas kurmji, Nezkantes: kukaiņēdāju dzimtas zīdī­tāji, attāli radniecīgi Camonijas baltvēdera lemingiem. Spēcīgi būvēti racējdzīvnieki ar prāvām, airiem līdzīgām rakšanas pēdām un niecīgu

intelektu. Dzīvo vienīgi Nezkantes milzīgajās smilšu slīkšņās un ar cik­liskiem starplaikiem demonstrē rituālas pašiznīcināšanās uzvedību, kas ir saistīta ar Nezkantes Kurmju vulkānu. Smilšu slīkšņas kurmji mēdz izaugt divus metrus gari un pa smiltīm pārvietojas kā zivis ūdenī.

"Tā nu es arvien dziļāk iegrimu smilšu atvarā!" es ieklie­dzu stadiona aplī. "Piepeši manas pekas sataustīja kaut ko mīkstu un pūkainu! Iekams paguvu aptvert, kas notiek, es jau sēdēju uz liela dzīvnieka muguras.

"Tas ir smilšu slīkšņas kurmis," teica smilšu slīkšņa. "Vēl turies?"

"Nu jau vatrs nebūs ilgi," es atdomāju. "Sāk trūkt elpas."

"Šī ir tava vienīgā cerība. Cieši pieķeries pie kurmja. Viņš noteikti dodas uz vulkānu. Jau iet vaļā. Tas ir skaidrs pēc tricināšanas.""

Kas tā par tricināšanu, man nebija ne jausmas, kas iet vaļā, bija gluži vienalga, gribēju vienīgi tikt laukā no šīs slīkšņas, man tiešām vairs nebija, ko elpot.

"Veikls kā delfīns kurmis traucās pa smiltīm tik ātri, ka man ausīs šalktin šalca. Cieši turējos pie viņa kažoka, ap­ņēmies neatlaist rokas, iekams nebūsim uzniruši. Taču mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk."

Mēs neuznirām. Mēs ienirām dziļāk.

Malacis! Pats līdu arvien dziļāk un dziļāk sprukās. Ska­tītāji ar mutēm tvarstīja gaisu.

"Mūsu ceļš veda stāvus dziļumā, tikai uz priekšu, vēl dziļāk. Bija situsi mana pēdējā stundiņa! Plaušās bija palicis tieši viens elpas atoms, par kuru labā plaušu puse nešpetni cīnījās ar kreiso.

"Jūs esat klāt!" man galvā paziņoja smilšu slīkšņa. "Lai­mes luteklis! Tev tiešām ir vairāk veiksmes nekā prāta."

Tad pēkšņi mēs izšāvāmies brīvībā. Gaiss! Skābeklis! Beidzot!"

Tā gan, beidzot. Skatītāji dziļi uzelpoja.

"Kas īsti tur notika?" sauca kāds satraukts natiftofs.

Jā, kas īsti tur notika? Labs jautājums. Kas tur notika?

"Kas tur notika?" es dramatiski iekliedzu stadionā. "Kas tur notika?"

Drudžaini lauzīju galvu.

"Šķeldami smiltis, mēs bijām izšāvušies pazemes alā. Tik tiešām! Apakš Nezkantes bija liels gaisa burbulis, un mēs tieši tajā bijām trāpījuši. Mums apkārt bija vesels bars kurmju, un visi cits caur citu klaigāja:

"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta. Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!""

Kaut kā ticis laukā no ļaunākā, es braši meloju tālāk:

"Kāda diena? Kāda vieta? Es sapratu vienīgi to, ka mēs atrodamies tādā kā milzīgā akā. Visapkārt bija masīvas plūs­tošo smilšu sienas, un pašā augšā, vismaz pārsimt metru augstumā, mazītiņš, apaļš lodziņš, pa kuru iespriedās ne­daudz gaismas.

"Šī ir tā diena! Šeit ir tā vieta!" klaigāja kurmji.

"Diena! Iena!" sienas atkārtoja. "Vieta! Ieta!""

Atkal pārlaidu acis milzīgajam skatītāju lokam. Megateātrī valdīja tāds klusums kā Lielajā mežā. Nusrāms, pārspī­lēti garlaikodamies, skatījās uz saviem nagiem. Smeiks ap­spriedās ar suņabuku. Hemlūts deva man zīmi — ar pirkstu simboliski pārgrieza rīkli, lai es saprastu, ka pamazām de­rētu beigt. Vēl nekad melu gladiators nebija runājis tik ilgi.

Taču es beidzot meloju ar īstu aizrautību.

"Uzrunāju kādu kurmi, lūgdams paskaidrojumus. Neat­stāstīšu jums visu viņa garo, ļoti svinīgi noskandēto un ne­skaitāmām atkāpēm par smilšu slīkšņas kurmjvēsturi papil­dināto paskaidrojumu, tādēļ te būs īss kopsvilkums: Kurmju vulkāns ir aktīvs vulkāns, un reizi sepiņos gados, septītā mē­neša septītajā dienā pulksten septiņos notiek tā izvirdums. Daži matu skaldītāji pat apgalvo, ka izvirdums sākoties sep­

tītajā sekundē, septītajā sekundes desmitdaļā, septītajā se­kundes simtdaļā, septītajā sekundes tūkstošdaļā, septītajā…"

Skatītāji sāpīgi novaidējās.

"Nu, un tā tālāk, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Sva­rīgi ir tas, ka visi septiņu gadu vecumu sasniegušie smilšu slīkšņas kurmji, kuriem ir cik necik pašcieņas, šajā dienā atdod savas dvēseles Kurmju vulkānam."

Vulkāns. Ja vispār var būt vārds, kas pēc asām izjūtām izslāpušu publiku sajūsmina vēl vairāk nekā smilšu slīkšņa, tad tas ir vārds vulkāns, ja vien tiek piebilsts, ka vulkāns ir aktīvs un, vēlams, pošas savai mīļākajai izpriecai — izvirdu­mam. Un precīzas aplēses par brīdi, kad gaidāms vulkāna izvirdums, ir labākā dāvana, ko var pasniegt pūlim, kas melu divkauju dēļ ir kā bez prāta. Skatītājus pārņēma ar­vien lielāks nemiers. Pat Fhaķīrs zagšus savilka uzacis, taču neviens uz viņu nemaz neskatījās.

Pieklusinājis balsi, runāju tālāk:

"Vulkānu satricināja varena dārdoņa, it kā tur bollogs ska­lotu rīkli ar negaisa mākotni. Kā… kā lava vulkāna krāterī manī brieda nelaba nojausma. Kas šodien par dienu, es jautāju kurmim. "Septītā mēneša septītais datums," tas atbildēja."

Šai brīdī es izdarīju ko vēl nepieredzētu: ieturēju pauzi. Nevis māksliniecisku pauzi, bet pavisam īstu, tādu kā pusdienas pārtraukumu. Man pēkšņi iekrita prātā, ka man kabatā vēl ir tā sviestmaize, ko Hemlūts bija iedevis līdzi, lai es pirms cīņas varētu iestiprināties. Lielajā uztraukumā par to biju pilnīgi aizmirsis. Svinīgi izvilku sviestmaizi no kabatas, attinu un sāku ēst.

Skatītāji vaidēja un stenēja. Smeiks satraukti apsprie­dās ar savu svītu. Hemlūts bija novilcis mici pāri sejai līdz pašam zodam. Melu divkaujas laikā pārtraukumi nebija paredzēti, taču arī aizliegts tas nebija. Biju atklājis ērtu ne­pilnību turnīra likumos.

Vienā mierā tiesāju nost savu sviestmaizi. Katru kumosu sakošļāju septiņas reizes. Pa vidu vēl atvilku elpu, tā sakot, pārtraukumus pārtraukumā. Visā Camonijas izklaides in­dustrijas vēsturē neviens nebija atļāvies tā spīdzināt publiku.

Kad biju paēdis, kārtīgi salocīju ietinamo papīru un iebāzu to atpakaļ kabatā. Tad ērti atlaidos tronī, virpināju īkšķus un omulīgi ņurdēju, it kā pavisam būtu aizmirsis, kur atrodos. Vēl mirklis, un mani nolinčos.

Piepeši pacēlu roku — tas bija tik negaidīti, ka publika gandrīz novēlās no soliem.

"VULKĀNS IZVIRDA!" es kliedzu. "Un mēs bijām tur iekšā!"

Kāda natiftofu dāma pirmajā rindā paģība. Neviens par to nelikās zinis.

"Mēs ar kurmjiem stāvējām uz atdzisuša lavas korķa, un izvirdums nesa mūs augšup. Tas bija… tas bija… Kādiem vārdiem lai apraksta sajūtu, kad tevi izspļauj vulkāns?"

Es apklusu un gudroju.

"Likās, mūs izšauj no lielgabala, kas atrodas uz lido­jošas raķetes muguras. Spiediens, kuram bijām pakļauti, mūs nolika garšļaukus uz lavas korķa. Gulējām plakani kā pankūkas, un baltais lodziņš, pa kuru spīdēja gaisma, tuvo­jās mums arvien lielākā ātrumā. Kopā ar visu korķi mūs iz­lingoja laukā, un mēs lidojām augstāk un augstāk, daudzu, daudzu kilometru augstumā."

Mākslinieciska pauze, pavisam īsa.

"Tad pienāca apbrīnojamais mirklis, kad lavas korķis sasniedza savas trajektorijas augstāko punktu: mēs no tā atrāvāmies un brīdi karājāmies gaisā, it kā nesvērtu nevienu vienīgu gramu. Bijām tik augstu, ka varējām ieskatīties iz­platījumā — tā ir bauda, kas parasti pieejama tikai milzu bollogiem."

Skatītāji nezināja, ka es, sēdēdams pie bolloga acu sapņu ērģelēm, arī biju varējis ieskatīties izplatījumā, tādēļ arī iz­juta milzīgu cieņu pret sīko un precīzo mūsu Saules sistēmas

aprakstu, ko es tagad cēlu viņiem priekšā. Neskopojos ari ar zinātniskiem faktiem par dažādām planētām, par to virsmas struktūru, atmosfēru un citām zināšanām, ko biju ieguvis naktsskolā. Kādu pusstundu mocījis visus ar nāvīgi garlai­cīgiem astronomiskiem sīkumiem, es negaidot paziņoju:

"Un tad mēs gāzāmies lejā."

Daži skatītāji ar vājākiem nerviem metās laukā no arē­nas, vietumis sākās nelieli jandāliņi, šurpu turpu ceļoja pudelītes ar ožamo sāli.

"Kurmji sajūsmā gavilēja. Nav jau arī brīnums, viņi bija akli un neredzēja to, ko redzēju es: Zemi, kas pārdabiskā ātrumā traucās uz mūsu pusi. Tas ir, mēs traucāmies uz tās pusi."

Natiftofi skurināja ausis — tā ir ārkārtīga satraukuma pazīme.

"Kurmji bija izpletuši ķepas un pīkstēdami lidinājās man apkārt kā baložu bars. Patiešām izskatījās, it kā viņi prastu lidot. Un tagad nāks pats trakākais: viņi nudien prata lidot."

Skatītāji apstulba.

"Jā — lidot spēj visi. Pat jūs. Jā, jūs!" Es rādīju uz kādu dāmu, kas blenza uz mani, muti iepletusi.

"Lai iemācītos lidot, galvenais ir atrast pietiekamu aug­stumu nolēkšanai. Ar nolēkšanu no mājas jumta ir par maz, arī tilti un dirižabļi neder. Tikai izšaušanās no vulkāna ļauj nokļūt tādā augstumā, kurā jau var iemācīties lidot. Vienīgā nelaime, ka es no bailēm biju gluži stīvs. Biju pierāvis pekas pie vēdera, apvijis rokas sev apkārt un lidoju zemup kā lode. Kurmji man nevarēja palīdzēt — viņi vienkārši mani neredzēja. Lai lidotu, ir jāizpleš rokas."

"Tad izplet vienreiz tās rokas, putlūriņ!" pēdējā rindā ieaurojās kāds aizkaitināts asinskājis.

Spriedze Megateātrī bija sasniegusi augstāko virsotni, to kāpināt vairs nedrīkstēja. Tagad man beidzot bija jādod publikai pelnītā balva.

"Es izpletu rokas — un lidoju! Es vairs nekritu zemē, bet

kā ērglis metu lēnus, majestātiskus lokus un mazpamazām laidos lejup. Daži kurmji jau bija piezemējušies.

Zem manis bija Grālzunde — pilsēta, kuras birģermeis­taram man bija jānogādā svarīga vēstule un kurā dzīvoja mana sirdsmīļā. Klausieties — es ne tikai mīksti kā pūciņa nolaidos Grālzundē, vēl vairāk: tas notika tieši pilī, kurā dzīvoja mana sirdsmīļā, kas sēdēja dārzā, mani gaidīdama. Atrazdamies piezemēšanās taisnē, iebāzu roku bikšu ka­batā, lai izvilktu zeltgredzentiņu. Skaidri atcerējos, ka biju to tur iebāzis. Taču gredzena nebija!"

Dāmām paspruka vilšanās kliedziens.

"Vai biju to kaut kā pazaudējis smilšu slīkšņā? Vai var­būt vulkānā? Lidojuma laikā? Iespēju pazaudēt kaut ko tik maziņu bija vai cik. Paniski rakņājos pa smiltīm, ar kurām bija piebirusi bikšu kabata. Nē. Gredzena nebija."

Asarām tika slacīti pirmie nēzdodziņi. Šņuksti skatītāju rindās.

""Paskaties taču arī otrā kabatā!" pavēlēja smiltis.

Es ķēru otrā kabatā — un jā, tur tas bija, zeltgredzentiņš! Piezemēdamies savai sirdsmīļajai klēpī, es vēl paspēju to iz­vilkt un, kad mūsu lūpas sakļāvās skūpstā, uzvilku to viņai pirkstā, un raugiet: gredzens derēja kā uzliets."

Klusums. Pilnīgs klusums.

Troksnis. Apdullinošs troksnis.

Skatītāji bija kā neprātīgi, arī priekšzīmīgākie un rāmākie viņu pulkā. Pa gaisu lidoja krēsli. Tādi aplausi Megateātrī vēl nebija redzēti.

Piekrītu, mans stāsts nebija slikts, tomēr gluži tādu re­akciju nebiju gaidījis. Es toreiz vēl nezināju, ka biju atklājis happy-end, romantiskus briesmu stāstus ar laimīgām beigām.

Agrāk visiem Camonijas stāstiem — un jo sevišķi tiem, kurus cēla priekšā melu gladiatori, — beigu nebija vispār, ja nu vienīgi eleganti asprātīgs atrisinājums, vai arī tās bija tra­ģiskas, pilnas ar bēdām, skumjām, nāvi un slepkavībām. Va­

ronis gāja bojā, varone gāja bojā, ļaundaris gāja bojā, un bojā gāja ari ķēniņš, ķēniņiene un, pats par sevi saprotams, visi pa­valstnieki. Tālaika Camonijas stāstu beigās visi bija pagalam.

Tik slapja mana leja — Silrāka Šņid-Rēva dramatiskais ro­māns par dzimtenes mīlestību — beidzās ar to, ka visas dar­bojošās personas noslīkst lietū. Hildegunsta fon Mītenmeca populārākajā romānā Ceptais ciemiņš vien bija divpadsmit tūkstoši līķu, viņa kopotajos rakstos to bija daudzi miljoni, un lielākā daļa gāja bojā beigās. Bija rakstnieku skolas, kurās tika mācīts, ka daiļliteratūras sacerējumā visiem beigās jādabū gals un kā to vislabāk noorganizēt — ar zobeniem un stikla dunčļem, ar indi, šķietamu nelaimes gadījumu vai slepkavību, slimību vai pasaules bojāeju. Ikviens dzejnieks savus spalvasbrāļus novērtēja pēc tā, kurš savam šedevram izdomājis visasiņainākās, traģiskākās un līķu pārpilnākās beigas; tie, kam tas bija izdevies, tika uzskatīti par ģēnijiem.

Bija literāras balvas, kuru piešķiršanas mēraukla bija tā, cik bezcerīgas ir grāmatas beigas. Daudzos Camonijas teāt­ros skatītāji pirmajās rindās sēdēja, ģērbušies vaskadrānas uztērpos, jo gandrīz visās lugās mākslīgās asinis šļācās strau­mēm. Rakstnieki, kas uzdrošinājās piedāvāt romānus ar netraģiskām beigām, no izdevniecībām tika patriekti ar koku.

Es apmierināju vajadzību, par kuru skatītāji paši nebija nojautuši. Visur plīvoja nēzdodziņi, lejot prieka asaras par laimīgajām beigām, daudzi apkampās, raudot un smejoties vienlaikus. Hemlūts lēca nelielu lietusmežu danci.

Tikai divas personas neizrādīja ne mazāko aizkustinā­jumu. Pirmais bija Folcātans Smeiks, kas tikai sēdēja un ska­tījās manī ar aukstām haizivs acīm. Viņa galminieki satraukti tarkšķēja. Otrs bija "Vienreizējais". Ja arī man bija izdevies Nusrāmu Fhaķīru satriekt, viņš to neļāva noprast. Mans pretinieks bezkaislīgi lūkojās uz pūli, gaidīdams, kad tas nomierināsies. Galu galā es biju uzvarējis tikai vienā raundā, turpretim viņš — desmit. Kā jau minēts: melu divkauja

turpinās tikām, līdz viens no pretiniekiem padodas. Nav noteikts, cik raundiem vienā divkaujā jābūt un cik ilgi tie drīkst būt. Daži raundi bija cauri piecās minūtēs, citi stundā; vēsturē ir bijuši melu duelanti, kas izvilka līdz pat četrdes­mit raundiem.

Mūsu divkaujai būs simts.

No 12. līdz 22. raundam

Vienpadsmit nākamajos raundos uzvarēju es. Fhaķīra burvju vara bija izkliedēta, viņa priekšrocības, spēlējot savas pilsētas laukumā, aizmirstas, skatītāju labvēlība bija ar mani. Mans pretinieks ar to samierinājās godam, viņa stāsti bija tikpat spoži kā iepriekš, taču es ik reizi ieguvu par dažiem punktiem vairāk. Godīgi atzīšos, ka tagad vairāk tēmēju uz klātesošajām dāmām. Visos manos turpmākajos melos bija kāds romantisks motīvs — es meloju par lielām jūtām, mū­žīgu uzticību, mīlestības zvērestiem, dramatisku šķiršanos un lauztu sirdi, taču galu galā vienmēr bija happy-end un pirkstā tika uzvilkts gredzens. Ja sievietes sita plaukstiņas, vīrieši aplaudēja vēl jo dedzīgāk, lai viņām izpatiktu. Tomēr pēc vienpadsmit stāstiem man aptrūkās materiāla, ko va­rētu sadiegt kopā ar romantisku zelta gredzenu nodošanu no rokas rokā. Turklāt publikas interese par nelaimīgām princesēm acīm redzami gāja rukumā.

No 23. līdz 33. raundam

Saodis izdevīgu brīdi, Nusrāms Fhaķīrs metās iekšā pa­visam citā tēmu lokā: Camonijas demonoloģijā. Šajā jomā viņam nebija līdzīgu, to es jau zināju no viņa autobiogrāfijas.

Turklāt nekur pasaulē nav tik daudz dēmonu kā Camonijā, un nekur to blīvums nav lielāks kā Atlantīdā.

Lekcija par Camonijas demonoloģ'j"

Camonijā bija kalnu dēmoni, zemes dēmoni, gaisa dē­moni, ūdens dēmoni, meža dēmoni, purva dēmoni, niedru dēmoni, sūnu dēmoni, pundurdēmoni, dēmonmilži un visiem labi zināmie dēmonrikšas. Ikkatrs Atlantīdas iedzī­votājs pazina vienu vai vairākus dēmonus, ar vienu vai vairākiem bija tiešos rados, tālākos rados, precējies, draugos vai pats bija dēmons.

Laika gaitā visās šajās dēmonu būšanās bija notikušas pārmaiņas. Agrāk dēmoni bija tikai sējuši bailes un šausmas citās dzīvās būtnēs, klejojuši gandrīz tikai naktīs, mežos uz­glūnējuši ceļagājējiem, negaisa laikā gaudojuši skursteņos, biedējuši bērnus un tā joprojām. Dēmonu populācija Atlan­tīdā kļuva arvien lielāka, un šādi traucējumi tagad bija gluži ikdienišķi. Neviens nesatraucās, ja, noliekoties nosnausties, gultas galvgalī, gaudodams kā nakts ķēms, stāvēja trīsmēļains sūnu dēmons ar asiņainu cirvi.

Atlantieši vairs nebaidījās, ja, izejot pastaigāties pa mežu, ceļā, ģīmi baisi šķobīdams, izlēca aiz meža paslēpies gnoms. Pat bērni vairs neraudāja, kad patrepē ālējās ogļu dēmoni. Visi pie viņiem bija pieraduši; Camonijā no dēmoniem vairs neviens nebaidījās.

Arī paši dēmoni mainījās: viņi pielāgojās sabiedrībā pieņemtajiem paradumiem, apguva pilsoniskus amatus un iekļāvās kopējā pilsētas ainā. Drīz vairs nevienam nešķita dī­vaini, ka dēmoni cep brokastu maizītes vai vadā pa pilsētu. Viņi bija sastopami katrā ķegļu klubā un dziedātāju bied­rībā, viņi slaucīja ietves un sēdēja pilsētas parlamentā, daži dēmoni bija pat gebas spēlētāju un melu gladiatoru elitē.

Tas viss ir ļoti skaisti, tikai viņi vēl aizvien izskatījās drausmīgi. Greizas grimases, gari, dzelteni zobi, atieztas aukslējas, pārgrieztas acis, izkārtas mēles, spalvainas ausis, raibas lūpas, ragainas galvas, kārpainas sejas, adataini mati — tāds nu reiz bija viņu izskats, un viņi tur neko daudz nevarēja līdzēt. Godkārīgākie, protams, trakoti centās un pū­lējās. Viņi balināja zobus un lūpas, mēģināja savaldīt mēles un pārlieku nebolīt acis, viņi slēpa ragus zem ķēmīgām ce­purēm, valkāja pēc mēra pašūtas drānas un visvisādi lūkoja neizskatīties pārāk uzkrītoši.

Šo sabiedrības īpatnību tad arī Nusrāms apspēlēja savos nākamajos stāstos. Būtībā viņš stāstīja nodrāztas anekdo­tes par dēmoniem (tās Atlantīdā bija ļoti populāras), taču mākslinieciski papildināja ar dažnedažādu dēmonu imi­tācijām un drosmīgiem politiskiem mājieniem, turklāt, kā izrādījās, dēmonu paražas viņš pazina tik labi, ka atlika vien secināt — viņš ar tiem ir ļoti tuvās attiecībās. Nusrāms atdarināja dēmonrikšu šļupstēšanu, Bali ēnuķēmu neveiklās kustības, japāņu murguģīmju šķielēšanu. Viņš zināja visus dēmonu dialektus, prata norīt līdzskaņus kā Ihollas kārtavnieks, stostīties kā Rūdas kalnu alu gars, burkšķēt kā Īrijas

tīreļu gnoms. Katrs viņa stāsts bija parodijas mākslas šedevrs. Tomēr viņš dēmonus neaizskāra, viņam izdevās to dīvai­nības un ērmoto uzvedību attēlot tik mīļi, ka neskaitāmie dēmoni, kas sēdēja skatītāju rindās, aplaudēja visdedzīgāk.

Manis paša stāsti nebija nekas sevišķs, tomēr es turējos braši. Sešos no vienpadsmit raundiem uzvarēja viņš, taču arī es guvu itin pieklājīgus rezultātus. Fhaķīra aplausu līmenis pastāvīgi bija augsts, manējais — vidējā līmenī.

No 34. līdz 45. raundam

*

Tad iestājās pagurums — visiem, arī publikai. Vajadzēja atslābināties, sakopot spēkus, atvilkt elpu, atgūt fantāziju. Skatītāju uzmanība un sajūsma acīm redzami samazinājās, stadionā kļuva nemierīgi. Daudzi cēlās kājās un gāja sagā­dāt kukurūzas vālītes un karstu alu.

Tādēļ divpadsmit nākamajos raundos nekas īpašs neno­tika, punktu līmenis visu laiku bija diezgan zems — neviens no mums neizpelnījās vairāk par pieciem punktiem. Arī meli bija pašķidri un aplausi — pavārgi, mēs abi nekaut­rējāmies no standartgājieniem, cēlām priekšā vecus stāstus jaunās skaņās, ķērāmies viens pie otra asprātībām, stāstī­dami mīņājāmies uz vietas, taupījāmies — cīnījāmies kā divi paguruši bokseri, kas dažus raundus izmanto viens otru atbalstam.

No 46. līz 57. raundam

Nākamajos divpadsmit raundos man atkal izdevās iz­līdzināt rezultātu, savukārt Nusrāms Fhaķīrs sāka izrādīt pirmās spēku izsīkuma pazīmes.

Rezerves

Es jau arī sapratu, kāpēc Smeiks tik uzstājīgi mani mu­dināja zaudēt. Garākās distancēs varēja manīt vecumu starpību, es vienkārši biju labākā formā, man nepietrūka elpas, arī balss saites man bija jaunākas. Fhaķīra vājās vietas (zināms, tās spēja pamanīt tikai profesionāļi) manī aizsvēla rāmu eiforiju. Bijām cīnījušies jau gandrīz sešdesmit raundu ilgumā, mūsu kopējie rezultāti bija aptuveni vienādi. Es biju pilnībā atguvis spēkus, stāsti man radās paši no sevis kā pašā pirmajā divkaujā, kad stājos pretī kalnu trollim. Nē, idejas man prātā kūsāja tik vareni, ka sāku veidot stāstu grīstes, vienā raundā sameloju tik daudz, ka pietiktu pie­ciem, un mētāju idejas kā bērns akmentiņus. Publika atkal iešūpojās.

Vispār jau tāda šāda svaidīšanās ar paša idejām bija pret noteikumiem un pretrunā ar jebkādu veselo saprātu, bet man bija sajūta, ka esmu uzdūries neizsmeļamai dzīslai. Ņēmu, cik uziet, — tur vēl bija daudz.

Stāstīju par saviem piedzīvojumiem uz sirēnu salas, par to, ka es no katra sprunguļa varu uztaisīt mākslas darbu, par to, kā izlauzu robu Neptūna kronī. Stāstīju par liftu, ar kuru biju nobraucis zemes centrā, par krokodila asaru vāk­šanu pie Amazones un par to, kā pašrocīgi biju uzgleznojis uz debesīm ziemeļblāzmu — ar tās komētas asti, kuru biju apseglojis. Dalījos savas darba dzīves pieredzē un stāstīju, kā esmu strādājis par zvaigžņu dekoratoru, žagu dziedinā­tāju, ekvatora uzraugu, zemūdens policistu, viļņu frizieri un gadalaiku diriģentu. Nozvērinājis skatītājus klusēt, atklāju, ka tieši es esmu sasālījis pasaules okeānu, apledojis polāro loku un iztveicējis Saldo tuksnesi.

Es žestikulēju, attēloju iespaidīgas pantomīmas, nesko­podamies liku lietā savu aktiera balsi, locījos un mežģījos tā, lai izspiestu arī visupēdējos smieklus no skatītājiem, kuri beidzot atkal bija spējīgi no sirds smieties. Mani atalgoja

ar visaugstākajiem rezultātiem, neviens stāsts nesaņēma mazāk kā deviņus punktus.

Nusrāms izskatījās pārguris; viņš gan joprojām stāstīja spožus melus, pasniedzot tos ar tādu aktiermeistarību, kādu apskaustu ikkatrs jauns gladiators, tomēr profesionāļa acs pēc viņa atturīgās ķermeņa valodas noprata, ka priekš­nesumi tiek brūvēti uz mazas uguns.

Arī man izsīka spēki — nevis pamazām, bet vienā rā­vienā. Jau biju izturējis piecdesmit septiņus raundus, man bija vismaz desmit punktu pārsvars un tagad vajadzēja sākt finiša spurtu, bet man no runāšanas un vaibstīšanās jau sāpēja pilnīgi*visi sejas muskulīši, rīkle bija sausa un mēle uztūkusi un raupja kā smilšpapīrs. Vislielākais sausums valdīja manās smadzenēs.

Man vairs nebija nevienas pašas idejas.

Un te nu Nusrāms Fhaķīrs beidzot deva vaļā.

No 58. līdz 77. raundam

Kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Viņš visu šo laiku mani mānīja, tā sakot, taktiski karājās virvēs, atguva spēkus un apmuļķoja mani kā zaļu iesācēju. Biju pilnīgi izdedzis, šķietamas uzvaras skurbumā bezjēdzīgi izputinājis savas labākās idejas, turpretim viņš, šķiet, bija labākā formā nekā divkaujas sākumā. Nebiju pienācīgi novērtējis divas lietas. Pirmkārt, milzīgo pieredzi, ko viņš bija uzkrājis, divtik ilgi sēdēdams Melu ķēniņa tronī, — viņš taču bija ne tikai izstāstījis tūkstošiem stāstu, bet vēl daudzus tūkstošus arī noklausījies un noglabājis prātā; viņam bija rekvizīti, no kuriem viņš tagad varēja darināt pilnīgi jaunus stāstus. Otrkārt, viņš bija krietni atpūties, sešus gadus nebija iznā­cis uz skatuves, turpretim es gadu no vietas izcīnīju dueli

pēc dueļa. Mans uzvarētāja ceļš bija galā, viņu gaidīja jauns aizsākums.

Mūzika

Nusrāms Fhaķīrs nāca klajā ar pilnīgi jaunu gladiatoru divkaujas variantu, revolucionāru melu iebarošanas paņē­mienu, ko viņš bija izdomājis pa to laiku, kamēr netika uz skatuves, un tagad meta galdā kā savu trumpja kāri. Viņš pacēla roku, un, paklausot šai zīmei, uz skatuves iznāca voltigurgu orķestris. Mūziķu instrumenti bija cits par citu dīvaināki. Es pamanīju divus troļļādu timpānus, divas Florintes trompūnes, metāla arfu, trīs dziedzāģus, divus žirtu kalnu radziņus, divus basvibratorus un Ihollas jūrnieku klavieres. Orķestranti sastājās aiz Nusrāma troņa un gaidīja viņa pavēles.

Publika bija apstulbināta, visur skanēja čuksti. Melot ar mūziku nebija nedz nepārprotami atļauts, nedz aizliegts. Tas nevienam līdz šim nebija ienācis prātā.

Tad lūk, ar ko Fhaķīrs bija nodarbojies savas neizprota­mās prombūtnes laikā: viņš bija nodevies mūzikai, izvei­dojis un vokāli izkopis savas spējas šajā mākslinieciskajā disciplīnā, izdomājis jaunus melus un ietērpis tos mūzikas drānās. Man kā bijušajam pielūdzējam nebija nekas pretim iekšēji noņemt viņa priekšā cepuri. "Vienreizējais" atkal bija izdarījis apvērsumu melošanas sportā.

Viņa pirmie muzikālie meli bija izstrādāti operas veidā, ar lēnu, aizgrābjošu trompūnes melodiju, kuras fonā Nus­rāms tenorā pogoja sencamoniešu valodā. Tas nekas, ka tekstu saprata tikai pavisam nedaudzi klausītāji; kā jau operā, arī tāpat bija skaidrs, par ko ir runa, jo mūzika vār­dus pārtulkoja emocijās. Viņš dziedāja par dižām lietām, par mīlestību, nodevību, nāvi un, pats par sevi saprotams, par nekrietniem meliem. Kāpnītes, kas veda augšup tronī, Fhaķīrs izmantoja teatrāliem numuriem, viņš te veikli dejoja augšā un lejā, te līda četrrāpus, te zvetēja ar dūrēm. Beigās

viņš dramatiski nogāzās lejā, un mums bija skaidrs, ka viņš mirst. Dziļā basā viņš izlaida garu.

jāatzīst, ka Nusrāms bija ne tikai lielisks dziedātājs, bet arī talantīgs komponists. Viņa melodijas tik tiešām aizkusti­nāja sirdi. Lieki piebilst, ka viņš par to saņēma desmit pun­ktu. Skatītāji bija kā neprātīgi, sajūsma bija vētraināka nekā jebkad līdz šim.

Turpretim man pat neizdevās pabeigt prettrieciena stāstu. Mani izsvilpa — pirmo reizi manu gladiatora gaitu laikā. Publika vēlējās tikai vienu: redzēt un dzirdēt, ko vēl Fhaķīrs izdomājis.

Mūziķi atk»al izkārtojās ap viņa troni. Es biju domājis, ka viņš tagad ripinās tālāk pa drošajām operas sliedēm, taču Nusrāma otrajā melošanas reizē viss bija citādi: mūzikas žanrs, temps, skaļums un pat viņa izskats. Fhaķīrs nometa gladiatora drānas, demonstrēdams skatītājiem savam cie­nījamajam vecumam pārsteidzoši labi trenēto ķermeni; no dāmu mutēm izlauzās sajūsmas kliedzieni.

Tad viņš — man trūkst citu vārdu — blieza vaļā. Troļļādas timpāni rībināja uzbudinošu ritmu, votigurgi to ener­ģiski atbalstīja ar basvibratoriem. Visa Megateātra grīda vibrēja brutālajā, neatvairāmajā taktī. Tad ar hipnotisku melodiju iesaistījās dziedzāģi, pirmie skatītāji pielēca kājās, un pat man sāka drebēt stilbi. Nusrāms pārgāja uz aizsma­kušu basu un grozīja gurnus — es teiktu, tas bija mazliet piedauzīgi. Taču publikai patika. Pat visspalgākie jūrnieku klavieru akordi iekvēlināja sirdis. Es tikai ar lielām pūlēm noturējos, nesākdams plaukšķināt līdzi un saglabādams stoisku nostāju. Skatītāji, nenovērsdami acis no Nusrāma, grozīja pēcpuses.

Tā bija ne tikai vēl neredzēta melošana vien — Nusrāms nāca ar gluži jaunu mūzikas uztveri. Līdz šim atlantieši pazina traģiskās operas, dažnedažādu tautas mūziku un

Maigoņa Vētras salkano ņaudēšanu — un ne vairāk. Šova­kar mums tika celts priekšā kas cits. Fhaķīrs patiešām bija varonis, viņš lika visu uz vienas kārts.

Viņa stāsts vispārējā lērumā gandrīz nebija dzirdams (kaut kas par mūžīgu jaunību, ko var sasniegt, grozot gur­nus), un es nudien šaubījos, vai to vēl var uzskatīt par melu sportu, tomēr panākumi runāja paši par sevi. Atkal desmit punktu, apdullinošas ovācijas. Un svilpieni jau tad, kad es vēl tikai atvēru muti.

Toties nākamo melstavu saprast bija pavisam viegli, jo Nusrāms to dainoja vienas vienīgas arfas pavadījumā. Viņš atkal bija mainījis veidolu, un augstā einuha soprānā dzie­dāja par Tupuču kalnu rašanos — tā bija izdomāta teiksma, ko, labu gribot, vēl varēja uzskatīt par melu stāstu. Toties melodija bija sirdi plosoša, pavisam citāda nekā pirmīt opera, jo tagad Fhaķīrs apelēja pie camoniešu dzimtenes mī­lestības. Pēc tam viņš sāka jodelēt. Žirtu kalnu radziņu (tie ir mūsdienu Alpu radziņiem ļoti līdzīgi instrumenti) pavadīts, viņš pa visu Megateātri izvīteroja ērmoti ritmisku melodiju, kas izpelnījās īpašas ovācijas no klātesošo kalnu rūķu puses. Turklāt viņš vēl uzsvēra tās ritmu, lēkādams apkārt un plauk­šķinādams pa ceļgaliem; skatītāji nedomājot darīja tāpat.

Vispēdīgi viņš atkal uzņēma patriotisku dziesmu par kvēlojošajiem kalniem un savu nedziestošo mīlestību uz tēvzemi.

Asinskāji birdināja asaras. Manai gaumei tā bija par saldu, taču Nusrāms dabūja savus desmit punktus, un tur neko nevarēja darīt. Es varēju vienīgi nelikties zinis par pikto ūjināšanu un tomēr mēģināt kaut ko pastāstīt.

Nusrāms Fhaķīrs nokāsējās un uzbužināja matus, lai tie pinkainās šķieznās karātos viņam pār seju. Licis padot Ihollas jūrnieku klavieres, viņš uzņēma tādu dziesmu, par kādu būtu lepns kurš katrs īru druīds, tā bija visaugstākā

līmeņa ausu apmānīšana. Ar stiklainu, aizplīvurotu ska­tienu un asarainiem tremolo balsī viņš dziedāja par savu mī­ļoto, kuru aprijis ļaunais Tyrannovalis Rex, taču viņa palikusi dzīva un no vaļa vēdera ik dienas sūta viņam sirdi plosošas pudeļvēstules.

Voltigurgi aizsmakušā korī piebalsoja piedziedājumam, kurā tika iztirzāti jūrasdievu dzeršanas paradumi. Skatītāji šūpojās līdzi līganajā ritmā. Dziesmas turpinājumā varo­nīgais Fhaķīrs ieradās un ne tikai dramatiski izglāba savu līgaviņu, bet vēl arī kailām rokām nožņaudza vali. Es klu­sībā ironiski nosmīnēju, taču publikai tas nepavisam nelikās nepārliecinoši» Desmit punktu Fhaķīram, svilpieni un ku­kurūzas vālītes man. Folcātans Smeiks bija pavisam nomie­rinājies. Tik milzīgu sajūsmu par vienu gladiatoru un tādu pazemojošu nicību par otru Megateātris vēl nebija piere­dzējis. Nudien, Nusrāma Fhaķīra atgriešanās bija sensācija.

Tā turpinājās piecpadsmit raundu. Katrā raundā viņš mai­nīja mūzikas stilu, balsi, izskatu un stāstījuma manieri. Zāģa žēlo vaimanu pavadījumā viņš dziedāja skumīgu blūzu, troļļādas timpāniem rībinot, izkliedza kareivīgu kaujasdziesmu, uzstājās ar operas numuriem, kristāldzidrā balsī dziedāja a capella, izpaudās kā virtuozs basvibratora grabinātājs, ar krāšņiem žestiem diriģēja savu orķestri, ar kāju pirkstiem nekaunīgi strinkšķināja stikla arfu, kāpelēja pa kāpnēm augšā lejā un nostrādāja dažus tādus mākslinieciskus stiķus, kādus es viņa vecumā nudien vairs neatļautos. Un ik reizi savāca desmit punktu. Asinskāji bija piešķīluši taukainajām kukurūzas vālītēm uguni un vēzēja mūzikas taktī.

Necelt ne ausu

No manis tagad tika gaidītas tādas gladiatora iemaņas, bez kādām līdz šim biju brīnišķīgi izticis: nesabrūkot izturēt nicinājuma aurus un svilpienus. Tādos brīžos bija salūzuši jau daudzi melu gladiatori, šo pārbaudījumu spēja pārciest tikai visstiprākie. Taču divkauja beidzas tikai tad, kad viens

no abiem padodas, un īsta melu gladiatora dižums atklājas, šajā pazemojumā nesalūstot un noturoties pretim kārdināju­mam apraudāties un paslēpties aizkulisēs.

Man gar ausīm lidoja apgrauztas kukurūzas vālītes, taču es turējos taisns kā laternas stabs. Šis bija zemākais kritums manās ilgajās skatuves mākslinieka gaitās. Viss manī kliedza un prasīja, lai skrienu prom no skatuves un paslēpjos kana­lizācijas lūkā, tomēr es stāvēju un laidu pāri galvai visu, kas nāca: ūjināšanu, svilpienus, šņācienus, kukurūzas vālītes, alus kausus un pat nelielas sēdekļu detaļas un veselu asinskāji, kuru viņa drauģeļi apskaitušies izlidināja uz skatuves. Es pat neapsēdos, lai gan stāvot šos pazemojumus izciest bija vēl grūtāk, jo tie bija tik sāpīgi, ka ļodzījās ceļi. Tomēr spītīgi paliku stāvam, lai parādītu, ka tas viss mani neskar.

Skatītāji zināja, ka ar svilpieniem vien gladiatoru nevar iz­nīcināt. Jo vairāk tāpēc, ka mēraparāts reaģēja arī uz negatī­vām emocijām: jo skaļāka ūjināšana, jo vairāk punktu. Tādēļ pūlis pamazām nomierinājās. Kad šis brīdis ir pārdzīvots, ļaunākais ir cauri. Neapmierinātības izpausmes pamazām noklusa, vēl kādu laiku bija dzirdama gražīga ņurdoņa, taču arī tā pēdīgi pārtapa pieklājīgā atzinībā. Publika ir mežonīgs zirgs, kura savaldīšanai vajadzīga dzelzs griba. Tas izdodas tikai vislabākajiem gladiatoriem.

To visu zināja arī Fhaķīrs, un ar šo sīksto izturību es viņa acīs iemantoju vairāk cieņas nekā ar visiem saviem spoža­jiem stāstiem. Pēdīgi viņam vairs nebija šaubu, ka manā per­sonā viņam ir darīšana ar līdzvērtīgu pretinieku.

Pēdējo piecu muzikālo priekšnesumu laikā aplausi maz­lietiņ noplaka, tagad Fhaķīrs par savu dziedāšanu dabūja vairs tikai astoņus un deviņus punktus. Pēc septiņdesmit otrā raunda viņš bija spiests piekāpties, viņa repertuārs bija izsmelts. Skatītāji atkal sēdēja solos, lēkāšana un plaukšķi­nāšana bija viņus nogurdinājusi.

Voltigurgu orķestris aizčāpoja, atkal iestājās klusums, un es godīgi iesāku savus nākamos melus. Publika atkal bija gatava ņemt pretī rāmākas izklaides. Pretestība bija gandrīz apsīkusi.

No 78. līdz 90. raundam

Dibenā

Nākamajos trīspadsmit raundos punktu līmenis sasnie­dza divkaujas rekordu: tik zemu tas vēl nebija nolaidies. Fhaķīra muzikālajos numuros skatītāji bija izlikuši visus spēkus, arī viņš pats bija tik tikko dzīvs. "Vienreizējais" no­teikti bija domājis, ka es neizturēšu viņa varietē un agri vai vēlu pacelšu balto karogu. Taču nekā, es stāvēju kā mūris, un viņa repertuārs bija izsmelts. Viņš atkal glābās ar standartstāstiņiem, no jauna cēla priekšā pārbaudītas vērtības un par to ieguva minimālo punktu daudzumu. Es pats vēl tikai ķepurojos laukā no sava pazemojuma dziļumiem un varēju priecāties, ja tiku sveikā ar diviem vai trim punktiem.

Tā, ar minimāliem rezultātiem, trīs raundus uzvarēja viņš, desmit — es. Skatītāju pacietība sāka izsīkt.

"Laiks beigt! Laiks beigt!" skandēja mazs bariņš jetiju.

Bija notikuši deviņdesmit raundi, 45 uzvaras man, 45 — Fhaķīram. Mēs abi bijām pilnīgi izšāvušies, mūsu aktiermāk­sla jau aprobežojās ja nu ar gurdu rokas mājienu vai uzacs saraukšanu.

Publika aplaudēja tikai pieklājības pēc, vairāk par vienu punktu par stāstu neizdevās saņemt. Labāk nestāstīšu, ko mēs tur penterējām, vēl zemāku līmeni tiešām nav iespējams iztēloties. Mūsu fantāzijas rezervuāri bija izlietoti līdz pašai pēdējai lāsītei. Padoties, saprotams, nevienam no mums

negribējās, vai tāpēc mēs bijām tik ilgi cīnījušies. Likās, viss beigsies ar neizšķirtu. Es lūkojos uz skatītāju rindām, meklēdams jel kādu iedvesmu. Bija jāsāk melot, un man bija vajadzīgs pieturas punkts, vienalga, kāds.

Skatiens aizķērās pie Smeika. Haicirmis rādīja aplam bargu vaigu. Tas viss bija sācies viņa kabinetā: kā viņš toreiz smējās, kad es stāstīju viņam savu biogrāfiju! Viņš manu dzīvi bija noturējis par prasmīgiem meliem, un tā bija manas gladiatora karjeras dzimumdiena.

Paga, paga.

Ja reiz mans dzīvesstāsts patika Smeikam, varbūt tas ies pie sirds arī publikai? Smeikam bija laba oža. Nebūs īsti godīgi, mana biogrāfija nebija gluži meli, bet kurš gan to zinās? Turklāt Fhaķīrs ar saviem muzikālajiem numuriem arī nebija spēlējis īsti pēc noteikumiem.

91. raunds

Es sāku ar pundurpirātiem. Stāstīju par iknakts uguņo­šanu, par izmisīgajiem mēģinājumiem nolaupīt kādu kuģi, par to, kā mani baroja ar aļģēm un iemācīja sasiet mezglā jebkuru zivi.

Skatītāji saausījās. Viņi jau bija gandrīz aizmirsuši, ko nozīmē krietns melu stāsts. Megateātrī joprojām valdīja pa­gurums, aplausus par grandioziem nevarēja nosaukt (trīs punkti), tomēr man bija izdevies panākt, ka klausītāji atkal saspicē ausis.

Tas bija sākums. Sākums no beigām.

Nusrāms gausi jo gausi attapās no sastinguma. Viņš bija īgns, jo nebija gaidījis, ka es vēlreiz tikšu uz pekām. Tomēr viņš saņēmās un veikli pastāstīja baltiem diegiem sadiegtu pasaciņu, par ko dabūja divus punktus.

92. raunds

Pēc tam es pastāstīju par spīgaiņu salu. Kripatiņu pa kripatiņai veidoju spriedzi naksnīgajā mežā, pēc tam izteik­smīgi attēloju rēgu pirmo parādīšanos, atdarināju to šaušalī­gās dziesmas un raustīgās kustības. Izvērsti aprakstīju savu uzstāšanos asaru tenora lomā un iepazīstināju ar spīgaiņu baigajiem paradumiem.

Publikā atskanēja pirmie smiekli, kāds iesaucās: "Bravo!" Vienprātīgi aplausi, četri punkti.

Fhaķīrs bija īsts profesionālis, tas viņu neizbiedēja. Iz­rakņājis savu burvju triku lādīti, viņš no divām klasiskām melstavām, kuras gladiatori dažnedažādi stāstījuši jau gadu simteņiem, uztaisīja itin nesliktus dubultmelus. Taču pie­redzējušie skatītāji viņam redzēja cauri un sodīja ar vienu vienīgu nožēlojamu punktu.

93. raunds

Es stāstīju, kā sēžos uz plostiņa un laidos jūrā. Pēc tam — kā es sastapos ar verveļviļņiem: tas izraisīja vispā­rēju jautrību. Atdarināju to balsis, plunčinādamies pa troni, attēloju to ķīviņus. Stāstīju par savām runas stundām un demonstrēju dažus sava iespaidīgā vārdu krājuma parau­gus. Karaliskā tiranovaļa parādīšanās nodrošināja vajadzīgo spriedzi, laimīgā izglābšanās bija pienācīgs happy end, īss Kārzobu salas apraksts mudināja gaidīt turpinājumu. Pub­lika atkal iešūpojās. Līksmi smiekli, izsūtāmie traucas šurpu turpu ar karstu alu, pieci punkti.

Nusrāms bija salts kā ledus. Tikpat nevērīgi un eleganti kā pirmajā raundā viņš izpūta smalku pīlīti par dirižabli,

ar kuru lidojis uz Mēnesi. Interesanti, ka viņš sāka izrādīt pirmās nedrošības pazīmes. Ārpusnieks šīs gandrīz nema­nāmās uztraukuma izpausmes nemūžam nebūtu ievērojis, taču es gan redzēju, kā trīc viņa kreisās rokas zeltnesis, kā pavisam mazdrusciņ — ja nu par kādu milimetru — pakus­tas pats pirksta galiņš. Lai cik glīts un kārtīgs arī bija viņa stāstiņš, tas bija vecs joks, sadiegts kopā no pāris visiem zi­nāmām Camonijas pasakām. Skatītāji aiz žēlastības piešķīra trīs punktus.

93. raunds

Apetītlīgs Kārzobu salas apraksts palielināja kukurūzas vālīšu patēriņu, Gourmetica Insularis patiesās dabas atklāša­nās izvilināja izbīļa kliedzienus, un Maka ierašanās pēdējā brīdī — atvieglotas nopūtas. Seši punkti.

Nusrāms deva prettriecienu, taču tas bija vājš prettrie­ciens. Es jau zināju šo stāstu no viņa autobiogrāfijas; starp citu, stāsts bija ģeniāls — kā viņš četrpadsmitajā divkaujā nodzinis šarlatānu karali Kaliostro no skatuves un ietriecis kanalizācijā. Šoreiz viņš pamainīja dažus vārdus un sāka ar beigām, tomēr mani ar tādu blēdīšanos nevarēja piemānīt. Nepieredzējušus skatītājus gan varēja, piecus punktus viņš tomēr dabūja. Zeltnesis vairs netrīcēja.

94. raunds

Lidošana kopā ar glābējzauru Maku. Tie nu bija māli, no kuriem var izmīcīt lieliskus melu gladiatoru stāstus. O, jā, izglābšanās pašā pēdējā mirklī, turklāt vēl neskaitāmas reizes. Stāstīju par Balduāna lēcienu no Dēmonu klints, par

bukucēniem, par bezgalvaino bollogu, par sabrukušo bukucēnu fermu. Vētraini aplausi, 7,5 punkti.

Nusrāms Fhaķīrs sāka uztraukties, un kas par to, ka to redzēju tikai es un vēl daži īsti mākslas cienītāji, piemēram, Folcātans Smeiks, kas nervozi dīdījās savā sēdvietā.

Pārējie skatītāji redzēja Fhaķīra nesatricināmās pašpār­liecinātības masku, bet no manis viņš nevarēja noslēpt, kā viņa labais redzoklis uz sekundes desmitdaļu sarāvās par milimetra simtdaļu. Stāsts, ko viņš cēla priekšā, bija čiepts, turklāt vēl čiepts no manis, taču viņš to bija tik veikli pārmīcījis, ka neviens, izņemot mani, neko nepamanīja. Vispārējās labvēlības gaisotnē viņš nepelnīti dabūja sešus punktus.

95. raunds

Naktsskolas laiki bija lieliska iespēja no sirds izlielīties ar savām grandiozajām zināšanām; es gari un plaši citēju lek­sikonu, aprakstīju profesoru Naktigalgalu, Kvertu un Fredu. Groots un Cilie apmainījās ar dunkām, taču neko neteica. Tos abus es no savām atmiņām izcenzēju un taisnā ceļā pār­gāju pie Tumšo kalnu labirinta. Arī kalnu trolli nepieminēju, toties krāšņi iztēloju savu dramatisko lēcienu mežezerā.

Astoņi punkti.

Nusrāms atļāvās gājienu, kura dēļ viņš zaudēja daudzu skatītāju simpātijas: vēlreiz izstāstīja to pašu stāstu. Tumšo kalnu ūdenskritums kļuva par Žirtu ūdenskritumu, es kļuvu par viņu, un pat sižeta pavērsieni bija tikai mazlietiņ sagrozīti. Divi punkti — manuprāt, pelnīts sods.

97. raunds

Lielais mežs, mana izsapņotā mīlestība, zirnekļa tīkls, maratonskrējiens ar meža tarantullu… Tas bija nepārspē­jami, un Fhaķīrs to zināja. Kamēr es meloju, viņam uz pieres parādījās sīksīciņa, ar neapbruņotu aci gandrīz nesaskatāma sviedru lāsīte. Ja sviedru lāsītēm būtu svara kategorijas, šai būtu jācīnās mušas svarā. Tā bija mazāka par puteklīti, kas pārgriezts uz pusēm, varbūt tur vispār bija viena vienīga ūdens molekula, tā noteikti bija vismazītiņākā sviedru lā­sīte visā svīšanas vēsturē, taču es to redzēju un nešaubījos, ka Nusrāms to nomana tik skaidri, it kā tā būtu prāva un smaga kā labi noaudzis nakts murds.

Viņa pretstāsts saturiski bija pagalam nīkulīgs, bet tas vēl nebija viss! Pirmo reizi viņa priekšnesumu satricināja viegla nedrošība. To pamanīja arī mēraparāts: deviņi punkti man, četri manam pretiniekam.

98. raunds

Kad stāstīju par krišanu cauri dimensijām, apstulbušie skatītāji vaidēja vien par to, cik nekaunīgi viens zils lācis var melot, taču tas viss bija patiesība. Salāgojot ar meloša­nas mākslas kanoniem, mans stāsts jau izskatījās gandrīz eksperimentāls, tas faktiski bija abstrakts, revolucionārs un avangardisks. Ar mīmikas un žestu palīdzību attēloju seklās katatonijas stāvokli, izteiksmīgi aprakstīju Visuma plašu­mus, Zirga galvas miglāja daili, 2364. dimensijas ērmotās tepiķielas. Mana nogāšanās atpakaļ uz zemes, mana vārda vistiešākajā nozīmē neiespējamā izniršana tajā pašā dimen­siju caurumā, kurā pirmīt biju ielēcis, — visi šie apgalvojumi savā pārdrošībā bija melu divkauju stratēģijā vēl nedzirdēta

uzdrīkstēšanās — tomēr atmodinātā publika mani atalgoja ar 9,5 punktiem.

Uz Fhaķīra pieres jau rindojās neliela sviedru lāsīšu armija, un vismaz no pirmās skatītāju rindas to noteikti varēja redzēt. Viņš sāka savu pretstāstu, taču jau pirmā teikuma laikā viena pile noripoja lejā un kā plaisā iekritis alpīnists palika karājamies pie kreisās uzacs. Nusrāms gri­bēja runāt tālāk, taču pār viņa seju nobira vesela sviedru pērļu lavīna. Sāļās lāses tecēja acīs, viņš miedzās un mirk­šķinājās, taču neuzdrošinājās noslaucīt seju: tā būtu vājuma izpausme.

Pirmo reiai savas ilgās melu gladiatora karjeras laikā viņš sapinās, sāka no sākuma, atkal pazaudēja pavedienu un pēdīgi iestrēga stāsta vidū. Sviedri straumēm vien lija aiz gladiatora mantijas apkakles.

Skatītāji zaudēja valodu. Kaut kas tāds vēl nebija atgadī­jies nevienam melu gladiatoram, pat nepieredzējušam mā­ceklim ne. Un arī pirmo reizi gladiatoru dueļu vēsturē nebija pilnīgi nekādas reakcijas. Nāves klusums. Nulle punktu.

98. raunds

Klausoties par manu ilgo ceļu Saldajā tuksnesī, sviedri pār pieri lija ne tikai Nusrāmam, bet arī skatītājiem. Pampampu izraisītos smieklu krampjus attēloju tik pārliecinoši, ka tie sagrāba arī publiku. Šarrāh il-Allāh apraksts, Anagromatafas savaldīšana un dzīve pusstabilā fatamorgānā pilnīgi apbūra klausītājus. Pašās beigās es vēl palaidu tornado ar visu vecīšu pilsētu, un laimīgajām beigām skatītāji dabūja izdevušos bēgšanu.

Pērkondimdoši aplausi, desmit punktu — pa ilgiem lai­kiem augstākais vērtējums.

Taču ar mani bija cauri. Mans repertuārs bija izsmelts sauss. Par bolloga galvu es vairs nevarēju stāstīt: bolloga galvas pacelšanu visi bija varējuši noskatīties tepat no Atlantīdas, ja es par to runātu, tad pats atzītos blēdībā. Vēl tuvāk visu fantāziju izsīkumam vairs nekad mūžā neesmu nonācis.

Ja tikai Fhaķīrs to nojaustu, tad gan viņš triumfētu. Lai es zaudētu, viņam pietiktu ar visdumjāko, visbanālāko ideju.

Viņš piecēlās un dramatiski pacēla roku, kā jau ne reizi vien bija darījis šajā divkaujā, brīžos, kad no sakāves dziļu­miem pacēlās jaunos kalngalos.

"Es vēlos jums pavēstīt ko gluži negaidītu," viņš ne bez patosa iesāka. "Tik negaidītu, ka no manas mutes to vēl ne­viens nav dzirdējis."

Vecais lapsa. "Vienreizējais". Viņš atkal bija mani uz­veicis. Man nebija ne jausmas, ko viņš tagad taisās izvilkt no savas burvju lādītes dziļumiem, taču es to uztveršu ar vislielāko padevību. Viņš bija uzvarējis. Viņš patiešām bija īstais čempions.

Nusrāms Fhaķīrs atraisīja gladiatora mantiju un ar plašu žestu nometa man pie kājām.

"Es padodos. Malacis, puika!"

Augstu pacēlis galvu, viņš aizsoļoja no skatuves.

Divkauja bija beigusies.

Haoss

Sākās neiedomājams jampadracis. Daudzi uzreiz lēca kājās un metās pie totalizatora letēm, lai saņemtu savu lai­mestu, milzu pūļi traucās uz skatuves pusi, lai nēsātu mani apkārt pa Megateātri. Vēl paguvu pamanīt, kā Folcātans Smeiks, rādīdams uz mani, kliedz uz saviem galminiekiem, Hemlūts satraukti vicina mici… un tad mani sagrāba pūlis.

Kā pludiņš dejoju izstieptu roku jūrā, mani mētāja šurpu turpu. Sens gladiatoru rituāls, ko tu padarīsi. Mani puri­nāja kā lupatlelli, mani itin sāpīgi raustīja uz visām pusēm. Pūlis bija gluži neprātīgs, man patiešām bija bail, ka mani saplosīs.

Četri asinskāji rāva mani aiz rokām, četri aiz kājām. Daudz netrūka, un es būtu saraustīts gabalos, taču mani iz­glāba zemestrīce.

Sākumā neviens tai nepievērsa uzmanību, zeme atlantiešiem zem kājām trīcēja bieži, turklāt šoreiz tas pat nebija nekas īpašs, rūkoņa, kas vispārējā troksnī nemaz nebija sa­klausāma. TadЈī rūkoņa pārtapa dobjā, draudīgā dārdoņā, asinskāji palaida mani vaļā, un es nokritu augšpēdus.

Zeme jau drebēja ne pa jokam, tik stipru zemestrīci es vēl nebiju piedzīvojis. Visi kaut ko kliedza, iebruka pirmā Megateātra daļa. Mums vēl bija paveicies, ka šai ēkai nebija jumta, citādi te būtu līķi. Tā vienīgi sagāzās pāris kolonnu un sagruva viena kukurūzas vālīšu pārdotava. Dažus jetijus ķēra karstas eļļas šļāces, bet viņiem tas nebija nekas tik briesmīgs.

Visskaļāk kliedza natiftofi un lielpēdu bērtas. Šķērsu pāri arēnas pakāpieniem un vidum uzradās milzu plaisa, kurā nozuda desmitiem sēžamspilvenu un daļa skatuves — tā daļa, kurā atradās aplausmetrs. Varens, zils zibens izšāvās no plaisas un aizplaiksnījās naksnīgajās debesīs.

Tad pēkšņi trīce beidzās.

Kāds mani satvēra aiz pleca.

"Nāc, mums jātiek prom, gā!"

Tas bija Hemlūts. Mēs metāmies skriešus uz ģērbkam­bari pēc savām mantiņām, un pa ceļam viņš man stāstīja, ka Folcātans Smeiks par manu uzvedību ir visai pikts.

"Mums jāmūk prom no Atlantīdas. Gā. Izskatās, ka viņš tevis dēļ ir paspēlējis veselu kaudzi piru."

"Es zinu."

"Tu jau zini?"

"Jā. Vēlāk paskaidrošu. Žigli paķeram savus krāmus un zūdam miglā. Bet man vajag vismaz pārģērbties. Diez vai es varu skraidīt apkārt šajā gladiatora mantijā."

Mēs skrējām pa tumšajām katakombām, kas pletās zem Megateātra grīdas. Visas lāpas bija nodzisušas vai nu krītošā apmetuma dēļ, vai arī vējā, kas Atlantīdas zemestrīču laikā sāk pūst no pazemes.

Es atrāvu vaļā ģērbtuves durvis. Hemlūts uzrāva sērko­ciņu un cik necik apgaismoja kambari. Nometu gladiatora mantiju un steigšus lēcu biksēs.

"Ko mēs tagad darām, gā?" Hemlūts jautāja.

"Nav ne jausmas."

"Mums nav naudas, gā. Smeikam visur ir spiegi. Tālu netiksim."

"Kāpsim lejā kanalizācijā."

"Pie neredzamajiem cilvēkiem?"

"Man vienalga, kas tur dzīvo. Mums nav citas iespējas."

Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni. Mēs abi ar Hemlūtu nodrebējām. Pa spraugu galvu pabāza Folcātans Smeiks.

"Vai drīkstam ienākt?"

Ģērbtuvē ienāca vesels bars jetiju un asinskāju. Suņabuks Rumo nostājās durvīs un pacēla gaisā sprakšķošu lāpu.

"Jauki, puikiņ, ka mēs tevi vēl sastapām! Mums taču jānosvin tava uzvara." Folcātans runāja tikpat omulīgi kā allaž līdz šim. "Taču rēķinus par uzvaras svinībām vajadzēs maksāt tev. Redzi, es esmu pilnīgi izputējis."

"Klau, Smeik, tu saproti, ē, Fhaķīrs mani izprovocēja, nu…" es pūlējos kaut ko paskaidrot.

"Un es neesmu tikai izputējis vien, ak nē!" Smeiks no­pūtās. "Es uz Fhaķīru liku ne tikai visu savu naudu, kur nu, nē, nē. Esmu zaudējis arī visus savus īpašumus. Visus

namus. Veikalus. Visas akcijas. Man vairs nav nekā. Un tikai tāpēc, ka tev negribējās man izdarīt mazmazītiņu pakal­pojumu."

"Lūdzu, Smeik, es tev visu atmaksāšu. Strādāšu bez pro­centiem…"

"Puikiņ, tu laikam vēl neesi sapratis, ka tavai gladiatora karjerai ar šo pašu ir beigas. Pēc šāvakara divkaujas tevi vairs neviens negribēs izaicināt. Tu sakāvi Nusrāmu Fhaķīru. Kuram vispār ienāks prātā stāties tev pretim? Kurš slēgs derības uz tādu pretinieku? Par tavām divkaujām ir zudusi pilnīgi visa interese."

No šāda skatpunkta es vēl uz to nebiju palūkojies.

"Bet nebaidies! Es tevi nenogalināšu. Es ar tevi nostrādāšu ko daudz smalkāku. Tu piedzīvosi elli tepat zemes virsū. Es tevi nosūtīšu uz pekles cepli."

Kas ir pekles ceplis?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pekles ceplis: tautas dots apzīmējums milzu kuģa MOLOHS me­hāniskajam iekšķumam. Pastāv uzskats, ka šī teiksmu apvītā okeāna giganta mašīntelpa ir pilna ar simtu simtiem iekšdedzes krāšņu, kuras nepārtraukti jākurina, lai kuģis varētu vagot Camonijas okeānu. Do­mājams, ka temperatūra pekles ceplī ir apmēram tāda pati kā pirtī, un arī citā ziņā darba apstākļi tur droši vien ir ārkārtīgi nelāgi, piemēram, diezin vai tur tiek nodrošinātas arodbiedrības līdzdalības tiesības un arī atalgojums, visticamāk, darba ņēmējiem nav izdevīgs. Izteiciens "pekles ceplis" Camonijā kalpo arī kā sinonīms jēdzienam "elles priekš­kambaris" vai, vispārīgāk, nepatīkamiem dzīves apstākļiem ["Tas bija īsts pekles ceplis"]. Pedagoģiski neizglītoti vecāki mēdz ar pekles cepli baidīt nepaklausīgus bērnus ["Tad tu nonāksi pekles cepli"].

Ar zinātniskiem faktiem pekles cepļa pastāvēšana nav pierādīta, jo vēl neviens nopietns zinātnieks nav uzdrošinājies izpētīt MOLOHU tiešā tuvumā.

Smeiks novēzēja roku, itin kā aizslaucīdams mani mēs­lainē.

"Aizvediet viņu uz Molohu! Un viņa pundurkalpiņu arī neaizmirstiet!"

"Smeik, mēs gribētu apciemot tuviniekus," iebilda kāds jetijs. "Tā zemestrīce… Mums taču jāzina, vai mūsu mājas nav sabrukušas. Vai mēs varētu viņu piebeigt tepat uz vie­tas?"

Priekšā iznāca suņubuks Rumo.

"Es viņus aizvedīšu uz Molohu."

"Labi/' Smeiks atļāva. "Aizved. Bet tā, lai abi tiešām nonāktu uz Moloha! Es zinu, ka tu viņu neciet ne acu galā. Tādēļ lai pa ceļam nebūtu nekādu "nelaimes gadījumu", vai skaidrs?"

"Skaidrs."

Rumo

Rumo saņēma mūs ar Hemlūtu aiz čupra un izdzina pa­zemes gaiteņos. Augumā viņš bija kādu metru garāks par mani, viņa dūre vien bija manas galvas lielumā. Ļaudis ap­galvoja, ka suņabukiem pretī nespējot turēties pat vilkači. Tādēļ es centos runāt pieklājīgi.

"Uz kurieni tu mūs ved?"

"Uzostu." -

"Tu nogādāsi mani uz Moloha?"

"Muti ciet!"

Viņš iegrūda mūs tumšā gaiteņa atzarojumā. Tā bija iz­eja uz kanalizāciju. Rumo paņēma no sienas ķērpju lāpu un dzina mūs tālāk.

Kad pa tuneli bijām nokluburojuši savus pāris kilomet­rus, suņabuks apstājās.

"Tā," viņš teica, "tagad mēs esam pietiekami tālu."

Pietiekami tālu? Kādai vajadzībai? Tagad viņš mūs no­kaus, es domāju, viņam vienkārši slinkums vilkt mūs to gaisa gabalu līdz ostai. Hemlūts nostājās flamenkadoro pozā.

Rumo noņēma ķiveri — manā klātbūtnē viņš tā darīja pirmoreiz. Viņam virs acīm bija liels, sarkans plankums.

"Vai tu zini, kas es esmu?" viņš jautāja.

"Padruves," es domāju. "Tā māja ar bukucēniem."

Atcerējos mazītiņo kucentiņu ar sarkano plankumu, ko mēs ar Maku bijām izglābuši no bolloga.

"Suņabuki nekad neko neaizmirst," viņš sacīja. "Tu man izglābi dzīvību. Es izglābšu tavējo."

Viņš pastiepa man savu milzīgo ķepu. Es paspiedu rādī­tājpirkstu.

"Kāpēc tu agrāk neteici, ka mēs esam tikušies?"

"Ieraudzījis tevi pirmo reizi, es sapratu, ka agri vai vēlu tu iekulsies nepatikšanās. Tā notiek ar katru, kas sapinas ar Smeiku. Tobrīd tu man nebūtu noticējis. Prātīgāk bija no­gaidīt."

Rumo atskatījās.

"Klausieties! Atlantīdā kaut kas notiek. Kaut kas ļoti liels un svarīgs, jau daudzus tūkstošus gadu… Vairs nav tālu tas brīdis, kad viss beigsies. Ē…" Viņš meklēja īstos vārdus. "Jā, neredzamie cilvēki… ē… kā lai to pasaka?" Viņš kasīja pa­kausi. Suņabuki lieliski rīkojas ar dūrēm un šaha figūrām, turpretim tekoša runa viņiem lāgā nepadodas. "Nu, šobrīd es īsti nevaru to paskaidrot… ē… Freda!"

"Freda?" Kā šis suņabuks pazīst Fredu?

"Tjā… un tie zilie zibeņi, un arī tā zemestrīce… Cita pla­nēta. Mēs lidojam. Camonija grimst. Nē, kaut kā ne tā… vai dieniņās, kā lai to paskaidro?"

Tjā, es arī to gribētu zināt.

"Paklau… viens cits atnāks un visu pastāstīs, tu viņu pa­zīsti. Tevi gaida, jā, pašās Atlantīdas dzīlēs. Es jūs uz turieni nevaru aizvest, man jāiet atpakaļ, lai sagatavotos tam liela­jam brīdim. Mana ģimene… Bet es jums sadabūju pavadoni. Viņam tūlīt jābūt klāt."

Rumo runāja mīklās. Vai nu viņš bija drusku nepilnīgs, vai arī tīšuprāt centās sajaukt man galvu.

"Gā!" iesaucās Fīemlūts. "Tur kāds nāk!"

Soļi tunelī.

"Ā, tas ir viņš. Jūs varat uz viņu paļauties."

No tumsas iznāca kāds radījums. Tas bija kalnu trollis.

"Jele neļauj, ka mana lielā līdzība kalnu trollim tevi paveci nepārdomātās izrīcībās," teica kalnu trollis. "Kalnu trollis, tā sakot, vairs esmu tikai ārēji. Iekšēji es tagad esmu pilnīgi labojies. Kē-hē-hē! Kopš šā brīža es esmu tavas dzī­vības glābējs."

Centos izteikt suņabukam savus iebildumus pret kalnu trolli pavadoņa lomā.

"Es saprotu tavu apdomību. Bet es pats personiski gā­dāju par šī troļļa pāraudzināšanu."

Viņš noliecās pie troļļa, saņēma to aiz rīkles un caur draudīgi sakostiem zobiem uzšņāca: "Tu taču zini, kas būs, ja viņam kautfnatiņš nokritīs no galvas, ko?"

"Jā, jā, es zinu," trollis pīkstēja. Uzreiz varēja redzēt, ka šīs zināšanas trolli neiepriecina.

Rumo novēlēja mums laimīgu ceļu. Tad viņš iedeva kalnu trollim lāpu un pats nozuda tumsā.

Šaubas

Tas, kuru kalnu trollis reiz dzīvē izvazājis aiz deguna, visu mūžu saglabās skepsi attiecībā uz šī labirintu iemīt­nieka spējām pavadīt tūristus. Ar katru soli dziļāk Atlantīdas pazemē manas šaubas kļuva arvien lielākas. Sākumā mēs bridām pa kanalizācijas tuneli, līdz ceļiem pa netīro ūdeni, bet mums starp kājām, nikni pīkstēdamas, skraidīja zaļacainas žurkas. Tad ilgi kāpām pa garām, stāvām un slidenām, gandrīz pilnīgi apsūnojušām akmens kāpnēm — vismaz kilometru zemes dzīļup. Kur mēs tā nonāksim?

"Šis ir taisnākais ceļš," kā nomanījis manas domas, ieru­nājās kalnu trollis. "Šīs ir neredzamo cilvēku drupas. Te neviens neuzdrošinās līst, ja nu vienīgi tuneļa žurkas un kanālpūķi. Šī Atlantīdas daļa radusies pirms daudziem tūk­stošiem gadu. Te nekas nav tāpat kā augšā, kē-hē!"

Visur ņudzēt ņudzēja nakts un pakrēšļa radības — žur­kas, raibi jāņtārpiņi, mitrenes, simtkāji, zirnekļi un kāpuri, kas spīdēja tumsā. Sienas bija miklas, un ērmotā kārtā izska­tījās, ka ūdens pa tām lāso augšup.

Tuneļi kļuva arvien plašāki, mirgoja zaļas un zilas lam­pas, kas atgādināja pie griestiem piesūkušās medūzas. Mēs joprojām bridām pa smirdīgu rāvu. Man gar kājām locījās kaut kas gļotains.

"Tās ir čūskdēles," kalnu trollis paskaidroja. "Viņas nekož. Tikai mazdrusciņ piezīžas."

Pēc kādu pusstundu ilga pārgājiena iznācām īpaši plašā tunelī, kuru apgaismoja sevišķi daudz griestu lampu. Tā galā gulēja kaut kas liels un dzīvs. Izskatījās pēc elpojoša zvīņu kalna.

"Opā!" izsaucās kalnu trollis. "Cik nepatīkami! Kanālpūķis!"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kanālpūķis: sabiedriski atpalikusi suga no senlaik zemes virs­pusē dzīvojušās milzu ķirzaku ģints [Saurii] — aukstasinīgs, gari izstiepies [līdz 25 m] šķeltmēlis ar bagātīgi piezobotu žokli [līdz deviņiem simtiem priekšzobu un dzerokļu], zvīņainu ādu, ko veido krāsainas ragādas plātnītes, kārpainiem kupriem, kumbru un kro­kām. Kanālpūķiem patika agrākā dzīve tajos laikos, kad Atlantīda pirms ļoti daudziem gadiem vēl bija purvs, pirms tā tika nosusināta un apbūvēta ar namiem. Lielpilsētā tie nespēja iejusties un patvērās plašajā kanalizācijā. Kanālpūķi barībai izmanto to, ko spēj sagremot kanālpūķa čaklā gremošanas sistēma, tātad būtībā visu, ieskaitot koku, bazaltu, dzīvniekus, cilvēkus, himairas, taisnību sakot, arī citus kanālpūķus.

Pūķis bija iepleties pa visu tuneli. Lai tiktu tam garām, vajadzēja rāpties tam virsū, bet kaut kas tāds varētu ienākt prātā tikai galīgam plānprātiņam.

"Mums jākāpj tam pūķim virsū," teica kalnu trollis. Viņš pagriezās un apstājās mums pretī. "Neskatieties tā, it kā es būtu plānprātiņš! Es to jau simtām reižu esmu darījis. Pūķis guļ. Viņš neko nemana, kē-hē-hē!"

Kanālpūķis [turp.]: kanālpūķi ir guļgremotāji, un proti, pusi dzīves viņi pavada, medīdami un aprīdami medījumu, bet otru pusi — gulēdami un pa miegam sagremodami aprīto. Ja gadījies sa­stapt aizmigušu kanālpūķi, no vienas puses, jūs varat sevi apsveikt, ka neesat tam pagadījušies aktīvajā fāzē, bet, no otras, tomēr ieteicams saglabāt modrību, jo izlikšanās aizmigušam ir viens no kanālpūķa medību paņēmieniem.

Aiz mums bija Smeiks un visi Atlantīdas kriminālie ele­menti, mums priekšā — visēdājs kanālpūķis. Bija jāizšķiras.

Kalnu trollis pirmais uzkāpa kanālpūķim uz kumbra. Tad brašā solī uzsvempās tam uz muguras.

"Redzat? Viņš guļ! Kē-hē-hē!" trollis kārkstēja, manai gaumei — daudz par skaļu.

Lai mums parādītu, cik ciešā miegā pūķis guļ, trollis pa­skraidīja šurpu turpu, it kā tīksminādamies par kājminamu skulptūru.

"Tas neko nemana, kē-hē!" viņš irgājās un ar abām kājām lēkāja pa pūķa muguru. "Nu, nāciet taču augšā!"

Hemlūts uzrāpās nākamais, viņam sekoju es. Kalnu trol­lis uz zvīņainās muguras lēca kaut ko līdzīgu stepa dancim.

"Vai tu nevari rimties?" es lūdzos. "Tu mani padari ner­vozu."

"Tas tak neko nemana!" trollis brēkāja. "Tas sūt!"

Viņš vēl reizi kārtīgi uzlēca uz milzu ķirzakas bruņām. Grūti pateikt, vai viņš tiešām tā pamodināja pūķi vai varbūt tas visu šo laiku tikai izlikās aizmidzis. Lai nu kā, tas at­plēta savu lipīgo ķirzakas muti. Troksnis bija tāds, it kā tur gabalos tiktu saraustīts liels zirgs. Pūķis pārsteidzoši cilvē-

ciskā balsī iebrēcās tā, ka noskanēja viss tunelis, un pieslējās tik negaidīti, ka mēs visi trīs — Hemlūts, kalnu trollis un es — ripeniski novēlāmies no tā muguras.

Kā pārrauta tauva pa tuneli nožvāgoja pūķa aste. Mēs tieši laikā paguvām nokrist uz vēdera un pieplakt pie zemes. Asti klāja metru gari raga dzeloņi, tā atkal un atkal aizsvelpa pāri mūsu galvām.

Pēc tam pūķis ievilka asti kājstarpī un iegaudojās kā pērts suns. Tad viņš izpūta liesmu šalti, tunelis pēkšņi iezaigojās spalgā gaismā, un uz sienām kā ēnu teātris parādījās mūsu bēgošie silueti. Mēs skrējām, ko kājas nes, lai viņš vairs mūs nespētu aizsniegt. Pūķis piešķieba savu ķirzakas galvu un nikni šņāca, taču pagriezties uz otru pusi viņš, kā rādās, nejaudāja.

"Viņš ir iestrēdzis. Pārāk noēdies," paskaidroja kalnu trollis. "Tādi ir gandrīz visi kanālpūķi. Viņi pārāk daudz rij. Pienāk diena, kad viņi ir tā apvēlušies, ka spēj kustēties vairs tikai vienā virzienā. Šis tiek tikai uz priekšu, kē-hē-hē!"

Tajā pašā brīdī pūķis sāka virzīties atmuguriski.

Neiedomājami, cik ātri tāds kanālpūķis spēj kustēties. Viņš ar saviem spēcīgajiem gurniem atspērās pret grīdu un pa glodeno tuneli gluži vienkārši aizslīdēja vismaz divdes­mit metru ar vienu rāvienu.

Fū-ū-ūš!

Turklāt slīdēdams viņš vēl arī kulstīja savu ragaino asti kā spriguli. Mēs skrējām, taču pa glumo grīdu tikām uz priekšu lēnāk nekā ķirzaka.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Šo medīšanas paņēmienu viņš noteikti bija izkopis ilgi un rūpīgi. Tiesa, viņš neredzēja, kas tur viņam aiz muguras notiek, un tādēļ nevarēja precīzi sist ar asti, bet par to viņš atslīdzināja ar sitienu biežumu. Gan jau beigās izdosies trā­pīt. Medījumu viņš varēja uzdurt uz astes dzelkšņiem un tā ērti nogādāt mutē.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

"Redzat tos caurumus griestos?" trollis tusnīdams klie­dza, kamēr mēs brāzāmies pa tuneli. "Tur, starp lampām? Mums jātiek tur, augšā! Citādi ar mums būs beigas! Kē-hēhē!"

Apmēram ik pēc pussimt metriem griestos bija apaļa kanalizācijas lūka. Tiesa, griesti bija vismaz četrus metrus augsti.

"Mums jāuzkāpj cits citam uz pleciem. Tas, kurš pirmais tiks laukā, izvilks pārējos," elsa trollis.

Pilnīgi ārprātīgs priekšlikums. Šim pasākumam mums bija tikai dažas sekundes laika, tas mirklītis, kad pūķis starp atspērieniem apstājās, lai vēzētu asti pa tuneli.

"Aiziet!" trollis kliedza. Pūķis bija apstājies.

Šobrīd nebija prātīgi strīdēties pretī. Hemlūts jau bija uz­lēcis man uz pleciem.

Aste svelpdama aizlidoja mums garām uz labo pusi, nieka metra atstatumā. Trollis sāka rāpties pa mani augšā.

Viņš izdarījās šaušalīgi neveikli, plūca mani aiz matiem, ar savām rēpuļainajām kājām bakstīja man sejā, tomēr galu galā uztrausās Hemlūtam uz pleciem un aizsniedzās līdz lūkai.

Pūķis gatavojās nākamajam triecienam. Aste saritinājās kā lakricas gliemezis.

"Ātri! Kustieties taču!" es kliedzu.

Kalnu trollis uzvilka Hemlūtu augšā. Mans draugs ste­nēdams iekārpījās caurumā.

Aste pāršķēla mitro tuneļa gaisu kā giljotīna. Šoreiz tā aizsvelpa pa kreisi. Ja pūķis ievēro kaut kādu secību, nā­kamreiz tā zvels pa vidu.

Tur, kur stāvēju es.

Viņš lēnām atkal saritināja asti.

"Vai jūs tur snaikstāties gar griestiem?" pūķis šņāca. "Man aiz muguras? Vadzi, jūs neesat pirmie!"

Man pat prātā nebija ienācis, ka šie kanālpūķi prot runāt.

Kanālpūķis [turp.]: daži apgalvo, ka paši savām acīm dzirdējuši kanālpūķi izsakāmies ar vārdu un teikumu palīdzību. No bioloģijas viedokļa tas nav iespējams, jo kanālpūķi pieder pie niknšņācēju dzimtas, proti, ir ķirzakveidīgie ar īsām, ugunsdrošām balss saitēm, kas nepavisam neder smalkai artikulācijai. Tomēr var izteikt pieņē­mumu, ka Atlantīdas pazemes ērmoti elektrizētajā vidē, kas izveido­jusies "neredzamo cilvēku" nedarbu dēļ, varētu būt notikušas zināmas mutācijas.

Hemlūts un trollis bija izbāzuši galvas no cauruma un skatījās uz mani no augšas.

"Mēs kaut ko esam saputrojuši," teica trollis. "Mēs abi esam drošībā, bet tu joprojām esi lielās sprukās, kē-hē!"

"Jūs varbūt brīnāties par to, ka es protu runāt, bet vispār jau es pats par to brīnos," zvīņainis murkšķēja. "Gadsimtu pēc gadsimta es te, lejā, gulēju un neteicu ne vārda, bet tad — bliukš! — dabūju pa galvu ar to sasodīto zilo zibeni! Un kopš tā laika nekas vairs nav pa vecam."

"Skrien taču prom!" čukstēja Hemlūts. "Mēs tevi gaidī­sim pie nākamā cauruma. Nebaidies, mēs tevi izvilksim!"

"Un nedomājiet, ka tādēļ mana dzīve ir kļuvusi vienkār­šāka," pūķis nostenējās un izgrūda prāvu dūmu mākoni. "Agrāk es nepratu runāt, bet arī domāt nepratu, un varat man ticēt, tas bija daudz patīkamāk nekā tagad, kad par visu vajag lauzīt galvu."

Tunelī izplatījās sēra dvaka. Hemlūts un trollis bija nozu­duši, tikai es joprojām stāvēju kā zemē iemiets un klausījos pūķa prātuļojumus. Viņš izrādīja saprāta pazīmes. Varbūt ar viņu ir iespējams sarunāties.

"Piemēram, visa tā nāves padarīšana. Agrāk man vien­kārši nebija ne jausmas, ka agri vai vēlu man vajadzēs aiziet pie tēviem. Tās tik bija jautras, bēdu neapgrūtinātas dieniņas! Šaubu nav, es esmu pūķis, un tādēļ mans dzīves

garums vidēji ir divtūkstoš gadu. Tūkstotis man jau ir, nav nemaz tik slikti salīdzinājumā ar, hm, teiksim, viendienīti un tomēr… Agrāk es domāju, ka esmu nemirstīgs, un saso­dīts, sasodīts — tā ir pilnīgi cita dzīves uztvere!" Nezvērs žēlīgi kunkstēja.

"Vai ņemsim, piemēram, sirdsapziņas pārmetumus. Ag­rāk man nekā tāda nebija. Es apriju savu laupījumu, un viss: punkts! Tagad es joprojām apriju, bet pēc tam jūtos vainīgs. Nomoku sevi ar jautājumiem, vai manam upurim bija ģi­mene un bērniņi, vai viņš gadījumā nekaitē manam asins­spiedienam. Raizējos vienā baltā gabalā, tā taču var traks palikt!" Valodīgais briesmonis nopūtās. Rādās, viņš bija noilgojies pēc sirsnīgas sarunas.

"Nu, tad jau vienkārši ļauj man skriet," es ierosināju. "Tā tu sev aiztaupīsi vainas apziņu. Un lāča gaļa asinsspiedie­nam ir ļoti kaitīga."

Pamēģināt taču drīkst, vai ne? Vai man no tā gabals no­kritīs?

"Ahā, tad lūk, kur tu stāvi!" šausmonis ņirdzīgi iebrēcās un laida vaļā asti.

Ir nu gan neģēlīga ķirzaka! Ar nolūku izprovocēja mani uz runāšanu, lai pēc skaņas noprastu, kur es atrodos. Astes gals traucās tieši man virsū.

Pagriezties un mesties bēgt bija par vēlu, tādēļ es vien­kārši nokritu gar zemi un pieplaku pie glumās tuneļa grī­das. Astes dzeloņi aizšāvās man pāri labi ja triju centimetru augstumā.

"Ē!" pūķis vīlies šņāca. "Kur tu esi?"

Es pietrūkos kājās un metos skriet kā plēsts. Plakuplaku, no tuneļa sienām atbalsojās mani lēcieni. Pūķis atkal atspērās.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Jau gandrīz biju ticis līdz nākamajai lūkai. Hemlūts ar galvu uz leju karājās no tās kā trapeces vingrotājs. Kalnu trollis turēja viņu aiz kājām.

"Nu! Gā! Lec taču!" Hemlūts kliedza. "Mēs tevi uzvil­ksim augšā!"

Kādas muļķības! Kalnu trollis nemūžam nespētu uz­dabūt augšā mūs abus. Tomēr briesmās nākas tverties pie vissīkākā stiebriņa. Es atspēros un lēcienā pieķēros pie Hemlūta rokām. Kalnu trollis stīvēja, elsdams un pūzdams.

"Es nevaru!" viņš ievaimanājās. Mūsu svars vilka viņu lejup. "Tu esi pārāk smags!"

Tas jau man pašam bija ienācis prātā. Nesapratu tikai vienu — kāpēc viņš vienkārši neatlaiž rokas. Nomezdams Hemlūtu, viņš pats visnotaļ mierīgi varētu aizlaisties no bīstamās teritorijas.

Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.

Pūķa pēcpuse jau atradās tieši zem mums. Viņa mugu­ras plātņainās zvīņas bija man zem kājām kā pakāpieni.

Kāpnes! Cik ērti! Es taču varu vienkārši uzkāpt līdz lūkai pa pūķa muguru! Trollis uzvilka augšā Hemlūtu, un, iekams milzu ķirzaka bija apjēgusi, kas te notiek, es jau biju ierāpies lūkā.

"Nečammājies, skrienam!" kliedza trollis. "Mēs vēl ne­esam drošībā!"

Mēs laidāmies skriešus. Augšējais tunelis bija daudz šaurāks nekā apakšējais, Hemlūtu un trolli tas netraucēja, bet man vajadzēja rikšot, ieraujot galvu plecos un uzmetot kūkumu. Atskatoties pamanīju, ka pūķis ir izbāzis galvu pa lūku.

"Pagaidiet!" viņš šņaukājās. "Mēs taču varētu jauki pa­runāties!" Viņš dziļi ievilka dvašu.

"Sargieties!" iebrēcās kalnu trollis. "Viņš taisās mūs iz­cept!"

Mēs skrējām kā plēsti. Pūķis nogārdzās un iespļāva tunelī tādu liesmu šalti, ka ūdens gar sienām sīkdams uz­vārījās, tomēr līdz mums viņa uguns nonāca vairs tikai kā ļoti karsts vējš. Mēs jau bijām pārāk tālu. Mīdami trollim uz papēžiem, iemetāmies kādā šķērstunelī.

"Te jau ir droši," viņš tusnīja.

Elsdami un stenēdami, atslīgām pret sienu, lai brītiņu atpūstos.

Kaut kas pilnīgi neticams: kalnu trollis bija mani izglā­bis. Katrā ziņā viņš bija piedalījies, pats riskējis ar dzīvību.

"Tu tiešām esi labojies. Kas to būtu domājis!"

"Es taču tev teicu," trollis smiekuļoja.

"Ko tu man teici?"

"Nekādā gadījumā nepaļaujies uz kalnu trolli! Kē-hē-hē!"

Dziļi dzīlēs

Kad apmēram stundu bijām kāpuši arvien dziļāk un dziļāk apakšzemē, tuneļu arhitektūra kļuva pavisam citāda.

Mēs iegājām kvadrātveida ailē, kuras sienas, šķiet, bija no vizoša metāla, taču to krāsa nemitīgi mainījās. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka šādas krāsas es vispār nekad mūžā nebiju redzējis.

"Dulnas krāsas," izmeta trollis. "Traks var palikt,

Zilo medūzu vietā par apgaismojumu tagad gādāja dzeltenas lodes, kas brīvi lidinājās pie griestiem un zalgoja spokaini dzeltenīgā blāzmā. Katru mūsu soli desmit reižu skaļāku padarīja atbalss. Gar sienām stiepās gari, krāsaini vadi, sprakšķēja elektrība. Ik pēc simt metriem tuneļa vidū bija zaļa stikla aparāti, kas itin kā savā nodabā kaut ko bubi­nāja nesaprotamā valodā.

kē-hē!"

"Tie ir tranzistori/' trollis teica, it kā tāpēc kaut kas kļūtu skaidrāks. "Neaiztieciet, lūdzu! Tie ir ļoti elektriski."

Pēc tam tuneļi pārtapa par gariem spodra masīvkoka gaiteņiem, kuru sienas no vienas vietas klāja daiļi grebti raksti un rūnas. Grīda, šķiet, bija no mazdrusciņ elastīgas gumijas. No drēgnuma un mitruma vairs nebija ne miņas, gaisa temperatūra bija patīkami mērena, gluži vai šķita, ka mēs pastaigājamies pa rūpīgi uzturētu, labi temperētu muzeju.

Mums ienākot kādā no šiem koka gaiteņiem, dzīvās lam­pas sapulcējās mums apkārt, izveidojot gaišu burbuli, kas mūs pavadīja līdz nākamajam, kur mūs pārņēma cits bur­bulis. Šī gaisma nejauki sīca, un no šīs sīkšanas sāka sāpēt ausis.

Visbeidzot parādījās spirālveida celiņš bez pakāpie­niem — tāda kā liela tērauda spirāle, kas ietiecās zemes dzī­lēs vismaz kilometra dziļumā. īpatnējākais bija tas, ka pa šo celiņu nevajadzēja iet: tas pats veda mūs lejup.

Sienās bija ierīkoti lieli krāsaina stikla logi, gandrīz kā Atlantīdas dižajās katedrālēs, vienīgi to attēlotās ainas bija daudz abstraktākas un atgādināja svešādas zvaigžņu sistē­mas. Aiz logiem mirdzēja balta gaisma.

Spirāle beidzās pie varenām sudrabmelna pirīta (vai līdzīga materiāla) durvīm; tās bija krietnus piecpadsmit metrus augstas un rotātas ar savādām sudrabotām intarsijām. *

"Klāt esam," paziņoja kalnu trollis.

Pie mērķa

Viņš iebāza rādītājpirkstu mazītiņā, neredzamā slēdze nītē līdzās durvīm, un tās atvērās pilnīgi bez trokšņa kā aug­šup uzvilkts teātra priekškars. Mēs iegājām lielā zālē — tā varēja būt desmit reižu lielāka par Megateātri —, kurā priekšā jau bija daždesmit tūkstoši atlantiešu. Venēcijas vecīši, runduliņi, asinskāji, natiftofi, punduri, rūķi, jetiji — pūlis ņirbēja un ņudzēja kā Adītaltnā, kad iepirkšanās sit visaugstāko vilni, un mums neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Trollis naigi joza cauri rosīgajai drūzmai, un mēs viņam sekojām, gan mazdrusciņ apdomīgāk. Zālē bija daudz mil­zīgu aparātu, kas man neatgādināja nevienu zināmu mehā­nisku ierīci (un ņemiet vērā, ka pēc mācībām naktsskolā es mehāniku pārzināju krustām un šķērsām).

Daļa šo mašīnu bija no tumšiem kristāliem, citas — no rūsaina ledus, vēl citas, šķiet, bija ar prāvām vara naglām sanaglotas no spodra koka. Tajās kaut kas murdēja un

čabēja, gluži tāpat kā aparātiņos, kurus bijām redzējuši tu-

nelī. Uz šīm ierīcēm raugoties, bija jādomā par lielu, rāmu

skaistumu.

Zāles vidū pa spraugu rēgojās puse gigantiska cēlmetāla

zobrata, tas vienmērīgi griezās. Pie griestiem šaudījās nekai-

tīgie zilie zibeņi, kurus mēs tik labi pazinām no trauksmai-

najām Atlantīdas naktīm.

Kāds man ausī iebāza pirkstu.

Es apcirtos. Tā bija Freda.

Freda hihināja un visvisādi izrādīja apjukumu. Viņa bija

paaugusies un, ja tā var teikt par kalnu tupuci, kļuvusi glī-

tāka. Mati vairs nespurojās uz visām pusēm, bet bija gludi

pieķemmēti un zīdaini mirdzēja. Viņai rokā bija bloknotiņš.

Saprotams, es totāli apstulbu, tomēr man kaut kā izdevās Fredu iepazīstināt ar Hemlūtu. Freda hihināja vēl trakāk, un Flemlūts izskatījās kā zila zibens ķerts.

"Gā," viņš murkšķēja kā nohipnotizēts. "Daudz matu." Freda man iedeva zīmīti — kā vecos laikos naktsskolā.

"Cik sen tu jau te esi? Kas ši ir par vietu?" Freda pasniedza man nākamo zīmīti.

"Ka tu nokļuvi Atlantida?"

Ievēroju, ka vienai no lielām mašīnām darbojās sviras, kaut arī tās neviens necilāja. Pa gaisu, kā neredzamu pave­dienu vilkti, slīdēja nelieli instrumenti.

Freda iedeva man nākamo zīmīti.

Ko es uz to varēju sacīt? Negribēdams izskatīties pēc lauku lāča, izlikos, ka tas viss man nešķiet nekas īpašs.

"Kā tu mani atradi? Kā tu zināji, ka es vispār esmu Atlantīdā?"

Es nosarku. Tādam, kas mani pazina personiski, manas uzpūtīgās intervijas žurnālistiem noteikti likās diezgan smieklīgas. Ar skubu mainīju tēmu.

“Tātad baumas par neredzamajiem cilvēkiem ir taisnība. Bet ko viņi grib? Kas te vispār notiek?"

Kada ceļojuma? Un kas tas par pārvietošanas līdzekli? Un kas ir šie "mēs"? Es nekur negrasījos doties.

Paga, paga! Man nekāds brīdis nebija klāt! Man ne prātā nenāca kopā ar kaut kādiem neredzamiem cilvēkiem lidot uz viņu planētām. Man arī pret manis paša planētu nebija nekas iebilstams. Izteicu savus iebildumus Fredai.

Mani nogrimšana neuztrauca. Galu galā esmu jūraslācis. Bez grūtībām varu izdzīvot arī ūdenī. Arī cilvēki mani ne­biedēja. Virpuļviesulī biju itin labi ar viņiem sapraties.

"Man vajag padomāt. Tādās reizēs nevajag strēbt karstu."

Ilgi šaubīties nebija laika. Izklāstīju apstākļus Hemlūtam, taču viņš gandrīz nebija runājams un nespēja novērst acis no Fredas. Tā hihinādama ar vienu kājiņu spārdīja grīdu un apjukumā plosīja savu bloknotiņu sīkos gabalos.

"Kas viņa ir, gā? Dieviete? Tik daudz matu!" mans draugs sapņaini bubināja vaigubārdā. "Laikam esmu saķē­ris drudzi, te auksti, te karsti…"

"Attopies taču! Mums jāizlemj. Freda grib, lai mēs kopā ar viņu dodamies uz citu planētu."

"Uz citu planētu? Ar Fredu? Brīnišķīgi, gā! Pārmaiņas vienmēr nāk par labu! Lidosim! Gan jau tiksim galā! Es dziedu, tu danco! Tik daudz matu!" Viņš meta uz Fredu de­dzīgus skatienus. Neizlēmību un drosmes trūkumu viņam nudien nevarēja pārmest.

Pārdomu brīsniņu izmantoju, lai pavērotu notikumus zālē. Man neviens nepievērsa uzmanību, valdīja milzīga rosība. Runduliņi skrūvēdami ņēmās ap ērmotām ierīcēm, jetiji sarunājās ar tukšu gaisu (ā, tur droši vien bija neredza­mie cilvēki), apkārt lidinājās darbarīki, šaudījās zibeņi — taisnību sakot, ne gluži tāda apkalpe, ar kuru man gribētos doties kosmosā.

Es biju jūras radība. Kā var zināt, vai uz neredzamo cil­vēku planētas vispār ir jūra?

"O jā, uz mūsu planētas ir jūras," man aiz muguras kāds atbildēja.

Es pagriezos. Tur neviena nebija, vienīgi gaisā šūpojās neliela uzgriežņu atslēga. Pie neredzamajiem cilvēkiem man vēl vajadzēja pierast. Vai viņi spēj arī lasīt domas?

"Jā," īpatnējā balss atbildēja. Izklausījās pēc mazīti­ņas runājošas taurītes. "Jā, arī jūras pie mums ir, bet tās ir elektrības jūras. Viss ir elektrisks. Nezinu, vai tev tas būs ērti."

"Neizklausās vis! Bet es esmu viegli ietekmējams. Kas vēl uz jūsu planētas ir citādi nekā pie mums?"

"Patiesībā viss," balss pēkšķēja. "Zini, mēs tevi nemēģi­nāsim pierunāt. Mēs vienkārši zinām, ka uz Zemes tādiem kā tu dzīve nekļūs vieglāka. Lem pats."

"Jūsu jūras ir no elektrības?"

"Jā gan. Viss ir elektrisks. Atvaino, man darbs dzen darbu. Jāpieregulē tranzistori." Uzgriežņu atslēga aizlidoja.

Lēmums

Patiesībā man ilgi nebija jādomā. Nolēmu palikt uz Zemes.

"Kā no šejienes var tikt uz ostu?"

Par laimi, Freda nebija sentimentāla.

"Es tevi aizvedīšu," pieteicās kalnu trollis. "Es vēl esmu tavs parādnieks. Es tevi divreiz pametu ķezā un tikai vienu reizi izglābu tev dzīvību. Vēl reizīti, un tad rēķini būs no­kārtoti, kē-hē-hē. Es cenšos turēt bilanci tīru."

Atvadīšanās no Hemlūta un Fredas laimīgā kārtā nebija ilga, tam vienkārši nebija laika.

"Kad būsim uz citas planētas, mēs tev aizsūtīsim past­karti, gā?" teica Hemlūts Havanna.

Viņš piemiedza man ar aci un saņēma Fredu aiz rokas. Abi māja ar roku, un mēs ar kalnu trolli devāmies uz durvju pusi.

Turējos kalnu trollim blakus, un mēs skrējām pa ka­nāliem. Skrejsolītī lēcām pāri eļļainajām peļķēm. Vairs jau nebija tālu līdz ostai. Gaiss smaržoja pēc sālsūdens un pūs­tošām zivīm, pēc mašīneļļas un brīvības. Kādam citam no šāda mikšļa droši vien būtu nelabi, taču es to ieelpoju kā spirgtu kalnu vējiņu.

"Mēs tūlīt būsim pie slūžām," teica trollis, "te enkuru izmet mazie kuģi. Uz tāda ir lielākas izredzes salīgt. Ja ci­tādi nevarēs, uzlavīsimies tāpat un brauksim par zaķi."

"Tu arī? Vai tad tu neiesi atpakaļ uz Atlantīdu?"

"Ja tev nav iebildumu, es labprāt brauktu līdzi. Neesmu pārliecināts, vai uz neredzamajiem cilvēkiem var paļauties. Viņiem nevar ieskatīties acīs, kē-hē-hē."

Ar kalnu trolli astē salīgt uz kāda kuģa nebūs viegli, bet es nevarēju dzīt viņu prom — kur nu, pēc visa, ko viņš manā labā bija darījis.

"Vēl mazdrusciņ. Te, priekšā, jau ir kuģu kapsēta, kurā rūsē norakstītie kuģi. Tai jā tiek cauri, un tad jau būs arī slūžas."

Troļļa topogrāfijas zināšanas bija vienkārši nenovērtē­jamas. Viens pats es te bezcerīgi apmaldītos.

Mēs izrāpāmies no kanalizācijas lūkas. Bija tumšs, un mūsu priekšā slējās milzīga, melna siena, kuru es pirmajā mirklī noturēju par tumšām nakts debesīm. Tad man nāsīs iesitās labi pazīstamais smārds — rūsaina dzelzs un sakar­susi mašīneļļa.

"Nāc!" man galvā ieskanējās sen nedzirdēta balss. ''Kāp uz Moloha!"

Kalnu trollis stāvēja man pretim un raustīja plecus.

"Ko es varu padarīt?" viņš teica. "Es esmu kalnu trollis."

Mani no aizmugures satvēra lielas, melnas rokas, man galvā tika uzmaukts maiss. Maiss tika sasiets, mani sagrāba un stiepa prom. Tik negaidīti, ātri un draudīgi beidzās mana dzīve Atlantīdā.