Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

11. Mana dzīve lielajā galvā

Balduāns Beobābs man visu bija paskaidrojis. "Tā ir bol-loga galva/' viņš teica. "Bollogi ir…"

"Es zinu, kas ir bollogi."

"Tad tu droši vien zini arī to, ka reizēm viņi noliek galvu. Par šo galvu ļaudis stāsta, ka viens to šeit nolicis pirms vai­rākiem gadu tūkstošiem. Pēc tam viņš devies meklēt."

"Meklēt? Ko?"

"Nu, savu galvu. Bollogi, vai zini, nav pārāk gudri."

"Es zinu."

"Āreče, un tā nu tas ķirbis tur guļ. Un aizšķērso vienīgo ceļu uz Atlantīdu."

"Varētu pamēģināt pārrāpties pāri."

"Tajā paurī dzīvo tūkstošiem bollogblusu. Tu zini, kas ir bollogblusas?"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Bollogblusa: no visiem Camonijas milzu asinssūcējiem kukai­ņiem bollogblusas nenoliedzami ir pašas lielākās. Tās mēdz būt pat sešus metrus garas un reizumis sver pat piecpadsmit centneru. Bollogblusām nav spārnu, tām ir sāniski saplacināts ķermenis ar spēcīgām, lēkšanai teicami piemērotām kājām. Uz bollogblusas galvas ir divi gari taustekļi laupījuma samanīšanai, zem tām — sarveida augšžokļi, kuros attīstījušies pamatīgi zāģveida zobi, kā arī dūrējaparāts upura sagrābšanai un izsūkšanai. Tās pārsvarā uzturas noliktu bolloga galvu biezajā apmatojumā un lielākoties barojas ar kalnu dzīvnieciņiem un neapdomīgiem alpīnistiem.

"Es zinu, kas ir bollogblusas."

"Labi," atsaucās Balduāns. "Tomēr ir vēl viens cits ceļš."

"Un tas būtu?"

"Pavisam nedaudzi ir uzdrīkstējušies tajā doties. Un ne­viens nezina, vai kāds no viņiem ir dzīvs izkļuvis laukā."

"Kas tas ir par ceļu?"

"Šis ceļš ved cauri bolloga galvai. Pa vienu ausi iekšā un pa otru atkal laukā. Zināms, par to var runāt tikai tādā ga­dījumā, ja izdodas iekļūt bolloga ausī, ja pirms tam tevi nav aprijušas blusas. Taču runā, ka matu galos blusas parasti nemēdzot sēdēt. Lielais vairums tup pakausī un pārtiek no klinšu ērgļiem un pirīta klijām. Vismaz kādreiz tā bija. Kopš tiem laikiem pagājuši trakoti daudzi gadi."

"Tas ir, tu gribi sacīt, ka bolloga galvai var iziet cauri?"

"Tā ļaudis runā. Man bija brālēns, kura krusttēva vectēvs it kā esot pazinis kādu, kura māsai no mātes puses esot bijis draugs, kas laikam mēģinājis to izdarīt."

"Un? Kā tas beidzās?"

"To neviens nezina. Varbūt viņš nozuda kaut kur Atlantīdā."

Es ilgi nedomāju.

"Man ir zināma pieredze ar labirintiem. Lai notiek, es mēģināšu."

Balduāns ilgi raudzījās manī.

"Ir tikai viena neliela liksta…"

"Un proti?"

Viņš pieklusināja balsi un sāka man čukstēt ausī:

"Ļaudis runā, ka tā galva esot galīgi traka…"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielā galva: daudzas camoniešu teikas vienprātīgi stāsta, ka sen­dienās, kad kontinents vēl bija tikko radies, to apdzīvoja bollogi, kas augumā daudzkārt pārspēja savus mūsdienu radagabalus. Taustāmā­

kais aizvēsturisku milzu bollogu eksistences pierādījums irtā sauktā Lielā galva Camonijas Pirīta kalnu austrumu daļā. Ļaudis prāto, ka viens no šiem milzīgajiem aizvēsturiskajiem bollogiem ir ielicis savu galvu kalnu dziļākajā aizā, bet pats devies to meklēt. Bolloga galva ir apmēram 25 kilometrus augsta un aptuveni tikpat plata. To pār­svarā klāj biezi, pinkaini mati, kas vēl aizvien aug, augšanas ātrums ir aptuveni 20 metru gadā. Bolloga galvas apmatojumā dzīvo ne­skaitāmi sīki kukaiņi, ģemzes un ligzdojoši putni, kā arī briesmīgās bollogblusas.

Ir pieņemts uzskatīt, ka galvas iekšienē atrodas smadzenes, kas ir aptuveni 21 kubikmetru lielas. Nedz smadzeņu apkārtmērs, nedz svars gan neko nepasaka par to saimnieka prāta spējām. Ziloņa %

smadzenes sver vidēji 5400 gramu, turpretim eidēta smadzeņu svars ir tieši pusmārciņa. Varētu pat sacīt, jo lielāks ir dzīvas būtnes domāšanas orgāns, jo mazākas ir tā prāta spējas. Lielākās smadze­nēs to daļas atrodas tālāk cita no citas, tādējādi tās vairs nejaudā savstarpēji saprasties. Tādēļ labāk nevis lielas smadzenes, bet gan mazas, toties vairākas un teicami savienotas savā starpā. Ir izteikts minējums, ka lielā bolloga galva nav mirusi, bet guļ ciešā miegā, jo reižu reizumis tā it kā izdveš kaut ko nesaprotamu un dažkārt arī krāc.

Dzīvais

kalns

Uzkāpšana ausī nebija grūta, drīzāk vienkārši nepatī­kama. Ja visiem kalniem būtu mati, alpīnisms pārvērstos par tīro bērnu spēlīti. Es jebkurā brīdī varēju pieturēties, mati bija stipri un izturīgi kā tauvas, pa tiem rāpties bija nudien ērti. Nepatīkamākā bija netīrā ērkuļa smirdoņa — galu galā šie mati savā nodabā auga jau gadu tūkstošiem un neviens tos nebija mazgājis — un lipīgā taukainība, kā arī vispār tā dīvainā sajūta, ka tu rāpies pa galvu. Vienīgi no blaug­znām vajadzēja uzmanīties. Bolloga blaugznas ir tik lielas kā zupas šķīvji, sver apmēram kilogramu gabalā, un tāda pamatīga blaugznu lavīna, nākdama lejā, alpīnistu viegli va­rētu noraut dziļumos.

Blaugznas klāja matus kā jumta kārniņi; aplami paraujot aiz mata, vienā rāvienā nogāztos simtām. Pār mani divas reizes nogruva tādas blaugznu lavīnas, pirmajā piegājienā es vēl paguvu paslēpties apakš taukainas šķipsnas, bet otrā aizgāja garām nieka pāris metru attālumā. Tomēr kāpšana veicās labi, laiciņš bija lielisks, nekustējās ne lapiņa, un arī lietus nebija gaidāms. Nepilnā stundā biju pieveicis divas trešdaļas ceļa un tad uz brīdi apstājos uz bezcerīgi sapinkā­jušos bollogmatu kušķa.

Atvilcis elpu, ar jauniem spēkiem rāpos tālāk. Vairs tikai daždesmit metru virs manis bija bolloga auss ļipiņa: milzīga miesas pārkare. Uzņēmu kursu tai garām, lai no sāniem iesoļotu tieši auss gliemežnīcā. Sasniedzamā attālumā no auss auga ārā gara spalva — skats, protams, nebija diezcik daiļš, toties spalva bija ideāli piemērota, lai pieķertos, iešū­potos un ielidinātos tieši ausī.

Es braši satvēru spalvu, divas reizes paraustīju, pārbau­dīdams, cik tā izturīga, un tad ar abām kājām atspēros. Uzli­doju augstu, gluži kā kārtslēcējs.

Taču spalva piepeši sakustējās.

Es tiku nevis ielidināts tieši ausī, bet luncināts šurpu turpu. Zem manis bija vairākus kilometrus dziļa dzelme, rokām uz gludās virsmas nebija, kur aizķerties: ilgi es tā ne­izturēšu. Taču pēkšņi — it kā spalva būtu pārdomājusi — tā pārcēla mani pāri miesas slieksnim un novietoja auss glie­mežnīcā.

Tā vispār nebija nekāda spalva, tas bija smagsvara bollogblusas tausteklis! Es tūdaļ laidos mukšus un iesvempos gliemežnīcā, tiesa, ar to neko neieguvu. Milzīgā blusa stāvēja starp mani un ieeju ausī un jau berzēja savas priekškājas pirms maltītes, gluži kā trinot nazi pret dak­šiņu.

Krist panikā nebija laika, vajadzēja tūdaļ rīkoties. Izda­rīju izklupiena soli pa kreisi, blusa ar visu masīvo rumpi pagriezās uz to pašu pusi, taču es nekavējoties šāvos pa labi un izšmaucu tai starp kājām. Blusa tik ātri reaģēt nespēja, jo bija pārlieku smaga, un tā man izdevās iejozt ausī.

Auss dīķis

Gigantiskais kukainis smagnēji pagriezās un sāka dzī ties man pakaļ ar lieliem, spēcīgiem lēcieniem. Man priekšā bija liels dīķis. Droši vien tur bija sakrājies lietusūdens, tas bija tumši brūns un nepavisam neizskatījās vilinošs, taču nebija īstais brīdis būt izvēlīgam. Ar galvu pa piekšu ielēcu tumšajā žurgā, cerēdams, ka bollogblusas neprot peldēt.

Grūti pateikt, vai tā bija kļūda vai nebija. Ciktāl runa ir par bollogblusu, es, rādās, biju pieņēmis pareizu lēmumu, jo tā palika stāvam dīķmalā un neizskatījās, ka tā grasītos lēkt man pakaļ žurgā. Nepavisam: blusa savādi sakustē­jās — bezmaz šķita, ka tā šūpo galvu —, tad pagriezās un izčāpoja laukā.

Kas attiecas uz mani, lēmums laikam nebija tik pareizs, jo tas nebija vis nekāds lietusūdens, tas bija bolloga auss sērs, un šī viela dzīvībai ir tikpat bīstama kā smilšu slīkšņa vai rāva purva akacī.

Zampa apņēma mani kā taukaina ķetna, tā vilka mani dibenā. Es mežonīgi kulstījos ar rokām — tā nebija diži rūpīgi pārdomāta rīcība, taču, nesakarīgi irdamies, vismaz turējos virspusē. Vispār man tādējādi pat izdevās nonākt mazlietiņ tuvāk tauku dīķa pretējam krastam.

No tās puses žurgā rēgojās dažas auss spalvas pirksta resnumā. Es īros, cik spēka, lai tās aizsniegtu, auss sēra zupa sakļāvās man virs galvas, spiežoties degunā, acīs un, saprotams, arī ausīs, tādēļ es uz kādu brīdi kļuvu akls un kurls. Tad vēl arī noriju kārtīgu porciju draņķības. Tik pre­tīgi nekad dzīvē nebiju juties.

Aiz šausmām un riebuma aizmirsu irties un vēl dziļāk iegrimu siltajā, mīkstajā zampā. Vairs tikai viena mana ķepa rēgojās ārā no dīķa un tvarstīja gaisu, meklējot matu kušķi. Mana pēdējā kustība pat vairs nebija tveršanās, bet atvadu mājiens — visi spēki bija mani pametuši.

Kāds vai kaut kas — manā situācijā to bija grūti sa­prast — saķēra mani aiz rokas. Pēc izjūtas nešķita, ka tas varētu būt blusas tausteklis vai vispār kaut kāda kukaiņa būšana, tādēļ es pieķēros klāt un ļāvu, lai mani velk laukā. Turējos cieši un kulstīju kājas, līdz tās sataustīja cietu pa­matu. Uz visām četrām izrāpoju no peļķes un izberzēju sēru no ausīm, lai paskatītos, kas īsti man bija izglābis dzīvību. Tā bija caurspīdīga lāse no pulsējošas gaismas, un es jau pašā pirmajā brīdī nodomāju, ka šī būtne izskatās bēdīga.

Slikta ideja

"Mani sauc P 16. Es esmu ideja," būtne stādījās priekšā.

"Ļoti patīkami," es atbildēju. "Mani sauc Zilais lācis, un es esmu zilais lācis."

Kādu brīdi mēs diezgan bezpalīdzīgi stāvējām un skatī­jāmies viens uz otru, nezinādami, ko tagad vajadzētu darīt, bet tad es vienkārši sāku tīrīt no spalvas ausu sēru.

"Tev tiešām palaimējās, ka es netīšām gadījos te tu­vumā," teica ideja. "Daudzi jau tajā taukainajā peļķē ir da­būjuši galu. Riebīga zampa."

"Varu tikai piekrist. Vispār liels paldies, tikai tev varu pateikties, ka vēl esmu dzīvs. Esmu tavs parādnieks."

"Ko niekus. Priecājos, ka reiz esmu bijusi noderīga. Ci­tādi no manis nav nekādas jēgas."

"Kā tad tā?"

"Nu, es, saprotams, esmu ideja, bet slikta ideja. Sākumā manis dēļ bija milzīgs trādirīdis, bet galu galā viru vienkārši nosprieda, ka es neesmu laba ideja. Un tad viņi tevi vien­kārši pamet. Tādu kā es ir pulku pulkiem, mēs tikai klīstam pa šo smadzeņu gaņģiem. Mēs esam smadzeņu sabiedrī­bas padibenes. Varbūt tev kaut kā var noderēt viena slikta ideja?"

"Nezinu… Es gribētu tikai saprast, kā pēc iespējas ātrāk tikt laukā no šīs galvas pa otru galu."

"Tam tev ideja nav vajadzīga. Tev jau pašam ir: "Es eju uz smadzeņu otru galu.""

"Nav ne jausmas, vai tā ir laba ideja. Skaidrs, ka pārvie­toties pa smadzeņu daivām ir sasodīti grūti un bīstami. Zini, cik kilometru smadzeņu rievu te vispār ir?"

"Nē."

"Es arī nezinu. Droši vien vairāki miljoni."

Tas nu man šķita pārspīlējums, tomēr sāku arī noskārst, ka viss nebūs tik vienkārši, kā biju iedomājies.

"Tev ir vajadzīgs plāns. Šo smadzeņu plāns. Tad tu neapmaldīsies. Tu saproti? Tev vajag plānu, ko izstrādājis plāninieks."

"Nē, es nesaprotu."

"Plāninieks smadzenēs izstrādā plānus. Tas ir godājams amats. Taču ļoti īpatnējs. Kad tev vajag kurpi, tu ej pie kurp­nieka. Ja vajag plānu, ej pie plāninieka. Es vienu pazīstu, viņš dzīvo tepat netālu. Aizvest tevi pie viņa?"

Idejas dabū vārdus pēc tā, cik ir pulkstenis to rašanās brīdī. Parasti vārdi ir daudz garāki, uzrādot idejas dzimša­nas laiku ar precizitāti līdz sekundei, piemēram, P 23 M 46 S 12 vai P 14 M 32 S 55 un tādā garā, taču P 16 vienkārši bija piedzimusi tieši četros un nulle sekundēs. Ideja veda mani arvien dziļāk smadzeņu ejās.

"Tam ir arī ēnas puse: daudzām te ir vienādi vārdi, galu galā taču gandrīz katru dienu ik sekundi dzimst jaunas ide­jas. Es pazīstu vēl piecdesmit ideju, kuras sauc P 16. Un zini, ko? Neviena no viņām nav nekam derīga. Rādās, pulksten četri nav idejām pārāk labvēlīgs laiks…"

Smadzeņu

ejas

Iešmaucot^galvā pa ausi, sajūta ir diezgan krimināla. Jāteic, es jutos diezgan neomulīgi, it kā darīdams kaut ko nekrietnu, it kā būdams nelūgts viesis, kas iemanījies mājā pa sētas durvīm. Teiksim tā: lai gan man pašam nekas nav slēpjams, es tomēr negribētu, lai kāds ielien manā galvā un blandās apkārt.

Dienasgaismas smadzeņu ejās bija pavisam maz. P 16 čāpoja man pa priekšu, laiku pa laikam nopurpinot kādu paskaidrojumu kā tūristu gids, kas to visu jau redzējis līdz apnikumam. ("Virs mums atrodas masīvais deniņu kauls.")

Es uzmanījos, lai man uz nolaidenās un no ausu sēra lipīgās grīdas nepaslīdētu kāja. Drīz mums ceļu aizšķērsoja siena, kas pēc izskata atgādināja pergamentu.

"Tā ir bungādiņa," P 16 paskaidroja. "Es te zinu vienu caurumu, pa kuru mēs varam ielīst iekšā."

Vispār jau bolloga auss bungādiņa bija vienos caurumos kā Šveices siers, taču lielākoties caurumi nebija lielāki par dūri. P 16 mani pieveda pie viena, kas bija apmēram futbol­bumbas lielumā.

"Bungādiņa ir ļoti stiepjama. Mēs vienkārši izlīdīsim cauri," ideja paskaidroja.

Idejas laikam ir ļoti elastīgas, jo P 16 vienā mirklī izslī­dēja pa caurumu, turpretim man pašam vajadzēja pamatīgi ievilkt vēderu, un arī tad izspraukties izdevās tikai tāpēc, ka ideja cītīgi palīdzēja. Tagad mēs atradāmies lielā alā, pie kuras augstajiem griestiem, šķiet, kaut kas kustējās. Apgais­mojums bija nožēlojams, tādēļ bija grūti saskatīt, kas tur īsti notiek.

"Tas ir auss āmurs, lakta un kāpslis. Tikai nejautā, kāpēc tiem ir tādi nosaukumi, es zinu vienīgi, ka tas viss ir vaja­dzīgs dzirdei."

Alas otrā galā mums bija jāizlien cauri vēl vienai cauru­mainai membrānai ("Mēs tagad iekāpjam pa tā saukto glie­meža lodziņu"), jānošļūc pa trakoti nolaidenu eju ("Tagad mēs šļūcam pa nolaidenu eju") un jāuzkāpj pa tādām kā trepēm ("Tagad mēs kāpsim pa majestātiskajām gliemeža kāpnēm").

Bija iestājusies pilnīga tumsa, kurā vienīgais gaismas avots bija blāvā vizma, ko izstaroja P 16 (tā droši vien bija idejas atblāzma). Jau atkal biju iekūlies labirintā un jau­tāju pats sev, kā man kārtējo reizi ir izdevies nonākt situ­ācijā, kas tik nepatīkami atgādina sastapšanos ar kalnu trolli.

Eja spirāliski vijās iekšup kā gliemežnīca un kļuva ar­vien šaurāka. Jau bijām nometušies četrrāpus un virzījāmies uz priekšu līšus.

"Jau esam klāt," P 16 teica un tā mani mazdrusciņ no­mierināja. Ideja ielīda vēl šaurākā tunelī, kas nozarojās no mūsu ejas. Gar tā sienām stiepās daudzkrāsaini, lipīgi vadi. "Tās ir nervu šķiedras. Šī ir dzirdes nervu eja. Mēs jau esam pašā auss galā." Tādus pašus uzmundrinošus paskaidroju­mus dāsni dāļāja arī alu trollis.

Ejas galā bija šaura sprauga, pa kuru ieplūda nespodra gaisma. P 16 veikli izslīdēja cauri.

"Nāc!" tā sauca no otras puses. Es ar grūtībām izkārpījos pa spraugu.

Smadzenēs

Mēs bijām nonākuši citā ejā, gar kuras sienām kā aptrakušas brīnumsvecītes slīdēja mazītiņas dzirkstelītes. Likās, tām ir katrai sava balss — traukdamās mums garām, tās čukstēja, murmināja, dudināja un ķiķināja. Cita bija lielāka, cita — mazāka, cita — balta, cita — sarkana vai zaļa.

Tās uzradās no visām pusēm, no priekšas un no aizmu­gures, no augšas un no lejas; mēs laikam bijām nonākuši nelielas uguņošanas centrā. Brīžam gadījās, ka divas dzirk­steles sadūrāt: tās savienojās kopus zibenī un tad divatā aizslīdēja tumsā. Es apstulbis paliku stāvam, mežģīju kaklu, skatīdamies gaismiņām nopakaļ, un nepavisam nesapratu, kur esmu nokļuvis.

"Tās ir domas," P 16 sacīja. "Tagad mēs atrodamies bolloga smadzenēs."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Bolloga doma: šaurākā nozīmē — jebkurš ar domāšanas procesa palīdzību no -> bolloga redzes un jutekļu sfēras uz jēdzienu, sprie­dumu un secinājumu sfēru pārcelts nojēgums; plašākā nozīmē — jeb­kāds bolloga nojēgums, kura priekšmets nav tieši dots bolloga jutekļu uztverē vai tai nemaz nav pieejams, tātad tiklab nojēgumi, kas iegūti ar atmiņas starpniecību, kā tie, kurus radījusi bolloga fantāzija.

Leksikons ar saviem paskaidrojumiem, kā vienmēr, uz­bāzās neaicināts, uzbāzās nejēdzīgā brīdī un nepapūlējās, lai tie būtu puslīdz saprotami.

Izsakoties populārāk: doma ir kaut kas vidējs starp izjūtu un izsa­cītu teikumu. Bollogi šai ziņā daudz neatšķiras no citām domājošām būtnēm.

Man bija sajūta, ka derētu kaut ko pateikt, taču nekas nenāca prātā.

Ļoti labi. Arī tā nav slikta domas definīcija.

Reizēm man radās iespaids, ka runātājs ir nevis leksi­kons manī, bet gan pats profesors Naktigalgals, it kā viņš man zvanītu pa telefonu. Tas bija ļoti savādi.

Bolloga smadzenes: bolloga galasmadzenes sastāv no divām dziļu rievu [smadzeņu ielu] izvagotām daļām, tā sauktajām pus­lodēm, ko nodala viena liela rieva [smadzeņu galvenā iela]. Tiek uzskatīts, ka galasmadzenēs ir apziņas, atmiņas un gribas mājoklis, kā jau tas lielākoties ir visu smadzenēs. Var pieņemt arī, ka turpat at­rodas bailes, humors, izsalkums un vai nu pieticība, vai lielummānija atkarībā no rakstura nosliecēm. Noliktas bolloga galvas smadzenītes būtībā nav interesantas, jo tajās mājo vienīgi tauste un muskuļu to­nusa koordinācija, kas nodrošina sakarīgas ķermeņa kustības, taču, tā kā noliktai galvai vairs ķermeņa nav, šīs spējas ir pilnīgi un galīgi liekas.

P 16 norādīja uz zibsnīgajiem gaismas punktiņiem gar tuneļa sienām.

"Te iekšā ir lērums dažnedažādu domu, un tās var atšķirt pēc krāsām. Sarkanās ir ikdienas domas, to arī ir visvairāk. Dzeltenās ir raizes, arī to ir pārpārēm. Zilās ir jautājumi, kas tirda smadzenes. Zaļie ir atbildes. Ja zils jautājums saduras ar aplamu zaļu atbildi, nekas nenotiek."

Zaļš zibsnis pie sienas saskrējās ar zilu, aizlidoja dažas dzirksteles, abi saērcināti apriņķoja viens otram apkārt un čukstēdami aiztraucās tālāk.

"Redzi? Bet, ja zilais jautājums sastopas ar pareizu zaļo atbildi, viņi sakūst kopā un kļūst par risinājumu. Redzi to trekno oranžo zibeni? Tas ir risinājums."

Patiesībā tādu oranžu zibeņu bija daudz. P 16 uzsita ar dūri pa delnu.

"Un, ja saskrienas divi risinājumi, tad rodas ideja. Vai nu laba, vai slikta. Es, āreče, esmu sliktā," P 16 nopūtās.

"Tur nāk viena labā."

Laba ideja

Dažu metru attālumā no tuneļa līkuma izšāvās starojoša lāse. Tā bija vismaz divreiz lielāka par P 16 un majestātiski aizsoļoja mums garām, iekšēji laistīdamās kā Ziemsvētku eglīte un dūkdama kā augstsprieguma līnija.

"Sveika, P 16!" tā mūs no augšas sveicināja.

"Sveika, P 21 M 36 S 14!" P 16 neveikli atsaucās.

"Kā bollogs nonāk līdz labām idejām?" es gribēju zināt.

"Man šķita, ka bollogi garīgi ir diezgan maznodrošināti!"

Mēs gājām pa tuneli, kura līkumiem, šķiet, nebija gala.

Ik pa brīdim pa labi un pa kreisi nozarojās neskaitāmas smadzeņu ielas. Mums apkārt nepārtraukti šaudījās domas, jautājumi, atbildes un risinājumi, katrs savā pienācīgajā krāsā.

"Viņi kļūst dulni tikai pēc tam, kad ir noņēmuši galvu.

Pati galva nemaz nav tik stulba. Tikai rumpis ir negudrs."

"Un kāpēc tad viņš noņem sev galvu, ja reiz ir tik inteli­ģents?"

P 16 iezaigojās sarkanīgā tonī. Ideja meklēja vārdus.

"Nu… Tā ir viena no sliktajām idejām…"

"Kāpēc tu tā nosarki?"

P 16 žēli nokunkstējās.

"Labi, pateikšu godīgi: tā biju es."

Aiz līkuma, kur biju domājis ieraudzīt nākamo tuneli, piepeši pavērās plaša panorāma. Mūsu priekšā bija iespai­dīgs skats uz smadzeņu ieleju — vienu no lielajiem dobu­miem bolloga smadzenēs. Pa augstās grotas griestiem kā krāsainas komētas tumšā debesjumā svelpdamas joņoja domas. Lejā atradās piņķerīgs smadzeņu rievu labirints, mazas, šauras ieliņas, kurās kā austrumnieciskā vecpilsētā ņudzēja tūkstošiem ideju.

"Šī ir slikto ideju ieleja," P16 skumīgi bilda. "Es te dzīvoju."

Mēs izgājām uz serpentīnveida smadzeņu taciņas un devāmies lejup ielejā.

P 16 man stāstīja bēdu stāstu par to, cik bezcerīgā si­tuācijā atrodas spožās idejas, kas mitinās šajā ielejā. Lai attaisnotu savu eksistenci, tās diendienā skraida pa ejām,

cenzdamās atrast sev pāri, veltīgā cerībā, ka divas sliktas idejas kopā dos labu.

Te jau gāja kā zivju tirgū. Uz katra stūra kāda mirdzoša lāse pilnā rīklē slavināja savas šķietamās priekšrocības. Tās mani nemitīgi ķerstīja aiz rokas, apgalvodamas, ka ir simt­gades gaišākās domas. Šur un tur bariņš ideju strīdējās, kura ir vislabākā. Neviens nepievērsa uzmanību manai uzkrītoši neparastajai ārienei, te visi bija pārāk aizņemti ar savu bez­jēdzīgo rosību.

Pūļa nests, es virzījos uz priekšu, bet P 16 kaut kur aizķērās un iesaistījās sarunā. Tikai nākamajā krustojumā, palūkojies atpakaļ, pamanīju, ka burzmā esmu P 16 pazau­dējis. Nolēmu palikt stāvam un nogaidīt, līdz drūzma raus manu pavadoni garām.

Kāds mani sagrāba aiz rokas un iebrēca tieši ģīmī:

"Hei! Meklē ideju? Man tā rādās, ka tev akurāt viena laba ideja vajadzīga!"

Bārdaina

ideja

Vispirms es pamanīju to, cik briesmīgi šai idejai smird mute. Tā spiedās man virsū, pūzdama sejā nelabu dvaku.

Pēc tam ievēroju tās bārdu. Nevienai no pārējām mirdzo­šajām lāsēm bārdas nebija, turpretim šai bija, tā sākās pie deguna un sedza gandrīz visu rumpi. Acīmredzot man bija darīšana ar sevišķi sastāvējušos eksemplāru.

"Ko tu vari piedāvāt?" apvaicājos, cenzdamies būt pie­klājīgs.

Ideja neveikli smaidīja.

"Ē… Es esmu ideja Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās! Nu, ko tu saki? Piedalies?"

"Derētu uztaisīt īssavienojumu pāris nervu šķiedrās?"

"Nu… tā taču ir laba doma, vai tad ne?"

Man uznāca smiekli. Tas nebija pieklājīgi, bet sapratu to tikai vēlāk.

"Nu… es neesmu nekāds filozofu akmens…" Sliktās idejas balss uzreiz kļuva pagalam naidīga. "Ko tad tu no manis gai­dīji? Grāmatiespiešanas izgudrošanu? Kimgs ir varen izvēlīgs!"

Es pētīju pūli, negribēdams palaist garām P 16. Tas viss sāka kļūt nepatīkami. Staigājošā bārda blenza uz mani ar neslēptām aizdomām.

"Kas tu vispār tāds esi? Es teiktu, ka tu nemaz neizska­ties pēc idejas! Vai tikai tu neesi no tiem salašņām, kas dzīvo tajā otrā puslodē?"

Ideja ieāķējās man rokā un iebrēcās vēl skaļāk:

"Hei! Skatieties, kas mums te ir!"

Rosīgā kņada visapkārt pieklusa, visu skatieni pievērsās man. Bārdainās idejas tvēriens kļuva ciešāks.

"Šis jaunskungs trakoti smalks! Mēs viņam neesam gana labi!"

fl

Ziņkārīgie skatieni kļuva stipri pikti, rosīgā murdoņa pārtapa niknās klaigās.

"Ko šis tips vispār te meklē? Viņš droši vien ir viens no tiem labās puslodes bandītiem!" kāds ieaurojās.

Idejas sastājās mums apkārt ciešā aplī. Laikam šis starp­gadījums bija patīkama izprieca, kas viņām ļāva uz brīdi aizmirst par viņu bezcerīgo ņemšanos.

"Viņš nepavisam neizskatās tāds pats kā mēs!" kaut kur pūlī brēca sīka balstiņa.

"Es te esmu caurbraucot!" mēģināju aizstāvēties, taču mani vārdi vispārējā jezgā nebija dzirdami.

"Viņš ir spiegs!" ieķērcās bārdainā ideja. "Viņš nozags mūsu labās idejas!"

Tā sagrāba mani aiz apkakles. Es izrāvu roku un atgrūdu nekauņu.

"Kāds stulbums!" skaļi iekliedzos. "Ko te, pie jums, vispār var nozagt? It neko! Jūs esat tikai galīgi nevajadzīgu ģeķību kaudze!"

Lērums mitējās. Mēdz būt tādi brīži, kad vislielākā muļ­ķība, ko iespējams pateikt, ir patiesība. Ideju skatieni kļuva vēl naidīgāki, loks savilkās ciešāks. Liktenīgo ierosinājumu izteica bārda.

Aizmirstības ezers

"Vajag viņu iemest Aizmirstības ezerā!"

Daudzas rokas mani sagrāba un pacēla gaisā.

"Jā! Metīsim viņu Aizmirstības ezerā! Viņš ir spiegs! Aiz­mirstības ezers, tur viņam īstā vieta!"

Pūlis aiznesa mani kā lieli viļņi nieka korķīti.

"Aizmirstības ezerā!" bauroja bārdainā ideja, pūļa va­done. "Un pēc tam mēs sāksim revolūciju! Šoreiz viņi ir aiz­gājuši par tālu! Mēs izraisīsim haosu visās smadzenēs! Pārāk ilgi viņi ir mūs nievājuši un apspieduši! Spiegam vieta ezerā!"

Bolloga smadzenes [turp.]: katrās bolloga smadzenēs atrodas tā sauktais Aizmirstības ezers — verdoša darvas plančka, kas daudz

neatšķiras no šķidras aizmāršības dīķa. Tas, kas tajā iekritis vai iemests, mirst no aizmiršanas, un tā ir sevišķi radikāla nāve, jo pāri nepaliek itin nekas, pat atmiņas.

Jā, vēl nelāgāku galu es nespēju pat iedomāties: nāve aiz­mirstībā. Pazušana uz visiem laikiem, neatstājot ne visma­zākās atmiņas, vienkārši izgaist, un laikabiedri neatcerēsies, ka es vispār esmu dzīvojis. Īstenībā es biju nācis, lai kļūtu slavens, iespējams, pat nemirstīgs. Un tagad mani gaidīja kas gluži pretējs.

Zem manis kā verdoša lava mutuļoja Aizmirstības ezers, no tā cēlās augsti sēra tvaiku stabi, es nespēju elpot. Mēs bijām apstājušies uz klints, četras idejas cieši turēja mani aiz rokām, bārdainā stāvēja blakus un, balsij nemitīgi aizlūstot, auroja uz pārējām, kas bija sapulcējušās pie šī dīķa.

"Sākas jauni laiki!" tā spiedza. "Mēs gribam būt kungi šajās smadzenēs! Nost ar veco kārtību! Lai dzīvo anarhija! Visās smadzeņu krokās plosīsies haoss! Un šis te, smadzeņu izbijušo kungu špiks, būs mūsu pirmais upuris! Klausīt manai komandai! Skaitīšu līdz trīs, un metiet viņu Aizmir­stības jūrā!"

Es drudžaini pūlējos izdomāt kādu risinājumu, taču sākt cīņu pret tik daudziem pretiniekiem būtu cauruncauri bez-

*

jēdzīgi.

"Viens!" bārdainā ideja sāka skaitīt.

Kāda vispār ir tā šķidrā aizmirstība? Vai man ir cerības no tās izkļūt peldus?

Bolloga smadzenes [turp.]: šķidrā aizmirstība sastāv no vienā­dās daļās ņemtas ārkārtīgi koncentrētas sālsskābes un bolloga žults, kurā dzīvo miljoniem rijīgu aizmirstības baktēriju. Izredzes izpeldēties Aizmirstības ezerā un palikt dzīvam ir tikpat niecīgas kā bez skafandra ielecot aktīvā vulkānā.

"Divi!" Idejas šūpoja mani pāri klints kraujai.

"Un…" Bārda pacēla roku, lai dotu pēdējo signālu.

"STĀT!" lūdzoši iesaucās skanīga balstiņa.

Tā bija P 16. Manai mazajai draudzenītei bija izdevies izspraukties cauri niknajam pūlim. Tā apņēmīgi uzklupa kūdītājam, un tas apstulbis kāpās atpakaļ.

Tad P 16 izdarīja ko tādu, ko es tiešām nebiju gaidījis. Mazā sagrāba slikto ideju aiz bārdas un parāva, — un izrā­dījās, ka bārda ir mākslīga! To noraujot, atklājās neaptverami derdzīgs skats: pat sakrustojot spīgaini un alu trolli, kaut ko tik pretīgu nevarētu iegūt.

"Jus, idioti!" kliedza P 16. "Jūs tiešam nezināt, ar ko jums ir darīšana?! Tas ir ārprāts!"

Šausmās kliegdams, pūlis atkāpās. Ideja, kas, kā izrādī­jās, bija ārprāts, izpleta nagainās ķetnas un šņāca: "Nenāciet man klāt! Ja kāds man pieskarsies, es kodīšu! Paši zināt: es esmu lipīgs! Fš-š-š-šl"

Pūlis pašķīrās kā vidū pārplēsts drānas gabals. Neviens negribēja saskarties ar ārprātu, kas šņākdams un nagus vi­cinādams lauza sev ceļu.

"Nost no ceļa! Fš-š-š-š\ Es esmu ārprāts! Sargieties! Fš-š-šl" Lēkdams pāri smadzeņu krokām, ārprāts iemetās tunelī, taču vēl pēdējā brīdī atskatījās un uzsauca: "Pienāks diena, kad jūs visi piederēsiet man! Un tu…" viņš izstiepa pirkstu pret mani. "Ar tevi es izrēķināšos personiski! Fš-š-š!"

Tad viņš nozuda tunelī, atstādams mums savu smieklu atbalsi, no kuras man visas spalviņas saslējās stāvus.

P 16 uzrunāja pūli: "Vai jums cita nav ko darīt, vien uzķerties uz ārprāta stulbajiem āķiem?" Kaunīga bubināšana, kāju šļūkāšana un aprautas teikumu driskās. Skaid­rākās atbildes bija "Nu…", "Mēs vienkārši domājām…" un "… diezgan labi pārģērbies…"

"Šis ir Zilais lācis, viņš te ir caurbraucot! Zilais lācis ir mans personiskais viesis, un es vēlos, lai jūs pret viņu pie­nācīgi izturētos! Vai tas ir skaidrs?"

Pūlis klusējot izklīda. Tad idejas atkal sāka bizenēt, klai­gāt un tirgoties, it kā nekas nebūtu noticis.

"Viņš neliekas un neliekas mierā," P 16 stāstīja, kad mēs jau bijām izgājuši no slikto ideju ielejas un lēnā garā gājām pa klusu domu tuneli. "Ārprāts ir neiedomājami ļauna ra­dība. Tas vazājas pa smadzeņu gaņģiem, pūlēdamies pastrā­dāt pēc iespējas lielākas negantības. Tas zāģē pušu nervu

šķiedras un izraisa īssavienojumus sinapsēs. Tas vareni pieprot pārģērbties un sakūdīt uz kašķi. Tā mērķis ir visas smadzenes padarīt ārprātīgas."

"Bet tas taču nav gudri! Tad taču arī viņš pats aizies bojā."

"Jā, protams. Viņa uzvedībai ir viens vienīgs izskaidro­jums." P 16 piedauzīja pie pieres un pieklusināja balsi. "Man šķiet, viņam visi nav mājās…"

Plāninieka alā

Plāninieks nejaušības pēc bija kubs un lidinājās apmēram metra augstumā virs zemes. Viņš dzīvoja plašā dobumā pie a ^ neparasti mierīgas smadzeņu krokas. Viņa miteklis bija pil­nīgi tukšs. Es teicu — viņš nejaušības pēc bija kubs, jo viņš visu laiku mainīja izskatu un virsmu. Šobrīd viņš, tātad, bija iekšpusē mirdzošs kubs, un uz visām viņa kvadrātveida skaldnēm ņirbēja abstraktas zīmes.

Viena skaldne izskatījās pēc piegrieztnes vīriešu krek­lam, otra — pēc laikapstākļu kartes, trešā — pēc katedrāles rasējuma. Tad virsma noņirbēja un pārvērtās, še parādījās jūras karte, tur — autobusu saraksts, bet tur, tālāk — kaut kādas saules sistēmas attēls.

Tad piepeši plāninieks pārvērtās pavisam un kļuva par piramīdu, četrskaldni vai pilnīgi gludu lodi, uz kuras bija iezīmētas visas mūsu planētas ielas. Turklāt viņš ne­mitīgi griezās ap savu asi. Skatīties uz viņu bija gaužām grūti.

Viņa balss, likās, nāca kaut kur no iekšienes; tā bija aug­sta, gandrīz dziedoša, un, izrunājot svelpeņus un šņāceņus, elektriski sprakšķēja — taču tajā klausīties nebija nepā­li kami.

"Aifiet! Pārbaudīt pulkfteņuf!" plāninieks pavēlēja ko­mandēt pieradušā balsī.

P 16 paskatījās uz rokas locītavu, uz kuras nekāda pulk­steņa nemaz nebija, un automātiski atbildēja: "Sešpadsmit nulle nulle!"

"Ē, deviņpadsmit un četrdesmit deviņas minūtes!" es sazin kāpēc ievēkšķējos.

"Divdefmit vienf un divdesmit divaf!" plāninieks uzva­roši paziņoja. "Teifami!"

Tas laikam bija savdabīgs sasveicināšanās rituāls.

"Šis ir Zilais lācis! Viņš te ir caurbraucot. Viņam vaja­dzīga smadzeņu karte, lai nonāktu otrā pusē. Vai tu vari viņam tādu uztaisīt?"

"fftl" plāninieks nošņācās un pārvērtās rotējošā ripā, uz kuras bija attēlota smadzeņu shēma, "fmadzeņu karte. Taf

prafīf laiku… Vai tu faproti, fik farefģītaf ir bolloga fmadzenef? fik metru domu tuneļu mums te ir? Ja vifuf domu tuneļuf faliktu fitu pie fita, tie fniegtof no femef līdz Mēnefim! Tev gadījumā nevajag vifu Mēneff krāteru karti? Man te viena ir par ļoti if devīgu…"

Ripas otrā pusē parādījās ļoti glīta Mēness karte ar daiļi izzīmētiem krāteriem.

"Beidz!" P 16 neļāva viņam novirzīties no tēmas. "Cik daudz laika tev vajadzēs?"

"Divuf mēnefuf," plāninieks šļupstēja. "Vifmaf "

"Par cik?"

"Divdemit tūkftofi felfillu."

"Divdesmit tūkstoši selsillu? Nemels niekus!" P 16 iebilda. "Desmit tūkstoši, un ne par selsillu vairāk."

Plāninieks pārvērtās nošļauptā konusā, kas izskatījās pēc marokāņu tepiķu tirgoņa feskas. Uz tā virsmas parādījās kaut kas līdzīgs kasbas plānam.

"Piefpadfmit tūkftofi."

"Divpadsmit ar pusi."

"Tu mani ifputināfi, labi, lai būtu! Divpadsmit tūkftofi pie^i fimti fetfillu, divi mēnesi, tepat fajā pafā laikā. Pārbau­dīt pulkfteņuf!"

Plāninieks atkal pārvērtās kubā — šķiet, tas bija viņa iecienītais veidols.

"Sešpadsmit nulle nulle," teica P 16.

"Četrpadsmit un divdesmit deviņas minūtes," es me­loju.

"Divdesmit trīf un piefdefmit piefas!" plāninieks klie­dza un no savas alas mūs uzslavēja: "Bef piefām divpa dfmit! Darba fākumam viflabākaif brīdini"

Selsillas Nepietika ar to, ka P 16 divas reizes bija izglābusi man dzīvību un aizvedusi pie plāninieka, lai man būtu plāns smadzeņu šķērsošanai. Nē, tagad — lai es aiz kauna vispār vairs nezinātu, kur dēties, — viņa aicināja mani padzīvot pie viņas.

Kaut kur man šos divus mēnešus vajadzēja nodzīvot, tā nu P 16 piedāvāja savu midzenīti. Vir\a mitinājās pieticīgā smadzeņu krokā netālu no Aizmirstības ezera, no kura rei­zēm cēlās sēraini tvaiki, tomēr tur vismaz bija mierīgi. Te tagad divus mēnešus būs manas mājas. Un te man kaut kā bija jāsagādā divpadsmit tūkstoši pieci simti selsillu.

Selsillas — pirmo reizi šo vārdu biju dzirdējis naktsskolā. Selsillu dušā biju pīpējis savu pirmo ķērpju cigareti.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Selsillas: selsillas ir jebkuru smadzeņu pamatelements. Tās ir viela, no kuras attīstās jaunas domas, proti, ja tā var izteikties, selsillas ir vēl neizdomātas domas. Kā no kāpura var attīstīties tauriņš, tāpat arī no selsillas var rasties doma. Neredzamas selsillas piesātina visu Camonijas atmosfēru. Iekļuvušas smadzenēs [šīs pārejas paātrināša­nai varu ieteikt savu selsillu dušu], tās iegūst resnu tārpiņu veidolu un veģetē uz smadzeņu apvalka. Tās mēdz būt dažādās krāsās: sarkanas, okerbrūnas, zeltaini dzeltenas, varsārtas, sudrabotas, zaļas, pelēkas, violetas, gaišbrūnas un tumšzilas, taču visos gadījumos tām piemīt metālisks spīdums. Jebkurā smadzeņu sabiedrībā selsillas ir, tā sakot, maksāšanas līdzeklis, jebkuras domas pamatelements un viela, no kuras top sapņi.

Atliek vienīgi saprast, kā tagad pie šīm selsillām tikt. Ar tām ir kā ar naudu, tās uz ielas nemētājas, un neviens tev tās pakaļ nemetīs; pašam vien būs kaut kas jādara. Ja

es gribu nopelnīt selsillas, man ir vajadzīgs darbs. Un atkal man izpalīdzēja P 16.

"Vai tev ir fantāzija?" viņa man jautāja.

Es pieļāvu, ka man tiešām varētu būt ierobežotas, tomēr pietiekamas iztēles spējas.

"Tas ir rets talants. Ar fantāziju te var sapelnīt kaudzēm selsillu. Tu vari kļūt par sapņu komponistu. Sapņu kompo­nisti vienmēr ir vajadzīgi."

Sapņu ērģeles

Bolloga galva visu laiku guļ, tādēļ tai nepārtraukti jāsapņo. Bolloga galvā, tieši aiz acīm, man stāstīja P 16, at­rodas sapņu ērģeles — instruments, ar kuru var izvilināt sapņus. Sapņu ērģeles jāapkalpo bez pārtraukuma dienu un nakti, citādi bolloga galva pamodīsies, un tā būs katastrofa, jo tad smadzenēs sāksies briesmots juceklis. Galva mēģinās iet, ēst vai veikt citas darbības, kurām vajadzīgs ķermenis, un nervu ceļos notiks viens īssavienojums pēc otra, — un ļaunākajā gadījumā varu sagrābs ārprāts. Tādēļ smadzenēs vajadzēja nodrošināt mieru, nemitīgi piegādājot sapņus, un tas bija pienākums, kas gadu tūkstošu gadā bija nodzinis pu­tās neskaitāmus sapņu komponistus.

Vispār jau par sapņu komponistu varēja kļūt katrs, kas jutās uz to aicināts, un ar šo selsillu pelnīšanas rūpalu no­darbojās gan labās, gan sliktās idejas. Maiņa ilgst diennakti, tad ierodas nākamais, un darbs vienmēr ir dabūjams. Visu smadzeņu iemītnieku selsillas tiek ieskaitītas kopējā kasē, aptuveni tāpat kā tiek iekasēti nodokļi. No šī fonda tiek maksāta alga arī sapņu komponistiem. Likme ir desmit selsillu stundā — nav nekas ķēnišķīgs, bet ar kaut ko taču jāsāk.

Kā jau varētu gaidīt, sapņu ērģeles nebija īstas ērģeles: tā sauca lielu, raibu simt simtu nervu galu mudžekli, kas atradās dobumā viņpus bolloga acij. Atkarībā no tā, kurš nerva gals tiek pavilkts vai cik cieši piespiests, bolloga sma­dzenēs mainās sapņu ainas. Pagāja kāds laiciņš, līdz es tiku skaidrībā, ar kuriem nervu galiem var iegūt kādas ainas, taču, neatlaidīgi vingrinādamies, pamazām visu apguvu. Ainas parādījās uz bolloga acs dibensienas, kas reizē bija arī ērģeļkambara siena. Mani kolēģi visbiežāk nervu galus spai­dīja un raustīja, kā pagadās, ilgodamies, kaut ātrāk pienāktu maiņas beigas, un lielākoties radīja tos parastos, juceklīgos sapņus, kurus redz gandrīz katrs: nesakarīgas atmiņu skran­das, juku jukām kopā savērtas ainas iz sendienām, savādus murgus. Mani vilināja iespēja no šīm šķietami nesakarīga­jām bildītēm radīt jēdzīgu veselumu, papildināt sapņus ar sižetu, veidot stāstus, kuru saturs neaprobežotos tikai ar murgu, ka tu esi aizmirsis uzvilkt bikses. Piemēram — tas ir pavisam vienkāršs piemērs —, sakrustojot lauvas bildi ar antilopes bildi, var iegūt minūti garu pakaļdzīšanos. Tas jau ir interesantāk nekā vienkārši stumt uz priekšu nejauši pagadījušos bildīšu virkni, kā to darīja pārējie komponisti.

Bolloga smadzenēs glabājās prātam neaptverami iespaidi no pirmsplūdu laikmeta. Kustīgas ainas, kurās savā starpā cīnījās milzu ķirzakas, ciklopi spēlēja futbolu ar kalniem, izverda vulkāni, drebēja zeme, pārplūda jūras, aumaļām bira me­teorīti, plosījās pirmatnēji negaisi, grozījās izmiruši briesmoņi un karā gāja milzeņu klani. Toreiz bollogi laikam ir bijuši tik lieli, ka to galva sniedzās bezmaz līdz kosmosam, tas varēja saskatīt ikkatru Mēness krāteri, redzēja Marsu un Saturnu, jā, nudien, jaudāja ar skatienu aptvert visu mūsu Saules sistēmu.

Es uzraku ainas no ciklopa bērnības un jaunības, kad viņš vēl bija pavisam mazs, jādelēja uz mamutiem un cīk­stējās ar milzu gorillām. Viņš apmētāja citus jaunus ciklopus

ar klintsbluķiem, kas bija namu lielumā, bet tie tikai smējās. Viņš bija krustu šķērsu izklejojis visu Camoniju, noglabā­dams atmiņā pasakainus ainavu skatus, viņš bija pieredzējis gandrīz visu Camonijas rašanās vēsturi, savām acīm skatījis visas radības, arī izmirušās. Zauri skrēja kājiņām kā žurkas, vulkāni, raugoties viņa acīm, izskatījās pēc maziem zupas katliņiem. Viņš mazgāja matus negaisa mākoņus un grūtā brīdī pāris malkos izdzēra nelielu kalnu ezeriņu. Krāšņāku izejvielu grandiozu sapņu kompozīcijām nevarēja vēlēties.

Daži nervu gali neizvilināja bildītes, toties izraisīja vai pastiprināja izjūtas, teiksim, prieku, skumjas, spriedzi vai bailes. Drīz jau pat miegā zināju visus reģistrus, man vairs nevajadzēja skatīties, tāpat bija skaidrs, cik stipri jāuz­spiež, lai iegūtu attiecīgu skatu vai izjūtu.

Es atklāju, ka noteikti nervu gali rada mūziku — akus­tiskas atmiņas par bollogmūziku, ko milzis laikam bija klausījies jaunībā. Kā jau varētu likties, īpaši izsmalcināta šī mūzika nebija, tomēr tai piemita sava īpatnēja burvība un tā izcili saderējās ar monumentālajām ainām. Tagad varēju sapņiem fonā atskaņot piemērotas melodijas un ritmus.

Atkarībā no tā, kā saliku kopā ainas, izjūtas un melo­dijas, attīstījās sapņu sižeti. Varēju radīt laimīgus sapņus, spriedzes sapņus un pat murgus. P 16 parasti sēdēja blakus un skatījās, kā es strādāju.

Pirmās uzvaras

Sākumā es sacerēju pavisam nelielas, taču labi pārdo­mātas bilžu kompozīcijas un darbību secības, ko papildi­nāju ar piemērotu mūziku un attīstīju līdz kulminācijai. Tā, piemēram, es atdzīvināju plēsīga dinozaura bildi, saliku to kopā ar gazeļzebru, un drīz jau sākās brīnum aizraujošas medības. Fonā kādu vulkāna sprādzienu? Un vēl vienmē­rīgu bungu mūziku, ko iespēlējuši ciklopi, zvetēdami pa klintīm ar veseliem mūžsenu ozolu mežiem? Laipni lūdzu. Un, ja tika pieprasītas laimīgas beigas, es pat varēju atstāt gazeļzebru dzīvu, jo, stiprāk spiežot nervu galus, tā skrēja ātrāk.

Laika gaitā manas sapņu kompozīcijas kļuva arvien ga­rākas un komplicētākas, tās jau bija gandrīz simfoniskas.

Reiz es inscenēju asiem pavērsieniem piesātinātu sprie­dzes sapni, kas balstījās uz bolloga piedzīvojumiem desmittūkstoš gadu ilgajos ciklopu karos: aizmūžu ainavās notika tādas vāļu cīņas, ka visa Camonija drebēja. Veikli samon­tēju savstarpēji nemaz nesaistītas bildītes: divu senciklopu saķeršanās, kas beidzās ar masu slaktiņiem, izšķirošā vāļu cīņa Tupuču kalnos, piedalās tūkstošiem ciklopu. Strauji un braši savienoju gadsimtus, dažās minūtēs koncentrēju gadu tūkstošus. Kas tāds pa spēkam tikai visdrosmīgākajiem komponistiem. Uztaisīju pāris murgu, ko saliku kopā no mil­zeņa bailēm, kas galvenokārt saistījās ar ložņājošiem knariņiem; bolloga gadījumā tas nozīmē — no visām dzīvām būtnēm, izņemot viņu pašu. Tomēr ātri vien es pārtraucu tā darīt, jo galva no šīm filmām kļuva trakoti nemierīga, sāka šņākt un krākt, un man bija bail, ka tā aiz bailēm pa­modīsies.

Mazpamazām smadzenēs sākās runas, ka manas sapņu kompozīcijas izceļas ar augstu kvalitāti un ir vērts tās no­skatīties. Tā nu manu maiņu laikā ērģeļkambaris bija pilns skatītāju, un tas mani vēl vairāk pamudināja radīt īpaši kva­

litatīvus sapņus. Kad man pašam nebija jāstrādā, es skatījos, kā pie ērģelēm darbojas kolēģi, un centos mācīties no viņu kļūdām.

Māksla un komercija

Pēc pāris nedēļām P 16 man jautāja, cik selsillu man jau ir iekrājies. Es saskaitīju. Nebija pat trīssimt. Galu galā krietnu daļu nopelnītā es tērēju savām vajadzībām. Kaut kas bija jāēd, un vienīgā ēdmaņa bolloga galvā bija tās pašas selsillas. Starp citu, garšoja tīri ciešami.

"Tā tu ne desmit gados netiksi no šejienes laukā," P 16 nopēla manu nemākulīgo saimniekošanu.

Idejai bija taisnība. Ar to mazumu, ko ienesa komponista darbs, es plārifnieka prasītos divpadsmit ar pusi tūkstošus selsillu nemūžam nesakrāšu.

"Tu vari iekasēt ieejas maksu," P 16 ieminējās.

"Ieejas maksu? Par ko?"

"Par iespēju skatīties tavus sapņus. Visas idejas to dēļ ir kā bez prāta."

Hm, kaut kas tāds man nebija ienācis prātā. Sapņu kom­ponēšana man bija kļuvusi par mākslu, tā bija kas cēlāks par nicināmu selsillu pelnīšanu. Par mākslu nepienākas atlīdzība! Es dusmīgi noraidīju idejas priekšlikumu.

"Bet tās desmit selsillas stundā tu taču pieņem."

Tiesa gan. Pretruna.

"Iekasē no katra skatītāja pa selsillai, un tā tu divpadsmit ar pusi tūkstošus savāksi mērkaķa ātrumā."

Izrādes vienmēr bija pilnībā pārdotas. Mani kremta sirds­apziņas pārmetumi — kā es tā varu tirgoties ar mākslu —, un tādēļ es centos idejām par viņu samaksāto biļešu naudu piedāvāt arvien rafinētākus, arvien izsmalcinātākus sapņus.

Lai iekļūtu manās izrādēs, idejas sapņu ejās izstāvēja garum garas rindas. Visa bolloga galva runāja tikai par maniem sapņiem.

Biļetes pārdeva P 16.

Kases

Panākumi

Publikai visvairāk patika filmas par lielām katastrofām, un šai ziņā bolloga atmiņās vielas netrūka. Bollogs savā ilgajā mūžā bija piedzīvojis visas iespējamās dabas katas­trofas no asteroīda nogāšanās līdz grēku plūdiem, turklāt to visu redzējis no vienreizējas perspektīvas. Kurš vēl ir no augšas noskatījies negaisu Tumšajos kalnos vai kilometru augstu taifūna vilni? Kuram vēl ir gadījies ielūkoties aktīvā vulkānā? Kurš staigājis pa meteorītu krusu kā pa siltu va­saras lietutiņu? Tādas ainas var atrast tikai milzu bolloga atmiņās.

Skatītājiem gāja pie sirds arī sapņainas filmas par dabu: stepē ganās vienradži; Sarnatē pārojas jūrasčūskas (tas nu­dien ir celsmīgs skats!); vaļu medībās izgājuši ciklopi; ar tukšām rokām pret karalisko tiranovali.

Ciklops laikam kādu reizīti bija ieniris Camonijas aizmūžu jūrā un noglabājis unikālas ainas no tālaika zemūdens pasaules. Zaigojošas milzu medūzas ar neskaitāmiem caur­spīdīgiem taustekļiem cīnījās ar šausmonīgām tinteszivīm, vēl tur bija pirmatnējo haizivju bari ar spožiem zobiem, jūras dibenā nogrimuši kontinenti, gliemežnīcām apaugu­šas spoku pilsētu augstceltnes, kuras apdzīvo briesmīgi vēži un divgalvainas murēnas. Bollogs bija redzējis rēgainu kuģu kapsētu, verdošus zemūdens vulkānus, zivis, kas it kā dega no iekšas, zivis ar putnu galvām, milzu rajas ar košiem tau­riņu spārniem, spirālzivis no tīras gaismas.

Bollogs bija niris arvien dziļāk, iegremdējies melnā dziļjūras plaisā, kuru apdzīvoja radījumi no lavas, kas dejoja neticami skaistus ūdensbaletus. Tas bija niris Ca­monijas Rivjēras koraļļu mežos, slīdējis starp tirkīzziliem,

kobaltziliem un sarkaniem gliemežkaļķakmens kokiem, pāri dzeltenu jūraszāļu pļavām, kurās bariem vien ganījās jūraszirdziņi — tik lieli kā vienradži.

Publika bija aizgrābta līdz sirds dziļumiem. Es sēdēju pie sapņu ērģelēm kā nevaldāmi aizrāvies koncertpianists un raustīju visus reģistrus; Reizēm vienkārši improvizēju, taču nevis tāpat, bez izšķirības, dzīdams bollogam gar acīm nejauši izvēlētas bildes, bet gan sekoju krāsu dramaturģijai un, teiksim, izvēlējos tikai ainas dzeltenos toņos — lavas upes, liesmojošus saullēktus, uzplaukstošas dziļjūru sviestpuķes, šūpīgas ugunīgās jūraszāles —, pēc tam pārejot pie sarkanajiem —* meteorītu eksplozijas, zīda magoņu pļavas, auļojoši aizmūžu zirgi ar ugunssarkanām krēpēm, un tam visam vēl klāt grandioza mūzika…

Neliegšos, šīs izšķērdīgās kompozīcijas nebija tālu no kiča, taču izejmateriāls bija neatvairāmi kārdinošs.

Un publikai patika, no tiesas. Kad bija pagājuši divi mēneši, manā rīcībā bija divpadsmit tūkstoši un pieci simti selsillu.

Plāns

"Aifiet! Pārbaudīt pulkfteņuf!" nokomandēja plāninieks. Kubs. Lode. Trapecoedrs.

"Sešpadsmit nulle nulle!" atsaucās P 16.

"Deviņpadsmit un trīsdesmit sešas minūtes!" es padevu balsi.

"feturkfnif uf diviem!" nosprēgāja plāninieks. Jau atkal kubs.

Karte, ko viņš bija uztaisījis, bija katras selsillas vērta. Tā ne tikai precīzi parādīja visas smadzeņu krokas, aklās ieli­ņas un vietas, kur varēja iziet taisnāk, bet vēl arī bija brīnum skaisti uzzīmēta.

labā smadzeņu puslode

Ar tumšsarkanu tinti (bolloga asinis?) iespiesta uz vis­smalkākās smadzeņu ādas, tā iegūla rokā kā dārgumu karte. Orientēšanās šedevrs. Ar šo karti es visīsākajā laikā bez maldīšanās atradīšu izeju pa otru ausi. Tāpat bija skaidrs, ka bez tās es pa bolloga galvu būtu klimtis gadiem.

"Tev vienkārfi jāiet pa punktotajām līnijām," plāninieks skaidroja. "Neļauj, lai kāda flikta ideja tevi pierunā iet pa taisnāku feļu, arī patf neko tādu nedari. Dzīve ir līkumaina taka! Reifēm pat jāiet pa apkārtceļiem. Tādf vtfmaf ir manf pietifīgaif viedoklif."

Noliku uz grīdas maisu ar selsillām un izmeklēti pateicos.

"falīdzināt pulkfteņuf!" kliedza plāninieks un pārvērtās par lodi.

"Sešpadsmit nulle nulle!" nobubināja P 16.

"Septiņpadsmit un trīsdesmit astoņas minūtes!" es saucu.

"Darba laikf beidziet! īftaif brīdif koptief prom no fejienef!" paziņoja plāninieks, vēl aizvien būdams lode, dažas reizes palēcās un izstūma mūs no savas darbnīcas.

Pirms došanās ceļā uz otru ausi es vēlējos sniegt atvadu izrādi, ieeja bez maksas.

Man gribējās radīt savu labāko sapni, manas ērģeļsapņošanas mākslas vainagojumu. Nosaucu to pavisam vienkārši.

Ciklopa sapnis

Aizmūžu jūra, zem ūdens. Klasiska ciklopmūzika. Kā degoši gaisa baloni augšup ceļas liesmojošas ugunsmedūzas. Uz ekrāna parādās tiranovalis, mēs tam sekojam. Valis norij baru haizivju. Labi paēdis un gurdens peld tālāk. Sai

brīdī bollogs, kas visu laiku vērojis vali, uzlec tam uz mu­guras. Sākas titāniska cīņa. Bollogs dzelzs ķetnām sagrābis vali, kas mežonīgā ātrumā joņo pa jūru, un galu galā milzu zivs spēki ir galā. Bollogs liek, lai tas viņu iznes krastā. Viņš neizvelk vali uz sauszemes un neaprij, nē, atlaiž to brīvībā. Valis aizpeld saulrietā. Patētiska mūzika.

Nākamā epizode.

Camonijas pirmsākumi. Debesis laistās visās varavīksnes krāsās, pa debesjumu šaudās komētas. Klau! Tālīns pērkondārds. Nē — tas nav pērkons!

Nākamā epizode.

Tā ir vāļu cīņa! Dziļā zemienē stāv simtiem bollogu, tie vēzē ap galvām vāles. Mēs metamies cīņā. Divdesmit mi­nūšu zib vāļu cīņas kadri.

Nākamā epizode.

Romantiska mūzika. Mūsu bollogs gurdi čāpo mājās, kur viņu gaida sirdsmīļā. Tā sēž ielejā un plūc milzīgus ozolus, lai no tiem nopītu vainadziņu. Bollogs par brašo vāļucīņu grib dabūt bučiņu. Pēkšņi — dramatiska mūzika! Bollogmeiča viņu atraida! Viņš aizmirsis tai atnest dāvanu! Būtu vismaz kaujaslaukā paķēris kādu vāli!

Nākamā epizode.

Skumja mūzika. Bollogs snāj pa meteorītu lietu. Ko lai viņš atnes savai mīļajai? Kaut jel būtu nožņaudzis to sasodīto vali! Ei! Kas tad tas! Tālīns pērkondārds! Jau atkal vāļucīņa?

Nē. Tur sācies vulkāna izvirdums.

Pēkšņi — cerību pilna mūzika. Bollogs soļo uz vulkāna pusi. Maigi noskatās uz mazo, jauko kalniņu. Sāk to raus­tīt. Bollogs ļoti uzmanīgi izceļ vulkānu no zemes. Lai lavas stiebru izceltu virs zemes ar visu ugunssakni, jārok diezgan dziļi. Kā trauslu tulpi viņš nes darbīgu vulkānu ar visu garo atdzisuša bazalta stiebru. Nes ļoti piesardzīgi, lai lava nete­cētu uz pirkstiem.

Nākamā epizode.

Ielejā, uzmetusi lūpu, sēž bollogmeiča. Bollogs sniedz tai verdošo vulkānu. Viņa sirdsmīļā smaida. Ledus ir salauzts. Viņa to noskūpsta. Romantiska mūzika.

Nākamā epizode. Aizvēsturiskas debesis. Tajās kā gigan­tiska uguņošana eksplodē liesmojoši meteorīti.

Beigas.

Man bija grūti pateikt ardievas idejai P 16. Viņa tik daudz bija darījusi manā labā, un es nejaudāju viņai par to atlīdzināt.

"Man patika; reizi par visām reizēm varēju darīt kaut ko saturīgu," viņa teica. "Un tie tavi sapņi bija super. Tagad gan sapņu kultūru bolloga galvā gaida pagrimums. Nestiepsim garumā!"

Viņa pagriezās un skumīgi čāpoja atpakaļ uz slikto ideju ieleju.

Ceļš uz brīvību

Es soļoju uz otru pusi, pēc kartes, uz austrumiem. Saskaņā ar plānu man vajadzēja paiet garām Aizmirstības ezeram un pa serpentīnveida smadzeņu kroku nonākt otrā puslodē.

Tuvojoties ezeram, man nāsīs līdz ar sēra dvaku iesitās arī nepatīkamas atmiņas. Naski aizjozu tam garām un izgāju uz serpentīna. Ja pasteigšos, ceļš neprasīs vairāk par dažām dienām.

"Tu taču netaisies tik lēti aizlaisties, ko? Mums ar tevi vēl jānokārto viens rēķins. F-š-š-š-š!" šņāca balss, ko es kādu laiku nebiju dzirdējis. Paslēpies aiz kādas smadzeņu krokas, man uzglūnēja ārprāts.

"Esmu ilgi gaidījis, lai tevi beidzot sastaptu vienu pašu. Tu ar saviem sapņiem te biji kļuvis varen populārs. Bet tagad tu esi viens!"

"Liec mani mierā. Es tev neko sliktu neesmu nodarījis."

"Es esmu ārprāts. F-š-š-š! Lai pastrādātu neģēlības, man iemesla nevajag."

"Tev laikam visu nav mājās!" nekas oriģinālāks man tai brīdī neienāca prātā.

“F-Š-Š-Š-Š\" ārprāts ļoti skaļi šņāca. "Neuzdrošinies man neko tādu teikt!"

"Ko tad? Ka tu esi galīgi aptaurēts?"

Ārprāts bolīja acis un kā lielās sāpēs piespieda rokas pie krūtīm. Ā, šķiet, viņš nepanes patiesību.

"Lai es vairs neko tādu nedzirdētu!"

"Ko īsti? Ka tev galvā trūkst vienas skrūvītes? Ka tu esi ga­līgi izkūkojis prātiņu?"

Māka rokā, tagad viņš dabūs trūkties.

“ Ā-ā-ā-ā-f-š-š-š-šl Tūlīt pat ņem to visu atpakaļ!"

"Diemžēl nevarēšu vis! Tu tak esi durnāks par durnu! Ko es varu padarīt, ja tu esi kukū? Labs ir, tu esi apdauzīts, bet ko es varu iesākt, ja tev galvā ir zāģu skaidas, kišmišs ar rozīnēm, put­niņi čivina? Ka tu esi tāds pūt un palaid, varapiere, peļu dīrātājs, cirmuļgalva, ka tev tur ir īssavienojums starp ausīm, ka… ka…"

Ak vai, vairs neviens sinonīms nenāca prātā.

Taču viņam tas bija par traku. Viņš šņākdams lēca man virsū un izrāva no rokām smadzeņu karti.

"Tagad paskatīsimies, kā tu to ķeksēsi laukā no Aizmir­stības ezera!"

Ar manu karti nagos viņš lēkšiem nesās uz krasta pusi.

Vērtīgs padoms: nesakiet ārprātam, ka viņam visi nav mājās. Tad viņš kļūst pilnīgi dulns\

Ārprāts uzskrēja tajā pašā klintī, no kuras viņš vēl nesen gribēja mani iemest aizmirstības zampā. Es skrēju pakaļ — vēl ātrāk nekā toreiz, kad bēgu no meža tarantullas. Uz

kraujas malas viņš apstājās un, izstiepis pirkstus, turēja karti virs verdošajiem mutuļiem. Apakšā, riebīgi plakšķēdami, plīsa zaļie sēra burbuļi.

"Ar šo es tev ļauju svinīgi ieslīgt aizmirstībā," ārprāts saldā balstiņā paziņoja. Tad viņš karti palaida vaļā. Es metos uz priekšu un lēcienā vēl paguvu karti notvert, taču zaudēju līdzsvaru un nogāzos no kraujas. Kaut kā man tomēr izde­vās ar brīvo roku ieķerties mazītiņā smadzeņu krociņā.

Tā es tur karājos kā pārgatavojies auglis, ar vienu roku iekrampējies krokā, otrā rokā karte, apakšā Aizmirstības jūra, un virs manis ārprāts.

Tas smīnēdams noliecās.

"Nu, tad varbūt es tomēr neesmu galīgi tērēts, ko?"

Bija laiks demonstrēt diplomātijas spējas.

"Es taču tā nemaz nedomāju! Neveiksmīgs joks!"

"Nu, ja man galvā dzied putniņi, tad jau nekas, ja es tev tagad ļaušu iekrist Aizmirstības jūrā. Tā nav mana vaina. Galu galā es neesmu pieskaitāms."

Ārprāts atrāva no krokas manu īkšķi. Tagad es turējos tikai ar trim pirkstiem.

"Nedari tā!"

Viņš atāķēja vēl vienu pirkstu. Palika divi.

"Vai es te kaut ko dzirdēju? Kur nu, man galvā vienkārši kaut kas džinkst — man taču visu nav mājās."

Viņš noāķēja vēl vienu pirkstu. Palika viens.

"Nu jau būs labi. Tev tik un tā nekas daudz vairs nav atlicis. Pat ne atmiņu." Viņš dzīrās atlaist vaļā arī pēdējo pirkstu.

Piepeši ārprāts aizlidoja man pāri un ar galvu pa priekšu iekrita Aizmirstības ezerā.

"F-š-š-š-r-r-rl" viņš izdvesa, kad viņam uzklupa aizmir­stības baktērijas. Ezers mutuļoja un šņāca, gaisā izplūda neciešami smirdīga tvana gāze.

Atskanēja drausmīgs brīkšķis, un ārprāts noslīka.

Pāri krokai noliecās P 16 un saķēra mani aiz rokas.

"Tevi tiešām ne uz mirkli nevar atstāt vienu."

īdēja uzvilka mani augšā.

"Man jau sen gribējās to izdarīt," P 16 noteica, skatīda­mās uz pēdējiem riebīgajiem burbuļiem, kas izlauzās no aizmirstībā nogrimušā ārprāta.

"Tā patiešām bija laba doma!" es apstiprināju. P 16 jauki iemirdzējās.

"Es atgriezos, jo iedomājos par to taukaino dīķi. Tāds droši vien ir arī otrā ausī. Kā tu taisījies tikt tam pāri bez palīga?"

Šķērsot smadzenes P 16 pavadībā nudien bija tīrais prieks. Vispār jau tas bija pagalam ērmots pārgājiens pa bez­galīgām, vienmuļām smadzeņu rievām, šķērsojot krokas, domu miesas izaugumus un nervu mezglus. Kreisajā pus­lodē idejas gadījās sastapt retāk. Ja nu kādai tomēr uzskrē­jām virsū, parasti izrādījās, ka ideja ir apmaldījusies, un mēs ar savu karti tai varējām parādīt pareizo ceļu.

Es, izmantojot katru izdevību, stāstīju, kā P 16 bija iznī­cinājusi ārprātu. Mana draudzene tādos brīžos vienmēr lo­cījās kā slieka, taču varbūt man šādi izdosies palīdzēt viņai iemantot lielāku cieņu smadzeņu aprindās. Varbūt vismaz kaut kā izdosies viņai atdarīt ar labu.

Kreisajā puslodē bija diezgan garlaicīgi, to apdzīvoja gal­venokārt refleksi un pieraduma domas — pelēcīgas lodītes un kubi, kas lidinājās pa gaisu un kaut ko monotoni dūca savā nodabā.

Šajā smadzeņu daļa nenotika nekādi radoši procesi, te nedzima idejas un nevirmoja domas, te vienkārši pildīja

pavēles, sakārtoja esošo domu materiālu un uzturēja sma­dzeņu darbību«

Mēs jutāmies kā skudras, kas iemaldījušās svešā pūznī. Visi pieklājīgi grieza ceļu, taču aiz muguras neuzticīgi šņāca. Šajā smadzeņu daļā svešķermeņi un nekārtības nebija cieņā.

Sienās visur bija padziļinājumi — dažs kvadrātveida, dažs puslodes formā, cits lielāks, cits mazāks. Lodes un kubi ņudzinājās apkārt, meklēdami piemērotu padziļinājumu, iemetās tur un kādu brīdi ņurdēja. Tad lidoja tālāk.

BU-BUMS!

Ļoti kluss troksnītis, ko pavadīja vāja, tomēr sajūtama drebēšana.

"Ē! Kas tad tas?" vaicāja P 16.

"Nav ne jausmas."

BU-BUMS!

Atkal. Ejas sienas tikko manāmi drebēja.

"Kas tas varētu būt?" P 16 tincināja.

"Smadzeņu satricinājums?" es pajokoju.

"Kaut ko tādu es vēl neesmu pieredzējusi. Labāk pa­steigsimies!"

Jo tālāk, jo trīce bija stiprāka. Sākumā tā bija tikko sajūtama, taču ar laiku kļuva arvien spēcīgāka. Satricinā­jumi ritmiski atkārtojās, un es lauzīju galvu, ko tie man atgādina.

Pēkšņi pamatīgi nodrebēja smadzeņu pamats zem kājām. Mēs abi ar P 16 sagrīļojāmies.

"Kas te notiek?" noprasīju. Pamazām arī es kļuvu ne­mierīgs.

"Nav ne jausmas."

Vēl viens satricinājums, spēcīgāks.

Pieraduma domas un refleksi pa domeju šaudījās krietni drudžaināk un acīm redzami nezināja, kur dēties. Kubi un lodes satraukti rūca un kaut ko berbelēja. P 16 apturēja kādu garām traucošu tumšpelēku kubu, taču no viņu sarunas es diemžēl neko nesapratu, jo tā notika telepātiski. Kādu brīdi abi saņurdējās, tad P 16 palaida ciltsbrāli vaļā.

"Nu? Kas īsti notiek?" es steidzināju.

"Smadzenes mostas," P 16 atbildēja.

Laiks negaida

BU-BUMS!

Kāds egoisms! Bolloga smadzenes modās, un es dodos prom, taču mēs tieši bijām nonākuši pie auss sēra dīķa.

"Ej vien!" P 16 skubināja. "Gan jau mēs kaut kā tiksim galā ar šo atmodu. Bija jau arī laiks, lai šai bodītē uzrastos kaut cik dzīvības."

Mēs izrāvām dažas resnas auss spalvas, sasējām tās kopā (sasiet spalvas nemaz nav tik vienkārši, taču es nebiju

zaudējis savas pie pundurpirātiem gūtās iemaņas) un uz­taisījām cilpu. Uzmetu to uz resnas kārpas dīķa otrā krastā. P 16 kārtīgi nostiepa spalvu tauvu un turēja, bet es uz visām četrām rāpos pāri dīķim. Bez grūtībām sasniedzu pretējo krastu. Bez P 16 man tas nebūtu izdevies.

Mēs vēlreiz pamājām viens otram, un ideja, pasitusi pa­dusē smadzeņu karti, devās atpakaļ auss dziļumos.

Man vēl nekad nebija bijis tik labas idejas.

BU-BUMS!

Izgāju no auss. Bija apmēram dienvidus, saule stāvēja augstu Camonijas debesu velvē. Neviena bolloga blusa nekur nebija manāma. Tālumā varēju redzēt Atlantīdu — neizmērojamu, saulē mirdzošu namu jūru. Beidzot. Tagad tikai jātiek nost no bolloga galvas.

BU-BUMS!

Kāpēc šī rīboņa izklausas tik pazīstama?

BU-BUMS!

Arī smaka bija aplam labi zināma. Te oda pēc briesmām.

BU-BUMS!

No katra satricinājumā visa bolloga galva nodrebēja. Es nenoturējos kājās un nolikos uz bikšdibena.

BU-BUMS!!!!!

Pēdīgi es sapratu, kas tie par dārdieniem. Tie varēja būt tikai un vienīgi bolloga soļi. Aizvēsturiskais milzonis bija atgriezies pēc savas galvas.

Vistrakākais tagad būtu, ja bollogs uzcels galvu plecos, iekams es būšu paspējis norāpties.

Spriežot pēc tā, kā viss drebēja, ciklops jau bija pavisam tuvu. Es naigi izkārpījos no auss un jozu lejā.

Drudžaini tvarstīdams matu šķipsnas, joņoju uz priekšu. Dreboņa bija mitējusies. Nelāga zīme: tas liecināja, ka bol­logs ir klāt.

Tad debesis apmācās, un es pirmo reizi ieraudzīju aizvēsturisku milzu bollogu. Viņš laikam bija savus simt kilometrus garš. Viņa rumpja augšdaļa nozuda mākoņos. Pleci acīmredzot atradās kaut kur kosmosā. Monstrs sāka pietupties. Milzīgākais radījums zemes virsū liecās pakaļ savai aizmūžīgos laikos noņemtajai galvai un dzīrās to no jauna likt plecos.

Es rāpos lejā, cik ātri vien jaudāju. Brīžiem vienkārši kritu un tikai beigās atkal pieķēros pie kāda matu kušķa. Labi, ka galvas nogāze nebija pavisam svērteniska, tomēr tas tik un tā bija bīstami. Ja kaut reizīti nepieķeršos, tad būs brīvais kritiens, un līdz zemes virsai bija vēl vairāki kilometri.

Debesis pašķīrās, un mākoņos parādījās divas ķetnas.

Katra bija vidējas salas lielumā, melnas un aizvēsturisku

tulznu klātas. Milzonis neizturami smirdēja. Gadu tūksto-

šiem nemazgāta bollogāda neskaitāmu kvadrātkilometru

platībā —jūs pat iedomāties nespējat, kas tā bija par smaku,

un es arī nemēģināšu to aprakstīt, vien ļaušu noprast, ka

biju tuvu nemaņai. Uz pavisam īsu brītiņu tiešām zaudēju

sajēgu, un ar to pietika, lai nenoķertu nākamo šķipsnu. Ie-

spaidīgā ātrumā uz bikšdibena šļūcu lejā.

Bollogs bija satvēris galvu. Vēl apmēram kilometrs līdz

tuksneša smiltīm. Galva vairs nebija tik krauja, tādēļ kri-

tiens vairs nebija tik bīstams, taču reizē krišana bija arvien

lēnāka.

Bollogs pacēla galvu. Matu nogāzi zem manis satricināja Lejā

rāviens, es tiku aizlingots uz priekšu, apmetu daudzus kū-

leņus un uz vēdera slīdēju tālāk. Matu nogāze nospriegojās.

Vēl tikai daži metri līdz zemei.

Arī šoreiz man izdevās izglābties, pateicoties tam, ka milzonis bija tik briesmīgi gauss. Bollogi vispār ir tūļīgi, bet milzu bollogs ir neiedomājams čamma. Varēju pat uzslieties kājās un pēdējos metrus noskriet rikšiem. Beidzot, beidzot novēlos uz cietas zemes. Vēl gabaliņu parāpoju, tad piecē­los. Augstu gaisā risinājās ārkārtīgi neparasta izrāde: milzu bollogs uzceļ plecos galvu.

Gigantiskais ciklops vēl iegrozīja savu pauri taisnāk. Brākšķēja tā, ka to noteikti varēja dzirdēt visā Camonijā. Galva ieāķējās īstajā vietā. Bollogs ar savu vienīgo aci pa­lūkojās apkārt — pirmo reizi daudzu gadu tūkstošu laikā. Kaut nu viņš nesadomātu doties uz Atlantīdas pusi, es pie sevis lūdzos. Nē, viņš pagriezās un sāka čāpot uz dien­vidiem, uz Camonijas līča pusi. Varbūt milzonim kārojās nopeldēties.

Vispār jau man arī.