Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

4.Mana dzīve uz Karzobu salas

Brokastis

nakamas dienas rītā mani no pirmatklājējā sapņiem pamodināja putnu koris. Tieši man uz deguna sēdēja milzīgs, neticami skaists taurenis, kas apvēdināja mani ar vēsu gaisu. No tuvējās palmas man blakus smiltīs iekrita kokosrieksts, kas tik glīti sadalījās divās vienādās daļās, ka neizlija neviena pati vērtīgā piena lāse. Piens bija gards, vēss un spirdzinošs, kokosrieksta mīkstums uz mēles kusa kā putukrējums.

Man acu priekšā dejā griezās kolibri, kas pēc mirkļa iz­kārtojās vienā rindā un virpuļodami nozuda starp palmām. Likās, sala pati personiski vēlas sveikt savu atklājēju. Bija pienācis laik» apstaigāt īpašumus. Izpurināju no kažoka smiltis un devos tālāk salā.

Vēl šobaltdien man trūkst vārdu, lai kaut aptuveni ap­rakstītu Zilā lāča paradīzes salas skaistumu. Biezs jo biezs mežs, kur tīkamā ēnā var pastaigāties starp varenām pal­mām ar zeltainām lapām un sniegbaltiem stumbriem, ap kuriem lidinās krāsaini taureņu mākoņi. Daži taureņi bija kaiju lielumā, un to spārni zaigoja kā perlamutrs; palmu pavēnī auga tādas puķes, kādas es vēl nebiju redzējis, to ziedkausiņi bija sudraboti un lapas no stikla.

Citu puķu ziedkausiņi, šķiet, sastāvēja no zilgas gais­mas, un tās dziedāja — dziedāja klusas, atturīgas meldijas kā ļoti mazi, čakli elfi. Es piegāju pie slaikiem augiem, kas smaržoja pēc vaniļas un savas krāšņās, košās lapas prata izvērst kā pāvi astes vēdekli. Citur tulpēm līdzīgas puķes ar smuidriem, dzelteniem stiebriem nemitīgi mainīja krāsu. Ja es ilgāk uz tām raudzījos, puķes tumši nosarka un ķiķināja. Areče, tad rau, kādu ķiķināšanu es biju dzirdējis iemig­dams.

Iznācu laucītē. Tai apkārt dziļā palmu ēnā fosforescējoši zalgoja gaišzaļas orhidejas, no kuru ziedkausiem cēlās zaigojoši ziepju burbuļi; tām pa vidu auga citas orhidejas, kas staipīja garas mēles un sprādzināja burbuļus. Laucītē bija sapulcējušies kolibri, kas aizrautīgi lidinājās dažnedažādās dejas figūrās.

eļļas dīķis

Brīnumainākais tomēr atradās laucītes vidū: dīķītis ar apetītlīgi verdošu eļļu. Es gāju tuvāk, un taukā čurkstēšana kļuva arvien skaļāka. Dīķmalā bija garkātainas puķes ar kartupeļveida izaugumiem. Man pienākot klāt, tās noliecās un iebāza galvas čurkstošajā eļļā. Spēju vienīgi stāvēt un brīnīties. Pēdīgi stiebri atkal atliecās taisni un nometa man pie kājām dažus jauki izceptus bumbuļus. Es vienu pacēlu un nogaršoju. O, neaprakstāmā laimība! Nekad

mūžā nebiju ēdis neko gardāku. Kāri apriju ari pārējos kartupeļus.

Jo dziļāk salas iekšienē es gāju, jo neparastāka kļuva augu valsts. Puķēm pa vidu čaloja blīvs strautiņu un urgu

tīkls. Uzmanīgāk papētījis, atklāju, ka ūdeņu straumes ir dažādās krāsās. Dažas izskatījās pēc parasta ūdens, turpretim citas bija baltas kā piens vai dzeltenas kā apelsīnu sula. Noliecos pie kādas dzeltenas urdziņas un padzēros. Tā patiešām bija apelsīnu sula.

Piena upes

Baltie strauti bija no tīra, vēsa piena. To krastos auga lielas puķes ar prāvām, tumšbrūnām pogaļām. Nejauši uzgrūdos vienam tādam augam, un kāds ducis pogaļu iekrita piena upē, tur izšķīda un uz bridi iekrāsoja straumi brūnu.

Es aši pieliecos un nostrēbos gardo šokolādes dzērienu.

Upes krastā bija atrodami tādi dārzeņi un augļi, kādus vēl nekad nebiju redzējis. Zili puķkāposti, kas smaržoja un garšoja pēc siltas, kraukšķīgas gaļas. Ziedkausiņi bija līdz malām pilni ar medu, pat lapas varēja ēst — tās pēc garšas atgādināja grauzdētu baltmaizi. No kokiem karājās slaikas liānas, kas mīlīgi smaržoja pēc ķiplokiem: tās varēja ņukāt iekšā kā spageti. Pieklauvējot pa koka stumbru, pa zaru caurumiem izdalījās garšīgas mērces. Sēnes, tik lielas kā ķirbji, sautējās pašas savā sulā, it kā pazemē būtu paslēpta neredzama plīts. Vajadzēja tikai nolauzt gabaliņu, un tad varēja skatīties, kā tas dažu minūšu laikā izaug no jauna.

Likās, uz šīs salas vispār nav nekā nejauka. Nekur neuz­glūnēja ne kanibāli, ne nodevīgas slīkšņas, ne spīgaiņi vai bīstami zvēri. Nebija pat parasto nejauko radījumu — zir­nekļu, spīļastu, Čūsku un sikspārņu; te bija tikai skaistas vai vismaz mīlīgas būtnes: taureņi, dziedātājputni, zaķīši, vāverītes, kāmji, flamingi, kolibri un glīti kaķentiņi. Visi bija ļoti draudzīgi un neizrādīja ne mazākās baiļu pazīmes: tas liecināja, ka uz salas valda labas attiecības. Te visiem pietika ēdamā, tādēļ arī nebija vajadzības citam citu medīt.

Biju atklājis paradīzi zemes virsū.

Klimats bija mīlīgs, ne pārāk auksts un ne pārāk karsts, aptuveni 23 grādi ēnā, un pastāvīgi pūta viegls vējiņš. Arī naktis nebija daudz aukstākas, zeme izstaroja patīkamu siltumu un, kad es uz tās apgūlos, ņurrāja kā apmierināts kaķis.

Kaut ko tik varenu es tiešām nebiju gaidījis, man pat bija mazliet neveikli. Ņemot vērā, ka šī man bija pirmā paša atklātā sala, bija trāpījies lielais ķēriens. Šķita, pēc visām pārciestajām grūtībām un mokām beidzot biju no­nācis mājās.

Pirmajās dienās es staigāju pa salu kā sapnī. Tik tikko uzdrošinājos pieskarties visiem šiem gardumiem,

baidīdamies, ka tie izgaisīs kā mirāža. Tomēr viss bija īsts. Pēc kāda laika man uzradās drosme nogaršot. Drostaliņu no šī, malciņu no tā. Pie daudziem gardumiem vajadzēja pierast, galu galā, es līdz šim biju pārticis tikai no aļģēm, ogām, riekstiem un ūdens. Daudz kas man garšoja jau pir­majā reizē — piemēram, šokolādes dzēriens no piena upes un medus no ziedkausiņiem.

Kamēr iepratos apieties ar salas ērmoto floru, pagāja kāds brītiņš, tomēr es mācījos ļoti ātri. Garās, makaroniem līdzīgās liānas lieliski garšoja kopā ar milzu tomātiem, kas te auga visās malās: tomātu vajadzēja pārdurt pušu un spageti mērcēt tā siltajā mīkstumā. Visa zāle uz salas bija ēdama — tā garšoja mazliet rūgteni un riekstaini un labi saderējās ar ceptiem kartupeļiem.

Tas, cik daudzi un dažādi augļi bija atrodami uz šīs salas, vispār bija kaut kas neiedomājams. Te auga ne tikai visi parastie kokosrieksti, banāni, apelsīni, āboli, rieksti un vīnogas, bet ari visādi eksotiski brīnumi, kas garšoja pēc va­niļas un kanēļa, suloja saldu pienu vai kraukšķēja mutē kā cukurotas mandeles. Sarkani, banāniem līdzīgi augļi garšoja kā marcipāns, kāda resna, omulīga koka lapas pēc garšas atgādināja piparkūkas.

Visupēdīgi biju iepazinies ar visiem salas gardumiem.

Dienas

kārtība

No rītiem, uzreiz pēc pamošanās, es tenterēju uz piena upi, papurināju kakao augus un lieliem malkiem strēbu šokolādes dzērienu. Tad pagodināju ar savu apmeklējumu meduspuķes un noplūcu pāris grauzdiņu. Pēc tam es pa­rasti kādu laiku sēdēju laucītē, gremodams un skatīdamies uz kolibri, kas man virs galvas meta pārdrošas nāves cilpas.

Atskrēja kaķentiņi, kas murrādami berzās man gar kažoku un draiskojās piesaulītē.

Tad devos apstaigāt savus īpašumus. Sala nebija pārāk liela, caurmērā ne lielāka par dažiem simtiem metru, taču tajā bija papilnam mazu brīnumu. Dziedātājpuķes katru dienu iestudēja jaunu dziesmu, un es lieliem lāgiem stāvēju, klausīdamies to sidrabdzidro, abstrakto muzicēšanu un skatīdamies uz taureņiem, kas mūzikas pavadībā uzveda koķetīgus lidbaletus. Savus akrobātiskos talantus labprāt iz­rādīja vāveres; viena parasti sēdēja man uz galvas vai pleca un ļāva, lai es to visur nēsāju līdzi.

Pusdienlaikā lielākoties ieturējos pie eļļas dīķa. Parasti ieēdu kartupeļus ar savvaļas rukolu, reizēm klāt piekodu zilos puķkāpostus.

Pēc tam likos uz auss un mazliet nosnaudos. Pēcpus­dienā bieži gāju peldēties siltajā jūrā. Ūdeņi salas piekrastē bija rāmi, un neizskatījās, ka tajos varētu slēpties bīstami jūras mūdži. Es stundām ilgi ļāvos sāļo viļņu šūpām vai sēdēju mīlīgajā seklumā, kur man starp pekām pludinājās tūkstošiem mazītiņu gliemenīšu.

Dienas izskaņu vislabprātāk sagaidīju jūras krastā, kopā ar kaķīšiem noskatīdamies saulrietu. Tad devos atpakaļ uz mežu, saritinājos siltajās, murrājošajās sūnās un sapņoju, ka esmu lielā dzelzs kuģa kapteinis.

Sākumā mana ēdienkarte vēl nebija gluži sabalansēta. Es ēdu ar lieliem starplaikiem, daudz kustējos un ar pie­dāvājumu biju apmierināts. Taču pēc dažiem mēnešiem sāku mazliet iekost arī starp ēdienreizēm. Neko lielu, kādu ceptu kartupelīti, kādu grauzdiņa šķēli, vienu otru no kakao augu prāvajām šokolādes bumbām. Reizēm man uznāca piktums par to, ka šīs salas kulinārais piedāvājums ir tik ierobežots. Pēc pusgada ieviesu otrās brokastis, kas sastā­vēja no divtik daudziem grauzdiņiem ar medu, kā arī pēc­pusdienas kūciņu (no kūkukoka), pirmsvakariņas (sēnes ar zilajiem puķkāpostiem) un augļu plati pirms gulētiešanas. Garas pastaigas aizstāju ar nosnaušanos. Laika gaitā pauzes starp ēdienreizēm kļuva arvien īsākas. Starp pirmajām un otrajām brokastīm ieviesu vēl vienu rikti (nosaucu to par starpbrokastīm), īsi pirms pusdienām mielojos ar našķiem apetītes ierosināšanai (marcipāna augļi, kakao bumbas, tīrs medus) un pēc pusdienām paniekojos ar kūciņu. Pēcpus­dienā kartupeļi un spageti liānas tomātu mērcē, pēc tam vēl viena kūka un augļi. Vakariņas bija sadalītas vairākās kārtās un ilga līdz gulēšanas laikam. Parasti es vispirms apēdu veselu sēni, pēc tam vienu zilo puķkāpostu. Tad bija neliela gremošanas pauze, piedzerot pienu. Pēc tam cepti kartupeļi ar savvaļas rukolu, beigās kūka. īsi pirms gulēšanas vēl daži grauzdiņi ar medu.

Beigās es jau arī naktī cēlos augšā, lai mazliet ieēstu. Miegaini meimuroju pa mežu, iebāzu galvu piena upē, stūķēju mutē kakao bumbas vai strēbu medu tieši no ziedkausiņiem. Pēc tam mani bieži mocīja nejauki murgi, vis­visādas ar ēšanu saistītas šausmu ainas.

Dabas

brīnumainās

pārvērtības

Salas augu valstī bija sākušās pārsteidzošas pārmaiņas. Kad biju pārēdies kādu gardumu, gādīgā daba kaut kur izaudzēja jaunu, vēl smalkāku našķi. Pēdējā laikā mežā bija parādījušās prāvas, reibinoši smaržojošas trifeles. Man va­jadzēja pieradināties pie to izteiktās garšas, taču, kolīdz tas bija izdevies, es ēdu un nespēju mitēties. Turklāt tās izcili saderēja kopā ar liānu spageti. Tur, kur agrāk bija parasti lieli šampinjoni, tagad auga baravikas cilvēka augumā; kopā ar svaigu savvaļas rukolu tā bija bezgala eleganta kombi­nācija. Liedagā nesen bija saradušās neskaitāmas austeres. Agrāk man vispār nebūtu ienācis prātā, ka tādu zaļu, glumu austeri var ēst, taču pa šo laiku mana gaume bija kļuvusi izmeklētāka, mana mēle izvēlīgāka, apetīte izsmalcinātāka. Drīz jau biju pasācis starp ēdieniem norīt pāris duču aus­teru. No jūras steberēja laukā lieli omāri, kas pašnāvnieciski metās tieši verdošajā eļļas dīķī. Kad biju sapratis, kā dabūt vaļā masīvās bruņas, atklāju, ka tās slēpj brīnum gardu galiņu.

Biju pieradis dienu iedalīt ēdienos. Gulēt vairs lāgā ne­gulēju, vēders vienmēr bija pārlieku pilns, tā nu es tikai ieslīgu trauslā snaudā un sapņoju par nākamo ēdienreizi. Fiziskas kustības biju pilnīgi atmetis, pārvietojos rāpus vai vienkārši vēlos no ēdiena pie ēdiena.

Pec gada

Tā pagāja gads, un es biju resns kā speķa pikucis un apaļš kā futbolbumba. Svēru daudzreiz vairāk nekā todien, kad spēru uz šīs salas savus pirmos lepnos iekarotāja soļus. Jūru jau mēnešiem nebiju redzējis, viss biju apkaltis no ne­tīrumiem un smirdēju kā ceļmalas ēstuve; mana ķermeņa poras izdalīja cepamo eļļu. Vairs nemazgājos un neķemmē­jos, jau nedēļām ilgi nebiju piecēlies kājās. Ik kustība man sagādāja milzīgas grūtības, es svīdu un stenēju. Elpa lauzās no krūtīm sēkdama un pūzdama, un, palūkojies lejup, vairs neredzēju savas kājas — tām priekšā bija vēders. Pat acu plaksti bija kļuvuši resnāki, acis izdevās turēt vaļā tikai ar lielu piepūli. Spēju domāt tikai par ēšanu. Nemitīgi veidoju jaunas ēdienkartes, alku pēc jaunām, vēl nepieredzētām gār­šām un prātā radīju aizvien pārdrošākas neparastu ēdienu kombinācijas.

Kādu dienu, kad ēdienreize numur 13 jau bija garām un tuvojās numur 14, es, prātodams, vai vakariņām būs diezgan ar veselu sēni cilvēka augumā, pēkšņi manīju, ka vējš ir iegriezies citādi un atnesis aromu, kam līdzīgu uz šīs salas vēl nebiju sajutis. Tā bija prasta, nepatīkama smirdoņa, it kā kaut kur seklā ūdenī pūtu tūkstoš jūraszāļu. Pēkšņi es sāku justies nobriedis, pat pārgatavojies kā dārzenis rudenī.

Vai, precīzāk sakot, kā nobarots sivēns, ko tūlīt vedīs uz kautuvi.

Sala mostas

Un tad sala apakš manis sāka drebēt. Mēģināju pie­slieties kājās, taču, līdzko tas izdevās, man uzreiz noreiba galva un es atkal novēlos gar zemi. Vairs nepratu stāvēt.

Palmas man apkārt vienā acumirklī novīta un sačokuro­jās, to vietā tagad bija riebīgi, nokaltuši stādiņi, kas atgādi­nāja melnas, izģindušas rokas. Arī visi pārējie augi novīta, un leknā rukola kļuva par melnu tepiķi, kaut ko līdzīgu izdegušam rugājam. Visur pēkšņi rēgojās mazi, šausmīgi caurumi, kas vārstījās kā zivju mutes. Man no visas tiesas šķita, ka es tajos samanu zobus. Mana paradīze bija sākusi pārvērsties par elli.

Putni un taureņi kā nošauti krita zemē, sabirza putek­ļos un nozuda drebošajā zemē. Ausis plēsa pušu briesmīgs troksnis, likās, te čāpstina un atraugājas simt satrakotu mežacūku. Es atkal mēģināju uzslieties kājās, lai kaut kā tiktu projām, taču nepaguvu paspert nevienu pašu soli. Kāds nokaltis augs — bijusī dziedātājpuķe — saķēra mani aiz kājas un nelaida vaļā. Tad augs sāka stiepties garumā un to darīja ātri, ļoti ātri.

Nekrietnais stāds parāva mani gaisā un vēkšpēdus vilka augšup, divdesmit, trīsdesmit metru no zemes virsas. Izmi­sis skatījos lejup, kur gluži kailās salas vidū parādījās mil­zīga plaisa. Tā virinājās kā haizivs mute. Es skatījos milzīgā, smirdīgā rīklē, kas bija pilna ar nopuvušiem zobiem.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Gourmetica tnsularis: ūdensaugs, kas pieder ļoti retu heterotropu rīļaugu dzimtai, proti, augiem, kuru barība ir organiskas un nevis neorganiskas vielas, kā lielākajai daļai augu valsts. Gourmetica pieder pie tām Camonijas būtnēm, kam raksturīga nodevīga māņuzvedība; tā attāli radniecīga izmērā daudz mazākajai dionejai jeb Veneras mušķērājam un ļoti retajai -> meža tarantuilai. Lai ar rafinē­tiem paņēmieniem pievilinātu un nobarotu savu upuri, Gourmetica spēj pārvērstie» par kaut ko līdzīgu peldošai paradīzei. Pieaugušas Gourmetica apkārtmērs var sasniegt vairākus kilometrus, taču gadā tai pietiek ar svaigu barību tikai trīs centneru dzīvsvarā, turklāt tā neēd nedz žaunaiņus, nedz putnus, bet tikai un vienīgi augsti attīs­tītus zīdītājdzīvniekus. Gourmetica ar saknēm turas jūras dibenā, un to nenoliedzami var uzskatīt par dabas žēlastību: iedomājieties tikai, ko, spēdams brīvi pārvietoties, tāds rīļaugs pastrādātu blīvi apdzīvotā ostas pilsētā.

Tā nu es karājos augstu gaisā, melni nagi turēja mani virs milzīgās rīkles gluži tāpat, kā vēl tikai pirms dažām minūtēm es pats pie savas mutes biju turējis vīnogu ķekaru.

Varēju redzēt, kā varenajā rīklē strāvo siekalu strauti. No mutes dziļumiem uz manu pusi sāka līst zaļa mēle, kas atgādināja milzīgu čūsku. No mutes izlauzās elpas mutulis, tik smirdīgs, ka es gandrīz zaudēju samaņu. Tad melnie pirksti, kas turēja mani aiz kājām, pamazām sāka atlaisties, tad palaida mani vaļā, un es ar galvu pa priekšu kritu neģē­līgā ūdensauga rīklē.

Runā, ka pirms nāves visa dzīve vēlreiz nozibot gar acīm kā filma. Manā gadījumā tā bija ļoti īsa filma: pundurpirāti, spīgaiņi, verveļviļņi, Kārzobu sala — un tas ir viss? Lai­kam taču jā, jo šobrīd es brīvā kritienā lidoju tieši nežēlīga kanibālauga rīklē, un tas neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atteikties no gardā kumosa.

Tādos brīžos viss pēkšņi rādās apbrīnojami spilgtā gaismā. Es, piemēram, atklāju, ka Gourmetica zobi ir neie­domājami nekopti, daļēji noauguši ar aļģēm un gliemeņu kolonijām, daļēji pūžņaini un zem biezas, nelabi smirdīgas gļotu kārtas vispār nav saskatāmi. Starp zobiem rēgojās hai­zivju un nelielu vaļu asakas, roņu un jūras lauvu kauli — ne­laimīgie, kas, domājams, pārpratuma pēc bija iekūlušies šajā nāvīgajā slazdā. Vienā no rīkles dziļākajiem nostūriem es samanīju pat laivas vraku un divus cilvēku skeletus. Apakšā nočāpstinot atvērās barības vads, gatavs mani uz­ņemt un nodot tālāk gremošanas traktam. Es spēju pat iz­tirzāt atšķirības starp sastapšanos ar šo neradījumu un visai līdzīgo iepazīšanos ar tiranovali. Tās bija šādas. 1. Valis mani

gandrīz aprija gluži netīšām. Gourmetica tā rīkojās ne tikai ar nodomu, bet vēl arī visu jau sen bija izplānojusi un veikusi iespaidīgus sagatavošanas darbus. 2. Vaļa mutē mani ienesa ūdens straume, turpretim šoreiz es atrados brīvā kritienā. 3. Šim neradījumam nebija ūsu, pie kurām es varētu pie­ķerties.

Aizvēru acis.

Tai brīdī kāds ar ļoti lielu spēku sagrāba mani aiz labā delma un apturēja manu kritienu. Vēl mirkli es karājos virs bezdibeņa, bet tad tiku parauts gaisā. Atvēru acis un paska­tījos lejup: es biju, nepārspīlējot, izrauts no zvēriskā auga rīkles.

Monstra žokļi krakšķot vērās ciet, lai neļautu man aiz­bēgt, taču sekundi pirms iespaidīgo zobu saciršanās es pa mazu spraudziņu tiku izķeksēts brīvībā. Mani cēla arvien augstāk. Lejā nevaldāmā niknumā ārdījās satrakotā Gourme­tica. Tā vēlreiz mēģināja mani noķert, atvēra milzu muti un kampa pēc manis, taču es jau biju pārāk augstu. Iepuvušie žokļi aizcirtās velti. Kanibālaugs kratīja milzīgo galvu un izgrūda drausmīgu niknuma kliedzienu, kas aizskanēja tālu pāri okeānam.

savads putns

Tikai tagad es uzdrošinājos palūkoties augšup.

Mani savos nagos bija satvēris liels — man grūti atrast citu, piemērotāku vārdu — putns. Šūpojos zem viņa kā pasta maiss, ko pastnieks jebkurā brīdī var nomest zemē.

"Te nu mums atkal gadījās cūkas laime, vai ne, ko?" teica savādais putns.

Man trūka vārdu. Putns palaida mani vaļā, un es gāzos dibenā, tieši Gourmetica dārdošajā rīklē. Lidonis apmeta gaisā pārdošu nāves cilpu, un es nosvempos tam uz mugu­ras. Lempīgi pieslējos kājās.

"Ē… liels paldies par izglābšanu!" dzirdēju pats savu sto­mīgo balsi.

Ērmīgais putns lēni pagrieza galvu uz manu pusi un no­pētīja mani ar izvelbtām, bālganām acīm.

"Nav par ko," tas atbildēja. "Tāds darbs."

"Tu glāb dzīvību? Tas ir tavs darbs?" es apstulbu.

"Es glābju dzīvību pēdējā mirklV." putns nedaudz lielīgi attrauca. "Tas ir mans darbs!"

Mans glābējs brīdi klusēja, acīmredzot, lai es pagūtu aptvert šos jaunumus. "Atļausiet stādīties priekšā: Deus X MachimV viņš paziņoja. "Taisnību sakot, mākslinieka psei­donīms. Bet tu vari mani saukt vienkārši par Maku. Visi tā dara."

"Ļoti patīkami!" es atbildēju. "Mani sauc Zilais lācis."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pterodaktylus Salvatus: Pterodaktylus Salvatus jeb klaiņojošais glābējzaurs pieder pie izmirstošas dinozauru dzimtas, kuras pārstāvji ir arī Camonijas kanālpūķis un -» Tyrannovalis Rex. Visā pasaulē dzīvu pterodaktilu nav palicis vairāk par dažiem tūkstošiem, un to skaits pastāvīgi samazinās. Pterodaktiliem raksturīgas atsevišķas putnu īpašības, piemēram, aerodinamiskam pārvietošanās veidam atbil­stoši spārni un kaula knābis, taču tie nedēj olas un arī uzvedības ziņā nav tipiski putni. Pterodaktili neēd tārpus un peles un, rūpēdamies par savu fizisko formu, pārtiek tikai no veģetāras barības. Tiem piemīt runas spējas, turklāt diezgan augstā līmenī. Pterodaktili uz zemes ir vienīgā suga, kurai raksturīga tieksme glābt no briesmām apdraudē­tas būtnes. Šim aicinājumam tie nododas ar gluži profesionālu god­kārību. Glābējzauri darbojas saskaņā ar stingriem ģildes likumiem. Tie cenšas rīkoties pēc iespējas satraucoši un dramatiski, pat savā starpā sacenšoties, kurš pirms došanās palīgā visilgāk nogaidīs. Tādēļ tie ļoti ilgi lidinās virs saviem klientiem un glābšanu sāk burtiski pēdējā mirklī. Šo lidojošo ķirzaku uzupurēšanās tieksmei līdz šim nav rasts pienācīgs zinātnisks izskaidrojums. Pterodaktili ir vārdos skopi un savu uzvedību nemēdz paskaidrot, tomēr var uzskatīt, ka tā ir saistīta ar dinozauru vispārējo izmiršanu. Tā kā dinozauri vēsturē ir izcēlušies vienīgi ar to, ka rija un tika aprīti, pterodaktili ar savu izpalīdzību cen­šas iemantot paliekamu vietu pasaules kopīgajā apziņā.

Manā gadījumā, piemēram, Maks jau vairākas dienas bija metis lokus pār šo salu, jo viņš jau nu gan lieliski zināja, kas mani gaida. Viņš ērti būtu varējis izraut mani laukā daudz agrāk, bet nē, neparko — vajadzēja nogaidīt līdz pē­dējam brīdim.

"Tu nu gan esi resns. Tev tur, lejā, laikam bija zaļa dzīve, vai ne, ko?" Maks jautāja, uz mani neskatīdamies.

Es nosarku.

"Sasodītie ūdensaugi!" Maks caur zobiem izgrūda un iespļāva okeānā. "Kā man tie apnikuši! Šogad esmu no tiem izpestījis jau krietnu bariņu ļaužu. Vienmēr atradīsies vēl kāds idiots, kas iekritīs uz viņu lētajām viltībām."

Es nosarku vēl košāk.

"Lai tā tev ir mācība!" Maks norādīja. "Šajā pasaulē nekas nepastāv tāpat vien. Pat ne ēdamais."

Svinīgi nosolījos likt to aiz auss.

Pie apvāršņa vīdēja sala, uz kuras bija augsta, stāva klints. Maks turēja kursu tieši uz to.

"Šī planēta*ir briesmu pilna!" Maks kliedza vējā. "Vajag cītīgi uzmanīties, citādi neizspruksi sveikā. Vienmēr jātur acis vaļā!"

Spēcīgi vēzēdams spārnus, tas lidoja arvien tuvāk klintij.

"Ē…" es lūkoju ko sacīt.

Maks neklausījās. "Acis vaļā, ausis vaļā! Tāda ir mana devīze! Vienu mazu brītiņu neuzmanīsies — un pagalam

Mēs ar lielu ātrumu traucāmies tieši klintij virsū. Vēl divi spārnu vēzieni, un tajā ietrieksimies.

"Uzmanīgi!" es iebrēcos. "Klints!"

Maks aizmiedza acis, bet uzreiz tās plati atpleta.

"Ū-ū-ū-ūh\" tas ieaurojās un rāvās stāvus gaisā. Tikai dažus centimetrus virs klints virsotnes mēs pārzēģelējām tai

Piedāvājums

Kādu brīdi valdīja mulss klusums. Tad Maks nokrem šļojās.

"Tas bija… ekhem… ļoti labi, puisīt! Tev ir vērīgas acis."

Savādais putns nokremšļojās vēlreiz.

būsi!"

pari.

"Es tev atklāšu vienu noslēpumu… bet tev jāapzvēr pie visa, kas tev svēts, ka tu nevienam nestāstīsi!"

Maka dēļ es biju gatavs uz visu: viņš bija izglābis man dzīvību.

"Zini, man pašam ar acīm diez kas nav. Uz vecumu esmu kļuvis, ē, pagalam tuvredzīgs. Galu galā, man jau ir 300 gadu."

Vai tā tiešām bija, es joprojām nezinu. Glābējzauriem patīk pārspīlēt.

"Bet lai tas paliek starp mums! Ja to uzodīs mani kolēģi, glābējzauru aprindās ar mani būs cauri!" Viņš nopūtās. "Sa­proti… vēl viens gads, tad es iešu pensijā. Tik ilgi man vēl vajadzētu noturēties. Bet kļūst arvien trakāk. Tevi pamanīju tikai tāpēc, ka tu esi tik neparasti zils un resns."

Maks pagrieza galvu, un es skatījos tieši viņa bālganajās acīs.

"Klau, puis, man ir priekšlikums. Tu varētu vienu gadu padzīvot pie manis. Būsi mans navigators. Mans stūresvīrs. Skatīsies uz priekšu un teiksi, kas man jādara. Par to tev būs barošana un miteklis. Piedevām tu dabūsi redzēt pasauli, un kā vēl! Dramatiska izglābšanās pēdējā mirklī! Daiļas jau­navas nāves briesmās! Nu, un tamlīdzīgi. Ko tu par to saki?"