Mēs atnācām ar mieru…

DEVĪTĀ NODAĻA

No uzkalniņa pavērās skats uz ne pārāk platas upes līkumu ar stāviem krastiem, apaugušiem ar biezu jauktu koku mežu. Kreisajā pusē starp izpletušos priežu stumbriem bija redzama divstāvu guļbūve, bet lejā, tieši zem manis, - koka piestātne ar kādu pusnogrimušu laivu. Uz mola sēdēja zvejnieks brezenta jakā ar pār galvu uzmestu kapuci un skumji skatījās uz nekustīgo pludiņu.

Spoži spīdēja Saule, upe pamazām nesa tumšus ūdeņus, bet visdīvainākais bija tas, ka šeit valdīja rudens. Kur, jābrīnās, kurā Zemes nostūrī tas varētu būt, ja tagad esam ziemas vidū?!

- Patīk? - jautāja Buratino.

Es nokāsējos, paskatījos uz mazo koka cilvēciņu.

- Kur mēs esam?

- Vai tev nav vienaga? – Buratino paraustīja plecus. - Bet šeit nav slikti, vai ne?

Nošņirkstināju zobus. Nupat, no viena tāda, ar mīklām, tiku vaļā, kad jau otrs, kam patīk galvu jaukt uzradās! Neko neteicis, sāku pa taciņu kāpt lejup uz molu.

Izdzirdējis soļus, makšķernieks pašķielēja mūsu virzienā un atkal blenza uz pludiņu. Viņš izskatījās apmēram sešdesmit gadus vecs, bet biezajā melnajā bārdā nemanīja neviena sirma mata. Noteikti mežsargs, un guļbaļķu māja starp kokiem ir viņa būda. Vai mežsaimniecības kantoris.

- Labdien, - pasveicināju.

Zvejnieks drūmi pamāja.

- Ķeras? - jautāju, domās apdomājot, kā, neradot aizdomas, pajautāt, kur mēs atrodamies.

- Skaties pats... - zvejnieks nopūtās un pastūma spaini man tuvāk.

Paskatījos un noelsos. Spainis bija līdz pusei pilns ar kaut kādiem caurspīdīgiem radījumiem, kas izskatījās pēc medūzām, bet ar lielām acīm. Acis skatījās uz mani un mirkšķināja.

- Kas tad tie?!

- Nevis tie, bet viņi, - nomurmināja zvejnieks. - Ustjupendi ... Visas zivis aizbaidīja ... Domā, ka es te makšķerēju, lai ar viņiem paspēlētos. Lai pasēž spainī, kļūs gudrāki ...

- M-jā... - es neskaidri novilku, neatradis ko atbildēt. Bet ko te lai atbild? Ustupendi vēlas paspēlēties ar vectēvu, bet viņš nevēlas. Bezizejas situācija.

- Kas tas tāds ar tevi kopā? - makšķernieks pašķielēja uz Buratino. Viņš uzdeva jautājumu mierīgi, it kā katru dienu satiktu dzīvas lelles.

- Šitas? - pārjautāju. - Buratino.

- Pats redzu, ka nav Malvīna, - večuks turpināja ar nesatricināmu mieru. - Es jautāju, kas viņš tāds ir?

- Kas ir, vecais, tev slikti ar dzirdi? – Buratino sašuta. - Tāds ir mans vārds!

- Nu, ja Buratino, tad Buratino, - makšķernieks saviebās. - sūda konspiratori... Uz ilgu laiku pie mums?

Nenoteikti paraustīju plecus un pašķielēju uz Buratino.

- Uz palikšanu! - Viņš kategoriski izgrūda.

- Nu, nu, - večuks iesmējās bārdā. - Padzīvosim - redzēsim... Kas ta pats būsi?

Viņš vērīgi paskatījās uz mani no zem kuplajām uzacīm, un kaut kas viņa skatienā man šķita pazīstams.

- Es? Jegoršins...

Neko stulbāku nevarēju izdomāt, bet, par laimi, šajā brīdī večukam priekš manis vairs neatlika laika. Straume pludiņu aiznesa pie niedrēm, tas pēkšņi pazuda zem ūdens, makšķere saliecās, un vecais gandrīz iekrita no dēļiem ūdenī. Ūdens pie niedrēm saburbuļoja kā vārīdamies, večuks izrāva no kabatas nazi un pārgrieza auklu.

- Velns parāvis! - Viņš lamājās. - Vazājas te visādi, novērš uzmanību! Gandrīz pašu piranoīds noķēra ...

Ūdens pie niedrēm sāka norimt, bet vietām no apakšas turpināja parādīties reti burbuļi, kas virspusē plīsa izdalīdami bālganus tvaikus.

Vecais atkal ķēra kabatā, izņēma atslēgu ar numuriņu un pasniedza man.

- Ņem. Otrais stāvs, devītā istaba. – Viņš pašķielēja uz Buratino. – Vai arī jums vajag divas istabas?

- Pietiks ar vienu, - sacīja Buratino, paņemot atslēgu. - Vai tā ir no zelta?

- Ko?! - večuks uz viņu izbolīja acis. - Kas es tev - bruņurupuciene Tortilla?

Ūdens pie niedrēm uzpūtās ar kupri, un no turienes ar raksturīgu spļāviena skaņu izlidoja nogrieztā makšķeraukla ar āķi, atsvaru un pludiņu. Kā laso, aukla apvijās ap makšķeri, sāpīgi iesitot večukam ar atsvaru pa roku.

- Ejiet tak jūs visi! .. - večuks skaļi nokliedzās, novērsās un sāka izkabināt āķi no brezenta jakas piedurknes.

Intonācijas viņa balsī stipri atgādināja sētnieku Mihaļiču. Abiem večukiem bija kaut kas kopīgs, un ne tikai kašķīgais raksturs.

- Ejam, - teicu Buratino. – Netraucēsim.

- tā ja, - nepagriežoties večuks nomurmināja. - Lasieties...

Uzkāpu pa taciņu nogāzē un devos uz māju. Buratino sekoja man palekdamies, turot rokā milzīgu atslēgu, gandrīz uz pusi no viņa auguma. Tolstoja pasakā zelta atslēdziņas garuma un koka lelles auguma attiecībai netika pievērsta īpaša uzmanība, un pārbaude dabā lika šaubīties par Buratino pasakainajiem piedzīvojumiem. Ko lai dara, tur - literāra hiperbola, te - realitāte, kas vairāk izskatās pēc murgiem.

Taciņa vijās starp kokiem, un tie bija visparastākie: priedes, egles, bērzi, apses. Starp stumbriem vizēja pašas parastākās upes ūdens, kurā dzīvoja lielacaini ustjupendi, bet atvarā pie niedrēm sēdēja noslēpumainais piranoīds. Kur mani atvedis koka Susaņins?! Vai arī... Varbūt ar mani jau ir padarbojušies "Horizonta" speciālisti, un es, ietīts trakokreklā, guļu uz gultas, un viss, ko redzu, ir iluzora pasaule, ko iedvesmojusi slimā iztēle?

Ēka krastā bija no laika gaitā satumsušiem baļķiem un arhitektoniski atgādināja bajāru muižu. Mucveidīgi izliektas sienas, smails jumts ar koka gaili uz kores, izgrebti logu rāmji, rakstaini slēģi. Bet, kad mēs apgājām ap ēku un izgājām uz galā esošā lieveņa, apstulbu. Pa labi no muižas pret tās sāniem balstījās neveikla, mirdzoša caurspīdīgu sienu varavīksne, sfēriska piebūve. Vietām varēja redzēt milzīgus, perfekti apaļus, kā labi nogatavinātā sierā, caurumus pati piebūve ritmiski izpletās un sarāvās, kā elpojot.

- Kas tas te?! – pārsteigts pajautāju.

- Kas, kas.. - Buratino pīkstēja. - Viesnīca. Nāc iekšā!

Viņš papurināja manu bikšu staru. Nevarēdams atraut acis no efemērās piebūves, spēru soli uz priekšu, paklupu uz lieveņa un tik tikko paspēju oieķerties margām.

- Zem kājām skaties! - Buratino man uzkliedza.

Paskatījos zem kājām un, turoties pie margām, dziļi ievilku elpu. Sasistais pirksts bija patiešām sāpīgs, taču tas neizslēdza iespēju, ka esmu atsities pret gultas malu, pie kuras mani piesējuši sanitāri. Sāpes ir labs veids, kā noteikt, vai kaut ko sapņo vai viss notiek īstenībā, taču, cik es zinu, starp realitāti un jukušā sapņiem nav noteicēja.

Lieveņa pakāpieni bija no koka, pamatīgi nolietoti, margas nekrāsotas, nopulētas ar viesu plaukstām. Meža viesnīcā apmetās bieži, un neviens, šķiet, nebija pārsteigts par nesaprotamo piebūvi.

Uzkāpu pa čīkstošajiem pakāpieniem un satvēru masīvo koka durvju rokturi, uz kurām ar greiziem burtiem bija izgrebts: "Piligrimu patvērums" Raksts bija neakurāti nokrāsots ar sarkano okeru, bet rievas bija dziļas un uzraksts bija viegli salasāms. Neriskējot pašķielēt uz spokaino piebūvi, iedomājos, kādi "piligrimi" šeit varētu apmesties, un nodrebēju. Tomēr vairs nebija kur dēties, smagi nopūtos, atvēru durvis un pārkāpu pāri slieksnim.

Viesnīcas halle izrādījās neliela, iekārtota tā, lai atgādinātu lauku būdiņas istabu. Dēļu grīdas, guļbaļķu sienas, logos sarkanu krustdūrienu aizkari. Kreisajā stūrī atradās reģistratūras lete, bet labajā - durvju vietā uz gaiteni, bija lifta kabīnes durvis. Pie reģistratūras letes sēdēja makšķernieks no piestātnes.

- Labdien, - viņš sveicināja tādā tonī, it kā mēs nekad nebūtu viņu satikuši, un stādījās priekšā: - Viesnīcas kompleksa komendants Aleksandrs Mihailovičs Zatonskis. Lūdzu reģistrēties.

Uzmanīgi paskatījos uz viņu. Glīti apgriezta bārdiņa, mati pa vidu šķirti, balts krekls... Kā viņam izdevās mūs apsteigt, pārģērbties, saķemmēt matus un apgriezt bārdu? Ne vārda nesakot, piegāju pie loga, atvilku aizkaru un paskatījos ārā. Uz koka piestātnes joprojām sēdēja sakumpušais makšķernieks brezenta jakā. Rokās rēgojās makšķere, un viņam blakus stāvēja spainis ar bēdīgi slavenajiem ustjupendiem. Dvīņi, vai?

- Hologrāfiska kopija, - sacīja Buratino.

Pašķielēju uz komendantu aiz letes un atskatījos uz zvejnieku. Bet kas man par daļu, kurš te ir īstais un kurš kopija?

Atkāpies no loga, piegāju pie letes. Komandants Zatonskis, neveicot nevienu kustību, pagriezās savā krēslā, visu laiku paliekot pret mani, it kā būtu plakans tēls. Tagad ir skaidrs, kas šeit hologramma. Interesanti, ja pabakstīt ar pirkstu, kas notiktu?

Eksperimentēt nesāku un jautāju:

- Kur jāreģistrējas?

Komandants atvēra milzīgu grāmatu un piestūma to pie letes malas.

- Šeit, lūdzu. Pietiek devītajā ailē ierakstīt uzvārdu un datumu.

M-jā, ja es viņu pabakstītu ar pirkstu, varētu sanākt kauns.

Paņēmu pildspalvu, uzrakstīju savu uzvārdu, ieliku datumu.

– Un savu pavadoni pierakstiet.

Es apzinīgi ierakstīju Buratino.

- devītais numurs otrajā stāvā, - pateica komendants. - Ja jums ko ievajagas, Denis Pavlovič, sazinieties tieši ar mani bez jebkādas kautrēšanās.

Viņš aizvēra grāmatu, paslēpa to galdā un izkūpēja gaisā, it kā nekad nebūtu bijis. Hologramma, ko no tādas paņemt... Ir tikai nesaprotami, kā viņš to grāmatu cilāja.

– Kā tikt uz otro stāvu? - novēloti pajautāju.

- Izmantojiet liftu, - no tukšuma aiz letes nodudināja komendanta balss.

Ar liftu uz otro stāvu? Es šauboties paskatījos uz Buratino.

- Ja ar liftu, tad ar liftu, - teica Buratino. - Braucam.

Viņš pieskrēja pie kabīnes, palēcās, ar dūri uzsita pa pogu, un lifta durvis atvērās.

Lifta kabīne bija visparastākā, kā jebkurā daudzstāvu dzīvojamā mājā, bet tajā bija divi tastatūras paneļi, katrā pa trīs desmiti pogu. Virs viena paneļa bija rakstīts “Stāvi”, virs otra – “istabas”. Interesanti, kāpēc tik daudz divstāvu mājai? Bija grūti noticēt, ka lifta kabīnes uzstādīšanas laikā neatrada citu, piemērotāku paneli.

Lai arī cik ļoti man gribējās nospiest pogu ar ciparu "30", pārvarēju sevi, uz paneļa "Stāvi" atradu pogu ar skaitli "2" un iebakstīju ar pirkstu. Nekas nenotika. Tad katram gadījumam nospiedu pogu "9" panelī "istabas".

Lifta durvis aizvērās, bet lifts nepakustējās. Nospiedu pogas vēlreiz - tas pats efekts. Tomēr, kad mēģināju atvērt durvis, tās nepadevās.

- Šķiet, esam iestrēguši...

- Tu tā domā? – Buratino bija pārsteigts.

– Kas tur ko domāt?

Buratino nokrita uz ceļiem un iebāza galvu grīdā, kā ūdenī, līdz pleciem. Grabinādams atslēgu, viņš četrrāpus paskrēja, tad tik strauji pielēca kājās, it kā viņa galva būtu izlēkusi no grīdas kā korķis no šampanieša pudeles. Birstīte cepurītes galā bija notraipīta ar solidolu.

- Viss normāli, braucam, - viņš jautri paziņoja.

Es nogaidīju minūti un neizturēju.

- Pa šo laiku var pa ārsienu uz otro stāvu uzkāpt.

- Gan jau šodien aizbrauksim, - Buratino mierināja.

Gaidījām vēl piecas minūtes, un beidzot lifta durvis atvērās uz nelielu gaiteni, kurā bija tikai vienas durvis, ar devīto numuru. Acīmredzot visas telpas meža viesnīcā bija izolētas viena no otras, un lifts pārvietojās ne tikai vertikāli, bet arī horizontāli. Kā tas varētu būt, man nebija ne jausmas.

Buratino izlēca gaitenī un, uzticīgs savam paradumam, metās cauri durvīm. Es piegāju pie tām, satvēru rokturi, pavilku. Durvis bija aizslēgtas. Tad pieklauvēju.

- Iekšā! - Buratino aiz durvīm nokliedza.

Kā redzu, humora viņam bija diezgan, pretēji valdošajam viedoklim, ka citplanētieši jokot neprotot.

- Atslēgu iedod! - aizkaitināti uzkliedzu.

Buratino izliecās cauri durvīm.

- Bet kā es - par vāju?

Viņa balsī atkal bija dzirdamas Oksanas sterviskās notis. Ir gan nekaunīga lelle...

Es noliecos, atņēmu viņam atslēgu, atvēru durvis un iegāju istabā.

Istaba daudz neatšķīrās no halles. Guļbaļķu sienas, baļķu sijas, dēļu grīdas, uz loga kokvilnas aizkari... Masīvs galds, krēsli, niķelēta divguļamā gulta, milzīgs skapis un televizors. Pie sienas virs gultas atradās paklājs ar izšūtiem gulbjiem. Noteikti kādam patika divdesmitā gadsimta vidus krievu provinciālais stils. Vienīgā, kas pietrūka, bija uz kumodes salikti no kaula izgrebti septiņi ziloņi. Varbūt tāpēc, ka nebija arī kumodes?

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Tā pati upe, tas pats rudenīgais mežs, tā pati piestātne ar makšķernieku, kas sēž uz dēļu klājiena. Ko gan jaunu es gaidīju ieraudzīt?

- Kāpēc mēs esam šeit? - ar skumjām jautāju. – Gribu mājās... Atceros, ka viens te solīja nogādāt līdz lodžijai.

Apnikuši šie bezjēdzīgie piedzīvojumi, vairāk par rūgtu rutku. Dzīvoju taču klusi, mierīgi, bet tad še tev ... nekādu naudu vairs negribu. Kaut tikai viss atgrieztos savās sliedēs, lai vairs nekad nesatiktu tādu mirušu pasūtītāju, kaut acis vairs neredzētu koka pagales un dolāru pakas... Bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es bez vilcināšanās būtu pasūtījis to līķi pie velna vecāsmātes! Nebūtu uzdāvinājis Ļubašai tirkīzu rotaslietu komplektu, kura dēļ sākās mūsu nesaskaņas, bet būtu uzdāvinājis vienu rozi. Būtu izdzēruši glāzi vai divas uz citrona miziņām nostādināta degvīna, būtu uzklausījis sev adresētus Oksanas kodīgos izteikumus, bet būtu laimīgs. Tikai tagad es pa īstam sapratu, ko biju pazaudējis un kur tā ir – mana laime. Ne jau nu naudā.

- Tu tagad nevari iet mājās, - saprātīgi paziņoja Buratino. – Gaida tevi tur.

- Bet šeit varu? - vienaldzīgi pajautāju. Nospļauties man par to, kur ir šī viesnīca un cik labi es te paslēpos no grupas "Horizonts". Vēl jāpadomā, ar kuru labāk: ar Ivanovu, vai Buratino. Pavadīt savu atlikušo dzīvi šeit, taisot lelles, kas atdzīvojas, man absolūti negribējās.

- Arī šeit nav īpaši ērta vieta, - piekrita Buratino. Pagaidīsi pāris dienas, kamēr es atradīšu drošāku patvērumu.

"Mainu cietuma kameru ar eiroremontu pret vecā režīma kazemātu ar skatu uz dabu," - nodomāju. Pagriezos, iemetu cepuri gultā, novilku jaku, pakāra to uz krēsla. Tad dziļi ievilku elpu, paņēmu no galda televizora tālvadības pulti, apsēdos gultā un nospiedu taustiņu.

Ekrāns iedegās, un tajā parādījās violeta citplanētieša seja ar ragiem un cūkas purnu.

- Ulu-pu-pu, pu-pu, - teica seja. - Ulu-pu-pu, pu-pu!

Fantastiskā filma bija nepārprotami zemas kvalitātes. Statisks kadrs, purns noteikti no kartona, bez tulkojuma, bez subtitriem.

- Uļju-pu-pu, pu-pu, - atkārtoja seja.

Es saviebos un izmēdījos:

- Ulu-pu-pu, pu-pu!

Purns pēkšņi sāka izskatīties pārsteigts.

- Ulu-pu? - Tas jautāja.

Buratino paņēma no manis tālvadības pulti un izslēdza ekrānu.

- Tas nav televizors, - viņš pateica.

Un tad man palika nelabi. Ne tikai nelabi, bet nelabi līdz ūkai. Pilnīga trako māja. Ja trakais saprot, ka ir traks, vai viņu var uzskatīt par traku? Vai arī tā ir jau trakuma gradācija: mazliet trakie, pustrakie, gandrīz trakie... Kādā stadija piemērojama man?

- Paliec šeit, - teica Buratino, - un es veikšu rekognoscēšanu un drīz atgriezīšos.

Viņš iekāpa sienā un bija tāds.

Kādus vārdus zina - "rekognoscēšana" ... Nē, nestāstiet niekus, ne pasauli izzināt atnācāt, par zemes pasauli jūs tāpat zināt daudz.

Es atgāzos gultā un bez domām skatījos griestos. Domas plūda kūtri un apātiski. Manā dzīvē viss aizgājis kājām gaisā. Negribējas vairs neko. Tāda ir cilvēka daba - nolādi nevērtīgo dzīvi, kā saka, nevis dzīvo, bet velc nožēlojamu eksistenci, ilgojies pēc kardinālām pārmaiņām, bet, kad tās notiek un tevi aicina sākt dzīvi no jauna, kā tīru lapu, izrādās, ka to nemaz nevēlies. Sāc atcerēties pagātni un pamani, ka tajā bijis kaut kas tāds, ko aizmirst negribas, negribas pazaudēt, izsvītrot – citādi izrādīsies, ka savu dzīvi esi nodzīvojis velti. Manā vecumā ir grūti sākt no nulles. Bet lieta ir tāda, ka no nulles sāk, kad nekā nav dvēselē, aiz dvēseles un nav neviena, kas virs dvēseles. Manā dvēselē palikuši pelni, aiz dvēseles stāvēja dolāru žūksnis, kuru nebija kur tērēt, bet virs dvēseles stāvēja uzreiz divi. Turklāt tie, no kuriem nevar atbrīvoties, kuriem spēks, stiprāks par dzimtbūšanu ...

Ar šīm drūmajām domām es aizmigu.

No snaudas pamodos pēkšņi un uzreiz, it kā kāds būtu pagrūdis. Istabā valdīja pelēka nokrāsa, un pie durvīm stāvēja mirgojoša viesnīcas komendanta hologramma.

- Pavakariņot vēlaties? - jautāja komandanta Zatonska kopija.

- Cik pulkstenis? - noņurdēju.

- Kur? - Savukārt jautāja komendants.

Padomāju. Izrādās, ka Buratino mani aizvedis ne tikai tālu, bet ļoti tālu, ja laika starpību mēra laika joslās.

- Šeit.

- Astotā starpnieks.

Es piecēlos sēdus gultā un neizpratnē papurināju galvu.

- Kas ir "starpnieks"?

- Laika vektors telpiskajā krokā, kas perpendikulārs Zemes laika virzienam, - komendants tūlīt paskaidroja.

Man atkrita žoklis. "Laika vektors ... telpiska kroka ..." Kas tie par murgiem ?! Aizvēru muti, pašūpoju galvu, noriju.

- Kur... es... atrodos? - jautāju atdalot vārdus.

- Zvaigžņu piligrimu viesnīcā, - Zatonskis paziņoja kā pašsaprotamu lietu.

- Un... Un kur atrodas viesnīca?

- Uz Zemes, telpas-laika krokā.

- Kā tas ir?

– Vai tad "Horizonta" kantorī jūs neinstruēja?

Nožagojos. Re kādas lietiņas ... Izrādās, viesnīca pilnībā pieder bēdīgi slavenajai organizācijai "Horizonts". Ir nu gan - patvērums! Spriežot pēc Buratino īsajām piezīmēm, viņš šeit bija bijis, kas nozīmē, ka sazinājās ar "Horizontu". Tad kāpēc viņu medī? Manā galvā viss bija sajucis, bet tik un tā attapos.

- Ivanovs skaidroja, bet es ne visai labi sapratu.

- Ar Jevgeņiju Viktoroviču kopā strādājat? - komandants brīnījās.

- Jā. Un kas tad ir?

- Dīvaini, ņemot vērā viņa stāvokli ...

Ar tādu cieņu tika pateikts, it kā Ivanovs būtu ja ne "Horizonta" vadītājs, tad rangā nekādi ne zemāks par pirmo vietnieku.

Un tad kļuvu nekaunīgs. Jau sen esmu ievērojis, ka organizācijās ar stingru subordināciju nekaunība ir labākā uzvedības līnija.

- Nav jūsu darīšana, ar ko es strādāju. Esmu uzdevis jautājumu un vēlos uz to saņemt atbildi.

Man šķita, ka hologrammai nevajadzētu domāt un, funkcionējot robotu programmas līmenī, nedrīkstētu uzdot jautājumus, bet tikai atbildēt uz tiem. Kā jebkuram apkalpojošam personālam jebkurā viesnīcā. Bet fakts bija tāds, ka šī viesnīca nepiederēja pie kategorijas "jebkurš", un komandanta hologramma, šķiet, bija apveltīta ar zināmu intelektu.

- Telplaika krokas ir dabiski topoloģiski veidojumi uz pietiekami lielas masas materiālu ķermeņu virsmas. Trīsdimensiju pasaulē to klātbūtni raksturo anomālas elektromagnētiskas, gravitācijas un laika parādības. Šajā krokā atrodas divus kilometrus garš Korstenas upes augšteces posms. Tiek izmantota kā pārkraušanas bāze kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vai esat apmierināts ar atbildi?

No skaidrojuma praktiski neko nesapratu, izņemot to, ka viesnīca šeit pastāv jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Tad ir saprotams, kāpēc tāds iekārtojums numurā. Tas nesakrita ar Ivanova datiem, kurš apgalvoja, ka programma "Horizonts" pastāv no pagājušā gadsimta beigām, taču, kā es sapratu, viņam samelot, kā pedzerties.

- Esmu apmierināts, - es ar gudru izskatu pamāju, bet tajā pašā laikā man šķita, ka komandanta hologrāfiskā kopija sarkastiski pasmīnēja.

- Tad vakariņas ēdīsiet? - Viņš atkārtoja.

Padomāju. Pusdienas ar Ivanovu bija diezgan sātīgas, un man vēl ēst negribējās.

- Nē.

- Kad vien vēlaties, zvaniet man bez vilcināšanās un jebkurā diennakts laikā, - pateica komandants un iztvaikoja.

Ja pirmo reizi piedāvājumu “bez vilcināšanās” pieņēmu par elementāru pieklājību, tad tagad sapratu, ka tas ir dabisks pakalpojums. Hologrammai nav nepieciešams gulēt vai ēst. Un, neskatoties uz acīmredzamo intelektu, tai neeksistē citu problēmu, izņemot viesu apkalpošanu. Bet man problēmas bija vesels vezums un mazi ratiņi piedevām.

Izkāpu no gultas, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Pār upi mirdzēja šaurs jauna mēness sirpītis, bet redzamība bija kā mākoņainā dienā, tikai rudens zelta krāsas un skuju zaļums saplūda vienotā pelēkā tonī. Šķiet, ka Buratino mani apveltījis ar nakts redzi uz visiem laikiem.

Piestātnē neviena nebija, pat pa pusei iegrimusī laiva bija pazudusi, bet pret straumi virzījās liela bezveidīga masa, kas trīcēja kā galerts. Pukšķot kā tvaika dzinējs, tā airēja pa ūdeni ar ziloņveidīgām pseidopodijām un lēnām virzījās uz mola pusi. Desmit metrus no mola masa sastinga, kā nogurumā, straume aiznesa to sākotnējā vietā, un tā atkal ar vāveres stūrgalvību atsāka kustību.

Es atrāvos no loga un aizvilku aizkaru. Tikai himēru pietrūkst līdz pilnīgam prāta aptumsumam!

Korstenas augštece atradās simts kilometrus no pilsētas, meža liegumā, par kuru pirms aptuveni pieciem gadiem rakstīja vietējie laikraksti. Šķiet, ka tur amatieri-entuziasti atklāja kaut kādu dīvainu ģeofizikālu anomāliju, kuras rajonā novirzījās magnētiskā adata, pulkstenis sāka te steigties, tad atpalikt, un pie krācēm ūdens upē tecēja pret nogāzes slīpumu. Pēdējā laikā par šādām anomālijām tika rakstīts ļoti daudz, un kur patiesība, kur meli, to neviens negrasījās noskaidrot. Arī raksti vietējā presē nekādu ažiotāžu neradīja, taču izrādās, ka te kaut kas tomēr bija.

Zvaigžņu piligrimi? M-jā... No pretenciozā nosaukuma vēdīja kaut kas vieglprātīgs, ja nebūtu ustjupendu zvejnieka spainī un guļbūves neveiklās piebūves. Ar acs kaktiņu pašķielēju pāri aizkaram uz upi. Galertam līdzīgais "piligrims" siltas jūtas neizraisīja. Nez kāpēc, ar viņu draudzēties, man negribējās nemaz.

Bezmērķīgi pastaigājis pa istabu, apstājos pie televizora, kas patiesībā tāds nebija. Bet par to, kas tas patiesībā bija, uzkatīju par labāku, pat nedomāt.

"Ja man saglabājusies nakts redzamība, tad varbūt saglabājusies arī spēja iziet cauri sienām?" - pēkšņi ienāca prātā.

Paspēru soli pie sienas un pieliku tai roku. Siena bija cieta un raupja, un roka izpraukties tai cauri pricipiāli nevēlējās. Atcerējos sarkastisko "vāji?", ar ko mani izsmēja Buratino, izliecoties no aizvērto durvju paneļa. Kaut kas tajā bija. Ne tikai sarkasms, bet arī mājiens, ka spēja saglabājusies, bet es nevēlos mācīties to izmantot.

Aizvēru acis, mēģināju iedomāties pilnīgu tumsu. Iedomāties izdevās, bet pie rokas joprojām bija jūtams raupju baļķu salaidums. Neatverot acis, atvilku roku, tad atkal izstiepu to pret sienu un nesastapa nekādu šķērsli. Piesardzīgi, baidīdamies noticēt sev, atvēru acis un ieraudzīju, savu roku līdz elkonim sienā. Sākumā uzmanīgi roku pakustināju, tad pamāju, bet neko nejutu. Ne karstumu, ne aukstumu, ne gaisa pretestību, it kā nebūtu nekā.. Dīvaini, vispār, ja būtu vakuums, rokai no iekšējā asins spiediena vajadzētu uzsprāgt.

Izvilku roku no sienas, paskatījos uz to un vēlreiz grūdu to sienā ar plaukstas malu. Un ieaurojos no sāpēm, nolaužot naglu. Siena atkal bija cieta un necaurejama. Purinot pirkstus, lēkāju pa istabu, lamāju Buratino, kā varēdams, lai gan pirmām kārtām vainot nācās sevi. Sūda eksperimentētājs! Pirksts pietūka, zem naga kļuva zils. Hematoma. Kā tagad ar tādu pirkstu izgriezt lelles?

Pārlaidu istabai drūmu skatienu. Ko es šeit daru, kāpēc esmu šeit? Ar ko Buratino labāks par Ivanovu? Mārrutks par rutku nav saldāks... Kāpēc man sēdēt šajā istabā un gaidīt laiku no jūras, kamēr Buratino atradīs piemērotāku pajumti? Kam piemērotāku? Noteikti ne jau man...

Uzliku cepuri, uzvilku jaku. Tad izvilku no džinsiem dolāru paciņu un gribēju tos iebāzt jakas kabatā, bet tur jau kaut kas gulēja, un paciņa nevēlējās ietilpt. Pārbaudot, kas tas varētu būt, es iegrābu kabatā un izvilku vēl vienu dolāru žūksni. To pašu, pēc kura, kā sākotnēji pieņēmu, tīkoja Ivanovs. Viņš naudu nebija aizticis. nu, saprotama lieta, kāpēc viņam tā būtu vajadzīga? "Horizontam" ir pašam savs naudas koks vai varbūt tas pats kuru papurina Buratino. Naudu no viena zara plūc ... Gribēju nomest naudu uz galda, bet pārdomāju. Nezinu, kurp mani vēl aizvedīs liktenis – ja nu ievajagas? Man sava naudas koka nav. Atkal sabāzu dolārus pa kabatām, piegāja pie sienas, aizvēra acis un uzmanīgi pastiepa roku.

Un, kad mani pirksti savā ceļā nesastapa neko, bez vilcināšanās spēru soļus uz priekšu. Tikai pēc tam sapratu, cik neapdomīgi esmu rīkojies. Istaba bija otrajā stāvā, ja es iziešu cauri sienai... Mana sirds bailēs novēloti izlaida sitienu.