Mēs atnācām ar mieru…

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Piedzerties man tā arī neizdevās. Bija stipra vēlēšanās, bet pēc tam... Varavīkšņainais noskaņojums, ko izraisīja ziņa, ka "medības" uz mani uz laiku tikušas atliktas, izgaisa bez pēdām. Atradis ar laimi... Kā slīkonim. — Jā, noslīcis, bet cik skaisti guļ zārkā!

Piedzerties, protams, bija iespējams arī šajā noskaņojumā, taču Mirons ar aizmiglotām acīm pēc konjaka glāzes, šķiet, nolēma atpūsties, iegremdējot seju otrajā galerta porcijā. Acīmredzot viņš bija ņēmis uz krūts jau pirms manis, un viņam ļoti patika mārrutki. Galerts uz to reaģēja diezgan vienaldzīgi - izšļakstījās no šķīvja uz galda, kur sastinga trīcošās lāsēs, nedomājot ne runāt, ne ar virpuli ieskrūvēties galda virsmā. Tas arī saprotams, Mirons neiebāza galertā čināriku, bet gan iekrita ar ģīmi. Tas ir, ar cieņu. Tāpēc galerts viņu cienīja.

Savukārt es viens pats dzert neprotu. Pasēdēju mazliet, pagrozīju rokās glāzīti un palūdza Serjožu izsaukt taksi. Biju iedomājies, ka iekraut Mironu mašīnā vienatnē nevarēšu, bet viņš, karājoties uz manis, tomēr kājas kustināja, kaut gan galvu nepacēla un acis neatvēra. Paldies par to pašu. Iesēdināju viņu taksī un aizvedu mājās. Iebāzu roku kabatā, lai samaksātu taksometra šoferim, un tikai tad atcerējos, ka man nav ne rubļa, bet dolāri bija ekskluzīvi simtniekos.

- Piedod, - pasniedzu taksistam simtnieku, - citu nav.

Taksists aizdomīgi paskatījās uz banknoti, tad uz mani. Uz skaitītāja nebija pat divsimt rubļu.

- Par braucienu - tikai rubļos, - viņš paziņoja.

Es viņu lieliski sapratu – bija nakts, un tagad viltotu dolāru bez mēra.

- Tad pagaidi, aizvedīšu draugu mājās, tad brauksim pie manis, tur samaksāšu.

Taksists neapmierināti pašūpoja galvu, taču viņam nebija izvēles. Ja nu vienīgi sadot pa seju.

- Labi, pagaidīšu,- viņš nomurmināja, bet katram gadījumam banknoti paņēma.

Izvilku Mironu no mašīnas un ievedu kāpņu telpā.

- Tagad pats, - Mirons pēkšņi sacīja, galva viņam joprojām necēlās un acis neatvērās.

Es noliku viņu pie margām un pagāju malā, lai pārbaudītu, vai viņš spēs pats uzkāpt. Kā tad, sasapņojos! Mirons klusi noslīdēja lejā pa pakāpieniem un sāka uz tiem iekārtoties, saritinājies kamolā. Man vajadzēja viņu vilkt uz ceturto stāvu. Prieks ne no patīkamajiem. Beidzot nokļuvām pie viņa dzīvokļa.

- Atslēga,- es jautāju.

- Atslēga, - Mirons piekrītoši pamāja ar galvu un atkal mēģināja apgulties uz grīdas.

Pārmeklējot viņam kabatas, atslēgu neatradu. Dzīvoklī varēja iekļūt tikai vienā veidā, un, ja kāds man par to vakar būtu pastāstījis, es to uzskatītu par joku. Katram gadījumam paskatījos apkārt, izbāzu roku caur durvīm un tad mēģināju vilkt Mironu aiz sevis. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās. Neieslēdzot gaismu, ievedu viņu istabā un nosēdināju uz izvilktā krēsla-gultas. Mirons uzreiz nokrita uz muguras un sāka krākt. Mani pat skaudība pārņēma. Ārā taču nakts, labi audzināti pilsoņi guļ, un man arī nenāktu par sliktu pēc šodienas piedzīvojumiem. Protams, dzērumā sanāk labāk, bet šeit tiešām nav no kā izvēlēties. Ja no rīta nepaveicas, tad visa diena ir kā pa miglu.

Atnesu no virtuves pudeli alus, noliku to uz grīdas pie krēsla-gultas galvgaļa un pakratīju Mironu aiz pleca. Viņš beidza krākt un pacēla galvu.

- Gribēsi padzerties, alus uz grīdas, pa rokai, - teicu.

- Dod.

Mirons, neatverot acis, pastiepa roku.

-Aha, tūlīt! - es atcirtu.

Mirona galva nokrita uz spilvena, un viņš atkal sāka krākt. Nezinu, vai viņš saprata arī kaut ko citu, izņemot vārdu "alus", bet es uzskatīju, ka līdzjūtības misija ir pabeigta, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Kurām izgāju cauri tik ierasti, it kā visu savu jēgpilno dzīvi tā vien būtu staigājis. Un nekā citādi.

Kad parādījos kāpņu telpā, sastingu uz vietas un nolamājos. Uz kāpnēm stāvēja tā pati vecene savā kožu sagrauztajā kažokā, tikai tagad viņa gāja nevis lejā, bet augšā. Un kondraška pēc mūsu pirmās tikšanās reizes viņu nebija ķērusi. Nu gluži vai sazvērestība. Nav zināms, kurā no mums ir vairāk ļauno garu.

"Tu vēl arvien dzīva, mana vecenīt?" - apdullināti pazibēja man cauri galvai.

- Atkal, mīļais, aizmirsi atslēgas? - Viņa piesardzīgi pajautāja, bet katram gadījumam pārmeta krustu.

- Aha, aizmirsu... - neizpratnē nomurmināju un centos paspraukties viņai garām.

Nekā nebija. Vecene sagrāba manu piedurkni, es mēģināju izrauties, nekas nesanāca. Pēc izskata - pienene, uzpūtīsi un izkūpēs, bet grābiens kā buldogam.

- Es visu laiku lūdzu Dievam palīdzību, - viņa lūdzoši murkšķēja, - bet tās kā nav, tā nav. No locīšanās radikulīti dabūju. Varbūt ļaunais gars palīdzēs?

Es papurināju galvu. Bezprincipu vecene tomēr gadījusies. Viņai vienalga, Dievs, vai velns, komunisti, vai demokrāti, ka tik padod iztikšanai.

- Radikulītus neārstēju, - stingri pateicu, padomāju un katram gadījumam piebildu: - Un hemoroīdus arī. Bet palīdzēt... - iegrūdu roku kabatā, izņēmu simts dolārus un pasniedza viņai. - Turi.

Lai paņemtu naudu, viņai bija jāatlaiž mana piedurkne, un to izmantodams noskrēju lejā, lecot kā jauneklis pa trim pakāpieniem.

- Lai Dievs tevi svētī! - atnāca no augšas.

M-jā... Ja manā vietā būtu īsts velns, kā viņš reaģētu uz šādiem atvadu vārdiem?

Pie ieejas, no taksometra nebija ne smakas. Vai nu noguris gaidīt, vai arī konstatēja, ka banknote ir īsta, un nolēma, ka simts dolāri ir vairāk nekā divi simti rubļu. Vispār jau izrēķināja pareizi, tikai man tagad nācās izstaigāt ar kājām cauri visai pilsētai. Dolāru pilnas kabatas, bet braukšanai tramvajā nav ne rubļa. Kur tos nakts vidū dabūsi? Tagad skaidrs, no kurienes tas teiciens: " bagātie arī raud."

Raudāt negribējās, un bagātība man arī bija kaut kāda caurspīdīga, nestabila, kurai es nespēju noticēt, tāpēc gāju tik pa slideno ietvi tālāk. Patīkami bija tas - bahilās tērptajos apavod bija sausi un silti, un jaka no polsterētā poliestera nespieda plecus ar kilogramiem aitādas kažoku. Par kaut ko dzīvē, galu galā, ir taču jāpriecājas? Lai arī par tādiem sīkumiem kā sausi ieliktņi apavos. Ja redzēt tikai slikto, tad labāk uzreiz pakārties.

Gāju mājās un izmisīgi apskaudu Mironu. Tagad guļ kā malka. Bet es aizmigt varēšu? Tam bija grūti noticēt, un ne tikai tāpēc, ka izdzēru nedaudz. Visticamāk, mājās mani gaidīja viņi. Ja ne "Horizonta" cilvēki, tad Buratino, un kurš no diviem ļaunumiem ir sliktāks, es vēl nebiju izlēmis. Bet gulēt man viņi noteikti neļaus.

Gaisma dzīvoklī nedega, bet tas vēl neko nenozīmēja. Kinobojevikos slazdus sarīko tumšās telpās, un nekāda nakts redzamība, izņemot spēju staigāt cauri sienām, man nepalīdzēs. Bet es nebiju vienīgais, kam šī spēja piemita.

Tuvojoties savam dzīvoklim, es īsi paskatījos uz dzelteno seju pie sienas, bet sarunāties ar viņu nesāku. Nav tas noskaņojums. Ja grib, lai runā, es nemaz nebrīnīšos. Vieta dzeltenajā mājā man jau bija apsolīta, un pilnīgi droši.

Atvēru durvis iegāju gaitenī, noģērbos. Dzīvoklī bija kluss, tikai nez kāpēc ļoti auksts, un no istabas gaitenī vilka caurvējš. Ievilku dziļu elpu, iegāju istabā un ieslēdzu gaismu.

Šķiet, ka to sauc par grautiņu. Kafijas galdiņš bija sadragāts gabalos, un krēslus piemeklējis tāds pats liktenis. Grāmatu skapis nogāzts uz grīdas, grāmatas izmētātas pa visu istabu, dīvāns apgāzts. caurvējš vilka no durvīm uz lodžiju, un pie sliekšņa iezīmējās pusizkusuša sniega kupena.

Nopūtos, paskatījos apkārt un tikai tad ieraudzīju pie sienas divus ķermeņus, kas bija cieši sasieti ar veļas auklu. Abi melnās jakās, melnos džinsos, melnās kurpēs. Re kādi "vīri melnā" krievu gaumē. Abiem mutes aizlīmētas ar līmlentu, un vienu no viņiem, neskatoties uz viņa, vai nu no sala, vai no neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvoties, zilgano seju, es atpazinu. Tas bija tas pats ambāls, kurš mani iegrūda mikroautobusā. Pakustēties viņš nevarēja, tikai skatījās uz mani un izmisīgi bolīja acis.

Attēlojis sejā apjukumu, paraustīju plecus un devos uz lodžiju. Arī šeit bija grautiņš. Lelles mētājās pa grīdu, sajukušas ar vērtīgā koka pagalēm no universitātes ģeogrāfijas katedras kolekcijas, logs - izsists, un tajā kopā ar vēja brāzmām ielidoja retas sniegpārslas. Kā gan tagad lai guļ, pie izsista loga? Piegāju pie darbagalda, izvilku atvilktni. Dīvaini, bet sērkociņu kastītes ar stikla acīm bija vietā. Kādēļ tad tas grautiņš? Kas te gadījies?

Ieejot istabā, aizvēru durvis uz lodžiju, tad piegāju pie gūstekņiem.

- Apmīzies? - atriebīgi pajautāju pēdējam, atceroties, kā "Horizonta" aģenti mikroautobusā apsprieda manu stāvokli. - Vai apdirsies?

Puisis iemaurojās un pakratīja galvu.

Es notupos viņam priekšā un tad ieraudzīju, ka uz virves nav neviena mezgla. Puisis bija ar virvi vienkārši aptīts, un brīvais gals gulēja viņam uz krūtīm. Inscenējums? Kādam nolūkam? Pieskāros virvei un pēkšņi zem pirkstiem sajutu tērauda atsperes nesatricināmo cietību. M-jā... Skaidrs, kāpēc viņš nevar pakustēties, tikai bola acis... Ar nagu aizķēru līmlentu un sāku to lēnām lobīt no puiša sejas. Līmlenta it kā esot jānoņem ar asu rāvienu, lai tik ļoti nesāp, bet lēnais process man sagādāja sadistisku baudījumu.

- Issauc nekavejoties Ifanofu! - puisis pavēlošā tonī nomurmināja, tiklīdz es atbrīvoju pusi viņa mutes.

Es pārtraucu lobīt nost līmlentu, pacēlu uzaci un izsmējīgi lūkojos viņā. Tomēr viņš mani interpretēja nepareizi.

- Rācija kabatā, - viņš teica. - Tu nedzirdi, vai? Zvani nekavējoties!

- Tūlīt! - apsolīju, atkal uzlīmēju viņam uz mutes līmlentu un piecēlos kājās. - Es tev bēru komandu izsaukšu. Nekas nav pretī? Tieši laikā! Es viņam vairs nepievērsu uzmanību un vēlreiz pārlaidu skatienu istabai. – Piecūkojuši te, kā savās mājās, un kurš to tagad sakops? Kurš atlīdzinās zaudējumus?

Kas attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanu, to es jau pēc inerces pateicu. Kam man vajadzīgi salauztie krēsli un sadragātais kafijas galdiņš ar tādu naudu kabatā? Ja nu vienīgi liekas klapatas.

Pēc lodžijas durvju aizvēršanas istaba iesila, un es pēkšņi jutu, ka viss, kas notiek apkārt, ir dziļi vienaldzīgs. Šodien gadījies tik daudz notikumu, ka esmu noguris. Absolūti negribēju kārtot dzīvokli nakts vidū. Es gribēju gulēt. Stāvie kalni aizveduši Sivku-Burku ... Precīzāk, trancendentālie ķēmi.

Paskatījos uz mierīgi guļošajiem nelūgtajiem viesiem. Nē, vēl ir kaut kas jāizdara. Neiekārtošu taču savā dzīvoklī viesnīcu? Ja nu viņi krāc? Tā tik vēl trūka.

- Tā, puiši, - es sacīju, pienākot pie viņiem, - palīksmojāties te savam priekam, bet pienācis laiks arī godu zināt.

Paņēmu vienu aiz auklām, pacēlu, sapurināju. Tomēr vēl ir spēks kaulos. Un ērti arī aiz aklām, kas pārvērtušās tērauda stīpās, noturēt.

Pagriezis sasaistīto, atkal viņu pacēlu no grīdas, iešūpoju un metu pret sienu.

"Šmjak!" - "Horizonta" darbinieka galva pateica ietriecoties betonā. It kā ar mūru graujamo tarānu būtu ietriecis.

"Kā tad tā? - apjucis nodomāju, tukši lūkodamies sienā. - Tikko taču mierīgi izvilku caur durvīm Mironu, bet šeit ... tieši šajā vietā Buratino izgāja cauri ... "

Sasietais gūsteknis gulēja uz sāniem, nokāris galvu, un no plākstera apakšas stenēja. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar galvu. Tāpat kā ar man, ar savējo. Biju tik pārliecināts, ka varēšu netraucēti staigāt cauri sienām, ka notikušais man neietilpa galvā.

Piegāju pie sienas un pieskāros tai. Cieta, kā jau pienākas, aukstas, raupjas tapetes... Sagribēju, lai siena kļūst caurlaidīga, un roka mierīgi iegāja betonā. Tā, tagad skaidrs. Man cauri sienām staigāt vēl jāmācās un jāmācās. Ielicis savu labo kāju sienā, es pacēlu gūstekni, uzmanīgi piebīdīju viņu pie sienas, un viņa galva viegli iegāja betonā. Tad sašūpoju nelaimīgo kā baļķi un izmetu ārā no dzīvokļa. Tieši tādā pašā veidā tiku galā ar otru nelūgto viesi. Kur viņi izkrita pārbaudīt nesāku. Vai nu blakus dzīvoklī, pie Koļas ar Jūliju un kaķi Leopoldu, vai uz viesnīcu, kas noslēpta salocītā telpā, Korstenas krastā, vai vēl velns zina kur. Tur, kur izņemot Buratino, neviens nebija ieskatījies. Lai Ivanovs savus darbiniekus meklē pats.

Noliku dīvānu vietā, saklāju gultu, iegāju dušā un devos gulēt. Un acumirklī aizmigu, kā pēc taisnīgiem pūliņiem.

Sākumā mans sapnis bija patīkams. Gāju pa mazas kalnainas salas pamesto smilšaino pludmali. Pakalnus klāja bieza zaļa zāle, okeāna virsma bija gluda kā spogulis, debesis, kas stiepās virs galvas, bez mākoņiem, ar divām vienādām, kā dvīņiem, mazām oranžām saulītēm. Smiltis bija ideāli līdzenas, it kā cilvēks te nekad nebūtu spēris kāju, un tas izskatījās dīvaini, jo viena kalna nogāzē, asi izceļoties uz zaļās zāles fona, atradās pieticīgs balts namiņš. Kā cukura gabaliņš uz zaļas lapas. Gāju uz to, zem kājām čirkstēja smiltis, un mana sirds pukstēja straujāk. Zināju, ka kotedžā mani gaida Ļubaša. Bet, jo tuvāk nācu namiņam, jo satrauktāka kļuva dvēsele. Spilgti zilais debesu jums pie apvāršņa sāka krāsoties ar pelēki purpursarkaniem toņiem, uzpūta vējš, pārklājot okeāna spoguli ar viļņiem, it kā sadalot to mazos fragmentos. Tuvojoties mājai, vēja brāzmas kļuva arvien asākas, un debesu zilgme kā asinsizplūdums, satumsa purpura sarkanumā.

Kad līdz kotedžas lievenim bija palikuši apmēram divdesmit metri, durvis pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa Ļubašas vietā parādījās Oksana. Ieraugot mani, viņa noraidoši sarauca degunu un skaļi teica: "Hī-hi, ha-ha, he-he!" - un ar blīkšķi aizcirta durvis.

No pārsteiguma sastingu uz vietas. Un tad pāri okeāna apvāršna malai uzlēca milzīga sarkana saule, iegaudojās vējš, un sapnis, kas bija tik labi iesācies, pārvērtās par fantasmagoriju.

Uz kotedžas jumta parādījās Buratino, vicinot plīvuru. Viņš apsēdās uz jumta kores, pārvilka pār galvu plivinošos plīvuru, un nokliedza: "Brūtgāns ar brūti, cept pīrāgus grūti!" - un sāka man vaikstīt viepļus.

Tā arī nesaprast, vai viņš lelle, atnācējs, vai mazs bērns.

- Kāzas, saki? - Jautāja Mirons, iznākdams pa labi no manis. Viņš bija aitādas kažokā, no sala sarkanu degunu un apsarmojušu bārdu. - Oh, nu gan piedzeršos... - berzējot rokas, viņš pašapmierināti konstatēja un uzreiz pazuda.

Aiz kotedžas parādījās Andrejs Osokins zilā darba halātā.

- Laimi jaunlaulātajiem! - Viņš paziņoja un sāka uz lieveņa kaisīt stikla acis, saujām izvelkot tās no halāta kabatām.

Pārvērties par sāls stabu, kā Lota sieva, nevarēju ne pakustēties, ne atbildēt, bet tikai skatīties. Dvēselē valdīja Sodoma un Gomora.

Uz plašā balkona izgāja viesnīcas komandants, apkampies ar savu hologrammu, un aiz viņiem, "Horizonta" aģentu pūlis, visi ģērbušies melnā, kā uz bērēm. Visi smējās, sveicot vicināja rokas un meta milzīgas košas rozes, kuras, nokrītot zemē, uzreiz pārvērtās par lielacainiem ustjupendiem. Ustjupendi mirkšķinādami, lēnām izklīda uz visām pusēm, un nebija skaidrs, kur ir dzīvās acis, kur stikla. No satrakota paisuma viļņa virsotnes krastā izslīdēja milzīga želejveida masa un lēnām rāpās man pretī. Pa dzīvās želejas stāvajām malām tecēja lejup galda bietes, kopā ar mārrutkiem, bet augšā svinīgi sēdēja Mirons, paspējis pārģērbties garā melnā kažokā. Vienā rokā viņš turēja degvīna pudeli, otrā - ikonu. Uz ikonas, gluži kā ģimenes fotogrāfijā, bija attēlota Nāve, kas mātišķi apskauj mazas nāvītes ar mazām izkaptiņām, kas viņai ķērās melnajā apmetnī.

- O! - Ivanovs iesaucās, parādīdamies man kreisā pusē. - Kāzas ar laulībām! Vēlaties, es būšu par liecinieku?

Tumšsarkanā saule nomirkšķināja, un sākās pilnīgs pasaules gals. Acu priekšā aizzibēja visādas sejas, kā ar kaleidoskopisku efektu. tirgū iepazīstu mākslinieku, pastāvīgo klientu sejas, draugu, ienaidnieku, paziņu un svešinieku sejas. Tur bija arī sētnieks Mihaļičs, daiļava ar Džokondas smaidu un bārmenis Serjoža ar viesmīli Svetočku, un uz slīkoņu glābšanu satrakojies vecis, un pārdevēja no universālveikala, kas man pārdeva sudraba komplektu ar tirkīziem, un pārdevēja veikalā, kurā es pārģērbjos, un klusais pavadonis no "Horizonta" kazemātiem, un TV diktori, un dažāda līmeņa politiķi un pat Krievijas prezidents. Visu to leļļu sejas, kuras jebkad biju darinājis, tomēr biežāk pazibēja Buratino koka seja. Pietrūka tikai vienas sejas.

Ļubašas sejas.

Sasprindzinoties, līdz satumsa acīs, mēģināju pakustēties, bet ķermenis pārvērtās akmenī, it kā būtu paralizēts, un nekas neizdevās. Sirds dauzījās, apziņu apņēma šausmas, un man likās, ka kļūstu traks bez jebkādas Ivanova psihotehniķu palīdzības. Izmisumā rāvos ar pēdējiem spēkiem ... un pamodos.

Bija vēls rīts. Cauri aizkariem izlauzās Saules gaisma, es sēdēju uz dīvāna un neprātīgi kratīju galvu, nesaprotot, kur esmu un kas ar mani notiek. Sirds krūtīs turpināja spēcīgi sisties. Ir nu gan sapnis...

- Edz, kā tevi mētā! – Buratino izsmējīgi piezīmēja.

Tā arī nesapratis, vai balss skan īstenībā vai tā ir sapņa atbalss, aizvēru acis un sāku berzēt ar plaukstām seju. Sirds pamazām nomierinājās, un, kad atkal atvēru acis, atpazinu savu dzīvokli. Bet prieku tajā pašā laikā nesajutu, jo uz kafijas galdiņa sēdēja Buratino un knibinājās ap veļas šņores gabalu, turēdams to aiz viena gala. Viņa rokas nekustējās, bet aukla uzvedās tā, it kā būtu dzīva. Tā griezās gredzenos, sasējās mezglos, dažreiz sastinga gaisā sarežģītā spirālē.

- Vai vari man uztaisīt šitādas rokas? - jautāja Buratino.

Es neko neatbildēju, vēlreiz pārlaidu skatienu istabai un biju apjuku. No nakts grautiņa nepalika ne pēdu. Pie sienas, it kā nekas nebūtu bijis, slējās grāmatu skapis, uz grīdas nebija ne skaidiņas, turklāt naktī šķembās sadragātais kafijas galdiņš stāvēja savā vietā vesels un nebojāts, bez līmēšanas pēdām. Vai to grautiņu es būtu nosapņojis?

Cieši paskatījos uz Buratino. Var jau būt ka grautiņu nosapņoju, vai arī tie bija kārtējie Buratino joki. Kas viņam ko galdu neatjaunot, ņemot vērā viņa spējas? Kā nospļauties...

- Tātad tu varēsi izgatavot man tādas rokas? - atkārtoja Buratino. Aukla metās pret mani, un tās gals apvijās ap manu plaukstas locītavu ar tērauda cietības aproci. - Tas būtu ērtāk nekā koka pirksti.

- Tagad izdarīt nevaru neko, - nomurmināju, veltīgi cenšoties atbrīvot roku. Ja aukla patiešām būtu pārvērtusies par tērauda stiepli, es Buratino apgāztu kopā ar visu galdu, taču aukla nekustējās ne par mata tiesu, it kā būtu saritināta nevis gaisā, kā betonā.

- Kāpēc? – Buratino neizpratnē jautāja.

- Atlaid!

Aukla noslīdēja no plaukstas locītavas, izliecās ar jautājuma zīmi un sašūpojās kā kobra pirms lēciena.

- Kāpēc? - Buratino atkārtoja jautājumu.

- Tāpēc! - aizkaitināti atcirtu un parādīju viņam savu rādītājpirkstu. Un pamanīju, ka tam nekādas nagu hematomas vairs nav.

Pacēlu pirkstu pie acīm un sāku stulbi skatīties uz nagu. Vai es vakardienas piedzīvojumus arī nosapņoju? Bet Buratino, sēdēdams uz galda, bija realitāte, un man šķita, ka koka mutes mūžīgais smaids ieguva ironisku izteiksmi. Atcerējos, kā viņš apstrādāja manus zilumus, un viss nostājās savās vietās. Interesanti, vai pasaulē ir kaut kas, ko viņš neprot izdarīt?

- Tu nu gan esi bremze! – Buratino nošņaukājās gluži kā Oksana. - Atkārtot jautājumu trešo reizi?

- Ar makramē nenodarbojos, - nomurmināju, izkāpjot no gultas.

- Kas ir makramē?

- Aust auklas, - pateicu, ieejot vannas istabā.

- Jā-a? – Buratino neticīgi nostiepa.

- Jā.

Iztīrīju zobus, rūpīgi noskuvos, iegāju kontrastdušā un tikai tad devos atpakaļ istabā.

Buratino joprojām sēdēja uz galda, kājas nokarājot, un sajūsmā vēroja, kā viņa rokās esošā aukla sasienas sarežģītos mezglos un pēc tam atraisās.

- Kā skatos, - es piezīmēju, - tu esi vēl lielāks bremze nekā es.

- Tas ir atkarīgs no tā, kā paskatās... - Buratino domīgi novilka.

Viņa rokās esošā aukla sāka strauji vīties mezglos, līdz pārvērtās par kaut ko līdzīgu neglītai cilvēka figūrai.

- Makrame - tas ir tā? - viņš jautāja.

- Nē.

- Bet kā?

- Nezinu, - ļauni pasmaidīju.

- Ja nezini, kāpēc saki, ka nav tā? - Viņš saprātīgi atzīmēja.

– Tāpēc, ka redzēju gatavo produkciju, bet pats nekad tādu netaisīju.

- Ak tā?

- tā gan.

- Tad skaidrs...

Auklas mezgli atraisījās, un tā kā čūska ielocījās jakas piedurknē. Buratino nolēca no galda un, spalgi klabinādams ar koka kurpītēm, aizskrēja uz lodžiju.

Pavadīju viņu ar skatienu, bet nesekoju. Pēc savas gribas izgriezt lelles atnācēju armijai man negribējās. Kad pavēlēs, tad. Kur es glābšos... Tomēr bez brokastīm, jebkurā gadījumā darbu nesākšu.

Aizgāju uz virtuvi, atvēru ledusskapi un saviebos. Tas tomēr nav ledusskapis Mirona dzīvoklī, kas līdz augšai pieblīvēts ar gardumiem. Pašam nauda plēš kabatas, bet lūk, prātā neienāca. Vispār jau, kad es būtu paspējis?

Ignorējot no lodžijas nākošo čaukstoņu, izņēmu no ledusskapja pāris olas, sviestu, uzliku uz plīts tējkannu, tad pannu un sāku gatavot standarta vecpuišu brokastis - kafiju un olu kulteni.

Uzliku olas uz šķīvja, ielēju kafiju, uzsmērēju sviestu uz maizes... Bet pie galda apsēsties nesanāca – mani darīja uzmanīgu pilnīgais klusums uz lodžijas. Ko viņš tur tik klusi var darīt? Bija grūti noticēt, ka Buratino patstāvīgi apgūst makramē mākslu. Un nav tādu materiālu pie rokas uz lodžijas. Es pagrozīju rokās dakšiņu, tad apņēmīgi noliku to malā un devos uz darbnīcu.

Lodžija bija rūpīgi sakopta, lelles piekārtas pie sienas, zem darbagalda stāvēja glīta kaudze ar koka paraugiem no Ģeogrāfijas fakultātes kolekcijas, izsistais stikls bija vietā. Turklāt tieši tas, kurš tika izsists - es to atpazinu pēc raksturīgā skrāpējuma. Vēl viens brīnumainās atjaunošanas noslēpums, kā sadragātie kafijas galdiņš un krēsli. Bet Buratino nekur nebija redzams. Atkal aizgājis cauri sienai, nepapūloties mani informēt. Kāpēc patiesībā mani informēt? Kas es viņam esmu? Labākajā gadījumā - pagaidu sabiedrotais, sliktākajā - Zemes piektās kolonnas pārstāvis, kuru iebrukuma beigās var iznīcināt. Kā nevajadzīgu.

Piegāju pie darbagalda un tikai tad ieraudzīju, ka atvilktne ir atvilkta un no tās pazudusi sērkociņu kastīte ar stikla acīm. Sākumā biju sajūsmā: nav stikla acu, nav darba. Bet, atcerējies, kā Buratino rokās locījās veļas aukla, nodrebēju, iztēlojoties, kā ciešo koka leļļu rindu vietā ar stingru iekarotāju gaitu soļojot pa pilsētu, haotiski, kā skudru iebrukums, skrienam pa ielām no virvēm austas astoņkāju formas būtnes, kuru mīkstā izskata taustekļi vienā rāvienā varēja pārvērsties tērauda žņaugos. Uzjautrinošs skats... No otras puses - mārrutki nav saldāki par rutkiem. Jo, ja ciešās koka vīru kolonnas, kas šauj no blasteriem, izraisīja šausmas, tad neizbēgamās virvju astoņkāju briesmoņu lavīnas skats šausmām pievienoja riebumu.

Un galu galā atradīsies taču kāds nelietis, kas piekritīs no virvēm aust astoņkājus!

Hmm... M-jā. Bet pats ar ko labāks? Dolāru daudz sapelnījis... Sirds izlaida sitienu. Nebūs darba, avanss būs jāatgriež!

Pa galvu pa kalu izskrēju gaitenī, iegrūdu roku jakas kabatā. Nauda bija vietā, un no sirds nokrita akmens. Tomēr ir kaut kas no Jūdas katrā cilvēkā.

Izņēmu naudu, nometu uz galda, apsēdos un ilgi skatījos uz to. Šķiet, ka šeit ir nedaudz mazāk par divdesmit tūkstošiem. Cik ilgi man jātaisa lelles, lai nopelnītu šo summu? Es tik ilgi nedzīvošu... Ja vien Buratino neatgriezīsies un neatņems. No otras puses, kāpēc viņam būtu jāatņem? Cik sapratu, viņš nezina naudas vērtību. Visticamāk, dollāri ir viltoti, bet tik labi, ka nevar atšķirt no īstajiem. zinātnisko fantastiku esmu lasījis, ir nojausma par kopēšanu molekulārā līmenī.

Bet ko man ar to darīt?! Ja es būtu tos nopelnījis ar godīgu darbu, pat ja kā Jūda, taisot koka lelles, sirdsapziņa mani nemocītu, atrastu tiem pielietojumu. Bet tā... Ir manī kopā ar Jūdu, arī kaut kas no sapuvuša inteliģenta, un kurš no tā ir sliktāks, es nezinu.

Tā arī neizdomājis, ko darīt ar naudu, kas bija nokritusi uz galvas, iegāju virtuvē, apēdu atdzisušās olas, padzēru auksto kafiju. Un, kad pabeidzu kafiju, galvā beidzot ienāca gaiša doma. Naudai bija atrasts pielietojums.

Nomazgāju traukus, saģērbos, ieliku naudu jakas kabatā un izgāju no mājas.

Naktī no debesīm bija krituši sniega graudi, kas pēc tam sasala, un tagad ledus uz asfalta atgādināja rupju smilšpapīru, tāpēc arī nebija tik slidens. Un paldies dabai par to pašu.

Maiņas punktā izmainīju divsimt dolārus, iekāpu tramvajā, aizbraucu uz Centrālo bibliotēku, izkāpu... Bet bibliotēkā ieiet nevarēju. Padomāju, - Ļubaša naudu tāpat neņems. Nekādā gadījumā.

Pamīņājos autobusa pieturā, ieskatījos lasītavas logus un prātoju, vai vērts nodot naudu caur Ļenočku Izjumovu vai nē. Galu galā es nolēmu, ka nav vērts. Noteikti ieskatīsies aploksnē, un sāksies tenkas. Tad Ļubaša naudu neņems noteikti. Bet ko tad darīt? Neviena cita, kam atdot... Nezinu, kāpēc, bet bija neatlaidīga pārliecība, ka es nekad šo naudu neizmantošu.

Apgriezos un sakumpis, lēnām vilkos pa ielu prom no bibliotēkas. Dīvaini, kāpēc līdz šim nav parādījies neviens no "Horizonta" aģentiem? Tā kā būtu laiks. Neticēju, ka esmu tik vienkārši atstāts bez pieskatīšanas.

- Vai uguntiņa neatradīsies? - Kāds jautāja.

- Nesmēķēju, - nomurmināju, nepaceļot galvu.

- Denis Pavlovič, ar jums vēlas parunāt Jevgeņijs Viktorovičs, - tā pati balss paklusām teica.

Pārsteigumā paslīdēju un gandrīz pakritu, bet mani atbalstīja spēcīga roka. Manā priekšā stāvēja pats komandants Zatonskis. Brezenta jakas vietā viņš bija ģērbies modernā aitādas puskažociņā, galvā - karakulkādas cepure-pīrādziņš. Bārda - apgriezta un kārtīgi izķemmēta.

Te neviena no "Horizonta" nav pat tuvumā, bet, tiklīdz par viņiem padomā, klāt ir. Dabūju sev uz galvas.

- Ē-e... - es novilku, aizmirsis, kā viņu uzrunāt.

- Aleksandrs Mihailovičs, - viņš pateica priekšā.

- Jūs esat īsts, vai hologramma? - pajautāju, ignorējot priekšā pateikto.

- Hologramma? - Zatonskis jautāja, bet uzreiz saprata. - Ak, jūs par fantomu... Kā jums šķiet?

Viņš iesmējās un atlaida manu elkoni. Tikai tagad sajutu, kāds viņam dzelžains tvēriens. Hologramma, cik atceros, bija bezķermeniska.

- Man gan pilnīgi vienalga, kas jūs esat.

- Kāpēc tad jautājat? - viņš teica, bet tomēr piekāpās, lai paskaidrotu: - Mans fantoms var pastāvēt tikai viesnīcā. Tas ir sava veida datorprogramma, un tā trīsdimensiju projekcijai nepieciešamas atbilstošas iekārtas. Bet kā būs par tikšanos ar Ivanovu?

Šoreiz nesāku cirst no pleca lai spītīgi atteiktos, bet padomāju. Kaut ko pieklājīgi kļuvuši - ne tā kā vakar: grābj aiz rokām, aiz kājām un iemet mikroautobusā. Kāpēc tad tā? Ceru, ka ne uz lietu – man pietika ar vakardienas ledaino slapjdraņķi. Apnicis līdz kaklam.

- Ko viņam vajag?

Komandants paplēta rokas.

- Skaidrs... - skābi saviebos. – Tik ļoti slepena organizācija, ka darbiniekiem uzticas tikai dauzīt purnus un būt par izsūtāmajiem. Kad?

Komandants nemaz naapmulsa.

- Tagad, tūlīt.

Gandrīz piekritu, bet šajā brīdī man iešāvās prātā gaiša doma, kā pārskaitīt naudu Ļubašai.

- Pagaidām iztiks! - atcirtu. – Pēc pusotras stundas, ne agrāk.

- Kā vēlaties, - Zatonskis piekrītoši pamāja, pagriezās un pa ielu devās prom.

Pavadīju viņu ar pārsteigtu skatienu. Nebiju gaidījis, ka komandants tik viegli piekritīs. Vakar "ielūgums" tika noformēts bez manas piekrišanas, bet šodien manā priekšā gandrīz pieklājības pērles bārsta. Ar ko biju izpelnījies šādu attieksmi? Ar to, ka Buratino manā dzīvoklī sasēja "Horizonta" aģentus, un es viņus pēc tam izmetu cauri sienai? Tādā gadījumā viņiem ir labi galaktiskās diplomātijas standarti.

No aizmugures komandats Zatonskis bija ļoti līdzīgs sētniekam Mihaličam. Figūra, gaita. Starp citu, gan ar bārdu, gan acu griezumu... Starp citu, pat tēva vārds tāds pats. Mēģināju atcerēties sētnieka vārdu, bet neizdevās. Mihaličs un Mihaličs, visticamāk, un nekad viņa uzvārdu netiku dzirdējis. Un kāda tam īstenībā nozīme, ir viņi radinieki vai nav? Ko tas izmaina? Par vienu "Horizonta" darbinieku vairāk, par vienu mazāk.

Noķēru taksi un devos uz Ļubašas dzīvokli. Viņa ir darbā, meita skolā, un darbs jāizdara, pirms pārrodas Oksana. Man ļoti negribējās satikt viņu vienu pašu tukšā dzīvoklī. Mammai ko tādu samuldēs, ka savām attiecībām varam uzreiz pielikt punktu. Ja tas jau nav pielikts.

Taksometrā pie vējstikla uz auklas raustījās manis gatavota lelle - skelets. Pašķielēju uz taksometra šoferi, bet nepazinu - vai nu mazums pircēju grozās manā priekšā, visus nevar atcerēties. Viņš arī mani nepazina. Un nav nekāds brīnums - cilvēku modernā butika jakā un "bagrationa" cepurē grūti salīdzināt ar leļļu meistaru aitādas kažokā un nobružātā ausainē.

Taksists bija gadījies ārkārtīgi pļāpīgs. Acīmredzot novērtēja manu apģērbu un cerēja uz dāsnu dzeramnaudu. Vadīja automašīnu pārdroši, lai gan sūdzējās par slideno ceļu, lamājot pilsētas dienestus, kas ņem nodokļus un neapkaisa ledu ar pretledus reaģentiem. Jau tuvojoties Ļubašas mājai, viņš it kā nejauši pastāstīja, cik ļoti paveicies viņa draugam, taksometra šoferim, pagājušajā naktī. Viņš aizvedis divus iereibušus biznesmeņus, un viņi divsimt rubļu vietā iedevuši simt dolārsu. Draugs nolēmis, ka nauda ir viltota, gribējis biznesmeņiem sadot pa purnu, bet viens no viņiem lūdzis pagaidīt. Viņš redz draugu mājā aizvedīšot, kad atgriezīšoties, viņi braukšot uz viņa māju, un tur viņš samaksāšot rubļos. Taksists gaidījis, gaidījis, bet nesagaidījis. Nikns kā velns aizbraucis, un tad izrādījies, ka banknote ir īsta!

Uztvēru pārlieku caurspīdīgo mājienu uz dzeramnaudu, bet atzīties, kas bija šie "biznesmeņi", nesāku. Un kad norēķinājos, samaksāju tieši pēc skaitītāja. Lai gan nezināju, kur likt naudu un nebiju pārliecināts, ka varēšu to izmantot, bet man nepatīk, ja spēcīgi vīrieši kļūst kā čigāni. Lai gan ne uz lieveņa taksists stāvēja.

Katram gadījumam piezvanīju pie durvīm, baidoties, ka Oksana varētu būt jau pārnākusi no skolas. Neviens neatbildēja, un tad, skatīdamies apkārt kā zaglis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklis bija glīti sakopts un mājīgs. Redzams: sievietes. Man gandrīz asaras saskrēja acīs, iedomājoties, ka, iespējams, esmu šeit pēdējo reizi.

Smagi nopūšoties, pārvarēju sevi, piegāju pie bufetes un atvēru atvilktni, kurā Ļubaša glabāja naudu un dokumentus. Papildus rēķiniem par dzīvokli gulēja plāna desmit rubļu paciņa - visa Ļubaša alga. Atradu pildspalvu, papīra lapu, uzrakstīju “Dāvana dzimšanas dienā”, tad iesaiņoju neatvērto dolāru paku zīmītē un ieliku atvilktnē.

Lieliski sapratu, ka tas neuzlabos mūsu attiecības, bet, kā citādi rīkoties, nezināju. Man bija jādodas prom, bet tā vietā piegāju pie meitas istabas durvīm un paskatījos iekšā. Skapis, saklāta gulta, rakstāmgalds ar mācību grāmatu un burtnīcu kaudzēm. Kārtīga meitene... Vispār, kā jau vairums meiteņu.

Zem galda lampas sēdēja no veļas auklas austs jauks lācēns. Lūk pie kā Buratino jāmācās makramē.

Vēlreiz smagi nopūtos, pagriezos un devos uz ārdurvīm. Jābeidz indēt sev dvēseli, pienācis laiks arī godu zināt.

Pie durvīm apstājos un paskatījos caur actiņu, atceroties, kā, izejot no Mirona dzīvokļa, uzskrēju večiņai, un kas no tā iznāca. Kāpņu telpā neviena nebija, un es drosmīgi izgāju caur durvīm.