Mēs atnācām ar mieru…

SEPTĪTĀ NODAĻA

Galvā zvanīja, piere dega, bet karstumu atdzesēja mitrais dvielis, kas klāja seju. Sakustējos, nogrūdu dvieli no acīm un ieraudzīju, ka guļu uz grīdas istabas vidū. Apziņā viss bija sajucis, un nebija skaidrs, vai es uz grīdas atrados pēc tam, kad mēģināju ar kāju iespert Buratino, vai arī pēc tam, kad iemetu viņu sienā. Kurš notikums bija pirmais? Bija tikai viena lieta, par ko biju simtprocentīgi pārliecināts – ja man galvā tomēr būtu smadzenes, tad smadzeņu satricinājums ir neizbēgams. Vajag taču izdomāt - karot ar savām lellēm! Kā Dons Kihots ar vējdzirnavām. Līdz tam brīdim es pazinu tikai vienu cilvēku, kurš uzdrošinājās karot ar lellēm, un pat tas bija tikai personāžs. Karabass-Barabass. Tāpat kā viņš, es biju cietis graujošu sakāvi. Tikai ne uz grāmatas lappusēm, bet gan īstenībā.

– Vai tev stipri sāp, tēti Karlo? – līdzjūtīgi jautāja kāda nepazīstama bērnišķīga balss.

Es izbolīju acis skaņas virzienā un ieraudzīju sēžam uz kafijas galdiņa malas Buratino. Lalināšana bija pazudusi bez pēdām, it kā viņš pa šo laiku būtu pieaudzis. It kā viņš varētu pieaugt, vai pīkstulis būtu pārvērties par balss saitēm. Tas vienkārši nevarēja notikt – laikam tomēr man galvā kaut kas izgājis no eņģēm. Acīmredzot smadzenes tur vēl bija, bet, visticamāk, minimālā daudzumā un želejveidīgā stāvoklī. Kas var notikt ar ķīseli, ja pa to labi uzdauzīt? Tieši tā ...

Nometis no sejas dvieli, uz pieres sataustīju milzīgu punu un, vaidēdams, apsēdos.

- Ilgi gan tu gulēji! - teica Buratino, vicinot kājas.

Istabā dega gaisma, aiz loga bija necaurredzama nakts, pulkstenis uz naktsskapīša rādīja pusvienpadsmit.

- tāds pamatīgs nokauts... - es nomurmināju. - Gandrīz sešas stundas..

- Nevis nokauts, bet miegs, - Buratino mani pamācoši izlaboja - Pēc tā, izņemot punu uz pieres, nekādu citu seku nebūs.

Sajutu iekšā aukstumu. Viņš ne tikai cauri sienām staigā, bet ir arī ekstrasenss. Ko gan vēl viņš prot?

- Tev vajadzētu strādāt uz pusslodzi par kaķi Bajunu, - es nomurmināju. – Cenas nebūtu.

- Kas tas tāds?

- Vectēvs Pihto, - es atdevu parādu ar viņa paša monētu un, tikai pateicis, sapratu, kā izteiksmi var saklausīt Buratino balsī. Oksanas! Viņas mīļākie izteicieni.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - Buratino izplūda "smieklos".

Smējīgs atnācējs man te gadījies. Viņa uzvedība nekādi nesaskanēja ar citplanētiešu iebrucēju priekšējās trieciennodaļas izlūka tēlu.

Stenēdams kā vecs večuks nostājos četrrāpus un no grīdas ierāpos krēslā. Buratino sēdēja uz galda malas, šūpoja kājas un jautri skatījās manī. Ne dod, ne ņem palaidņa puika. Blakus viņam uz galda gulēja, izjaukts līdz pēdējai skrūvei, audio atskaņotājs, starp detaļām trūka skaļruņa. Buratino bija atradis labāku veidu, kā reproducēt skaņu, un pat baterijas nebija vajadzīgas – tās vienkārši gulēja starp atskaņotāja daļām. Tā-a. Vēja radīšanai, staigāšanai cauri sienām, hipnozei jāpievieno vēl brīva atmosfēras elektrības lietošana. Tas ir, iegūstot to no nekā. Šādas spējas būtu vairāk piemērotas dēmonam, nevis citplanētietim. Taču mani spriedumi par atnācēju tehnoloģiju līmeni ne ar ko neatšķiras no viduslaiku mūka-vientuļnieka viedokļa, kura rokās nonācis mūsdienu elektroniskais pulkstenis.

Manu skatienu pārtvēra Buratino.

- Atvaino par tavas audio ierīces izjaukšanu. Bet tā būs vieglāk sarunāties. Viņš izvilka no bezpiedurkņu jakas azotes simts dolāru banknoti un pasniedza to man. – Ceru, lai kompensētu zaudējumus, ar šito pietiks?

“Šitā” pietiktu diviem desmitiem ķīniešu audio atskaņotāju.. Jau tirgū es sapratu, ka atnācēji nenojauš par preču un pakalpojumu izmaksām un mētājas ar naudu pa labi, pa kreisi un tikai ar simts dolāru banknotēm. Varbūt tā vietā, lai taisītu lelles, apgādāt tās ar skaļruņiem? Tirdzniecība vienmēr ir izdevīgāka par ražošanu, un nekas nav jādara ar rokām.

Paskatījos uz Buratino un sapratu, ka šādu priekšlikumu nav vērts pat izteikt. Pirmkārt, viņiem ir vajadzīgi ķermeņi. Ķermeņi un acis, bet viss pārējais - dekorācija. Un man nekur nesprukt...

– Tātad jūs atnācāt pie mums tikai un vienīgi intereses pēc? - pajautāju.

- Jā. Hi hi ha-ha, he-he! Tik daudz jaunu iespēju!

- Iespēju kam?

- Izzināt pasauli, - Buratino neizpratnē paraustīja plecus. - Vai tad jūs ne tādēļ dzīvojat?

Hm-jā... "izzināt pasauli..." Svētīgi tie, kas nedzīvo tikai savai dienišķajai maizei.

- Nu kā tad! - ar pārspīlētu entuziasmu izsaucos. - Tikai šim nolūkam!

Varbūt pasaku Buratino manam entuziasmam, tāpat kā lapsas Alises naudas kokam, būtu noticējis taču šis Buratino uztvēra falšās notis. Šo to par mums viņš jau zināja.

- Tiešām? Viņš ar šaubām pajautāja. - Kāpēc tad jums vajadzīgi tie zaļie papīrīši?

– Tieši pasaules izzināšanai! - mani nesa tālāk, un no kurienes manī tik daudz sarkasma. - Mēs uz pasauli skatāmies caur tiem. Kam to vairāk, tam arī zināšanu vairāk.

- Tad tev būtu jāsaprot, kāpēc man vajag tik daudz leļļu, - viņš teica.

Ironija no manis izplūda kā gaiss no pārdurta balona. Nezinu, kas viņam bija prātā, bet manā izpratnē viņa teiktais asociējās tikai ar ciešām marionešu vīru rindām ar nekādā gadījumā ne leļļu ieročiem rokās. uz neko vairāk nebiju spējīgs. Man atkal sasāpējās galva, un es uzmanīgi pieskāros punam uz pieres.

- Esmu noguris, un man sāp galva... - nomurmināju, izvairoties no slidenās tēmas. - Pagulēt vajadzētu, rīts ir gudrāks par vakaru.

- Vai tad tu neesi izgulējies pietiekami? – Buratino neticīgi novilka.

- Žēl, ka ar āmuru pa pieri nedabūji, - īgni atcirtu. – Tad būtu sapratis, kas ir trauma.

Vēlreiz pieskāros pierei. Kur nu viņam saprast - viņam piere no koka... Gulēt man negribējās, bet arī sarunu turpināt nebija vēlēšanās. Lēmumu strādāt priekš atnācējiem vai nē vislabāk atlikt līdz rītam, lai gan man bija aizdomas, ka no tā atteikties nebūs iespējams. Pārāk lieli trumpji atradās koka lelles rokās, un, neskatoties uz to, ka Buratino tikai neviļus deva mājienus par šantāžas iespējamību, nekas cits neatlika, kā vien piekrist viņa noteikumiem. Vai arī atlikt lēmumu līdz rītam bezjēdzīgā cerībā - varbūt kaut kā izvairīšos.

- Tāpēc ieņemšu zāles un iešu pagulēt ...

Piecēlos no krēsla un devos uz virtuvi, apspiežot dedzinošo vēlmi sagrābt Buratino un noraut viņam rokas un kājas, un pie reizes arī galvu. Tomēr varēja gadījties kas ļaunāks par punu uz pieres, man pietika ar vienu eksperimentu.

Virtuvē no skapja izņēmu šņabja pudeli, pielēju pilnu glāzi un izdzēru. Lai ātrāk piedzertos, neko neuzkodu, bet paostīju maizes gabaliņu.

– Vai tas palīdz? - līdzjūtīgi jautāja Buratino, kurš man sekoja kā piesiets.

- Pamēģini pats, - nomurmināju un neviļus pasmaidīju, iztēlojoties, kā mēs sēžam pie virtuves galda, dzeram šņabi un ostam maizes kumosus. Trīs, kā pasakā. Bet ko - normāls pudeles brālis izrādītos! Ja tik viņš varētu dzert, labāk ar viņu šņabi ieraut, nekā...

Acīs sāka migloties, apziņa izplūda, un es nedroši aizvilkos līdz dīvānam.

- Apgulies, apgulies...- man apkārt rosījās koka lelle. - Palīdzēšu tev, paārstēšu...

Vārdu nozīme paslīdēja garām apziņai, un bija vienalga, ko ar mani darīs Buratino. Krievu cilvēkam nav labāku zāļu par šņabi. Panaceja pret visām slimībām.

Gulēju, pārsteidzoši, mierīgi, nekādi murgi nemocīja, un no rīta pamodos skaidrs kā stikls, it kā vakar nebūtu izdzēris zirga devu universālo miegazāļu. Domas bija skaidras, galva gaiša, ķermenis enerģijas piepildīts, kā divdesmitgadniekam, it kā es būtu kļuvis jaunāks. Nezinu, kā tieši Buratino “ārstēja”, bet rezultāts bija kvalitatīvs. Jau ilgs laiks pagājis, kopš esmu piedzīvojis tādu gara un ķermeņa sparu.

Piesardzīgi pārlūkojot istabu, meklējot staigājošo koka lelli, pataustīju pieri. puns bija uzsūcies bez pēdām, bet problēmas gan ne.

- Ehei,... tu,.... dēls... - klusi pasaucu, bet neviens neatsaucās.

Arī labi. Vismaz problēmas atrisinājums aizkavējās uz nenoteiktu laiku. Dienu vai vairāk - kas zina, cik ilgi šoreiz Buratino izgājis cauri sienai savās darīšanās. Par vienu biju pārliecināts – ne uz visiem laikiem. Nav ko cerēt - secen neies. Ja vien es neapēdīšu kaut ko nesagremojamu.

Uz kafijas galdiņa atradu simts dolāru banknošu paciņu bankas iepakojumā un zīmīti pazīstamajā, greizajā rokrakstā.

"Ceru, ka šitā kādām divām dienām pietiks, lai papētītu pasauli."

No zīmītes ironija oda pa trim verstīm, bet tas no cilvēciskā viedokļa. Iespējams, vakar Buratino tikai muļķojās, bet tagad es ne par ko nebiju pārliecināts. Īpaši par atnācēju miermīlīgajiem mērķiem. Viņi pārāk mīksti klāja, ka tik nebūtu jāguļ uz cieta - mūžīgo miegu priedes zārkā. Spriežot pēc dažām Buratino piezīmēm, viņš par mūsu pasauli zināja daudz, daudz vairāk, lai tā viegli noticētu manai pasakai par pasaules izzināšanu ar amerikāņu valūtas palīdzību. Lai gan alegoriskā nozīmē man bija taisnība - kāda pie velna var sanākt pasaules izzināšana bez graša kabatā un tukšā dūšā?

Pagrozīju paciņu rokās. Tādu naudu ne tikai turēju rokās pirmo reizi mūžā, bet arī redzēju, tomēr prieku neizjutu. Zināju, kā man to būs jāatstrādā. Droši vien Buratino varētu man iedot tādu paciņu dienā, vai arī varētu piegāzt visu dzīvokli ar dolāriem, kā konfekšu papīriem. Bet pārmērīga nauda, ​​tāpat kā bagātīgs ēdiens, izraisa gremošanas traucējumus: ēdiens kuņģim, nauda garam. Es negribēju izkalst dēļ zelta, kā Koščejs Nemirstīgais, turklāt, ja tiešām nākotnē gaidāms iebrukums, tad aizjūras valūtu sagaida tāds pats liktenis kā padomju rubļus. Personīgi biju piedzīvojis, kā vakardienas nauda dienas laikā pārvērtās nederīgos papīrīšos.

Nolicis paciņu uz galda, aizvilkos uz vannasistabu. Iztīrīju zobus, nomazgāju seju un devos uz virtuvi gatavot brokastis, kad pēkšņi sapratu, ka man steidzami dzīvoklis jāpamet. Nav ko marinēties - Buratino var atgriezties jebkurā mirklī, un tad būs jāsēžas pie darbagalda un jāsāk taisīt leļļu armija. Skaidrs, ka man nav kur sprukt, bet šādā situācijā dvēseli labāk pārdot vēlāk nekā agrāk.

Drudžaini saģērbies, iegrūdu dolārus sava aitādas kažoka kabatā un metos ārā no dzīvokļa. Un, tikai ātrā solī nogājis pāris kvartālus, sāku domāt, kurp doties. Nebija taču kur iet - Ļubaša bija darbā, un pat tad, ja viņa būtu mājās, mani nelaistu pār slieksni, bet gan tirgū, gan pie Andreja Buratino mani atradīs. Iztēlojos situāciju, kā koka lelle, mani trenkā pa parka sniega kupenām starp izstādītajām gleznām un kliedz nelabā un nesavā balsī: "Tēti Karlo, iesim mājās!" Dažiem tas varbūt šķitīs smieklīgi, bet man nemaz smiekli nenāca.

Un kāpēc tos dolārus paņēmu līdzi? Kas tas par stulbu ieradumu bāzt naudu kabatā - Buratino noteikti izlems, ka esmu piekritis... No otras puses, kur es likšos? Nez kāpēc biju pārliecināts, ka pat tad, ja steidzami pametīšu pilsētu, aizbraucot pie velnam uz ragiem, koka lelle arī tur mani atradīs.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju paciņu. Manuprāt, traka nauda. Nav neviena cilvēka, kurš nesapņotu kļūt bagāts, un es neesmu izņēmums. Bet problēma ir tā, ka mums ir jābūt uzmanīgiem savās vēlmēs - tās var piepildīties. Viena lieta ir, ja bagātība uzkrīt uz galvas pēc līdakas pavēles vai mantojuma veidā, un pavisam kas cits, ja par to jāmaksā pārmērīgi liela cena. Literāro varoņu emocionālie pārdzīvojumi vienmēr tiek uztverti kā savrupi, bet tagad ļoti novērtēju doktora Fausta nemieru.

Apstājos krustcelēs un nolemti paskatījos apkārt. Laiks bija kā vakardien, drūms, ar necaurredzamu pelēku miglu, no kuras pat bez manām problēmām būtu uznākusi dvēseles krēsla. Šķaidot netīra sniega putru, pa ielu steidzās retas automašīnas, pa ietvi, paslīdot uz ledus, savās darīšanās steidzās gājēji. Nez kāpēc nodomāju, ka tad, kad manis vairs nebūs, nekas pasaulē neizmainīsies. Neatkarīgi no tā, vai esmu vai nē, tas nevienu neinteresē, vienīgā atšķirība ir tāda, ka tagad man miglā var uzbraukt, bet, kad nebūs, tad vieta būs tukša.

Doma par pašnāvību apskaidroja prātu, un es nodrebēju. Nē, savos spriedumos es kļūdos. Ar vai bez manis, pasaule nepaliks tāda, kādu es to redzu tagad, jo parādījies noslēpumainais iesūtītais, kas uzradies no nevar saprast no kurienes, un neviens nevar viņus apturēt vai paredzēt, kas tagad notiks. Pacelt tagad rokas pret debesīm un pa visu krustojumu bļaut: “Apstājieties, cilvēki, apdomājiet! Mūsu pēdējā studiņa tuvojas! Jātnieks uz bāla zirga aulekšo! .. " un mani nekavējoties sapakos trakokreklā un nogādās attiecīgajā iestādē. Vispār jau arī tā ir izeja - ja koka lelle mani dabūs arī tur, diez vai man atļaus slimnīcas palātā grebt koka lelles cilvēces iznīcināšanai.

Luksofors krustojumā mirgoja ar gaismām, es stāvēju, skatījos uz to un nezināju, kuru ceļu izvēlēties. Beidzot nolēmu - aizvēršu acis, un, atverot, luksofors parādīs ceļu. Sarkans - beigšu savu dzīvi, dzeltens - došos uz trako māju.

Es aizvēru acis un sajutos pavisam muļķīgi. Krustojumā stāv sirms vīrietis ar aizvērtām acīm un nopietni apdomā, kā izdarīt pašnāvību. Rodas jautājums, kādam velnam? Viss pēc krāsas ir sarkans - asiņu krāsa, dzeltens... Hm... Nu skaidrs kāpēc. Zirgs bālais... Patiešām jucis, ja kaut kas tāds ienāk prātā. Vai tiešām no manis vēl nav izskausts viss patriotisms? Atcerējos, kā Andrejs Osokins runāja par savu dzimteni, un pilnībā viņam piekritu. Ja neviens par mani nerūpējas, tad kāpēc man rūpēties par visiem?! Bet vienalga baidījos atvērt acis.

Tikmēr apkārt kaut kas notika. Skaņas pastiprinājās, dzirdēju pūļa klaigas, pāris reizes nokauca bremzes, noskanēja autotaures... Mani pagrūda vienreiz, otrreiz, un kad pagrūda trešo reizi, uzdrošinājos atvērt acis.

Luksofori bija zaļi visos virzienos, un krustojumā bija radies sastrēgums. Vispār ne pārāk noslogots krustojums, bet uz asfalta esošā ledus dēļ luksofora bojājums radīja, kā ceļu policijā saka, saspringtu satiksmes situāciju.

Autovadītāji un gājēji savā starpā lamājās, bet es jutu, ka man no dvēseles nokrita akmens un garastāvoklis strauji uzlabojās. Par zaļo gaismu nebiku padomājis, bet luksofora avārija izrādījās ļoti laikā. Zaļš nozīmē, ka man jāturpina dzīvot. Ja būtu reliģiozs, tiešām nolemtu, ka te neiztika bez Dieva labās rokas.

Apgriezos un, nešķērsojis ielu, bezmērķīgi devos no krustojuma prom. Nespēju noticēt, ka tā bija tikai nejaušība, bet negribēju arī uzminēt, kurš man šo indulģenci uz dzīvošanu ir devis, lai neizjustu nožēlu. Galu galā sirdsapziņa ir īslaicīgs jēdziens, bet dolāru žūksnis kabatā un ledains slapjums caurajos zābakos ir ļoti materiāli. Finansiālā neatkarība ir ļoti laba lieta, taču labāk nedomāt par jautājuma morālo pusi. Nekad nevar attaisnoties sev, bet es kategoriski nevēlos attaisnoties citiem. Es arī gribu dzīvot, nevis vilkt eksistenci.

Pārdevēja kioskā, kurā iegriezos, lai iegādātos jaunus apavus, mani sagaidīja pārsteidzoši draudzīgi. Nevis tā kā pie tās auskaru pirkšanas Ļubašai. Vai nu viņai bija pienākums bez izšķirības sagaidīt visus pircējus ar viesmīlīgu smaidu, vai arī manā sejā bija lasāms, ka man ir nauda. Liela summa kabatā ļoti izmaina cilvēka izskatu.

- Ko vēlaties iegādāties? Kādai sezonai? Varbūt uzvalku vakaram?

"Vakara" uzvalks man patika. Nezinu, vai viņa mani ķircināja kā negaidīti bagātu kļuvušu lohu, vai varbūt tiešām ir “dienas” un “rīta” uzvalki, bet katram gadījumam, tam es nepievērsu uzmanību. Turklāt viņas priekšlikums radīja gaišu domu. Patiešām, kāpēc pirkt tikai apavus? Mani līdzekļi nav ierobežoti, varu atļauties nomainīt visas drēbes.

- Nekādus vakara uzvalkus, - ar aplombu paziņoju. - Dodos uz kalnu kūrortu, tāpēc dodiet kaut ko sportisku.

Nebija kur steigties, un, cik vien varēju, es vilku laiku taustot un apskatot lietas, ko pārdevēja nolika uz letes man priekšā. Dabiski, ka ne uz kādu kūrortu braukt netaisījos, tāpēc atteicos no tīri sportiska apģērba un izvēlējos ļoti praktisku. Firmas džinsus, gaišus zābakus, apavu pārvalkus, tīras vilnas džemperi ar augstu apkakli, gandrīz bezsvara dūnu jaku, kā man radās aizdomas, nevis ar dūnām, bet ar polsterētu poliesteri. Nomainīju arī cepuri. Sākumā gribēju paņemt sporta vilnas "gailīti", bet paskatījies spogulī, atteicos. Man par lielu bēdu vairs nebiju tādā vecumā...Paņēmu cepuri ar nagu no īsas sudraba krāsas kažokādas. Godīgi sakot, tā arī izrādījās ne pārāk piemērota, bet man patika - līdzīgu galvassegu redzēju uz "Bagrationa" slavena mākslinieka portretā. Ja nebūšu pulkvedis - vismaz par tādu izlikšos.

Piedzīvojot neparastu eiforiju no tā, cik viegli šķiros no milzu summas, samaksāju pusotra tūkstoša dolāru, pārģērbos un, atstājis vecās drēbes, pametu veikalu.

Uz ielas atskatījos un pa logu redzēju, kā pārdevēja riebumā bāž manas lupatas papīra maisā. Eh, meitiņ, neesi tu ēdusi bada reizē apsvilušu vilku...

Domājot par ēdienu, man ierūcās vēderā. Un nav nekāds brīnums - brokastīm nebija laika, kad izskrēju no dzīvokļa. Pāris hotdogus nopirkt, vai kā?

Nospļāvos. Parastais dzīvesveids - ēst to, kas lētāks, lai tikai pierītos - negribēja atdot savas pozīcijas. Ar tādu naudu - un hotdogus? Nē, mans dārgais, ir jāizspiež no sevis vergs, kā teica viens no klasiķiem. Precīzi neatceros, literatūras klasiķis vai marksists-ļeņinists, bet viņš pateica pareizi. Un tāpēc nebūs grēks aiziet uz restorānu - pasūtīt artišokus, konjaku... Artišokus nekad neesmu ēdis, savās acīs neesmu redzējis, bet kāpēc gan šodien nepamēģināt? Grozies kā gribi, bet rīt būs jānīkst pie darbagalda - izvēle izdarīta. Kā teica Cēzars, kauliņi ir mesti, Rubikons šķērsots. Nezinu, cik salda ir dzīve Rubikona otrā pusē, bet ar dolāru žūksni kabatā ir vērts pamēģināt.

Pēdējo reizi restorānu apmeklēju studenta gados un, godīgi sakot, tagad pat nezināju, kur pilsētā vispār ir kāds restorāns. Vizuālā atmiņa ir ļoti viltīga lieta – ja kaut ko nevari atļauties, tu to nemaz nepamani. Nedaudz padomāju un devos uz pilsētas centru, kur nesen bija uzcelta pieczvaigžņu viesnīca "Central". Es nezinu, kurš anglomāns izdomāja krievu ausij tik jēgpilno vārdu, varbūt mēram Poļiščukam bija nostalģija pēc vētrainās jaunības? Lai nu kā, bet tagad katrs deputāts un uzņēmējs, kurš ir viesojies mūsu pilsētā, var ar lepnumu paziņot, ka kādu laiku pavadījis Krievijas "Centrālē". Un velns viņus rāvis, tos mūsu biznesmeņus un viņu nostalģiju! Man galvenais, lai viesnīcā būtu ne tikai labs restorāns, bet arī šiks. ja līksmot tad līksmot! Krieviski. Kā pirms nāves.

Es izgāju pa Akadēmiķa Amosova ielu un nogriezos uz Uzvaras prospekta. Vēl divi kvartāli - un viesnīca.

Apsteidzot mani, ceļa malā piebrauca melns mikroautobuss ar tonētiem logiem. Durvis nedaudz atvērās, no salona paskatījās spēcīgs puisis un uzsauca:

- Jaunais cilvēk!

- Vai jūs to man? – biju pārsteigts, neizpratnē skatīdamies apkārt.

- Jums, jums. Varat pastāstīt, kā nokļūt Puškina bulvārī?

- Paldies par jauno cilvēku, - pasmaidīju, piegāju tuvāk un noliecos. - Pirmajā krustojumā, - rādīju ar roku, - pagriezieties pa labi, un tad ...

Pabeigt nepaspēju. Kāds mani no mugurpuses pagrūda, pasažieris saķēra mani aiz jakas, un vienā acu mirklī es atrados mikroautobusa salonā uz grīdas, ar seju pie tās.

– Nemēģini bļaut! - brīdināja pasažieris.Viņš jau sēdēja man virsū un, rokas savilkdams aiz muguras, uz plaukstu locītavām uzlika roku dzelžus.

Ne tikai bļaut, nevarēju pat paelpot - no negaidītā uzbrukuma man aizžņaudzās kakls .

Man pāri galvai uzvilka auduma maisu, un mašīna rāvās uz priekšu.

– Vai nebūtu labāk aizlīmēt viņam muti ar līmlenti? - Kāds cits pajautāja.

Mani pacēla no grīdas un apsēdināja sēdeklī.

- Nav vērts. Viņš ir prātīgs cilvēks... vai ne?

Caur maisa audumu jutu, ka kāds uzelpo man uz vaiga. Kakls joprojām neatlaidās, un es tikai pamāju. Sasodīts, re, kādus artišokus dabūju! Ar konjaku...

- Tūlīt mēs labāk izdarīsim...

Jutu, kā man atrota piedurkni, mēģināju pretoties un nokunkstējos.

– Nepretojies, tā es varu caurdurt vēnu!

Rokā iedūrās adata, un es pārstāju raustīties.

- Tā būs labāk…

- Ko viņš tur īd? Mēli no bailēm norijis? Patausti, bikses nav piečurājis?

Apziņa sāka apmākties, arvien šaurākā virpulī manu acu priekšā neprātīgi virpuļoja tumsa.

- Ja tev interesē, tad pats arī tausti... - atnāca līdz ausīm, kā caur vati, un es izkritu no realitātes.