Mēs atnācām ar mieru…

DESMITĀ NODAĻA

Sākumā šķita, ka atrodos blakus istabā, pareizāk sakot, ārkārtīgi piekrāmētā saimniecības telpā. Tomēr labāk nekā nokrist zemē no otrā stāva.

Pusi istabas aizņēma kaudzēs sakrauti rāmji ar gleznām, pie loga bija izvelkamais krēsls-gulta ar saburzītu veļu, blakus molberts, apsegts ar netīru halātu. Ssmaržoja pēc eļļas krāsām, īstiem tabakas dūmiem. Kaut kas šajā ierīkojumā šķita pazīstams, bet kas tieši, nevarēju saprast.

Aiz loga nozvanīja tramvajs, un bija dzirdama riteņu klaboņa sliežu savienojumos. Piegāju pie loga, atvilku noputējušos aizkarus un no ceturtā stāva augstumiem ieraudzīju dzimtās pilsētas ielu.

Tikai tgaad es aptvēru, ka atrodos Mirona dzīvoklī, kas, man piešķirtās nakts redzamības pelēkajā gaismā, izskatījās neatpazīstami un vēl neglītāk nekā dabā. Jā, bet kā ešeit nokļuvu un kāpēc? Atcerējos, kā Buratino mani izsmēja, izliecies cari durvīm . Kāpēc neizkritu no viesnīcas otrā stāva, bet tiku aiztransportēts uz pilsētu? Bet tad man atmiņa palīdzīgi pateica priekšā, ka arī Korstenas krastā nonācu, izgājis cauri "Horizonta" kazemātu sienai, taču tajā brīdī biju tik apstulbis, ka doma par teleportāciju man neienāca prātā.

- Miron! - pasaucu, bet viņš neatsaucās.

"Kur viņš vazājas nakts vidū?" - nodomāju un vēlreiz paskatījos ārā pa logu. Pa apledojušo ceļu lēni ripoja mašīnas, cilvēki gāja pa ietvi, māju logos dega gaismas. Tas nozīmē, ka nav nakts, bet vakars. Un ko viesnīcas komandants salocītā telpā atbildēja uz jautājumu "Cik pulkstens?" Astotais starpnieks? Hm... Un kā starpnieka laiks atšķiras no reālā?

Ieslēdzu istabā gaismu. Radošais haoss Mirona dzīvoklī vairāk izskatījās pēc bardaka. Uz darba galda, juku jukām, kopā ar krāsām, otām, dēļiem un nepabeigtām ikonām, bija sakrauti šķīvji ar ēdiena paliekām, krūzes ar kafijas biezumiem. Savā vientuļnieka dzīvē es neko tādu nepieļāvu, bet ko no Mirona lai sagaida. Izbaudījis visus ģimenes dzīves jaukumus, pieradis, ka par viņu rūpējas, bet pēc šķiršanās vairs nespēj atgriezties uz pareizā ceļa. Lai gan, man šķiet, dzīvokļa bardaks ir jebkura mākslinieka vizītkarte.

Pārdomājot, vai gaidīt Mironu vai doties prom, pagājos pāri istabai un apstājos pie molberta. Nevarētu teikt, ka es bieži viesojos pie Mirona, bet, kad to darīju, molberts vienmēr bija aizklāts. Pēdējos trīs gadus Mirons tirgojās tikai ar ikonām, kas nozīmē, ka tas, ko viņš gleznoja uz molberta, bija paredzēts tikai dvēselei – pat labā reibumā viņš nekad nepiekrita parādīt.

Es zaglīgi paskatījos apkārt un noņēmu no molberta rītasvārku. Glezna bija tumši pelēkbrūnos toņos. Centrā uz troņa majestātiski sēdēja līķautā ietērpta Nāve, kas ar kaulainu roku atbalstījās uz paceltas izkapts kāta ar uzasinātu asmeni, kas dzirkstīja virs galvas. Ar vēlīgu smaidoša galvaskausa smaidu, Nāve vēroja, kā pie viņas kājām spēlēja sunīšus mazas nāvītes, halātos un ar miniatūrām izkaptīm. Dažas detaļas bija uzgleznotas rūpīgi, citas - tikai ieskicētas, taču pat šādā formā attēls atstāja baismīgu iespaidu, ko pastiprināja paraksts: "Dzīves triumfs".

M-jā... Ir nu gan Mironam fantāzija... Kā viņam izdevies attēlot tukšo acu dobumu mātišķo skatienu no kapuces apakšas? Uzmetu halātu atpakaļ uz gleznas, bet "Dzīves triumfs" turpināja stāvēt acu priekšā. Pēc manas izglābšanās caur eirokazemāta "Horizonts" sienu, ducis, ja ne vairāk, šādu "nāves algotņu" diezgan cienījamos "Horizona" darbinieku veidolos skraida pilsētu, meklējot mani, bet nemaz ne dēļ tā, lai ar izkapti novilktu man pāri rīklei. Man sagatavotais liktenis ir daudz sliktāks... Savā laikā smējos par reinkarnācijas teorijas muļķībām - ja cilvēka dvēsele pēc nāves pāriet no ķermeņa uz ķermeni, bet tajā pašā laikā neko neatceras no iepriekšējā dzīve, tad kāda jēga tādai migrācijai? Tā joprojām būs jauna dvēsele, neatkarīgi no tā, vai agrāk dzīvojusi citā ķermenī, vai tikko parādījusies. Atmiņa ir tā, kas nosaka apziņas esamības jēgu. Ja es tiktu “reinkarnēts” par vājprātīgo, Ivanovs apsolīja saglabāt manu atmiņu, un tas bija visbriesmīgākais. Atcerēties visu, bet tajā pašā laikā būt debīlam ir sliktāk par nāvi.

No drūmajām domām sagribējās piedzerties. Parasta cilvēka, kas nokļuvis izmisuma situācijā, dabiskā vēlme. Piedzerties līdz malkas pagales stāvoklim, un lai kaut zāle neaug. Pagalmā - zāle, zālītē - malka... Tas, ja par alkoholiķiem. Nekad nepiedzēros, līdz samaņas zudumam, bet tagad ļoti gribēju tieši to. Ja nu pēdējo reizi? Šajā dzīvē…

Aizgāju uz virtuvi, alkohola meklējumos pārmeklēju visus skapīšus, bet neko neatradu. Vājā cerībā atvēru ledusskapi ... un sastinga, it kā būtu uz vietas iesakņojies. Ledusskapis bija pārpildīts ar pārtiku plastmasas maisiņos, gluži kā lielveikala pārtikas preču nodaļas plaukts. Ai, kas par Mironu! Neviļus apmulsumā pārlaidu skatienu pār nabadzīgo virtuves iekārtu. Izrādās, ka arī viņam paveicies. Kā viņš tur teica - "Dievs mīl trīsvienību"? Ak tu, mūsu ateists...

Ledusskapī nebija ne degvīna, ne konjaka, bet visas durvis pārpildīja alus pudeles. Diemžēl no tā piedzerties nevar.

Paņēmu pudeli, atkorķēju, iedzēru malku. Cerība, ka varēšu kādu laiku pasēdēt Mirona dzīvoklī, izgaisa bez pēdām. Un ne jau tikai tāpēc ka ledusskapis piebāzts. Balstoties uz elementāru cilvēcisku loģiku, "Horizonta aģenti mani vispirms meklēs pie draugiem un paziņām. Kas attiecas uz Buratino, tad viņš mani bez kādas loģikas izskaitļoja "Horizonta" kazemātā. Tā ka nav kur iet...

Iedzēru vēl malku no pudeles, saviebos, noliku uz galda. Alus rīklē negāja, un viss. Labi, ja viņi mani agrāk vai vēlāk atradīs, iešu uz priekšu. Nekaunība ir labākā taktika izmisuma situācijā.

Apdomājis, kur tagad varētu būt Mirons, piegāju pie telefona un uzspiedu "Arktiskās kafeinīcas" numuru, kurā reizi mēnesī visiem jebkuru radošo savienību biedriem tika pasniegta alus kausu bez maksas. Kafejnīcas īpašnieks, par to saukts par mecenātu, iespējams, kaut ko zaudēja naudā, taču palielināja apgrozījumu, jo citās dienās pateicīgie klienti labprātāk dzēra alu pie viņa. Tas vēl veikalnieks... Lai gan, godīgi sakot, viņam cenas nebija augstākas kā citās kafejnīcās. Līdz šodienai es viņu nesaucu citādi kā par labdari.

- "Arktiskā kafejnīca", - no klausules atskanēja bārmeņa balss.

- Serjoža? - jautāju, lai gan uzreiz atpazinu balsi.

- Jā.

- Te Jegoršins.

- Klausos jūs, Denis Pavlovič.

- Mirons sēž pie jums? - pajautāju.

- Savelijs Ivanovičs Mironovs? - pareizi precizēja Serjoža. Mecenāts strikti bija pieteicis darbiniekiem uzrunāt klientus ne citādi, kā tikai vārdā un uzvārdā. Kārtējais "vilinājums" kafejnīcā - jauki, kad radoši cilvēki vismaz kaut kur tiek cienīti.

- Viņš pats.

- Sēž, naudu šķiež.Pasaukt pie telefona?

- Nav vērts. Kā domā, viņš uz ilgu laiku apmeties?

– Ja mēs strādātu visu diennakti, tad, manuprāt, uz visiem laikiem.

- Paldies, - drūmi nomurmināju un noliku klausuli. Nebiju kļūdījies savos pieņēmumos - arī Mirons ieguvis zaļumus no naudas koka. Interesanti, par ko tad viņam?

Piegāju pie durvīm, un te sanāca neliela aizķeršanās. Slēdzene bija bez aizbīdņa, kas nozīmēja, ka durvis no otras puses aizvērot bez atslēgas neaizslēgsies. Negribēju Mironam pabāzt tādu cūcību, atstājot durvis vaļā, un tāpēc nolēmu veikt ārkārtējus pasākumus.

Šoreiz man pat nevajadzēja aizvērt acis. Pastiepu roku uz priekšu, un tā izgāja cauri durvīm, nesastopot ne mazāko pretestību. Palika tikai problēma – kur tas varēja mani aizvest? Katram gadījumam uzmanīgi izbāzu galvu caur durvīm un paskatījos apkārt. Šoreiz tomēr teleportācija nebija ieplānota, un es saskatīju sev priekšā kāpņu telpu, ko vāji apgaismoja putekļaina spuldzīte. Taču teleportācijas problēmas vietā radās cita. Kāpņu posmā, cieši pieķērusies margām, stāvēja večiņa kožu sacaurumotā kažokā un izbolījusies skatījās uz galvu, kas izspraukusies caur durvju koksni. Vecenītes acīs stinga šausmas, smalki trīcēja lūpas.

- Hm... - nomurmināju, izgāju caur durvīm un nez kāpēc notīrīju jaku. - Atslēgas ir kaut kur pazudušas, - ne no šā ne no tā atvainošanās tonī izgrūdu.

- Svēts, svēts, svēts ... - vecenīte murmināja, lēnām saļimstot uz kāpnēm un dedzīgi krustoties.

Negaidot, kamēr viņa noģībs, es metos garām un noskrēju lejā pa kāpnēm. Tā lūk dzimst leģendas par ļaunajiem gariem.

Ārā bija vēss un drēgns, no debesīm krita ledus graudi uz pusēm ar lietu, pārklājot bruģi ar smilšpapīram līdzigu ledu. Šādos laikapstākļos labs saimnieks suni no mājas nedzīs. Eh, dzīve kļuvusi sliktāka nekā sunim ... Neskatoties uz dolāru pakām kabatās. Pacēlu jakas apkakli, aiztaisīju rāvējslēdzēju līdz zodam un, paslīdot uz ledus, steidzos uz tramvaja pieturu, neaizmirstot paskatīties apkārt. Pārāk labi atmiņā bija palicis, kā mani nolaupīja ar mikroautobusu.

Sastrēgumstunda jau sen bija garām, tramvajā cilvēku nebija daudz, citādi diez vai būtu uzdrošinājies braukt ar sabiedrisko transportu. Kaut kāda paranoja – gandrīz katrs pasažieris man šķita "Horizonta" aģents. Cilvēki skatījās uz mani aizdomīgi un, tikai nobraucis pāris pieturas, sapratu, ka pie vainas ir mana neadekvātā uzvedība. Es raustījos, drebinājos, vajāti skatījos apkārt... Turklāt tramvaja līnija šķērsoja mežu, kura dziļumā atradās psihiatriskā slimnīca. Pats šajā maršrutā bieži biju saticis ne visai adekvātus cilvēkus.

Es iedomājos, kas notiktu, ja kāds no pasažieriem pienāktu pie manis un pateiktu: “Pilsonis Jegoršins? Iesim nu." Rokas un kājas, kā to dara asa sižeta filmu varoņi, es nemāku vicināt, un miliciju saukt bezjēdzīgi. Ja Ivanovs man uzrādīja rajona pilnvarotā apliecību, tad citiem aģentiem var būt arī nopietnāki dokumenti. Beigas ir iepriekš zināmas, tāpēc nav ko raustīties. Kā saka, ja izvarošana ir neizbēgama, tad atgulies un...

Tramvajs noraustījās pagriezienā, es mēģināju satvert margas, bet pagrābu garām un tik tikko noturēju līdzsvaru. Precīzāk, no malas varēja šķist, ka pagrābu garām, bet pats redzēju, ka roka, nesastopot pretestību, izgāja cauri margām. Labi vēl ka caur grīdu uz sliedēm neizkrītu! Vēl viena problēma uz manas galvas. Nebiju paaspējis iemācīties iet cauri sienām, kā jau jāiemācās kontrolēt šo prasmi, lai neizkristu no braucoša transportlīdzekļa.

Šis incidents novērsa mani no paranojas, un man izdevās saņemties. Lai notiek kas notikdams. Dzīvojam, galu galā, tikai vienreiz, un mums jādzīvo sava dzīve tā, lai ... Hm ... Vispār, lai nodzīvotu. Vēlams sev par prieku.

Kad tramvajs brauca garām pilsētas bibliotēkai, man iedūrās sirdī. Nebija sanācis dzīvot tā, kā gribētos. Bet ne Buratino, ne organizācijai "Horizonts" ar to nebija nekāda sakara.

Ieejot kafejnīcā, sagaidīju, ka galda galā ieraudzīšu Mironu, ko ielenkuši kolēģi mākslinieki. Viņam patika, kad bija nauda, ​​izrādīties. Un arī bārmenis deva mājienu, ka Mirons šķiež naudu. Taču kafejnīcā bija tikai trīs klienti. Vienā stūrī pāris pusaudžu malkoja alu, bet otrā stūrī viens pats, sēdēja Mirons, ar pustukšu degvīna karafi. Viņš drūmi rakņājās pa šķīvi un ne uz vienu neskatījās.

Es piegāju pie bāra un pamāju.

- Labvakar, Denis Pavlovič, - Serjoža sveicināja, izņēma no letes smagu lielgrāmatu un atvēra to. – Šomēnes jūs neesat saņēmis nevienu alu. Kādam dodat priekšroku?

- Alu nevajag, - es teicu. - Dod man pudeli laba konjaka.

Pasniedzos kabatā un pēkšņi sapratu, ka ar rubļiem par konjaku man nepietiks. Ar nelielām grūtībām sakasīju kopā sīknaudu braucienam tramvajā.

Serjoža ar šaubām paskatījās uz mani, nesteidzot pasniegt konjaku.

- Vai atlikumu varēsi izdot? - pajautāju, izvilkdams simts dolāru banknoti.

Bārmenis neticīgi paņēma naudu, paberzēja to starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu.

– Vai esat ar Saveliju Ivanoviču sarunājuši? - viņš jautāja. – Vai arī vienu iespiedmašīnu uzbūvējāt par abiem?

- Nē, mēs pa vecam, ar zoss spalvu zīmējam. Visu nakti ņēmāmies.

- Baidos, ka atlikumu nesakasīšu, - Serjoža pakratīja galvu. - Redziet, cilvēku gandrīz nav, - viņš pagrieza acis pret zāli. - Ar grūtībām Savelijam Ivanovičam izdevu.

- Tad ierakstiet savā lielgrāmatā kā avansa maksājumu maniem turpmākajiem apmeklējumiem. Tā var?

- Var arī tā, - bārmenis piekrita.

Viņam jau labi, bet man ... nezinu, vai man vēl būs iespēja atnākt uz kafejnīcu. Ja nesanāks, tad arī naudu nevajadzētu žēlot.

– Kādu konjaku vēlaties – pašmāju, ārzemju?

- armēņu. Bet no labākajiem.

Bārmenis paņēma no plaukta pudeli "Ararata" un nolika uz letes.

- Ko vēl?

- Lai Svetočka atnes uzkodas. Pēc saviem ieskatiem.

Paņēmu pudeli un devos uz stūri pie Mirona galda.

– Par cik sudraba gabaliem pārdevies? - jautāju, noliekot pudeli Mironam priekšā.

Viņš pacēla acis, uzmeta man ilgu skatienu, tad klusējot iegrāba kabatā, izņēma dolāru žūksni un nosvieda to uz galda. Banknotes izpletās pāri visai galda virsmai.

- Labāk paslēp, - es ieteicu, noņēmu cepuri un novilku jaku, uzmetu to uz tukša krēsla un apsēdos pretī Mironam. - Nepalielini inflāciju.

Joprojām neteicis ne vārda, Mirons savāca dolārus no galda un iebāza tos kabatā. Vai nu bija galīgi piedzēries, vai arī visdziļākajā depresijā.

Pienāca viesmīle Svetočka, skaista blondīne firmīgā zilā kleitā, nolika uz galda glāzes, apakštasīti ar sagrieztu citronu un krabju salātus.

– Vai krabji īsti? - pajautāju. - Vai krabju nūjiņas?

- Priekš jums, Deniss Pavlovič, tikai īstos, - Svetočka ironiski pasmaidīja. - Un svaigākos. Tikko no skārda kārbas.

Kad saimnieka kafejnīcā nebija, viņa reizēm atļāvās pajokot. Tomēr tie bija laipni joki, un neviens uz viņu neapvainojās.

Mirons paskatījās uz salātiem, tad uz savu tukšo šķīvi un beidzot pavēra lūpas.

- Un man degvīnu vēl, un siļķes arī ... e-e ... tādas pašas, kā bija ...

- Kažokā? - ierosināja Svetočka.

- Jā. Un to ... auksto gaļu ar mārrutkiem. - aizmiglotām acīm paskatījās uz mani. - Divas porcijas.

- Viss?

- Pagaidām viss.

Svetočka pagriezās un aizgāja.

- Pa konjaciņam? - es ierosināju, noskrūvējot pudelei korķi.

Mirons noliedzoši purināja galvu.

- Nē. Es degvīnu...

Cieši paskatījos uz Mironu, bet atkal nesapratu, vai viņš piedzēries vai nomākts.

– Kā tad tu dzersi šņabi bez siļķes? - es slavenajā Bulgakova frāzē sarkastiski samainīju cēloņus un sekas vietām.

- Jaukt nepatīk, - nomurmināja Mirons, cītīgi novirzīdams acis sānis.

- Beidz, - saviebos, lejot glāzēs konjaku. – šņabi pulēt ar alu tev ir normāli, bet konjaks pēc degvīna rīklei šķērsām stājas?

- Un uz cita rēķina dzert nevēlos, - viņš spītīgi piebilda.

– Un ilgi tev ir tāda kaprīze? - izsmejoši jautāju. - Ņemsim nu.

Mirons smagi nopūtās, paņēma glāzi, pārlaida skatienu pāri galdam... Un pēkšņi viņa acu zīlītes paplašinājās. Viņš skatījās uz manu roku. Precīzāk, uz naga hematomu.

- Kur tu to dabūji? - krampjaini norijot, viņš jautāja tādā tonī, it kā es tikko būtu izlaists no gestapo moku kambara, kur man zem nagiem dzinuši naglas.

Es viņam vilties neliku.

- Tak degunā rakņājos, - nozīmīgi nomurmināju un saskandināju glāzi ar viņa glāzi. - Par dzīves triumfu! - pateicu tostu un iedzēru.

Mirons uzmeta man ilgu skatienu un lēnām iedzēra. Dīvaini, bet skatiens tajā pašā laikā beidzot ieguva zināmu apskaidrību. Viņš sašķobīja lūpas, atkal nopūtās un iesmējās.

- Tu esi bijis manā mājā un redzējis audeklu? - Viņš klusi jautāja.

- Jā.

Man par pārsteigumu Mirons nepainteresējās, kā es tur nokļuvu.

- Visu mūžu biju sapņojis zīmēt... - viņš klusi teica, it kā sarunājoties ar sevi. - Sapņoju kļūt par mākslinieku ... Zīmēt to, ko gribu, kas ir manā sirdī, nevis to, kas tiks pasūtīts ... Bet man jāņemas ar haltūrām...

Paņēmu citrona šķēli, ieliku to mutē un sakošļāju. Negrasījos pārtraukt neveiksmīgā mākslinieka atzīšanos. Pats esmu neveiksmnieks.

– Kad kāds, ar putām uz lūpām, apgalvoja, ka Van Goga un Šagāla gleznas ir augstā māksla, biju pārsteigts. Ķēpājumi tie ir, - Mirons turpināja atzīties. – Primitīvisma stilā var ķēpāt jebkurš, pat bērns. Bet, kad skatos uz "Džokondu", "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." kad redzu patiešām īstu mākslu, ko var radīt tikai ģēnijs un neviens cits, sapratu, ka ir jātiecas uz tādu pašu izpausmi, jāpanāk to savā darbā... "Dzīves triumfu" rakstu jau piecpadsmit gadus. Gleznoju ar pārtraukumiem, jo pārējā laikā man jānodarbojas ar haltūru, lai varētu eksistēt. Nezinu, kas beigās sanāks, ne man tas jānovērtē, bet tas ir mans sapnis. Un, lai to īstenotu, ir jābūt brīvam un neatkarīgam... - Viņa seja sastinga, un viņš salīgi paraustīja plecus. - ... no haltūras...

Pienāca viesmīle un Mirons apklusa. Sveta nolika uz galda divas porcijas aukstās gaļas, paņēma no Mirona tukšo šķīvi un nolika tā vietā šķīvi ar siļķi kažokā.

- Labu apetīti, - viņa novēlēja un aizgāja.

- Labāk iedzersim šņabi? - ierosināja Mirons, aizkustinoši skatīdamies man acīs.

Es neskaidri paraustīju plecus, un viņš ielēja glāzēs. Klusējot saskandināja glāzi ar manu glāzi, izdzēra vienā rāvienā un sāka ēst, zemu noliekdams galvu virs galda. Es savai glāzei nepieskāros. Gaidīju.

Bārmenis ieslēdza mūziku. Repertuārs "Artistiskajā kafeinīcā" bija specifisks, un pa zāli izplūda Natālijai Voroncovai veltīta romantika.

Tenors stenēdams vaimanāja: "Natālij, Natālij, kā tu varēji..."

Mirons savilka grimasi un deguna balsī atdarināja tenoru:

- Ah!! Kā tu varēji, kā tu varēji... - Viņš ar dūri uzsita pa galdu un aizkaitināti iesaucās: - Lūk ņēma un varēja! .. - Tad pēkšņi nolieca galvu un vienaldzīgi pabeidza: - Kuce tāda...

Es pagriezos pret bāru, uztvēru Serjožas skatienu un, atvainojoties, papletu rokas. Serjoža saprotoši pamāja un izslēdza mūziku.

Mirona bijušo sievu sauca Nataša, un, lai gan viņi bija šķīrušies jau sen, Mirons joprojām nevarēja viņai piedot nodevību.

- Paldies... - Mirons nomurmināja. - vēl pa šņabim, vai kā?

Viņš atkal iedzēra, un es atkal nepieskāros glāzei. Taču vairs negaidīju viņa atklāsmes un pārņēmu sarunas grožus savās rokās.

- Brīvība no haltūras, saki? Spriežot pēc tā, kā naudu mētā, tu esi to dabūjis. Bet es neredzu nekāda prieka. Vai cena bija par augstu?

Mirons izņēma cigaretes un aizsmēķēja.

- Naudas daudz, bet laimes nav... - viņš teica, trokšņaini izpūšot dūmus.

- Aha, atpazīstu dzimto inteliģenci, - nošņaukājos. - Izdarīs kaut ko, un tad mokās šaubās - vai tik neesmu muļķis? Salvadors Dalī sadarbojās ar nacistiem, taču nevienam tas nerūp, kad viņi skatās uz "Sapni, ko iedvesmojis bites lidojums ap granātābolu..." Un ko izdarīji tu? Pārdevi savu dvēseli velnam?

- Labprāt pārdotu savu dvēseli velnam, un to nemaz nenožēlotu, - sacīja Mirons. - pats zinu, kāpēc. Bet tas nebija velns, kas mani pavedināja, un prece, kuru no manis nopirka, ir sveša.

- Un kas ir šī prece?

Mirons dziļi ievilka dūmus un izelpoja kopā ar dūmiem:

- Tu.

Es gaidīju kaut ko tādu, un tomēr nodrebēju. Nepatīkami iedūra pakrūtē.

- Kādā nozīmē? - truli pajautāju.

– Pārnēstā, protams. Apsolīju informēt par tevi...

No manas dvēseles nokrita kā akmens. "Tik vien?!" - es gandrīz izgrūdu, bet laikus iekodu mēlē.

- Ivanovam? - precizēju.

- Jevgeņijam Viktorovičam, - Mirons pamāja, nepaceļot acis.

Un tad es iesmējos. Klusi, apmierināti iesmējos. Un kā lai nepriecājas, kad saproti, ka reinkarnācija par debīliķi tiek atlikta? Ja jau man nolēmuši sekot, tad izrādās, ka joprojām dzīvošu savā pašreizējā dvēseles stāvoklī.

- Tu ko? - Mirons neticīgi skatījās uz mani.

- Ta neko! - atmetu ar roku un ar no smiekliem trīcošo roku sāku liet konjaku. – Iedzersim, tikai tagad konjaku.

Šajā laikā uz viena no šķīvjiem aukstā gaļa spontāni sadrebēja, un centrā izveidojās piltuve.

- Tas nu nav labi, Savelij Ivanovič, - Ivanova balsī sacīja aukstā gaļa, - vienojāmies taču, ka līgums būs konfidenciāls.

Mirons nožagojās un apjukumā skatījās uz auksto gaļu, kas trīcēja viņa šķīvī. Bija kaut kas nemanāmi kopīgs starp auksto gaļu un želejveida masu, ko es novēroju naktī Korstenas upes telpiskajā locījumā.

- Ej tak tu! .. - Mirons, kurš bija atjēdzies, sadusmojās un no visa spēka iegrūda izsmēķi aukstajā gaļā.

Nočūkstēja tā, it kā viņš būtu iegrūdis nevis izsmēķi, bet gan degošu malkas pagali. Galerts smalki sadrebēja, tad pēkšņi uzpūtās un iespļāva izsmēķi Mironam sejā.

- Nedari tā vairs! - audzinoši pateica aukstā gaļa, uz šķīvja savērpās virpulī un pazuda no acīm, ieskrūvējoties fajansā ar raksturīgo ūdens aizplūšanas skaņu izlietnē.

- Sasodīts! .. - Mirons noķērcās, lūkodamies tukšajā šķīvī. Ar mehānisku žestu viņš paņēma salveti, noslaucīja seju un bārdu. Tad viņš paskatījās uz salveti.

- Salāti? - viņš bija pārsteigts, ieraugot biešu sarkanus traipus. - Visur mārrutki! Mārrutki visur...

- Nu tad kā ar koinjaciņu? - es nemierīgi ierosināju, paceļot glāzi. Ar ko varēja mani pārsteigt runājošais galerts pēc visa šodien notikušā? Ja nu vienīgi ar mārrutkiem.