Mēs atnācām ar mieru…

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Viņi uzklāja dīvānu, izģērba mani, nolika gulēt un aizgāja. Un es aizmigu.

Caur miegu dzirdēju vairākas reizes neatlaidīgi zvanam tālruni, taču nebija ne spēka, ne vēlēšanās piecelties, lai paceltu klausuli. Un tad es sapņoju labu sapni. Tas ir, it kā es gulētu mājās uz dīvāna un atnākusi Ļubaša. Viņa mēģina mani grūstīt, bet es nemostos. Tad Ļubaša izģērbjas, ielien zem segas pie manis, apskauj, noskūpsta... Tomēr erotiskā turpinājuma nebija, un es atkal iegrimu bezsapņu miegā.

Pamodos no trauku šķindēšanas virtuvē.

- Kas tur ir? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna. Jutos pārsteidzoši labi atpūties un svaigs, un visu, kas notika vakar, atcerējos.

No virtuves paskatījās Ļubaša.

- Pamodies, alkaš?

- Kāds vēl alkašs? - sašutu. - Nevienā acī...

- Kādam citam pastāsti, - nepiekrita Ļubaša. - Un kas tas? - Viņa norādīja uz galda stāvošo pudeli ar konjaka paliekām. - Vakar zvanīju, zvanīju, tad atnācu, mēģināju pamodināt, bet tu nekāds. Un no tevis smird kā no mucas. Vakar šeit dzertuvi sarīkojāt? Vai kāda sieviete arī bija?

- Tu esi mana sieviete, - es sacīju, piecēlos no dīvāna un mēģināju apskaut Ļubašu, bet viņa izvairījās.

- Nenovirzies!

- Kāda sieviete? Vai tad ar sievieti tā piedzeras? Veči bija sanākuši, nedaudz pasēdējām ...

- Līdz pilnīgam stiklainumam, - viņa konstatēja, bet noticēja, un tonis kļuva maigāks. – Pirmo reizi tevi redzu tādā stāvoklī – guļ nekustīgi, bet acis vaļā... Vai tik neesi slēpts alkoholiķis?

- Kāpēc tu tā? – es apvainojos. – Tā ar mani notiek pirmo reizi. Droši vien konjaks bija krutka - redz, pat pudeli nepabeidzām.

Stāstīt, kas šeit notika vakar, es negribēju. Ļubaša nesapratīs ne mani, ne to, kas notiek ar mani un man apkārt.

- Tātad pirms tam kaut kur pielējāties, - viņa iebilda. - Un neuzkodāt. Virtuvē uz galda ir tik daudz delikatešu, un gandrīz viss neskarts. Pusi nācās izmest, jo biji pārāk slinks, lai saliktu ledusskapī. Skaidrs ka par to pat nedomāji.

- Nu ko tu, taisni...

– Ne taisni, bet greizi. Brokastosi? Tad marš mazgāties un ātri pabrokastot, citādi nokavēšu darbu.

Es tomēr pievilku Ļubašu pie sevis un apskāvu viņu.

- Vai varbūt, nu, viņu, to tavu darbu? Pazvani uz bibliotēku, paņem brīvdienu un - gultā... Bet tur - es.

- Fu, neelpo man virsū tvaikus! - Ļubaša mani atgrūda. - Nevaru atprasīties - Lenka uz slimības lapas, un es esmu viena. Marš tīrīt zobus!

- Klausos un paklausu! - militrāri sveicināju. Stāvot ģimenes trusikos, apzināti izgāzu vēderu, cerot, ka tas atstās atbilstošu iespaidu.

Tā arī notika. Ļubaša paskatījās uz mani, pasmīnēja un pazuda virtuvē, kamēr es novācu gultu un aizvilkos uz vannas istabu, lai nomazgātos un iztīrītu zobus. "Horizonta" panaceja, lai gan novērsa alkohola reibumu, tomēr neiznīcināja izgarojumu smaku.

Kad beidzu mazgāties, Ļubaša man atkal pasauca:

- Tu ko, tur iesprūdi? Podā noslīki? Nāc ātrāk, brokastis dziest, un es kavēju!

Ātri noslaucījos ar dvieli, uzvilku halātu un izgāju virtuvē. Pannā uz galda kūpēja olu kultenis ar svaigiem dārzeņiem ...

- Apsēdies, - Ļubaša ieteica, uzliekot kulteni manā šķīvī. – Es te steigā kaut ko uztaisīju no taviem vakardienas salātiem un ledusskapī atrastā. Kā num ir, tā ir.

Apsēdos un ar plaukstu uzsitu sev pa pieri.

- Velns, pavisam aizmirsu! Brokastis vajadzēja pasūtīt restorānā.

- Kam par godu? - Ļubaša kļuva piesardzīga. - Kļuvi bagāts?

– Mani pieņēma darbā, – gandrīz nesameloju, – un firma visiem darbiniekiem piegādā bezmaksas ēdienu. Divdesmit minūtes un - lūdzu, tiek pasniegta maltīte, labu apetīti, lūdzu, nogaršojiet!

- Ēd to, ko dod, - sacīja Ļubaša, apsēdusies pretī. - Man ir piecas minūtes, un nav laika gaidīt. - Viņa ielēja sev kafiju, paņēma sviestmaizi ar sieru un cieši paskatījās uz mani, - Un tie desmit tūkstoši, ko tu ieliki manā servantā - no kurienes?

- Bet tas ir avanss! - es meloju, aci nepamirkšķinot. – Tā ka tagad mēs dzīvosim dziedādami.

- Kaut kā grūti noticēt, - Ļubaša neticīgi kratīja galvu, iekoda sviestmaizē un iedzēra no kafijas tases.

Arī es neticēju "laimīgajai dzīvošanai", bet netaisījos atzīties.

– Kas tā par firmu, kas parastam leļļu meistaram maksā tādu traku naudu?

- Nu re ka atradās, - es atkal sameloju. - manus darbus augstu vērtē ārzemēs, pārdod izsolē. Protams, ne kā Faberžē, bet cenas pieklājīgas.

Paņēmu dakšiņu un, nedaudz vilcinoties, parakņāju kulteni.

- Labi, salāpies, - Ļubaša pastūma man pretī konjaka glāzi. - Bet tā, ka tādu kā vakar, lai es vairs neredzu.

- Lai tak es ... ne mūžam! ..

- "Ne mūžam," - viņa atdarināja. - Nesajauc solījumu ar pusdienām.

- Saprātīgi, - es piekritu. - No šī rīta arī sākšu.

Es noliku savu glāzi malā, tasē ielēju kafiju, iedzēru malku un ķēros pie kulteņa. Pārsteidzoši, tas izrādījās ne tikai ēdams, bet pat garšīgs.

Tu piedod man, - Ļubaša negaidīti sacīja, nolaižot acis, - nesen uz tevis sakliedzu... Nezinu, kas bija uznācis. Pat neatceros kāpēc.

- Es arī neatceros, - es godīgi atzinos. Atmiņas par strīdu bija svaigas, bet nekādi nevarēju atcerēties tā iemeslus. Skleroze vai? Vai nav par agru?

- Aizmirsīsim, - es ierosināju un aizklāju viņas roku ar plaukstu.

- Aizmirsīsim, - Ļubaša piekrita, ātri pabeidza kafiju un, maigi atbrīvojot roku no manas plaukstas, piecēlās no galda. - Man jāiet.

Sekoju viņai gaitenī un palīdzēju uzvilkt kažoku.

- Tavs kažociņš jau pavecs, - pasūdzējos. - Varbūt nopirksim jaunu?

- No avansa? - Ļubaša sapriecājās.

- Jā.

- Tad tiekamies pēc darba un iesim pirkt.

- Norunājuši.

Viņa noskūpstīja mani uz vaiga un izskrēja no dzīvokļa.

Kādu brīdi stāvēju gaitenī, domīgi kasīdams pakausi. Un velns vilka mēli, lai piekristu satikties pēc darba! Nemaz taču nezinu kur šoreiz aizmetīs liktenis. Vakar vakarā dabūju ar rungu pa galvu, bet šodien var sanākt daudz sliktāk.

Atgriezies virtuvē, piegāju pie loga un paskatījos ārā. Naktī uzkrita sniedziņš un izbalināja pagalmu kā saimniece labu gultasveļu. Ieejas priekšā, klāts ar sniegu, stāvēja dzeltens taksometrs, blakus no protektoriem nebija nekādu pēdu. Pazīstams taksometrs... Vai tiešām tas nostāvēja šeit visu nakti, un Seva nakšņoja salonā? Tomēr ... Kas tad tas īsti ir - nodrošinājums vai ciešs presings?

Ļubaša iznāca no ieejas, atmeta galvu un, ieraudzījusi mani pie loga, pamāja ar roku. Pamāju pretī. Ļubaša parāva uz augšu kažoka piedurkni, atsedzot plaukstas locītavu, un ar pirkstu uzsita pa pulksteņa ciparnīcu, atgādinot, ka esam vienojušies pēc darba satikties. Pamāju, ka esmu sapratis, atkal pamāju ar roku, un Ļubaša aizsteidzās no pagalma uz tramvaja pieturu.

Kādu brīdi stāvēju pie loga, drūmi skatīdamies uz apsnigušo taksometru, bet neviens no tā ārā nekāpa. Tad atgriezos pie galda lai pabeigtu olu un dārzeņu sacepumu.

Dzerot kafiju, jau priekšlaicīgi sāku domāt, ko teikt Ļubašai, ja nevarēšu viņu satikt pēc darba, kad pēkšņi atcerējos, kāpēc mums bija tas strīds. Precīzāk sakot, sastrīdējāmies ne jau abi, bet gan Ļubaša ar mani.

OKSANAS DĒĻ!

Apgāžot krūzi ar kafiju atlikumu, nolēcu no ķebļa un paskatījos ārā pa logu. Taksometrs turpināja stāvēt pagalmā, it kā tas šeit būtu bijis kopš pasaules radīšanas. Tas ir, no dienas, kad plazmoīdi atdzīvināja organisko želeju Zemes pirmatnējā okeānā.

Tādi lūk pētersīļi ... Tādā veidā lūk Ļubašas apziņas bloķēšana iedarbojas uz apkārtējiem, kamēr viņa atrodas tuvumā. Viena lieta ir dzirdēt par Horizonta psihotehniķu tehnoloģijām, un pavisam cita ir pašam piedzīvot strukturālo psihokodēšanu. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta.

Bet tā gribējās, lai Ļubaša katru rītu mani pamodina, pagatavo brokastis, un noskūpsta pirms došanās uz darbu... Un lai šī idille pastāvētu mūžīgi, līdz nāve mūs šķirs. Bet es pārvarēju sevi un stingri nolēmu: tiklīdz atradīšu Oksanu, izdarīšu visu iespējamo, lai Ļubaša pēc iespējas ātrāk izdzirdētu savas meitas balsi. Varbūt es uz visiem laikiem zaudēšu Ļubašu, bet mana laime nekad netiks balstīta uz kāda cita bēdām. Nekas labs no tā nesanāks. Tāda laime ir kā smilšu pils – to pārklās ar atjaunotās atmiņas vilni un aizskalos uz visiem laikiem.

Atskanēja durvju zvans, kas novērsa mani no drūmajām domām. Sākas atkal... Kurš gan nevar nociesties tā agrāk no rīta? Likās, ka no taksometra neviens neizkāpa, pie mašīnas sniegā pēdu nebija... Tātad, nevis Seva, bet kāds cits, bet noteikti no "Horizonta". Nevienam citam par mani darīšanu nav.

Izgāju gaitenī un atvēru durvis.

Uz sliekšņa sniega klātā aitādas kažokā stāvēja Andrejs. Viņa seja bija balta un apsarmojusi, bet acis kā sastingušas. Vai tiešām... Apsveikuma vārdi iestrēga kaklā.

Andrejs mēģināja kaut ko pateikt, bet viņa lūpas neklausīja. Tad es satvēru viņu aiz rokas, ievilku gaitenī un sāku vilkt nost viņam aitādas kažoku. Andrejs bija tik nosalis, ka spēja tikai pagriezties. Noņēmu viņam cepuri, attinu šalli, novilku zābakus un uz ledainajām kājām uzvilku siltas čības. Tad ievedu viņu istabā, liku apsēsties krēslā, salēju glāzē konjaka paliekas un pasniedza viņam.

- Dzer!

Andrejs to lēnām, kā ūdeni izdzēra. Seja nedaudz apsārta, sarma izkusa, un pār vaigiem notecēja ūdens lāses.

- Ja dēls būtu miris, viņš nebūtu pie manis atnācis, - pēkšņi sapratu, bet es joprojām neuzdrošinājos jautāt, kas noticis.

- Kur tu tā nosali? - jautāju, apsēžoties uz dīvāna.

Andrejs dziļi ievilka elpu, paraustīja plecus un sarāvās, paslēpdams zodu platajā džempera apkaklītē, it kā beidzot sajutis aukstumu.

- Es visu nakti gāju no hospitāļa kājām, - viņš klusi sacīja, pielika pie mutes plaukstas un sāka tās sildīt ar elpu. - taksometru izsaukt neizdevās, neviens negribēja braukt, bet uz šosejas neviens neapstājās... Baidās naktī ņemt "balsotājus" ...

"Arī dienas laikā līdzbraucējus trasē neņem", - es nodomāju, bet skaļi to nepateicu.

– To lupatu lelli Oļega gultā noliki tu? - Andrejs jautāja, skatīdamies uz mani slimām acīm. Pār vaigiem tecēja lāses, un nebija skaidrs, vai tā ir izkususi sarma vai asaras.

- Kādu lelli? - nesapratu.

- Violetas dzijas astoņkāji ar stikla acīm.

Pakratīju galvu.

- Pats teici, ka ieliec lellēm stikla acis? ..

- Es tās ievietoju tikai vienai lellei. Koka. Buratino. Bet tā nav mana lelle.

- Lūk, kā…

Andrejs vēsi nodrebinājās, apsēdās krēslā dziļāk, pievilka sev ceļgalus un satvēra tos ar rokām.

- Gribi, es tev karstu vannu pieliešu, - es ierosināju.

- Nevajag... Tev konjaks vēl ir? - Andrejs jautāja un paskatījās uz tukšo pudeli.

- Tas bija beidzamais. Bet ir šņabis.

- Ielej...

Iegāju virtuvē, izņēmu no skapja šņabi, pielēju pilnu glāzi un atnesu. Andrejs paņēma glāzi un izdzēra to tikpat nesteidzīgi kā iepriekšējo.

- Kad tu aizgāji, izgāju ārā uzpīpēt... - viņš iesāka, neredzošām acīm lūkodamies sev priekšā. It kā nerunātu ar mani, bet gan pats ar sevi. - Bet, kad atgriezos, ieraudzīju, ka Oļegam uz krūtīm ir violetas dzijas kaudze... Piegāju klāt un tikai tad sapratu, ka tā ir lelle-astoņkājis ar stikla acīm... Tām pašām acīm, kuras biju izgatavojis... Man likās, ka lelle kustas, bet visdrīzāk tā kustējās Oļega elpas ritmā... Vai arī ne?

Andrejs jautājoši paskatījās uz mani, bet es klusēju.

- Gribēju paņemt lelli, - Andrejs turpināja, - bet šajā brīdī Oļegs atvēra acis un pateica: "Tēt, es gribu ēst." Balss viņam bija vienmērīga, bez sēkšanas, un acis tik skaidras, kādas es viņam nebiju redzējis jau sen. "Tūlīt, dēliņ, tūlīt... aiziešu uz virtuvi... Vai buljonu gribēsi?" - sāku rosīties. "Gribēšu," viņš teica, un es aizskrēju uz ēdamistabu... Bet, kad pēc piecām minūtēm atgriezos ar tasi silta buljona, ne Oļega, ne lelles palātā vairs nebija... Medmāsas un mūķenes pārmeklēja visu hospitāli, bet Oļegs nekur nebija atrodams ...

Andreja mēle sāka ķerties, balss skanēja arvien apslāpētāk. Viņš noreiba acu priekšā. Viņš pagrieza pret mani galvu un jautāja:

- Šī lelle... Vai tie ir VIŅI?

- Jā.

Andrejs ilgi skatījās uz mani, viņa acīs parādījās cerība, bet viņš neuzdrošinājās to izteikt skaļi. Beidzot viņš atvēra muti un tikko dzirdami nočukstēja:

- Oļegs, viņš ... viņš ...

Vārds "dzīvos" viņam nekā nenāca pār lūpām. Andrejs tam nespēja noticēt.

- Nevēlētos dot cerības iepriekš, - nopūtos, - bet viņi ir lieliski speciālisti, un Oļega atveseļošanās iespēja ir ļoti augsta.

Andreja seja nodrebēja kā sievietei, viņa lūpas sāka trīcēt, pār vaigiem ritēja asaras.

- Lai dod Dievs... - nomurmināja Andrejs, kurš neticēja ne Dievam, ne velnam. Viņa galva ļengani nokrita uz ceļgaliem, un viņš sāka saļimt uz krēsla roku balsta.

Aiznesu viņu uz dīvānu, paliku zem galvas spilvenu un apsedzu ar segu. Ar šādu alkohola devu viņš tik drīz nepamodīsies, un šobrīd viņam visvairāk vajadzīgs miegs.

Es atdotu ļoti daudz, lai piepildītos tā cerība, ko biju iesējis Andreja prātā... Bet cerība uz objekta visvarenību bija tikai cerība. Objektam savs prāts.

Es arī ļoti sagribēju iedzert, un ne tikai iedzert, bet piedzerties līdz kliņķim, lai aizmirstos, kā Andrejs. Un lai nāk kas nākdams. Bet atcerējos, ko biju apsolījis Ļubašai, un pārvarēju sevi. Savs vārds ir jātur.

Paņēmis no galda tukšo pudeli un glāzes, aiznesu tās uz virtuvi, novācu no galda un sāku mazgāt traukus. Tikko biju beidzis ar dvieli slaucīt pēdējo glāzi, kad istabā iezvanījās telefons.

"Sākas atkal..." - kārtējo reizi nelaipni nodomāju. Kas īsti sācies, es nezināju un negribēju par to pat domāt. Ja būtu zvanījis Ivanovs, viņš būtu zvanījis uz mobilo tālruni. Kurš tad tas varēt būt?

Es iegāju istabā un uzmetu Andrejam bažīgu skatienu. Viņš mierīgi gulēja, saritinājies zem segas – acīmredzot, vēl nebija paspējis sasildīties – un neko nedzirdēja. Pacēlu telefonu, nogriezu zummeru līdz klusai grabēšanai, un tikai tad pacēlu klausuli.

- Klausos.

- Denis? Sveiki, te Mirons.

- Sveiks.

Mana sirds skumji sažņaudzās. Parasti visas telefonsarunas Mirons sāka ar glupjiem jokiem, taču tagad tonis bija nopietns, un balss viņam bija aizsmakusi.

- Tu vari pie manis atnākt? - Viņš jautāja.

- Tagad?

- Jā.

- Ē-e...

- Es tevi ļoti lūdzu, - sacīja Mirons aizlauztā balsī, un klausulē atskanēja pīkstieni.

Uzmanīgi noliku klausuli vietā. Tādas lietas... Kas ar viņu noticis? Kas es galu galā - kāda "ātrā palīdzība" visiem un katram?!

Izgājis virtuvē, ielēju krūzītē atdzisušo kafiju, lēnām, maziem malciņiem, izdzēru. Aizkaitinājums norimās, un sapratu, ka lielā mērā esmu atbildīgs par notiekošo. Nav ko vairīties, kad tev lūdz palīdzību.

Sākumā uz Mirona dzīvokli gribēju teleportēties caur sienu, bet atcerējies par pie ieejas stāvošo taksi, pārdomāju. Man bija jautājumi "Horizontam", un nebiju pārliecināts, ka, izejot cauri sienai, nokļūšu tur, kur man vajag.

Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis.

- Sveiks, - pateicu dzeltenajai sejai, kas bija uzkrāsota uz sienas.

- Sveiks! - Viņa jautri atbildēja, nosmīnēja, nolēca no sienas un, ripodama pa kāņu laukumiņu kā rausītis, aizlēca kāpņu telpā.

- Hi-hi, ha-ha, he-he! - no turienes atskanēja attālinošies smiekli, un tad no lieveņa noskanēja bēgošā kaķa Leopolda mežonīgais "mjauv".

Apstulbu, uz galvas sāka kustēties mati. Lai arī cik pieradis pie objekta izdarībām, neko tādu nebiju gaidījis. Kā viņš varēja saredzēt mani bez stikla acīm un pasmieties bez skaļruņa?!

Uzmanīgi, uz pirkstgaliem, piegāju pie margām un paskatījos lejup. Neko neparastu neieraudzīju, bet gandrīz devos lidojumā pakaļ uzkrāsotajai dzeltenajai sejai, jo mana roka uz margām neatbalstījās, bet izgāja tām cauri.Tā vien vēl man trūka! Gandrīz izkritu no braucoša tramvaja, tagad caur kāpņu margām... Nav zināms, kas būtu sliktāk, lai gan, visticamāk, iznākums būtu bijis vienāds. Nāvējošs. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un vēl precīzāk - vispirms pārnestā, tas ir, no vārda "lidot", un pēc tam tiešā. Jāiemācās sevi kontrolēt.

Uz sienas, kas kādreiz bija nokrāsota zilā krāsā un tagad bija satumsusi līdz pelēkai, no izbalējušās dzeltenās sejas palika pāri tikai izbalējis kontūrs, un tas smējās par mani. Neko citu arī nebiju pelnījis.

Kad izgāju no ieejas, atvērās taksometra durvis, Seva paskatījās no mašīnas un pamāja ar roku. Es pamīņājos uz lieveņa, paskatījos apkārt. No tuvākās papeles pūkainām pārslām lidoja sniegs, un no pašas galotnes šūpojās un ar izbiedētām acīm skatījās lejup kaķis Leopolds. Smejošā dzeltenā seja nekur nebija redzama.

"Šūposies tur līdz pašam vakaram," - nodomāju par kaķi, - "ja tik zars nenolūzīs." Būt par kaķa ātro palīdzību es netaisījos. Pārāk neaizmirstami bija līdz nāvei pārbiedētā Leopolda izspūrušais kažoks un atņirgtā rīkle.

- Tu to kaķi nobiedēji, vai... - Seva jautāja no mašīnas.

- Vai, - es atcirtu, nokāpu no lieveņa un devos viņam pretī.

- Sveiks, - teica Seva, kad piegāju klāt.

- Sveiks, tatār.

- Sēdies, krievs tāds, - Seva uzaicināja bez smaida ēnas. Viņa seja bija sadrūmusi.

Es apmulsu, neattapu ko atbildēt, apsēdos priekšējā sēdeklī un aizcirtu durvis. Viņš mani pārspēja pirmajā piegājienā.

- Ar ko jūs mani vakar sadzirdījāt? - neapmierināti nomurmināju, vēršot sarunu uz citu tēmu. Man nepatīk runāt par tautību, tas vienmēr ož pēc nacionālisma. Jālepojas nevis ar savu tautību, bet gan ar to, ko esi paveicis šajā pasaulē. Piederība tai vai citai tautai nav tavs nopelns, bet gan tavs krusts. Un ja tev nav ar ko lepoties, izņemot tautību, tad tu esi apaļš nulle.

– Ja nebūtu sadzirdījuši, šodien varētu apglabāt.

- Par autopsiju jau dzirdēju...

- Bet, ja dzirdēji, kur problēma?

- Objekts ārstē efektīvāk un bez jebkādām sekām.

- Nu tad būtu viņam arī prasījis, - Seva aizkaitināti atcirta. Viņš pacēla roku un uzsita ar pirkstu uz lelles skeletu, kas karājās uz auklas.

- Vai! — iekliedzās skelets. - Nekutini! Hi- hi, ha-ha, he-he!

Skelets noraustījās un pazuda no acīm, kā piemiņu atstājot šūpojošos auklas fragmentu.

Seva ar paceltu roku sastinga, kļuva pelēks sejā un tad ilgi un baigi nolamājās.

- Bet kāda sajūta man? - es piezīmēju, kad izteiksmīgā rupjību straume apsīka.

Seva dziļi ievilka elpu, pagriezās un paskatījās uz mani ar ilgu skatienu. Nelāgs bija skatiens, un acis sasārtušas. Viņš mašīnā nebija izgulējies.

- Tu ko, mani visu nakti vaktēji? - pajautāju.

- Tam vairs nav nozīmes, - viņš truli attrauca. - Sācies.

- Kas - sācies? - jautāju, cerot, ka beidzot saņemšu atbildi uz jautājumu, uz kuru pats nevarēju atbildēt.

- Kontakts, ekspansija, iebrukums... Sauc kā gribi.

- Kā tad jūs to zināt?

- Kas - mēs?

- "Horizontā".

Seva neskaidri paraustīja plecus. Lai kā viņš centās turēties, bija manāms, ka lelles-skeleta pazušana viņu izsitusi no sliedēm.

- Nekā. Tikai atvērām Pandoras lādi un ielaidām mūsu pasaulē Dievu.

- Radītāju, - es izlaboju, atceroties Ivanova paskaidrojumus.

- Nē, - Seva papurināja galvu. - Tas bija tad, kad Viņš iedvesa dzīvību pirmatnējā okeāna organiskajos recekļos, tad Viņš bija Radītājs. Ienākot mūsu pasaulē, viņš kļuva par Dievu. Un ne jau par Dievu visiem kopumā, bet katram atsevišķi. Viņam pietiks plazmoīdu priekš visiem, un vēl pāri paliks. Šodien beidzas cilvēces vēsture.

- Bet varbūt tikai sākas? - es iebildu.

- Diez vai, - Seva nepiekrita. - Visbriesmīgākais lāsts senajiem ēģiptiešiem bija novēlējums dzīvot pārmaiņu laikmetā. Bet tās bija cilvēciskas pārmaiņas, toties tagad... Vari iedomāties, kas notiks, kad katram cilvēkam būs pašam savs Dievs – Dievs, kurš piepilda jebkuru vēlmi? Revolūcija pasaules skatījumā, cilvēcisko attiecību morāles sabrukums, ... Haoss ... Un pat ja beigās pienāks idilliskā paradīze, tā turpināsies tik ilgi, kamēr objekts interesēsies par mums. Kas notiks, kad viņš zaudēs šo interesi? Noslaucīs mūs no Zemes virsmas?

Kas notiks, arī man nebija ne jausmas, taču noteikti ne bezgalīgu Buratino kolonnu ar blasteriem kaujas gatavībā, uzvaras gājiens pa Zemes pilsētu drupām. Nez kāpēc ticēju, ka viss beigsies labi. Kā skaistā pasakā ar laimīgām beigām. Bet kā tieši būs, domāt negribēju, lai vēlāk nebūtu jāviļas.

- Mani cilvēces liktenis interesē tikai tādā pašā mērā, kā cilvēci interesē mans liktenis, - es teicu. – Pašlaik es gribu zināt tikai vienu: kā atrast Oksanu.

Seva ar nožēlu paskatījās uz mani kā uz svētu muļķīti, tad rūgti pasmaidīja.

- Pasaule brūk kopā, bet tev ...

– Vai varētu bez šī patosa? - Es viņu asi pārtraucu.

- Bet es neprotu izteikties citādāk, - viņš iebilda. - Tu zini? No otras puses, varbūt tev ir taisnība, un mūsu civilizācijas sabrukumu nevajadzētu nožēlot... Kas attiecas uz tavu problēmu, palīdzēt nav manos spēkos. Palūdz objektam.

– Viens iesaka vērsties pie objekta, otrs... Pats to jau sen sapratu. Kā tu teici – katram būs savs personīgais Dievs? Labs personīgais Dievs, gadījies man, kurš nevēlas palīdzēt! Es pieskāros auklai, kas karājās no vējstikla. – Interesanti, kā objekts mūs saskata bez stikla acīm?

— Kāda tev atšķirība, kā viņš mūs pamana? Seva skābi saviebās. – Varbūt izmanto atmosfēriskās lēcas. Mēs viņam šādu informāciju devām ...

Es neticēju un gribēju sarkastiski pajautāt, kādu informāciju viņi devuši objektam, pateicoties kurai viņš tagad var runāt, neizmantojot skaļruni, bet atceroties, kā lodžijas aizkari šūpojās no caurvēja brāzmām, paklusēju. Arī tam Seva atradīs skaidrojumu. Galu galā skaņas ir tikai gaisa vibrācija.

Seva ieslēdza aizdedzi un iedarbināja automašīnu.

- Kur tevi aizvest? - viņš jautāja. - No šī brīža esmu bezdarbnieks, tāpēc man tagad daudz brīvā laika ...

- Uz tuvāko bankomātu. Man vispār naudas maz palicis. Ceru, ka kartes konts vēl nav anulēts?

Šoreiz Seva uz mani paskatījās kā uz idiotu.

– Vai tiešām tu neko nesaprati? Kam rīt būs vajadzīga nauda, ​​ja visi, kā tu, varēs staigāt caur sienām, tostarp banku kasēs? Jebkurš varēs brīvi aiziet pat kaut uz raķešu bāzi, kaut vai uz prezidenta biroju, uzzināt kodus, atvērt atomportfeli... Bet visticamāk, neviens nelīdīs banku seifos, jo objekts visus apvienos pēc sava ģīmja un līdzības, un tā jau būs pavisam cita civilizācija. Mēs kļūsim par lellēm viņa rokās, kuras viņš vadīs, raustot auklas. Vai tev tas ir skaidrs?

- skaidrs, - es pamāju. – Tāpat kā psihokorekcija, ko man solīja Ivanovs. Bet tas būs rīt. Un šodien man var ievajadzēties naudu.

Seva pavilcinājās, viņa seja kļuva sarkana kā pirms apoplektiska insulta, un pēkšņi viņš izplūda nevaldāmos smieklos. Viņš smējās ilgi, līdz žagām, līdz es viņam uzsitu pa muguru. Tas viņu savaldīja, viņš ievilka elpu, izslaucīja asarojošās acis.

- Ņem ciet, - viņš teica un atvēra cimdu nodalījumu. - Ņem visu.

Cimdu nodalījumā atradās simts rubļu banknošu paciņa. Paņēmu, pagrozīju rokās, nopūtos un ieliku kabatā. Desmit tūkstoši rubļu nekādā gadījumā nav desmit tūkstoši dolāru, diez vai ar to pietiks kažokam.

- Pamaz būs...

- Tagad kažokus par skaidru naudu neviens nepērk, - sacīja Seva. - Iedod kasierim savu bankas karti.

Caur pieri paskatījos uz viņu. Noklausījies mūsu sarunu ar Ļubašu un zina, kāpēc man vajadzīga nauda. Smejoties viņam nemaz nebija histērija.

- Tikai nevajag mani muļķot, - Seva negaidīti sacīja, - ka tevi neinteresē nekas cits kā vien kažoka iegāde. Nepārspīlē... Tavs līgums ar "Horizontu" ir lauzts, jo vakar vienīgais, kurš sazinājās ar objektu, biji tu, bet šodien viņš sāks sazināties ar visiem. Vai tu nevarētu ar mani būt atklāts vismaz pēdējo reizi? "Horizontam" nevajag tevi, un nevajag arī mani. Un arī pats "Horizonts" vairs nevienam nav vajadzīgs.

Tam, ka “Horizonts” tik viegli atstāja mani mierā, es neticēju un piesardzīgi pajautāju:

- Bet ko par to domā Ivanovs?

- Ivanovs stāvēs līdz galam. Tagad viņš šai problēmai pievieno visus Galaktiskās savienības spēkus, bet. diez vai no tā kaut kas sanāks. Kā atrisināt krīzi nezina arī viņi.

- Bet tu?

- Bet es izstājos no spēles, - Seva vienkārši pateica. - Esmu salauzts.

- Bet es?

- Bet ko tu? - Seva neizpratnē paskatījās uz mani, tad skumji nomurmināja. - Joprojām netici, ka esi atbrīvojies no "Horizonta" spiediena... Redzēji Ivanova glāzē dimanta lēcas?

- Jā.

– Tad lūk, tagad Ivanovam tu esi tāda pati dimanta lēca. Izstrādāta un bezjēdzīga... – Seva smagi nopūtās. - Brauc labāk un nopērc Ļubašai kažoku. Ja paspēsi... Kur es varu tevi aizvest? Uz lielveikalu?

- Nē, pie Mirona. Mākslinieks Savelijs Mironovs. Tu taču zini adresi?

- Zinu... pats savervēju.

Mēs klusējām līdz pat Mirona mājai. Katrs domāja savu, bet, šķiet, vienu un to pašu. Kas būs rīt? Visvairāk biedē nezināmais un nenoteiktība. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ir labi runāt par cilvēces likteni, guļot uz dīvāna, kad personīgi pašam nekas nedraud. Bet, kad radikālas pārmaiņas sabiedrībā sāk ietekmēt paša pašsajūtu, tad nedomā ne par ko citu kā tikai par savu likteni. Kas notiks ar mani, ar Ļubašu, ar Oksanu? Manā mazajā pasaulītē, ja arī gribēju pārmaiņas, tad tikai uz labu, un tad lai sabrūk visa pārējā pasaule!

- Uz redzi, - teicu, izkāpdams no mašīnas pie Mirona mājas ieejas.

Seva papurināja galvu.

- Paliec sveiks, - viņš teica, aizcirta durvis un rāva no vietas automašīnu tik strauji, ka no riteņu apakšas pašķīda sniega putra. Pie izbrauktuves no pagalma automašīna saslīdēja, un tik tikko izvairījās no sadursmes ar koku.

Noskatījos, kā aizbrauc Seva. "Tūlīt izbrauks trasē," es pēkšņi sapratu, "un tad trieks mašīnu ar maksimālo ātrumu, līdz ielidos grāvī." Es sapratu Sevu. Viņa darbs bija viņa dzīves jēga, tas bija viņa pasaule. Pasaule, kas tagad sabruka.

Mana pasaule joprojām turējās, bet pavediens, aiz kura to šūpoja lelles vadītājs, bija ārkārtīgi tievs.

Man kokā, ar kuru gandrīz sadūrās Sevas mašīna, šķita kaut kas aizdomīgs. Cieši ieskatījos un ieraudzīju, ka ap stumbru no visām pusēm iet taksometra sānslīdes sliede. Un tad man radās stingra pārliecība, ka Seva nekādā gadījumā uz trases nenositīsies. Nekādā gadījumā. Tas, ka automašīna laimīgi izglābās no sadursmes ar koku, bija brīnums. Brīnums, kas drīz kļūs par ikdienu. Šķita, ka sadursme notikusi, bet koka stumbrs izgāja cauri bagažniekam, tāpat kā es cauri sienai. Šajā brīnumā bija kaut kas, salīdzinājumā ar ko, mūsu civilizācijas radikālais sabrukums, izskatījās pēc nieka. Neviens nekad vairs nenositīsies, nemirs no slimībām... Un tomēr, dvēselē skrāpēja kaķi. — "Kartāga ir jāiznīcina!" Neviens nevēlas dzīvot pārmaiņu laikmetā.

Lēnām un ar zināmām bažām uzkāpu ceturtajā stāvā, baidīdamies atkal satikties ar kādu "dievbijīgu" večiņu. Runā, ka Dievs mīlot Trīsvienību, bet mēs ar to veceni redzējāmies tikai divas reizes. Bet viss beidzās laimīgi. Paneļi pie ieejas bija biezi noklāti ar grafiti, bet, par laimi, neviens attēls neatdzīvojās. Arī šajā gadījumā paveicās.

Lai nešokētu Mironu, es neizgāju caur durvīm, bet piezvanīju. Pagaidīju minūti, no dzīvokļa nenāca ne skaņa, un piezvanīju vēlreiz. Rezultāts bija tāds pats. Satraukti paskatījos apkārt bet, neko aizdomīgu nepamanījis, izgāju caur durvīm.

Dzīvoklī, kas bija pamatīgi piesātināts ar tabakas dūmu smirdoņu, bija miris klusums, un tas bija satraucoši. Akurāti, uz pirkstgaliem aizgāju līdz istabai un ieskatījos iekšā. Neviena.

- Esmu šeit, - sacīja Mirons no virtuves.

No pārsteiguma nodrebēju, pagriezos un, caur durvīm uz virtuvi, ieraudzīju sēžam pie galda Mironu. Uz galda stāvēja par ceturtdaļu izdzerta litra pudele degvīna, burka ar marinētiem gurķiem, blakus burkai stāvēja kaudze plastmasas maisiņu ar siera šķēlītēm un kūpinātu desu.

- Kas tie par jokiem! - aizkaitināti iesaucos, ieejot virtuvē. - Kāpēc tu uz zvanu neatbildi? Zini, ko es padomāju?!

- Ilgi gan tu pie manis nāci, - Mirons, it kā mani nebūtu dzirdējis nomurkšķēja. - Betr priekš tevis no sava dzīvokļa līdz manējam viens solis... Tagad arī izgāji cauri durvīm?

Neatbildēju, apsēdos uz ķebļa un uzmetu Mironam niknu skatienu. Izrādās, ka viņš par mani zināja daudz vairāk, nekā varēju iedomāties. No Mirona smirdēja pēc šņabja izgarojumiem pa trim verstīm, taču izskatījās viņš skaidrā. Tumšo acu skatiens bija drūms, bet skadrs, mēle klausīja labi.

- Kas noticis?

- Vismaz cepuri noņem, pie galda sēdi... - Mirons nomurmināja atbildes vietā. Viņš ielēja šņabi tukšā glāzē un pastūma to man pretī. - Iedzersim.

- Negribu, - atteicu.

– Noņemt cepuri vai iedzert? - jautāja Mirons, ar smagu skatienu lūkodamies manī.

- gan vienu gan otru.

- Bet es gan iedzeršu.

Mirons paņēma glāzi, iegāza sevī, saviebās, tad izņēma no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja.

- Kāpēc neuzkod? - pajautāju.

Marinētu gurķu burka bija ciet, plastmasas maisiņi ar siera un desas šķēlītēm - cieši noslēgti.

- Ne pa zirgam barība, - Mirons ievilka cigareti, ar acīm pameklēja pelnu trauku, neatrada, atmeta ar roku un nokratīja pelnus uz grīdas.

- Tu ko, žūpo?

- Droši vien... - Mirons neskaidri paraustīja plecus. - Nekad agrāk nebiju iegrimis dzeršanā. Piedzēros - jā, bet tad nedēļu nevarēju paskatīties uz šņabi. Bet tagad…

- Bet kas tagad? Kļuvi bagāts un - kaut zāle lai neaug?

Mirons paskatījās uz mani caur pieri ar ilgu skatienu.

- Bet tu aizej pie molberta un paskaties, - viņš klusi pateica un pastiepās pēc šņabja pudeles.

Apmulsumā atskatījos uz istabu, vēlreiz paskatījos uz Mironu.

- Ej, ej, pabrīnies... - viņš teica, ielejot glāzē šņabi.

Piecēlos, iegāju istabā, piegāju pie molberta un noņēmu no audekla rītasvārkus, kas to nosedza, zemapziņā jau paredzot, ko ieraudzīšu. Un tā arī izrādījās.

Uz audekla norisinājās jautrs kautiņš starp nāvītēm. Tik jautrs, ka drebuļi pārskrēja pār kauliem. Mazo izkaptīšu asmeņi dzirkstīja, uz visām pusēm lidoja kauli, galvaskausi, halātu skrandas, bet kauli un galvaskausi uzreiz ieauga nāvītēs atpakaļ visnegaidītākajās vietās, un kautiņš turpinājās. Nāve sēdēdama tronī ar maigu, kailā galvaskausa smaidu, noskatījās, kā viņas atvases spiedzot draiskojas, ar kaulainu pēdu uzsita takti un klusītēm smējās: "Hi-hi, ha-ha..."

- Tūlīt izbeidz, - es klusi, bet stingri pateicu.

Cīņas ekspozīcija sastinga kā stop-kadrā, tad mazie galvaskausi, pieauga, kam pie elkoņa, kam pie ceļgala, kam pie ribām, pagriezās pret mani un vienbalsīgā korī pīkstoši pajautāja:

- Kāpēc tad tā?

- Tev ir miljardiem gadu, bet uzvedies sliktāk kā bērns, - es teicu apslāpētā balsī, cenšoties neļaut mūsu balsīm sasniegt Mirona ausis. - Kad paliksi gudrāks?

- Kāpēc? Kāpēc lai es būtu sliktāks par bērnu?

- Labāks arī ne ar ko neesi. Nedrīkst tā iznīcināt mākslinieka darbu - tajā ir visa viņa dzīve. Tev tikai izklaide, bet viņam...

– Vai tad viņam nepatīk? – Nāve Buratino balsī pārsteigti jautāja.

– Viņam dzīvot vairs negribas pēc šiem taviem jociņiem.

- Tiešām?

- Tiešām.

- Tad piedodiet...

- Atgriez visu savās vietās, kā bija! - Es stingri pieteicu.

Uz brīdi ekspozīcija uz audekla palika it kā izplūdusi, izskalojās ar krāsām, un pēc tam attēls atjaunojās sākotnējā formā. Ievilku elpu un uzmetu uz audekla halātu.

- Vai tagad tā būs vienmēr? - Mirons nomākti jautāja stāvot man aiz muguras. Kad viņš bija piegājis, es nedzirdēju.

- Ceru, ka nē, - nepagriežoties atbildēju. Man bija kauns skatīties viņam acīs. - Bet tagad viņš parādīsies bieži. Tu tā stingrāk pret viņu, ja atsāk jandāliņu.

Mirons piegāja pie molberta, norāva no rāmja rītasvārku, nometa to uz grīdas un virs gleznas pacēla virtuves nazi. Bet iedurt tomēr nespēja.

- Nevajag, - es klusi sacīju, satvēru viņu aiz elkoņa un atņēmu nazi.

Mirons nodrebēja un kā maiss ļengani uzkrita man virsū.

- Nevaru... es tā... - viņš nomurmināja ar saķerošos mēli un sāka raudāt. Viņš noreiba vienā mirklī.

Es viņu aizvilku līdz pajukušajam krēslam-gultai ar saņurcīto, ne visai tīro veļu, noguldīju, un viņš uzreiz sāka krākt. Taču Mirona pirksti turpināja sekli trīcēt, un no aizvērto plakstiņu apakšas ritēja asaras. Manā priekšā gulošajam Mironam bija kaut kas kopīgs ar Andreju, kurš aizmiga manā dzīvoklī.

Kad romiešu leģionāri nolīdzināja Kartāgu ar zemi, tikai daži cilvēki painteresējās par tās iedzīvotāju likteni. Varbūt tikai vergu tirgotāji. Katrs no septiņarpus miljardiem cilvēku, kas apdzīvo Zemi, nodrebēs un piedzīvos psiholoģisku šoku, kad viņam būs personisks visvarens, bet ārkārtīgi savdabīgs Dievs. Un tas, kas notika ar gleznu, ir tikai ziedi.

Novilku Mironam zābakus, nometu tos uz grīdas... Un pēkšņi sapratu, ka Ļubašai nepirkšu nekādu kažoku. Kāds te pie velna kažoks, ja kuru katru brīdi bibliotēkā var parādīties objekts?! Pat ja viņš tikai sāks lasīt grāmatas, arī tas nobiedēs Ļubašu līdz nāvei, bet ja viņš nolems noņemt no viņas apziņas blokādi? Kas notiks tad?!

- Tu vēl esi šeit? - sarauktā balsī jautāju, skatoties uz audeklu.

- Šeit, šeit, kur vēl es varētu būt? - Buratino izliecās no molberta, rosīgi paskatījās apkārt un nolēca no rāmja uz grīdas. – Tagad es vienmēr būšu blakus.

- Ar katru cilvēku?

- Nu... kā katrs vēlēsies, - Buratino izvairīgi atbildēja, bet es viņam neticēju. - Kādā formā es tev patīku labāk? Kā Buratino, kā astoņkājis, vai kā šis, ar to izkapti? - viņš pamāja audekla virzienā. - Hi-hi, ha-ha, he-he! Vai varbūt labāk neredzams?

- Tu man nekādā formā nepatīc.

- Nu kāpēc tu tā? - lelle bija aizvainota. – Papildus tavai vēlmei ir arī manējā.

– Manuprāt, manas vēlmes nemaz nepastāv, ir tikai tavas.

- Lielākoties jā, - objekts negaidīti piekrita. - Es vēlos apgūt šo sev tik jauno pasauli. Šeit ir tik interesanti, tik daudz jaunu iespēju... Bet es varu kaut ko izdarīt arī tavā labā. Ko tu gribi?

"Atrast Oksanu," es gribēju teikt, bet nepateicu. Pirmo reizi atļāvos padomāt ne tikai par savu un savu tuvinieku likteni.

– Tu tiešām vēlies mūs izmainīt pēc sava tēla un līdzības, apvienojot mūsu personības vienotā apziņā?

- Hi-hi ha-ha, he-he! - Buratino iesmējās. - Bet vai tad tev nav vienal ...

Koka lelle pēkšņi apklusa, sastinga, sasvērās un pēc tam nokrita uz grīdas, it kā neredzamais lelles vadītājs pēkšņi būtu nogriezis visus kontroles pavedienus. Cauri telpai izslīdēja caurvējš, uz galda nočabēja papīra skices, sašūpojās aizkari.

- Nē, - ierunājās vienmērīga, bezkaislīga balss, - tikai ne to. Vēl nesen es nezināju, kas ir vientulība un kas ir sabiedrība. Dažās tikšanās dienās saņēmu tik daudz jaunas, oriģinālas informācijas, kādu neesmu saņēmis miljoniem gadu, tāpēc vairs negribu būt vientuļš.

- Kāpēc lai es tev ticu? - iebildu. – Sarunāsies ar visu cilvēku kopējo apziņu – ar ko slikts sarunu biedrs?

- Nesanāks, - objekts man nepiekrita. - Pirms divām dienām satiku savu brāli pie dubultās oranžās zvaigznes. Viņš bija gandrīz izdedzis no melanholijas un vientulības, viņam bija garlaicīgi un neinteresanti dzīvot, jo reiz viņš augsti attīstītu civilizāciju pārvērta par sev līdzīgu, cerot atrast kopējā intelektā līdzvērtīgu sarunu biedru. Bet sanāca ustjupendi... Nevēlos atkārtot viņa kļūdu, tāpēc izolēju daļu no savas apziņas, tā skatīs tavu pasauli caur tavām acīm, mācīsies un augs kopā ar taviem bērniem, lai es varētu ar tevi sarunāties kā ar vienlīdzīgu...

Neliela tornado caurvējš pārskrēja pāri telpai, pacēla no grīdas halātu, uzmeta to uz audekla un pazuda. Tūlīt, kā atsperes mests, Buratino atkal uzlēca no grīdas.

- Tātad, ko tu vēlies sev personīgi ?! - It kā nekas nebūtu noticis, viņš iesaucās.

Es neticīgi pakratīju galvu. Pārgalvīgā Buratino straujā pārtapšana par saprātīgu neredzamu objektu un otrādi bija iespaidīga, taču man nebija ticības objekta godīgumam. Ivanova īsie "kursi" psiholoģijā man iemācīja uz visiem laikiem neuzticēties nevienam. Un tomēr ... Ja objekts nemeloja, tad cilvēku civilizācijas sabrukums tiek atlikts. Tas nozīmē, ka līgums ar "Horizontu" atkal ir spēkā. Negribēju mūsu civilizācijas sabrukumu, bet arī palikt atkarīgs no Ivanova negribēju. Kāds ir lielākais ļaunums? "Labāk būt bagātam un veselam nekā nabagam un slimam," saka tautas gudrība. būt "bagātam un veselam" vienlaikus man neizdevās. Pie tam izvēle nebija atkarīga no manis. No manis nebija atkarīgs nekas.

- Nu tad kā? - turpināja uzstāt Buratino.

Un tad es sajutos noguris. Biju ārkārtīgi noguris gan garīgi, gan fiziski. Es vairs neko negribēju – ko gan var vēlēties marionete, kuru rausta aiz auklām? Tikai kosmiskos bojevikos cilvēces liktenis ir atkarīgs no varoņa, reālajā dzīvē vientuļnieks nevar izdarīt neko un neko nenozīmē. Ja arī kaut ko spēj, tad tikai priekš sevis.

- Es gribu sameklēt Oksanu, - es klusi palūdzu.

Buratino neizpratnē papleta rokas.

Šim nolūkam es tev neesmu vajadzīgs. Tu taču jau zini, kur viņa atrodas.

- Man šķiet. Bet kā man tur nokļūt?

– Tieši tāpat, kā nokļuvi hospitālī vai stikla pūšanas darbnīcā. Parastajā veidā.

- Tas ir, pietiek man spert soli, un es būšu tur, kur vēlēšos? - Smaidot jautāju. Apātija lēnām atkāpās. Dzīve ir dzīve, un tā turpinājās.

- Nu jā, - Buratino apliecināja.

- Šādi, vai?

Es spēru drosmīgu soli uz priekšu, aizķēros ar kāju aiz Mirona zābaka un, nespēdams noturēties kājās, ar galvu pa priekšu nolidoju uz grīdas. Bet nevis izstiepos uz tās, bet izkritu tai cauri un turpināju krist, cauri vienam stāvam pēc otra.

- Tas tad arī viss, - man pazibēja galvā, un es cieši aizmiedzu acis. – Nebūs vis tā, kā to iedomājušies "Horizontā", kā to iztēlojos es. Viss būs tā, kā vēlas objekts, bet ne tā, kā viņš tikko te vēstīja. Bet es to vairs neredzēšu... Un tas ir pat labi.

Piezemēšanās bija negaidīta un neparasti mīksta. It kā paklupis un nokritis no sava auguma nevis uz grīdas, bet uz smiltīm. Labi, ka kritiena laikā aizvēru acis, jo, kad nokritu, acīs smiltis netika. Pāris minūtes gulēju nekustīgi, mēģinot uzminēt, kur esmu kārtējo reizi iemests. Smiltis bija siltas, smaržoja pēc jūras, mierīgi dārdēja netālais paisums, sakliedzās kaijas... Nē, ne kaijas. Ustjupendi. Pazīstamas vietas.

Sakustējos, atvēru acis un sev acu priekšā ieraudzīju smiltīs kāda basās kājas. Es atspiedos uz rokām un apsēdos.

Mani izmeta blakus nelielās baltās kotedžas lievenim. Oksana sēdēja uz kāpnēm T-kreklā un šortos un skatījās kaut kur man virs galvas.

- Sveiki, - es teicu, neviļus pasmaidot. - atradies tomēr, pazudusī.

- Sveiki, - viņa mierīgi pasveicināja. – Vēl nevar zināt, kurš te pazudis.

Oksana turpināja skatīties virs manas galvas, it kā manos matos būtu sakaltums. katram gadījumam tos palīdzināju ar plaukstu.

- Vai man tiešām frizūra a la "Tikko pamodos"?

Oksana pamāja ar galvu.

- Un tad kas?

- A la "Kāpēc izlīdi no kapa?" Viņa sacīja sērīgā tonī. Mēle viņai joprojām bija asa.

- Vai tas ir par mani vai tikai par frizūru?

– Par abiem.

Es uzpēlēti nopūtos, piecēlos kājās, nokratīju no plaukstām smiltis.

- Tā, tā, - nomurmināju. - Un vēl gribēji būt mana Lolita.

- Sasapņojies, - Oksana nošņāca.

- Pat nedomāju, - es nopietni pateicu. – Kādreiz ceru, ka kļūsi gudrāka par mani, bet pagaidām viss otrādi. Es lieliski saprotu, kas tevi vadīja. Kāpēc princesei vajadzīgs tāds vecs muļķis kā es? Vienkārši tu tagad esi pārejas vecumā, bet pienāks laiks un tev radīsies pasaku princis. Viņš atnāks, viņš nekur nepazudīs, vari man ticēt.

- Kas atnāks? - Oksana savieba grimasi. – Laiks vai princis?

- Abi. - novilku jaku un uzmetu to uz pakāpieniem. - Vai es drīkstu apsēsties?

- Apsēdies.

Apsēdies blakus, izņēmu no kabatas mobilo telefonu un pasniedzu to viņai.

- Piezvani savai mammai.

Gordija mezgls jāpārcērt, neatkarīgi no tā kā tas ietekmēs manu dzīvi. Man nav vajadzīga laime uz kāda cita bēdu rēķina.

Oksana paskatījās uz telefonu un iepleta acis.

- Vai tad no šejienes var sazvanīt?

- Es tā ceru. Pamēģini.

Nezin kādēļ es biju pārliecināts, ka tas nostrādās.

Oksana paņēma telefonu un saspieda numuru.

- Mammu?

Es delikāti novērsos.

Klausulē sāka bērt vārdus, bet es Ļubašas runu nevarēju saprast.

- Mammu, nomierinies, ar mani viss ir kārtībā... Nekas nav noticis... Beidz raudāt! Nekas nav noticis. Kur es esmu? Tas tagad nav svarīgi ... Jā ... Jā ... Nē ... Nezinu ... Es taču saku, ka viss ir kārtībā! Jā, viņš nekur nav pazudis, sēž blakus! Ko?! Mammu!!! Starp mani un viņu nekā nav bijis, es tev visu sameloju! .. Ko?! .. Kāpēc tu man netici? .. Labi, lai tu noticētu, es tev dodu atļauju precēties... Viss, tagad esi apmierināta? Nomierinājies? Uz redzi.

Oksana izslēdza mobilo telefonu un atdeva to man. Es to paņēmu un pagrozīju rokās. Sasāpējās sirds, un man, veselam vīrietim, pēkšņi sagribējās raudāt.

- Kas noticis? - Aizsmacis, caur kamolu kaklā, pajautāju.

- Nekas nav noticis! - Oksana īgni atcirta.

Kamols manā kaklā lēnām atkāpās.

– Kā tad tu tā uzreiz piekriti, ka mēs ar tavu mammu precamies?

Oksana paraustīja plecus.

– Varbūt kļūstu pieaugusi? - Viņa iesmējās. - Gribu kļūt gudrāka par tevi.

Tomēr viņa joprojām bija tā pati sterva.

- Kļūsti, es neiebilstu. Jo ātrāk, jo labāk.

- Kuram labāk?

- Visiem.

- Tu esi pārliecināts?

- Pilnīgi noteikti, meitiņ.

- Es neesmu tava meita, - teica Oksana, bet viņas balsī nebija nekādas agresivitātes. Tikai konstatēja faktu.

- Tad princese.

Viņa nošņācās, bet vairs neiebilda.

Pamanīju, ka joprojām grozu rokā mobilo telefonu un ieliku to kabatā.

- Tātad tu ieņēmi manu vietu, - es teicu.

- Kādu vietu? – Oksana nesaprata.

- Leļļu meistara. Adi lelles no dzijas, ievieto stikla acis ...

- Vairs nē.

Es neticīgi paskatījos uz viņu.

- Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka Leļļu Vadītājs tagad to dara pats. Viņš ātri mācās.

Es iesmējos un pakratīju galvu. Leļļu Vadītājs ... Es bieži pie sevis tā nosaucu objektu, bet tikai tagad sapratu, cik tas ir patiesi. Leļļu Vadītājs, nevis Dievs. Un šķiet, ka Oksana viņa eksistenci uzskata par pašsaprotamu. Nav brīnums – bērni ātrāk pierod pie jaunā, un tas, kas pieaugušajiem šķiet neiedomājams brīnums, viņiem dienas laikā kļūst ikdiena. Manam vecvectēvam brīnums bija elektriskā gaisma, vectēvam - radio, vecākiem - televizors... Man tās visas ir dabiskas dzīves sastāvdaļas. Paies nedaudz laika, un jaunajai paaudzei Leļļu Vadītājs kļūs par to pašu dabisko mūsu pasaules sastāvdaļu. Atliek tikai cerēt, ka pasaule mainīsies uz labo pusi un mēs nekļūsim par Leļļu Vadītāja marionetēm. Neapskaužams liktenis - pārvērsties par ustjupendu ...

- Bet acis? Kur viņš dabū savas stikla acis?

– Arī tās taisa pats. Es tev teicu, ka viņš ātri mācās.

Es biju satraukts. Seva runāja par atmosfēras lēcām, bet es viņam neticēju. Lūk no kā "Horizontā" baidījās - no objekta pilnīgas neatkarības reprodukcijā.

- Tātad viņš tevi pametis?

- Kāpēc? – Oksana bija patiesi pārsteigta. – Nē, mēs bieži sarunājamies, spēlējamies... Redzi, viņš ir tik vientuļš un tāds ir bijis vienmēr, miljardiem gadu! Viņam tas ir jaunums, ka bez viņa ir vēl kāds. Un viņam ir ļoti interesanti sarunāties.

Manā apziņā atmirdzēja gaismas stariņš caurdūra aizsargājošajās bruņas, un es pēkšņi noticēju Oksanai, ka objekts nekad nebūs ienaidnieks. Varbūt tāpēc, ka ļoti gribēju tam ticēt, jo citas izejas jau arī nebija.

- Un kur viņš ir tagad?

- Rekur, lūk, viņš nāk. Skaties.

Oksana norādīja ar roku uz jūru, un tad es sapratu, ka viņa nemaz neskatījās uz manu frizūru, kad piecēlos no smiltīm. Gar krastu, gar paisuma malu, lēni rāpoja milzu zilganas dzijas kamols ar tūkstoš kājām un rokām, un blakus, turēdams vienu pavedienu kā roku, gāja slaids, plikpaurains zēns.

- Nu gan formu šoreiz viņš izvēlējies... - es nomurmināju.

- Normāla forma, - Oksana aizstāvēja objektu. – Viņš pastāvīgi ir meklējumos, nemitīgi eksperimentē. Bet kas tas par plikpauri viņam blakus? - Oksana aizdomīgi paskatījās uz mani un iedzēla: - Princis, kuru tu apsolīji?

Paraustīju plecus, bet, cieši ieskatoties, pēkšņi atpazinu Osokina dēlu. Un tad mana sirds kļuva siltāka, un es beidzot noticēju, ka objekts nekad nebūs mums ienaidnieks.

- Sveiks, tētiņ Karlo! - objekts sveicināja, pienākdams tuvāk. – Vai tagad esi apmierināts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

Es iesmējos, pakratīju galvu, tad pamāju.

Tas fakts, ka ieraudzīju sev priekšā dzīvu un veselu Osokina dēlu, kurš bez objekta palīdzības bija šodien vai rīt nolemts nāvei, piespieda visām manām bailēm atkāpties.

- Sveicināti, - teica zēns. Viņa seja bija ļoti nopietna, viņš vēl nebija paspējis iemācīties smaidīt.

- Sveiks, Oļeg, - sasveicinājos. - Iepazīsties, šī ir mana meita Oksana.

Oksana neapmierināti paskatījās uz mani, pievērsa skatienu Oļegam un pirmo reizi nebija sašutusi, ka nosaucu viņu par meitu.

Beigas.